Otrdienas artilērijas uzbrukumi Ukrainai krieviem izmaksājuši ap miljardu eiro (Ukrainska Pravda, DN). To skaits bija apmēram 75 (Kh-101, Kh-535) un klāt pievienojās arī ap 75 uzbrukuma dronu. 80% no tiem notrieca ukraiņu pretgaisa aizsardzības sistēma.
Uzbrukuma mērķi – infrastruktūra un dzīvojamie nami: Volinā, Ļvivā, Rivnā, Hmeļnickā, Viņņicā, Žitomirā, Kijivā, Čekrasos, Poltavā, Kirovhradā, Dņipro, Harkivā, Odesā.
Pagaidām Kremlim nav izdevies ukraiņus salauzt.
Viena lieta, kas kaitina Ukrainas kara laikā visvairāk, ir neizprotamā krievu padevība Putina lēmumiem. Kāpēc krievi neprotestē pret šo nejēdzīgo karu?
Nesenā sarkanarmiešu aiziešana no Hersonas bija svarīgs notikums. Visi par to lasījām, diskutējām, priecājāmies. Taču krievu medijos šajā virzienā dominēja klusums.
Interesanti, vai neviens krievs neko nezina par apkaunojošo bēgšanu? Vai tā varētu būt?
Piemēram, uzsākot telefona sarunu ar Krievijas krieviem par Hersonu, atbildes skan pavisam negaidītā toņkārtā. „Jā, Hersona ir jauka pilsēta. Bijām tur atvaļinājumā. Starp citu, kā tur tagad iet? Vai jūs nezināt?“.
?
Vispareizākais, šķiet, neatbildēt.
Nē, neticu, ka nezina, ka Hersona krieviem pazudusi.
Jā, viņi vai nu zina vai nojauš nelāgu. Taču nevēlas par to runāt.
Otrā pasaules kara situācija atkārtojas. Pēc kara visi brīnījās – kā tas ir iespējams, ka tik daudz vāciešu atbalstīja Hitleru un neiebilda pret ebreju vajāšanu. Likās absurdi, ka miljoniem indivīdu kļūst Hitlera murgu apmāti un vienlaikus, vienā rāvienā „sajūk prātā“. Tagad izskatās līdzīgi. Pats nesaprotamākais ir tieši Putina efekts – kas notiek ar cilvēkiem, ja tos ir iespējams apmāt ar fīrera izdomātajām idejām? Tik dziļi un pamatīgi?
Protams, ka Krievijā ir arī Ukrainas kara pretinieki. Viņi reaģē dažādi: vieni neiztur un eksplodē sašutumā par to, kas notiek. Citi turpina klusēt un ierauties sevī. Trešie saraujas un ēd nervu zāles tālāk.
Visvieglāk ir mazliet ticēt Kremļa propagandai un dziedāt dziesmu par to, ka „abi labi“, jeb „viena pagale nedeg“. Šī pozīcija mazliet atgādina klimata krīzes noliedzēju morāli. Ja pieņemam, ka tā ir patiesība ko stāsta zinātnieki, tad šermuļi iet caur kauliem un katrs no mums saprot, ka ir daļēji vainīgs pie tā, kas pašlaik notiek. To nav patīkami apzināties. Tas nozīmē atzīt savu vainu un sākt rīkoties klimata krīzes risināšanās labā. Tas būs grūti, apgrūtinoši, dārgi un …ah cik neērti! Vieglāk ir izlikties (sev un citiem), ka nekā „tāda nav“ un ērti dzīvot tālāk pa vecam savu patērētāja dzīvi.
Tātad?
Ja ir sarežģīta situācija, tad cilvēks tajā meklē sev ērtāko un vieglāko risinājumu. Ja nav pretargumentu, tad mēs nespārdāmies pretī. Tā kā Putins ir nogriezis skaņu un bildi visiem neatkarīgajiem medijiem, tad patiesība pāri Krievijas slieksnim netiek.
Vienīgais ceļš kā pakļaut un iznīcināt domājošu tautu ir anulēt patiesas, atvērtas, publiskas debates publiskajā telpā par svarīgiem jautājumiem. Ja krievu televīzijas ziņu izlaidumi atklāti diskutētu par Ukrainas kara problēmām (piemēram, ko krievu karavīri darīja Irpinā), tad publiskā doma valstī šodien būtu pavisam citāda. Arī šādā situācijā būtu cilvēki, kas klaigātu par sliktas slavas izplatīšanu. Jā, būtu. Protams. Taču viņi nepārstāvētu vairākumu.
Arī pie mums Latvijā nav kompetentu debašu par valstij un tautai svarīgiem jautājumiem. LV ekrānā un radio ēterā vīd tikai dežūreksperti, kas uzstājas par visām tēmām (non-stop) visos raidījumos, dažādās pozās, vienādi neizteiksmīgi un atbilstoši tukši. Loģiski, ka šādām šablondiskusijām nav efekta vai iespaida un notiekošo. Pie kam, mums ir brīva valsts un neviens neaizliedz runāt taisnību un patiesību (kas nav atļauts Krievija). Taču medijos pietrūkst producentu ar pietiekošu profesionālo prasmi sarīkot atklātu, izzinošu un produktīvu debati. Tāpēc publisku diskusiju par svarīgām sabiedrības problēmām joprojām nav. Šo efektu panāca tā saucamais „sorosītu grupējums“ Latvijas žurnālistikā, kas beidzot ir pārņēmis sabiedriskos medijus. Izgrūžot ārā tos, kas tur agrāk strādāja. Galma apvērsums nav devis cerētos rezultātus. Loģiski, ka kritiens uz leju turpinās.
Vai krievi var iegūt objektīvas ziņas, ja vēlas? Jā, ja viņi prot darboties ar datoru un izmantot vpn. Diemžēl, šo kompetenci nepārvalda vairākums. Vairāk ir tādu, kas neko nemeklē. Pieņem to ko Putins viņiem dod un viss.
Otrs būtisks faktors ir – citādi domājošo vajāšana. Oponentiem Krievijā jārēķinās ar Navaļnija likteni. Vairums to saprot un izvairās no konfrontācijas.
Domāju, ka neko nedotu arī piecpadsmit vai divdesmit Ukrainas kara pretinieku maršēšana pāri Sarkanajam laukuma Maskavā. Viņus apcietinātu, iemestu autobusā, pēc tam cietumā un nogalinātu klusumā. Lai mainītu domāšanu ir vajadzīgas atvērtas, argumentētas, civilizētas debates. Ja svarīgas un sāpīgas tēmas „netiek“ izventilētas publisko debašu apstākļos, tās „pārstāj eksistēt“. Tieši tā tas pašlaik notiek Krievijā.
Līdzīgi tas notiek arī pie mums, jo netiek apriestas tēmas par to „kāpēc tauta mīl oligarhus“, “kas par vainu, ka mediji nespēj tautai paskaidrot svarīgas lietas“, „kāpēc pie mums atļauj prezidentam dalīt ordeņus žurnālistiem“ un „kāpēc homofobija atkal ir modē“ utt.
Tāpēc, ka vieglāk un ērtāk ir dzīvot tumsiņā, bez problēmām.
Lūk šādi rodas padevība tirāniem – tumsiņā un bailēs no soda par nepareizu domāšanu.
“Lūk šādi rodas padevība tirāniem – tumsiņā un bailēs no soda par nepareizu domāšanu.”
Vai tad Latvijā or citādāk?
Nē, notiek apmēram tāpat. Taču ir arī drosmīgi cilvēki