Tag Archives: Latvijas notikumi

Bērni mirst badā un sadeg, bet eksprezidente iegūst elitāru kapa vietu

Posted on by
1

Speciāli TVNet

 

 

dobeles-virtuve

Foto TVNet

Janvāra bilance nav no patīkamajām. Dobelē, 17 kvadrātmetru dzīvoklī, tika atrasti bojā gājuši vecāki un viņu deviņus mēnešus vecs zīdainis. Mazulītis mira no bada. Turpat līdzās nosaluši un novārguši tika evakuēti vēl trīs (trīs, četrus un piecus gadus veci) bāreņi. Rēzeknē koka grausta nakts ugunsgrēkā gāja bojā maza, čakla 12 gadus veca skolniecīte, kas dzīvoja viena pati. Šie šausmīgie notikumi formāli parādījās mediju telpā, taču publikas sašutumu vai sabiedrības masveida iesaistīšanos problēmas risināšanā neizraisīja.

 

Daudz lielāku rezonansi ieguva ziņa par to, ka bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga «pa blatu» kārto sev un ģimenei ekskluzīvu kapa vietu Pirmajos Meža kapos. Kas mēs esam par sabiedrību, ja mazu bērnu nāve tepat līdzās vairumam šķiet vienīgi neinteresants, trokšņains «fakts» (par kuru jārūpējas tikai institūcijām)? Turpretī turīgas eksprezidentes ekskluzīvas ģimenes kapu vietas iekārtošanas problēmas daudziem šķita daudz tuvāka, nozīmīgāka, svarīgāka un atbalsta cienīgāka aktivitāte. Vai šķirojam cilvēkus un viņu problēmas pēc to prestiža vai humānisma skalas?

Šīs traģēdijas nav negaidīti notikumi

Tas, kas notika Dobelē un Rēzeknē, ir signāls visām Latvijas institūcijām un sabiedrībai kopumā. Protams, pirmā pļauka tiek mērķēta nevarīgo, neprofesionālo sociālo dienestu un to vārgulīgo darbinieku virzienā. Dobeles bāriņtiesa sākotnēji publiski izteicās, ka par riska ģimeni neko neesot zinājuši. Taču vēlāk izrādījās, ka bāriņtiesas locekle esot piedalījusies sociālā dienesta rīkotajās sanāksmēs, kurās ticis runāts par konkrētās ģimenes problēmām. Rīcība nav sekojusi. Interesanti, ka «dienestus» interesējušas tikai vecāku savstarpējas ķildas, tēva vardarbības lēkmes, nevis bērnu tiesību ierobežojumi.

Dobeles traģēdiju izdzīvojušie bērni, kas veselu nedēļu vieni paši pavadīja līdzās saviem mirušajiem vecākiem un badā mirstošajai māsiņai zem gultas, ir ieguvuši traumu visam savam mūžam. Vai tāpēc, ka vecāki izrādījās nespējīgi rūpēties par saviem bērniem? Ne tikai tāpēc. Vainīgie ir arī kaimiņi un mēs – visas sabiedrība kopumā, kas turpina respektēt «vecāku varu» bērnu tiesību priekšā. Ja katram no mums liksies svarīgi pasniegt roku pakritušam cilvēkam, uzklausīt satraukto un nomierināt izmisušo, tad posta rēgs atkāpsies. Sociālais dienests šo ģimeni ar četriem bērniem Dobelē raksturo kā labvēlīgu (pieaugušie ir pratuši sabiedrības priekšā izlikties priekšzīmīgi un kārtīgi) un kā vienīgo riska faktoru min trūkumu, turpetī policija (tajā pašā Dobelē) nekautrējas konstatēt, ka ģimenes tēvam bija piemērota piespiedu nošķiršana no ģimenes, lai aizsargātu māti no vardarbības. Tātad ģimene tomēr nebija labvēlīga bērniem. Tas bija jāredz kaimiņiem, vecvecākiem, paziņām, medicīniskajām iestādēm, kas seko grūtniecēm pēc dzemdībām.

Arī Rēzeknē, Viļānu ielas ugunsgrēkā bojā gājušās meitenes ģimene nebija sociālo dienestu uzmanības centrā. Mazās Taņas pienākums aprūpēt savu tēvu un samierināties ar biežu nakšņošanu mājās vienatnē pat kaimiņiem šķitusi normāla lieta. Arī agrāk bērns esot mēnešiem dzīvojis vientulīgi un vecākais brālis esot meitenīti reizēm apmeklējis pa dienu. «Normāli» – tā šo situāciju raksturo interneta diskusijās. Piebilstot, ka ārzemēs šādos gadījumos viesstrādnieku vecāki esot spiesti meklēt «aukli», kas pieskata bērnus vecāku prombūtnes laikā. Citādi vietējā vara varot bērnus viņiem atņemt. Taču Latvijā cilvēkiem neesot naudas aukles finansēšanai un tur bērniem jāprot dzīvot pašiem. «Tur» (Latvijā) neesot «tik drakonisku sociālo dienestu» (kā Lielbritānijā vai Zviedrijā), kas Taņu pārceltu uz internātskolu vai atrastu kādu citu patvērumu pirms liktenīgā ugunsgrēka. «Tur» (Rēzeknē) Taņa tāpēc sadega dzīva.

Šodien visām Latvijas atbildīgajām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un noskaidrot, kāpēc nav kārtībā komunikācijas ķēde. Kāpēc institūciju aktivitātēm nav sazobes. Kāpēc šādi notikumi var notikt.

Protams, sociālais dienests nevar stāvēt klāt visām nelabvēlīgajām ģimenēm krīzes situācijās. Taču visām nelabvēlīgajām ģimenēm ir nelāgas izpausmes, kuras kaimiņi, skolotāji, draugi un labvēļi redz un saprot. Tieši šeit parādās sabiedrības loma šādu bērnu glābšanā. Vai mums rūp raudošs bērns pie kaimiņu loga?

Latvijā nemīl bērnus?

Konkrētā problēma ir daudz dziļāka nekā sākumā šķiet. Tā saskatāma mūsu Latvijas sabiedrības salīdzinoši cietsirdīgajā un ciniskajā attieksmē gan pret saviem, gan arī pret svešajiem bērniem. «Ja manējie ir paēduši, apģērbti un izgulējušies, kāda daļa man gar citu bērniem?» ciniski vaicā jauna māte ar dvīnīšiem pie rokas. Viņa auklē viena, pelna viena un valsts viņas dvīņiem palīgā nenāk. Neesot spēka domāt par citu cilvēku problēmām. Pietiekot ar savējām.

Vardarbība pret bērnu nereti asociējas ar fizisku izrēķināšanos – pēršanu vai sišanu. Taču ļoti izplatīts un «legalizēts» bērnu spīdzināšanas veids ir to atstāšana vienatnē, pamešana novārtā. Par šo bērnu mocīšanas veidu mūsu sabiedrībā runā maz. Drīzāk – nerunā nemaz. Tas ir izplatīts visos sabiedrības slāņos – gan nabadzīgās, gan pārtikušās ģimenēs. Ja vecākiem «kaut kur jāiet» (uz veikalu, uz darbu, pie draugiem), tad bērni vieni gaida mājās, un tas nav akceptējami. Mani paziņas, akadēmiskā kora dziedātāji, mēdza atstāt savus mazos bērnus vakarā, koncerta laikā aizmigušus gultiņās. Noklausoties aizrādījumus, ka tā nedrīkst darīt, viņi atgaiņājās ar argumentiem, ka «nekas slikts vēl nav noticis, kāpēc tad lai notiktu šoreiz» un visbeidzot sita galdā trumpja dūzi – «auklei mums nav līdzekļu».

Līdzīgi reaģē arī trūcīgajās un nelabvēlīgajās ģimenēs. Neņemot vērā to, ka pamešana novārtā kā emocionālā vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību, kas vēlāk var izpausties depresijā vai smagos psihes traucējumos. Šādi bērni nereti nespēj veidot tuvas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem, savus nākamos mazuļus ieskaitot. Viņi mēdz turpināt varmācības ķēdi, demonstrē antisociālu uzvedību un cenšas parūpēties tikai par sevi, «braucot pāri» pārējiem.

Radīt bērnus prot gandrīz visi, taču tos apgādāt un audzināt spēj tikai neliela sabiedrības daļa. Kamēr mūsu sabiedrībā nebūs 100% skaidrs, ka «tā tas diemžēl ir», un netiks meklēta izeja šīs problēmas novēršanai kolektīvi, tikmēr šīs traģēdijas pie mums turpināsies: zīdainītis nomirs badā zem vecāku gultas un skolniecītes sadegs ugunsgrēkos tukšajās tēva mājās.

Pēdējo dekāžu laikā daudz nācies lasīt un noskatīties, kā ekonomiskajiem emigrantiem no Latvijas atņem bērnus Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un citur. Šiem «nabaga» izceļotājiem nekavējoties un nekritiski jūt līdzi Latvijas mediji. Tiek ieviesti speciāli juridiskās palīdzības dienesti, kas ierobežotu ārzemju sociālo dienestu iespējas atņemt bezatbildīgiem austrumeiropiešu vecākiem aizbildņu tiesības pār saviem bērniem. Ārzemju sociālie dienesti skaitās «tie ļaunie», bet imigrantu nolaidība pret saviem bērniem esot «laba un piedodama», jo «vecākiem ir vara pār saviem bērniem» un viņi to «var realizēt kā vien vēlas». Taču norvēģu vai zviedru sociālie darbinieki šos apgalvojumus neņem vērā un bērnus vienkārši izņem no nevērīgām ārzemnieku ģimenēm. Rezultāts ir acīmredzams. Imigranti tagad nopietnāk izturas pret atvasītēm un saviem vecāku pienākumiem. Darba laikā maksā auklēm par atvasīšu pieskatīšanu. Tas nav viss, ko varam prasīt no vecākiem, bet tas ir vismaz sākums.

Latvijas sociālie dienesti šķiet gļēvi, to ierēdņi – nevarīgi un negribīgi. Pat uzkrītoši nelabvēlīgās ģimenēs bērni tiek atstāti apstākļu saplosīšanai. Tautībai nav nozīmes. Iespējams, ka jau pirms 20 gadiem vajadzēja sākt plašāk publiski runāt par to, ka daudzu mūsu valsts vecāku audzināšanas rutīnas (atstāt bērnu vienu pašu mājās, fiziski sodīt, kliegt uz bērnu, to iedunkāt un apsaukāt u.tml.) ir nevis normāla audzināšanas norma, bet gan skarbs bērnu tiesību pārkāpums. Var gadīties, ka šodien upuru būtu mazāk.

Sabiedrības aktivitāte kā ietekmes svira

Vainīga ir arī sabiedrība kopumā. Ir jābūt signālam, lai informācija par bērnu tiesību pārkāpumiem nonāktu pie sociālajiem dienestiem. Ikviens no mums ir atbildīgs, lai šāds ziņojums sasniegtu adresātu un mazas meitenes nesadegtu bez uzraudzības un nenomirtu bez ēdiena. Tas mums ir jādara, ja vēlamies būt civilizēta sabiedrība. Neraugoties uz to, ka šādi rīkoties nav ērti, var iedzīvoties atriebībās un dažāda veida klapatu sekvencēs. Ja dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud bērns, mums jāpiezvana un jānoskaidro, kas par lietu. Ja redzam, ka mazs bērns klaiņo pa ielām bez pieaugušajiem, jāpainteresējas, kā varam palīdzēt. Ja nesāksim interesēties par šīm neaizsargātajām būtnēm, tad nebūsim izpildījuši cilvēcības pirmo bausli: uzdrošināties palīdzēt nelaimīgajam. Pagaidām šo publiskās ietekmes sviru izmantojam pārāk pieticīgi, jo zināma sabiedrības daļa šo pilsonisko aktivitāti jauc ar PSRS «stukaču būšanu» un baidās informēt valsts dienestus par svešu cilvēku problēmām.

Taču šādu kompleksu mūsu sabiedrībā nevar pamanīt brīdī, kad problēmas rodas turīgo un ietekmīgāko sabiedrības slāņu līmenī. Tad publiskajā telpā strauji pieaug spriedze un viena sabiedrības daļa kļūst aktīva savu varoņu tiesību aizstāvībā. Par šādu piemēru pirms nedēļas kļuva ziņa par to, ka valsts eksprezidente vaira Vīķe-Freiberga cenšas izkārtot sev kapa vietu kapsētā, kurā «dabūt kapavietu no malas nav iespējams» (TVNET, 2017.10.01.). Taču viņa savu ir panākusi, mīklainā veidā. Ar bijušā Valsts prezidenta kancelejas priekšnieka, Ventspils ārsta Gundara Daudzes svētību un Rīgas pilsētas administrācijas palīdzību Vaira Vīķe-Freiberga rezervējusi sev «divus zemesgabalus Rīgas 1. Meža kapos», kas esot 21 kvadrātmetra apmērā. Turklāt «apjomīgi pamati šīm mūža mājām jau uzbūvēti» (turpat). Tas noticis pretēji likumam un noteikumiem. Vadošie mediji publicēja šo materiālu ar kritisku piesitienu, norādot, ka nav ētiski izmantot savu ekspolitisko ietekmi savu privāto, sadzīvisko privilēģiju nokārtošanai. Taču sabiedrības krējums bija citās domās. Internetā uzliesmoja gigantisks protesta viedokļu ugunsgrēks, kas steidzās palīgā bijušajai amatpersonai nokārtot sev «cienīgu kapa vietu». Vairums bija pārliecināti, ka «ir cilvēki, kuri ir pelnījuši» to, kas parastiem iedzīvotājiem nepienākas. «Viņai jādod», «viņa ir pelnījusi» – bija viena līnija, un otra pauda protestu pret tiem, kas uzdrošinās piemērot cienījamajai eksprezidentei tos pašus likumus, kas attiecas uz mums visiem pārējiem. Viņa drīkst, mēs pārējie – nedrīkstam.

Būtībā šeit nav runa par parastu kapsētu, bet gan par latviešu Panteonu, kurā atdusas ievērojamu latviešu personību mirstīgās atliekas. Šie kapi izveidoti 1913.gadā un kā «Meža kapi» aizstāja Rīgas «Lielos kapus» Miera ielas rajonā. Ainavu arhitekts Georgs Fridrihs Kūfalts izveidoja Rīgas Meža kapus kā parku ar Čakstes aleju centrā un sānceliņiem atzaru formā. Padomju Savienības okupācijas laikā pirmā Latvijas prezidenta aleju iznīcināja, izbūvējot tās centrā rakstnieka Viļa Lāča monumentu un izdalot kapu vietas alejas zonā. Kāpēc šie kapi ir svarīgi? Tāpēc, ka Padomju Savienības okupācijas laikā šeit (katru gadu, svecīšu vakarā) norisinājās lielākā politiskā manifestācija valstī. Iedzīvotāji novietoja degošas svecītes ne tikai tuvinieku atdusas vietās, bet arī «pie Meierovica», «pie Baltajiem krustiem», «Mātes Latvijas» (Brāļu kapos) un, protams, «pie Čakstes» . Tā bija lielākā, regulārā masu politiskā akcija okupētajā Latvijā, kuru PSRS vara nespēja iznīcināt un aizliegt. Šī tradīcija saglabājusies līdz mūsu dienām. Tauta liek degošas svecītes saviem varoņiem.

Protams, Vaira Vīķe-Freiberga ir pelnījusi atdusēties šajos kapos pēc aiziešanas aizsaulē, saņemot novembra svecīšu jūru. Taču nav pieņemams veids un stils, kādā šis jautājums no viņas puses ticis kārtots. Par šo problēmu viņa un mēs varam runāt plaši, rosināt attiecīgu politisku un administratīvu lēmumu pieņemšanu. Varam aicināt pieņemt likumus par to, ka bijušajiem Valsts prezidentiem tiek dota iespēja atdusēties tuvu Čakstes alejai galvenajos valsts kapos. To var un vajag darīt. Tā, lai noteikumi godīgi attiektos uz visiem. Tieši tāpat varam rosināt domu, ka beidzot pienācis laiks atteikties no apartamentu, automašīnu un sekretāru piešķiršanas bijušajiem valsts prezidentiem uz valsts rēķina. Viņi visi nedzīvoja «zem eglītes», pirms stājās amatā. Viņiem visiem bija savi dzīvokļi vai mājas, automašīnas un iedzīve pirms augstā amata pieņemšanas. Lai viņi visi arī atgriežas tajā pašā dzīves standartā, no kura ieradās amata dienestā. Politisks amats nedrīkst kļūt par iedzīvošanās līdzekli, lai iegūtu izremontētos apartamentus Brīvības ielā, sekretāri, mašīnu un citas privilēģijas no valsts, kurai nepietiek, piemēram, naudas vientuļu bērnu aprūpei.

Tieši tāpat bijušais politiskais amats nedrīkst kļūt par spiediena sviru, kas šoreiz tika izmantota, iekarojot 21 kvadrātmetru Meža kapos sev un savai ģimenei, kurus atkal kopsim uz valsts rēķina. Savādi, ka šis ietekmīgas bijušās amatpersonas izlēciens privātiem mērķiem daudziem no mums šķiet attaisnojama, piedodama un pat uzteicama lieta.

Likumi nepieciešami, lai nodrošinātu augstu morāli. Tieši tāpat ir nepieciešama augsta morāle, lai ievērotu šos likumus.

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Posted on by
1

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Partiju uguņošana: par skandālu ap rokgrupu «Līvi»

Posted on by
1

Speciāli TVNet 

livi-kolaza

TVNet ilustrācija

Tikko aizvadīta vētra publiskajā telpā par Nacionālās apvienības centieniem vispirms piešķirt (E. Cilinskis) un pēc tam atsaukt (I. Parādnieks) «prēmiju» € 30 000 apmērā no nākamā gada valsts (t.i., nodokļu maksātāju naudas) budžeta rokgrupai «Līvi». Virga neesot to prasījis, bet Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis zinājis labāk, kas kam vajadzīgs. Nākamajam gadam Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies piešķirt naudu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem. Tostarp «Līviem». Nauda esot jāpiešķir tāpēc, ka «grupa stiprinājusi tautas alkas būt brīvai».

Prēmijas kā cenzūras veids un Zemgales sēta krūmos

Tātad «Līvu» daiļrade saskan ar partijas ideoloģisko līniju un par to pienākas prēmija tagad. Tas nekas, ka nedaudz novēloti, gandrīz 30 gadus pēc «Dzimtās valodas» pirmatskaņojuma. «Vēsturiskā liecība» (I. Parādnieks) prasoties pēc naudas, un mūsu politiķi to arī dod savējiem. Tiem, kas ir noderīgi. Tuvojas vēlēšanas. Tāpēc mūsu Kultūras ministrijas partijai varētu rasties apetīte izmantot vienu populāru roka grupu arī kā savu karogu vēlēšanu kampaņā (jo būtu taču netieši par to jau samaksāts).

 

Šodien izrādās, ka tomēr nevar politiski nopirkt «Līvus» karoga vietā. Viņi ir un paliek tie paši Liepājas vēju «Līvi». Ainars Virga šo pārbaudījumu ir godam izturējis.

Šis piemērs lieliski parāda, ka visas balvas un prēmijas ir cenzūras veids. Tieši un netieši. Samaksā tiem, kas runā pa prātam un glauda pa spalvai.

Taču investīcijas (nevis prēmijas!) mūsu kultūrā ir ļoti vajadzīgas. Mūsu ministrijām būtu jāraugās uz šo areālu no daudz augstāka kalna un krietni lielākā laika trajektorijā nekā tikai esošās politiskās konjunktūras ietvaros. Pagaidām šādu skatienu no pienācīga augstuma Rīgā nemana. Viss, kas piešķirts, izskatās pēc «pazīšanās» un «savējo atbalstīšanas» modeļa, kā jau tas provincē pieņemts. Katra partija (ar mafijas cienīgām metodēm) okupējusi savu ministriju un izrīkojas pa to kā pa privātu kartupeļu lauciņu.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs arī daudz darījis latviešu tautas «vēsturisko liecību» saglabāšanā, taču šis Raiņa bērns mūsu naudas piešķīrējus neinteresē. Tas, ka Nila Ušakova partija šo muzeju neuzskata par tramvaja cienīgu, to mēs jau sapratām «kapu tramvaja» kontekstā. Kāpēc Rīgas pilsēta ignorē šo kultūras piestātni Austrumrīgā? Šķiet, ka Raiņa iedibinātais Latvijas Skansens nav Ušakova elektorāts. Acīmredzot tāpēc sliedes līdz Baložkalnam joprojām nav ieliktas. Mammām un vecmammiņām, stumjot mazuļus ratiņos vai stiepjot tos rokās, jāveic pārgājiens no Juglas galapunkta pa dambi līdz muzejam kājām. Atpakaļceļā veidojas labs taksometru bizness.

No Nacionālās apvienības gan varēja gaidīt lielāku izpratni par šā muzeja finansiālajām vajadzībām. Bija pamats cerēt uz ministrijas partijas tālredzību redzēt šajā teritorijā būtisku etnocentrisma asi, kura ikvienam piedāvātu iespējas iepazīties ar mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājot cittautiešiem saprast, kas ir latvieši kultūrvēsturiskā un laikmetīgā griezumā. Jaunu eksponātu tur praktiski nav, esošās ēkās skumjā stāvoklī, taciņas neizbrienamas, Zemgales sētā krūmos ieaugusi un Juglas ezerā laivu nav. Šis muzejs ir galvenais Austrumrīgas blokmāju iedzīvotāju rekreācijas centrs. Taču ērtību un attīstības tur nav vēlamajā līmenī un dinamiskā apjomā. Tam nepieciešamas pamatīgas investīcijas un politiskā apņēmība. Ar 30 000 eiro muzejam nepietiks. Lētāk nopirkt sev «Līvus» zirga vietā?

KNAB un uguņošana ūdenī

Vietējās politiskās mafijas jau atradušas savu Valsts ieņēmumu dienesta direktori, un sāksies mafiju «cisu maisa deja» ap nākamo KNAB priekšnieku. Publika tikmēr turpina žāvāties. Pamazām zūd publikas ticība, ka mēs, vēlētāji, spēsim tomēr atkarot savu valsti personām, kas to par katru cenu vēlas pārvērst par savu SIA.

Paskaidrot ārzemniekam, kas ir KNAB, ir vienkārši. Tā ir valsts iestāde, kuras vadībā vietējās politiskās mafijas cenšas iedabūt sev lojālu cilvēku. Lai piesegtu sevi un apkarotu konkurentus. Tikmēr mediji nekritiski uzknābā pamestus informatīvus niekus, nedodot ieskatu procesa norišu aizkulisēs. Tas, kurš tiks pie KNAB priekšnieka krēsla (politiskā mafija), izrēķināsies ar konkurentiem. Tieši tāpat politiskās mafijas Latvijā ir sadalījušas arī pārējos amatus – valsts prezidenta un premjerministra krēslu. Savstarpējā cīņa šādi notiek jau amatu sviru līmenī un nodrošina stagnāciju maksimāli plašā spektrā, jo visi ir savstarpēji atkarīgi. Tātad – ietīti.

Taču izeja ir. To sauc par civilo nepiekāpību. Mēs – vēlētāji varam saņemties un sākt svītrot pie vēlēšanu urnām pirmos piecus vai desmit. Visās vēlēšanu listēs. Varam rīkoties arī daudz apņēmīgāk – piemēram pieprasīt, lai politiķi izbeidz valsts un pilsētas svētkos finansēt uguņošanu kā savas varas instrumentāciju. Kaut vai tāpēc, ka šāda «naudas šaušana gaisā» maksā ļooti dārgi un daudz labāk noderētu valsts veselības aprūpes uzlabošanai.

«Līvi» neatļāva vienai politiskajai partijai uguņot ar savu vārdu un mūziku.

Neatļausim arī mēs visi kopā.

Saistītie raksti

Parādnieks: Ja «Līviem» albumu nevajadzēs, varam atsaukt valsts naudas piešķiršanu
«Līvi» € 30 000 no valsts negrasās pieņemt
«Līvi» neesot plānojuši izdot jubilejas albumu; deputātu 30 000 eiro piešķīrums pārsteidzis

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Posted on by
15

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Berlīnes mūris, prāmis Estonia un Zolitūdes veikals

Posted on by
2

2014.gada 18.novembrī

Foto Gints Bāliņš, TVNET

Speciāli TVNET

Katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā izraisās lielas cilvēku ciešanas. Situācijas normalizēšanai tad nepieciešama plaša, starptautiska palīdzība. Taču arī tā reizēm nespēj pielikt punktu nelaimju izraisītā posta sekvencēm. Par iemeslu cilvēcisko ciešanu eksplozijai modernajā laikā kļuva gan igauņu kuģis (Estonia, pirms 20 gadiem), gan latviešu lielveikals (Zolitūde pirms gada), gan arī vācu mūris (Berlīnē, pirms 25 gadiem). Sabrūkot tie izraisīja postu un šogad atzīmē apaļas jubilejas.

Vai nekas līdzīgs nākotnē neatkārtosies? Vai varam mierīgi dzīvot tālāk, paļaujoties uz to, ka pasažieru prāmji jūrā vairs negrims, lielveikali nesabruks uz pircēju galvām un jaunu valstu atbrīvošanās no diktatūras režīma nenotiks tik nežēlīgi, kā to varējām novērot, piemēram, VDR vai Latvijā?

MAYDAY MAYDAY

1994.gada 28. septembra naktī 852 cilvēki noslīka Baltijas jūrā, nogrimstot pasažieru prāmim M/S Estonia, kas toreiz bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Kuģa priekšējais vizieris vētras apstākļos tika «norauts no korpusa» un nogrima dzelmē. Tāpēc 903 pasažieri un 186 apkalpes locekļi neaizsargāti nostājās stihijas priekšā. Neviens nepalīdzēja. Pasažieriem pašiem nācās likt lietā katram savas spējas, lai izkļūtu no posta.

«Pēkšņi viss sāka gāzties. Viņš strauji pielēca kājās, uzrāva džinsu bikses, uzmeta džemperi pāri pidžamai un ielēca kurpēs. Zeķu nebija. Tās meklēt nebija laika. No kofera bira ārā priekšmeti, bet viņš sagrāba krēslu un naktsskapīti, lai, novietojot tos uz gultas, varētu atraut vaļā kajītes durvis. Labā roka pēc tam sagrāba fotoaparātu no gultas un kreisā – zilo modinātājpulksteni. Viss pārējais palika aiz muguras. Acu priekšā zibēja gaitenis, kurā nav cilvēku. Pēkšņi labajā pusē parādās kāds vīrietis, kas rūpīgi pogā ciet jakas pogas. Miks paskrien viņam garām un tobrīd vēl nezina, ka nekad mūžā šo cilvēku vairs nesastaps» – tā sākas Mikaela Ūna liecība par to kas notika M/S Estonia kajītē nr. 4217 katastrofas naktī. Viņš bija viens no tiem, kuriem izdevās izglābties. To nepaguva izdarīt divas manas kolēģes Andra Jauce un Inga Helmane.

Diemžēl.

Visi četri motori bija apstājušies, un kuģa korpusu aprija 6 metrus augsti viļņi. Plkst. 01.48 kuģis pazuda no somu radara ekrāna. Kā vēlāk atzina starptautiskā izmeklēšanas komisija, kuģa apkalpe avārijas brīdī nesaprata, kas notiek, jo uz komandtiltiņa nebija ierīces, kas norādītu, ka priekšējais vizieris ir norauts un ūdens strauji ieplūst uz kuģa automašīnu klāja (Haverikomissionens slutrapport om Estonia-olyckan, avsnitt 13.2. Hädelseförlopp,ss 175.-178.). Pasažieri, kas bija nomodā, dzirdēja un redzēja notiekošo, un daļa no tiem paguva izglābties. Tie, kas gulēja savās kajītēs, izglābties nepaspēja, jo kuģis nogrima apmēram 20 minūšu laikā. Ūdens temperatūra Baltijas jūrā tonakt bija +10 – +11 grādi, un tie, kas paguva aizpeldēt līdz glābšanas laivām, riskēja nosalt līdz brīdim, kad pie debesīm parādījās pirmais helikopters (plkst. 04.05). Blakus esošie kuģi varēja piedāvāt savas glābšanas laivas (plkst. 03.12), taču uzņemt visus avarējušos Estonia pasažierus viņi nespēja un neprata. Tonakt tika izglābti 137 cilvēki. No tiem 51 apkalpes loceklis un 86 pasažieri. Sausumā tika nogādāti arī 95 cilvēki, kas izrādījās miruši, jo nebija izturējuši izglābšanās procesu.

Kuģi no dzelmes neizcēla ārā (lai gan tehniski to paveikt bija iespējams). Šā iemesla dēļ attīstījās neskaitāmas konspirācijas teorijas par to, kas īsti liktenīgajā septembra naktī uz kuģa klaja notika. To skaitā ir minējumi, ka politiķi apzināti slēpj īsto avārijas iemeslu, kas esot saistīts ar slepenu ASV militāru kravu pārvadāšanu. Citi apgalvo, ka Estonia esot transportējusi krievu ieročus un tāpēc uzspridzināta. Vēl citiem liekas, ka kuģis esot bijis sliktā stāvokli un vainīgas ir institūcijas, kas tam atļāva doties jūrā. Vainīgā ir valsts.

Par lielāko katastrofu modernās Zviedrijas vēsturē ir uzrakstītas 13 grāmatas un izveidotas divas filmas, taču īstas skaidrības par notikušo joprojām nevienam nav.

Vai esam ko mācījušies no notikušā pirms 20 gadiem? «Nē, neesam,» konstatē Robins Sjostrands sarunā ar somu jūras glābšanas dienesta puišiem. «Ja līdzīga katastrofa notiktu šodien, tad mēs ar savu palīdzību cietušajiem nebūtu neko labāki kā toreiz pirms 20 gadiem. Viss tagad ir tieši tāpat, nekas nav labāk» (Åu.2014.25.09). Vainīgā ir valsts.

Zolitūdes jumts, politiskā elite un mēs

Pirms gada 21. novembrī plkst. 17.45 sagruva lielveikala «Maksima» jumts Rīgā. Tā rezultātā gāja bojā 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Tā ir lielākā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Arī upuru skaita ziņā šī ir viena no lielākajām traģēdijām celtniecības objektos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā.

Veikala ēka ir saņēmusi Latvijas arhitektūras balvu kā labākā 2011. gada būve. Ar «Sudraba balvu» aplaimots arī pats ēkas projekts, kas paredzēja uz jumta izvietot pastaigu un rotaļu laukumus. Neviens no arhitektūras balvu pasniedzējiem un «jumta parka» idejas autoriem nav sabiedrībai atbildējis, nedz atvainojies, nedz nožēlojis savus grēkus par izcili daiļās ēkas noziegumu. Visi klusē.

Arī Latvijas varas iestādes pēc katastrofas neapturēja būvdarbu veicēja «Re&Re» biznesu. Aizvadītā gada laikā šis uzņēmums (kas mēdz finansēt vairākas Latvijas vadošās partijas) ir jau paguvis pabeigt no mūsu nodokļu naudas lieliski apmaksāto darbu pie Rīgas pils jumta konstrukcijas un seguma izbūves (2014.05.11.), virs Nacionālā mākslas muzeja pacelts spāru vainags (29.10.2014.) un noslēgumam tuvojas Rīgas pils ārējās apdares darbi (17.10.2014.). Savā mājas lapā uzņēmums, starp citu, norāda arī uz sertificētu būvinženieru pirmo atzinunu Zolitūdes katastrofas lietā (2013), kas mums paskaidro, ka pie visa vainīgas ir «rupjas kļūdas slodžu noteikšanā uz pārseguma konstrukciju» un «kļūdas jumta nesošo tērauda kopņu savienojoša mezgla nestspējas» aprēķinos (www.rere.lv).

Viņi uzcēla, ēka sabruka, un viņi paši arī mūs informē par to, «kas notiek» un «kurš ir vainīgs», turpinot biznesu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Lai gan Valdis Dombrovskis (pirms gada intervijā Latvijas radio) uzsvēra, ka «būtu tikai korekti, un jautājums, kā to juridiski varētu nodrošināt, ka «RE&RE» atturētos no turpmākiem pieteikumiem valsts pasūtījumiem, kamēr nav pabeigta šī izmeklēšana un konstatēta vaina,» – teica premjers (TVNET, 2013. 25.11.) un pēc tam pats atkāpās no amata. Pa to laiku krievu mediji (Rossijskie Vesti») mūs informēja, ka būvkompānija Re&Re ilgus gadus esot cieši saistīta ar vadošās partijas Vienotības finansēšanu, neoficiāli iepludinot naudu partijas kasē caur bijušā Latvijas premjerministra sievu un bijušās parlamenta spīkeres vīru. Par to liecinot lielie valsts pasūtījuma projekti būvkompānijai Re&Re. Iespējams, ka šie krievu medija apgalvojumi ir murgi, tomēr pārsteidz fakts, ka bez RE&Re Latvijā (šķiet!) nav nevienas citas firmas, kuru valsts varētu izraudzīties savu objektu rekonstruēšanai. Tāpēc tikai un vienīgi Re&Re kontā ir: sociālo dzīvokļu ēkas Imantā un Zolitūdē, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīcas rekonstrukcija, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms u.c.

Apzinātā novilcināšanas taktika?

Ja politiskā aizmugure joprojām ļauj uzņēmumam Re&Re turpināt un paplašināt darbību (struktūras maiņa, skat. Delfi, Bizness, 2014.17.09.) un Latvijā nav nevienas institūcijas, kas varētu apturēt šā uzņēmuma darbu (kamēr notiek izmeklēšana), tad ir pamats uzskatīt, ka vai nu valsts administratīvajai un politiskajai pārvaldei ir vienaldzīga savu pilsoņu nāve Zolitūdes būvkļūdu rezultātā, vai arī «vara» apzināti kavē traģēdijas apstākļu noskaidrošanas lietu un vainīgo sodīšanu.

Ja reiz valsts prezidents Andris Bērziņš pirms gada uzmundrināja bijušo premjeru Valdi Dombrovski atkāpties no amata (ieceļot viņa vietā nepārliecinošo Laimdotu Straujumu), tad mums ir pamats paust bažas par to, vai Latvijas politiskā elite tomēr ir «kādā veidā» saistīta ar monopolstāvokļa superbūvfirmu Re&Re un apzināti veicina noilgumu šajā lietā tieši tāpat, kā to savulaik «veiksmīgi» realizēja bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tā saucamajā «sabraukto policistu lietā» 1997. gadā.

Toreiz zviedrs Anderss Bū Juhansons varēja izsprukt no tiesas Zviedrijā, pateicoties dokumentu novilcināšanai (3 gadi) un to apzināti novēlotai nosūtīšanai no Rīgas uz Stokholmas tiesu. Tāpēc sabrauktās latviešu policistes meitiņa toreiz palika bez materiāla atbalsta, jo tiesas process pret šoferi, kas māti sabrauca, vispār nebija noticis.

Tagad, Zolitūdes lietā, aina ir līdzīga. Ar lozungu «svarīgāka ir kvalitāte, nevis izmeklēšanas ātrums» ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers nesteidzas saukt pie atbildības Zolitūdes avārijas izraisītājus. Arī valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins žurnālistiem uzsvēra, ka «izmeklētāji strādā ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Arī policija nav noteikusi konkrētu laiku izmeklēšanas termiņiem, taču tā arī netiks lieki aizkavēta» (Apollo, 2014.12.11.).

«Rezultātu tukšuma situācijā» vienu gadu pēc katastrofas Saeimā tiek dibināta jauna Zolitūdes komisija, kas pati sevi ieceļ un pati sev arī atskaitīsies. Tieši tāpat kā Rīgas mērs Nils Ušakovs nesaskata vainu Rīgas būvvaldes darbā Zolitūdes traģēdijas sakarībā (TVNET, 2014.13.11.).

Kurš tad īsti ir vainīgs notikušajā? Pagaidām uz šo jautājumu atbild tikai traģēdijā iesaistītās personas: Rīgas mērs un RE&RE šefs. Abiem šķiet, ka vainīga ir valsts. (TVNET, 2014.13.11.; Kas jauns 2014.23.05.)

Vainīgā ir valsts vai sociālisma mūra paaudze?

Līdzīgi domā arī bijusī austrumvācu sporta zvaigzne Inese Geipela, kas Berlīnes mūra krišanu pirms 25 gadiem 1989. gada 9. novembrī novērtē kā «traģisku lietu». Pirms 25 gadiem viņai esot licies, ka šis notikums iezvanīšot jaunu ēru austrumvāciešu dzīvē un viņi vienā rāvienā iekļaušoties Rietumvācijas dzīves standartā. Visi būs bagāti, pārtikuši un laimīgi. Taču tā nenotika. «Tagad, kad mēs redzam realitāti, ka esam tikai otrās šķiras Vācijas pilsoņi,» viņa uzsver un norāda, ka vēlas reanimēt Vācijas Demokrātisko Republiku («»), jo daudzi austrumvācieši neprotot citādi dzīvot. Tā būšot labāk.

Tas nozīmē, ka mūris ir sabrucis, bet kāds atkal vēlas to atjaunot, jo valsts nav palīdzējusi iedzīvotājiem katastrofas situācijā morāli pārcelties no VDR uz apvienoto Vāciju. Latvijā novērojams tas pats – LPSR abstinence. Īpaši tiem, kas pieraduši būt un joprojām ir pie varas.

Kā norādīju sākumā – katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā rodas lielas cilvēcīgās ciešanas. Iespējams, ka pie Zolitūdes pēckatastrofas klusuma ir vainīgi sociālisma mūros augušās paaudzes 1989. gada notikumu izraisītais stress un (no tā izrietošā) nespēja iekļauties brīvās pasaules sociāli ekonomiskajā un kultūras kontekstā, uzņemoties konkrētu atbildību par savu reālo rīcību.

Vai arī šodien 2014. «braucam tā, kā dzīvojam» (Balta, 2014.10.11.), netiekam vaļā no PSRS laika bezrūpības, kad «durvis vispār netaisījās ciet, dzērām ūdeni tieši no pumpja, nevis plastmasas pudelēm» (VL blogs), «svinējām Jāņus ar papīra cepurēm galvās» (diggers.lv) un «visi piehalturēja, kā nu mācēja (Bārmeņu skolas publikācijas), neuzņemoties atbildību ne par ko?

Vai Berlīnes mūra sabrukšanas morālā trauma mūsu politisko vadītāju psiholoģijā traucē godīgi noskaidrot, kas īsti pirms gada notika Zolitūdē un kā izvairīties no līdzīgu situāciju atkārtošanās Latvijas publiskajā telpā?

Vai atkal vainīgā būs valsts?

 

Melnais augusts jeb krievu nolādētais mēnesis

Posted on by
1

2014.gada 26.augusts

Kamēr Baltijā un Ziemeļvalstīs svin Baltijas ceļa un Maskavas puča izgāšanās gadskārtu, Krievijai augusts nozīmējot galvenokārt nelaimes un katastrofas: zemūdenes Kursk avārija (2000), finanšu piramīdas krahs (1994), Maskavas TV torņa ugunsgrēks (2000), lidmašīnu katastrofas (1992, 1996, 2003), teroristu uzbrukumi tirdzniecības centros (1999, 2001) un Rīgas stacijā Maskavā (2004), invāzija Gruzijā (2008), Pussy Riot tiesa (2012). Kur nu vēl pašreizējā naftas cenu krišanās! Daudziem krieviem tas nozīmē «nolādēto augustu»1 (Pāvels Globa), kuru vairums krievu mediju mēģina traktēt kā liktenīgu nolādējumu: «Pēdējo sešu gadu laikā krievu ļaužu nosliece traktēt šos notikumus kā lāstu pieaugusi no 31% – 84%.» (www.t5-tv.ru, http://www.nazlobu.ru)

Caurumainā robeža

Krieviem «melnā augusta» šausmas šogad iestājās jau jūlijā. Vispirms sprādziens Maskavas metro un pēc tam traģēdija Malaizijas lidmašīnas kontekstā. Formāli Boeing 777 katastrofa norisinājās Ukrainā, taču sekas atbalsojās arī Krievijā (jo pasažieru lidmašīnas notriekšana tika realizēta ar Krievijā ražotu ieroci, kuru lietoja Krievijas atbalstītie teroristi Austrumukrainā).

Savukārt pārējai pasaulei «krievu augusta nolādējums» izskatās pavisam citādi. To personificē «caurumainā» Krievijas – Ukrainas robežai. Tā pati, kurai pāri plūst karavīri un munīcija, ieroči. Tā, kuras malā mīņājas baltās «humānās palīdzības» kravas automašīnas. «Injekcijas» no Krievijas palīdz šo konfliktu ievilkt laikā, padarot to aizvien bīstamāku un izraisot aizvien nopietnākas sekas Eiropas moderno laiku vēsturē.

Diemžēl «Putina tautai», kas pašlaik atrodas uz patriotisma eiforijas augstākā viļņa, šis «caurais siets» izskatās citādi. Daudziem Krievijas patriotiem ir cerība, ka tūliņ Austrumukraina pievienosies Krievijai. Tikai daži patriotisko bungu rībinātāji pēc Krimas aneksijas un Austrumukrainas destabilizācijas, sāk «atdzist» un pamazām saprast, ka šo ieguvumu cena var Krievijai būt pārāk augsta.

Kas ir un kas nav noticis?

Līdz ar «balto kravinieku» svētceļojuma startu (no Kremļa uz Ukrainu) pastāvēja risks, ka Eiropa augustā var nostāties uz trešā pasaules kara sliekšņa. Ārzemju izlūkdienesti prognozēja medijiem Putina šahu un brīdināja, ka pie ukraiņu robežas ir jau izvietoti ap 20 000 karavīru, kas zibenīgi var realizēt Ukrainas anšlusu a la Krima stilā.

Ja Putins oficiāli ķertos klāt Ukrainai, tad palielinātos Krievijas ārpolitiskā izolācija un mēs būtu nejēdzīga kara pirmās fāzes aculiecinieki. Kremļa bravūra krievu medijos ir varena lieta, taču reālā dzīve ievieš korekcijas visos urrāpatriotismos. Kaut arī Putins izliekas, ka Krievija visu var pati un nekas no ārzemēm viņiem nav vajadzīgs, pamazām arī «piedzēries ezītis» Krievijā redz, ka pēc aviokatastrofas «pie Doņeckas» ir jāsāk pārdomāt, vai vispār ir vērts finansēt krievu «opolčencus» Ukrainā un «traucēt NATO pārvietoties uz austrumiem».2 Iznāk pārāk sālīti.

Pagaidām Ukrainas robežu Krievijas armija oficiāli nav šķērsojusi. Krimas scenārijs netiek atkārtots. Putins nav izmantojis pilnvaru uzbrukt, kuru viņam piešķīra Krievijas parlaments. Viņš ir pat traucējis dažu deputātu iniciatīvai – «iesoļot Ukrainā paceltu galvu». Tā vietā Putins ievelk šo konfliktu garumā. Kāpēc? Lai gan krievu medijos tiek cītīgi skaidrots, ka pie visa vainīga Kijeva, ciniski apgalvojot, ka pasažieru lidmašīnas notriekšana notika Ukrainas teritorijā un tieši tāpēc pie tā vainīga esot Ukraina, novērotājiem ir skaidrs, ka šāda argumentācija ir demagoģija. Tā palīdz realizēt vajadzīgo kara stratēģiju: tēlot upuri, bet faktiski reaģēt kā agresoram. Saprotams, ka Putins labi zina, ka to paveica viņa vasaļi un ka ukraiņi pašlaik nespēj paši kontrolēt gaisa telpu Luhanskas un Doņeckas zonā. Tāpēc 2014. gada «melnajā augustā» vainīga ir pati Krievija.

Ja Putinam vajadzētu, tad Krievijas – Ukrainas robežā «caurumu» nebūtu. Taču viņam šie «robežcaurumi» ir nepieciešami, un tāpēc militārā tehnika, munīcija turpina plūst cauri saplosītajai robežai no RU uz Ukrainu. Dzenot ārā no Doņeckas un Luhanskas ap 200 000 bēgļu.

Pagaidām Putins savu karu pret Ukrainu vada netieši. Oficiāli izliekoties, ka viņam gar to «nav nekādas darīšanas». Šīs izlikšanās stratēģijas mērķis bija maksimāli destabilizēt Kijevas valdības stāvokli, radot iespaidu, ka ukraiņi joprojām cīnās pilsoņu kara līmenī, nevis ar kaimiņvalsti Krieviju.

Kāpēc Putins turpina slēpties?

Iespējams, ka viņš vairs nespēj kontrolēt sev lojālos krievu separātistu grupējumus Doņeckā un Luhanskā. Nav izslēgts, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšana bija vietējo pašdarbnieku liktenīga kļūda, taču ārpasaule vienalga to uztver kā Kremļa pasūtījuma masu slepkavību. Nepatīkams pārsteigums viņam ir Doņeckas un Luhanskas krievu nevēlēšanās atbalstīt «opolčencus». Krimas krievu gaviles šeit nedzird.

Putins pagaidām nav publiski atbalstījis separātistu prasības – atdalīt austrumu reģionu no Ukrainas un tāpēc nav ieguvis karojošo bandītu nelabvēlību. Acīmredzot šo reģionu viņš Krievijai nevēlas pievienot. Krima bija cukurgraudiņš pret Austrumukrainas ogļraču izpostīto zonu, kuras atjaunošana un modernizācija Krievijas budžetam var izmaksāt pārāk dārgi.

Daudz svarīgāk viņam tagad ir traucēt ukraiņiem stabilizēt savu valsti un kontrolēt savu teritoriju.
Pēc Porošenko uzvaras prezidenta vēlēšanās Ukrainā vienu brīdi šķita, ka ir iespējams izlīgums starp Maskavu un Kijevu (skat. Putina sarunas brīdī, kad Francija svinēja 70 gadu jubileju kopš sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijā). Taču sekojošie Kijevas konflikti ar Gazprom par it kā nesamaksātajiem rēķiniem un «krānu aizgriešana» ukraiņiem uzjundīja nemieru no jauna. Jūnija beigās Kijeva parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību, un ar šo Ukrainas valdība izdarīja to, ko iepriekšējais prezidents Janukovičs neuzdrošinājās paveikt pagājušajā ziemā Kremļa iespaidā. Tagad Maidans šajā virzienā beidzot bija uzvarējis.

Krievijas reakcija Ukrainas līguma sakarā bija naidīga un agresīva. Iepriekš Putins ukraiņiem jau bija solījis pazeminātas gāzes cenas un sulīgus krievu kredītus, ja ukraiņi netuvosies Eiropai. Tagad ukraiņi bija nepaklausījuši un vissliktākais beidzot bija noticis. Pēc Kremļa loģikas par to ukraiņiem pienācās sods. Tagad mēs Luhanskā un Doņeckā redzam, kā šis sods izskatās.

Aukstā kara loģika

Putins ģeopolitiski vienmēr ir bijis aukstā kara stratēģijas piekritējs. Pēc viņa loģikas «Krievija» ir laba, bet visi pārējie (kas nav Krievijas sabiedrotie) novērtējami kā apkarojami ienaidnieki. Tā sakot – skaidra PSRS tradīciju pārmantošana.

Pēc viņa loģikas eiropeiska Ukraina ir zaudēta Ukraina, un tāpēc tagad viņš cenšas darīt visu, lai aizšķērsotu ukraiņu ceļu uz rietumu demokrātiju pusi. Lai nodrošinātu pretsparu rietumu demokrātiju aliansēm, viņš mēģina izveidot savējo aliansi, iesaistot tajā Brazīliju, Ķīnu, Indiju un Dienvidāfriku. Viņa mērķis ir iebelzt pa degunu vecajām demokrātijām, Pasaules bankai un Starptautiskajam valūtas fondam, kuru ofisi atrodas Vašingtonā.

Otrs Putina virziens ir «Varšavas pakta» reanimēšana Eirāzijas politiskās ūnijas izskatā ar Baltkrieviju un Kazahstānu galvenajās lomās. Taču daiļākā pērle Putina vainagā joprojām ir Ukraina. Bez Ukrainas šai ūnijai nav jēgas. Tāpēc Krievijas prezidentam tagad ir tik svarīgi ļaut Ukrainai noasiņot.

Putins darīs visu, lai neļautu Maidana revolūcijas rezultātā ievēlētajiem politiķiem nodrošināt stabilitāti savā valstī, veicināt Ukrainas ekonomisko attīstību. Nē, Putinam vajag, lai Ukraina noasiņo postā un kara plosīta. Lai saprot, ka vienīgais glābiņš (izejai no situācijas) ir pazemīga krusttēva Putina rokas nobučošana. Ukraiņiem ir jārada iespaids, ka bez Krievijas viņi nevarēs iztikt nemūžam.

Putina bailes no savējiem

Otrs Krievijas – Ukrainas robežas novājināšanas motīvs ir Putina bailes no pašmāju opozīcijas. Jau 15 gadus viņš piedāvā saviem pilsoņiem šo: es jums nodrošināšu stabilitāti (kara nebūs), bet par to jūs man atļausiet 100% kontroli pār visām Krievijas politiskajām un sociālajām aktivitātēm. Pagaidām darījums ir pieņemts un protestē tikai daži. Austrumukrainas karš Putinam tagad noder kā iebaidīšanas piemērs paša mājās: «Redz, kas notiek, ja tauta neklausa tētim Putinam!» Protams, neviens nevēlas piedzīvot ko tamlīdzīgu Krievijā. Šāda notikumu attīstība ļauj Putinam «pārvērst» Maidana revolūciju par šantāžas līdzekli: jūs piemeklēs Doņeckas liktenis, ja protestēsiet pret mani līdzīgi Krievijā. Krievu ikdiena tad pārvērtīšoties ellē, jo sprāgšot mīnas un granātas un tūkstošiem iedzīvotāju būšot spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Kurš vainīgs? Prokrievijas separātisti, kas ar Putina piegādātajiem ieročiem turpina destabilizēt šo reģionu? Nē, protams, ka nē! Vainīgie (pēc Putina loģikas) ir ukraiņu revolucionāri, kas Maidana laukumā protestēja pret Krievijas ielikteni Kijevas prezidenta krēslā Janukoviču.

Kremlis turpinās manipulēt ar savu tautu, taču labāk no tā nekļūs. Meli nav izeja no situācijas, ja iedzīvotāju skaits kopš 1993. gada Krievzemē samazinās par 300 000 katru gadu zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ. 3 ANO prognoze Krievijai paredz iedzīvotāju skaita tālāku samazināšanos par 15% un vidējā vecuma stabilizēšanos 42 gadu robežās (līdz 2050). Drīz Kremlim vairs nebūs puišu, kurus piespiest dienēt armijā.

Cik ilgi vēl Putins un viņa kontrolētie krievu mediji melos? Pagaidām izskatās, ka diezgan ilgi, jo nākotne ir jau sākusies. Par nākotni esam nobažījušies tik ļoti, ka pagātnē mēģinām atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem un tāpēc zaudējam saiti ar šodienu. Izmantosim šodienu kā darbarīku un nevis dīvānu. Skatīsimies, kas notiek, un neļausim modernajam laikam nobraukt no sliedēm.

Mūsu augusts ir lielisks. Tā tas ir.

1 Masha Gessen. This Accursed Month. The New Yor Times. August, 19.2013.

2 Aftonbladet. 2014.05.08.

3 Metro, 2014.05.03.

Vēlēšanas beidzot ir garām! Balsojam par ielikteņiem vai politiķiem?

Posted on by
Atbildēt

2014.gada 29.maijs

Beidzot varam atviegloti nopūsties. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ir garām un šodien, rīt un parīt vairs nebūs jāskatās uz kaitinošajiem deputātu kandidātiem, kuri aizvadīto nedēļu laikā vizuāli piesārņoja ielu malas un saturiski piemēsloja mediju ēteru. Diemžēl politiskā reklāma pie mums joprojām ir kaitinoši primitīvā līmenī. Tā spēj saniknot vēlētājus ne tikai ar izaicinoši seklo vēstījuma satura piedāvājumu, bet arī ar ekstrēmi vulgāro tiražēšanas tehniku.

Kā visuzkrītošākos seklas reklāmas uzbāzības paraugus var minēt uz sabiedriskā transporta dubļainajiem logiem «salīmēto» Saeimas deputāti no ZZS – Ivetu Griguli un uz piekabju sāniem «sastutēto» aktieri, Nacionālās operas eksdirektoru Andreju Žagaru (Latvijas attīstībai).

«Pienaglojot» uz sabiedriskā transporta ZZS deputātes seju, dāļājot par viņu bezmaksas avīzītes, kampaņas autors laikam cerēja mehāniski «ieborēt» vēlētāju apziņā jēdzienu «Grigule = seja + vārds». Bez motivācijas, kāpēc vēlētājiem būtu jābalso tieši par šo personu Briseles gaiteņu tusiņiem.

Šādu paņēmienu mēdz izmantot galvenokārt totalitāras diktatūras valstīs, kurās vēlēšanu sistēma piedāvā tikai vienas partijas kandidātus un garās diskusijās par pretendenta politiskās iniciatīvas motīviem un ambīcijām sarunā ar vēlētāju neielaižas. Staļins, Pelše vai Brežņevs mums neko neskaidroja un vēlētāju aktivitāte toreiz skaitījās 99% līmenī. Grigule (viņas kampaņas autors) tagad cerēja uz to pašu.

Viņa pat atteicās piedalīties publiskās diskusijās medijos vai nu tāpēc, ka nav ko teikt, vai arī tāpēc, ka uzskata Latvijas vēlētājus par muļķiem, kas «tāpat neko nesaprot» un tāpēc «balsos par kaut kur redzētu seju» un viss. Tā teikt – nodrukājam vienu seju neskaitāmos eksemplāros + ar to aplīmējam visus kustīgos un nekustīgos stabus un priekšmetus, kas izmantojami publiskajā telpā, un lieta darīta!

Sabiedrība ir šokā no «frontāla uzbrukuma» pompozuma, pēc tam vēlētājs sazombēts saļimst Grigules priekšā un afektā nobalso par viņu automātiski. Tomēr šķiet, ka kampaņas masīvisms panāca pretējo – atbaidīja un nokaitināja vēlētājus. Tieši tā, kā to varēja jau iepriekš paredzēt.

Tauta netic aktieriem: Žagara jaunā loma

Jāteic, ka ciniskais primitīvisms, ar kuru pie mūsu vēlētājiem vērsās Aivara Lemberga kabatas partijas deputāte Iveta Grigule, nav nekas unikāls Latvijas publiskajā telpā. Līdzīgu pienesumu mums šogad nodrošināja arī politiski hiperaktīvais Einārs Repše ar partiju «Latvijas attīstībai», kas pa ceļam pie Saeimas vēlēšanām veica aģitācijas eksperimentu ar aktieri Andreju Žagaru galvenajā lomā.

Bijušais Nacionālās operas direktors savu seju mums piedāvāja visādās formās un rakursos gan statiski ceļmalās «uz stabiem», gan kustīgi luncinoties uz autopiekabju sāniem. Vēstījuma saturā arī šajā gadījumā bija raksturīgs tas pats apgalvojumu deklaratīvais plakātisms un formā – kinozvaigznes pozu dekoratīvisms.

Kampaņas autors acīmredzot cerēja, ka bijušais operas direktors magnetizēs vēlētājus ar glītajiem vaibstiem un aktiera vīrišķo imidžu un «mūsu tantiņas», neko nedomājot, steigšus skries uz vēlēšanu iecirkni, lai nobalsotu par glīto personu.

Šķiet, ka arī šajā gadījumā idejas autori pārcentās un iecerēto publiskas «masīvisma šoku» nespēja realizēt. Vienkārši tāpēc, ka liela daļa mūsu vēlētāju pa šiem neatkarības gadiem ir politiski nobriedusi daudz tālāk nekā, piemēram, Krievijā vai Kubā, un tai vairs nepietiek ar agrākajiem «pārliecināšanas argumentiem» – banāniem, konfektēm, glītiem attēliem un neargumentētiem apgalvojumiem imperatīvā formā. Nelīdzēja arī kultūras personību advokatūras masīvā klātbūtne Latvijas Radio ēterā. Tas ir nodeldēts un pazīstams propagandas paņēmiens, kuru sauc par «apelācija pie autoritātes».

Lepnuma pazaudēšana jeb vēlētājs ir muļķis

Starp citu, par autoritāti. Atzīšos, ka visus garos Andreja Žagara «operas direktorēšanas» gadus biju viņa veiksmju atzinēju skaitā un klusībā noticēju mediju apgalvojumiem, ka «LNO direktora Andreja Žagara zināšanas un pieredze ir pieprasītas visā pasaulē» (www.epadomi.lv). Mums vēstīja, piemēram, ka «Žagars dodas uz Ķīnu, lai piedalītos operu forumā», LNO preses sektors neslēpa lepnumu, klāstot, ka Andrejs Žagars «ir saņēmis uzaicinājumu kļūt par prestižās Krievijas valsts Teātra Mākslas universitātes (GITIS) Muzikālā teātra režijas un aktiermeistarības katedras, operas režijas un muzikālo teātru aktiermākslas kursa māksliniecisko vadītāju».

Mēs lasījām par viņa sasniegumiem opermākslas režijā un to, kā neskaitāmi pasaules operteātri gatavi pārtvert mūsu operas vadītāju darbam uz savām skatuvēm (ja mums viņu gadījumā, kādreiz nevajadzēs!). Slavas dziesmām (tātad) noticējām, nevēloties atzīt, ka «izķeršanas» vietā rēgojas cinisks darījumu barters.

Vilšanās publiskajā domā iestājās acumirklī, kad šarmantajam Andrejam operas direktora krēsls pēkšņi bija jāatstāj un viņš (jaunu, grandiozu, apjūsmotu ārzemju iestudējumu vietā) metās nevis uz operu Parīzē, Romā vai Ņujorkā, bet gan – pa taisno iekšā Latvijas politikas avantūrismā. Kļūstot par Repšes partijas galvenās lomas tēlotāju Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijā.

Jāatzīst, ka šo lomu viņš nenospēlēja spoži. Nedz paskaidrojot LTV ēterā jēdzienu «fiskālā telpa», nedz arī pārliecinot mūs par to, ka Eiroparlamentā viņam ir konkrēta politiska trajektorija. Pagaidām viss izskatās pēc vodeviļas ar sliktu dramaturģiju un vājiem dialogiem.

Visnožēlojamākie bija kampaņas scenārista «gājieni». To skaitā Andreja Žagara sejas uzkarināšana uz mazākām un lielākām auto piekabēm ar lozungu «es cīnīšos par Latvijas kultūru». Acīmredzot nezinot, ka Rietumeiropā šādi eksponē galvenokārt intīmpakalpojumus. Kā arī manipulācija vietnē http://www.paržagaru.lv ar potenciālajiem vēlētājiem, kurā katrs interesents varēja identificēties ar savu Twitter, Facebook vai Draugiem kontu un iegūt Andreja Žagara politiskās reklāmas klipu ar sevi galvenajā lomā. Šis «āķis» laikam bija paredzēts jauniešiem, kurus neinteresē deputāta politisko piedāvājumu būtība, bet tikai populistiska forma. Vārdu sakot – atkal notiek koncentrēšanās uz vēlētāju, kurš ir muļķis.

Reklāmisti bieži kļūdās. Ne tikai Rīgā, bet arī citur. Piemēram, šogad skandālu Zviedrijā izraisījusi turienes nacionāli radikālās partijas «Zviedrijas Demokrāti» aģitācijas brošūra Eiroparlamenta vēlēšanām. Uz vāka redzama maza meitenīte, kas simbolizē «zviedrisko identitāti» atbilstoši partijas principiem. Mazs zviedru bērns ar margrietiņu pušķi rokās labības lauka malā. Formāli viss pareizi, taču rokošie žurnālisti ir ironiski atmaskojuši it kā «nepareizo» attēla izcelsmi. Meitenīte «uz vāka» nav simtprocentīga zviedriete, bet gan ārzemniece. Kādas krievu fotogrāfes meita no Rīgas.

Jautrākais ir tas, ka šī zviedru partija ir naidīga pret imigrantiem un atzīst tikai zviedrisku Zviedriju, bet tās galvenajā propagandas brošūrā vāku grezno partijas līnijai neatbilstošā mazā ārzemniece. Normālam cilvēkam šāda «kļūda» ir jautrs pierādījums, ka maza krievu meitenīte ir tikpat romantiski zviedriska Latvijas labības lauka malā kā jebkurš zviedru bērns Astrīdas Lindgrēnas apdziedātajā jūnija pļavā. Taču fanātiskajiem nacionālistiem šī reklāmistu «kļūda» simboliskā varoņa izvēlē ir politisks sitiens zem jostas vietas.

Viņu kampaņas ideoloģija tiecas pierādīt, ka «labs ir tikai viss zviedriskais», bet te pēkšņi izrādās, ka cilvēkus nevajag šķirot – visi izskatās vienādi. Arhetips, kas ir visu patriotisko jūtu emociju centrā, nacionāļiem tagad ir sašķobījies. Tam līdzi arī partijas ideoloģija. Tā tas izskatās no malas, taču partijas preses sekretārs Martins Kinnunens medijiem spītīgi uzsver, ka neesot svarīgi, kur fotogrāfija radīta. Pats galvenais – vai šis attēls pastiprina partijas ideoloģisko vēstījumu vai ne (Resume). Lieki piebilst, ka partijas vēlētāji jūtas piekrāpti, bet pretinieki – gandarīti.

Ko gaida Eiropa?

Aizvadītajās vēlēšanās balsotāju līdzdalība ir sasniegusi kārtējo zemo līmeni. Aktivitātes lejupslīdei ir vairāki izskaidrojumi. Pirmkārt neveiksmīgais reglaments, kas «piesien» vēlētāju pie deklarētās dzīves vietas vēlēšanu iecirkņiem un pieprasa apgrūtinošu «pārreģistrēšanos» no ceļotājiem vai «iepriekšēju pierakstīšanos» no ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, kas vakar vēlējās balsot Latvijā. Šīs birokrātiskās formalitātes atstūma lielu daļu vēlētāju, kas citādi būtu aktīvi balsojuši par saviem Eiroparlamenta deputātiem tur, kur viņi fiziski vakar atradās: vasaras mājās, pie draugiem, dzimtenē vai piknikā pie jūras.

Otrs nozīmīgākais vēlēšanu boikota iemesls dalībvalstīs ir virspusējā eiropolitiķu komunikācija ar sabiedrību visos līmeņos – gan tieši sazinoties ar sabiedrību gan arī runājot caur medijiem. Brisele nespēj sazināties ar publiku dalībvalstīs, un šis fakts nevienam nav noslēpums.

Naudas izšķiešana (Strasbūras-Briseles karuselis, nesamērīgi augstās deputātu, ierēdņu algas un bonusi salīdzinājumā ar mītnes zemēm) ir nākamais būtiskais iemesls pilsoņu nepatikai pret Eiropas Parlamenta darbu ne tikai trūcīgajās, bet arī pārtikušajās ūnijas dalībvalstīs.

Kamēr darbs eiroūnijā turpinās būt labi apmaksāts «atsēdēšanas» un «papīru pārkrāmēšanas» process, uz dalībvalstu iedzīvotāju atbalstu nav ko cerēt.

Tāpēc es nepievienojos plaši izplatītajam viedoklim par to, ka skepse pret Eiropas Savienību ir iedzīvotāju nekompetences dēstīts efekts. To producē pati Brisele ar savu nevēlēšanos uzlabot saites ar sabiedrību, ar savu negribēšanu pieskaņot darba rutīnas vēlētājiem saprotamākā formā un uzrunāt vēlētājus ārpus vēlēšanu kampaņu perioda.

Visbeidzot vainīgas ir partijas, kas Eiroparlamenta deputātu statusam izvēlas nevis «piemērotākos», bet «savējos» un «vajadzīgos» cilvēkus.

Ko viņi var dot ES?

Cilvēka faktors nozīmē ļoti daudz. Pagaidām gandrīz visas mūsu partijas priekšvēlēšanu kampaņās uzsvēra to, ko viņas grasās «paņemt no Eiropas Latvijai». Tātad funkcionējot līdzīgi PSRS laika sagādniekiem, kas devās uz Maskavu, lai «izsistu» labumu savai nozarei, republikai. Daudzi tieši tāpat šodien saprot Latvijas attiecības ar ES.

Taču mūsu attiecības ar Eiropu ir daudz komplicētākas. Neesam tikai klienti un Eiropa nav tikai banka. Funkcionējošas attiecības mēdz būt atgriezeniskas. Tik vienkārši tas ir!

Pagaidām man nav nācies sastapt nevienu Latvijas Eiropas parlamenta deputāta kandidātu, kas būtu gatavs ne tikai ņemt, bet arī dot Eiropai. Ar «došanu» es šajā gadījumā saprotu nevis naudu, bet gan unikālu ideju, magnetizējošu politisko ambīciju un jaunu, progresīvu ekonomiskās izaugsmes trajektorijas iezīmējumu Eiropas kopīgajai nākotnei.

Ir pienācis laiks virzīt deputātu posteņiem valstī un kontinentā daudz spējīgākus, maģiskākus un intelektuālākus cilvēkus nekā tas darīts līdz šim.

Vai mūsu partijas to spēs – to redzēsim rudens vēlēšanās, kad ielikteņu «gribules» un «bijušo primadonnu» vietā gaidām politiķus šā vārda visīstākajā nozīmē.

Politiķus – no galvas līdz papēžiem.