Monthly Archives: 2014. gada marts

Legālo narkotiku cinisms – «krievu ruletes» mačs ar jauniešiem

Posted on by
1

 

 

2014. gada 31. marts

«Indivīdi, kas tās lieto, ir idioti,» konstatē profesors Džons Hafmans (pirmais CB1 receptoru agonistu sintezētājs). Viņš uzskata, ka lietot «spice» nozīmē spēlēt «krievu ruleti».

Katastrofa ir ieradusies

Reiz, senos laikos (kad man tika dota iespēja piedalīties narkotiku policijas apmācības procesā) uzzināju, ka viss narkotisko vielu lērums dalās divās grupās – augu izcelsmes un sintētiskajās drogās. Pirmās esot relatīvi laipnāks apdullināšanās veids, turpretī otrās – daudz, daudz riskantāks apreibināšanās pasākums. «Saprotams, ka sintētiskās ar laiku ņems virsroku, jo pat amfetamīnu ikviens tagad var viegli pagatavot sava dzīvokļa virtuvē,» skaidroja instruktors. «Tajā brīdī, kad tirgu pārpludinās lētas sintētiskās narkotikas, kuras likumdošana nepaspēs laikus klasificēt kā aizliegtas narkotiskās vielas, mēs būsim reālas katastrofas priekšā. Tad būs 100% bezizeja.»

Tagad šis brīdis ir klāt. Katastrofa ir ieradusies. Tā stāv mums pretī un skatās acīs.

Pagrīdes laboratorijas intensīvi ražo lētas sintētiskās narkotikas, kas izraisa amfetamīnam vai LSD līdzīgu efektu, taču tās nevar pakļaut aizliegumam kā «narkotikas» vai «veselībai bīstamas vielas», jo indīgās substances ir pārāk jaunas (nesen sintezētas vielas) un tāpēc bīstamajos sarakstos vēl nav iekļautas. Tātad – nav aizliegtas.

Tieši šajā «legalitātes» mirāžā ir šo «legālo narkotiku» biznesa ideja – pārdot visiem lētu indi, kas skaitās nekaitīga un atļauta bauda, jo tā vēl nav aizliegta.

Kamēr interneta veikalos mārketings šīm «uzturpiedevām» ir atbaidoši cinisks, apgalvojot, ka «visi lieto» un «ir sajūsmā», mūsu likumdošana nepaspēj un nepagūst tikt līdzi dopinga un lēto, legālo narkotiku «kokteiļu» pagrīdes laboratoriju izgudrotāju ražojumiem (katru gadu ap 40 jaunu substanču)1. Viņi iet aizliegumiem un likumiem pa priekšu: vervē sev lētticīgus un labticīgus klientus, kas maksā par saindēšanas pakalpojumu, un mēs ar saviem likumiem velkamies viņiem nopakaļ.

Ballīšu narkoze

Internetā nopērkamā «spice», kas pēdējā laikā plaši izplatīta arī Latvijā, žargonā tiek dēvēta arī par «ballīšu narkozi» vai K2. Austrālijā un Āzijā to sauca arī par Kronic. Tā ir kaņepēm līdzīga narkotiskā viela, kas sastāv no augu un ķimikāliju maisījuma jeb no augiem, kas apstrādāti/apsmidzināti ar sintētisko narkotiku ar mērķi panākt marihuānai līdzīgu efektu. Šo indes «rasolu» internetā pārdod kopš 2004. gada, un tā saturs nekad nav viens un tas pats, bet tiek apzināti mainīts.

Preču zīmi «Spice» 2004. gadā radīja The Psyche Deli Londonā, un jau 2006. gadā šī droga iekaroja tirgu, kāpinot savu apgrozījumu no 65 000 sterliņu mārciņām 2006. gadā līdz 899 000 sterliņu mārciņām 2007.gadā (Financial Times). Tobrīd EMCDDA2 Lisabonā jau bija apkopojusi datus un konstatēja, ka «spice» ir izplatīta 21 no 30 valstīm.

Sakarā ar «spice» straujajiem finansiālajiem panākumiem pamodās arī konkurenti, kas nolēma izmantot šo tirgu savā labā. Sākumā «spaiss» nodrošināja vieglu reibumu, taču konkurences apstākļos tika radītas daudz smagākas šīs drogas formas, kas laboratorijās testos nemaz nav izmēģinātas vai pārbaudītas.

Legālā narkotika «spice» un kanabinoīdi

Tā saucamie kanabinoīdi ir laboratorijā radītas ķīmiskas vielas ar mērķi pārbaudīt cilvēka ķermeņa «signālsistēmas» funkcionēšanas principus, lai tos izmantotu sāpju remdināšanā. Tos atklāja un definēja pagājušā gadsimta 40. gados un iedalīja trijos veidos: augu, endogēnajos un sintētiskajos.

Vairums no sintētiskajiem kanabinoīdiem, kurus izmanto K2 ražošanai, ir CB1 agonisti. To radītājs un sintezētājs ir profesors Džons Hafmans (John W Huffman), un tāpēc nosaukumā tiek izmantoti izgudrotāja iniciāļi.

Sākumā bija plānots tos plaši izmantot ārstniecība, taču vēlāk izrādījās, ka tas neizdosies, jo šīm vielām tika atklātas neskaitāmas nevēlamas blakusparādības. Šie blakusefekti laboratorijās līdz galam nav noskaidroti joprojām, un par tiem tagad liecina pacienti, kas, salietojušies «spaisu», cīnās ar nāvi. Piemēram, nesen Salgrenskas slimnīcā Gēteborgā ieveda kādu jaunu vīrieti ar smagiem krampjiem. Uzņemšanas nodaļā viņa stāvoklis tik krasi pasliktinājās, ka nācās pieslēgt dialīzei. «Krampji un nieru bojājumi ir ļoti raksturīgs šo narkotiku lietošanas rezultāts. Ja šis cilvēks nebūtu paguvis ierasties slimnīcā un saņemt palīdzību, tad viss būtu beidzies daudz sliktāk,» konstatē virsārsts un narkotiku eksperts Kaijs Knudsens (GP, 09.11.2013.). Viņš (tāpat kā Latvijas ārsti) ir pārsteigts par to, ka šī narkotiskā viela tik strauji panāk pacienta nieru mazspēju.

Izrādās, ka «spice» patiešām ir nieru iznīcinātājs. Amerikas Savienotajās Valstīs februārī veiktais pētījums pierāda, ka 15 akūti nieru mazspējas gadījumi ir radušies tieši pēc «spice» lietošanas. «Gados jaunie pacienti ar šo smago diagnozi izrādījās smēķējuši «spice» ar «melleņu» vai «košļenes» garšu.

Katrs piektais Gēteborgas ģimnāzijas audzēknis šodien vēloties «pamēģināt šo narkotiku», taču informācijas par to, cik šī narkotika ir bīstama, jauniešiem faktiski neesot.

Līdz šim bija zināms, ka «spice» izraisa personības izmaiņas, sliktu dūšu un depresijas. Taču tagad ir zināms, ka «ballīšu narkoze» var neatgriezeniski ietekmēt arī nieres.

Tas būtu jāpasaka ļoti skaļi un skaidri visiem. Diemžēl jaunieši par iespējamo invaliditāti pēc «spice» lietošanas nav informēti. Viņiem liekas, ka nekas slikts jau nevar notikt, ja cilvēks ievelk dūmu ar melleņu garšu. Taču sekas var būt ļoti skarbas un draudēt ar invaliditāti visa mūža garumā. 5-Fur būtu steidzīgi jāievieto aizliegto vielu sarakstā, jo tā ir veselībai ļoti bīstama substance,» uzsver dakteris Kajs Knutsens un noplāta rokas.

Pūķis ar neskaitāmām galvām

Pagrīdes laboratorijas nenogurst ik dienas mums piegādāt jaunus «spice» veidus ar jaunām aktīvajām substancēm. Tirgū esošās «spice» sintētiskās indes pašlaik tiek tirgotas ar šādiem nosaukumiem: K2, Spice Gold, Spice Silver, Spice Diamond, Yucatan Fire, Sence, Chill X, Smoke, Genie, Algerian Blend Spice Smoke Blend, Skunk, Sence, Smoke, ChillX, Highdi’s Almdröhner, Earth Impact, Gorillaz, Galaxy Gold, Space Truckin, Solar Flare, Moon Rocks, Blue Lotus, Aroma, Scope, Sky, OG Potpourri. Protams, šis saraksts nav pilnīgs, jo katru mēnesi internetā parādās jauni nosaukumi tai pašai narkotikai. Uz etiķetēm ražotājs skaidro, ka «maisījums ir tradicionāls», ka sastāv no «tradicionālām tējām» vai «garšvielām» un ka smēķētājam nekas ļauns nedraud. Ja vēlāk šo pašu paciņu papēta laboratorijā, tad noskaidrojas, ka šis «nekaitīgais» «Canavalia maritima, Nymphaea caerulea, Scutellaria nana, Pedicularis densiflora, Leonotis leonurus, Zornia latifolia, Nelumbo nucifera vai Leonurus sibiricus ir pamatīgi piesūcināti ar sintētisku substanci un spēj izraisīt to pašu psihoaktīvo efektu, kuru nodrošina sintētiskie kanabinoīdi» (Thomas Lundqvist, Spice med syntetiska cannabinoider/CB1 agonister ett kemisk experiment på ungdomar. 2012.05.)

Šim narkotiku veidam tāpat kā pūķim ir septiņreiz septiņas galvas. Kā vienu nocērt, tā desmit pieaug klāt un spļauj uguni tālāk.

Līdzko vienu ķīmisko vielu «spice» rasolā aizliedzam, tā tirgus uzreiz vietā piedāvā citu nosaukumu, kas nav aizliegto vielu sarakstā. Jaunie kokteiļi ar to pašu nosaukumu jau izraisa citas komplikācijas, kuras veselības aprūpes sistēmai neiespējami prognozēt.

Ja jaunieši saprastu, ka eksperimenti ar šo «legālo narkotiku» praktiski nozīmē eksperimentēt ar savu veselību bez prognozēm par to, kāds būs gala iznākums, tad viņi varbūt pārdomātu. Jā, mēs nevaram pateikt, kādas komplikācijas var rasties, tāpēc lietotājiem būtu jāpadomā, ko viņi dara un vai ir vērts riskēt kļūt par invalīdu šādā veidā. Godīgi sakot, ir tā, ka tas, ka šī viela nav aizliegto sarakstā, nenozīmē, ka konkrētā «spice» paciņa būtu drošāka. Tā var būt ļoti bīstama un pat nāvējoša,» uzsver Kajs Knutsens.

Kā ar šo problēmu tikt galā?

Protams, visnožēlojamākie ir «spice» tirgotāji, kas apzināti pārdod indi nevainīgas apreibināšanās līdzekļa vietā. Uzskatu, ka ir pareizi trenkāt šos tirgoņus un «izplatītājus», taču ar to problēma nebūs atrisināta. Ja «spice» paciņu kāds nevarēs nopirkt aiz stūra, tad iegādāsies to internetā. Viss Latvijas policijas korpuss te neko nevarēs padarīt.

Šķiet, ka galvenā problēma ir mūsu greizā publiskā doma, kas Latvijā samērā lojāli izturas pret narkotiku lietotājiem kā pret cilvēkiem, kas spēj savu kārdinājumu regulēt. Proti: neuztverot pat «sabiedrības krējuma» amfetamīna lietotājus kā atkarīgos. No Āzijas (tranzītā caur Krieviju) pie mums ieradies pat maigais mīļvārds «zālīte» nejēdzīgo narkotiku apzīmēšanai, un turpat līdzās eksistē jauniešu grupas spiediens, kas pieprasa pusaudžiem un jauniešiem «pīpēt zāli», lai pierādītu savu drosmi, riskējot ar veselību.

inde cigaretē

inde cigaretē

Tā sakot – «vīrišķības pārbaude» ar cigareti zobos, kurā iesaiņota nāve.

Jā, mēs esam importējuši šo «krievu ruleti» un nekas cits mums nepalīdzēs tikt vaļā no šīs importa sodības kā vienīgi – atklāta un publiska saruna ar visplašāko sabiedrību par «legālo narkotiku» patieso būtību.

Pirmkārt, par «spice» medijos un publiskajā telpā ir jārunā vairāk un plašāk, izglītojot sabiedrību, lai izvairītos no epidēmijām, kad vairāki jaunieši nokļūst slimnīcā vienlaicīgi ar vienu un to pašu saindēšanos pēc «spice» lietošanas.

«Daudzi jaunieši patiešām svēti tic un ir 100% pārliecināti, ka «spice» nav bīstama lieta,» uzskata Vestmanlandes policijas narkotiku apkarošanas sekcijas vadītājs Pers Ēriks Lundbergs. «Mums te ik pa brīdim uzliesmo miniepidēmijas, kad atkal kāds iegādājies no interneta paciņas ar «spice» un salietojies kopā ar skolas biedriem. Puišiem šķiet, ka tās ir kā tējas paciņas, kaut kas ļoti dabīgs un nekaitīgs. Viņi nesaprot, ka šīs žāvētās zāles ir piesūcinātas ar sintētisku, izšķīdinātu pulveri, kas var izraisīt neprognozējamas sekas uz visu mūžu.»

Tikko «spice» epidēmija izplatījās kā meža ugunsgrēks ziemeļos, Ūmeo pilsētā. Jaunākais cietušais bija 13 gadus vecs. Piemēram, divi klasesbiedri bija iegādājušies «spice» paciņu un ievilkuši dūmu tuvējā mežiņā. Vienam no puikām palika slikti un viņš gāja uz mājām, sirds sitās kā negudra un nākamajā dienā arī nebija labi ap dūšu. Viņš zvanīja otram, taču telefons neatbildēja. Vēlāk to atrada mežā mirušā puiša kabatā. Pietika ar pāris minūtēm, lai sirds apstātos.

«Man šķiet, ka šī «spice» sērga iet plašumā un paciņu saturs kļūst aizvien stiprāks. Neviens šodien nevar pateikt, kas īsti vienā konkrētā «spice» paciņā ir iesaiņots. Tā kā ražotāji visu laiku sintezē jaunas vielas (kas vēl nav aizliegtas) un tā viņiem izdodas saglabāt «legālas narkotikas» statusu, tad jaunieši saindējas aizvien trakāk. Tagad viņi raustās krampjos, spļauj asinis un krīt bezsamaņā. Savādi, ka cilvēks pats labprātīgi pakļauj savu vienīgo veselību šādiem riskiem!» secina policists, jauniešu narkomānijas centra eksperts Patriks Bergkvists.

Cik vidēji veci ir šie «spice» lietotāji?

Sākot ar 12 – 14 gadiem un vecāki. Pamatā jaunieši.

Vai šo narkotiku var nopirkt uz ielas?

Jā, var nopirkt. Viegli un lēti. Agrāk bija grūtāk un dārgāk. Tagad uz katra stūra kāds pamēģina nopelnīt uz cita naivuļa veselības rēķina.

Jaunā inde

Mums Latvijā, gandrīz vai katru dienu medijos lasot par kārtējiem «spice» upuriem, nāksies samierināties ar domu, ka šis fenomens «interneta narkotikas» (designer drugs, smart drugs, legal highs) ir relatīvi jauns fenomens visā pasaulē un ka mēs neesam vienīgie, kas par notiekošo nav sajūsmā.

Man šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks izstrādāt nacionālu valsts projektu Latvijas iedzīvotāju informēšanā par notiekošo narkotiku tirdzniecības frontē, lai iznīcinātu mītu par to, ka narkotikas nav bīstamas.

Tātad: 1) informējot iedzīvotājus (īpaši jauniešus) par aktuālo ainu legālo narkotiku izplatībā, skaidrojot, ka uzraksti uz paciņām nav adekvāti «spice» reāla satura būtībai; 2) ilustrējot «spice» toksiskos simptomus; 3) informējot par jauno analīžu metodiku, īpaši pēdējiem atklājumiem asinsanalīžu jomā.

Tādējādi pamazām izdotos iesaistīt visplašākos sabiedrības slāņus «legālo narkotiku» apzinātā apkarošanā pēc būtības. Nevis formāli.

Un vēl.

Man šķiet, ka, atrodoties bezizejas situācijā, ir skaidri jāapzinās, ka viens nav karotājs. Ja mēs – visa sabiedrība kopumā esam gatavi aizstāvēties pret agresoru – «legālajām narkotikām», tad mēs uzvarēsim. Lai to panāktu ir jāatsakās no šaura egoisma un iedomas, ka «mani tas neskar» un «katrs pats savas laimes kalējs», jo lielas nelaimes priekšā mēs visi esam vienādi bezpalīdzīgi. Ja stāvam pa vienam.

Likumu bardzība nav izeja. Pēdējo gadu laikā «spice» izgudrotāji ir piedāvājuši tirgū 60 000 jaunu vielu, kurus likumu aizliegumi uzreiz nespēj absorbēt.

Varbūt to varam izdarīt mēs paši, nogalinot narkotiku romantikas mītu mūsu sabiedrībā?

Vai mēs to varam?

Atsauces

  1. Eiropa 2010. 2010. http://www. emcdda.europa.eu/attachements. cfm

  2. The European Monitoring Centre for Drugs and Drug Addiction (EMCDDA)

Stādīju ieviņu plāniņa vidū

Posted on by
1

2014.gada 25. martā speciāli TVNet.

Bild

Sākumā cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē. Tonakt pa visām ielām uz Rīgas centru esot sākusi skriet «aizelsusies benzīna smaka un sauca pēc glābiņa. Viņu gribot nosmacēt, viņai vairs elpas neesot, no visām pusēs šurpu nākot zaļa migla, tā smaržojot pēc skujām un ziediem, pēc īsta meža, un visām smakām kļūstot nelabi. No tādas miglas ņemot elpu ciet. «Glābiet!» – kliedza smaka un aizdrāzās smirdēdama.» Pēc tam Rīga sāka smaržot.

Kādu nakti pilsētā ienāca mežs

Līdzīgas sajūtas desmitiem gadu pēc Imanta Ziedoņa «Krāsaino pasaku» iznākšanas piedzīvoja modernā laika jaunieši, noskatoties Holivudas (zīmīgs nosaukums!) «Avatara» vairākdimensiju ekrānstāstu. Mežs šajā savādajā Džeimsa Kamerona filmā spēlē galveno lomu un ziņo par cilvēkbūtņu magnētiskajām ilgām pēc burvīgā koku valdzinājuma. Pēc dabas katarses, kā mūsu laikabiedriem amerikāņiem un visiem pārējiem – «ļoti industrializētajiem eiropiešiem» pašlaik dziļi pietrūkst. Tāpēc nepārsteidz, ka samērā daudz jeņķu, eiropiešu šodien sirgst ar PADS (Post Avatar depression syndrome) un vairs nespēj dzīvot izolēti no planētas Pandoras fantāzijas meža.

«Šleser, domā tak vienreiz ar galvu! Izpostīt var visu, un to jūs visi mākat diezgan labi. Vajadzētu gan padomāt par zaļu, veselīgu Latviju!» – tā mūsu lasītāji komentēja valdības piešķirto atļauju ļaut bijušajam politiķim Aināram Šleseram 2011. gadā izzāģēt koku rindas Jūrmalas kāpās savas privātmājas celtniecībai. «Vides aizsardzība – krasta kāpas un biotopi – ir mūsu vērtība, kuru ir būtiski saglabāt, tāpēc ir svarīgi, lai pašvaldības un arī Jūrmalas dome pieņemtu lēmumus, kas nekaitē sabiedrības interesēm un privātpersonu tiesībām» (G.Gūba, TVNET, 2011.27.10.). Tiesa toreiz aizliedza Šleseram izcirst priedes savā īpašumā, kāpu zonā. Viņam aizliedza, bet citi politiķi un priekšnieki turpināja cirst. Nereti – pa kluso un pa tumsu. Viņiem sekoja caurmēra latvietis, kuram arī koki bija sākuši maisīties pa kājām. Celmu rinda jau sen atgādina masu kapus.

Kādas ir mūsu tautas attiecības ar mežu?

«Ai zaļā birztaliņa, tavu košu daiļumiņ!» «Stādīju ieviņu plāniņa vidū», «ozolīti zemzarīti, kam tu augi lejiņā», «zaļa, zaļa, skaļa, skaļa mana bērzu birztaliņa» – piemēru, kā redzat, ir daudz!

XVIII gadsimtā, kad mūsu senči tika pie uzvārdiem, vairums no viņiem «kristījās» kā koki deminutīvā – Bērziņi, Liepiņi, Ozoliņi, Kārkliņi, Paeglīši. Galvenokārt – lapu koki. Telefongrāmatā joprojām šalc vēji mūsu koku lapotnē. Tie ir aizgājušo laiku meži. Blaumaņa, Raiņa un Imkas birzis un gāršas.

Ziemeļtautu tradīciju pētnieks Bengts of Klintbergs savos pētījumos norāda, ka somi, zviedri un japāņi savu dzīvi redzot ciešā saistībā ar kokiem.

Šajās kultūrās, kurās lielākajam vairumam iedzīvotāju uzvārds saistās ar koku nosaukumiem (tāpat kā Latvijā), mežs spēlē noteicošo lomu nacionālajā kultūrā un tautas ikdienā.
Ja ziemeļeiropietim jautā, kur viņš vislabprātāk vēlētos dzīvot, tad atbilde būs: «pie dabas», «netālu no parka vai meža», nevis «tuvu nacionālajam teātrim», «līdzās moderno ofisu korpusam Skanstes ielā» vai «blakus akadēmiskajai universitātes slimnīcai». Visvēlamākais projekts ir šāds: «netālu no parka vai zaļās zonas». Pat iepazīšanās sludinājumos vairumā gadījumu var izlasīt aicinājumu atsaukties tos, kam «patīk daba».

Izrādās, ka bez pastaigām zaļā mežā vismaz trīs reizes nedēļā stress ir klāt un sagandē dzīvi pat visčaklākajam transnacionāla koncerna šefam vai produktīvākajai Rimi kases pārdevējai. Mežs zina, ko tas spēj, – izārstēt.

Izskatās, ka mēs to esam aizmirsuši.

Katram cilvēkam esot jāiestāda koks, jāizaudzina bērns un jānosit čūska. Pēdējo uztveru simboliski = jācīnās pret nejēdzībām. Taču par pirmajiem diviem – pievienojos.

Starp citu, mani vecāki iestādīja mūsu nelielajā gruntsgabalā divus ozolus, četras liepas, vienu bērzu. Viens no ozoliem izrādījās piramidālais (rets un unikāls!). To kopjam cik spējam, bet

nīstais «Latvenergo» jau sen «izvilcis» cauri abu ozolu zariem savus melnos kabeļus un draud kokus ar laiku nozāģēt, ja viņiem «tā vajadzēs».

Traucē, lai gan pastāv iespēja ierakt elektrības kabeļus (kas piegādā strāvu kaimiņiem) zemē un neapdraudēt retus ozolus Latvijā. Diemžēl «Latvenergo» to nesaprot. Katru gadu vētras sistemātiski izgāž mežos kokus, kas krītot pārrauj vadus, izraisot elektropievadu pārrāvumus. Bagātajam monopolam ir lētāk riskēt «ar vadiem pa gaisu», pēc tam kokus nozāģējot, nekā tālredzīgi ierakt kabeļus zemē, neapdraudot nedz kokus, nedz elektropiegādes klientiem. Cirtēju ir vairāk nekā saudzētāju.
Šis piemērs ir simbolisks, jo rāda, ka koki ir dzīvi, neprognozējami un stādītāji nekad nevar paredzēt iepriekš katra atsevišķā koka nākotnes vaibstus. Kā jau dzīvai būtnei, mežam ir tiesības saglabāt savu unikalitāti. Tā attiecīgi pieprasa no mums, cilvēkiem, uzņemties pienākumu uzraudzīt šos neatkārtojamos eksemplārus, lai tos neapdraudot varētu saglabāt nākošajām paaudzēm. Lai alkatīgs meža īpašnieks nedrīkstētu nošaut melno stārķi tikai tāpēc, ka viņa rūpala kailcirti apdraud aizsargājama putna ligzda. Tāpēc, ka tā ir ērtāk un izdevīgāk.

Likums vai morāle

Kartes ir mānīga lieta. Gadās, ka kartēs norādīti krūmi, bet uz vietas Jūrkalnes kāpās var ieraudzīt neskaitāmas egles ar nozāģētām galotnēm. Egļkrūmus. Tas nozīmē, ka vietējo biznesam mežs nav vajadzīgs, jo krūmājs atļauj intensīvi ekspluatēt kāpas lētas tūrisma industrijas labā. Tātad – kartes pacieš visu, arī viltošanu, ja tas nepieciešams ekonomisko vajadzību vārdā. Vietējo bizness ir prioritāte, lai gan tas turpina «drupināt tālāk» jūras stāvkrastu.

Vai šis ir «lauku ideoloģijas konflikts» ar pilsētas domāšanu? Alkatīgā kolīzija ar nākotnes pienākumu?

Gadās, ka vācu tūrists ir gatavs maksāt simtiem eiro, «lai airētu savu smailīti neskartā zemes nostūrī», bet izkāpj krastā kaujas laukā. Izcirtumā pēc kailcirtes. Celmi, kara rakumi, dziļas ūdens peļķes autoriepu sliedēs un pāris izmētātu benzīna kannu ir tā brīnišķīgā ainava, kuru piedāvā profesionāli «meža atjaunotāji». Vācietim būtu šurp jāatbrauc 80 gadus vēlāk. Varbūt tad būs labāk.

Lai izvairītos no šādiem nelāgiem pārsteigumiem, iesaku visiem vispirms pastudēt satelīta attēlus savā datorā un tikai tad doties ceļojumā pa Latviju.

Kokus var cirst izlases kārtībā, to sauc par izlases cirti. Agrāk saudzējoši cirta visi, taču tagad neatkarīgās Latvijas likums atbalsta pie mums (tāpat kā Zviedrijā) vienīgi kailcirti. Uzsverot, ka noteiktām koku šķirnēm kailcirte ir vitāli nepieciešama.

Videi labvēlīgākajai izlases cirtei uzlikts lielāks nodoklis, jo tai ir zemāks izdevīguma koeficients.

Jūtat, kā rūc zāģu motori mežā? Redzat spēku, ar kādu milzīgā meža izstrādes tehnika iecērt zobus Latvijas Raiņa priedēs?! Gāž kā sērkokus! Vienreizēji, vēl tikai trūkst pūtēju orķestra marša, strūklakas, ordeņu un uguņošanas! Pēc tam varat palasīt tekstus, kuros jums paskaidros, ka, tieši izraujot visus zobus, to mutē sarodas vēl vairāk. Tāpat ir ar kailciršu tehniku. Tas esot labākais paņēmiens, kā «atjaunināt» mežu. Piecus gadus veca jaunaudze jau «skaitās» ataudzis mežs, lai gan kokus tajā vēl saskatīt grūti.

Pirms laiciņa nevarēju atrast kapsētu pie Rubas. Izrādās, ka «Latvijas Valsts meži» bija šo teritoriju tik pamatīgi izcirtuši, ka ainava jau bija būtiski mainījusies. Vairs nespējām noorientēties. Vietējie šausminājās un rādīja izcirtuma postu. Kapsēta ar savu aleju šajā mēness ainavā izskatījās kā Andreja Tarkovska filmas «Stalkers» sirreāla epizode. Šogad rādīju šo ainu kādai kino režisorei no Stokholmas.

«Baisi!» viņa nopūtās.

«Koku kapsēta pie cilvēku kapiem,» secināju, noraugoties, ka «Latvijas valsts meži» atkal pārkāpuši savu kailciršu kritisko robežu. Droši vien «tā» valsts mežu zāģeriem bija ekonomiski izdevīgāk novālēt. Atgriezties pēc 50 gadiem? Būs labāk?

Domāju, ka arī jums, cienījamo lasītāj, līdzīgu piemēru netrūkst.

Vai likums ir pārkāpts? Protams, nav: 1) likumus nosaka industrija (Collingwood L.F, Why you Need to Stopp it Now?); 2) morāle ir daudz plašāka kategorija nekā likums un par tās neievērošanu nevar sodīt administratīvi; 3) lielākā meža izciršanas spēlētāja valstī «Latvijas valsts meži» «uzvedība neatbilst viņu korporatīvajām vērtībām» (Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonda vadītājs Latvijā) un ekonomiskā motivācija dominē pār kultūrvēsturisko.

Likums kā dūmu svece

Novecojusī 1998. gadā izstrādātā mežu politika un no tās izrietošie nedaudz jaunākie likumi joprojām ir pārāk izplūduši un ļauj Latvijas valsts mežu kailciršu agresijai plosīties ekonomisku motīvu vārdā.

Jā, esmu redzējusi LVM atskaites, skaitļus un «zuperziņojumus». Zinu, ka cirst drīkst «no tik un tik gadiem vai ņemot vērā koka resnumu». Zinu, ka ciršanu saskaņo ar vietējo pašvaldību; ka cirst (ekonomiski) ir izdevīgi lielākos areālos, ka cirsmas pirms zāģēšanas kontrolē mežu policija (VMD), ka kailciršu vietā tiek stādītas apses un vēl cits «kontrolēts materiāls». Zinu par «atļautajiem 2 ha», bet reāli redzu daudz lielākas kailciršu zonas. Man nav noslēpums, ka, saduroties vairākiem īpašumiem mežā, nogabali var robežoties gan savā starpā, gan ar piecus gadus vecām tā saucamajām «atjaunotajām» meža zonām un veidot kailciršu tuksnesi +

atbilstoši Latvijas likumdošanai šis «izcirtuma tuksnesis» tiek traktēts kā «mežs».

Papīrs, uz kura uzrakstīts likums, pacieš visu. Mežs – nē.
Tāpēc mūsu mežu platības visos ziņojumos un dokumentos palielinās, jo mežs skaitās mežs «visās tā attīstības stadijās».

Man šķiet, ka ir pienācis laiks atrauties no savām ikdienas problēmām un iedziļināties valsts meža politikas veidošanā, jo 1989. gada mežu koncepcija gaida rekonstrukciju. Varbūt jaunajā mežu likumā tā autori ierakstīs noteikumus par mežu «aizsargjoslām», kuras jānodrošina ne tikai pret ūdenstilpēm, bet arī pret klajumiem un apdzīvotām vietām tā, lai tās ne tikai saglabātu floru un faunu, bet arī kultūrvidi un ainavu. Cirsmu formai būtu jāatbilst nevis ekonomiski izdevīgākajiem, bet gan vispirms dabas un kultūrvides priekšnosacījumiem. Koki piegādā mums skābekli. Kaut vai tāpēc.

Pagaidām tas netiek darīts tik lielā mērā, lai būtu pamanāms ar neapbruņotu aci ārā (nevis uz papīra).

Tā kā mēs visi nodokļu maksātāji šajā valstī vienlaikus esam AS «Latvijas Valsts mežu» izzāģēto cirsmu īpašnieki, tad ir pienācis laiks pārskatīt Roberta Strīpnieka (alga 6000 LVL mēnesī), Arņa Meļņa (mēnešalga 4569 LVL), Ginta Bumbiera (3983 LVL) un Edvīna Zakovica (3461 LVL) atbilstību ieņemamajiem amatiem. (TVNET, 2013.12.01.), jo, manuprāt, Aigara Kalvīša ieceltie «kailciršu stūrmaņi» līdz šim nav attaisnojuši mūsu – visas tautas deleģējumu.

Mežs ir mūsu vide un mājas. Tajā vienlīdz labi jājūtas ne tikai Strīpnieka ekonomiskajiem rādītājiem, bet arī bērnam, filozofam, medniekam, putnu vērotājam, dzejniekam, sēņu lasītājam, ogotājam, gleznotājam, dziesmu gavilētājam, žurnālistei, kaimiņu Martiņai, Dārtiņai, Gunāriņam un tūristam. Varbūt ir pienācis laiks meža likumā iekļaut ainavas likumu, iekļaujot tajā arī veselības aizsardzības kodeksu?

Ko varam darīt tālāk?

Uzraudzīt izcirtumus, sūdzēties Valsts mežu dienestā, paust civilo nepiekāpību. Kailcirtes nedrīkst pārsniegt futbola laukuma dimensijas.

Ja tuvumā ir mājas, kapi, klajumi, vecas stigas vai dižkoki – neatļaujiet cirst. Sāciet traucēt, pievēršot sabiedrības uzmanību pārkāpumiem.

Esiet aktīvāki, lai «Strīpnieka kantoris» pēc tam nestāsta, ka neviens no pašvaldības iedzīvotājiem «neko neteica publiskās apspriešanas laikā», jo, kā man telefoniski norādīja Valsts mežu departamenta direktora vietnieks Jānis Birģelis, mežu apsaimniekošanā Latvijā noteicošās ir «ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās intereses» (pievērsiet uzmanību šai secībai).
Kapitālisms ir lieliska sistēma tikmēr, kamēr demokrātija spēj nospraust robežas tā nekaunībai. Pie mums ekonomiskā patvaļa nereti kļuvusi monumentāla. Alkatība ir skarbs vārds, cinisms – tāpat. Varbūt ieslēgsim ekonomistus, kas var aprēķināt, cik naudas zaudē Latvijas tūrisms un viensētas LVM kailciršu dēļ.

«Latvijas Valsts meži» nosaka toni, cērtot amorāli. Pārējie īpašnieki un zviedri šajā ainavā «ir daudz mazāki grēkotāji» (Jānis Rozītis) «jo «Latvijas valsts mežu» praktizētais kailciršu kults likvidē meža saturisko vērtību».

Valsts atjaunotās neatkarības gados esam zaudējuši 13% meža (skat. dokumentus). Neformāli dati rāda daudz lielākus skaitļus – līdz pat 20%=1/5 daļa.

«Mēs kontrolējam, mēs patiešām strādājam un cīnāmies, lai nebūtu šie 10 hektāri, lai piesliešanās vecums būtu korekts,» argumentēti skaidro «mežu policiste» Selga Šulce, «Valsts mežu dienesta» informācijas daļas vadītāja.

Vēl mēs varam stādīt savu koku.

Arī es iestādīšu ieviņu. Plāniņa vidū. Ceru, ka neatnāks «Latvenergo» un nenovilks atkal kabeļus pa gaisu, cauri ievziediem. Citādi tikpat pēkšņi, kā nācis, mežs nākošajā naktī būs «aizgājis, atstādams zaļu elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā tur vēl ilgi dzīvoja, līdz uzvarēja atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki, tagad zina, ka vismaz reizi gadā pilsētā ienāk mežs, zaļš, zaļš mežs… tik zaļš kā nekas cits pasaulē. Tik tīrs kā nekas cits pasaulē. (..) Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos – nekā nemana. Es prasu: «Nenāksi uz pilsētu? Nenāksi uz pilsētu?» Neatbild. Klusē. Liels, zaļš mežs. Liels, liels, zaļš, zaļš mežs» (I. Ziedonis).

 

Putina Krievija atkārto nacistiskās Vācijas taktiku. Kurš cietīs visvairāk?

Posted on by
Atbildēt

 

2014. gada 25. marts

Vakar vēlu televizors rādīja britu dokumentālās filmas «Ļaunuma valdzinājums» pirmo daļu – Ādolfa Hitlera biogrāfijas sākumu. Redzētais izraisīja nepatīkamas asociācijas ar aktuālajiem Krimas notikumiem. Vladimirs Putins nav Ādolfs Hitlers un Krievija vēl nav nacistiskā Vācija, taču notikumu attīstība Ukrainā un Krievijas prezidenta pēdējās runas retorika pārsteidzoši precīzi atgādina notikumus pirms Otrā pasaules kara.

Taktikas kopēšana

Putins apgalvo, ka viņa armija iesoļojusi Krimā tāpēc, ka tur bijis jāaizstāv tautieši krievi. Tieši tāpat par vāciešiem apgalvoja Hitlers pirms Čehoslovākijas okupācijas. Nedz toreiz čehi Sudetijā, nedz arī tagad ukraiņi Krimā nebija rīkojušies «tā», lai Hitleram vai Putinam būtu reāls pamats okupēt un pakļaut sev šīs teritorijas. Taču abiem prezidentiem bija izdevīgi izmanot vienu un to pašu ieganstu – nacionālismu, lai okupētu sev vajadzīgo svešo zemi vai tautu.

Sudetu vāciešu jautājumu Hitlers izmantoja kā vienu no Otrā pasaules kara detonatoriem, tāpat kā Putins tagad izmanto «krievu minoritāti» Ukrainā. «Fīrera rīcības vadmotīvs bija visu vācu apdzīvoto teritoriju apvienošana nolūkā radīt Lielvāciju, kas, spēkā pieņēmusies, sagrautu atlikušos pretiniekus un iegūtu pilnīgu varu Eiropā. Tikai tā, pēc viņa domām, varēja dzēst «pārestības», ko Vācija un vācieši cieta pēc Pirmā pasaules kara» (Viesturs Sprūde, LA, 2014.07.03.). Līdzīgi domā arī šodienas Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš uzsver, ka «Kijeva ir Krievijas pilsētu māte», un ir gatavs ar ieročiem okupēt svešas teritorijas (ignorējot starptautiskos līgumus un normas). Steigšus novēršot PSRS sagrāves (kā lielākās aizvadītā gadsimta katastrofas) sekas un atkarojot Krievijas agrāko lielvaras statusu zem pareizticīgo baznīcas un lielkrievu šovinisma zīmes.

Savas kara politikas sākumā periodā abi rīko referendumus. Hitlera Vērmahta karavīri Austrijā iesoļoja 1938. gada 12. martā, un 10. aprīlī (karaspēka klātbūtnē) tika rīkota tautas nobalsošana par Austrijas atkalapvienošanos ar Vācu impēriju (Volksabstimmung über die Wiedervereinigung Österreichs mit dem Deutschen Reich), lai šādi leģitimētu bruņoto aneksiju.

Analoģiski rīkojās Putins, pārņemot Krimu. Vispirms 2014. gada marta sākumā Krievijas karaspēks paralizēja situāciju iecerētajā zonā. Pēc tam referenduma dienā anektēja iecerētās teritorijas, pievienojot tās «mātes valstij». Tā Austrija pārtapa Ostmarkā (1939) un ukraiņu Krima (2014) – Krievijā.

Abiem vadoņiem ir līdzīgas biogrāfijas:

neapmierinātība ar esošo politisko situāciju savās valstīs un nacionālisms kā varas ierocis ekonomiskas krīzes apstākļos. Hitlera ideoloģiju formēja Pirmā pasaules kara seku pazemojumi, bet Putina – «darbs KGB. Tolaik, kad viņš strādāja bijušajā VDR, Austrumvācijā, tur arī veidojās viņa pasaules uzskats un naids pret rietumiem kā Krievijas ienaidnieku. Brīdī, kad guva Berlīnes mūris, viņš strādāja Drēzdenē, kur arī uzbangoja ielu protesti. Putins to visu redzēja un saskatīja notiekošajā savu ideālu sabrukumu. Viss, kam viņš bija ticējis, tagad sagruva. Viņš lielā steigā dedzināja simtiem KGB dokumentu, cenšoties iznīcināt visu, kas ir svarīgs, lai nekas nenonāktu rietumu rokās. Sekojošā Krievijas pakļaušanās rietumu loģikai viņu pazemoja, un viņš to uztvēra kā okupācijas diktātu. Kopš Drēzdenes demonstrantu atbalsta Berlīnes mūra grāvējiem Putinam «demonstranti» nozīmē nodevējus. Arī tagad – brīdī, kad Kijevā sākās studentu protesti, Putins nosauca Maidana aktīvistus par nodevējiem» – konstatē krievu žurnāliste Maša Gesena (DN. 2014.23.03.).

Kas notiks tālāk?

Hitlera tālākā rīcība ir aprakstīta vēstures grāmatās. Tas nozīmē, ka par fināla upuriem var kļūt nevis Latvija vai Igaunija (30% krievu minoritāte), bet gan paši Krievijas krievi.

Šodien 2014. gadā mēs esam NATO un ES dalībvalstis un elementāra «krieviski runājošas minoritātes atbrīvošana ar pievienošanos Krievijai» putinistiem Baltijā vairs neizdosies. Taču ķīlnieka situācijā pašlaik ir paši krievi. Tieši tāpat kā vācieši reiha laikā.

Nevienam somam, čeham, romam, latvietim vai holandietim nepatīk pārcilvēki un «izredzētās tautas» zem «pareizas ticības» karoga. Hitlers to reiz jau izmēģināja, un vāciešiem vēl šodien jārēķinās ar ārzemnieku neslēptu nepatiku pret viņiem. Tas nav pareizi, ka mēs joprojām nosodām vāciešus par viņu it kā saistību ar nacismu. Ir piedzimušas jau vairākas pēckara paaudzes, kurām nav nekāda sakara ar Hitleru, taču ārzemnieku antipātija pret «vācieti» kā agresoru dzīvo tālāk. Tāda ir ideoloģijas alga. Par masu iedomām pēc tam nākas smagi maksāt nākošajām paaudzēm.

Šodienas putinistu ideoloģijas apmulsinātajiem krieviem (zem lielkrievu šovinisma karoga) var nākties rīt nežēlīgi samaksāt par savu aklumu šodienas diktatūras glaimu transa telpā. Putins ir radījis situāciju, ka «krievu minoritāte» jebkurā ārvalstī ir kļuvusi par Kremļa agresijas argumentu. Putina armija šos cilvēkus lietos kā «melnos Pēterus» savu iekarojumu ambīciju vārdā. Simboliski tas izskatās šādi: neviens nevar būt drošs, ja kaimiņos dzīvo krievi. Jau rīt pie jums (Vācijā, Somijā vai Čehijā) var iesoļot anonīmi vīri zaļos aizsargtērpos bez zīmotnēm un okupēt jūsu valsti. Kāpēc? Tāpēc, ka tur dzīvo Putina tautieši.

Tieši šajā virzienā es redzu lielāko Putina demagoģijas nejēdzību – kompromitēt visu krievu tautu savas privātās revanšistiskās ideoloģijas un agresīvo ambīciju dēļ.

Visnepatīkamākais, ka Kremļa ideoloģijas mašīnai ir izdevies iestādīt krievu apziņā jauno ideoloģiju un tikai 6% krievu nepiekrita Krimas aneksijai.

Tas ir ļoti bīstams signāls un ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievija un krievi nav nokārtojuši savas attiecības ar savu Otrā pasaules kara pagātni.

Tieši tāpat kā vāciešiem, viņiem tas bija jādara pēc 1945. gada. Maskava ar šo pēckara mājas darbu joprojām nav tikusi galā. Tagad mēs redzam sekas.

Rietumiem jāizolē agresīva Krievija

Tā domā Maša Gesena. Viņai šķiet, ka Putins sēdēs Krievijas prezidenta tronī līdz savai nāves dienai un no Kremļa viņu dabūsim ārā tikai zārkā. «Viņš pats ir pārliecināts, ka ar savu rīcību atjauno Krievijas un pareizticīgo baznīcas prestižu visā pasaulē,» uzskata grāmatas «Cilvēks bez sejas» autore. Taču patiesībā notiek pretējais – Putins varmācīgi aizgrūž Krieviju maksimāli tālu uz austrumiem no Eiropas. Iestāstot tautiešiem, ka krieviem nepiederas atrasties modernajā pasaulē un viņi drīkst dzīvot tikai vienpartijas diktatūras apstākļos zem Putina aizdegto krievu tradicionālo vērtību sveces.

Šodienas moderno sabiedrību neuzrunā Staļina iesētā 9. maija «atbrīvotāju aura» veterānu šņabja mītiņā pie Pārdaugavas monumenta Rīgā. Tie ir krievu Otrā pasaules kara veterānu kapu svētki, kurus aizmirstībai pakļaus laiks

Daudz svarīgāk, lai šodienas jaunajiem krieviem nākotnē nenāktos maksāt par putinisma indoktrinācijas reakciju 2014. gadā, t.i.: 1) lai vēsture neatkārtotos un lai Putinam neizdotos Hitlera cienīgs karagājiens pret demokrātiju tuvāko gadu laikā; 2) lai jēdziens «krievs» nekļūst par sinonīmu lamuvārdam, kā to piedzīvoja vārds «vācietis» pēc Otrā pasaules kara.

Pašlaik Eiropa Kremlim neuzbrūk

Pats Vladimirs Putins uztver rietumu pasauli, demokrātiju un globalizācijas efektus kā savus tiešos ienaidniekus. Dēmonizē tos. Demokrātijas ierobežojumi Krievijā liecina, ka Putins apzināti atgriežas (kopā ar savu valsti) aukstā kara stāvoklī. Ienaidnieks ir definēts, un viņa bruņošanās var atsākties tāpat kā PSRS laikā.

Karojot Putinam vieglāk kļūt par dievību, nekā dzīvojot miera apstākļos, jo varonība ir vienīgais, ko viņš atzīst un saprot. Pie tā viņu pieradinājusi PSRS ideoloģija. Būt normālam, konstruktīvam, parastam un mirstīgam, savest kārtībā Krievijas ekonomiku (kopā ar Rietumeiropas vai Ziemeļamerikas līderiem) miera apstākļos viņš vienkārši neprot.

Putina amoka skrējiens ir jāaptur. Tas ir gan mūsu, gan Krievijas loģiskajās interesēs.

Tāpēc šodienas ASV prezidenta Baraka Obamas tikšanās laikā Hāgā (apspriedes Nuclear security summit ietvaros) ASV līderis sarunāsies arī ar vadošo pasaules lielvalstu klubu, kas vairs nesaucas G8, bet gan G7 (Japāna, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija, Kanāda, ASV). Krievija no lielā astoņnieka ir izmesta.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju pamazām uzņem ātrumu. Vispirms izolējot Putinam vistuvākos cilvēkus (130), oligarhus, Gazprom un Rosņeft vadītājus. Pēc tam tiks ievesti ierobežojumi krievu uzņēmumiem, bankām, radīti skarbāki noteikumi tirdzniecībai ar krievu firmām, radīti šķēršļi krievus naudas aktivitātei pasaules finanšu sistēmā.

Visbargākā reakcija gaidāma no ASV. Tai seko retorikā skarba Lielbritānija, taču Londona šodien ir kļuvusi par bagāto krievu galvaspilsētu un katrs trešais no turienes pieciem miljonāriem ir dzimis Padomju Savienībā. Nebūs viegli iezīmēt pareizās un nepareizās naudas plūsmu.

Francija veikusi daudz apjomīgu investīciju Krievijā (Auchan) un pašlaik gatavojas pārdot Mistral tipa karakuģi Kremlim. Ukrainas krīze var šo darījumu apturēt. Vācija ir trešais lielākais Krievijas darījumu partneris (80 miljardi eiro). 1/3 dabas gāzes importa vācieši saņem no Krievijas. 6000 vācu uzņēmumu darbojas Krievijā (nodarbinot tur 270 000 cilvēku) un aprīlī starpvalstu apspriedes laikā tiks lemts par sadarbības apjomu samazināšanu.

Finanšu tirgus jau sācis reaģēt. Siltā ziema radījusi gāzes rezerves Rietumeiropā un jaunie termināļi daudzviet atļauj pāriet uz Kataras gāzes importu (Krievijas gāzes vietā). Krievijas agresīvā ārpolitika iebaidījusi investorus. Pirmajā mirklī redzamās svārstības izskaidrojamas ar Kipras un Lielbritānijas krievu kapitāla injekcijām. Turpretī lielo un ilglaicīgo investīciju līmenis Krievijas tirgū pēdējā laikā ir dramatiski samazinājies. Krītas Krievijas kopprodukta pieaugums +1% (trekno gadu +8% vietā).

Laiks rādīs, kurš uzvarēs Putina mačā pret «visiem pārējiem».

Vienīgais zaudētājs laikam būs krievu tauta, kurai nāksies dzīvot dārgāk (jau tagad preču cenas Maskavas veikalos ir divas reizes augstākas nekā Kijevā), ierobežotāk (sakarā ar vīzu režīma eskalāciju) un monotonāk (ekrānā ziņu vietā būs tikai Putina monologi un galma apdziedātāju faktu manipulācijas).

Taču ir arī izņēmumi: «mūsu tautas visdramatiskākajos brīžos inteliģence vienmēr spējusi sabiedrībai atgādināt pašu galveno: neviena valsts, neviena politika, neviena ekonomika nestāv pāri morālei» – konstatē krievu rakstnieku grupa, kas pirms dažām dienām sasauca savu kongresu Maskavā un pieņēma deklarāciju, kas vērsta pret Putina militāro intervenci Ukrainā, pret karu un totalitārismu.

Disidentu laiks Krievijā ir atgriezies no jauna.

Pavasaris vienmēr sākas ar pirmo vizbuli.

Krievu intelektuāļi pret Putinu

Posted on by
Atbildēt

2014. gada 23. marts

”Pret karu, pret Krievijas pašizolāciju un pret totalitārisma atjaunošanu Krievijā”, – ar šādu virsrakstu sākās deklarācija, kuru otrdien parakstīja virkne krievu rakstnieku Maskavā ar krievu PEN kluba priekšsēdētāju Ludmilu Uļickaju priekšgalā.

”Tas ir vēsturisks dokuments, jo pierāda, ka intelektuāļi ķeras pie krievu-padomju disidentu tradīcijām un cenšas apvienot inteliģenci kā sabiedrības sirdsapziņu”, – komentē notikušo zviedru PEN kluba sekretārs un izdevēju asociācijas Freedom to publish commite priekšsēdētājs  Uve Valīns Stokholmā.

Dokuments tika parakstīts Maskavas Ārzemju literatūras bibliotēkā. Miera kongresā Maskavā otrdien esot piedalījušies ap 200 krievu literātu.

Šim notikumam ir liela nozīmē, jo pēc tam Kremlis noslēdza opozīcijas mediju iespējas publicēties internetā un intelektuāļu vajāšana ”iet vaļā” pēc PSRS pārbaudītā scenārija.

Otrdien Vladimirs Putins no šo aktivitāti nosauca par ”piekto kolonnu” un ”nācijas nodevējiem” uzsverot, ka varas institūcijām ir tiesības šos cilvēkus ”brīvi vajāt”, jo visi, kas kritizē Kremļa agresīvo politiku Krievijā skaitās nācijas nodevēji un ir pelnījuši sodu.

” Aizvadīto divu nedēļu laikā  Kremlis ir aizturējis ap 1500 demonstrantu Krievijā. Tas ir rekords. Tik apjomīgus arestus neesam piedzīvojuši kopš PSRS laikiem” – uzsvēra piektdien Dagens Nyheter Uve Valīns.

Gergijevs neesot cienīgs diriģēt orķestri Vācijā, bet 850 krievu intelektuāļu saceļas pret Putinu

Posted on by
Atbildēt

2014. gada 22. marts

”Gergijevs kā Putina fans nav cienīgs diriģēt orķestri Vācijā!” – pie šāda secinājuma nonākuši Minhenes politiķi, kas iebilst pret krievu talantīgā diriģenta Valerija Gergijeva gatavošanos pārņemt savā pārziņā Minhenes filharmonijas simfonisko orķestri.

Viedokļa pamatā ir krievu diriģenta simpātijas pret Vladimiru Putinu un viņa īstenoto politiku Krievijā un Ukrainā.

Skeptiķu avangardā ir vācu vides partijas politiķis Florians Rots (Florian Roth), kurš uzskata, ka Valerija Gergijeva politiskie uzskati traucēs viņam vadīt slaveno Die Münchener Philharmoniker. Pēc viņa domām galvenais diriģents nav tikai mākslinieks, bet arī pilsētas un valsts reprezentants.

  • Gergijevs ar saviem politiskajiem uzskatiem var nodarīt Minhenei lielu postu, – uzskata politiķis un pieprasa, lai pilsētas vadība (kas gatavojās pieņemt slaveno krievu diriģentu darba) nekavējoties aicina Gergijevu uz sarunām.

Nav noslēpums, ka Gergijevs pašlaik ir viena no ietekmīgākajām krievu kultūras personībām. Viņš ir arī idejiskais vadonis krievu kultūras personību grupējumam, kas atbalsta Putina politiku Ukrainā un ir publiski apliecinājis savas simpātijas un atbalstu visām Putina politiskajām aktivitātēm.

Tieši tāpēc vācu vides partijai šķiet, ka ar Gergijevu ir jārunā un jāpieprasa, lai viņš atkāpjas no savas politiskās pārliecības Putina virzienā.

Orķestra vadība pagaidām atturas no komentāriem un informē, ka darba līgums nākamajai sezonai ar Gergijevu esot jau noslēgts un izmaiņas tajā pagaidām neesot paredzētas.

Taču politiķu iniciatīva ir sašūpojusi situāciju Minhenē un nav izslēgts, ka aina var mainīties.

Ietekmīgā  Süddeutschche Zeitung šajā sakarībā cenšas Gergijevu aizstāvēt un uzsver, ka diriģents ”tomēr nav Putins”, bet gan tikai ”viņa fans” un tieši tāpēc neesot pamata diriģenta boikotam. Vienlaikus avīzes komentētājs spriež par to, ka Gergijeva iesaistīšanās Putina agresīvās arpolitikas atbalstīšanā var reāli traucēt viņa darbā un politiskās pārliecības dēl diriģents var nespēt tikt galā ar saviem pienākumiem. Īpaši tad, ja Krievijas konflikts ar Ukrainu turpināsies un ievilksies laikā.

Šogad, 22. maijā paredzētas Gergijeva viesizrādes Minhenē un nav izslēgts, ka diskusijas par šo tēmu nebeigsies.

Taču visi nav Putina ārpolitikas fani arī Krievijā.

Pēc avīzes Izvestija aicinājuma māksliniekus un kultūras darbiniekus atbalstīt Putina Krimas politiku, 850 krievu rakstnieku un intelektuāļu tomēr nostājās opozīcijā šim aicinājumam. Parakstot deklarāciju, kas nostājas pret karu, pret Krievijas pašizolāciju un totalitārisma atjaunošanu valstī.

Putina vara šo soli nepiedod. Piektdien Pēterburgā tika arestēts krievu mākslinieks Pjotrs Pavļenskis. Viņa mājās tika veikta kratīšana (ziņo SR korespondents Krievijā). Varas iestāžu dusmas šis mākslinieks izraisījis ar  savām performancēm un instalācijām Pussy Riot un Kijevas Maidana atbalstam.

Nav skaidrs arī gaidāmās modernās mākslas biennāles Manifesta 10 liktenis šovasar Pēterburgā. Pirms pāris dienām bija dzirdami aicinājumi pārcelt šo pasākumu no Krievijas uz kādu citu valsti. Ukrainas notikumi bija pamats bažām, ka šim apjomīgajam modernās mākslas notikumam vairs nav ētiska pamata norisināties Krievijā.

Tikko no līdzdalības biennālē atteicās vadošā Pēterburgas mākslinieku grupa un tāpēc ir pamats pieņemt, ka Ukrainas notikumi atstās paliekošas pēdas arī Krievijas kultūras aktivitātēs.

Politika nav šķirama no sporta, kultūras un mākslas.

Diemžēl.

Krievijas ģeopolitiskais murgs. Jalta atkal kā nodevība

Posted on by
Atbildēt
Jalta II. Foto: Kolāža: Toms Ostrovskis

Jalta II. Foto: Kolāža: Toms Ostrovskis

2014.gada 18. martā speciāli TVNet

Krievija ir klasiska impēriska lielvara, kas savas kolonijas zaudēja daudz vēlāk nekā Lielbritānija vai Francija. Taču tās nozuda strauji. Vienā rāvienā – līdz ar Berlīnes mūra krišanu un komunisma nāvi.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins šo zaudējumu ir nosaucis par aizvadītā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Tagad viņš vēlas ieiet Krievijas vēsturē kā impērijas atjaunotājs. Kā vadonis, kas no jauna paplašina Krievijas impērijas robežas un padara šo valsti spēcīgu un varenu. Tāpat kā agrāk – PSRS laikā.

Krievijas impērijas kroņa daiļākais smaragds ir Ukraina. Pirmkārt tāpēc, ka valsts ir liela. Otrkārt – emocionāli, kulturāli un vēsturiski tā saistīta ar tā saucamo slāvisko identitāti un krieviem šķiet neiespējami iedomāties, ka Kijeva varēt aizsoļot projām citā dimensijā – Rietumeiropas virzienā. Bez tam Ukraina noder arī kā krievu aizsargzona pret «ļauno un naidīgo Eiropu»

Kāpēc Putinam vajadzīga Krima un visa Ukraina

Ideja par «civilizāciju sadursmi», kas pamatojas 19. gadsimta krievu filozofa, sociologa un ģeopolitiķa Nikolaja Daņiļevska tēzē, ka «Eiropa mums ir ne tikai kaut kas svešs, bet pat naidīgs, ka tās intereses ne tikai nevar būt mūsu intereses, bet lielākā daļā gadījumu tās ir tieši pretstatā tām» (Данилевский Н. Я. Россия и Европа: взгляд на культурные и политические отношения Славянского мира к Германо-Романскому) esot viena no Kremļa ideologu karogiem.

Karu teorijai pieslejas arī Semjuela Hantingtona (Samuel Phillips Huntington) 1993. gadā publicētais darbs «Civilizāciju sadursme?» (The Clash of Civilizations?), kurā autors apgalvoja, ka laikā pēc Aukstā kara pasaules lielākie konflikti notiks nevis ideoloģiskā, bet civilizāciju (kultūru) līmenī. Šo teoriju Putins tagad sāk pierādīt praksē, demonstrējot pasaulei, ka Rietumu civilizācijai ir jāsāk rēķināties ne tikai ar islāma, bet arī ar pareizticīgo kultūru/civilizāciju kā pretspēku.

Bez Ukrainas Putins nevar īstenot savu jauno projektu – vēsturisko (pareizticīgo civilizācijas) misiju. Viņš nevar «uzvarēt ļaunumu» zem «Eirāzijas savienības» izkārtnes. Viņam vajadzīgs jauns Padomju Savienības modelis ar Krieviju pie stūres. Ukrainai tur jābūt un viss.

Lai šo plānu varētu realizēt (ekonomikas un krievu labklājības uzlabošanas vietā), ir nepieciešama ideoloģija un propagandas mašīna, kas Putina un viņa galma ideologa Aleksandra Dugina iecerēto ideju iesētu krievu tautas apziņā kā neizbēgamu, nepieciešamu un labu lietu. Putina un Dugina eiroaziātisma fašistiskā ideoloģija ir ļoti līdzīga Hitlera-Gebelsa nacionālsociālisma projektam pirms Otrā pasaules kara.

Vispirms krievu dvēselē tiek sētas bailes jeb apdraudētības sajūta, ka Krievija visu laiku ir bijusi apdraudēta. Šobrīd, pateicoties Kremļa medijiem, šī krievu hroniskās apdraudētības emocionālā uzlādētība ir pieņēmusi pat groteskus un pārspīlēti gigantiskus apmērus. Visas tautas ir karojušas un bijušas citu lielvaru apdraudētas, taču šeit tiek pārspīlēts viss iespējamais. Sākot ar tatāriem un beidzot ar Hitleru. Kurš krievus apdraud pašlaik? Protams, ka Rietumu civilizācija ar tās politiskajiem un militārajiem instrumentiem – Briseli un NATO.

Putins kā krievu Ajatolla

Putina agresīvā ideoloģija no malas izskatās ļoti melodramatiska, taču, manipulējot krievu dvēseli ar Berdjajeva, Solovjova un Iļjina citātiem lielkrievu šovinisma garā, viņam pagaidām izdodas iestāstīt krieviem, ka: 1) Krievija pati par sevi ir kaut kas unikāls un tai ir piešķirta garīgā misija; 2) garīgumu varot nodrošināt tikai un vienīgi pareizticīgo baznīca un tās mācība; 3) pārspīlēta ticība autokrātijai ir vienīgais Krievijas ceļš.

Vārdu sakot, teokrātiska, nacionālistiska (pati sevi no ārpasaules izolējoša) Krievija turpmāk spēlēšot noteicošo lomu mūsu planētas attīstībā. Tā vienīgā spējot nodrošināt cilvēcei tikumību un garīgumu. Kā pretstats šai Putina ideoloģijai tiek nostādīti «samaitātie Rietumi», kas «eksportē antikristu vīrusus uz tikumīgo Krieviju».

Rietumu demokrātijas esot zaudējušas saiti ar Dievu, kristīgās tradīcijas. Rezultātā cilvēce esot kļuvusi morāli akla, sasaistīta materiālisma, iracionālisma un nihilisma važās. Loģiski, ka šajā scenārijā iekļaujas homoseksuālu cilvēku un sieviešu kustības aktīvistu nosodījums, aizliegums un vajāšana. Berdjajeva loģika to pavelk zem «labā un sliktā» zīmes, un parastais krievu cilvēks arī šādi notic, ka geji un feminisms ir liela civilizācijas kļūda.

Tālāk seko mesiānisma ideja jeb iestāstīšana krieviem, ka Krievijai ir vēsturiska misija nostāties pasaules iztīrīšanas līderpozīcijā. Kļūstot par «eiroaziātiskās ūnijas» asi. Par to Iļjins rakstīja jau 1948. gadā, un tagad viņa idejas perfekti noder Kremļa propagandas televīzijai, radio un visiem pārējiem medijiem, kurus kontrolē Putins un viņa domubiedri.

Krima kā Krievijas ekonomiskās krīzes plāksteris

Krimas svētdienas referenduma iznākums ir no Kremļa puses režisēts pasākums. To saprot ikviens, kas kaut nedaudz seko pasaules politiskajiem procesiem un saprot, ka Putina taisnošanās par «krievu tiesību» aizstāvību Ukrainā ir tikai iegansts invāzijai Krimā. Būtībā šī rīcība runā pretī visām civilizēto valstu uzvedības normām, ir nelikumīga un amorāla. Taču, mērķējot uz Krimu, viņš vienlaikus sašauj arī Krieviju. Pirmkārt tāpēc, ka pēc Krimas notikumiem ukraiņiem vairs nebūs nekādas vēlēšanās draudzēties ar Putinu tālāk un viņi turpinās čāpot Rietumu virzienā. Otrkārt, kā tikko norādīja amerikāņu žurnāls Foreign Affairs, Krievijas ekonomiskā situācija patlaban nav apskaužama. Brīdī, kad Putins nāca pie varas Maskavā (1999), viņš piedzīvoja treknos gadus, pateicoties cenu pieaugumam gāzes un naftas eksporta tirgū. Arī šodien 2/3 Krievijas eksporta veido tikai izejvielas – nafta un gāze. Izveidot konkurētspējīgu industriju Krievijā Putinam tomēr nav izdevies. Traucē korumpētība, neefektivitāte, resursu izšķērdēšana padomju stilā. Trekno gadu ieņēmumi deva Kremlim iespēju palielināt algas un pensijas. Par to krievi viņam ir pateicīgi. Taču iedzīvotāju skaits Krievijā turpina strauji samazināties tieši pēdējo desmit gadu laikā. Samazinās arī ārzemju investoru interese par Krievijas ekonomiku.

Krimas politiskā aneksija šobrīd novērš krievu uzmanību no būtiskām valsts problēmām. Propagandas tingeltangelis Simferopolē, Sevastopolē un Jaltā ar nosaukumu «referendums» ar dejojošām krievu tautumeitām, zibenīgi nodrukātiem aģitācijas plakātiem uz visiem stūriem, Putina galma kultūras un sporta personībām (kā propagandas relikvijām) ir precīzs fašistiskās Vācijas masu propagandas akciju nokopējums. Aleksandrs Kareļins, Vjačeslavs Fetisovs, Irīna Rodņina ir mums jau pazīstami kā Putina lāpneši Soču olimpisko spēļu laikā. Putins ir piesardzīgs – pat olimpisko spēļu fināla lāpu viņš (tieši tāpat kā Hitlers 1936. gadā) atļauj nest tikai savas partijas biedriem. Tagad šie paši personāži nes Putina ideoloģijas lāpu Krimā un Krievijā. Piedalās Kremļa TV smadzeņu skalošanas akcijā.

Iespējams, ka Krievijas pilsoņi paši joprojām nezina, cik izmaksāja Soču olimpiskās spēles. Nav izslēgts, ka viņiem nav ne jausmas, cik pamatīgi OS iztukšoja valsts kasi, kas bija galvenais šā pasākuma finansētājs. Tagad Krimas «uzvara» turpinās tukšot Krievijas kasi. Pasakas par to, ka Ukrainas ekonomiku balsta austrumu daļas šahtas un fabrikas, ir vecas pagātnes ilūzijas. Būtībā produktivitāte ir zema un investīciju vajadzības – gigantiskas. Kijeva līdz šim pirka krievu gāzi par dubultu cenu šai novecojušajai industriālajai zonai. Tagad Krievijas izdevumi «okupētās Ukrainas» balstīšanai būs astronomiski. Finanšu tirgus jau tagad uzvedas ļoti nervozi, un tie paši skandināvi enerģiski pārdod savas akcijas Krievijas fondos.

Karš ir kļuvis par Putina kārtējo izpriecu un aizraušanos. Izmaksas viņu neinteresē, jo «par mūziku» maksās Krievijas nodokļu maksātāji. Tie paši, kuriem galvas pašlaik piebāž ar Putina eiroaziātisma rēgiem.

Jalta kā nodevības simbols

Dažiem Jalta nozīmē ekskluzīvu tūrisma pērli un atpūtas objektu, kas ar laiku varētu izkonkurēt franču Rivjēru. Daudz siltuma, jūras, piļu un kalnu. Te pastaigājušies Čehova varoņi un agresīvi politiķi. Vispirms jau krievu cariene Katrīna II, kas šo teritoriju atkaroja no Osmaņu impērijas (varbūt šodien vajadzēja rīkot referendumu par šīs teritorijas «atdošanu atpakaļ» turkiem?). Citiem Jalta nozīmē nodevību, jo Otrā pasaules kara beigās šeit Krimā, cara Livadijas pilī trīs lielvaras – Lielbritānija, ASV un Krievija sadalīja savā starpā Eiropu. Toreiz arī mēs kā valsts zaudējām savu brīvību koloniālvalstu vienošanās rezultātā. PSRS impērija izpletās Rietumu virzienā.

16.marta Krievijas referendums Krimā ir jau otra nodevības kārta šajā gleznainajā Krimas tatāru reģionā. Tā ir varas manipulācija ar sabiedrību, lai pamatotu Kremļa plānoto agresiju pret Ukrainu ar it kā sabiedrības vēlēšanos. Ar meliem, propagandas insinuācijām, armijas akcijām tiek gatavota Eiropas aprīšana. Jaunā Eiro-Āzijas impērija ilgtermiņā paredz iekļaut savā «draudzīgajā saimē» arī mūs – Latviju.

Karš ir politikas turpinājums. Tikai ar citiem līdzekļiem. Krievi Krimā jau ir izveidojuši «savu policiju», kas vajā un arestē citādi domājošos. Sestdien krievu vienības piekāva pat sirmas kundzes, kas uzdrošinājās Simferopolē protestēt pret gaidāmo referendumu. Krimas tatāri sāk kārtējo izceļošanu no dzimtenes, un Kijevas televīzijas raidījumi Krimā ir aizliegti. Arguments «krievu minoritātes aizstāvēšana» tagad var turpināties arī atlikušajās, bijušajās PSRS republikās, kurās ir krieviski runājošie iedzīvotāji.

Ko mēs varam darīt, lai cīnītos pret Krievijas ģeopolitisko murgu? Pirmkārt, atteikties no krievu gāzes un degvielas, pievēršoties slānekļa gāzes importam no valstīm, kas kā cenu nepieprasīs no mums valsts brīvības zaudēšanu. Otrkārt, veikt finansiālu blokādi pret Krieviju, līdzīgi Irānas vai Kubas izsaldēšanai.

Šodienas Krievija ir cieši saistīta ar globālo ekonomiku. Krievu elite sistemātiski pārvietojas no Maskavas uz Londonu, pa ceļam piestājot Cote d´Azur vai Val d´Isére. Ja Putins turpinās iesākto līniju, tad viņu dzīves stils mainīsies valsts agresīvās ārpolitikas dēļ.

Eiropas Savienībai vajadzētu ieviest sankcijas pret Putina kleptomāniem – oligarhiem un radīt vīzu ierobežojumus Putina vistuvākajiem cilvēkiem. Cerams, ka Londona izbeigs atļaut viņiem «mazgāt naudu» britu bankās un pārkarsēt Londonas nekustamā īpašuma tirgu.

Jaltā (Krimā) 1945. gadā Čērčils, Rūzvelts un Staļins nodeva vairāku Eiropas valstu brīvību.

Cerams, ka tas pats «tur» neatkārtosies arī tagad – 2014. gadā.

Pēc vētras – saule

Posted on by
Atbildēt

2014.gada 15. martā

Šonakt pūta vēji un ļodzījās koki kā gumijas sērkociņi. No rīta sasniga sniegs un likās, ka ziema atkal ir atgriezusies. Taču pusdienlaikā pavasaris pārtrauca ziemas refleksijas. Strauji un saulaini klaigāja putni un pirmās puķītes uzdrošinājās pasmaidīt.

PIedāvāju mazu pastaigu. Sestdienā.

Priecāšos, ja piedalīsieties! 🙂

Baltie zvaniņi 2014
Baltie zvaniņi
Jūra pavasarī
Elektrības kaste
Akmens sūnas
Gulbji pavasarī
Troļļu mežs
Stabam salst
Pasta kaste
Štābs kokā
Koks peļķē
Pavasara zvaniņi
Jūriņa šodien
Jūras, ozols
Rūnakmens
Jūras un smilgas
Pēc vētras
Mežs pavasarī 2014
Jūras smilgas
Bērza sakaras
Pavasara ziedi
Štābs kokā
Jūras laipa
Laipa jūrā, foto Sandra Veinberga
Pavasara saule mežā, foto Sandra Veinberga
Strauts pavasarī