Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.
Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē. Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.
Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.
Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.
Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts. Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.
FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.
Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav. Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.
Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?
Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…
Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.
Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.
Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.
FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.
Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…
Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.
Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.
Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.
[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂
Visi esam piedalījušies rotaļā ar nosaukumu «salauztais telefons». Annas septītā dzimšanas diena nebija izņēmums. Viesi sasēdās uz sola, un jubilāre uzreiz iečukstēja Jānim ausī kādu vārdu. Jānis to nodeva tālāk ausī sīkajai Ilzei. Knariņš, salikusi plaukstas tūtiņā, nedzirdami, bet akurāti deklamēja to tālāk Kārlim. Garais spurdzot turpināja komunikācijas ķēdi, čukstot uz priekšu Atim. Visbeidzot vārds atnāca līdz Mārai, kura sēdēja uz garā sola pēdējā. Pašā rindas galā. Viņa lēni piecēlās, saglauda svārciņus uz leju un skanīgā balsī paziņoja: «Kaste.» Galvas pagriezās pret Annu.
– Nē, nebija kaste! Bija sniegpārsliņa! – jubilāre noelsās. Sniegpārsliņa taču nevar tik strauji pārvērsties kastē. Kļūdu vajadzēja labot. Mačs tika atsākts. Anna atkal iečukstēja Jancim ausī garu vārdu, un komunikācijas process uzņēma gaitu. Visbeidzot lielā Māra atkal piecēlās, lēni un apzinīgi paziņoja saziņas rezultātu: «Miskaste.»
– Nē, nē, nē! Nebija miskaste! Bija debespuse! – Anna gandrīz raudāja. Visi skatījās uz satraukto jubilāri, kurai nebija laika saprast, ka kāds no viesiem apzināti nomainījis viņas vārdu pret savējo.
– Spēle neiznāks, ja kāds nav godīgs! – purpināja Ilžuks. Taisnība. Vienmēr un visur atrodas cilvēki, kas apzināti iedēsta mūsu saziņā traucēkļus vai melus un panāk, ka publika nosauc sniegpārsliņas par kastēm un iztulko «debespuses» kā «miskastes».
Kremļa propagandistu «salauztā telefona» loģika
Šī bērnu spēle lieliski atspoguļo dezinformācijas procesa loģiku – apzināti sagrozīt faktus, panākot publikas apjukumu, nedrošību un pārprastu parādību, problēmu un procesu izpratni. Nav dažādu patiesību vai dažādu patiesības interpretāciju. Ir tikai meli un patiesība. Tik vienkārši. Tāpēc Eiropas Padomes nesenajā balsojumā par rezolūciju, kura aicina aktīvāk cīnīties pret Krievijas un teroristu propagandu publiskajā telpā, ir tieši šī «salauztā telefona» loģikas apsūdzība. Pats sliktākais ir nevis lētticīgu iedzīvotāju muļķošana ar melīgiem faktiem un būtisku izpausmju nomaiņa ar nebūtiskiem efektiem, bet gan nervozitātes un neskaidrības «aizkara nolaišana», saduļķojot publisko telpu.
Cilvēkiem tiek pūsta migla tieši acīs, iegalvojot, ka «patiesības vispār nav» un tas, kas notiek acu priekšā, nav uzmanības vērts.
Valstis un sabiedrībās vienmēr, visos laikos ir izmantojušas dezinformāciju kā pretinieka dezorientācijas paņēmienu. Krievijas šodienas propagandas buldozers atšķiras no visiem iepriekšējiem ar tā gigantisko apjomu, jo dezinformācija ir šodienas Krievijas militārās stratēģijas ass. Tieši šim kaujas veidam Putins investē milzīgus resursus. Tā kā NATO militārais standarts Krievijai šodien ir neaizsniedzams mērķis, tad Putins izvēlas šajā 3. pasaules karā kā savu trumpja dūzi propagandas artilēriju. Sagraujot ienaidnieku garīgi. Tieši šā iemesla dēļ jāsaprot, ka karš jau sen ir sācies un Putins to agresīvi vada mediālajā arēnā, kur pagaidām viņš ir uzvarējis visās kaujās. Mūsu radio un televīzijas padomes un valdības naivie šļupsti par «jauna krievu kanāla» atklāšanu Latvijā no malas atgādina Annas un Ilžuka apvainošanos par jaukās rotaļas izgāšanu. Šādi šajā karā nav iespējams uzvarēt. Ja «viens» saziņas ķēdē apzināti nomaina «sniegpārsliņu» pret «kasti», tad nepalīdzēs spēles dalībnieku skaita palielināšana. Pie uzvaras mūs var aizvest komunikācijas procesu loģikas izpratne un konkrētu korekciju ieviešana tajos. Pagaidām ES un Latvijas pretreakcijas putinistu propagandas buldozeram ir vairāk politiska klaigāšana un sašutums, nevis konstruktīva, komunikatīva rīcība pretreakcijas izskatā. Mēs turpinām neaizstāvēties un turpinām zaudēt.
Nav viegli saprast šodienas kara izskatu
ASV prezidentu Baraku Obamu jau ilgstoši cenšas pierunāt reaģēt pret vienu no Krievijas uzbrucēju frontēm – putinistu datorhakeru ielaušanos amerikāņu interneta publiskajā telpā un sakarā ar «salauztā telefona» sarīkošanu aizvadīto prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā. Pirmā un redzamākā ielaušanās notika Demokrātu partijas iekšienē un noslēdzās ar Wikileaks publikācijām, kas publiskoja Hilarijas Klintones e-saraksti ar kampaņas vadītāju John Podesta. Uzbrucēji no Krievijas formāli pārstāv divus grupējumus, kas intensīvi strādā Putina militārās pretizlūkošanas GRU sistēmā. Pirmais grupējums ir «Fancy Bear» vai «APT 28», otrais – «Cozy Bear» vai «APT 29». Viņu mērķtiecīgais dezinformācijas darbs interneta «aizkulisēs» noveda Trampu pie varas. «Esam pārliecināti, ka viņi uzlauza ne tikai Demokrātu, bet arī Republikāņu komunikāciju, taču pagaidām tiek izmantota tikai pirmā,» konstatē anonīms avots laikrakstam «New York Times»(1). Pagaidām nav skaidri krievu hakeru uzbrukuma mērķi. Līdz šim skaļāk noskanējuši apgalvojumi, ka putinistiem šī ielaušanās palīdz iedragāt publikās domas ticību amerikāņu demokrātijas standartam, neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs vēlēšanās. Tagad slepens CIP pētījums savos secinājumos tomēr sliecas apgalvot, ka krievu hakeru uzbrukums bija saistīts ar ļoti konkrētu plānu – kompromitēt Klintoni un panākt Trampa nonākšanu ASV prezidenta krēslā. (2)
Naivi iedomāties, ka Putins saskatītu Trampā Krievijas draugu un šāda krievu hakeru palīdzīgā roka varētu palīdzēt starptautiskās politiskās spriedzes atslābumam. Mūsu interesēs ir sagaidīt, lai Obamas valdība līdz savu pilnvaru beigām 20. janvārī tomēr pagūst noskaidrot patiesības kopainu un «kas lācītim vēderā».
Līdz šim amerikāņu izlūkošanas centrs jeb Federālā izlūkošanas pārvalde jau 7.oktobrī publiski informēja sabiedrību par konkrētām Krievijas izlūkošanas aktivitātēm ASV ar hakeru palīdzību. Kremlis, protams, to noliedz. Taču process ir iesācies. Džulians Asanžs taisnojas, ka viņš un Wikileaks būtu sadarbojies ar krievu hakeriem Klintones kā ASV prezidenta kandidātes «norakšanā», lai gan viņam ir privāti motīvi šādai rīcībai pret Hilariju Klintoni.
Kiberuzbrukumi ir prioritāte ne tikai ASV nacionālās aizsardzības un drošības sistēmā, bet cerams, ka arī Latvijā. Taču šo karu parastam vērotājam ir grūti saprast un iztēloties kā nopietnu konfliktu, jo nedzird šāvienus un neredz ievainotos, kas noasiņo.
Okupēšanas shēma
Krievija vienmēr ir aktīvi centusies ietekmēt notikumus citās valstīs savā labā. Līdz šim uzskatījām, ka šis darbs norisinās spiegu un diplomātu līmenī, taču šodien ir skaidri redzams, ka Kremlis realizē savu uzbrukumu divos virzienos: 1) destabilizējot publisko domu un tieši ietekmējot politiskos un vēlēšanu procesus valstīs, kas pakļautas uzbrukumam, 2) sagraujot žurnālistikas sistēmu teritorijās, kas ieskaitītas frontes zonā. Šodien šo uzbrukumu ir viegli realizēt, jo tradicionālo mediju vietā ir nostājušies sociālie mediji, kurus nekontrolē uzraudzības institūcijas un ētikas kodeksi. Demokrātisko valstu publikas nepatika pret savu «eliti» palīdz uzbrucējiem «ietīties drauga tērpā» un uzspridzināt tur esošo politisko sakārtotību zem populisma zīmes. Noder arī «labi izmantojamie idioti», kas labprātīgi atdod «atslēgas» uzbrucējam, noturot ienaidniekus par labvēļiem. Vilka ieģērbšana «aitas kleitā» ir populāra manipulācijas metode ne tikai pasakās, bet arī propagandas karā. Piemēram, jaunākais Democracy Corps pētījums pierāda, ka puse no amerikāņu republikāņu vēlētājiem ir patiešām pārliecināti, ka Kremļa hakeru manipulācijas vēlēšanu procesā ASV ir tikai Klintones administrācijas izdomāta «teorija», lai attaisnotu savu zaudējumu vēlēšanās. Kā redzat, dūmi var kūpēt bez uguns un tauta notic meliem.
Saprotams, ka nopietna šā jautājuma izmeklēšana tā, kā to pieprasa konservatīvie senatori (John McCain, Lindsey Graham), var sagraut ASV stabilitāti, ja velēšanu iznākums pēkšņi nebūs leģitīms un vainīgie izrādīsies Kremlim uzticīgie hakeri. Tāpēc galīgais iznākums šim uzbrukumam, šķiet, paliks miglā tīts.
Saprotams, ka Hilarija KlintoneKrievijai nepatika, jo būtu turpinājusi iesākto līniju. Trampa administrācijas ārpolitiskais kurss pagaidām ir neskaidrs. Taču viena lieta šajā partitūrā ir saskatāma – nav nevienas kritiskas nots Krievijas virzienā. Bez tam nevajadzētu aizmirst, ka Tramps joprojām domā politikā ar biznesa loģikas kategorijām, kas parasti izraisa ļoti traģiskas sekas valsts ikdienā. Nav izslēgts, ka Putinam vajag šo Trampa domāšanu, cerot uz Ukrainas sankciju likvidēšanu. Jaunais ASV prezidents ir neskaidra kārts ārpolitiskajā kontekstā, jo viņa tuvumā pašlaik ir Krievijai labvēlīgie: 1) nacionālās drošības padomnieks Michael Flynn un 2) ārlietu ministra posteņa kandidāts Rex Tillerson. Bez tam nav publiski pieejama informācija par Trampa privātiem investīciju apjomiem Krievijā, kas arī var ietekmēt ASV ārpolitiskos akcentus.
Grūti iedomāties, ka jaunais ASV prezidents nesaprastu stāvokļa nopietnību. Pagaidām ieskatās, ka viņš ignorē to, kas ir acīmredzams. Bravūra un vasaras aicinājumi Krievijai palīdzēt viņam atmaskot Hilarijas Klintones e-pastu šodien neizskatās nedz asprātīgi nedz jautri. Cerams, ka viņam izdosies mērķis «Make America Great Again», taču sabiedrotie Kremlī turpina rīkoties pēc sava plāna, kas nav sinhronizēts ar ASV varenības atjaunošanas projektu.
Spalvu sēšana no jumta
Par Latvijas izredzēm putinistu ideoloģiskā kara scenārijā šaubu nav. Kremlis pret Latviju izturas kā pret izbēgušu cietumnieku un centīsies mūs atgriezt atpakaļ postsovjetiskajā impērijā kā sūknējamu provinci. Lai šis projekts izdotos, ir jāsagatavo izšķirošajiem politiskajiem un militārajiem lēmumiem publiskā doma. Jau tagad lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa skumst pēc vecajiem laikiem, un nebūs ilgi jāgaida, kad arī pie mums Latvijā sāks runāt par ļeņinekļa atgriešanu atpakaļ krustojumā pie Esplanādes. Mentālā smadzeņu skalošana norisinās netraucēti, un «kāds» visu laiku nomaina «vārdus» masu komunikācijas procesā.
Kādā senā anekdote rabīns gudri sodīja tenkotāju un apmelotāju. Viņš lūdza meli uzkāpt uz jumta un izkaisīt vējā spalvas no spilvena. Kad tas bija izdarīts, pavēlēja savākt atpakaļ vējā izsētās dūnas un spalvas sagrieztajā spilvendrānā.
Tas nav iespējams! – kliedza tenkotājs un melis, stāvot jumta korē un noskatoties, kā spalvas lido vēja spārniem.
Ar apmelojumiem un Kremļa propagandas sārņiem ir tieši tāpat kā ar šīm spalvām, kas jau sen piesārņojušas mūsu publisko vidi. Inficēti ir arī Latvijas mediji un publiskā doma. Izlietu ūdeni nesasmelsim, taču piegānītu publisko telpu ir iespējams attīrīt.
Vai turpināsim sašust un brīnīties, vai tomēr sāksim rīkoties?
Loģiski grūti saprotama ir autoru spītīgā un ietiepīgā vēlēšanās par katru cenu «uztaisīt» vienu mediju esošo divu vietā, lai gan pasaules mediju prakse neliecina, ka mazāks mediju skaits valstī nodrošinātu augstāku to satura kvalitāti un lielāku demokrātiju. Tieši pretēji – samazinoties mediju skaitam, palielinās vadošo doktrīnu ideoloģiskais spiediens, jo koncentrācijas un monopolizācijas procesa rezultātā samazinās tautai pieejamo informācijas avotu skaits. Tagad jau elektroniskie komercmediji Latvijā ir izveidojuši monopolu ar nosaukumu MTG. NEPLP ar to nepietiek, un tagad padome cenšas sakausēt arī divus sabiedriskos medijus vienā juridiskā personā.
Taču apskatīsim šo dokumentu un aplūkosim «ieplānoto mediju» un tā izredzes.
ASV un Krievijas masu kultūru spiediens
Līdzšinējā valsts, politiķu un NEPLP rīcība ir panākusi to, ka sabiedriskie elektroniskie mediji dramatiski zaudē auditoriju, atdodot to komercmedijiem, un tā rezultātā sabiedriskā TV un radio zaudē savu ietekmi un tradicionālo lomu, kāda šiem medijiem ir raksturīga Eiropā. Paralēli auditorijas skepsei novērojama arī pazīstamu LTV darbinieku neticība jaunajam medijam un tā iniciētājiem, tāpēc viņi pamet Zaķusalu, aizejot uz privātajām stacijām.
Komercmediju uzdevums ir izklaidēt auditoriju. Izklaidēt līdz nāvei, kā sacījis pazīstams ASV mediju pētnieks Neils Postmans. Šo formulējumu viņš savulaik attiecināja uz ASV televīzijām, tātad – valsti, kurā tradicionāli dominē komerciāli kanāli. Taču tagad pie šīs robežsituācijas esam nonākuši arī mēs Latvijā. Valstī, kurā vēsturiski sabiedriskie mediji vienmēr ir bijuši spēcīgi.
Stāvoklis ir kritisks, par to nav šaubu.
Tāpēc NEPLP vēlme atgriezt Latvijai sabiedriskos medijus atbilstošā kvalitātes standartā ir jāvērtē pozitīvi, jo ir pēdējais brīdis, kad jāsāk glābt, kas vēl glābjams. Mums «izklaidi līdz nāvei» nodrošina MTG, taču nav audiovizuālo mediju, kas jūt atbildību nākotnes priekšā, stiprina un respektē valstiskumu, latviešu valodu un kultūru, integrē cittautiešus, ir ietekmīgi, izglītojoši, jauniešiem vajadzīgi un arī izklaidējoši. Tieši tādi tie ir vajadzīgi mūsu sabiedrībai, un tādus mēs varam novērot arī citur Eiropā, kur tie sabiedrībai sniedz unikālu informāciju, dziļas diskusijas, kvalitatīvu izklaidi, progresīvas zināšanas. Tātad informāciju, kuru nevar un nevēlas sniegt komerciālie kanāli.
Latvija ir unikālā elektronisko mediju situācijā Eiropā. Mēs atrodamies ASV un Krievijas masu kultūru imperiālisma krustpunktu ietekmē. Taču lielās kaimiņvalsts kultūras spiedienu mediju vidē pavada arī tās ideoloģiskais un politiskais spiediens, kas nereti robežojas ar iejaukšanos valsts iekšējās lietās, izmantojot krieviski runājošo minoritāti. Tāpēc visu Latvijas iedzīvotāju un nākotnes interesēs ir svarīgi, ka mediju korpusa priekšgalā ir autoritatīvi, radoši un tehnoloģiski moderni sabiedriskie mediji vai vienots medijs, kas kalpo visas sabiedrības vajadzībām un kuram mums nav žēl maksāt savu nodokļu naudu.
Šādam medijam vai medijiem ir jākļūst par vēl nozīmīgākiem un prestižākiem kultūras objektiem nekā Nacionālā opera vai Gaismas pils. NEPLP koncepcija sola, ka tas tā varētu notikt pavisam drīz. Taču – kā?
Būt par vadošo mediju Latvijā
Neskatoties uz to, ka 68,2% no Latvijas Radio un 16,2% no LTV darbiniekiem neatbalsta jaunā vienota medija izveidošanu (251. lpp.), izskatot vairākus koncepcijā minētus jaunā elektroniskā medija transformācijas modeļus, NEPLP tomēr iesaka tikai vienota sabiedriskā medija izveidi. Tā vīzija ir Latvijas demokrātija un nacionālās identitātes nostiprināšana.
Ambicioza ir arī misija – informēt, izglītot un iedvesmot katru Latvijas iedzīvotāju. Nodrošināt platformu sabiedrības diskusijām. Būt par vadošo mediju Latvijā.
Jaunā medija mērķis būšot nacionālās identitātes, valodas, kultūras un sociālās atmiņas stiprināšana; demokrātiskas un saliedētas sabiedrības veidošana; piederība pie Eiropas un starptautiskās kopienas; izglītības un zināšanu izplatīšana; radošuma un uzņēmības veicināšana. Svarīgi atzīmēt, ka mērķu, vīzijas un misijas izstrādē ir piedalījušies esošo mediju darbinieki. Satura prioritātes jaunā medijā būšot ziņas, informatīvi analītiskie raidījumi, izglītojošie, kultūras, bērnu, jauniešu raidījumi.
Diezgan lielais esošo LR darbinieku skaits, kas neatbalsta vienotā medija izveidošanu, liecina, ka NEPLP līderiem acīmredzot nav izdevies pārliecināt darbiniekus, kuru vidējais vecums ir 47 gadi, ka viņi spēs atrast savu vietu jaunajā medijā un spēs strādāt multimediju vidē, kas prasa augstāku un arī citādu kvalifikāciju, kuru darba devējam nākotnē nāksies šiem cilvēkiem palīdzēt apgūt. Demokrātiska saruna ar visiem no NEPLP puses tātad nav notikusi.
Jaunā medija padomi iecels kā tiesnešus. Vai tas nodrošinās politisku neatkarību?
Priekšroka tiek dota tādai LTV un Latvijas Radio apvienošanai, kas paredz jaunas juridiskas personas «Sabiedrisko mediju padomes» (SMP) izveidošanu. Tiek izveidota jauna kapitālsabiedrība, kuras daļas tiek nodotas SMP turējumā. SMP atradīsies Saeimas pakļautībā. Padomes locekļus – dažādu profesiju pārstāvjus (ieskaitot mediju speciālistus) ievēlēs Saeima ar kvalificētu vairākumu. Izvirzīšanu veikšot Saeimas Cilvēktiesību komisija ar sabiedrības piesaisti. SMP uzraudzīšot apvienotā elektroniskā medija saturu un jaunā medija organizatorisko darbību. Ņemot par pamatu citu valstu analoģisku organizāciju veidošanas pieredzi, ir paredzēta šo piecu locekļu izvēle konkursa kārtībā (pretendentus izvirzītu sabiedriskās organizācijas, un tas varēšot notikt arī individuāli) ar sabiedrības iesaisti, dodot iespēju tai ar interneta banku autorizāciju balsot par kandidātiem. Tik pamatīga mediju padomes izveide Latvijas vēsturē ir paredzēta pirmo reizi un atgādina tiesnešu ievēlēšanas kārtību (204. lpp.).
Pieņemu, ka ne visiem ir pārliecība, ka uz šādu konkursu un publisku sijāšanu būs gatavi vispiemērotākie cilvēki. Tāpēc nav izslēgts, ka ar lielu troksni tiks atrasti un ievēlēti «vajadzīgie» un nevis piemērotākie ļaudis.
Laba doma ir no BBC pārņemtā Auditorijas padomes ideja, kas dos iespēju plašai Latvijas sabiedrībai konsultēt SMP. Paredzēta sabiedriskā medija ombuda amata iedibināšana, ko veiktu viens no SMP locekļiem. Mediju ombuds ir institūcija, kādas Latvijā jau sen trūkst, un šai institūcijai būtu jāaptver visi mediji, taču labi, ka vismaz sabiedriskie mediji nāk klajā ar sava ombuda ideju (207. lpp.), kuru var attīstīt tālāk.
Jaunā medija darbību, kuru vadītu valde, noteiktu Valsts kapitālsabiedrības likuma noteikumi un ierobežojumi vai Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla pārvaldības likuma noteikumi. Pašlaik esošā NEPLP jaunajā situācijā pildīšot tikai nozares regulatora funkciju un vairs nenodarbošoties ar jaunā medija sabiedriskā pasūtījuma formulēšanu un izpildes kontroli. Tiek paredzēts, ka NEPLP paliek tikai nozares regulatora funkcijas un acīmredzot vairs nav nepieciešama tik politiska tās locekļu izvirzīšana un apstiprināšana Saeimā kā līdz šim, un regulators varētu atrasties arī, piemēram, Kultūras vai citas ministrijas paspārnē.
Koncepcijas autori apgalvo, ka piedāvātā struktūra nodrošināšot politiski neatkarīgu stratēģisku pārvaldību (190. lpp.). Koncepcijā vairākās vietās ir uzsvērts redakcionālās neatkarības princips, kas tikšot nodrošināts ar jauno pārvaldības un kontroles sistēmu. Svarīgi, ka tiek paredzēts mērīt sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti pēc sasniegtās auditorijas, raidījumu kvalitātes, mediju uzticamības, neatkarības, finanšu efektivitātes, un pēc šiem kritērijiem arī tikšot vērtēts jaunā medija vadītāju darbs.
Back to USSR
Vairākas izmaiņas jaunā medija struktūrā liecina, ka notiek atgriešanās pie padomju laika pieredzes, kad Latvijas TV un Latvijas radio jau reiz bija vienots medijs Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas sastāvā. Toreiz vēl nebija interneta, taču trešā struktūrvienība šajā valsts kontrolētajā medijā bija Telefilma Rīga, kas ražoja filmas PSRS Centrālās televīzijas vajadzībām un arī vietējam ekrānam.
Atsakoties no pašreizējās projektu vadības sistēmas, jaunais medijs atgriezīsies pie padomju laika Latvijas TV un Latvijas Radio aprobētā tematisko redakciju principa, kad TV un radio bija atsevišķas ziņu, sabiedrisko, kultūras, mūzikas, jauniešu un bērnu, dramatisko un citu raidījumu redakcijas. Jaunajā medijā tādas būs (kopīgas abiem medijiem) ziņu, informatīvi analītisko, kā arī kultūras, izglītojošo un bērnu, jauniešu redakcijas ar redaktoru un galveno redaktoru, redkolēģijas klātbūtni.
PSRS laika vienotā medija struktūra deva iespēju vieglāk un efektīvāk ideoloģiski vadīt un kontrolēt šo vienoto mediju. Latvijas sabiedriskais TV un radio deviņdesmito gadu sākumā tik ļoti vēlējās atbrīvoties no visa padomiskā, ka, lejot no vanniņas laukā ūdeni, izlēja arī pašu bērnu un nekritiski pārgāja uz komerciālo raidorganizāciju uzbūves principiem. Formāli tie apguva jaunus principus, taču saglabāja padomju laika TV un radio vadības tikumus.
Laika gaitā (kopš deviņdesmito gadu sākuma) brīvajā Latvijā bieži mainījās LR un LTV politiski ieceltie un partiju motivētie vadītāji, kas ne tikai stāvēja ziņu žurnālistiem aiz muguras, nosakot, ko un kā montēt un raidīt, bet izdarīja daudz citu tagad grūti labojamu muļķību. Spilgtākais piemērs ir bijušā radiostacijas Brīvā Eiropa darbinieka Ulda Gravas (partija Jaunais laiks/Vienotība) gājiens ar vērtīgā otrā kanāla nosaukuma LTV2 nomaiņu uz LTV7. Vēsturiski Eiropā visi sabiedriskie TV ir izveidojuši divus kanālus ar attiecīgu numerāciju kanāla nosaukumos. Parasti TV1 un TV2 ir uzstādīti kā pirmie divi kanāli ne tikai mājsaimniecību televizoros, bet pirmajās vietās arī programmu žurnālos utt. Kad Eiropā radās komerciālie kanāli, tad tie varēja iegūt tikai «tālākus ciparus» kā abreviatūras savos nosaukumos (TV3, TV4, TV5 utt.). Uldis Grava ar vieglu roku šo vērtīgo nosaukumu LTV2 iznīcināja, un tagad, kad nesen kādā Liepājas viesnīcā ieslēdzu televizoru, LTV otrā kanāla vietā ieraudzīju MTG piederošo Kanālu 2 (MTG izmantoja U. Gravas muļķību), bet Latvijas TV kanāls LTV7 bija pārcelts tur, kur tam jābūt, uz septīto ciparu televizora pultī. Tauta pazīst ciparus 1 un 2 un zina, ka tie ir svarīgākie kanāli, neskatoties uz to, ko domā kāds TV direktors – mārketingists «ar simpātijām uz svētdienu».
Krievi nav neaptēsti
Koncepcijas 333. lappusē tiek apgalvots, ka nepārdomātas stratēģijas dēļ Latvijas sabiedriskie mediji nepiedāvā saistošu saturu krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri iegūst informāciju un veido attieksmi, balstoties uz Krievijas mediju kanāliem. Taču citā vietā koncepcijā ir pierādīts, ka šādi raidījumi nemaz nebūtu lietderīgi, jo koncepcijā minētās aptaujas liecina, ka tikai 10-15% Latvijas iedzīvotāju neizmanto medijus latviešu valodā, no kuriem apmēram tikai 3% ir tādi, kas neprot latviešu valodu tā, lai saprastu latviešu mediju saturu (74. lpp.). Vai trīs procentu dēļ (kas ar katru gadu samazinās, jo strauji pieaug latviešu valodas pratēju skaits krievu un citu tautību vidū) ir lietderīgi tērēt resursus un veidot īpašu saturu krievu valodā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka integrācija nacionālas valsts sabiedrībā visefektīvāk var notikt uz valsts, t.i., latviešu, nevis krievu valodas bāzes.
Paši krievvalodīgie, kas vēlas integrēties mūsu valstī un Eiropas Savienībā, to novērtēs. Latviešu valoda ir oficiāla ES valoda, un ar to ES var tikt tālāk nekā ar krievu. Esmu ievērojusi ikdienas komunikācijā, ka tie krievi, kas nav šovinistiski noskaņoti, vēlas, lai mēs sadzīvē runājam ar viņiem latviski un nepārejam uzreiz uz krievu valodu, ja jūtam, ka komunicējam ar nelatvieti. Kāpēc to nedarīt arī TV un radio, uzrunājot šo mūsu valsts iedzīvotāju daļu tā saucamajā vienkāršākā latviešu valodā? Krieviski runājošie nav tik neaptēsti, kādus mēs viņus ar savu ar mediju politiku «pataisām». Turklāt šī minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.
Lai nostiprinātu latviešu valodas lomu medijos, daudz efektīvāk būtu veidot tādu saturu, kas latviešu valodā uzrunātu visus Latvijas iedzīvotājus, bet pagaidām piedāvājot latviski neprotošajiem trīs procentiem subtitru vai audio tulkojuma izvēles iespēju krievu valodā (satelītu, interaktīvā un virszemes TV tehnoloģiski jau tagad to atļauj un tā latviešu valodā tiek dublēts Pirmais Baltijas kanāls). Tā būtu laba iespēja krieviem iemācīties latviešu valodu un integrēties latviešu sabiedrībā, piedaloties arī publiskajā diskusijā un kļūstot par latviešu kultūras sastāvdaļu. Manuprāt, šāda prakse ir labāka nekā atsevišķu raidījumu producēšana krievu valodā.
Taču, saglabājot, piemēram, ziņas un citus raidījumus krievu, latgaliešu vai kādā citā minoritāšu valodā, tie obligāti būtu jāsubtitrē latviski, lai šiem raidījumiem būtu plašāka auditorija. Arī es ar lielu interesi Stokholmā skatos Zviedrijas TV ziņas somu vai sāmu valodā, jo tās (tāpat kā citi minoritāšu raidījumi) tiek raidītas ar subtitriem zviedru valodā.
No Krievijas mediju un to produktu klātbūtnes nekur neizbēgsim, ja dzīvojam brīva tirgus un necenzētas informācijas valstī. Tāpēc ir jāatrod citi ceļi, kas ierobežo un neitralizē šādu kanālu efektivitāti brīdī, kad tie iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, destabilizējot citu valstu sabiedrības. Jaunais elektroniskais medijs var daudz darīt šajā jomā, veidojot regulāras analītiskas programmas par šo kanālu raidījumiem, kad tie izplata tendenciozus raidījumus par kaimiņvalstīm, mērķējot uz to auditoriju.
Starp citu, sabiedrības izglītošana mediju jautājumos ir kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu arī Latvijā, jo pie mums ir izaugusi paaudze, kas samērā bērnišķīgi un nekritiski uztver mediju, reklāmas vēstījumu un tāpēc ir viegli manipulējama. Šajā virzienā saskatu plašu lauku jaunā medija/-u izglītojošo raidījumu redakcijām.
Mazāk politiķu, vairāk publicistikas?
Koncepcijā ierosināts (pēc zviedru parauga) ziņās ierobežot politiķu klātbūtni. Maksimāli līdz vienai trešdaļai no ekrānos redzamajām vai radio skanošajām galvām, un nodrošināt vismaz tādu pašu proporcionālu pārstāvniecību cilvēkiem no Latvijas novadiem un citām tautībām. Tā ir laba ideja, ko vajadzētu censties īstenot jau tagad. Nekavējoties.
Jaunajā koncepcijā trūkst nepieciešamības pēc labas publicistikas (opinion journalism), kurai ir vēsturiskas tradīcijas Eiropas vācu, franču, poļu, itāļu, spāņu, krievu un citu tautu žurnālistikā. Jo žurnālistika nav tikai faktu virknējumi vai tiesu procesiem līdzīgas atskaites, kāda pamatā ir mūsu analītiskā žurnālistika pašlaik. Mūsu sabiedrība vēlas šādu publicistiku ar viedokļu raidījumu klātbūtni. Par to liecina fakts, ka sociālajos tīklos daudz vairāk sekotāju ir žurnālistiem personībām ar savu viedokli nekā remdeniem raidījumiem, kurus viņi vada ēterā. Medijos šodien ir daudz pārblīvētu, nekomentētu faktu, infoizklaides, taču ļoti maz žurnālistu – personību, kas šos faktus un notikumus spētu komentēt, pasniegt tos publicistikā rakstītā, audio vai audiovizuālajā formā. Šādi cilvēki nerodas vienā rāvienā no nekurienes. Mums tādi ir. Audiovizuālajā žurnālistikā laba publicistika ir ne tikai cilvēks kadrā vai aiz kadra, bet arī ekrāna māksliniecisko līdzekļu izmantošanas prasmes un vadītāja harisma. Šo faktoru šodien trūkst mūsu ētera un ekrāna publicistikai.
Vēlētos pārliecināties, ka jaunais medijs dos ieguldījumu savu ziņu producēšanā, sabiedrības dienas kārtības noteikšanā,
nevis turpinās uzknābāt ziņu un PR aģentūru nobērtos graudus. Radīt/ražot ziņas un pētījumus, uz kuriem atsaucas citi mediji, un tēmas, kas kļūst par sabiedrības dienas kārtību, ir galvenais kritērijs, pēc kura būtu jāvērtē ziņu un informatīvo, analītisko/publicistisko raidījumu efektivitāte. Tas koncepcijā nav uzsvērts.
Koncepcijā nepilnīgs ir to sociālo grupu un minoritāšu uzskaitījums, uz kuru problēmām medijam vajadzētu fokusēties. Nedomāju, ka vienīgi jaunajām ģimenēm, senioriem un invalīdiem ir jābūt atsevišķiem raidījumiem LR un LTV ēterā. Iespējams, ka koncepcijas veidotājiem šķiet, ka, piemēram, seksuālo minoritāšu tēmai un sabiedrības neiecietības izpausmju mazināšanai «pret citādiem cilvēkiem» pilnīgi pietiek ar Eirovīzijas dziesmu konkursu vienu reizi gadā?
Pretrunas par interneta portālu
Tehnoloģiskā platforma sola TV pāreju uz augstas izšķirtspējas TV standartu, uz bezlenšu ierakstiem, uz attiecīgi aprīkotām studijām, kamerām, PTS utt. Taču tehnoloģiju apraksta daļa ir terminoloģiski neveikla un pretrunīga. Jaunā medija koncepcijas sākuma daļā tiek apgalvots, ka interneta portāls būšot galvenā jaunā vadošā Latvijas medija platforma, kurā atradīšoties viss TV un radio producētais saturs (acīmredzot izņemot iepirktās filmas un citus autortiesību aizsargātus darbus, kuru rādīšanai ir ģeogrāfiski vai citi ierobežojumi) un vēl tikpat liels paša interneta portāla sagatavotais saturs. Taču tehnoloģijas sadaļas rakstītāji uzlej ambiciozajiem NEPLP plāniem spaini auksta ūdens, apgalvojot (288. lpp.), ka jaunais portāls nezin vai būšot Latvijas piecu skatītāko portālu skaitā, jo tajā nebūšot «dzeltena satura». Vai tad arī NEPLP domā, ka tikai dzeltens saturs ir tas, kas veidos viena vai otra portāla popularitāti?
Turklāt dīvaina šķiet atsaukšanās uz ASV tradīcijām TV raidījumu skatīšanās jomā (tiešraides, videoieraksti, videospēles un tā saucamā signāla straumēšana), jo ASV ir cita elektronisko mediju lietošanas kultūra un dažas interneta izplatīšanas tehnoloģijas tur ir mazāk attīstītas kā Eiropā. Turklāt ASV nav sabiedrisko mediju tādā līmenī, kā tie novērojami Eiropā. ASV pieredze nav īsti vietā Eiropas elektronisko mediju tradīciju analīzē. Skandināvijas valstu pieredze liecina, ka šobrīd dramatiski attīstās audiovizuālo produktu patēriņš tieši datoros un mobilajos telefonos, kur zviedru jaunākā paaudze skatās arī savu sabiedrisko TV (nevis televizoros). Dodot iespēju skatīties jebkurā laikā, ignorējot programmas sieta diktātu. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā būs citādāk.
Terminoloģijas juceklis
Dīvaini, ka koncepcijas tekstā (neskatoties uz to, ka tā izveidē piedalījušies mediju akadēmiskie spēki) vietām ir nekonsekventa vai galīgi aplama mediju terminoloģijas lietošana.
Jēdziens «ekranizējumi» sabiedriskajā pasūtījumā, izrādās (!), ietver visu veidu filmas. Lai gan rodas priekšstats, ka ar to domātas pašu producētas drāmas pārraides (videofilmas, teātra uzvedumi, videoseriāli). Tiešraides reportāžas tiek dēvētas par «dzīvām reportāžām», materiālu (rakstu) ievadu veidošanas prasme tiek dēvēta par «rakstīšanas vadību», TV un radio žurnālistikas termini «materiāls», «sižets» tiek saukti par «stāstu», video un skaņu failu montāža tiek dēvēta par «stāstu rediģēšanu» (269., 270. lpp.). Lielbritānijas korporatīvās pārvaldības kodekss tiek saukts par šīs organizācijas kodu (209. lpp.) utt. Acīm redzami ir veikta burtiska tulkošana no angļu avotiem, neizprotot angļu terminoloģiju un nezinot analoģiskus terminus latviešu valodā. SMP locekļu ievēlēšanas/atbrīvošanas kārtība (200. lpp.) arī formulēta neveikli, un tāpēc noprotams, ka pret kandidātiem ir prasības izglītībā, profesionālajā pieredzē, politiskajā neatkarībā un tiem ir jābūt saistītiem ar komerciālajiem medijiem, un viņiem jābūt arī sodāmībai (!?). Nerunājot nemaz par kaudzi pareizrakstības kļūdu. Piemēram, vārdu medijs rakstot ar garo ē. Ja šo darbu būtu sacerējuši studenti, tad varētu uz to pievērt acis un piedot, bet,ja par to mēs esam samaksājuši 80 000 latu nodokļu naudas, tad mums ir tiesības uz augstāku kvalitāti. Daži desmiti vai simts latu terminoloģijas redaktoram un korektoram neradītu lielu iztrūkumu NEPLP budžetā, taču demonstrētu cieņu un pietāti pret dokumenta lasītājiem un latviešu valodu, kuras nostiprināšana ir arī NEPLP un jaunā elektroniskā medija uzdevums.
Jaunais medijs, kurš fiziski atradīšoties Zaķusalas izremontētajās telpās ar TV un radio studijām Doma laukumā, mums maksāšot no 14 miljoniem latu 2014. gadā līdz 23 miljoniem* 2018. gadā, un šo naudu paredzēts iegūt no iezīmētas iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas, kā tas tiek praktizēts dažās citās valstīs.
Ja izdosies praksē izpildīt visas koncepcijā paredzētās idejas, tad pastāv liela varbūtība, ka mums varētu izveidoties labs radio, TV un internets, kuru saturu noteiks nevis veļas pulveru, ziepju un autiņbiksīšu ražotāji, lielveikali vai pašmāju politiķi, bet gan mēs paši – skatītāji.
Pagaidām mani uzrunā vairākas koncepcijas radošas idejas, bet nepārliecina Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas motīvi. Kamēr mūsu valstī nav garantēta mediju redakcionālā neatkarība no īpašniekiem un akcionāriem mediju likumos, tikmēr politiķu roka stiepsies arī jaunā (jauno) medija virzienā un turpinās pļaut, nevis sēt. Tikmēr LR un LTV apvienošana ir politisks projekts.
* bez investīcijām ēku rekonstrukcijā, tehnoloģijās u.c.
– Pēc protesta nāk vientulība, – konstatēja Anna Poļitkovska savā pēdējā intervijā kolēģim, zviedru žurnālistam Borjem Nilsonam Stokholmā.
Pēc atgriešanās mājās Krievijā viņu nogalināja 48 gadu vecumā.
”Itar-Tass” toreiz (2006. gada 7. oktobrī) informēja, ka Anna nogalināta ar diviem lodes šāvieniem no kuriem viens bijis galvā. Slepkavošana norisinājās žurnālistes daudzdzīvokļu mājas liftā.
Anna bija pazīstama Krievijas žurnāliste, strādāja laikrakstā ”Novaja gazeta”. Milicija izskata vairākas versijas par slepkavības iemesliem, bet kā galvenā tiek minēta viņas profesionālā darbība – darbs žurnālistikā.
Laikraksta “Novaja gazeta” redaktora vietnieks Vitālijs Jaroševkis pavēstīja, ka Poļitkovska strādājusi pie raksta par spīdzināšanu Čečenijā un ka rakstu bija paredzēts publicēt laikraksta pirmdienas numurā.
Žurnāliste Poļitkovska bija plaši pazīstama ar saviem rakstiem par notikumiem Čečenijā, Ziemeļkaukāzā, kā arī aktīvo Kremļa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina kritizēšanu. Anna kritiski analizēja Krievijas armijas cilvēktiesību pārkāpumus Čečenijā, informēja par Čečenijas premjerministram Ramzanam Kadirovam pakļauto karavīru zvērībām. Beslanas krīzes laikā, ceļā uz notikumu vietu viņu mēģināja noindēt. 2002. gada ”teātra krīzes” laikā viņa pieteicās būt par starpnieci sarunās ar teroristiem. Poļitkovskas vārds bija iekļauts Vladimira Žirinovska liberāldemokrātiskās partijas sastādītajā ”krievu tautas un Krievijas valsts ienaidnieku sarakstā”.
Žurnālistikas centra toreizējais vadītājs Maskavā Oļegs Panfilovs atzina, ka Anna Poļitokovska par savu darbu Krievijā bieži saņēmusi draudus: ””Ir žurnālisti, kuriem ir savs liktenis. Es vienmēr domāju, ka ar Annu kaut kas notiks, pirmkārt jau Čečenijas dēļ. Vienmēr, kad radās jautājums par to, vai Krievijā ir godīga žurnālistika, Poļitkovska bija pirmais vārds, kas ienāca prātā.” (Leta, 2006.07.10)
Krievija nav laipna pret saviem patiesajiem varoņiem.
Dima Bilans, Alla Pugačova vai grupa ”Viagra” var dzīvot mierīgi. Turpretī Annas Poļitkovskas slepkava nav atrasts joprojām.
Šķiet ka arī šajā gadījumā pie vainas ir asiņainais punduris – Vladimirs Putins. Tie, kas ir pret viņu – tiek novākti vai izrīvēti gar sienu.
To skaitā, piemēram, ir decembra protestu organizētāja, žurnāliste Olga Romanova, kura intervijā amerikāņu laikrakstam Foreign Policy nesen stāstīja par savu entuziasmu protestu organizēšanā Maskavā decembrī, par darbu televīzijas ziņu dienestā un Business Week krievu izdevumā. Viņas dzīvesbiedrs bija veiksmīgs uzņēmējs un likās, ka perfekto dzīves standartu nekas un neviens nevar apdraudēt. Taču ”lielais brālis” Vladimirs Putins redz un dzird visu. Viņa orveliskajā sabiedrība lieto ”tiešās sviras” – nogriežot skābekli tiešā un pārnestā nozīmē tiem, kas ”jānosit kā odi” To praktizē tieši tāpat kā kādreiz PSRS laikos – atlaižot no darba, demonizējot un apmelojot medijos. Tagad var iznīcinoši iecirst, iznīcinot arī upura biznesu. Šādā veidā iznīcināja arī šo ģimeni. Protesti un organizācija ar 60 000 dalībniekiem, kas cīnījās pret politisko biznesa kontroli nelīdzēja. Viņus strauji aizvāca no skatuves. Dzīvesbiedrs joprojām ir cietumā Krievijā, pati Olga – ārzemēs.
Olgas situācija ir tipisks piemērs Krievijas jauno laiku protesta varonim. Viņus vispirms iznīcina ekonomiski un pēc tam garīgi pakar – mērķtiecīgi apmelojot un apspļaudot medijos.
Ja brīvu mediju valstī nav, tad iedzīvotāji tic tam, ko viņiem rāda.
Tāds pats posts šodien jāiztur pārējiem pret Putina akciju organizētājiem Krievijā, kas uzdrošinājās pavasarī sacelties pret orvelisko Putina kārtību priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Krievijas pavasari izsaldēja. Putina vara prot un ir pārmantojusi Krievijas prezidentam pazīstamās KGB metodes un tās darbojas joprojām.
Protestu vadītāji (pamatā jaunieši) šodien ir neaizsargāti, viegli ievainojami un apmētāti ar krievu mediju nievām un izsmieklu.
Anna Poļitkovska piedzīvoja to pašu likteni. Krievijā viņu neatzina (pateicoties Putina mediju diktātam), bet ārzemēs – dziļi respektēja par viņas godprātīgo darbu žurnālistikā.
Viņas vientulība nebija saistīta tikai ar nāves draudiem un to, ka viņa ”spļāva pret vēju”. Nē, viņu neatzina tautieši, jo cīņa par Krievijas humānu attieksmi pret Ziemeļkaukāzu nesaskanēja ar Putina spēcīgās Krievijas doktrīnu.
Tāpēc liela daļa krievu vispār tā arī neuzzināja ka viņiem ir tāda Anna Poļitkovska. Viņa aizgāja mediju klusumā kā polārajā salā. Krievija nosaldēja savu varoni toreiz un tas turpinās joprojām.
Taču, Kopš Annas slepkavības Krievija tomēr zināmā mērā ir pārvērtusies. Tagad sāk atklāti apšaubīt Putina varas neizbēgamību un aizvadītā gada protesti ir sašķobījuši šo pilāru.
Taču Krievijas laiks ir smags. Valsts sliecas nevis demokrātisku pārkārtojumu virzienā, bet stieg iekšā aizvien smagākā represiju jūgā.
Tie, kas uzdrošinās pretoties un nepiekrist, tos samaļ. Visus pēc kārtas.
Pussy Riot. Foto: RollingStones
Viens no šādiem aktuāliem politiskās opozīcijas kustības upuriem Krievijā ir krievu kreiso feministu pank grupa Pussy Riot, kas izveidota kā mākslinieču kolektīvs un lieto performances saviem politiskajiem protestiem. Idejas pamatā ir ASV plaši pazīstamā ”Riot grrr” kustība, kuru krievu jaunietes attīsta atbilstoši savām idejām un piemēro Krievijas vajadzībām.
Pašlaik trīs no šī mākslinieču kolektīva – filozofijas studente, žurnāliste un programmētāja gaida cietumā uz pārsūdzības rezultātiem. Putina tiesa piesprieda viņām cietumsodu par huligānismu baznīcā, kas faktiski bija mākslinieciska akcija – panku lūgšana, vērsta pret Putina atkalievēlešanu augstajā Krievijas prezidenta amatā.
Akcija ilga 40 sekundes un tika apturēta.
Viņām izdevās pievērst pasaules uzmanību Krievu pareizticīgo baznīcas ciešajam politiskajam tandēmam ar Putina diktatorisko režīmu Krievijā.
Jā, Krievija savus varoņus nemīl.
Grāfam Tolstojam pirms vairāk nekā 100 gadiem neklājās vieglāk.
Ļevs Tolstojs. Foto: Wikipedia.
1897. gadā pazīstamais itāliešu profesors un ārsts Lombrozo ieradās Maskavā uz starptautisko ārstu kongresu. Viņš vēlējās sastapt arī krievu literatūras klasiķi Ļevu Tolstoju. Krievu institūcijas un iestādes pie kurām Lombrozo griezās pēc atļaujas, viņam paskaidroja, ka Tolstoju apmeklēt nevajag, jo rakstniekam esot nopietnas un neatgriezeniskas problēmas ar veselību un viņš ”ir nepieskaitāms”. Tātad – ”nē”, ”nekādā ziņā”!
Taču Lombrozo neticēja, nepiekāpās un devās uz Jasnaja Poļana pa kluso, pats saviem spēkiem. Tur viņs sastapa 69 gadus veco grāfu Tolstoju lieliskā omā, priecīgu un jautru.
Jā, Tolstojs nepatika caram un par viņu tāpēc izplatīja neglītas tenkas, baumas un visiem ārzemju medijiem šie baumu teksti derēja. Meli par Tolstoja it kā slikto veselību no cariskās Krievijas tolaik gāzās aumaļām un bija cilvēki, kas tam noticēja. Pat zviedru ”Aftonbladet” 1885. gada 3. septembrī rakstīja sekojošo – ” beidzot trako mājas durvis ir aizcirtušās aiz jukušā krievu rakstnieka Tolstoja”.
Labi, ka mums ir Lombrozo piezīmes, kas nesen publicētas.
Labi, ka mēs skaidri redzam ka Pussy Riot akcija baznīcā nav Dievnama apgānīšana, huligānisms. Labi, ka vismaz daži no mums saprot, ka Pussy Riot un pārējo Krievijas opozīcijas spēku centieni atbrīvot Krieviju no Putina diktatūras, nāks par labu Latvijai.
Esmu pat brīvu, progresīvu un demokrātisku Krieviju un tāpēc turpināšu cīņu par šīs pankroka politiskās grupas brīvību.
Pēc vēlēšanu laiks Krievijas centrālajās pilsētās pavadīts ar daudz mazāku pacēlumu nekā entuziasma pārpilnie krievu vēlētāju tusiņi ”tuvējās ārzemēs” Latvijā.
Aculiecinieki no Rīgas ziņo, ka svētdien Latvijas krievu vēlētāji ar lielu pacēlumu gājuši uz vēlēšanu iecirkņiem Rīgā. Turpretī reālajā Krievijā šāda entuziasma pietrūkst.
Maskavā un Pēterburgā vakar notikušas apjomīgas demonstrācijas pret pārkāpumiem vēlēšanu procesā. ”Simtiem cilvēku aizturēti”- ziņo šodien zviedru mediji.
Vēlēšanu novērotāji informē par ”neskaitāmām vēlēšanu procedūras kļūdām un acīm redzamu manipulāciju ar vēlēšanu biļeteniem un balsu skaitīšanu” (OSSE).
” Esmu līdz šim strādājusi daudzās valstīs kā vēlēšanu procesa neatkarīga novērotāja. Piemēram, Kazahijā, Baltkrievijā un ASV. Taču nekad līdz šim man nebija nācies novērot tik pamatīgu blēdīšanos un manipulāciju kā tikko, novērojot Krievijas vēlēšanas Rostovā”, – uzsver šodien avīzei Dagens Nyheter Zviedrijas Parlamenta deputāte Osa Lindestama.
Par to pašu tēmu kritiski šodien izsakās arī Hilarija Klintone, novēlot krieviem tikt galā ar ”pieļautajām kļūdām”.
Lielākās Eiropas partijas šodien svinētu 49,5% robežu, ja tāda būtu sasniegta vēlēšanās. Taču Putinam šis skaitlis svētdien bija nepatīkams pārsteigums.
Ir pamats aizdomām, ka viņa varas periodam Krievijā ir pienācis kritiskais punkts. Lūzuma brīdis.
Pēc trim mēnešiem Putins gatavojas uzvarēt Krievijas prezidenta vēlēšanās. Taču pāris bezmiega naktis viņam noteikti būs. Procesiem vairs nevar pavēlēt.
Protams, ka daudziem krieviem viņš joprojām skaitās spēcīgs līderis un nav neviena reāla sāncenša uz šo posteni. ” Nedz mūžam nogurušais Genādijs Žuganovs, nedz bļaurīgais Vladimirs Žirinovskis, nedz arī lienošais Sergejs Mironovs nav pretinieki” (DN,06.12).
Putins saglabā šos ”vājos” pretiniekus, jo tie ir viņa interesēs.
Taču svētdienas vēlēšanas liks Krievijas caram padomāt.
” Nekad agrāk nav nācies sastapt tik daudzus neapmierinātus krievus Krievijā kā pērnajā nedēļā Maskavā”, – konstatē kolēģis un Krievijas korespondents Jans Blumgrēns (DN).
Ir pazudušas krievu bailes no varas un respekts pret saviem politiķiem.
Krievijas sabiedrības atveseļošanās ir sākusies!
Vienīgais Putina ienaidnieks pagaidām ir Internets.
Krievijā pašlaik ir 51 miljons interneta lietotāju.
Patiecoties interneta komunikācijai ir anulēts Putina monopols mediju vidē Krievijā.
Kamēr etablētie mediji (prese, radio un TV klausa Putinam uz vārda un funkcionē kā viņa PR aģitācija mašīna) internets Krievijā rīkojas kā vēlas.
Protams, ka varas hakeru organizētie uzbrukumi opozīcijas portāliem notiek, taču ir skaidrs, ka mačs- Putins: Internets = būt vai nebūt.
Ja Putins nesāks cenzēt internetu (tā kā to dara ķīniešu vara) tad viņām jārēķinās ar lielām problēmām.
TVNET Rīgā ziņo par Krievijas cilvēktiesību aktīvistu Valērijas Novodvorskas un Konstantīna Borovoja viedokli par krievvalodīgo tiesībām Latvijā. Videointervijā rus.tvnet.lv abi aktīvisti paziņoja, ka parakstu vākšana par krievu valodu, kā arī partijas “Saskaņas centrs” izveidošana esot Krievijas specdienesta roku darbs.
Tas nozīmē, ka vēlēšanas Krievijā atkārto PSRS laika shēmas un insinuācijas.
Kritiskajos brīžos nekas vairs nenotiek normāli, īpaši tad, ja Krievijai draud vēlēšanas.
Taču!
Ir prieks, ka ne tikai mani draugi Pēterburgā, bet arī Krievijas cilvēktiesību aktīvisti saprot ”lietu stāvokli” un spēj būt godīgi brīdī, kas ir kritisks viņu valstij un arī … Latvijai.
Paldies viņiem par to!
Kopā ar šādiem cilvēkiem mēs tiksim tālu!
🙂
Protams, ka Kremļa ”ideoloģiskie vērpēji” ir sākuši iznīcinošas kampaņas pret ”idejiskajiem ienaidniekiem” tuvajās un tālajā ārzemēs.
Kādā ”atmaskojošā” reportāžā, labākajā ētera laikā, Krievijas TV informē, ka Zviedrijas vēstniecība Maskavā uzmundrinot krievu jauniešus sacelties pret Putina režīmu. Vēstniecība esot uzņēmusies iniciatīvu organizēt Krievijā masu protestus ar interneta palīdzību. NTV pat apraksta kā Zviedrijas vēstniecība Maskavā mēģina vervēt krievu jauniešus un studentus diskusiju klubos, lai it kā runājot par zviedru kultūru un sabiedrību, faktiski rosinātu politiskām pārmaiņām valstī.
Pie kam, Zviedrijas vēstniecība rīkojot šos pasākumus ne tikai vēstniecības telpās, bet arī Maskavas kafejnīcās!
Pēc NTV domām tā esot Zviedrijas iejaukšanās svešas valsts darīšanās.
Zviedrijas Ārlietu Ministrijas Preses dienesta vadītājs Teo Cetermans (Teo Zeterman) uzsver, ka ”Krievija projekts paredz diskusiju klubu rīkošanu ar Krievijas jauniešiem”. Projekts paredzējis atklātu diskusiju rīkošanu Krievijā un tajā piedalījušies arī Putina partijas jaunieši.
Izrādās, ka atklātas un demokrātiskas diskusijas nav laba lieta.
Krievijā nav. Tur visam jānotiek vietējā režijā.
NTV šovakar informējusi skatītājus par konkrētiem Zviedrijas vēstniecības darbiniekiem, kas līdz šim ir bijuši īpaši ”kaitīgi” Krievijai. Pie viena norādīts kāds konkrēts zviedru diplomāts, kurš jau 70. gados mēģinājis aģitēt krievu jūrnieku vidū (bez panākumiem, protams!). NTV norādījusi uz zviedru diplomātu slēpto saistību ar ASV Izlūkdienestiem un uzsvērusi, ka ārvalstis uzmundrina krievu jauniešus protestēt pret pastāvošo kārtību Krievijā.
Protams, ka šīs ”aktivitātes” sasaucas ar Putina ”bažām” par ārvalstu ”iejaukšanos Krievijas vēlēšanu procesā” svētdien.
To marķē šovakar virkne Rietumvalstu mediju.
Putina Krievijai ir bail no brīvas un demokrātiskas Krievijas.
Krievijas propagandas aparātam šodien ir uzvaras diena. Šim nolūkam tiek izmantoti Otrā pasaules kara monumenti postsovjetiska bloka pilsētās. Tie joprojām atrodas pilsētu centros.
Vienīgi igauņiem izdevās novietot karu kapsētā. Tas bija saprātīgs solis. Pagātne apmetas kapos. Rīgā betona pieminekļi – PSRS propagandas kulta vietas, joprojām atrodas Pārdaugavā.
Tur katru gadu, maija sākumā sirmgalvji un politiskie ekstrēmisti rīko vampīru dzīres.
Par to rūpējas Krievijas piektā kolona Latvijā, Krievijas ”eksperti” un vietējie politiskie mankurti.
Dejas ap betona monstru Rīgā, Pārdaugavā mazliet atgādina viduslaiku orģijas. Tās ir svešas un nesagremojamas modernajā laika humānismam – tagad, kad informācija par Otrā pasaules kara notikumiem vairs nav 100% cenzēta kā PSRS laikā, visi faktiski var paskatīties patiesībai sejā un konstatēt – divi narcisistiski psihopāti Staļins un Hitlers savstarpēji cīnījās frontē, izmantojot dzīvus, reālus cilvēkus.
Viss. Diemžēl. Karš bija spēle.
Tieši tāpat kā šodien Combat Arms Gameplay vai kas cits, kur spēlētāja pagarinātā roka ir ”zaldātiņi uz ekrāna” .
Otrā kara gadījumā – tie bija dzīvi cilvēki, kuriem toreiz (pagātnē) nebija izvēles.
Staļins lika un bija jāiet karot. Hitlers lika – bija jāiet. Viņi karoja, negribēdami un aiz muguras ar durkļiem maršēja abu pušu drošībnieki, lai apšautu dezertierus.
Šajos karos negribēt karot nedrīkstēja.
Negribētāji vai dezertieri bija ”sliktie”. Tie, kas klausīja un kalpoja varai – ” labie”.
Kara mašīnu propagandas aparāts paspēja apvīt Gloriju ap zaldātiem-robotiem jeb paklausīgajiem patriotisma dogmu garā.
Dziesmas par dzimteni, teiksmas par varonību, kauju apraksti, slavas vārsmas izcilniekiem un visas pārējā pasakas par karu un ”dzimtenes mīlestību” Rīgā šodien ir dzīvas.
Karnevāls ”Kremļa stilā” Rīgā iet vaļā! Mazliet smieklīgi, ka tā notiek.
Taču tas ir fakts 2011. gadā.
Var, protams, uzjautrināties par šodienas Ušakova izteicieniem, kad viņš ”Dienā” salīdzina 8. un 9. maiju ar Ziemassvētkiem. 🙂
Protams, ka mēs Stokholmā šodien vīpsnājam kopā ar zviedriem par Krievijas vēstnieka Vešņakova satraukumu par to, ka ”Latvijā padomju karavīrus uzskata par iebrucējiem”.
Taču nevar nepiekrist Ņevzorovam, ka Baltijas valstis joprojām atrodas bijušās PSRS gravitācijas telpā.
Tā laikam ir, jo dzīrotājiem pie betona pūķa Pārdaugavā neviens neko pretī nerunā. Vismaz Rīgas valdības līmenī nē.
Dzīrošana Rīgā 9. maijā Rīgā ārzemju novērotājiem atgādina ”blondīņu gājienu” vai ”sievu nešanas čempionātu”. Jā, tas izskatās absurdi un smieklīgi.
Skumji, ka pie svešu cilvēku kapu monumenta Rīgā šodien svin Staļina uzvaru pār humānismu.
Te rietumos neviens ” uzvaras dienu” nesvin. Mediji nekādu uzmanību šiem datumiem nepievērš. Krievu svētki tie ir un tur arī paliks.
Būtībā ar to varētu beigt šo tekstu, taču svarīgāks man šķiet kas cits.
Savādi, ka Staļina laika spoks joprojām ir dzīvs daudzu mūsu līdzpilsoņu dvēselēs.
Ušakovs godina cilvēkus, kas pirms 70 gadiem karoja pret nacismu frontē, bet neredz krievu neonacismus, kas strīķē Rīgas ielas patlaban. Viņš redz pagātni, bet nesaprot tagadni.
Vainas sajūta ir cepure, kuru mums uzmauc citi.
Tie, kas šādi rīkojas zina, ka vainas sajūta ir labākais paklausības nodrošinājuma paņēmiens.
Uzbāžot vainas sajūtu karavīriem, var panākt lojalitāti ģenerāļu projektiem, uzmaucot vainas sajūtu vīram var panākt ”uzticību sievai, bērniem un ģimenes dzīvei”, pielīmējot vainas sajūtu nelaimīgajam, var panākt viņa ticību augstākai varai.
To var. Vainas sajūta ir pienākuma sajūtas māsa.
To aktivizācija nodrošina vēlamo morāles klimatu.
Politisko manipulāciju ieskaitot.
9. maija arhaiskie svinētāji Rīgā šodien (no Krievijas/Kremļa viedokļa) ir politiski korekts pasākums. No mūsu viedokļa – ekstrēms solis, kas vērotājā izraisa žēluma un līdzcietību.
Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Krievija joprojām nav atbrīvojusies no savas pagātnes. Staļina tvēriens ir aktuāls joprojām. Taču…žmiedzēji Krievijā un tās piektajā kolonā Rīgā – ir jau citi.
Ja jau Rīgas dome mums liek svinēt, varbūt svinam dezertierus?
Mūsējos varoņus – tos, kas uzdrošinājās pateikt ” nē”.
