Post Scriptum Misānes skandālam: laimi veido nelaimes, no kurām esam izvairījušies

Brīdī, kad vecāki šķiras, vissmagāk cieš bērni. Viņi pārdzīvo, jo nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Viss izjuks. Ģimenes bēres ievilksies garumā kā garš, nogurdinošs ciešanu seriāls. Bērna intereses tad atkāpjas otrajā plānā, jo vecāku naudas jautājumi, mantas dalīšana, psiholoģiskās problēmas kļūst svarīgākas par sirsnīgo attiecību saglabāšanu bijušo ģimenes locekļu starpā. Nekāda laipnība vairs nav vajadzīga. Naids nostājas mīlestības vietā. Tāpēc vairums šķirteņu savas bijušās ģimenes „likvidācijas procesu“ realizē kā kara gaitu, kurā bērnam jāizvēlas ierakumu puse.

Mana draudzene Juliāna, šķirot savu laulību, nolēma to paveikt civilizēti un bez niknuma. Viņa ierosināja, ka laulības šķiršanu varētu nosvinēt līdzīgi kāzām – baznīcā ar šķiršanās rituālu. Pēc tam – pie pilniem galdiem draugu lokā. Pateicoties bijušajam „laulenim“ par kopā pavadītajiem gadiem un atzīmējot šo notikumu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik bija piedalījušies viņu kazās. Ja reiz precamies ar smaidu, kāpēc, tad jāšķiras ar niknumu? Iecerētais daļēji izdevās. Abi aizgāja uz savām nākamajām ģimenēm, bez naidā pārgrieztām sejām un bez izsmiekla balsī. Vai ir neiespējami noslēgt kopdzīvi bez naida? Vai labas attiecības un mīlestība obligāti jāpārvērš nikna izmisuma zampā? Vai bērniem noteikti jābūt ķīlniekiem savu vecāku kaujas arēnā un jāklausās mammas lāsti tēvam un papa uzbrukumi mātei? Domāju, ka šīs ākstības nav obligātas. Viss atkarīgs no cilvēku kvalitātes un izejot no empātijas uzlādējuma viņu smadzenēs. Būs cilvēki, kas arī vētrā pratīs normāli sarunāties (bez upura kompleksa), bet gadīsies „pašpasludinātie cietēji“, kas pievērsīs sev pasaules uzmanību un izliks savu privāto dzīvi (kā iestudētu teātra izrādi) un publiskās skatuves visu apskatei. Pašlaik mēs novērojam līdzīgu uzvedumu mūsu mediālajā telpā, kurā piedalās latviete un afrikanders. Abi nespēj sadalīt savu kopīgo bērnu civilizētā veidā.  Tāpēc mēs – skatītāji esam sadalījušies karsēju grupās un sekojam dramatisko notikumu attīstībai medijos un ārzemju tiesās kā antīkai traģēdijai. Neiedziļinoties konflikta būtībā, bet sekojot norisēm emocionāli. Kā skatoties filmu.

Slepenā un bīstamā misija

Brīdī, kad vecāki šķiras, bērns piedzīvo zemestrīci un pastaro dienu. Viņš mīl abus – gan tēti gan mammu vienlaicīgi. Tāpēc  cenšas darīt visu iespējamo, lai vecāki tomēr paliktu kopā. To sauc par bērna „slepeno misiju“, kuru sīcīši cenšas realizēt visiem spēkiem, jo viņi mēdz būt apbrīnojami lojāli pret abiem vecākiem. Par šo tēmu izveidotas daudzas filmas, kurās šķirto vecāku bērniem izdodas laimīgās beigas un ģimene atkal ir vienoti.

Vislabākais (no bērna viedokļa) būtu ja tētis un mamma paliktu kopā. Taču, ja tas nav iespējams, tad lai abi būtu tuvu un viegli sasniedzami. Tepat līdzās. Rokas stiepiena attālumā. Tāpēc šķirti laulātie ar bērniem, bieži izvēlas dzīvot salīdzinoši tuvu, lai bērniem nav jāmaina bērnu dārzs vai skola, lai mikrovide saglabājas un mazais netiek 100% izsists no sliedēm. Bieži šiem bērniem ir vainas sajūta. Viņiem liekas, ka paši pie vecāku traģēdijas ir vainīgi. Proti, vajadzēja labāk mācīties skolā, perfektāk uzvesties un viss tik slikti nebūtu noticis. Šādos gadījumos vajadzētu bērnu nomierināt un paskaidrot, ka pieaugušo nesaprašanās nav viņa vaina. Nevajadzētu mātei kūdīt bērnu pret tēvu, jo bērna attiecības ar savu tēti ir pavisam citādas nekā mātei ar savu bijušo vīru. Tieši tāpat arī tēvam nevajadzētu sūdzēties bērnam par viņa māti. Taču šķirtie „lauleņi“ nereti tieši tā arī dara – izmanto savu bērnu „raudu sienas“ vietā.

Bērna tiesības pirmajā vietā

Kāpēc pieaugušie cilvēki šķiroties traumē savus bērnus? Speciālisti uzskata, ka šādi notiekot vecāku cīņa par sava bērna mīlestību, lojalitāti un padevību. To var saukt par konkurenci. Abi vecāki cīnās savā starpā par bērna mīlestību. Nepieļaujot kompromisus un pieprasot no bērnam izšķirties par labu vienam vai otram no vecākiem.

Kā bērni reaģē uz šīm vecāku kaujām? Viena daļa bērnu nocietinās un neizrāda nekādas emocijas. Tas nozīmē, ka bērns patur visus pārdzīvojumus sevī un baidās tos izpaust. Jo šāds solis varētu vēl vairāk sarīdīt vecākus vienu pret otru. Pirmskolas vecuma bērni šādās situācijās (no pārbīļa) reaģē regresīvi. Tie „atkrīt atpakaļ“ attīstībā paris soļus, kļūst izklaidīgi, nespēj koncentrēties un ātri iekaist dusmās. Vissmagāk vecāku šķiršanos uztver 6 – 9 gadus veci bērni. Viņi ir emocionāli ļoti atkarīgi no saviem vecākiem un baidās atzīties, ka jaunā situācija ir ļoti traumējoša. Tie reaģē ar noslēgtību, dusmām, cieš no nespējas koncentrēties un nevarēšanas iemācīties skolas uzdotos mājas uzdevumus. Bērniem no 9 –13 gadiem esot ļoti svarīgi izrunāties par notiekošo savā ģimenē ar kādu cilvēku no malas. 12 un 13 gadus veci bērni tiesā var pateikt, pie kura no vecākiem vēlas palikt dzīvot. Ziemeļvalstu tiesas ņem vērā šādu bērnu viedokli tad, ja vecāki paši savā starpā nespēj vienoties. Likumi paredz bērna tiesību un vajadzību ievērošanu. Pirmām kārtām. Tikai pēc tam tiek dots vārds vecāku interesēm un vajadzībām.

Samērā bieži vecāku šķiršanās izraisa ilgstošas bērna psihes problēmas. Reakcija izpaužas dusmu lēkmēs, skumjās un depresijā. Tad vēlams sakārtot bērna ikdienu tā kā tas viņam nepieciešams. Proti, garantējot tēva un mātes pieejamību un tuvumu visās situācijās, tad kad tas ir vajadzīgs. Var palīdzēt terapija, draugi, vecvecāki un iesaistīšanās interešu grupās, kas iesaista jauniešus un bērnus ar līdzīga rakstura problēmām.

 Kādi apstākļi nosaka bērna reakciju uz vecāku šķiršanos?  

Pētniecība šajā jomā ir pierādījusi, ka nepietiek ar izrunāšanos un paskaidrojumiem. Ar to ir par maz. Ir vēl virkne citu apstākļu, kas jāņem vērā. Svarīgi, cik bērnam ir gadu, kad notiek šķiršanās process un kāds ir emocionālais briedums. Ir noskaidrots, ka ļoti liela nozīme ir ārējiem apstākļiem, kas norisinās ap vecāku laulības šķiršanu. Proti, kā to uztver un novērtē citi cilvēki. Ja vecāki izšķir laulību neuzkrītoši, publiski klusi, bez naida un ārišķību piruetēm, tad bērns vieglāk piekārtojas jaunajai situācijai un netiek traumēts. Taču, ja vecāku laulības šķiršana kļūst par publisku lietu un tiek aktīvi izspēlēta uz sabiedriskās skatuves, tad bērns tiek smagi emocionāli ievainots. Jo viņam jānoklausās citu, svešu cilvēku viedokļi par abiem mīļotajiem vecākiem. Ne vienmēr garāmgājēju replikas, stāsti vai līdzjūtības ir patīkamas. Visbiežāk traumējošas. Labi, ja šādos brīžos bērns gūst atbalstu no tuviniekiem. Slikti, ja šie atbalstītāji ir tikai vienas frontes pārstāvji. Proti, tikai mātes vai tikai tēva tuvinieki.

Tieši šādā situācijā nonāk ar varu, pāri robežām aizvestie bērni. Tāpēc ir izveidoti likumi, kas traucē vecākiem šādā kārtot savas attiecības. Aizvedot bērnu projām no viņa dzimtenes, vides un mikroklimata, lai paturētu sev – svešumā. Lielāko daļu šādu gadījumu tiesā izskata, piemērojot Hāgas konvenciju. Šādu „bērnu varmācīgas aizvešanas“ gadījumu (vecāku kopdzīves izjukšanas rezultātā), ir salīdzinoši daudz. Tiem ir tendence pieaugt. Speciālisti domā, ka tas izskaidrojams ar iedzīvotāju mobilitāti. Aizvien vairāk cilvēku ceļo uz tālām zemēm, tur iemīlas, uzsāk kopdzīvi. Ja partnerība nefunkcionē, tad pievāc bērnu un „brauc atpakaļ uz mājām“. Šķiršanās iemesli ir ļoti dažādi. Visizplatītākais ir arguments, ka viens no vecākiem ir bijis varmācīgs. Otrs iemesls, ka abi nav varējuši vienoties par bērna mītnes zemi. Šādos gadījumos bērnam tiem atņemts viss. Proti, tas no vecākiem, kas bērnu „varmācīgi“ aizved uz savu dzimteni, atņem mazulim ne tikai otru no vecākiem, bet arī valsti, kur šis bērns ir dzimis. Rezultātā bērnu „pārplēš uz pusēm“ ne tikai abi vecāki, bet arī abas valstis.

Ne tikai mātes bēg ar bērniem

Pētniecība rāda, ka 54% šādu gadījumu bēg māte ar bērnu. 46%  gadījumos – tēvs. Aizvesto bērnu vidējais vecums – septiņi gadi. Taču gadās, ka bērnus nolaupa un aizved arī radi un tuvinieki. Pēdējo gadu laikā no Zviedrijas šādi nolaupīti nepilngadīgi bērni, kas ar varu tiek aizvesti, lai ieslēgtu „pārmācības namos“ un reliģiskajās islāma skolās Somālijā un Kenijā. Nereti vecāki anulē savu bērnu pilsonību Ziemeļeiropā, lai ar citu valstu pasēm tos nosūtītu piespiedu laulībā vai „apgraizīšanas rituāla“ realizēšanai. Bērnu vajadzības un tiesības bieži netiek ievērotas. Vecāku vajadzības un intereses nostājas priekšā.

Taču atgriezīsimies pie šķirto vecāku aizvestajiem bērniem. Pēdējie prokuratūras fakti liecina, ka, piemēram. Zviedrijā katru gadu tiek piedāvāti izskatīšanai 1500 šādu gadījumu un tikai 10 daļa nonāk līdz tiesai.Par bērna (jaunāka par 15 gadiem) aizvešanu maksimālais soda mērs ir 1 gads ieslodzījuma vietā.

Iespējams, ka aktuālo notikumu iespaidā, būtu vērts arī Latvijā izveidot „Krīzes centru“. Tajā darbotos speciālisti, kas ir kompetenti „aizvesto bērnu“ problēmās, jautājumos un spēj sniegt atbildes ne tikai iesaistītajām personām, bet arī medijiem. Pieļauju, ka tad tiktu veicināta Latvijas iedzīvotāju lielāka izpratne gan par šādiem gadījumiem. Tad mātes tiesību vietā, vairāk uzmanības tiktu pievērsts tieši aizvestā bērna tiesībām. Nesaraujot mazuli „gabalos“ starp diviem vecākiem un divām valstīm.

Katra pāra kopdzīves izjukšana ir krīzes situācija. Esam tik dažādi un tāpēc ļoti atšķirīgi pārdzīvojam lietas un procesus. Taču neraugoties uz sarūgtinājumu, naidu un greizsirdību, būtu jāatceras, ka bērnam ir tiesības pieprasīt sev abu vecāku klātbūtni. Mums pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība un šī bērna prasība jāapmierina. Neraugoties uz to, cik sāpināti, aizvainoti vai dusmīgi mēs esam un jūtamies. Ja kāds no vecākiem nevēlas sastapt savu bērnu pēc vecāku šķiršanas, tas bērnam ir smags pārdzīvojums. Taču vēl smagāks ir konstatējums, ka māte vai tēvs apzināti traucē bērna ikdienas kontaktu ar otru no vecākiem. Nopērkot bērnam lidmašīnas biļeti uz aizvedot viņu tālu projām.

Juliānai un Antuanam de Sent – Ekziperī ir taisnība – pasaule ir tikai viena patiesa greznība : cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem

4 comments

  1. Jūs pilnīgi ignorējat, ka ģimenē bijusi vardarbība. Nē, šķiršanās svētki tādā situācijā nav iespējami. Civilizēti šķirties ir lielākā laime visiem ģimenes locekļiem, bet tas iespējams vienīgi, ja ABI izturas saprātīgi. Ja viens no pāra izturas agresīvi un neracionāli, nedomāju, ka ir godīgi neņemt vērā otra diplomātiskos centienus, bet paziņot, ka abi vecāki vienādi sagādā ciešanas bērniem, mazgā netīro veļu utt. Saprātīgā puse paliek neapskaužamā stāvoklī. Vardarbībā cietusī puse jo vairāk.

    • Tas, ka Misānes ģimenē esot bijusi vardarbība un tas ir bijis iemesls ģimenes izjukšanai, to apgalvo viņa pati un viņas māsa. Tas, ka agresīvs it kā esot bijis pret māti viņas civilvīrs, arī stāsta pati Misāne. Tas ir vienas puses viedoklis, kuru tiražē nekritiski visi LV mediji. Presē ir pieejami fakti, kas apgalvo pretejo, ka tieši Misāne pati ir bijusi agresīva. Tāpēc neuzskatu, ka Misāne šeit ir „saprātīgā puse“ un tā, kas cietusi no vardarbības. Pagaidīsim tiesas spriedumu un tad diskutēsimm tālāk. Es neko neignorēju. Man ir nācies arī agrāk rakstīt par šādiem gadījumiem, kad Latvijas mediji bija pilni ar viena veida informāciju, bet patiesība izrādījās pavisam citāda. Ja vēlaties varu šīs lietas Jums parādīt.

  2. Liels paldies par rakstu. Laulības šķiršana bieži ir karsts pasākums, kurā izvirst apvainojumi.Un raksturīga ir vienas puses taisnība. Un ja notiek kā tagad- kad vienas puses taisnība tiek izplatīta medijos, bet cita taisnība tiek ignorēta, tad var rasties jautājums par masu medijiem un žurnalistiku kopumā. Vai masu mediji ar mums manipulē arī jautājumos ,kam liela sabiedriska nozīmība?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s