2014.gada 25. martā speciāli TVNet.

Sākumā cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē. Tonakt pa visām ielām uz Rīgas centru esot sākusi skriet «aizelsusies benzīna smaka un sauca pēc glābiņa. Viņu gribot nosmacēt, viņai vairs elpas neesot, no visām pusēs šurpu nākot zaļa migla, tā smaržojot pēc skujām un ziediem, pēc īsta meža, un visām smakām kļūstot nelabi. No tādas miglas ņemot elpu ciet. «Glābiet!» – kliedza smaka un aizdrāzās smirdēdama.» Pēc tam Rīga sāka smaržot.

Kādu nakti pilsētā ienāca mežs

Līdzīgas sajūtas desmitiem gadu pēc Imanta Ziedoņa «Krāsaino pasaku» iznākšanas piedzīvoja modernā laika jaunieši, noskatoties Holivudas (zīmīgs nosaukums!) «Avatara» vairākdimensiju ekrānstāstu. Mežs šajā savādajā Džeimsa Kamerona filmā spēlē galveno lomu un ziņo par cilvēkbūtņu magnētiskajām ilgām pēc burvīgā koku valdzinājuma. Pēc dabas katarses, kā mūsu laikabiedriem amerikāņiem un visiem pārējiem – «ļoti industrializētajiem eiropiešiem» pašlaik dziļi pietrūkst. Tāpēc nepārsteidz, ka samērā daudz jeņķu, eiropiešu šodien sirgst ar PADS (Post Avatar depression syndrome) un vairs nespēj dzīvot izolēti no planētas Pandoras fantāzijas meža.

«Šleser, domā tak vienreiz ar galvu! Izpostīt var visu, un to jūs visi mākat diezgan labi. Vajadzētu gan padomāt par zaļu, veselīgu Latviju!» – tā mūsu lasītāji komentēja valdības piešķirto atļauju ļaut bijušajam politiķim Aināram Šleseram 2011. gadā izzāģēt koku rindas Jūrmalas kāpās savas privātmājas celtniecībai. «Vides aizsardzība – krasta kāpas un biotopi – ir mūsu vērtība, kuru ir būtiski saglabāt, tāpēc ir svarīgi, lai pašvaldības un arī Jūrmalas dome pieņemtu lēmumus, kas nekaitē sabiedrības interesēm un privātpersonu tiesībām» (G.Gūba, TVNET, 2011.27.10.). Tiesa toreiz aizliedza Šleseram izcirst priedes savā īpašumā, kāpu zonā. Viņam aizliedza, bet citi politiķi un priekšnieki turpināja cirst. Nereti – pa kluso un pa tumsu. Viņiem sekoja caurmēra latvietis, kuram arī koki bija sākuši maisīties pa kājām. Celmu rinda jau sen atgādina masu kapus.

Kādas ir mūsu tautas attiecības ar mežu?

«Ai zaļā birztaliņa, tavu košu daiļumiņ!» «Stādīju ieviņu plāniņa vidū», «ozolīti zemzarīti, kam tu augi lejiņā», «zaļa, zaļa, skaļa, skaļa mana bērzu birztaliņa» – piemēru, kā redzat, ir daudz!

XVIII gadsimtā, kad mūsu senči tika pie uzvārdiem, vairums no viņiem «kristījās» kā koki deminutīvā – Bērziņi, Liepiņi, Ozoliņi, Kārkliņi, Paeglīši. Galvenokārt – lapu koki. Telefongrāmatā joprojām šalc vēji mūsu koku lapotnē. Tie ir aizgājušo laiku meži. Blaumaņa, Raiņa un Imkas birzis un gāršas.

Ziemeļtautu tradīciju pētnieks Bengts of Klintbergs savos pētījumos norāda, ka somi, zviedri un japāņi savu dzīvi redzot ciešā saistībā ar kokiem.

Šajās kultūrās, kurās lielākajam vairumam iedzīvotāju uzvārds saistās ar koku nosaukumiem (tāpat kā Latvijā), mežs spēlē noteicošo lomu nacionālajā kultūrā un tautas ikdienā.
Ja ziemeļeiropietim jautā, kur viņš vislabprātāk vēlētos dzīvot, tad atbilde būs: «pie dabas», «netālu no parka vai meža», nevis «tuvu nacionālajam teātrim», «līdzās moderno ofisu korpusam Skanstes ielā» vai «blakus akadēmiskajai universitātes slimnīcai». Visvēlamākais projekts ir šāds: «netālu no parka vai zaļās zonas». Pat iepazīšanās sludinājumos vairumā gadījumu var izlasīt aicinājumu atsaukties tos, kam «patīk daba».

Izrādās, ka bez pastaigām zaļā mežā vismaz trīs reizes nedēļā stress ir klāt un sagandē dzīvi pat visčaklākajam transnacionāla koncerna šefam vai produktīvākajai Rimi kases pārdevējai. Mežs zina, ko tas spēj, – izārstēt.

Izskatās, ka mēs to esam aizmirsuši.

Katram cilvēkam esot jāiestāda koks, jāizaudzina bērns un jānosit čūska. Pēdējo uztveru simboliski = jācīnās pret nejēdzībām. Taču par pirmajiem diviem – pievienojos.

Starp citu, mani vecāki iestādīja mūsu nelielajā gruntsgabalā divus ozolus, četras liepas, vienu bērzu. Viens no ozoliem izrādījās piramidālais (rets un unikāls!). To kopjam cik spējam, bet

nīstais «Latvenergo» jau sen «izvilcis» cauri abu ozolu zariem savus melnos kabeļus un draud kokus ar laiku nozāģēt, ja viņiem «tā vajadzēs».

Traucē, lai gan pastāv iespēja ierakt elektrības kabeļus (kas piegādā strāvu kaimiņiem) zemē un neapdraudēt retus ozolus Latvijā. Diemžēl «Latvenergo» to nesaprot. Katru gadu vētras sistemātiski izgāž mežos kokus, kas krītot pārrauj vadus, izraisot elektropievadu pārrāvumus. Bagātajam monopolam ir lētāk riskēt «ar vadiem pa gaisu», pēc tam kokus nozāģējot, nekā tālredzīgi ierakt kabeļus zemē, neapdraudot nedz kokus, nedz elektropiegādes klientiem. Cirtēju ir vairāk nekā saudzētāju.
Šis piemērs ir simbolisks, jo rāda, ka koki ir dzīvi, neprognozējami un stādītāji nekad nevar paredzēt iepriekš katra atsevišķā koka nākotnes vaibstus. Kā jau dzīvai būtnei, mežam ir tiesības saglabāt savu unikalitāti. Tā attiecīgi pieprasa no mums, cilvēkiem, uzņemties pienākumu uzraudzīt šos neatkārtojamos eksemplārus, lai tos neapdraudot varētu saglabāt nākošajām paaudzēm. Lai alkatīgs meža īpašnieks nedrīkstētu nošaut melno stārķi tikai tāpēc, ka viņa rūpala kailcirti apdraud aizsargājama putna ligzda. Tāpēc, ka tā ir ērtāk un izdevīgāk.

Likums vai morāle

Kartes ir mānīga lieta. Gadās, ka kartēs norādīti krūmi, bet uz vietas Jūrkalnes kāpās var ieraudzīt neskaitāmas egles ar nozāģētām galotnēm. Egļkrūmus. Tas nozīmē, ka vietējo biznesam mežs nav vajadzīgs, jo krūmājs atļauj intensīvi ekspluatēt kāpas lētas tūrisma industrijas labā. Tātad – kartes pacieš visu, arī viltošanu, ja tas nepieciešams ekonomisko vajadzību vārdā. Vietējo bizness ir prioritāte, lai gan tas turpina «drupināt tālāk» jūras stāvkrastu.

Vai šis ir «lauku ideoloģijas konflikts» ar pilsētas domāšanu? Alkatīgā kolīzija ar nākotnes pienākumu?

Gadās, ka vācu tūrists ir gatavs maksāt simtiem eiro, «lai airētu savu smailīti neskartā zemes nostūrī», bet izkāpj krastā kaujas laukā. Izcirtumā pēc kailcirtes. Celmi, kara rakumi, dziļas ūdens peļķes autoriepu sliedēs un pāris izmētātu benzīna kannu ir tā brīnišķīgā ainava, kuru piedāvā profesionāli «meža atjaunotāji». Vācietim būtu šurp jāatbrauc 80 gadus vēlāk. Varbūt tad būs labāk.

Lai izvairītos no šādiem nelāgiem pārsteigumiem, iesaku visiem vispirms pastudēt satelīta attēlus savā datorā un tikai tad doties ceļojumā pa Latviju.

Kokus var cirst izlases kārtībā, to sauc par izlases cirti. Agrāk saudzējoši cirta visi, taču tagad neatkarīgās Latvijas likums atbalsta pie mums (tāpat kā Zviedrijā) vienīgi kailcirti. Uzsverot, ka noteiktām koku šķirnēm kailcirte ir vitāli nepieciešama.

Videi labvēlīgākajai izlases cirtei uzlikts lielāks nodoklis, jo tai ir zemāks izdevīguma koeficients.

Jūtat, kā rūc zāģu motori mežā? Redzat spēku, ar kādu milzīgā meža izstrādes tehnika iecērt zobus Latvijas Raiņa priedēs?! Gāž kā sērkokus! Vienreizēji, vēl tikai trūkst pūtēju orķestra marša, strūklakas, ordeņu un uguņošanas! Pēc tam varat palasīt tekstus, kuros jums paskaidros, ka, tieši izraujot visus zobus, to mutē sarodas vēl vairāk. Tāpat ir ar kailciršu tehniku. Tas esot labākais paņēmiens, kā «atjaunināt» mežu. Piecus gadus veca jaunaudze jau «skaitās» ataudzis mežs, lai gan kokus tajā vēl saskatīt grūti.

Pirms laiciņa nevarēju atrast kapsētu pie Rubas. Izrādās, ka «Latvijas Valsts meži» bija šo teritoriju tik pamatīgi izcirtuši, ka ainava jau bija būtiski mainījusies. Vairs nespējām noorientēties. Vietējie šausminājās un rādīja izcirtuma postu. Kapsēta ar savu aleju šajā mēness ainavā izskatījās kā Andreja Tarkovska filmas «Stalkers» sirreāla epizode. Šogad rādīju šo ainu kādai kino režisorei no Stokholmas.

«Baisi!» viņa nopūtās.

«Koku kapsēta pie cilvēku kapiem,» secināju, noraugoties, ka «Latvijas valsts meži» atkal pārkāpuši savu kailciršu kritisko robežu. Droši vien «tā» valsts mežu zāģeriem bija ekonomiski izdevīgāk novālēt. Atgriezties pēc 50 gadiem? Būs labāk?

Domāju, ka arī jums, cienījamo lasītāj, līdzīgu piemēru netrūkst.

Vai likums ir pārkāpts? Protams, nav: 1) likumus nosaka industrija (Collingwood L.F, Why you Need to Stopp it Now?); 2) morāle ir daudz plašāka kategorija nekā likums un par tās neievērošanu nevar sodīt administratīvi; 3) lielākā meža izciršanas spēlētāja valstī «Latvijas valsts meži» «uzvedība neatbilst viņu korporatīvajām vērtībām» (Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda vadītājs Latvijā) un ekonomiskā motivācija dominē pār kultūrvēsturisko.

Likums kā dūmu svece

Novecojusī 1998. gadā izstrādātā mežu politika un no tās izrietošie nedaudz jaunākie likumi joprojām ir pārāk izplūduši un ļauj Latvijas valsts mežu kailciršu agresijai plosīties ekonomisku motīvu vārdā.

Jā, esmu redzējusi LVM atskaites, skaitļus un «zuperziņojumus». Zinu, ka cirst drīkst «no tik un tik gadiem vai ņemot vērā koka resnumu». Zinu, ka ciršanu saskaņo ar vietējo pašvaldību; ka cirst (ekonomiski) ir izdevīgi lielākos areālos, ka cirsmas pirms zāģēšanas kontrolē mežu policija (VMD), ka kailciršu vietā tiek stādītas apses un vēl cits «kontrolēts materiāls». Zinu par «atļautajiem 2 ha», bet reāli redzu daudz lielākas kailciršu zonas. Man nav noslēpums, ka, saduroties vairākiem īpašumiem mežā, nogabali var robežoties gan savā starpā, gan ar piecus gadus vecām tā saucamajām «atjaunotajām» meža zonām un veidot kailciršu tuksnesi +

atbilstoši Latvijas likumdošanai šis «izcirtuma tuksnesis» tiek traktēts kā «mežs».

Papīrs, uz kura uzrakstīts likums, pacieš visu. Mežs – nē.
Tāpēc mūsu mežu platības visos ziņojumos un dokumentos palielinās, jo mežs skaitās mežs «visās tā attīstības stadijās».

Man šķiet, ka ir pienācis laiks atrauties no savām ikdienas problēmām un iedziļināties valsts meža politikas veidošanā, jo 1989. gada mežu koncepcija gaida rekonstrukciju. Varbūt jaunajā mežu likumā tā autori ierakstīs noteikumus par mežu «aizsargjoslām», kuras jānodrošina ne tikai pret ūdenstilpēm, bet arī pret klajumiem un apdzīvotām vietām tā, lai tās ne tikai saglabātu floru un faunu, bet arī kultūrvidi un ainavu. Cirsmu formai būtu jāatbilst nevis ekonomiski izdevīgākajiem, bet gan vispirms dabas un kultūrvides priekšnosacījumiem. Koki piegādā mums skābekli. Kaut vai tāpēc.

Pagaidām tas netiek darīts tik lielā mērā, lai būtu pamanāms ar neapbruņotu aci ārā (nevis uz papīra).

Tā kā mēs visi nodokļu maksātāji šajā valstī vienlaikus esam AS «Latvijas Valsts mežu» izzāģēto cirsmu īpašnieki, tad ir pienācis laiks pārskatīt Roberta Strīpnieka (alga 6000 LVL mēnesī), Arņa Meļņa (mēnešalga 4569 LVL), Ginta Bumbiera (3983 LVL) un Edvīna Zakovica (3461 LVL) atbilstību ieņemamajiem amatiem. (TVNET, 2013.12.01.), jo, manuprāt, Aigara Kalvīša ieceltie «kailciršu stūrmaņi» līdz šim nav attaisnojuši mūsu – visas tautas deleģējumu.

Mežs ir mūsu vide un mājas. Tajā vienlīdz labi jājūtas ne tikai Strīpnieka ekonomiskajiem rādītājiem, bet arī bērnam, filozofam, medniekam, putnu vērotājam, dzejniekam, sēņu lasītājam, ogotājam, gleznotājam, dziesmu gavilētājam, žurnālistei, kaimiņu Martiņai, Dārtiņai, Gunāriņam un tūristam. Varbūt ir pienācis laiks meža likumā iekļaut ainavas likumu, iekļaujot tajā arī veselības aizsardzības kodeksu?

Ko varam darīt tālāk?

Uzraudzīt izcirtumus, sūdzēties Valsts mežu dienestā, paust civilo nepiekāpību. Kailcirtes nedrīkst pārsniegt futbola laukuma dimensijas.

Ja tuvumā ir mājas, kapi, klajumi, vecas stigas vai dižkoki – neatļaujiet cirst. Sāciet traucēt, pievēršot sabiedrības uzmanību pārkāpumiem.

Esiet aktīvāki, lai «Strīpnieka kantoris» pēc tam nestāsta, ka neviens no pašvaldības iedzīvotājiem «neko neteica publiskās apspriešanas laikā», jo, kā man telefoniski norādīja Valsts mežu departamenta direktora vietnieks Jānis Birģelis, mežu apsaimniekošanā Latvijā noteicošās ir «ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās intereses» (pievērsiet uzmanību šai secībai).
Kapitālisms ir lieliska sistēma tikmēr, kamēr demokrātija spēj nospraust robežas tā nekaunībai. Pie mums ekonomiskā patvaļa nereti kļuvusi monumentāla. Alkatība ir skarbs vārds, cinisms – tāpat. Varbūt ieslēgsim ekonomistus, kas var aprēķināt, cik naudas zaudē Latvijas tūrisms un viensētas LVM kailciršu dēļ.

«Latvijas Valsts meži» nosaka toni, cērtot amorāli. Pārējie īpašnieki un zviedri šajā ainavā «ir daudz mazāki grēkotāji» (Jānis Rozītis) «jo «Latvijas valsts mežu» praktizētais kailciršu kults likvidē meža saturisko vērtību».

Valsts atjaunotās neatkarības gados esam zaudējuši 13% meža (skat. dokumentus). Neformāli dati rāda daudz lielākus skaitļus – līdz pat 20%=1/5 daļa.

«Mēs kontrolējam, mēs patiešām strādājam un cīnāmies, lai nebūtu šie 10 hektāri, lai piesliešanās vecums būtu korekts,» argumentēti skaidro «mežu policiste» Selga Šulce, «Valsts mežu dienesta» informācijas daļas vadītāja.

Vēl mēs varam stādīt savu koku.

Arī es iestādīšu ieviņu. Plāniņa vidū. Ceru, ka neatnāks «Latvenergo» un nenovilks atkal kabeļus pa gaisu, cauri ievziediem. Citādi tikpat pēkšņi, kā nācis, mežs nākošajā naktī būs «aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā tur vēl ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki, tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs… tik zaļš kā nekas cits pasaulē. Tik tīrs kā nekas cits pasaulē. (..) Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos – nekā nemana. Es prasu: «Nenāksi uz pilsētu? Nenāksi uz pilsētu?» Neatbild. Klusē. Liels, zaļš mežs. Liels, liels, zaļš, zaļš mežs» (I. Ziedonis).