Post Scriptum Misānes skandālam: laimi veido nelaimes, no kurām esam izvairījušies

Brīdī, kad vecāki šķiras, vissmagāk cieš bērni. Viņi pārdzīvo, jo nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Viss izjuks. Ģimenes bēres ievilksies garumā kā garš, nogurdinošs ciešanu seriāls. Bērna intereses tad atkāpjas otrajā plānā, jo vecāku naudas jautājumi, mantas dalīšana, psiholoģiskās problēmas kļūst svarīgākas par sirsnīgo attiecību saglabāšanu bijušo ģimenes locekļu starpā. Nekāda laipnība vairs nav vajadzīga. Naids nostājas mīlestības vietā. Tāpēc vairums šķirteņu savas bijušās ģimenes „likvidācijas procesu“ realizē kā kara gaitu, kurā bērnam jāizvēlas ierakumu puse.

Mana draudzene Juliāna, šķirot savu laulību, nolēma to paveikt civilizēti un bez niknuma. Viņa ierosināja, ka laulības šķiršanu varētu nosvinēt līdzīgi kāzām – baznīcā ar šķiršanās rituālu. Pēc tam – pie pilniem galdiem draugu lokā. Pateicoties bijušajam „laulenim“ par kopā pavadītajiem gadiem un atzīmējot šo notikumu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik bija piedalījušies viņu kazās. Ja reiz precamies ar smaidu, kāpēc, tad jāšķiras ar niknumu? Iecerētais daļēji izdevās. Abi aizgāja uz savām nākamajām ģimenēm, bez naidā pārgrieztām sejām un bez izsmiekla balsī. Vai ir neiespējami noslēgt kopdzīvi bez naida? Vai labas attiecības un mīlestība obligāti jāpārvērš nikna izmisuma zampā? Vai bērniem noteikti jābūt ķīlniekiem savu vecāku kaujas arēnā un jāklausās mammas lāsti tēvam un papa uzbrukumi mātei? Domāju, ka šīs ākstības nav obligātas. Viss atkarīgs no cilvēku kvalitātes un izejot no empātijas uzlādējuma viņu smadzenēs. Būs cilvēki, kas arī vētrā pratīs normāli sarunāties (bez upura kompleksa), bet gadīsies „pašpasludinātie cietēji“, kas pievērsīs sev pasaules uzmanību un izliks savu privāto dzīvi (kā iestudētu teātra izrādi) un publiskās skatuves visu apskatei. Pašlaik mēs novērojam līdzīgu uzvedumu mūsu mediālajā telpā, kurā piedalās latviete un afrikanders. Abi nespēj sadalīt savu kopīgo bērnu civilizētā veidā.  Tāpēc mēs – skatītāji esam sadalījušies karsēju grupās un sekojam dramatisko notikumu attīstībai medijos un ārzemju tiesās kā antīkai traģēdijai. Neiedziļinoties konflikta būtībā, bet sekojot norisēm emocionāli. Kā skatoties filmu.

Slepenā un bīstamā misija

Brīdī, kad vecāki šķiras, bērns piedzīvo zemestrīci un pastaro dienu. Viņš mīl abus – gan tēti gan mammu vienlaicīgi. Tāpēc  cenšas darīt visu iespējamo, lai vecāki tomēr paliktu kopā. To sauc par bērna „slepeno misiju“, kuru sīcīši cenšas realizēt visiem spēkiem, jo viņi mēdz būt apbrīnojami lojāli pret abiem vecākiem. Par šo tēmu izveidotas daudzas filmas, kurās šķirto vecāku bērniem izdodas laimīgās beigas un ģimene atkal ir vienoti.

Vislabākais (no bērna viedokļa) būtu ja tētis un mamma paliktu kopā. Taču, ja tas nav iespējams, tad lai abi būtu tuvu un viegli sasniedzami. Tepat līdzās. Rokas stiepiena attālumā. Tāpēc šķirti laulātie ar bērniem, bieži izvēlas dzīvot salīdzinoši tuvu, lai bērniem nav jāmaina bērnu dārzs vai skola, lai mikrovide saglabājas un mazais netiek 100% izsists no sliedēm. Bieži šiem bērniem ir vainas sajūta. Viņiem liekas, ka paši pie vecāku traģēdijas ir vainīgi. Proti, vajadzēja labāk mācīties skolā, perfektāk uzvesties un viss tik slikti nebūtu noticis. Šādos gadījumos vajadzētu bērnu nomierināt un paskaidrot, ka pieaugušo nesaprašanās nav viņa vaina. Nevajadzētu mātei kūdīt bērnu pret tēvu, jo bērna attiecības ar savu tēti ir pavisam citādas nekā mātei ar savu bijušo vīru. Tieši tāpat arī tēvam nevajadzētu sūdzēties bērnam par viņa māti. Taču šķirtie „lauleņi“ nereti tieši tā arī dara – izmanto savu bērnu „raudu sienas“ vietā.

Bērna tiesības pirmajā vietā

Kāpēc pieaugušie cilvēki šķiroties traumē savus bērnus? Speciālisti uzskata, ka šādi notiekot vecāku cīņa par sava bērna mīlestību, lojalitāti un padevību. To var saukt par konkurenci. Abi vecāki cīnās savā starpā par bērna mīlestību. Nepieļaujot kompromisus un pieprasot no bērnam izšķirties par labu vienam vai otram no vecākiem.

Kā bērni reaģē uz šīm vecāku kaujām? Viena daļa bērnu nocietinās un neizrāda nekādas emocijas. Tas nozīmē, ka bērns patur visus pārdzīvojumus sevī un baidās tos izpaust. Jo šāds solis varētu vēl vairāk sarīdīt vecākus vienu pret otru. Pirmskolas vecuma bērni šādās situācijās (no pārbīļa) reaģē regresīvi. Tie „atkrīt atpakaļ“ attīstībā paris soļus, kļūst izklaidīgi, nespēj koncentrēties un ātri iekaist dusmās. Vissmagāk vecāku šķiršanos uztver 6 – 9 gadus veci bērni. Viņi ir emocionāli ļoti atkarīgi no saviem vecākiem un baidās atzīties, ka jaunā situācija ir ļoti traumējoša. Tie reaģē ar noslēgtību, dusmām, cieš no nespējas koncentrēties un nevarēšanas iemācīties skolas uzdotos mājas uzdevumus. Bērniem no 9 –13 gadiem esot ļoti svarīgi izrunāties par notiekošo savā ģimenē ar kādu cilvēku no malas. 12 un 13 gadus veci bērni tiesā var pateikt, pie kura no vecākiem vēlas palikt dzīvot. Ziemeļvalstu tiesas ņem vērā šādu bērnu viedokli tad, ja vecāki paši savā starpā nespēj vienoties. Likumi paredz bērna tiesību un vajadzību ievērošanu. Pirmām kārtām. Tikai pēc tam tiek dots vārds vecāku interesēm un vajadzībām.

Samērā bieži vecāku šķiršanās izraisa ilgstošas bērna psihes problēmas. Reakcija izpaužas dusmu lēkmēs, skumjās un depresijā. Tad vēlams sakārtot bērna ikdienu tā kā tas viņam nepieciešams. Proti, garantējot tēva un mātes pieejamību un tuvumu visās situācijās, tad kad tas ir vajadzīgs. Var palīdzēt terapija, draugi, vecvecāki un iesaistīšanās interešu grupās, kas iesaista jauniešus un bērnus ar līdzīga rakstura problēmām.

 Kādi apstākļi nosaka bērna reakciju uz vecāku šķiršanos?  

Pētniecība šajā jomā ir pierādījusi, ka nepietiek ar izrunāšanos un paskaidrojumiem. Ar to ir par maz. Ir vēl virkne citu apstākļu, kas jāņem vērā. Svarīgi, cik bērnam ir gadu, kad notiek šķiršanās process un kāds ir emocionālais briedums. Ir noskaidrots, ka ļoti liela nozīme ir ārējiem apstākļiem, kas norisinās ap vecāku laulības šķiršanu. Proti, kā to uztver un novērtē citi cilvēki. Ja vecāki izšķir laulību neuzkrītoši, publiski klusi, bez naida un ārišķību piruetēm, tad bērns vieglāk piekārtojas jaunajai situācijai un netiek traumēts. Taču, ja vecāku laulības šķiršana kļūst par publisku lietu un tiek aktīvi izspēlēta uz sabiedriskās skatuves, tad bērns tiek smagi emocionāli ievainots. Jo viņam jānoklausās citu, svešu cilvēku viedokļi par abiem mīļotajiem vecākiem. Ne vienmēr garāmgājēju replikas, stāsti vai līdzjūtības ir patīkamas. Visbiežāk traumējošas. Labi, ja šādos brīžos bērns gūst atbalstu no tuviniekiem. Slikti, ja šie atbalstītāji ir tikai vienas frontes pārstāvji. Proti, tikai mātes vai tikai tēva tuvinieki.

Tieši šādā situācijā nonāk ar varu, pāri robežām aizvestie bērni. Tāpēc ir izveidoti likumi, kas traucē vecākiem šādā kārtot savas attiecības. Aizvedot bērnu projām no viņa dzimtenes, vides un mikroklimata, lai paturētu sev – svešumā. Lielāko daļu šādu gadījumu tiesā izskata, piemērojot Hāgas konvenciju. Šādu „bērnu varmācīgas aizvešanas“ gadījumu (vecāku kopdzīves izjukšanas rezultātā), ir salīdzinoši daudz. Tiem ir tendence pieaugt. Speciālisti domā, ka tas izskaidrojams ar iedzīvotāju mobilitāti. Aizvien vairāk cilvēku ceļo uz tālām zemēm, tur iemīlas, uzsāk kopdzīvi. Ja partnerība nefunkcionē, tad pievāc bērnu un „brauc atpakaļ uz mājām“. Šķiršanās iemesli ir ļoti dažādi. Visizplatītākais ir arguments, ka viens no vecākiem ir bijis varmācīgs. Otrs iemesls, ka abi nav varējuši vienoties par bērna mītnes zemi. Šādos gadījumos bērnam tiem atņemts viss. Proti, tas no vecākiem, kas bērnu „varmācīgi“ aizved uz savu dzimteni, atņem mazulim ne tikai otru no vecākiem, bet arī valsti, kur šis bērns ir dzimis. Rezultātā bērnu „pārplēš uz pusēm“ ne tikai abi vecāki, bet arī abas valstis.

Ne tikai mātes bēg ar bērniem

Pētniecība rāda, ka 54% šādu gadījumu bēg māte ar bērnu. 46%  gadījumos – tēvs. Aizvesto bērnu vidējais vecums – septiņi gadi. Taču gadās, ka bērnus nolaupa un aizved arī radi un tuvinieki. Pēdējo gadu laikā no Zviedrijas šādi nolaupīti nepilngadīgi bērni, kas ar varu tiek aizvesti, lai ieslēgtu „pārmācības namos“ un reliģiskajās islāma skolās Somālijā un Kenijā. Nereti vecāki anulē savu bērnu pilsonību Ziemeļeiropā, lai ar citu valstu pasēm tos nosūtītu piespiedu laulībā vai „apgraizīšanas rituāla“ realizēšanai. Bērnu vajadzības un tiesības bieži netiek ievērotas. Vecāku vajadzības un intereses nostājas priekšā.

Taču atgriezīsimies pie šķirto vecāku aizvestajiem bērniem. Pēdējie prokuratūras fakti liecina, ka, piemēram. Zviedrijā katru gadu tiek piedāvāti izskatīšanai 1500 šādu gadījumu un tikai 10 daļa nonāk līdz tiesai.Par bērna (jaunāka par 15 gadiem) aizvešanu maksimālais soda mērs ir 1 gads ieslodzījuma vietā.

Iespējams, ka aktuālo notikumu iespaidā, būtu vērts arī Latvijā izveidot „Krīzes centru“. Tajā darbotos speciālisti, kas ir kompetenti „aizvesto bērnu“ problēmās, jautājumos un spēj sniegt atbildes ne tikai iesaistītajām personām, bet arī medijiem. Pieļauju, ka tad tiktu veicināta Latvijas iedzīvotāju lielāka izpratne gan par šādiem gadījumiem. Tad mātes tiesību vietā, vairāk uzmanības tiktu pievērsts tieši aizvestā bērna tiesībām. Nesaraujot mazuli „gabalos“ starp diviem vecākiem un divām valstīm.

Katra pāra kopdzīves izjukšana ir krīzes situācija. Esam tik dažādi un tāpēc ļoti atšķirīgi pārdzīvojam lietas un procesus. Taču neraugoties uz sarūgtinājumu, naidu un greizsirdību, būtu jāatceras, ka bērnam ir tiesības pieprasīt sev abu vecāku klātbūtni. Mums pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība un šī bērna prasība jāapmierina. Neraugoties uz to, cik sāpināti, aizvainoti vai dusmīgi mēs esam un jūtamies. Ja kāds no vecākiem nevēlas sastapt savu bērnu pēc vecāku šķiršanas, tas bērnam ir smags pārdzīvojums. Taču vēl smagāks ir konstatējums, ka māte vai tēvs apzināti traucē bērna ikdienas kontaktu ar otru no vecākiem. Nopērkot bērnam lidmašīnas biļeti uz aizvedot viņu tālu projām.

Juliānai un Antuanam de Sent – Ekziperī ir taisnība – pasaule ir tikai viena patiesa greznība : cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem

Misānes skandāls, jeb pieaugušie, kas bērnam atņem vecākus

Speciāli TVNET

Piektdien uzzinājām, ka Latvijas pilsoni Kristīni Misāni Dānijas tiesa izdos Dienvidāfrikas Republikai. Ja Dānijas mediji un sabiedrība par šo notikumu maz interesējas, tad Latvijā masveida sarūgtinājums nebija ilgi jāgaida. Pirmā reaģēja Ārlietu ministrija paužot „neizpratni par Kopenhāgenas apgabaltiesas lēmumu paturēt apcietinājumā Latvijas pilsoni Kristīni Misāni, kuru DĀR apsūdz sava bērna nolaupīšanā”.  Pēc tam sašutumā piebalsoja virkne Latvijas politiķu un populāru personu. Vilšanās bija acīm redzama. Tika meklēti dažādi vainīgie, sākot no apsūdzētās personas vīra un beidzot ar Latvijas prokuratūru un dāņu tiesu sistēmu. Protams ir traģiski, ja divi nepilngadīgi bērni paliks bez mātes tuvuma un mīlestības ilgus gadus. Pastāv cerība, ka nākotnē būs iespējams šo situāciju atrisināt, paātrinot Kristīnes soda izciešanas laiku. Taču mani visā šajā masu kustībā pārsteidz vairāki aspekti, kuriem pievērsīšos šajā rakstā.

Ilūzijas un konspirācijas teorijas

Pirmais, kas pārsteidza, bija Latvijas mediju un amatpersonu entuziasms uzbūvēt ilūziju. Iestāstot Latvijas lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, ka šajā lietā ir iespējams radikāli pēkšņi pagriezt tiesnešu domāšanas virzienu un viss būs labi. Tikai pacensties un viss notiks. Esot noteikumi, ka Dānija nedrīkstot izdot Eiropas Savienības pilsoni „barbariem” un „mežoņiem” Āfrikā. Šie pseidozinātniskie apgalvojumi tika ražoti un izplatītā tik pašpietiekamā formā, ka šķita ticami. Tieši tāpat kā tika tiražēta pasaka par to, ka dāņi turot latvieti kā ķīlnieci savā cietumā, lai vēlāk to iemainītu no Dienvidāfrikāņiem pret savējo finanšu krāpnieci Nilsenu. Pārsteidz tieši šī nekautrība iestāstīt nereālu ilūziju un sabiedrības gatavība nekritiski noticēt nepatiesajiem apgalvojumiem.

Protams, ka vairums neorientējas juridisko darījumu finesēs un paļaujas arī pseidoekspertiem, kuru šajā lietā netrūka nedz sociālajos, nedz oficiālajos medijos un sadzīvē. Ja mana tante Rasma Renģē, kā sirsnīgs cilvēks, varētu arī noticēt pseidojuristu solījumiem par to, ka Misāni ir iespējams atbrīvot Dānijā un vajag tikai gribēt to izdarīt. Tad žurnālistiem un politiķiem gan vajadzēja redzēt, saskatīt un saprast, ka to izdarīt nav iespējams. Neradot nevajadzīgu vilšanos gan apsūdzētās ģimenei, gan sabiedrībai kopumā.

Kāpēc tā notika? Manuprāt tas „tā“ norisinājās mediju neprofesionālisma/nolaidības un amatpersonu populisma kāres dēļ. Nav akceptējams, ka Latvijas Televīzija, kas tiek finansēta no nodokļu līdzekļiem, raidīja garas intervijas ar cietušo, paužot nekritiski tikai viņas vienīgo versiju. Ja arī bērna tēvs nebija pieejams žurnālistiem, tad pieejama bija Dienvidāfrikas tiesa, kurā šis jautājums tika izskatīts. Pieejami ir dienvidāfrikāņu juristi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Netika izjautāti starptautiski atzīti eksperti, kas spēj komentēt šādus gadījumus un netika stāstīts par līdzīgiem gadījumiem kaimiņvalstīs un ārzemēs, kur māte tieši tāpat ir bēgusi ar nepilngadīgu bērnu no tās pašas Dienvidāfrikas. Netika intervēti dāņu eksperti. Tā vietā mēs uzbūrām ilūziju, kurai nav pamata un tagad ciešam no „krievu hokejistu sindroma“, jo neprotam zaudēt. Jūtamies apkrāpti un sarūgtināti.

Kampaņas laikā vaina tika novelta no apsūdzētās (kas pēkšņi ir tikai nevainīga, mīloša māte) uz tiesnešiem, prokuroriem un Dāniju „kā tādu“, kuriem ir pienākums rīkoties pareizi un Kristīni nekavējoties atbrīvot. Ja apsūdzētā gan mediju un politiķu interpretācijā tika interpretēta kā netaisnīgi vajāta būtne, tad vainīgi kļuva visi pārējie, kas nedara neko, lai vajāto personu atbrīvotu. Varu saprast Kristīnes Misānes tuviniekus. Viņi cīnījās par sava ģimenes locekļa atbrīvošanu visiem spēkiem, izmantojot iespējamās metodes. Pat izplatot konspirācijas teorijas un nepatiesības par Dāniju, Dienvidāfriku un procesa būtību. Taču es nevaru saprast un piedot medijiem un amatpersonām viņu iesaistīšanos šajā lietā tādā mērā kā tas tika novērots. Vispirms ļoti nekritiski novērtējot to, kas ir noticis. Pēc tam populistiski solot „palīdzēt”, kas praktiski nozīmēja politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Ar to pirmais metās nodarboties valsts prezidents Egils Levits, pēc tam pieslēdzās virkne citu politiķu, no kuriem īpaši izcēlās Pabriks, Bondars un Bordāns. Draudot Dānijai. Radās iespaids, ka vēlēšanas nav aiz kalniem un mūsu politiskās partijas visiem spēkiem vēlas vēlētājiem parādīt, kurš ir īstais nācijas varonis, jo iestājas „par vajātu māti ar bērnu uz rokām“. Tagad mēs visi balsosim par viņiem? Kaut arī šie varoņi labi zināja, ka laiž gaisa balonus un šauj petardes, goroties vēlētāju publikas priekšā, iztapīgās, bet nepatiesās pozās.

Pilnīgi atklātu un nesaudzīgu rasismu štancēja gan aizturētās ģimenes locekļi, gan mediji, gan arī politiķi. Cilvēkiem tika nekautrīgi iestāstīts „sviests“ un tam noticēt skaitījās patriotiski.

Jūlijas intereses

Man šķiet, ka šajā kaujas karstumā, daudzi aizmirsa pašu galveno. Bērnu, kura interesēs šīs publiskās batālijas (starp tēvu māti, Latviju uz Dāniju, Latviju un Dienvidāfriku) notiek. Parasti šādi procesi notiek klusi, bērnus netraumējot. Šoreiz tā nebija. Detaļas un lāsti tika izkarināti publiski. Tagad mazajai Jūlijai uz visu bija jānoskatās ekrānā kā filmā, jo galvenās lomas spēlēja viņas vecāki. Līdzās plosījās karsēju komanda mātes valstī, kas nolika uz lāpstiņām visus nevajadzīgos un it kā varmācīgos tēvus. Juhanu Grobleru ieskaitot. Latvijas fani zina, kurš vainīgs. Viņiem tiesas spriedumu nevajag, jo linča tiesa tomēr ir vispareizākais mehānisms. „Misānes lieta“ to pierādīja. Mēs visi pieprasījām, lai dāņi Kopenhāgenā spriež pareizi, tā kā mums vajag. Jo bijām jau nolēmuši kā visam jānotiek. Mediji un politiķi deva mums cerību, ka tas izdosies, ja iesim demonstrācijas, spiedīsim uz Dāniju un plašāk vicināsim savu karogu. Šis process pārvērtās par solidaritātes svētkiem, kuros visi iet glābt vajāto māti, 100% nezinot lietas patiesos apstākļos, kas faktiski vairs nebija nozīmīgi. Tas lielā mērā pierāda, ka mēs neticam tiesai, bet pielūdzam kopīga protesta ideju. Mēs neticam tiesu varas neatkarībai un spējai spriest loģiski, taisnīgi un godīgi. Mēs esam pārliecināti, ka uz to vajag un var spiest politiski un psiholoģiski, ja mums tā gribas. Brīdī, kad Kopenhāgenas tiesas virzienā ierūcās arī Latvijas Ārlietu ministrija, valsts prezidents un aizsardzības ministrs, bija skaidrs, ka pat amatpersonas ir zaudējušas respektu pret tiesu tiesiskā, demokrātiskā ES un mūsu NATO sabiedrotās valstī. Tas bija par daudz. Tā darīt nedrīkst demokrātiskā un atvērtā valstī, kurā tiesu vara ir brīva no politiskā spiediena.

Bērna intereses aizvirzījās fonā. Priekšā izceļot tikai un vienīgi mātes intereses un vajadzības. Saprotu, ka ir grūti „sadalīt bērnu“, ja vecāku kopdzīve vairs nefunkcionē. Taču nevajag aizmirst, ka meitiņai ir vajadzīgi un svarīgi abi – gan tētis, gan mamma. Brīdī, kad māte laida pasaulē bērnu – Dienvidāfrikas pilsoni, bija jāsaprot, ka nav iespējams aizvest mazuli aiz trejdeviņiem kalniem un atņemt tēti tikai tāpēc, ka māmiņai tā ērtāk. Taču, ja reiz aizveda, tad jārēķinās ar palikšanu Latvijā uz vietas. Bez braucieniem ārpus drošības zonas. To zina visas mātes, kas rīkojas līdzīgi.

Hāgas konvencija

Likumu, kas regulē bērna varmācīgas aizvešanas gadījumus no mītnes zemes un otra vecāka, sauc par Hāgas konvenciju (1980). No vienas puses tas ir labs dokuments, jo ierobežo patvaļīgu mazuļu aizvešanu projām, pāri robežām. Pierādot, ka šāds solis nav gudrs gājiens, jo varmācīgai aizvedot nāksies atgriezt bērnu tomēr atpakaļ dzimtenē. Tur, kur bērns ir dzimis. Taču reālā prakse pierāda, ka katru gadu simtiem mammu bēg projām no zemēm, kurās sievietes ir dzīvojušas kopā ar saviem laulātajiem vai civilvīriem. Tās bēg ar bērniem uz rokas atpakaļ uz dzimteni. Attiecības ar laulātajiem draugiem ir pārvērtušās ellē un vienīgais glābiņš ir ceļš uz mājām. Pāri robežām. Taču Hāgas konvencija deklarē, ka šādi rīkojoties, mēs darbojamies pretī bērna interesēm. Nevienam nav noslēpums, ka laulības krīzes situācijā, visi savāc savus bērnus un bēg atpakaļ uz mājām. Atsakoties no dzīvesbiedra kā bērna pilntiesīga audzinātāja. Lai novērstu šo bēgšanu, Hāgas konvencija pieprasa rēķināties ar bērna vajadzībām pierasto vidi un interesēm. Ja mātei nepatīk viņas vīrs vai draugs, tas nenozīmē, ka arī bērnam nepatīk vieta un vide, kur viņš ir piedzimis, dzīvo un iemācījies valodu. Tāpēc tika izveidots likumu klāsts un mehānisms, kas traucē bērnu varmācīgu aizvešanu no mītnes zemes apstākļos, kad vecāki šķiras. Katru gadu šādi tiek aizvesti apmēram 2000 bērnu un tāpēc ap 60 valstu ir pievienojušās Hāgas konvencijai. Apskatot visus šos gadījumus, var redzēt, ka pārsvarā bērnus aizved sev līdzi mātes. Hāgas konvencijas dokumentu izstrādes laikā tika uzskatīts, ka to darīs galvenokārt tēvi. Tāpēc tika izveidots mehānisms, kas neļauj vienam no vecākiem, kas aizved bērnu, to pievākt tikai sev. Respektīvi izveidota sistēma, kas dod atbalstu atstātajam no vecākiem, atgūt savu prestižu attiecībā pret aizvesto bērnu. Mūsu gadījumā ir otrādi – bērnu aizveda māte un tagad tēvam tiek dotas privilēģijas to atgūt.

Dienvidāfrikas gadījums Nr 2.

Pētīju „Misānes lietai“ līdzīgus gadījumus Zviedrijā. Konstatēju, ka līdzīgu „bēgšanas gadījumu“ ir salīdzinoši daudz. Viens no tiem ir lieta, kuras ietvaros zviedru mamma ar trim bērniem atbēga uz dzimteni. No Dienvidāfrikas. Bērnu tēvs bijis valdonīgs, varmācīgs un situācija izveidojusies ļoti līdzīga mums zināmajiem apstākļiem. Arī šajā gadījumā Dienvidāfrikas tiesa pieprasīja bērnu atgriešanu atpakaļ dzimtenē. Taču tas nav iespējams, jo māte ar visiem bērniem slēpjas Dienvidzviedrijā. Viņas adrese ir slepena un tāpēc atrast bērnus ir neiespējami. Pati māte ir izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Ja viņa šķērsotu ūnijas robežu, tad izveidotos tā pati situācija, kas pašlaik novērojama ar Kristīni Misāni Kopenhāgenā.

Zviedrijā par sava bērna nolaupīšanu pienākas sods ieslodzījuma vietā līdz gadam. Dienvidāfrikā šis sods ir daudz lielāks. Ir tiesas spriedums tēvam par labu. Atbilstoši Hāgas konvencijas nosacījumiem. Tas pieprasa zviedru policijai atrast bērnus un nosūtīt tos atpakaļ uz Dienvidāfriku. Taču sociālās aprūpes dienests ir padarījis ģimenes adresi slepenu un to neizpauž nedz tēvam, nedz policijai. Bērni iet skolā. Māte slēpjas. Tēvs no Dienvidāfrikas ir sašutis un neslēpj savu satraukumu avīzei: „ Mani neinteresē šī adrese, bet es nesaprotu situāciju. Tiesas spriedums ir man par labu, bet netieku klāt saviem bērniem. Es gribu savus bērnus atpakaļ un vedīšu tos uz Dienvidāfriku”. Pagaidām viņam tas nav izdevies.

„Misānes gadījums“ nav sensācija Dānijā. Par to neinteresējas arī starptautiskā prese. Nevis tāpēc, ka tā būtu cietsirdīga, bet gan tādēļ, ka līdzīgas traģēdijas ir jau tur piedzīvotas agrāk. Tās ir nelaimes nepiesardzības un neapdomības dēļ. Domāju, ka šis notikums nav liecība prokuratūras vai dāņu tiesnešu nolaidībai. Tā ir demonstrācija, kā nevajag darīt mātei, kuras vēlas šķirt laulību ar ārzemnieku un saglabāt attiecības ar savu bērnu.  Novēlu mazajai Jūlijai satikt savus tuviniekus un gaidīt mammu atgriežamies. Viss būs labi.


Manuprāt ļoti vērtīga bērnu tiesību ekspertes un bijušās Bāriņtiesas vadītājas Mārupes un Siguldas bāriņtiesā –  Nadīnas Milleres atsauksme uz rakstu:

Labvakar! Gribēju Jums pateikt paldies par kritisko rakstu K.M. lietā. Jūs vienīgā atļāvāties runāt citādi, kritiski, izsmeļoši. Es gaidīju vismaz kāda žurnālista rakstu par tiesiskumu visā šajā lietā. Beidzot sagaidīju! 👏Paldies @sandraveinberga

Mēs dzīvojam ES un tiesiskā valstī, un ir jāsaprot, ka tādus strīdus nevar risināt ar sabiedrības vai politiķu spiedienu, citādi izskatās pēc Romiešu laikiem, kad iedzīvotājiem bija iespēja Kolizejā izteikt savu viedokli skaļi aurojot👍👎.

Es neapskaužu tos cilvēkus, kuri strādā tiesu sistēmā, jo viņi nevar komentēt un izpaust jebkādu informāciju lietās, līdz ar to, sabiedrības viedoklis ir tikai vienpusējs, turklāt ar žurnālistu un politiķu palīdzību gana emocionāls, populistisks un balstīts uz reitingu celšanu.

Mēs neesam gatavi starpvalstu strīdiem, tādēļ Latvijai bieži ir jāzaudē. Jāzaudē tieši Latvijas likumu bērnu tiesību aizsardzībās jomā nepilnību dēļ.

Politiķiem, kuri vēlas tērēt laiku Misānes populistiskai aizstāvībai, jāķeras klāt likumu pilnveidošanai, lai tajos būtu ietverts bērnu nozagšanas jēdziens utt., lai nākošreiz prokuratūrai nebūtu jāinterpretē vai jāpielīdzina norma citam jēdzienam. Es nemaz nerunāšu par to, ka savas valsts iestāžu noliegšana ir spļāviens pašu izveidotai sistēmai!

Es ļoti ceru, ka ar šo skaļo lietu nebūs radīts precedents, ka pēc tiesas vai bāriņtiesas pieņemtā lēmuma var stāvēt ar plakātiem, rīkot akcijas un cerēt, ka tas palīdzēs.

Es ļoti ceru, ka, kamēr prokuratūra lūgs DĀR izdot soda izciešanai Misāni Latvijai, tikmēr politiķi kopā ar diplomātiem piestrādās pie labu attiecību veidošanas ar DAR, lai sagatavotu labvēlīgu augsni mātes drīzai atgriešanās pie bērniem.

Es pati vairāk kā 20 gadus strādāju bāriņtiesā (gan Mārupē, gan Siguldā) un nevienu reizi neesmu vīlusies tiesas spriedumos un tiesiskumā. Man patiesi sāp sirds par šo milzīgo precedentu, ko rādija neprofesionāļi, sākot ar žurnālistiem, politiķiem un beidzot ar tautas pašpasludinātiem aizstāvjiem – LV tiesiskums tiek apdraudēts.

Ar cieņu,

Nadīna Millere

Nodedzinātais Vecmīlgrāvis un buldorizētā Staļinštate. Quo vadis?

Ziemeļblāzmas pils Vecmilgrāvī, Foto Rīgas Centrālā biblioteka

Speciāli TVNET

Tikko atzīmējām Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Visdrūmākajā gada mēnesī bija norisinājušies gaiši, aizraujoši notikumi ar paliekošām sekām mūsu turpmākajā dzīvē. „Ļaunuma impērija“ uzsāka savu sabrukšanas ceļu un maz bija tādu, kas pirms 30 gadiem raudāja pakaļ PSRS monstra nāves agonijai. Taču režīma izraisītā domāšanas kontūzija sabiedrības smadzenēs saglabājās vēl ilgi. Līdz pat šodienai. To var novērot visur. Arī pilsētbūvniecības elementos ar nevainīgo nosaukumu „mikrorajoni“, kuros visas mājas ir vienādi neglītas un atspoguļo PSRS laika nivelēšana principu, kad visiem jābūt vienādiem savā neglītumā un nepievilcībā. Paneļmājas nenostājās tukšā vietā. Tās atvilka buldozers.

Zvejniekciemu iznīcināšana

60. gados tika iznīcināts romantiskais Oskara un Anitas Vecmīlgrāvis pie Daugavas ietekas jūrā. Pārbraucat ar buldozeriem zvejniekciemam un pielaižot naktī uguni ēkām. Tā vietā tika sastutētas pelēko paneļmāju rindas ar imigrantiem. Ostā bija jāstrādā tikai režīma pārbaudītajiem homos sovieticus, kas nedrīkstēja būt vietējie. Kremļa attīstības stratēģija paredzēja te iznīcināšanu uz pilnu klapi. Laivas bija bīstamas. Ar tām varēja aizbēgt pāri jūrai uz rietumiem. Tāpēc iznīcināja abus: gan zvejnieku amatu, gan arī laivas. „Atceros, kā toreiz pārbijos, jo mūs dzina ārā ar varu. Ja neklausīja, tad naktī pielaida mājai uguni“, – atceras vecmīlgrāviete Ilze. „Vecmīlgrāvieši visi bija kā vienota ģimene. Daudzi bija saistīti radnieciskām saitēm. Visur varēja iet ciemos, visur bija savējie.

Kadrs no filmas Zvejnieka dēls. Avots: http://www.bestbaltic.eu/zvejnieka-dels.html

Taču pienāca diena un visiem bija jāatstāj savas mājas un iekoptie dārzi. Ar varu. Mēģinājām skaidroties, lūgties, bet neviens neklausījās. Pēdējos mēnešus pa dārzu siroja zagļi un mūs ar mammu izlika ārā pavasarī. Nojauca māju. Ēkas un dārza vietā piešķīra 1,5 istabas dzīvoklīti Pārdaugavā” – atceras Larisa – Ingūna. „Tas bija drausmīgi, ja tevi dzen ārā un atņem visu, kas pieder. Ilgstoši pa naktīm plosās ugunsgrēki, lai gan daudzi vēl nebija izvākušies. Drausmīgs izmisums, stress, panika, asaras un bailes.

Tā būvējās jaunais Vecmilgrāvis“, – skumji konstatē Ilze. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam arhitektu V.Dorofejeva, M.Medinska, K.Alkšņa, R. Peikunes, T. Francmanes un T. Kotovičas vadībā tika nolīdzināts ciems ar 200 kuģinieku un zvejnieku mājām, lai tur ierīkotu 3 paneļmāju mikrorajonus. Savādi, ka tika saglabāta Ziemeļblāzmas pils, kas celta 1913. gadā.

Burtnieku namā ilgus gadus mitinājās arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu unikālo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. Dombrovska namā savulaik ir viesojušies un dzīvojuši arī Jāzeps Vītols un Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis. Foto: https://www.riga.lv/lv/news/interesanti-fakti-par-ziemelblazmas-celtniecibu?13901

Nedz toreiz, nedz tagad šis reģions nav ieguvējs. Vietējie jau sen izsvaidīti, izravēti un aizgājuši. Atnācēji meklē sev labākas un izdevīgākas dzīves vietas ārzemēs. Dombrovska nams plati atvēris durvis, bet viesu varēja būt vairāk. Ko darīt tālāk? Nojaukt vēlreiz dorofējeva-mediskas-peikunes-francmanes projektēto monstru un aicināt esošos iedzīvotājus atgriezties pie zvejniekciema dzīves stila? Protams, ka nē. Taču daiļo Dombrovska Ziemeļblāzmas namu varbūt var atvilkt uz Jauno Teiku savādās VEF kultūras pils vietā? Ja pārvietojas cilvēki, tad var pārvietoties arī nami, kas ir mums vajadzīgi.

Kopš mūra krišanas 4 miljoni vāciešu pametuši Austrumvāciju

Līdzīgu stāstu (tikai pretējā virzienā!) piedzīvojusi arī vācu pilsēta Eizenhitenštate. Pirms pārdesmit gadu te bija plaukstoša boļševiku arhitektūras pērle betona iesaiņojumā jeb sociālisma paraugpilsēta. Tā atrodas 120 kilometru uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Tagad to jauc nost.

Vairs nav iedzīvotāju, jo puse no tiem emigrējuši uz Rietumiem. Tāpēc ārda skolas, veikalus un tukšās daudzdzīvokļu ēkas. Ir pat izdomāti jaunvārdi, kas apzīmē šo nojaukšanas procesu. Proti, „nojaukšanas“ vietā tiek lietots vārds „atpakaļbūvēšanu“ (rückbauen), lai neizklausītos tik skarbi un briesmīgi. Taču tiem, kas joprojām dzīvo šajās – nojaukšanai paredzētajās mājās, ar jaunvārdiem nav palīdzēts. Viņiem ir jāvācas ārā un jāmeklē sev cits miteklis. Daudziem, gados vecākiem cilvēkiem, kas atsakās bojā ejošo pilsētu atstāt, ir nācies pārvākties vairākkārt. Mantas stāv kastēs, jo nevar zināt kad atkal būs jāpārceļas.

Šogad aprit 30 gadi kopš kritis Berlīnes mūris. Toreiz (kad tas notika) kanclers Hemuts Kols solīja, ka arī šīs – no boļševikiem un komunistiem atbrīvotās teritorijas, mūžam plauks uz ziedēs. Taču tagad tās „atbrīvo“ no tukšajām, estētiski forsētās arhitektūras ēkām. „Mums nav izvēles – pilsēta ir jāsamazina, jo nav cilvēku, kas šeit vēlētos palikt uz dzīvi“, – konstatē arhitekte Gabriele Haubolta medijiem.

Vēsturiski te nebija apbūves un šajā vietā nedzīvoja cilvēki

1950.gadā jūlijā austrumvācu komunistiskās partijas trešajā kongresā tika izlemts, ka šeit tiks izveidota paraugpilsēta. Sociālisma lepnums. Pirms būvdarbu uzsākšanas tai tika dots vārds „Staļina pilsēta“ tātad Stalinštate.

Tikai 60. gados nosaukums nomainīts, taču projekts saglabājās – tai bija jākļūst par sociālisma ideoloģijas vitrīnu rietumniekiem. Par ideoloģisku paraugpilsētu, kuras arhitektūra deklarē boļševismu kā uzvarošo ideoloģiju un sagrauj rietumus. Daudziem lauku iedzīvotājiem daudzstāvu nami ar visām ērtībām tolaik likās laimes kalngals. Tikai iekārtota fabrika, kas nodarbināja 16.000 strādnieku. Viss notika gandrīz tāpat kā Latvijā, kad tika dēstītas palmas lopu fermās Ādažos, lai „demonstrētu“ sociālisma ideoloģijas pārākuma priekšrocības ārzemju žurnālistiem un politiķiem.

Kad bērnudārzu pārtaisa par muzeju 

Šajā paraugpilsētā 80. gados jau dzīvoja ap 55 000 iedzīvotāju un prognozes liecināja, ka iedzīvotāju skaits dubultosies tuvāko gadu laikā. Tāpēc tika uzsākta jaunu mikrorajonu celtniecība, kas ļoti atgādina dzelzsbetona blokmāju monstrus no mūsu pašu Ķengaraga, Vecmīlgrāvja vai Juglas. Taču dzelzs aizkara krišana un robežu atvēršana visu izmainīja. Paraugpilsētas iedzīvotāji pirmie metās bēgt uz rietumiem. Namos, kuros toreiz dzīvoja 50 ģimenes, tagad palikušas vairs 5. Apkures sistēma, ūdens piegāde vairs nefunkcionē normāli, ēkas tāpēc smird. Palikušajiem tur vairs nav patīkama dzīve. Tāpēc ir pieņemts politisks lēmums šo pilsētu samazināt, nojaucot nevajadzīgās ēkas. Bez mājokļa neviens neesot palicis, taču pārvākties tagad iznākot vairākas reizes. Kāds automehāniķis ir bijis spiests pārcelties no vienas darbnīcas uz otru piecas reizes, sekojot ēku nojaukšanas procesam. Friziere pensionāre bijusi spiesta pārvākties trīs reizes. Līdzīga situācija ir arī vairākās citās austrumvācu pilsētās, kurās dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits, jo ļaudis pārcēlušies uz rietumiem. “Paradoksāli. No vienas puses Berlīnē trūkst dzīvokļu un īres maksa par mazu miteklīti ir neiedomājami augsta. Taču šeit mēs jaucam nost daudzdzīvokļu mājas kā nevajadzīgu apgrūtinājumu”, – konstatē arhitekte Inga Perša.

Protams, ka notiekošais nevienu nesajūsmina. Aizceļošanas procesi rada iedzīvotāju novecošanos un, palūkojoties kartē, jau šodien var pamanīt, ka Austrumvācijā iedzīvotāju vidējais vecums šodien ir daudz augstāks nekā pirms 30 gadiem, kad krita Berlīnes mūris. Tajā pašā Eizenhitenštate patlaban iedzīvotāju vidējais vecums ir virs 50 gadiem. Tiek prognozēts, ka ap 2035. gadu šeit būs četras bēres pret katru jaundzimušo. Sovjetisma laikā būvētais bērnudārzs atrodas pašā centrā un vairāk atgādini pili, nevis ēku bērnu nodarbībām. Tāpēc tas tagad, bērnu trūkuma dēļ, pārbūvēts par muzeju. Te var aplūkot „DDR laika“ fotogrāfijas, ar „trabandiem“ un propagandas afišām, kas visus aicina uz gaišo nākotni komunismā.

Berlīnes mūris iesāka masu emigrācijas procesu, kas joprojām turpinās. Stalinštates iedzīvotāji ar to ir samierinājušies bez asarām un rūgtuma.

Quo vadis?

Berlīnes mūris nav tikai Vācijas fenomens. Tas simbolizē PSRS laika cilvēku cietuma situāciju. Aizbraukt gribēja gandrīz visi, taču to reāli izdarīt nebija iespējams. Pēc kara Vācijā šāda mūra nebija. Tāpēc no austrumu teritorijām cilvēki masveidā plūda projām uz rietumiem, kur dzīve bija labāka, drošāka un sātīgāka. Līdz 1961. gadam aizplūda veseli 3 miljoni. Toreiz Austrumvācijā pati populārākā anekdote bija tā pati, kas tagad aktuāla Latvijā. Tika pieteikts, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst lidostā izslēgt gaismu. Taču masu emigrāciju pārtrauca un apturēja mūris.

Tika uzcelta siena, lai neviens nevar nekur aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Cilvēki tika ieslēgti. Aizbēgt vairs nebija iespējams. Taču līdz ar mūra krišanu 1989. gadā, masveida bēgšana no jauna atsākās.

Austrumvācija nav vienīgā teritorija, kas pēc mūra krišanas iztukšojās. Līdzīgi procesi novērojami praktiski visās postsovjetisma zonas valstīs. Īpaši uzkrītoši emigrācijas norisinās Lietuvā, Latvijā un Bulgārijā, kur iedzīvotāju skaits (aizbraukšanas rezultātā) ir samazinājies gandrīz par 1/4 .

Tā tas ir – rietumu puses iedzīvotājiem mūra krišana neko būtisku viņu ikdienā nenozīmēja, taču austrumu puses cilvēkiem tas izmainīja visu. Šobrīd iztukšotajās teritorijās strauji attītas labējo nacionālistu politiskā kustība (AFD). Kā atbildes reakcija pret valstī un savā reģionā notiekošajiem procesiem. Kamēr pie varas esošie politiķi nesaprot kas īsti notiek pamestajās austrumu teritorijās, tikmēr AFD kļūst par lielu un ietekmīgu partiju Brandenburgā, Saksijā un Tīringenē Tajā pašā Eizenhitenštate AFD pašlaik ir otra lielākā varas partija aiz sociāldemokrātiem.

Kas notiks tālāk? Vai jauksim arī mēs nost pilsētas un ciemus, kuros iedzīvotāju vairs nav?

Sarūmējot atlikušos iedzīvotājus apdzīvotās ēkās bez stresa, izmisuma, asarām un sarūgtinājuma. Bez visa tā, kas bija jāpiedzīvo pagājušā gadsimta 60. gados Ilzei un Larisai – Ingūnai pametot Vecmīlgrāvi?

Vai šo procesu paredz arī jaunā teritoriālā reforma, jeb turpināsim izliekties, ka šādu problēmu mums vispār nav?

Bērni mirst badā un sadeg, bet eksprezidente iegūst elitāru kapa vietu

Speciāli TVNet

 

 

dobeles-virtuve

Foto TVNet

Janvāra bilance nav no patīkamajām. Dobelē, 17 kvadrātmetru dzīvoklī, tika atrasti bojā gājuši vecāki un viņu deviņus mēnešus vecs zīdainis. Mazulītis mira no bada. Turpat līdzās nosaluši un novārguši tika evakuēti vēl trīs (trīs, četrus un piecus gadus veci) bāreņi. Rēzeknē koka grausta nakts ugunsgrēkā gāja bojā maza, čakla 12 gadus veca skolniecīte, kas dzīvoja viena pati. Šie šausmīgie notikumi formāli parādījās mediju telpā, taču publikas sašutumu vai sabiedrības masveida iesaistīšanos problēmas risināšanā neizraisīja.

 

Daudz lielāku rezonansi ieguva ziņa par to, ka bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga «pa blatu» kārto sev un ģimenei ekskluzīvu kapa vietu Pirmajos Meža kapos. Kas mēs esam par sabiedrību, ja mazu bērnu nāve tepat līdzās vairumam šķiet vienīgi neinteresants, trokšņains «fakts» (par kuru jārūpējas tikai institūcijām)? Turpretī turīgas eksprezidentes ekskluzīvas ģimenes kapu vietas iekārtošanas problēmas daudziem šķita daudz tuvāka, nozīmīgāka, svarīgāka un atbalsta cienīgāka aktivitāte. Vai šķirojam cilvēkus un viņu problēmas pēc to prestiža vai humānisma skalas?

Šīs traģēdijas nav negaidīti notikumi

Tas, kas notika Dobelē un Rēzeknē, ir signāls visām Latvijas institūcijām un sabiedrībai kopumā. Protams, pirmā pļauka tiek mērķēta nevarīgo, neprofesionālo sociālo dienestu un to vārgulīgo darbinieku virzienā. Dobeles bāriņtiesa sākotnēji publiski izteicās, ka par riska ģimeni neko neesot zinājuši. Taču vēlāk izrādījās, ka bāriņtiesas locekle esot piedalījusies sociālā dienesta rīkotajās sanāksmēs, kurās ticis runāts par konkrētās ģimenes problēmām. Rīcība nav sekojusi. Interesanti, ka «dienestus» interesējušas tikai vecāku savstarpējas ķildas, tēva vardarbības lēkmes, nevis bērnu tiesību ierobežojumi.

Dobeles traģēdiju izdzīvojušie bērni, kas veselu nedēļu vieni paši pavadīja līdzās saviem mirušajiem vecākiem un badā mirstošajai māsiņai zem gultas, ir ieguvuši traumu visam savam mūžam. Vai tāpēc, ka vecāki izrādījās nespējīgi rūpēties par saviem bērniem? Ne tikai tāpēc. Vainīgie ir arī kaimiņi un mēs – visas sabiedrība kopumā, kas turpina respektēt «vecāku varu» bērnu tiesību priekšā. Ja katram no mums liksies svarīgi pasniegt roku pakritušam cilvēkam, uzklausīt satraukto un nomierināt izmisušo, tad posta rēgs atkāpsies. Sociālais dienests šo ģimeni ar četriem bērniem Dobelē raksturo kā labvēlīgu (pieaugušie ir pratuši sabiedrības priekšā izlikties priekšzīmīgi un kārtīgi) un kā vienīgo riska faktoru min trūkumu, turpetī policija (tajā pašā Dobelē) nekautrējas konstatēt, ka ģimenes tēvam bija piemērota piespiedu nošķiršana no ģimenes, lai aizsargātu māti no vardarbības. Tātad ģimene tomēr nebija labvēlīga bērniem. Tas bija jāredz kaimiņiem, vecvecākiem, paziņām, medicīniskajām iestādēm, kas seko grūtniecēm pēc dzemdībām.

Arī Rēzeknē, Viļānu ielas ugunsgrēkā bojā gājušās meitenes ģimene nebija sociālo dienestu uzmanības centrā. Mazās Taņas pienākums aprūpēt savu tēvu un samierināties ar biežu nakšņošanu mājās vienatnē pat kaimiņiem šķitusi normāla lieta. Arī agrāk bērns esot mēnešiem dzīvojis vientulīgi un vecākais brālis esot meitenīti reizēm apmeklējis pa dienu. «Normāli» – tā šo situāciju raksturo interneta diskusijās. Piebilstot, ka ārzemēs šādos gadījumos viesstrādnieku vecāki esot spiesti meklēt «aukli», kas pieskata bērnus vecāku prombūtnes laikā. Citādi vietējā vara varot bērnus viņiem atņemt. Taču Latvijā cilvēkiem neesot naudas aukles finansēšanai un tur bērniem jāprot dzīvot pašiem. «Tur» (Latvijā) neesot «tik drakonisku sociālo dienestu» (kā Lielbritānijā vai Zviedrijā), kas Taņu pārceltu uz internātskolu vai atrastu kādu citu patvērumu pirms liktenīgā ugunsgrēka. «Tur» (Rēzeknē) Taņa tāpēc sadega dzīva.

Šodien visām Latvijas atbildīgajām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un noskaidrot, kāpēc nav kārtībā komunikācijas ķēde. Kāpēc institūciju aktivitātēm nav sazobes. Kāpēc šādi notikumi var notikt.

Protams, sociālais dienests nevar stāvēt klāt visām nelabvēlīgajām ģimenēm krīzes situācijās. Taču visām nelabvēlīgajām ģimenēm ir nelāgas izpausmes, kuras kaimiņi, skolotāji, draugi un labvēļi redz un saprot. Tieši šeit parādās sabiedrības loma šādu bērnu glābšanā. Vai mums rūp raudošs bērns pie kaimiņu loga?

Latvijā nemīl bērnus?

Konkrētā problēma ir daudz dziļāka nekā sākumā šķiet. Tā saskatāma mūsu Latvijas sabiedrības salīdzinoši cietsirdīgajā un ciniskajā attieksmē gan pret saviem, gan arī pret svešajiem bērniem. «Ja manējie ir paēduši, apģērbti un izgulējušies, kāda daļa man gar citu bērniem?» ciniski vaicā jauna māte ar dvīnīšiem pie rokas. Viņa auklē viena, pelna viena un valsts viņas dvīņiem palīgā nenāk. Neesot spēka domāt par citu cilvēku problēmām. Pietiekot ar savējām.

Vardarbība pret bērnu nereti asociējas ar fizisku izrēķināšanos – pēršanu vai sišanu. Taču ļoti izplatīts un «legalizēts» bērnu spīdzināšanas veids ir to atstāšana vienatnē, pamešana novārtā. Par šo bērnu mocīšanas veidu mūsu sabiedrībā runā maz. Drīzāk – nerunā nemaz. Tas ir izplatīts visos sabiedrības slāņos – gan nabadzīgās, gan pārtikušās ģimenēs. Ja vecākiem «kaut kur jāiet» (uz veikalu, uz darbu, pie draugiem), tad bērni vieni gaida mājās, un tas nav akceptējami. Mani paziņas, akadēmiskā kora dziedātāji, mēdza atstāt savus mazos bērnus vakarā, koncerta laikā aizmigušus gultiņās. Noklausoties aizrādījumus, ka tā nedrīkst darīt, viņi atgaiņājās ar argumentiem, ka «nekas slikts vēl nav noticis, kāpēc tad lai notiktu šoreiz» un visbeidzot sita galdā trumpja dūzi – «auklei mums nav līdzekļu».

Līdzīgi reaģē arī trūcīgajās un nelabvēlīgajās ģimenēs. Neņemot vērā to, ka pamešana novārtā kā emocionālā vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību, kas vēlāk var izpausties depresijā vai smagos psihes traucējumos. Šādi bērni nereti nespēj veidot tuvas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem, savus nākamos mazuļus ieskaitot. Viņi mēdz turpināt varmācības ķēdi, demonstrē antisociālu uzvedību un cenšas parūpēties tikai par sevi, «braucot pāri» pārējiem.

Radīt bērnus prot gandrīz visi, taču tos apgādāt un audzināt spēj tikai neliela sabiedrības daļa. Kamēr mūsu sabiedrībā nebūs 100% skaidrs, ka «tā tas diemžēl ir», un netiks meklēta izeja šīs problēmas novēršanai kolektīvi, tikmēr šīs traģēdijas pie mums turpināsies: zīdainītis nomirs badā zem vecāku gultas un skolniecītes sadegs ugunsgrēkos tukšajās tēva mājās.

Pēdējo dekāžu laikā daudz nācies lasīt un noskatīties, kā ekonomiskajiem emigrantiem no Latvijas atņem bērnus Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un citur. Šiem «nabaga» izceļotājiem nekavējoties un nekritiski jūt līdzi Latvijas mediji. Tiek ieviesti speciāli juridiskās palīdzības dienesti, kas ierobežotu ārzemju sociālo dienestu iespējas atņemt bezatbildīgiem austrumeiropiešu vecākiem aizbildņu tiesības pār saviem bērniem. Ārzemju sociālie dienesti skaitās «tie ļaunie», bet imigrantu nolaidība pret saviem bērniem esot «laba un piedodama», jo «vecākiem ir vara pār saviem bērniem» un viņi to «var realizēt kā vien vēlas». Taču norvēģu vai zviedru sociālie darbinieki šos apgalvojumus neņem vērā un bērnus vienkārši izņem no nevērīgām ārzemnieku ģimenēm. Rezultāts ir acīmredzams. Imigranti tagad nopietnāk izturas pret atvasītēm un saviem vecāku pienākumiem. Darba laikā maksā auklēm par atvasīšu pieskatīšanu. Tas nav viss, ko varam prasīt no vecākiem, bet tas ir vismaz sākums.

Latvijas sociālie dienesti šķiet gļēvi, to ierēdņi – nevarīgi un negribīgi. Pat uzkrītoši nelabvēlīgās ģimenēs bērni tiek atstāti apstākļu saplosīšanai. Tautībai nav nozīmes. Iespējams, ka jau pirms 20 gadiem vajadzēja sākt plašāk publiski runāt par to, ka daudzu mūsu valsts vecāku audzināšanas rutīnas (atstāt bērnu vienu pašu mājās, fiziski sodīt, kliegt uz bērnu, to iedunkāt un apsaukāt u.tml.) ir nevis normāla audzināšanas norma, bet gan skarbs bērnu tiesību pārkāpums. Var gadīties, ka šodien upuru būtu mazāk.

Sabiedrības aktivitāte kā ietekmes svira

Vainīga ir arī sabiedrība kopumā. Ir jābūt signālam, lai informācija par bērnu tiesību pārkāpumiem nonāktu pie sociālajiem dienestiem. Ikviens no mums ir atbildīgs, lai šāds ziņojums sasniegtu adresātu un mazas meitenes nesadegtu bez uzraudzības un nenomirtu bez ēdiena. Tas mums ir jādara, ja vēlamies būt civilizēta sabiedrība. Neraugoties uz to, ka šādi rīkoties nav ērti, var iedzīvoties atriebībās un dažāda veida klapatu sekvencēs. Ja dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud bērns, mums jāpiezvana un jānoskaidro, kas par lietu. Ja redzam, ka mazs bērns klaiņo pa ielām bez pieaugušajiem, jāpainteresējas, kā varam palīdzēt. Ja nesāksim interesēties par šīm neaizsargātajām būtnēm, tad nebūsim izpildījuši cilvēcības pirmo bausli: uzdrošināties palīdzēt nelaimīgajam. Pagaidām šo publiskās ietekmes sviru izmantojam pārāk pieticīgi, jo zināma sabiedrības daļa šo pilsonisko aktivitāti jauc ar PSRS «stukaču būšanu» un baidās informēt valsts dienestus par svešu cilvēku problēmām.

Taču šādu kompleksu mūsu sabiedrībā nevar pamanīt brīdī, kad problēmas rodas turīgo un ietekmīgāko sabiedrības slāņu līmenī. Tad publiskajā telpā strauji pieaug spriedze un viena sabiedrības daļa kļūst aktīva savu varoņu tiesību aizstāvībā. Par šādu piemēru pirms nedēļas kļuva ziņa par to, ka valsts eksprezidente vaira Vīķe-Freiberga cenšas izkārtot sev kapa vietu kapsētā, kurā «dabūt kapavietu no malas nav iespējams» (TVNET, 2017.10.01.). Taču viņa savu ir panākusi, mīklainā veidā. Ar bijušā Valsts prezidenta kancelejas priekšnieka, Ventspils ārsta Gundara Daudzes svētību un Rīgas pilsētas administrācijas palīdzību Vaira Vīķe-Freiberga rezervējusi sev «divus zemesgabalus Rīgas 1. Meža kapos», kas esot 21 kvadrātmetra apmērā. Turklāt «apjomīgi pamati šīm mūža mājām jau uzbūvēti» (turpat). Tas noticis pretēji likumam un noteikumiem. Vadošie mediji publicēja šo materiālu ar kritisku piesitienu, norādot, ka nav ētiski izmantot savu ekspolitisko ietekmi savu privāto, sadzīvisko privilēģiju nokārtošanai. Taču sabiedrības krējums bija citās domās. Internetā uzliesmoja gigantisks protesta viedokļu ugunsgrēks, kas steidzās palīgā bijušajai amatpersonai nokārtot sev «cienīgu kapa vietu». Vairums bija pārliecināti, ka «ir cilvēki, kuri ir pelnījuši» to, kas parastiem iedzīvotājiem nepienākas. «Viņai jādod», «viņa ir pelnījusi» – bija viena līnija, un otra pauda protestu pret tiem, kas uzdrošinās piemērot cienījamajai eksprezidentei tos pašus likumus, kas attiecas uz mums visiem pārējiem. Viņa drīkst, mēs pārējie – nedrīkstam.

Būtībā šeit nav runa par parastu kapsētu, bet gan par latviešu Panteonu, kurā atdusas ievērojamu latviešu personību mirstīgās atliekas. Šie kapi izveidoti 1913.gadā un kā «Meža kapi» aizstāja Rīgas «Lielos kapus» Miera ielas rajonā. Ainavu arhitekts Georgs Fridrihs Kūfalts izveidoja Rīgas Meža kapus kā parku ar Čakstes aleju centrā un sānceliņiem atzaru formā. Padomju Savienības okupācijas laikā pirmā Latvijas prezidenta aleju iznīcināja, izbūvējot tās centrā rakstnieka Viļa Lāča monumentu un izdalot kapu vietas alejas zonā. Kāpēc šie kapi ir svarīgi? Tāpēc, ka Padomju Savienības okupācijas laikā šeit (katru gadu, svecīšu vakarā) norisinājās lielākā politiskā manifestācija valstī. Iedzīvotāji novietoja degošas svecītes ne tikai tuvinieku atdusas vietās, bet arī «pie Meierovica», «pie Baltajiem krustiem», «Mātes Latvijas» (Brāļu kapos) un, protams, «pie Čakstes» . Tā bija lielākā, regulārā masu politiskā akcija okupētajā Latvijā, kuru PSRS vara nespēja iznīcināt un aizliegt. Šī tradīcija saglabājusies līdz mūsu dienām. Tauta liek degošas svecītes saviem varoņiem.

Protams, Vaira Vīķe-Freiberga ir pelnījusi atdusēties šajos kapos pēc aiziešanas aizsaulē, saņemot novembra svecīšu jūru. Taču nav pieņemams veids un stils, kādā šis jautājums no viņas puses ticis kārtots. Par šo problēmu viņa un mēs varam runāt plaši, rosināt attiecīgu politisku un administratīvu lēmumu pieņemšanu. Varam aicināt pieņemt likumus par to, ka bijušajiem Valsts prezidentiem tiek dota iespēja atdusēties tuvu Čakstes alejai galvenajos valsts kapos. To var un vajag darīt. Tā, lai noteikumi godīgi attiektos uz visiem. Tieši tāpat varam rosināt domu, ka beidzot pienācis laiks atteikties no apartamentu, automašīnu un sekretāru piešķiršanas bijušajiem valsts prezidentiem uz valsts rēķina. Viņi visi nedzīvoja «zem eglītes», pirms stājās amatā. Viņiem visiem bija savi dzīvokļi vai mājas, automašīnas un iedzīve pirms augstā amata pieņemšanas. Lai viņi visi arī atgriežas tajā pašā dzīves standartā, no kura ieradās amata dienestā. Politisks amats nedrīkst kļūt par iedzīvošanās līdzekli, lai iegūtu izremontētos apartamentus Brīvības ielā, sekretāri, mašīnu un citas privilēģijas no valsts, kurai nepietiek, piemēram, naudas vientuļu bērnu aprūpei.

Tieši tāpat bijušais politiskais amats nedrīkst kļūt par spiediena sviru, kas šoreiz tika izmantota, iekarojot 21 kvadrātmetru Meža kapos sev un savai ģimenei, kurus atkal kopsim uz valsts rēķina. Savādi, ka šis ietekmīgas bijušās amatpersonas izlēciens privātiem mērķiem daudziem no mums šķiet attaisnojama, piedodama un pat uzteicama lieta.

Likumi nepieciešami, lai nodrošinātu augstu morāli. Tieši tāpat ir nepieciešama augsta morāle, lai ievērotu šos likumus.

Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

Speciāli TVNet 

olugalvas

Tas, ka «radio ir avīze bez teksta un robežām», bija skaidrs jau Ļeņinam. Kur nu vēl kino un televīzija, kas emocionālāk par tekstu vai skaņas failu spēja ievilkt vadoņu propagandu pa taisno no ekrāna tieši skatītāju galvās. Pateicoties internetam, propagandas cunami pastiprinās. Tagad ideju un pārliecības, aprēķina un alkatības propagandisti var un prot nepamanīti piezagties klāt, izmantojot upura mājas datoru un telefona ekrānu.

Tur pseidozinātniski viedokļi, faktu sagrozījumi, meli un puspatiesības tiek piedāvātas līdzās pārbaudītiem faktiem, un tikai retais atšķir graudus no pelavām. Bez tam sociālie mediji piedāvā lasītājiem pašiem tiražēt ikvienu vēstījumu, sūtot to tālāk saviem draugiem, sekotājiem un visiem, kas ir pieejami Facebook vai Twitter virtuālajā realitātē. Tādējādi lasītāji, kas «šēro» piedāvāto informāciju, automātiski paši kļūst par noteiktu ideju propagandistiem.

Šī tiražēšanas iespēja ir unikāla. Līdz šim masu komunikācijas praksē «katrs sētas miets» nevarēja tehniski pastiprināt sev tīkamās informācijas izplatīšanas apjomu. Tagad šādu iespēju piedāvā sociālie mediji, un ikviens to lietotājs cenšas panākt sev iespējami lielāku sekotāju jeb iespējamo ideju «tālāktiražētāju» skaitu. Lielajās valstīs un valodās šie sekotāju cipari ir gigantiski: @justinbieber 90 M, @katyperry 93,8 M vai @ladygaga 64,3 M. No komerciālās mākslas neatpaliek arī politiķi, kuriem sekotāju skaits demonstrē ne tikai prestiža rangu, bet arī iespēju cementēt tālāk sevi kā redzamāko politiskās idejas nesēju sabiedrības apziņā. Piemēram, @realDonaldTrump ar saviem 12,9 M mazliet apsteidz @HillaryClinton (10,1 M). Kā redzat, skaitļi ir iespaidīgi. Ja reiz vērtējam mikrobloga Twitter lietotājus pēc to sekotāju skaita, tad izveidojas masu medijiem raksturīgā ietekmes skala. Tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem sekotāju ir visvairāk, skaitās visietekmīgākie un iecienītākie. Tie, kuriem sekotāju maz, – neeksistē vispār. Pirmajā mirklī šāds atzinums šķiet loģisks. No šāda viedokļa viens no vispopulārākajiem politiķiem Latvijā ir un paliek Saskaņas šefs Nils Ušakovs.

Ne viss ir zelts, kas spīd

Politiķis Ušakovs, tas pats, kurš vada Kremlim draudzīgu partiju Saskaņa un vienlaikus vada arī Rīgas pašvaldību, lepojas ar to, ka viņš ir populārs Latvijā. Jo Twitter konta sekotāju latviešu valodā viņam ir 97,9 tūkstoši, bet krievu valodā tikai 921 fans. Rodas iespaids, ka Ušakovs ir ļoooti populārs latviešu vidū, taču vēlēšanās viņu taču iebalso pamatā krievvalodīgie vēlētāji. Tie paši, kuru pielūgsme sociālajos portālos Latvijā Ušakovam ir vairāk nekā trūcīga. Veidojas paradokss – vai nu tviterim nav nekādas ietekmes vēlēšanās, vai tieši pretēji – sociālie mediji izvēlēti, lai magnetizētu latviešu vēlētāju Ušakova virzienā.

Salīdzinājumā ar, piemēram, @maestroPauls (3252), Nils Ušakovs ir Latvijas popularitātes gigants. Pat ZZS Aivaram Lembergam sekotāju ir tikai 28,5 tūkstoši, bet Artusam Kaimiņam – 13,9 tūkstoši. Kaut kas šajā rangu tabulā nav pareizi. Vai jums tā nešķiet? Lai noskaidrotu patiesību par šo «sekotāju» skaita «rangu tabulu», paraudzīsimies tēmā plašāk. Sāksim ar formu. Ar skaitļiem.

Sociālie tīkli, sevišķi mikroblogu tīkls Twitter, Latvijas sabiedrībā izveidojies par savdabīgu «krāniņu mērinstrumentu». Gandrīz katrs pazīstamāks mūziķis, producents, solists, basketbolists, TV diktors, žurnālists, polittehnologs, «reklāmas guru», pārtikusi sieviete ar žurnālistikas pagātni, deputāts vai politiķis lielās ar desmitiem tūkstošu sekotāju savam Twitter kontam. Vai šie konti piedāvā interesantu lasāmvielu? Šķiet, ka ne, jo visai maz tajos jēdzīgas lasāmvielas. Šķiet, ka viņiem nav ko teikt. Kāpēc tad tirāžas mērāmas tūkstošos?

Ja vērīgāk papētām mūsu Twitter «VIP personāžus», tad jāsecina, ka šie konti ar desmitiem tūkstošu sekotāju ir radušies pēkšņā uzrāvienā. Nevis loģiskā, bet gan mākslīgā ceļā, jo fanu kontingentā ir nepieklājīgi daudz olugalvu.

Tātad pašam ir iespējams «uzpūst» savu sekotāju skaitu, apzināti piesaistot mēstules vai surogātsekotājus, t.i., personāžus, kuri reālajā dzīvē neeksistē. Tos (ar vai bez vārdiem) var nopirkt par nieka naudu vai izdomāt un saražot pie sava datora ikviens no mums pats un mehāniski pievienot savam sekotāju pulkam. Internetā šodien ir pieejams visai apjomīgs pakalpojumu piedāvājums, kas par pieticīgu summu izveidos jūsu pielūdzēju, sekotāju grupu, kas tiks attiecīgi pievienota tviterkontam. Tā zibenīgi var iegūt sev 1000 vai pat 10 x 10 000 sekotāju, kas būs vārdi ar vai bez fotogrāfijām. No Latvijas personībām šķiet, ka visvairāk sekotāju savam Twitter kontam ir savācis jaunais censonis basketbolists Porziņģis (ap 177 000 cilvēku), bet no politiķiem līderis tomēr ir Ušakovs. Diemžēl abos šajos kontos pat ar neapbruņotu aci pamanāms, ka liela (ja ne lielākā!) daļa sekotāju nav reāli ļaudis, bet gan surogātkonti, kurus var nopirkt vai uzmeistarot.

Pārdodam fanus, pielūdzējus un sekotājus

Piemēram, uzņēmums Kopattwitterfoljare pārdod sekotājus ar atlaidēm: 100 fanus par pieciem eiro, 500 par 7 eiro, 10 000 par 27 eiro. Uzņēmuma klienti ir uzņēmumi, mūziķi, fotogrāfi, politiķi un blogeri. «Mūsu klientu skaitā ir daudz mūziķu, kas ikdienā izmanto sociālos medijus, lai iegūtu sev iespējami lielāku publiku,» rakstīts šā uzņēmuma mājas lapā. «Ja jums kā mūziķim būs daudz sekotāju, tad radīsies iespaids, ka esat ļoti populārs mūzikas autors, un šāds solis var nodrošināt strauju karjeras un popularitātes kāpumu nākotnē. Jūs aicinās piedalīties dzīvās mūzikas koncertos, dažādos pasākumos tikai tāpēc, ka jums ir tik daudz Twitter sekotāju. Pēkšņi atradīsies salīdzinoši daudz cilvēku, kas sekos jūsu muzikālajai karjerai tikai tāpēc, ka lielie sekotāju skaitļi liecinās par to, ka jūsu popularitāte aug!» Klientiem tiek paskaidrots, ka dārgo mārketinga kampaņu laiks ir garām. «Tu pasūti sev noteiktu skaitu sekotāju, mēs tos zibenīgi atrodam, pievienojam tavam kontam, un efekts ir iespaidīgs – tu uzreiz vari izbaudīt (popularitātes) efektus,» konstatē uzņēmuma «Pirkt Twitter sekotājus» pārdevēji. Mājas lapa piedāvā arī skaidrojumu: lūk – divas populāras vācu personības. Pirmajai slavenībai A ir tikai 100 sekotāju, bet otrajai B to ir 100 000. Kuram no abiem jūs dotu priekšroku? Lielākā daļa cilvēku vienmēr izvēlēsies to, kas ir populārāks un pieprasītāks. Liels pielūdzēju, fanu un sekotāju skaits ir magnēts pārējiem.

Šis piemērs iederas ne tikai mākslinieku un populāru personu pasaulē, bet arī uzņēmumu jomā. Ja uzņēmumam A ir vairāk sekotāju nekā firmai B, tad pircējs izvēlēsies to ražotni, kurai lielāks klientu skaits. Neatspēkojama loģika. Kur nu vēl atsauksmes uz SEO (Search Engine Optimization) un sociālo mediju ietekmi uz mājas lapu saitēm un Google meklētājiem. Šāda servisa pārdevēju internetā ir daudz. Atliek tikai izvēlēties, samaksāt un vienā rāviena kļūt par skaudri populāru interneta personību.

Uzpumpētā, mākslīgā reputācija

Kāpēc ietekmīgai personai vajadzīgi spoku fani un viltus sekotāji? Mērķis ir 1) mākslīgi uzpumpēt kādas personas reputāciju, 2) maksimāli plaši tiražēt tās vēstījumu gan reāliem cilvēkiem gan surogātkontiem. Spamošanu te veic arī ar tā saucamo robotu surogātkontu palīdzību, kas reaģē uz noteiktiem vēstījumu vārdiem un kontiem, automātiski tos retvītojot vai citādi uz tiem reaģējot.

«Falšo» kontu vizuālā īpatnība ir personas portreta vietā ievietotie olai līdzīgie galvu attēli. Tāpēc es šos mēstuļu kontus turpmāk saukšu par olugalvām. Vientiesīgam lasītājam šķitīs, ka mūsu pašu U, S, L, G vai Z ir ļoti lielas autoritātes = populāri ļaudis, ja tik daudz ir viņu domugraudu knābātāju mikroblogā Twitter. Tikai retais mēģina ieskatīties šo personu sekotāju sarakstā, lai secinātu, ka vairums viņu fanu, sekotāju ir tās pašas bēdīgi slavenās olugalvas.

Kas ir šīs olugalvas? Zinātnē par sociālo tīklu surogātkontiem uzskata tādus profilus, kam ir viens vai daži sekotāji vai to nav vispār. Tiem ir maza aktivitāte, taču tie seko gan lielam skaitam reālu personu, gan mākslīgi radītiem surogātkontiem – t.i., mēstuļu feikiem. Mēstule ir trāpīgs angļu termina «spam» latviskojums, kurš 2004. gadā ieguva gada vārda titulu Latvijā.

Protams, olugalvas var uzrasties arī pavisam nepretenciozu kontu īpašnieku sekotāju sarakstā, kas īpaši nepiestrādā, lai audzētu šos surogātkontus, taču no tiem var tikt vaļā, ja ir vēlēšanās, lai tie nebojā nopietnas personas reputāciju, kurai svarīgi ir reāli sekotāji – cilvēki. Protams, internetā var nopirkt pakalpojumu, kas nodrošinās, ka tavam tvitera kontam sekos reāli cilvēki ar kopīgām interesēm, tēmām, bet tad sekotāju un sekojamo skaits būs aptuveni vienāds. Daudz ātrāk un lētāk ir muļķot auditoriju ar olugalvām.

Ja reiz Latvijas VIP personības ir tik naskas neeksistējošu fanu pirkšanā, vai ir pietiekami daudz pielūdzēju, kas šo manipulāciju nepamana un redzētajam notic?

Ušakova olugalvas nav parastas galvas

Ja reiz olugalvas var iegādāties par 10 dolāriem globālajā tirgū, jeb par lielāku naudu lokalizētas konkrētas valsts auditorijai (kā tas ir Ušakova gadījumā), tad jāpieļauj, ka pastāv zināma nekritiskās LV publikas daļa, kas rij nost visu, ko internets piedāvā. Basketbolista Kristapa Porziņģa gadījumā šis «slavas inkubators» nav kritiskas analīzes vērts, jo viņa karjera vairāk atkarīga no reāla snieguma laukumā, nevis nodrošināma interneta tekstu džungļos. Turpretī politiķu virzienā aina veidojas pavisam cita. Te «slaucamās govis» ir potenciālie balsotāji, jo politiķa spēku, meistarību un profesionālismu nevar novērtēt tikpat vienkārši kā sportista formu laukumā vai stadionā. Politiķa (tāpat kā mācītāja) meistarību vērtē pēc vārdiem, nevis darbiem. Tieši tāpēc internets ir katra politiķa tēla atpazīstamības vitrīna. Daļa no viņiem kontrolē savus Twitter kontus pašrocīgi, ierakstot tur tekstus, kas sarūpēti pašu privātajās galvās. Tādi, šķiet, ir @carlbildt (529K), @IlvesToomas (79,6K), taču vairumam sociālo mediju aprūpi veic algoti darbinieki. Viņi raksta tekstus politiķa vārdā, pērk olugalvas kā priekšnieka sekotājus un aizstāj angļu «palamas» ar personu vārdiem latviešu vai krievu valodā, kas izskatās labāk, bet maksā dārgāk.

Ušakovs savus surogātsekotājus producē, rēķinoties ar politisko uzdevumu. Ja reiz viņam ir tik daudz sekotāju ar latviskiem personvārdiem, tad vairumam varētu būt taisnība par Saskaņas līdera «politisko pievilcību». Piemēram, «kapu tramvaja» idejas bīdīšanas sakarā 26. oktobrī viņa sociālo mediju servisa grupa, šķiet, ir radījusi dekoratīvu kontu, kas saucas @SkansteRīga. Ar mērķi pārliecināt 5 sekotājus, ka Skanste ir Rīgas kultūras centrs un ka «nacionāļi» un Vienotība par šo tēmu melo. Pats Ušakovs šim alter ego neseko, bet par to fano svaigi ceptas mankurtu olugalvas.

Var ievērot likumsakarību, ka vieni un tie paši surogātkonti seko ne tikai Ušakovam, bet arī dažām citām «ievērību» alkstošām Latvijas publiskās telpas reālām personām, kuru olugalvu kolekcija ir mērāma pat vairākos desmitos tūkstošu. Šo personu skaitā ir gan Ušakova padomdevēji, gan partijai Saskaņa politiski simpatizējošas reālas personas. Ir arī pa dažam politiskam pretiniekam un kritiķim, kuriem vēl nav olugalvu sekotāju tūkstošu.

Par ko liecina Ušakova olugalvu armija?

Tā liecina, ka sociālie mediji var ietekmēt publisko domu un Rīgas mēram ir vajadzīgas latviešu balsis.

Par sociālo mediju efektiem politikā jau uzrakstīti neskaitāmi akadēmiski pētījumi, taču pārliecinošākie laikam ir priekšvēlēšanu fakti. Piemēram, 2014. gada Eiroparlamenta vēlēšanās Zviedrijā negaidīti izvirzījās necilā Pirātu partija, kura visaktīvāk darbojās sociālajos medijos, rezultātā iegūstot divas vietas Eiroparlamentā. Tviplomācija (www.twiplomacy.com) jeb gadskārtējais globālais pētījums (Burson-Marsteller) par to, kā politikas personības izmanto Twitter, iedvesmojušas arī ziemeļvalstu sociālo zinātņu pētniekus. Noskaidrojies, ka partijas ar visvairāk sekotājiem atrodas vadošajās pozīcijās politiskās varas hierarhijā un ka partiju vadītājiem ar kuplāko sekotāju skaitu ir krietni lielāka ietekmē saitēs ar sabiedrību nekā viņu sociāli neaktīvajiem konkurentiem. Lasītāji ieklausās vārdos un aizmirst paskatīties uz darbiem. Tāpēc daudz mazāka nozīme ir partiju vai politiķu sociālajai aktivitātei reālajā dzīvē. «Mūsu pētījums pierāda, ka pastāv ļoti liela atšķirība starp partijām, politiskajiem grupējumiem un partiju vadītājiem Twitter izmantojumā. Tikai daži patiešām nopietni iedziļinās, saprot un izmanto šo instrumentu tiešai un publiskai sarunai un dialogam ar vēlētājiem. Turpretī citi to formāli izmanto tikai kā megafonu. Tas nozīmē, ka šajā jomā visu nosaka stratēģija un mērķa nospraušana» (Gustav Dalgren, Sjöstedt och Schyman dominerar på Twitter, Sverigedemokraterna får minst genomslag, 2014).

Saskaņas un tās līdera psiholoģiskā situācija Latvijā nav ērta un viegla, jo ir ko slēpt no vēlētājiem: 1) nepadarīto darbu un 2) Kremļa mazohisma dēļ. Rīgas vadītāja pienesums pilsētai pagaidām ir vairāk nekā pieticīgs, jo pilsētas sabiedriskā transporta vagonu sēdekļi joprojām ir piečurāti (politisku motīvu vārdā) un kopsaucējs Nila Ušakova ieguldījuma Rīgas labā saucas «Krišjāņa Barona iela», kas kā celtniecības un remontu izgāšanās simbols jau izsmiekla formā folklorizējusies sabiedriskajā domā.

Pašvaldību vēlēšanās tuvojas, un Ušakovam vajadzīgs propagandas buldozers, kas ar savu troksni nomāc nevēlamus un kutelīgus jautājumus arī par to, cik lielā mērā šī partija ir Putina ideju spogulis. Kā arī jautājumu par to, «cik liels krievu spiegs viņš ir» – kā to nekautrīgi viņam pajautāja kāda vācu televīzijas kanāla reportieris*. Protams, uz šiem Rietumu žurnālistu jautājumiem Rīgas politiskais vadītājs atbildēt nevar. Tāpēc dialoga vietā tiek iedarbinātas tukšvārdības dzirnavas un diskursa vietā nostājas gan bezsejainā olugalvu fanu armija, gan arī surogātkonti virtuālajā vidē. 97 000 latviešu sekotāju it kā runā pretī loģiskajai šā politiķa popularitātei pamatnācijas vidē. Tik liels skaitlis kliedz skarbi – viņš ir populārs. Viņu mīl! Taču pagājušajā nedēļā kopā ar studentiem augstskolā pētījām Latvijas «zvaigžņu» Twiter kontus, mēģinot atšķirt reālus sekotājus no olugalvām. Lūdzu studentus novērtēt, cik no Ušakova 97 000 sekotājiem varētu būt olugalvas un cik no šiem sekotājiem patiešām ir reāli cilvēki. Nonācām pie secinājuma, ka spoku varētu būt ap divām trešdaļām no 97 tūkstošiem. Protams, šāda analīze nav zinātniska, taču sava daļa patiesības šajā analīzē un secinājumā tomēr ir. Dekorāciju būvniecība būtībā nav nekas negaidīts teātrī, kuru sauc arī par politiku. Cilvēka vērtības mērs ir tas, kas paliek no viņa pāri brīdī, kad viņam vairs nav naudas. Politiķa – kas paliek pāri no viņa, kad vairs nav dekorāciju un spoku armijas internetā.

*LASI CITUR: Weltspiegel-Interview mit dem russischen Bürgermeister von Riga, Nils Usakovs

Avoti:

https://twitter.com/nilsusakovs/followers Ušakova olu galvu konts ar 97 800 sekotājiem

https://twitter.com/nilushakov/followers Ušakova krievu konts ar 900 sekotajiem

Daži tipiski Ušakova sekotāju – «olu galvu» profili:

https://twitter.com/anete_estere

https://twitter.com/SkansteRiga

https://twitter.com/mazarepublika

https://twitter.com/Elllinite

https://twitter.com/nikitaturovoyu

Partiju uguņošana: par skandālu ap rokgrupu «Līvi»

Speciāli TVNet 

livi-kolaza

TVNet ilustrācija

Tikko aizvadīta vētra publiskajā telpā par Nacionālās apvienības centieniem vispirms piešķirt (E. Cilinskis) un pēc tam atsaukt (I. Parādnieks) «prēmiju» € 30 000 apmērā no nākamā gada valsts (t.i., nodokļu maksātāju naudas) budžeta rokgrupai «Līvi». Virga neesot to prasījis, bet Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis zinājis labāk, kas kam vajadzīgs. Nākamajam gadam Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies piešķirt naudu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem. Tostarp «Līviem». Nauda esot jāpiešķir tāpēc, ka «grupa stiprinājusi tautas alkas būt brīvai».

Prēmijas kā cenzūras veids un Zemgales sēta krūmos

Tātad «Līvu» daiļrade saskan ar partijas ideoloģisko līniju un par to pienākas prēmija tagad. Tas nekas, ka nedaudz novēloti, gandrīz 30 gadus pēc «Dzimtās valodas» pirmatskaņojuma. «Vēsturiskā liecība» (I. Parādnieks) prasoties pēc naudas, un mūsu politiķi to arī dod savējiem. Tiem, kas ir noderīgi. Tuvojas vēlēšanas. Tāpēc mūsu Kultūras ministrijas partijai varētu rasties apetīte izmantot vienu populāru roka grupu arī kā savu karogu vēlēšanu kampaņā (jo būtu taču netieši par to jau samaksāts).

 

Šodien izrādās, ka tomēr nevar politiski nopirkt «Līvus» karoga vietā. Viņi ir un paliek tie paši Liepājas vēju «Līvi». Ainars Virga šo pārbaudījumu ir godam izturējis.

Šis piemērs lieliski parāda, ka visas balvas un prēmijas ir cenzūras veids. Tieši un netieši. Samaksā tiem, kas runā pa prātam un glauda pa spalvai.

Taču investīcijas (nevis prēmijas!) mūsu kultūrā ir ļoti vajadzīgas. Mūsu ministrijām būtu jāraugās uz šo areālu no daudz augstāka kalna un krietni lielākā laika trajektorijā nekā tikai esošās politiskās konjunktūras ietvaros. Pagaidām šādu skatienu no pienācīga augstuma Rīgā nemana. Viss, kas piešķirts, izskatās pēc «pazīšanās» un «savējo atbalstīšanas» modeļa, kā jau tas provincē pieņemts. Katra partija (ar mafijas cienīgām metodēm) okupējusi savu ministriju un izrīkojas pa to kā pa privātu kartupeļu lauciņu.

Piemēram, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs arī daudz darījis latviešu tautas «vēsturisko liecību» saglabāšanā, taču šis Raiņa bērns mūsu naudas piešķīrējus neinteresē. Tas, ka Nila Ušakova partija šo muzeju neuzskata par tramvaja cienīgu, to mēs jau sapratām «kapu tramvaja» kontekstā. Kāpēc Rīgas pilsēta ignorē šo kultūras piestātni Austrumrīgā? Šķiet, ka Raiņa iedibinātais Latvijas Skansens nav Ušakova elektorāts. Acīmredzot tāpēc sliedes līdz Baložkalnam joprojām nav ieliktas. Mammām un vecmammiņām, stumjot mazuļus ratiņos vai stiepjot tos rokās, jāveic pārgājiens no Juglas galapunkta pa dambi līdz muzejam kājām. Atpakaļceļā veidojas labs taksometru bizness.

No Nacionālās apvienības gan varēja gaidīt lielāku izpratni par šā muzeja finansiālajām vajadzībām. Bija pamats cerēt uz ministrijas partijas tālredzību redzēt šajā teritorijā būtisku etnocentrisma asi, kura ikvienam piedāvātu iespējas iepazīties ar mūsu valsts un tautas vēsturi, piedāvājot cittautiešiem saprast, kas ir latvieši kultūrvēsturiskā un laikmetīgā griezumā. Jaunu eksponātu tur praktiski nav, esošās ēkās skumjā stāvoklī, taciņas neizbrienamas, Zemgales sētā krūmos ieaugusi un Juglas ezerā laivu nav. Šis muzejs ir galvenais Austrumrīgas blokmāju iedzīvotāju rekreācijas centrs. Taču ērtību un attīstības tur nav vēlamajā līmenī un dinamiskā apjomā. Tam nepieciešamas pamatīgas investīcijas un politiskā apņēmība. Ar 30 000 eiro muzejam nepietiks. Lētāk nopirkt sev «Līvus» zirga vietā?

KNAB un uguņošana ūdenī

Vietējās politiskās mafijas jau atradušas savu Valsts ieņēmumu dienesta direktori, un sāksies mafiju «cisu maisa deja» ap nākamo KNAB priekšnieku. Publika tikmēr turpina žāvāties. Pamazām zūd publikas ticība, ka mēs, vēlētāji, spēsim tomēr atkarot savu valsti personām, kas to par katru cenu vēlas pārvērst par savu SIA.

Paskaidrot ārzemniekam, kas ir KNAB, ir vienkārši. Tā ir valsts iestāde, kuras vadībā vietējās politiskās mafijas cenšas iedabūt sev lojālu cilvēku. Lai piesegtu sevi un apkarotu konkurentus. Tikmēr mediji nekritiski uzknābā pamestus informatīvus niekus, nedodot ieskatu procesa norišu aizkulisēs. Tas, kurš tiks pie KNAB priekšnieka krēsla (politiskā mafija), izrēķināsies ar konkurentiem. Tieši tāpat politiskās mafijas Latvijā ir sadalījušas arī pārējos amatus – valsts prezidenta un premjerministra krēslu. Savstarpējā cīņa šādi notiek jau amatu sviru līmenī un nodrošina stagnāciju maksimāli plašā spektrā, jo visi ir savstarpēji atkarīgi. Tātad – ietīti.

Taču izeja ir. To sauc par civilo nepiekāpību. Mēs – vēlētāji varam saņemties un sākt svītrot pie vēlēšanu urnām pirmos piecus vai desmit. Visās vēlēšanu listēs. Varam rīkoties arī daudz apņēmīgāk – piemēram pieprasīt, lai politiķi izbeidz valsts un pilsētas svētkos finansēt uguņošanu kā savas varas instrumentāciju. Kaut vai tāpēc, ka šāda «naudas šaušana gaisā» maksā ļooti dārgi un daudz labāk noderētu valsts veselības aprūpes uzlabošanai.

«Līvi» neatļāva vienai politiskajai partijai uguņot ar savu vārdu un mūziku.

Neatļausim arī mēs visi kopā.

Saistītie raksti

Parādnieks: Ja «Līviem» albumu nevajadzēs, varam atsaukt valsts naudas piešķiršanu
«Līvi» € 30 000 no valsts negrasās pieņemt
«Līvi» neesot plānojuši izdot jubilejas albumu; deputātu 30 000 eiro piešķīrums pārsteidzis

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?