Latvijas Radio valdes skandāls kā žurnālistikas krīzes izpausme

Speciāli TVNET

Šis raksts nav kolēģu darba analīze. Mediju ētika neakceptē cita žurnālista kritiku. Ārsts publiski nekritizē otru ārstu, un viens rakstnieks neraksta recenzijas par otra rakstnieka darbu. Tā nav pieņemts. Var patikt vai nepatikt otra autora vēstījuma stils, balss intonācija, akcenti, argumentācija vai politiskā orientācija, taču kritizēt kolēģus nav ētiski. Tāpēc arī šajā gadījumā centīšos ieskatīties problēmas tendenču būtībā bez konkrētu amatpersonu vainas piesaukšanas, jo sabiedrisko masmediju problēmas attiecas uz katru no mums atsevišķi un arī uz valsts attīstību kopumā.

Kāpēc šāds konflikts varēja rasties?

Latvijas Radio ir arī mana bijusī darba vieta. Tāpēc sajūtas (saistībā ar aktuālo „zemestrīci“) ir īpaši sāpīgas ne tikai man, bet arī arī visiem bijušajiem „radiomājas“ cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis klasiskais masmedijs Doma laukumā asociējas ar ļoti profesionāliem, gudriem kolēģiem un lielu atbildības sajūtu pret savu darbu un klausītāju auditoriju. Turp vienmēr centos aizvest studentu grupas, lai arī iesācēji gūtu priekšstatu par to, cik nozīmīga kultūrkapitāla sastāvdaļa ir šā Lintera ieviestā medija veikums un cik svarīgi saglabāt ne tikai katalogus un fonotēku, bet arī darba tradīcijas un profesionālisma standartus.

Diemžēl līmenis šajā flagmanī pašlaik ir dramatiski nokrities. Īpaši uzkrītoši tas noticis pēdējo desmit gadu laikā. Tagad radioraidījumu kvalitāte vairs nav tik augsta kā agrāk un kvalitātes erozija jau skar visas raidījumu grupas. Īpaši uzkrītoši lejupslīde izpaužas ziņu dienesta darbā. Varu to apgalvot, jo esmu agrāk vairākkārt veikusi LR1 ziņu izlaidumu satura kvalitātes mērījumus diennakts laikā (ieskaitot nakts stundas) LR vadības uzdevumā un redzu, kā labās iestrādes tagad tiek anulētas un iznīcinātas. Kāpēc tas tā notiek?

Pirmajā brīdī šķiet, ka vainīga ir slikta un alkatīga priekšniecība (LR valde), kas „nesaprot drēbi“ un domā tikai par savu algu palielināšanu uz „darba skudru“ rēķina. Jā, tā tas ir: a) Latvijas Radio, iespējams, ilgstoši ir strādājis autopilota režīmā, b) rodas iespaids – to nenogurstoši vada žurnālistikā nekompetenti cilvēki ar “pareiziem” CV, kuriem kabinets Doma laukumā ir tikai karjeras kāpņu pakāpiens, nevis kompetences joma. Rezultātā no darba aiziet spējīgi žurnālisti, jo priekšnieki nesaprot „produktu“ jeb jēdzienu – kas ir laba un atbildīga žurnālistika sabiedriskajā medijā. Ja ceptuves direktors nesaprot labas rupjmaizes garšu un recepti, tad kārdinošus kukulīšus tur nav ko gaidīt. Tieši tas pats attiecas uz radiomāju šodien. Vadošajos amatos Latvijas Radio sistemātiski tiek ievietoti visādu veidu žurnālistiku nezinoši cilvēki ar labiem diplomiem un vadības darba pieredzi citās jomās. Tāpēc rezultāts ir tāds, kādu to redzam šodien. Taču medijos neizglītota menedžmenta problēma vēl nav 100% šīs dilemmas izskaidrojums.

Vai var uzlabot situāciju, atlaižot valdi? Daļēji var, bet ar to pati problēma vēl nebūs atrisināta. Vai vajadzētu beidzot tikt vaļā no nevajadzīgās radio un TV padomes, kurai valodnieki piekāruši neatbilstošo “nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu“ etiķeti? Jā, 100% to vajadzēja izdarīt jau sen. Taču arī šis būs tikai viens no griezumiem „strutu augonī“, kas turpina pārņemt Latvijas mediju telpu. Tātad Latvijas Radio krīze 2019 ir tikai viena no mūsu valsts žurnālistikas kvalitātes erozijas izpausmēm. Tikai viena no.

Kā acīmredzamais varēja notikt?

Ļoti vienkārši – pēc neatkarības atjaunošanas (90. gados) nenotika publiskās domas pāreja no totalitārisma (vienu partiju un varu slavinošās) un cenzētās žurnālistikas pie demokrātiskās mediju izpratnes. Celtnieki vai ārsti turpināja savu darbu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāk vai mazāk ierastajā veidā, bet žurnālistu misija un uzdevumi kardināli mainījās. Tagad žurnālists vairs nebija “galma apdziedātājs“, varas kalps un priekšnieku slavinātājs, bet nopietns oponents „varai un naudai“. Respektīvi – žurnālistika vienā rāvienā pārvērtās par valsts demokratizācijas procesa būtisku priekšnosacījumu ar pavisam jaunu misiju – nodrošināt demokrātisku dialogu par valstī notiekošajiem procesiem publiskajā telpā. Šo mediju jauno lomu brīvajā Latvijā daudzi Latvijas politiķi un plaša sabiedrības daļa … joprojām nav sapratuši. Daudziem liekas, ka žurnālisti atļaujas pārāk daudz: kritizē priekšniekus, atrok pārkāpumus, analizē procesus un pieņem lēmumus paši, “palaiž muti“, “atļaujas uzbraukt cienījamiem cilvēkiem – trīszvaigžņu ordeņa kavalieriem“, neuzklausa derīgus padomus utt. Liela daļa vēlas šos „žurnaļugas“ (lamuvārds no krievu valodas) nolikt pie vietas. Proti – cenzēt, aizliegt viņiem izteikties un rakstīt. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka žurnālists ir tikai varas, medija īpašnieka un priekšnieku kalps. Tāpat kā tas bija kādreiz Padomju Savienībā un kā tas šodien turpinās Krievijā, Ķīnā, Kubā, Irānā, Turcijā vai Ziemeļkorejā. Tur žurnālisti muti nepalaiž un „nesmukus viedokļus“ nepauž. Zīmīgi, ka šo postsovjetisma reakciju varam ļoti uzkrītoši pamanīt arī interneta diskusijās, kad viena sabiedrības daļa emocionāli sakāpināti uztver cita (alternatīva) viedokļa dominēšanu rakstā vai raidījumā. Tad autors tiek saukts par sliktu un necienījamu cilvēku, jo visiem taču jābūt vienādiem un jādomā tā, kā vajag. Tātad – nevis paši žurnālisti, bet gan sabiedrība nespēja piekārtoties jaunajām prasībām. Žurnālisti sāka spēlēt citā laukuma pusē (pēc jauniem noteikumiem), bet sabiedrība Latvijā šo pārkārtošanos nesaprata.

Uzskatu, ka tieši šī neizpratne par mediju misiju demokrātiskajā sabiedrībā traucē Latvijas politiķiem izveidot godprātīgu mediju attīstības politiku un uzraudzības institūcijas mūsu valstī. Mums joprojām nav: 1) mediju attīstības stratēģijas, 2) profesionāla mediju likuma uzraudzības komisijas, kas pārstrādā noteikumus vismaz katru piekto gadu; 3) mediju tiesībsarga un mediju tiesas; 4) visaptverošas žurnālistu arodbiedrības ar nosaukumu Žurnālistu savienība, kas ne tikai cīnās par darba tiesībām, bet arī sertificē žurnālistus (izsniedzot preses karti) un organizē apmācības, publiskas diskusijas un kvalifikācijas celšanas kursus; 5) reformētas žurnālistu izglītības atbilstoši jaunā laika prasībām.

Respektīvi žurnālistikas nozare ir aizlaista atmatā. Nekopta un civilizācijas pamesta. Tātad – valsts politiskā vadība nesaprot, ka šajā virzienā ūdens jau sen smeļas mutē un ir jāsāk sanēšana visā frontē. Visaugstākajā politiskajā līmenī joprojām netiek saprasts, ka mediju jomā tirgus nav regulētājs. Proti – palaižot vaļā medijus un pieprasot, lai mežonīgais kapitālisms visu saliek pa vietām, mēs esam panākuši milzīgu skaitu sēnalu jeb zemas kvalitātes izdevumu. Mums praktiski vairs nav kvalitātes mediju latviešu valodā. To, ko vācu baroni neizdarīja 800 gadu laikā un padomju vara 50 gadu garumā, ir panākusi brīvās Latvijas pārprastā mediju „nepolitika“. Proti – izzūdot kvalitātes medijiem, noplicinās valoda un kultūra. Jauni jēdzieni un norises vairs latviski nav jāskaidro, jātulko vai jādiskutē. Tāpēc, ka vairs nav vietas, kur par to runāt. Taču ir daudz horoskopu, plaša „saplēsto mežģīņu“ niša, zīlētāji un konspirāciju speciālisti visos virzienos, kā arī dažādu baznīcu labi apmaksātās un dekorētās skatuves. Latviešu māksla lēni aizvirzās ēnā, jo tās vietu jau sen ieņēmuši pašdarbnieki. Zinātnes un intelekta vietā jau droši stāv mācītāji, tāpēc jēdzīgas sarunas par valstij svarīgiem procesiem vairs nenotiek.

Rodas iespaids, ka Latvijas politiskā vadība apzināti iznīcina kvalitātes medijus, nogriežot skābekli smadzenēm. Tātad – tas varēja šādi notikt tāpēc, ka zivs pūst no galvas. Ja Saeimas deleģētā padome sistemātiski ieceļ sabiedrisko mediju vadītājus bez kompetences un izglītības žurnālistikā, tad nezāles droši pārņems iekoptu dārzu. Tagad tas ir noticis. Latvijas Radio cīnās jau zem ūdens līmeņa. Tikmēr valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne nevis pati sāk sarunu sar saviem padotajiem, mediju jomas ekspertiem un atbildīgajiem politiķiem, bet gan nolīgst cilvēkus (mediatorus), kas viņas vietā nokārtos konkrēto uzņēmuma iekšējo krīzi menedžmentā. Tā sakot – ja tauta ir badā (jo veikalos nav maizes) tad dodiet masām kūkas.

Latvijas Radio, foto: Andrejs Strokins

Kā vajadzētu rīkoties?

Man nav ambīciju nodarboties ar šīs samilzušās problēmas atšķetināšanu. Godīgi sakot – esmu zaudējusi cerības, ka pie mums vispār kaut ko kopā, solidāri un atbildīgi iespējams paveikt radikāli. Pārāk daudz neprasmīgu cilvēku Latvijā ieņem augstus amatus, un tāpēc gaidīt iniciatīvu no turienes ir bezcerīgi. Tāpēc lietoju tikai ārzemju informācijas avotus, lai gūtu izpratni par to, kas pasaulē notiek. Taču manos spēkos ir aicināt uz diskusiju par šo tēmu. Manuprāt, pirmajam solim šajā jomā būtu jābūt jaunas medijpratības koncepcijas izveidošanai Kultūras ministrijas režijā. Steidzīgi jāizveido lokalizētas, vai vislabāk oriģinālas medijpratības grāmatas bērnudārziem, skolām un publiskajai telpai. Augstskolās, kurās gatavo mediju speciālistus, būtu jāpiedāvā studentiem kursi medijpratības skolotāja specialitātes apguvei.

Jālikvidē kļūdaini nosauktā padome (nacionāla elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), kuru pašlaik vada Dace Ķezbere, un tās vietā jāizveido mediju tiesībsarga institūcija un mediju tiesa ar pieredzējušiem žurnālistiem (nevis juristiem) vadošajās pozīcijās. Frekvenču sadalīšanu atstājot Kultūras ministrijas kompetencei.

Jāizveido funkcionējoša žurnālistu arodbiedrība jeb Žurnālistu savienība, kurā vadošajās pozīcijās nav nedz „sorosīti“ (žurnālistu asociācija) vai „lembergisti“ (Paidera kunga vadītā žurnālistu savienība), bet neitrālas, kompromisa personības, ka spēj apvienot sašķelto žurnālistu korpusu. Šī misija būtu jāuzņemas Kultūras ministrijai.

Jāuztic mediju ekspertiem (vēlams vairākiem) izstrādāt labas žurnālistikas, PR (sabiedrisko attiecību) un reklāmas laba standarta formulējumus un ētikas kodeksu, kuru pēc tam iespējams apspriest un diskutēt Žurnālistu savienībā (un citās iesaistītajās institūcijās) līdz galīgajai pieņemšanai likuma statusā.

Pārtraukt pašreizējo žurnālistu izglītošanas formātu augstskolās, reformējot to atbilstoši modernā laikā un mediju prasībām.

Vai ar šo tiek pārāk daudz prasīts?

Domāju, ka ne.

Vajag vienkārši sākt.

Mediju pratības problēmas Latvijā. 2. daļa. Kas ir sabiedriskais medijs?

Thingsyoushouldlearn.com

 
Mūsu sabiedrība diezgan labi saprot, kā funkcionē mediji diktatūras valstī. Liela vecākās paaudzes daļa ar šādiem – “piesietiem” un “kontrolētiem” medijiem ir nodzīvojuši kopā sava mūža lielāko daļu Padomju Savienības laikā.

Nav brīnums, ka viņiem patīk pašreizējā Krievijas televīzija, kas 100% turpina PSRS laika totālās propagandas tradīcijas: 1) tikai labas ziņas par Krieviju, 2) sliktas ziņas par ārzemēs notiekošo un ideoloģiskajiem pretiniekiem, 3) vietējie politiķi ir labi, gudri, taisnīgi un vareni, 4) ārzemju politiķi ir neveiksmīgi muļķi, 5) diktatūras valstī viss ir vislabāk un pareizāk, 6) ārzemēs ir slikti.

Iespējams, ka PSRS laikā iestrādātā ilūzija, ka mediji var politiķa vadībā “nokrāsot melnu par baltu”, daudziem joprojām patīk un ir vajadzīga. Tādā veidā var iestāstīt cilvēkiem visu, kas priekšniekiem nepieciešams. Jo citu informācijas avotu nav, vai šie (esošie) informācijas avoti ir publikai nesaprotami. Līdzko mēs novācam “dzelzs priekškaru” informatīvajā telpā, tā pēkšņi atklājas, ka lielais vadonis ir sīks blēdis, kaimiņu tēvs – pedofils, bet mīļotā skolotāja korumpēta. Nepatīkami. Jā, tā tas ir. Taču  ir un būs cilvēki un notikumi, kuru vērtība nemainās. Mainoties politiskajām iekārtām un ideoloģijām. Eksistē godprātīgi cilvēki visos laikos.

Padomijas laikā pozitīvajās ziņās ieaijātajam pilsonim ir samērā grūti atsākt dzīvot apgaismotā informatīvajā telpā, kurā līdz šim tika manipulēts ar faktiem un patiesība slēpta. Viņš vēlas urrāpatriotismu un klaigas par to, ka: “mēs esam  lieli” , “mēs esam vareni”, “mēs esam visvisvislabākie”, “mēs esam ģeržava” utt. Šo pārprasto, totalitārismam raksturīgā “patriotisma” veidu šodien var pamanīt Latvijas 100. gadu jubilejā gaidu uvertīrā, kultūras programmās (Nacionālais mantojums, vērtības) utt.

To visiem spēkiem cenšas mums uzspiest arī pašvaldību vadītāji, kuri ir pārliecināti, ka PSRS laika tradīcijas ir jāturpina arī lokālo mediju un reģionu pārvaldībā. Tātad – rīkojot gigantiskus “pilsētu svētkus” (kā Krievijā un Ziemeļkorejā), saliedējot sabiedrību “masu pasākumos” nevis konstruktīvā sadarbībā un pārņemot tiešā politiskajā kontrolē vietējos medijus.

lsm.lv

lsm.lv

Pārņemot medijus savā kontrolē, pašvaldības 100% izslēdz iedzīvotāju iespēju godprātīgi paust savu viedokli par lietām un procesiem, kas notiek viņu tuvumā. Jo provincē visi atrodas tuvu un baidās godīgi un kritiski reaģēt pret kārtējo “jauno bibliotēku” vai “motociklistu balli pusnaktī”, kuru pašvaldības vadītājs ir akceptējis. Šīs bailes saucas “provinciālisms”, jo izpaužas biklumā nostāties pret to, ko vara = mafija=vadošais grupējums ir nolēmuši.  Bieži vien šie “varas lēmumi” ir savtīgi, jo pašvaldības vadītajam, piemēram, patīk baikeri un tāpēc viņi var ālēties Ventspilī caurām naktī savos tradicionālajos tusiņos vasarā. Sūdzībniekiem divos naktī tieši tā arī atbild Ventspils policists=milicis: “Domes priekšsēdētājam viņi patīk. Te tā vienmēr bijis un būs! Brauciet projām, ja nepatīk un gribat gulēt!”.  Neviens pretī nepīkstēs, jo priekšnieks ir atriebīgs. Tā tas provincē iegājies. Citā pašvaldībā Domes priekšnieka drauga dēls precas un kāzu balle tiek rīkota pludmalē, lieguma zonā. Atrodas pāris entuziastu, kas iebilst, taču tad vietējo šefu telefoni tiek atslēgti un jau nākamajā nedēļā pašvaldības vadītājs ārzemju medijiem atskaitās ar viltotiem dokumentiem, lai piesegtu kārtējo korumpēto darījumu. Provincē izdarīt “draugiem” =”priekšniekiem”= “ietekmes personām” pa prātam (sarīkot viņiem labvēlīgus izņēmumus) ir tik viegli, jo noder priekšdienām kā avanss. Tieši tāpēc reģionu dzīvē ir tik svarīgs vietējais, neatkarīgais medijs. Tāds, kurš neuzknābā domes un politiskās vadības nobērtos “informatīvos graudus”, bet domā pats. Neatkarīgi, bezkaislīgi un kritiski. Tas nenozīmē, ka vietējā medija vadītājam katru dienu jāšaudās ar revolveri vai jālinčo kārtējais vietējās nozīmes politiķis, bet gan godprātīgi jādara savs darbs mediju misijas ietvaros.

Ceru, ka sapratāt, cik grūti šim medija vadītājam strādāt reģionā, kur cits citu pazīst un roka roku mazgā. Gandrīz neiespējami. Jāuzmanās no apmelotājiem tik pat nopietni kā no pielīdējiem, meļiem un galma apdziedātājiem. Taču šāds darbs ir ļoti svarīgs, vajadzīgs un vērtīgs. Tas ir iespējams, ja redakcijas vadītājs zina, kā funkcionē žurnālistika un kas ir labas žurnālistikas standarts. Ja redakcijas vadītājs šos pašus svarīgākos sava biznesa “produkta” kritērijus nesaprot (jo nav studējis žurnālistiku vai ilgstoši strādājis progresīvā redakcijā), tad viņš vai viņa nespēs nodrošināt savu rajonu ar vērtīgu avīzi vai interneta mediju.

Tik vienkārši tas ir.

Tātad, mediju uzņēmuma vadītājam ir pirmām kārtām jāzina, kas ir laba žurnālistika un kā to ražo.Tādi žurnālisti ir un šo darbu var izdarīt godīgi un profesionāli. Bez nepamatotiem apvainojumiem, izbraucieniem vai “galma žurnālistikas”.

Tagad varam atgriezties pie Latvijas Radio ģenerāldirektora, kuru pašlaik meklē, bet neatradīs radio un TV padome. Tagad – 2017.gada rudenī. Tas nenotiks tāpēc, ka kritēriji šī amata izraudzīšanas procesā ir kļūdaini. Atkal tiek meklēts āzis par dārznieku un radio žurnālistikas produkta kvalitātes standarts tāpēc atkal nokritīs vēl zemāk nekā iepriekš. Pēdējie 3 – 4 Latvijas Radio vadītāji (savas nemākulības un profesionālisma nepietiekamības dēļ) šo erozijas procesu jau iesāka – nomainot nopietnus žurnālistus ar izklaidētājiem. Tagad ir pamats bažīties, ka “satura gangrēna”  turpināsies un virzīsies dziļāk.

Kas tad ir “laba žurnālistika” un kāpēc līdzšinējie sabiedrisko mediju vadītāji to nesaprata? Tāpēc, ka uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt īsi un lakoniski. Taču pamēģināšu to izdarīt.

Salīdzinājumam. Gandrīz visiem bērniem garšo konfektes. Tātad, ja mēs vērtētu mūsu pārtiku izejot no tā, kas cilvēkbērnam tīk, tad izlemtu slēgt RIMI un Maximā visas pārējās pārtikas nodaļas atstājot tikai konfektes un saldumus. Kāpēc? Tāpēc, ka garšo. Saprotams, ka neviens saprātīgs tētis vai mamma tam nepiekristu, jo ir izglītojies uzturmācībā  un ņem vērā, ko šajā jomā domā zinātne. Bombongas nevar būt bērna pārtikas pamats. Tās ir kaitīgas, bet…garšīgas.

Tagad attiecināsim tieši to pašu piemēru uz mediju jomu. Medijiem ir jāinformē (ziņas), jāizglīto (analītiskas filmas, diskusiju pārraides) un jāizklaidē (šovi, viktorīnas). Tas nozīmē, ka informācija un izglītošana = “kotlete” + “kartupeļi”, bet izklaide = konfektes.Tātad pirmā un galvenā dimensija, kas jāievēro radio vadītājam, ir šo trīs elementu līdzsvars. Tikai veselīgu pārtiku un mazliet konfektes? Jeb – aiziet leiputrijā ar sīrupa upēm un šokolādes Everestiem?

Stop! Visas radiostacijas nav vienādas. Ir valsts (Putina un Ziemeļkorejas), sabiedriskās (Latvijas Radio) un privātās = SWH, Radio Skonto utt. Tātad, valsts radiostacijas mums Latvijā vairs nav. Tās ir Krievijai un korejiešiem. Tagad mums ir sabiedriskais radio (LR) un privātie radio kanāli. Sabiedriskais pieder mums visiem kopā, jo to finansējam ar savu nodokļu naudu, bet privātās radiostacijas finansē reklāma.

Vai ir atšķirība starp sabiedriskā radio un privātā radio darbu? Ir.

Privātie uzrunā klausītāju kā patērētāju (pircēju), bet sabiedriskais radio uzrunā savu publiku kā pilsoņus. Divas – diametrāli pretējas pieejas. Sabiedriskais dod vērtīgu uzturu, bet privātais droši un nekautrīgi vālē ar konfekšu artilēriju, izklaidējot līdz nāvei.

Kritisks lasītājs uzreiz iebildīs: “Bet kā ar skatītāju skaitļiem?”. Arī mūsu LR taču raida reklāmu un tas nozīmē, ka viņiem arī vajag daudz klausītāju.  Tātad – jāpalielina izklaidējošo raidījumu skaits un “veselīgās pārtikas” rēķina?

Nē, tas Latvijas Radio nav jādara. Jau sen LR un LTV bija jāatbrīvo no reklāmām, atstājot šo ieņēmumu veidu privātajiem medijiem (nekropļojot tirgu). Taču tad jāpiešķir šim darbam pietiekošs budžets, lai veiktu pašu galveno un jāsaprot kā ar labas žurnālistikas palīdzību saglabāt skatītājus. Tā, lai radio ēters ir piesātināts ar vērtīgām un sabiedrībai vajadzīgām “uzturvielām”, t.i., ar labu žurnālistiku. To, kas nepieciešama valsts pasūtījuma realizēšanai: latviešu valodas, kultūras, orģināldramatirģijas, sporta, bērnu u.c. tēmām.  Labā līmenī.  Profesionāli, nevis formālo atskaišu vai ētera pļāpu formātā.

Tātad pirmais, kas jāatšķir vadītājam – graudi no sēnalām. Vērtīgās uzturvielas no našķiem. Tieši šeit saskatāma galvenā atšķirība starp sabiedrisko mediju un privātajiem medijiem. Pirmie apkalpo klausītāju, kā aktīvu, domājošu pilsoni, otrie – izklaidē pircēju, kas nevēlas domāt. Neprofesionālis žurnālistikas darbā to izdarīt nevar.

lsm.lv

lsm.lv

Saprotams, ka arī sabiedriskajam radio ir pamats vēlēties, lai tā ēteru klausās iespējami vairāk cilvēku un LR šodien ir viens no visuzticamākajiem mūsu sabiedrotajiem. Tas noticis pateicoties kolēģu lieliskajam ētera darbam pagātnē. Paldies viņiem par to! Taču mārketinga speciālistu pārprastā fiksēšanās uz audimatu ( auditorijas skaitļiem) pēdējo gadu laikā demonstrē pretēju tendenci – cenšanos pielīdzināt Latvijas Radio privātajiem radiokanāliem un palielināt izklaides īpatsvaru programmas sietā. To pašu tiecas darīt arī mūsu sabiedriskā televīzija. Starptautiskajā pētniecībā šo public service tendenci vērtē kā negatīvāko iezīmi sabiedrisko mediju satura erozijā, kas patlaban ļoti raksturīga postsovjetiskajām valstīm.  Tām pašām, kas neaprot atšķirību starp valsts – sabiedriskajiem un privātajiem ētera medijiem.

Secinājums? No Latvijas Radio kā kvalitātes zīmi nedrīkstam pieprasīt lielu audimatu.  Tāpēc, ka šis medijs vienīgais var veikt valsts pasūtījumu. Apkalpot mūsu intelektuālās vajadzības. Kā tautai. Kā nācijai.

Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija šodien Latvijā ir daudz svarīgākas kultūras, mākslas un nacionālās identitātes nostiprināšanas tribīnes nekā Nacionālā opera vai teātris. Mēs maksājam savus nodokļus, lai ētera piedāvājums būtu kvalitatīvs nevis, lai radio balsis mūs izklaidētu līdz nāvei.

Tas nozīmē, ka žurnālistu atlasei sabiedriskajos medijos ir jābūt vislabākajai. Mums nav kvalitātes avīžu vai žurnālu latviešu valodā. Diemžēl nav sava Le Monde vai FAZ. Tāpēc mēs deleģējam kvalitatīvā medija statusu sabiedriskajiem ētera medijiem. Viņiem jāsaglabā kvalitatīvās žurnālistikas latiņa iespējami augstu.  Lai to izdarītu ir jāzina, kas tā tāda laba žurnālistika. Tātad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma.

Kā jaunais Latvijas Radio direktors un vadītājs izvēlēsies sev vislabākās raudzes žurnālistus un līdzstrādniekus, ja pats nav strādājis šādā medijā un nav pētījis mediju darba loģiku?

Viņš to nevarēs izdarīt. Pārbaudīta mediju darba loģika visā pasaulē (to apstiprina arī komunikācijas zinātne) liecina, ka par veiksmīga medija vadītāju var kļūt tikai un vienīgi cilvēks, kas pats ir strādājis par žurnālistu. Viņš saprot drēbi.

Protams, ka visi žurnālisti nevar būt labi vadītāji. Taču viens ir skaidrs – ir jāmeklē Latvijas Radio vadītājs tieši žurnālistu, nevis menedžmeta vai mārketinga speciālistu vidū.

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

 

(turpinājums sekos rīt)