Post Scriptum Misānes skandālam: laimi veido nelaimes, no kurām esam izvairījušies

Brīdī, kad vecāki šķiras, vissmagāk cieš bērni. Viņi pārdzīvo, jo nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Viss izjuks. Ģimenes bēres ievilksies garumā kā garš, nogurdinošs ciešanu seriāls. Bērna intereses tad atkāpjas otrajā plānā, jo vecāku naudas jautājumi, mantas dalīšana, psiholoģiskās problēmas kļūst svarīgākas par sirsnīgo attiecību saglabāšanu bijušo ģimenes locekļu starpā. Nekāda laipnība vairs nav vajadzīga. Naids nostājas mīlestības vietā. Tāpēc vairums šķirteņu savas bijušās ģimenes „likvidācijas procesu“ realizē kā kara gaitu, kurā bērnam jāizvēlas ierakumu puse.

Mana draudzene Juliāna, šķirot savu laulību, nolēma to paveikt civilizēti un bez niknuma. Viņa ierosināja, ka laulības šķiršanu varētu nosvinēt līdzīgi kāzām – baznīcā ar šķiršanās rituālu. Pēc tam – pie pilniem galdiem draugu lokā. Pateicoties bijušajam „laulenim“ par kopā pavadītajiem gadiem un atzīmējot šo notikumu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik bija piedalījušies viņu kazās. Ja reiz precamies ar smaidu, kāpēc, tad jāšķiras ar niknumu? Iecerētais daļēji izdevās. Abi aizgāja uz savām nākamajām ģimenēm, bez naidā pārgrieztām sejām un bez izsmiekla balsī. Vai ir neiespējami noslēgt kopdzīvi bez naida? Vai labas attiecības un mīlestība obligāti jāpārvērš nikna izmisuma zampā? Vai bērniem noteikti jābūt ķīlniekiem savu vecāku kaujas arēnā un jāklausās mammas lāsti tēvam un papa uzbrukumi mātei? Domāju, ka šīs ākstības nav obligātas. Viss atkarīgs no cilvēku kvalitātes un izejot no empātijas uzlādējuma viņu smadzenēs. Būs cilvēki, kas arī vētrā pratīs normāli sarunāties (bez upura kompleksa), bet gadīsies „pašpasludinātie cietēji“, kas pievērsīs sev pasaules uzmanību un izliks savu privāto dzīvi (kā iestudētu teātra izrādi) un publiskās skatuves visu apskatei. Pašlaik mēs novērojam līdzīgu uzvedumu mūsu mediālajā telpā, kurā piedalās latviete un afrikanders. Abi nespēj sadalīt savu kopīgo bērnu civilizētā veidā.  Tāpēc mēs – skatītāji esam sadalījušies karsēju grupās un sekojam dramatisko notikumu attīstībai medijos un ārzemju tiesās kā antīkai traģēdijai. Neiedziļinoties konflikta būtībā, bet sekojot norisēm emocionāli. Kā skatoties filmu.

Slepenā un bīstamā misija

Brīdī, kad vecāki šķiras, bērns piedzīvo zemestrīci un pastaro dienu. Viņš mīl abus – gan tēti gan mammu vienlaicīgi. Tāpēc  cenšas darīt visu iespējamo, lai vecāki tomēr paliktu kopā. To sauc par bērna „slepeno misiju“, kuru sīcīši cenšas realizēt visiem spēkiem, jo viņi mēdz būt apbrīnojami lojāli pret abiem vecākiem. Par šo tēmu izveidotas daudzas filmas, kurās šķirto vecāku bērniem izdodas laimīgās beigas un ģimene atkal ir vienoti.

Vislabākais (no bērna viedokļa) būtu ja tētis un mamma paliktu kopā. Taču, ja tas nav iespējams, tad lai abi būtu tuvu un viegli sasniedzami. Tepat līdzās. Rokas stiepiena attālumā. Tāpēc šķirti laulātie ar bērniem, bieži izvēlas dzīvot salīdzinoši tuvu, lai bērniem nav jāmaina bērnu dārzs vai skola, lai mikrovide saglabājas un mazais netiek 100% izsists no sliedēm. Bieži šiem bērniem ir vainas sajūta. Viņiem liekas, ka paši pie vecāku traģēdijas ir vainīgi. Proti, vajadzēja labāk mācīties skolā, perfektāk uzvesties un viss tik slikti nebūtu noticis. Šādos gadījumos vajadzētu bērnu nomierināt un paskaidrot, ka pieaugušo nesaprašanās nav viņa vaina. Nevajadzētu mātei kūdīt bērnu pret tēvu, jo bērna attiecības ar savu tēti ir pavisam citādas nekā mātei ar savu bijušo vīru. Tieši tāpat arī tēvam nevajadzētu sūdzēties bērnam par viņa māti. Taču šķirtie „lauleņi“ nereti tieši tā arī dara – izmanto savu bērnu „raudu sienas“ vietā.

Bērna tiesības pirmajā vietā

Kāpēc pieaugušie cilvēki šķiroties traumē savus bērnus? Speciālisti uzskata, ka šādi notiekot vecāku cīņa par sava bērna mīlestību, lojalitāti un padevību. To var saukt par konkurenci. Abi vecāki cīnās savā starpā par bērna mīlestību. Nepieļaujot kompromisus un pieprasot no bērnam izšķirties par labu vienam vai otram no vecākiem.

Kā bērni reaģē uz šīm vecāku kaujām? Viena daļa bērnu nocietinās un neizrāda nekādas emocijas. Tas nozīmē, ka bērns patur visus pārdzīvojumus sevī un baidās tos izpaust. Jo šāds solis varētu vēl vairāk sarīdīt vecākus vienu pret otru. Pirmskolas vecuma bērni šādās situācijās (no pārbīļa) reaģē regresīvi. Tie „atkrīt atpakaļ“ attīstībā paris soļus, kļūst izklaidīgi, nespēj koncentrēties un ātri iekaist dusmās. Vissmagāk vecāku šķiršanos uztver 6 – 9 gadus veci bērni. Viņi ir emocionāli ļoti atkarīgi no saviem vecākiem un baidās atzīties, ka jaunā situācija ir ļoti traumējoša. Tie reaģē ar noslēgtību, dusmām, cieš no nespējas koncentrēties un nevarēšanas iemācīties skolas uzdotos mājas uzdevumus. Bērniem no 9 –13 gadiem esot ļoti svarīgi izrunāties par notiekošo savā ģimenē ar kādu cilvēku no malas. 12 un 13 gadus veci bērni tiesā var pateikt, pie kura no vecākiem vēlas palikt dzīvot. Ziemeļvalstu tiesas ņem vērā šādu bērnu viedokli tad, ja vecāki paši savā starpā nespēj vienoties. Likumi paredz bērna tiesību un vajadzību ievērošanu. Pirmām kārtām. Tikai pēc tam tiek dots vārds vecāku interesēm un vajadzībām.

Samērā bieži vecāku šķiršanās izraisa ilgstošas bērna psihes problēmas. Reakcija izpaužas dusmu lēkmēs, skumjās un depresijā. Tad vēlams sakārtot bērna ikdienu tā kā tas viņam nepieciešams. Proti, garantējot tēva un mātes pieejamību un tuvumu visās situācijās, tad kad tas ir vajadzīgs. Var palīdzēt terapija, draugi, vecvecāki un iesaistīšanās interešu grupās, kas iesaista jauniešus un bērnus ar līdzīga rakstura problēmām.

 Kādi apstākļi nosaka bērna reakciju uz vecāku šķiršanos?  

Pētniecība šajā jomā ir pierādījusi, ka nepietiek ar izrunāšanos un paskaidrojumiem. Ar to ir par maz. Ir vēl virkne citu apstākļu, kas jāņem vērā. Svarīgi, cik bērnam ir gadu, kad notiek šķiršanās process un kāds ir emocionālais briedums. Ir noskaidrots, ka ļoti liela nozīme ir ārējiem apstākļiem, kas norisinās ap vecāku laulības šķiršanu. Proti, kā to uztver un novērtē citi cilvēki. Ja vecāki izšķir laulību neuzkrītoši, publiski klusi, bez naida un ārišķību piruetēm, tad bērns vieglāk piekārtojas jaunajai situācijai un netiek traumēts. Taču, ja vecāku laulības šķiršana kļūst par publisku lietu un tiek aktīvi izspēlēta uz sabiedriskās skatuves, tad bērns tiek smagi emocionāli ievainots. Jo viņam jānoklausās citu, svešu cilvēku viedokļi par abiem mīļotajiem vecākiem. Ne vienmēr garāmgājēju replikas, stāsti vai līdzjūtības ir patīkamas. Visbiežāk traumējošas. Labi, ja šādos brīžos bērns gūst atbalstu no tuviniekiem. Slikti, ja šie atbalstītāji ir tikai vienas frontes pārstāvji. Proti, tikai mātes vai tikai tēva tuvinieki.

Tieši šādā situācijā nonāk ar varu, pāri robežām aizvestie bērni. Tāpēc ir izveidoti likumi, kas traucē vecākiem šādā kārtot savas attiecības. Aizvedot bērnu projām no viņa dzimtenes, vides un mikroklimata, lai paturētu sev – svešumā. Lielāko daļu šādu gadījumu tiesā izskata, piemērojot Hāgas konvenciju. Šādu „bērnu varmācīgas aizvešanas“ gadījumu (vecāku kopdzīves izjukšanas rezultātā), ir salīdzinoši daudz. Tiem ir tendence pieaugt. Speciālisti domā, ka tas izskaidrojams ar iedzīvotāju mobilitāti. Aizvien vairāk cilvēku ceļo uz tālām zemēm, tur iemīlas, uzsāk kopdzīvi. Ja partnerība nefunkcionē, tad pievāc bērnu un „brauc atpakaļ uz mājām“. Šķiršanās iemesli ir ļoti dažādi. Visizplatītākais ir arguments, ka viens no vecākiem ir bijis varmācīgs. Otrs iemesls, ka abi nav varējuši vienoties par bērna mītnes zemi. Šādos gadījumos bērnam tiem atņemts viss. Proti, tas no vecākiem, kas bērnu „varmācīgi“ aizved uz savu dzimteni, atņem mazulim ne tikai otru no vecākiem, bet arī valsti, kur šis bērns ir dzimis. Rezultātā bērnu „pārplēš uz pusēm“ ne tikai abi vecāki, bet arī abas valstis.

Ne tikai mātes bēg ar bērniem

Pētniecība rāda, ka 54% šādu gadījumu bēg māte ar bērnu. 46%  gadījumos – tēvs. Aizvesto bērnu vidējais vecums – septiņi gadi. Taču gadās, ka bērnus nolaupa un aizved arī radi un tuvinieki. Pēdējo gadu laikā no Zviedrijas šādi nolaupīti nepilngadīgi bērni, kas ar varu tiek aizvesti, lai ieslēgtu „pārmācības namos“ un reliģiskajās islāma skolās Somālijā un Kenijā. Nereti vecāki anulē savu bērnu pilsonību Ziemeļeiropā, lai ar citu valstu pasēm tos nosūtītu piespiedu laulībā vai „apgraizīšanas rituāla“ realizēšanai. Bērnu vajadzības un tiesības bieži netiek ievērotas. Vecāku vajadzības un intereses nostājas priekšā.

Taču atgriezīsimies pie šķirto vecāku aizvestajiem bērniem. Pēdējie prokuratūras fakti liecina, ka, piemēram. Zviedrijā katru gadu tiek piedāvāti izskatīšanai 1500 šādu gadījumu un tikai 10 daļa nonāk līdz tiesai.Par bērna (jaunāka par 15 gadiem) aizvešanu maksimālais soda mērs ir 1 gads ieslodzījuma vietā.

Iespējams, ka aktuālo notikumu iespaidā, būtu vērts arī Latvijā izveidot „Krīzes centru“. Tajā darbotos speciālisti, kas ir kompetenti „aizvesto bērnu“ problēmās, jautājumos un spēj sniegt atbildes ne tikai iesaistītajām personām, bet arī medijiem. Pieļauju, ka tad tiktu veicināta Latvijas iedzīvotāju lielāka izpratne gan par šādiem gadījumiem. Tad mātes tiesību vietā, vairāk uzmanības tiktu pievērsts tieši aizvestā bērna tiesībām. Nesaraujot mazuli „gabalos“ starp diviem vecākiem un divām valstīm.

Katra pāra kopdzīves izjukšana ir krīzes situācija. Esam tik dažādi un tāpēc ļoti atšķirīgi pārdzīvojam lietas un procesus. Taču neraugoties uz sarūgtinājumu, naidu un greizsirdību, būtu jāatceras, ka bērnam ir tiesības pieprasīt sev abu vecāku klātbūtni. Mums pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība un šī bērna prasība jāapmierina. Neraugoties uz to, cik sāpināti, aizvainoti vai dusmīgi mēs esam un jūtamies. Ja kāds no vecākiem nevēlas sastapt savu bērnu pēc vecāku šķiršanas, tas bērnam ir smags pārdzīvojums. Taču vēl smagāks ir konstatējums, ka māte vai tēvs apzināti traucē bērna ikdienas kontaktu ar otru no vecākiem. Nopērkot bērnam lidmašīnas biļeti uz aizvedot viņu tālu projām.

Juliānai un Antuanam de Sent – Ekziperī ir taisnība – pasaule ir tikai viena patiesa greznība : cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem

Misānes skandāls, jeb pieaugušie, kas bērnam atņem vecākus

Speciāli TVNET

Piektdien uzzinājām, ka Latvijas pilsoni Kristīni Misāni Dānijas tiesa izdos Dienvidāfrikas Republikai. Ja Dānijas mediji un sabiedrība par šo notikumu maz interesējas, tad Latvijā masveida sarūgtinājums nebija ilgi jāgaida. Pirmā reaģēja Ārlietu ministrija paužot „neizpratni par Kopenhāgenas apgabaltiesas lēmumu paturēt apcietinājumā Latvijas pilsoni Kristīni Misāni, kuru DĀR apsūdz sava bērna nolaupīšanā”.  Pēc tam sašutumā piebalsoja virkne Latvijas politiķu un populāru personu. Vilšanās bija acīm redzama. Tika meklēti dažādi vainīgie, sākot no apsūdzētās personas vīra un beidzot ar Latvijas prokuratūru un dāņu tiesu sistēmu. Protams ir traģiski, ja divi nepilngadīgi bērni paliks bez mātes tuvuma un mīlestības ilgus gadus. Pastāv cerība, ka nākotnē būs iespējams šo situāciju atrisināt, paātrinot Kristīnes soda izciešanas laiku. Taču mani visā šajā masu kustībā pārsteidz vairāki aspekti, kuriem pievērsīšos šajā rakstā.

Ilūzijas un konspirācijas teorijas

Pirmais, kas pārsteidza, bija Latvijas mediju un amatpersonu entuziasms uzbūvēt ilūziju. Iestāstot Latvijas lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, ka šajā lietā ir iespējams radikāli pēkšņi pagriezt tiesnešu domāšanas virzienu un viss būs labi. Tikai pacensties un viss notiks. Esot noteikumi, ka Dānija nedrīkstot izdot Eiropas Savienības pilsoni „barbariem” un „mežoņiem” Āfrikā. Šie pseidozinātniskie apgalvojumi tika ražoti un izplatītā tik pašpietiekamā formā, ka šķita ticami. Tieši tāpat kā tika tiražēta pasaka par to, ka dāņi turot latvieti kā ķīlnieci savā cietumā, lai vēlāk to iemainītu no Dienvidāfrikāņiem pret savējo finanšu krāpnieci Nilsenu. Pārsteidz tieši šī nekautrība iestāstīt nereālu ilūziju un sabiedrības gatavība nekritiski noticēt nepatiesajiem apgalvojumiem.

Protams, ka vairums neorientējas juridisko darījumu finesēs un paļaujas arī pseidoekspertiem, kuru šajā lietā netrūka nedz sociālajos, nedz oficiālajos medijos un sadzīvē. Ja mana tante Rasma Renģē, kā sirsnīgs cilvēks, varētu arī noticēt pseidojuristu solījumiem par to, ka Misāni ir iespējams atbrīvot Dānijā un vajag tikai gribēt to izdarīt. Tad žurnālistiem un politiķiem gan vajadzēja redzēt, saskatīt un saprast, ka to izdarīt nav iespējams. Neradot nevajadzīgu vilšanos gan apsūdzētās ģimenei, gan sabiedrībai kopumā.

Kāpēc tā notika? Manuprāt tas „tā“ norisinājās mediju neprofesionālisma/nolaidības un amatpersonu populisma kāres dēļ. Nav akceptējams, ka Latvijas Televīzija, kas tiek finansēta no nodokļu līdzekļiem, raidīja garas intervijas ar cietušo, paužot nekritiski tikai viņas vienīgo versiju. Ja arī bērna tēvs nebija pieejams žurnālistiem, tad pieejama bija Dienvidāfrikas tiesa, kurā šis jautājums tika izskatīts. Pieejami ir dienvidāfrikāņu juristi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Netika izjautāti starptautiski atzīti eksperti, kas spēj komentēt šādus gadījumus un netika stāstīts par līdzīgiem gadījumiem kaimiņvalstīs un ārzemēs, kur māte tieši tāpat ir bēgusi ar nepilngadīgu bērnu no tās pašas Dienvidāfrikas. Netika intervēti dāņu eksperti. Tā vietā mēs uzbūrām ilūziju, kurai nav pamata un tagad ciešam no „krievu hokejistu sindroma“, jo neprotam zaudēt. Jūtamies apkrāpti un sarūgtināti.

Kampaņas laikā vaina tika novelta no apsūdzētās (kas pēkšņi ir tikai nevainīga, mīloša māte) uz tiesnešiem, prokuroriem un Dāniju „kā tādu“, kuriem ir pienākums rīkoties pareizi un Kristīni nekavējoties atbrīvot. Ja apsūdzētā gan mediju un politiķu interpretācijā tika interpretēta kā netaisnīgi vajāta būtne, tad vainīgi kļuva visi pārējie, kas nedara neko, lai vajāto personu atbrīvotu. Varu saprast Kristīnes Misānes tuviniekus. Viņi cīnījās par sava ģimenes locekļa atbrīvošanu visiem spēkiem, izmantojot iespējamās metodes. Pat izplatot konspirācijas teorijas un nepatiesības par Dāniju, Dienvidāfriku un procesa būtību. Taču es nevaru saprast un piedot medijiem un amatpersonām viņu iesaistīšanos šajā lietā tādā mērā kā tas tika novērots. Vispirms ļoti nekritiski novērtējot to, kas ir noticis. Pēc tam populistiski solot „palīdzēt”, kas praktiski nozīmēja politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Ar to pirmais metās nodarboties valsts prezidents Egils Levits, pēc tam pieslēdzās virkne citu politiķu, no kuriem īpaši izcēlās Pabriks, Bondars un Bordāns. Draudot Dānijai. Radās iespaids, ka vēlēšanas nav aiz kalniem un mūsu politiskās partijas visiem spēkiem vēlas vēlētājiem parādīt, kurš ir īstais nācijas varonis, jo iestājas „par vajātu māti ar bērnu uz rokām“. Tagad mēs visi balsosim par viņiem? Kaut arī šie varoņi labi zināja, ka laiž gaisa balonus un šauj petardes, goroties vēlētāju publikas priekšā, iztapīgās, bet nepatiesās pozās.

Pilnīgi atklātu un nesaudzīgu rasismu štancēja gan aizturētās ģimenes locekļi, gan mediji, gan arī politiķi. Cilvēkiem tika nekautrīgi iestāstīts „sviests“ un tam noticēt skaitījās patriotiski.

Jūlijas intereses

Man šķiet, ka šajā kaujas karstumā, daudzi aizmirsa pašu galveno. Bērnu, kura interesēs šīs publiskās batālijas (starp tēvu māti, Latviju uz Dāniju, Latviju un Dienvidāfriku) notiek. Parasti šādi procesi notiek klusi, bērnus netraumējot. Šoreiz tā nebija. Detaļas un lāsti tika izkarināti publiski. Tagad mazajai Jūlijai uz visu bija jānoskatās ekrānā kā filmā, jo galvenās lomas spēlēja viņas vecāki. Līdzās plosījās karsēju komanda mātes valstī, kas nolika uz lāpstiņām visus nevajadzīgos un it kā varmācīgos tēvus. Juhanu Grobleru ieskaitot. Latvijas fani zina, kurš vainīgs. Viņiem tiesas spriedumu nevajag, jo linča tiesa tomēr ir vispareizākais mehānisms. „Misānes lieta“ to pierādīja. Mēs visi pieprasījām, lai dāņi Kopenhāgenā spriež pareizi, tā kā mums vajag. Jo bijām jau nolēmuši kā visam jānotiek. Mediji un politiķi deva mums cerību, ka tas izdosies, ja iesim demonstrācijas, spiedīsim uz Dāniju un plašāk vicināsim savu karogu. Šis process pārvērtās par solidaritātes svētkiem, kuros visi iet glābt vajāto māti, 100% nezinot lietas patiesos apstākļos, kas faktiski vairs nebija nozīmīgi. Tas lielā mērā pierāda, ka mēs neticam tiesai, bet pielūdzam kopīga protesta ideju. Mēs neticam tiesu varas neatkarībai un spējai spriest loģiski, taisnīgi un godīgi. Mēs esam pārliecināti, ka uz to vajag un var spiest politiski un psiholoģiski, ja mums tā gribas. Brīdī, kad Kopenhāgenas tiesas virzienā ierūcās arī Latvijas Ārlietu ministrija, valsts prezidents un aizsardzības ministrs, bija skaidrs, ka pat amatpersonas ir zaudējušas respektu pret tiesu tiesiskā, demokrātiskā ES un mūsu NATO sabiedrotās valstī. Tas bija par daudz. Tā darīt nedrīkst demokrātiskā un atvērtā valstī, kurā tiesu vara ir brīva no politiskā spiediena.

Bērna intereses aizvirzījās fonā. Priekšā izceļot tikai un vienīgi mātes intereses un vajadzības. Saprotu, ka ir grūti „sadalīt bērnu“, ja vecāku kopdzīve vairs nefunkcionē. Taču nevajag aizmirst, ka meitiņai ir vajadzīgi un svarīgi abi – gan tētis, gan mamma. Brīdī, kad māte laida pasaulē bērnu – Dienvidāfrikas pilsoni, bija jāsaprot, ka nav iespējams aizvest mazuli aiz trejdeviņiem kalniem un atņemt tēti tikai tāpēc, ka māmiņai tā ērtāk. Taču, ja reiz aizveda, tad jārēķinās ar palikšanu Latvijā uz vietas. Bez braucieniem ārpus drošības zonas. To zina visas mātes, kas rīkojas līdzīgi.

Hāgas konvencija

Likumu, kas regulē bērna varmācīgas aizvešanas gadījumus no mītnes zemes un otra vecāka, sauc par Hāgas konvenciju (1980). No vienas puses tas ir labs dokuments, jo ierobežo patvaļīgu mazuļu aizvešanu projām, pāri robežām. Pierādot, ka šāds solis nav gudrs gājiens, jo varmācīgai aizvedot nāksies atgriezt bērnu tomēr atpakaļ dzimtenē. Tur, kur bērns ir dzimis. Taču reālā prakse pierāda, ka katru gadu simtiem mammu bēg projām no zemēm, kurās sievietes ir dzīvojušas kopā ar saviem laulātajiem vai civilvīriem. Tās bēg ar bērniem uz rokas atpakaļ uz dzimteni. Attiecības ar laulātajiem draugiem ir pārvērtušās ellē un vienīgais glābiņš ir ceļš uz mājām. Pāri robežām. Taču Hāgas konvencija deklarē, ka šādi rīkojoties, mēs darbojamies pretī bērna interesēm. Nevienam nav noslēpums, ka laulības krīzes situācijā, visi savāc savus bērnus un bēg atpakaļ uz mājām. Atsakoties no dzīvesbiedra kā bērna pilntiesīga audzinātāja. Lai novērstu šo bēgšanu, Hāgas konvencija pieprasa rēķināties ar bērna vajadzībām pierasto vidi un interesēm. Ja mātei nepatīk viņas vīrs vai draugs, tas nenozīmē, ka arī bērnam nepatīk vieta un vide, kur viņš ir piedzimis, dzīvo un iemācījies valodu. Tāpēc tika izveidots likumu klāsts un mehānisms, kas traucē bērnu varmācīgu aizvešanu no mītnes zemes apstākļos, kad vecāki šķiras. Katru gadu šādi tiek aizvesti apmēram 2000 bērnu un tāpēc ap 60 valstu ir pievienojušās Hāgas konvencijai. Apskatot visus šos gadījumus, var redzēt, ka pārsvarā bērnus aizved sev līdzi mātes. Hāgas konvencijas dokumentu izstrādes laikā tika uzskatīts, ka to darīs galvenokārt tēvi. Tāpēc tika izveidots mehānisms, kas neļauj vienam no vecākiem, kas aizved bērnu, to pievākt tikai sev. Respektīvi izveidota sistēma, kas dod atbalstu atstātajam no vecākiem, atgūt savu prestižu attiecībā pret aizvesto bērnu. Mūsu gadījumā ir otrādi – bērnu aizveda māte un tagad tēvam tiek dotas privilēģijas to atgūt.

Dienvidāfrikas gadījums Nr 2.

Pētīju „Misānes lietai“ līdzīgus gadījumus Zviedrijā. Konstatēju, ka līdzīgu „bēgšanas gadījumu“ ir salīdzinoši daudz. Viens no tiem ir lieta, kuras ietvaros zviedru mamma ar trim bērniem atbēga uz dzimteni. No Dienvidāfrikas. Bērnu tēvs bijis valdonīgs, varmācīgs un situācija izveidojusies ļoti līdzīga mums zināmajiem apstākļiem. Arī šajā gadījumā Dienvidāfrikas tiesa pieprasīja bērnu atgriešanu atpakaļ dzimtenē. Taču tas nav iespējams, jo māte ar visiem bērniem slēpjas Dienvidzviedrijā. Viņas adrese ir slepena un tāpēc atrast bērnus ir neiespējami. Pati māte ir izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Ja viņa šķērsotu ūnijas robežu, tad izveidotos tā pati situācija, kas pašlaik novērojama ar Kristīni Misāni Kopenhāgenā.

Zviedrijā par sava bērna nolaupīšanu pienākas sods ieslodzījuma vietā līdz gadam. Dienvidāfrikā šis sods ir daudz lielāks. Ir tiesas spriedums tēvam par labu. Atbilstoši Hāgas konvencijas nosacījumiem. Tas pieprasa zviedru policijai atrast bērnus un nosūtīt tos atpakaļ uz Dienvidāfriku. Taču sociālās aprūpes dienests ir padarījis ģimenes adresi slepenu un to neizpauž nedz tēvam, nedz policijai. Bērni iet skolā. Māte slēpjas. Tēvs no Dienvidāfrikas ir sašutis un neslēpj savu satraukumu avīzei: „ Mani neinteresē šī adrese, bet es nesaprotu situāciju. Tiesas spriedums ir man par labu, bet netieku klāt saviem bērniem. Es gribu savus bērnus atpakaļ un vedīšu tos uz Dienvidāfriku”. Pagaidām viņam tas nav izdevies.

„Misānes gadījums“ nav sensācija Dānijā. Par to neinteresējas arī starptautiskā prese. Nevis tāpēc, ka tā būtu cietsirdīga, bet gan tādēļ, ka līdzīgas traģēdijas ir jau tur piedzīvotas agrāk. Tās ir nelaimes nepiesardzības un neapdomības dēļ. Domāju, ka šis notikums nav liecība prokuratūras vai dāņu tiesnešu nolaidībai. Tā ir demonstrācija, kā nevajag darīt mātei, kuras vēlas šķirt laulību ar ārzemnieku un saglabāt attiecības ar savu bērnu.  Novēlu mazajai Jūlijai satikt savus tuviniekus un gaidīt mammu atgriežamies. Viss būs labi.


Manuprāt ļoti vērtīga bērnu tiesību ekspertes un bijušās Bāriņtiesas vadītājas Mārupes un Siguldas bāriņtiesā –  Nadīnas Milleres atsauksme uz rakstu:

Labvakar! Gribēju Jums pateikt paldies par kritisko rakstu K.M. lietā. Jūs vienīgā atļāvāties runāt citādi, kritiski, izsmeļoši. Es gaidīju vismaz kāda žurnālista rakstu par tiesiskumu visā šajā lietā. Beidzot sagaidīju! 👏Paldies @sandraveinberga

Mēs dzīvojam ES un tiesiskā valstī, un ir jāsaprot, ka tādus strīdus nevar risināt ar sabiedrības vai politiķu spiedienu, citādi izskatās pēc Romiešu laikiem, kad iedzīvotājiem bija iespēja Kolizejā izteikt savu viedokli skaļi aurojot👍👎.

Es neapskaužu tos cilvēkus, kuri strādā tiesu sistēmā, jo viņi nevar komentēt un izpaust jebkādu informāciju lietās, līdz ar to, sabiedrības viedoklis ir tikai vienpusējs, turklāt ar žurnālistu un politiķu palīdzību gana emocionāls, populistisks un balstīts uz reitingu celšanu.

Mēs neesam gatavi starpvalstu strīdiem, tādēļ Latvijai bieži ir jāzaudē. Jāzaudē tieši Latvijas likumu bērnu tiesību aizsardzībās jomā nepilnību dēļ.

Politiķiem, kuri vēlas tērēt laiku Misānes populistiskai aizstāvībai, jāķeras klāt likumu pilnveidošanai, lai tajos būtu ietverts bērnu nozagšanas jēdziens utt., lai nākošreiz prokuratūrai nebūtu jāinterpretē vai jāpielīdzina norma citam jēdzienam. Es nemaz nerunāšu par to, ka savas valsts iestāžu noliegšana ir spļāviens pašu izveidotai sistēmai!

Es ļoti ceru, ka ar šo skaļo lietu nebūs radīts precedents, ka pēc tiesas vai bāriņtiesas pieņemtā lēmuma var stāvēt ar plakātiem, rīkot akcijas un cerēt, ka tas palīdzēs.

Es ļoti ceru, ka, kamēr prokuratūra lūgs DĀR izdot soda izciešanai Misāni Latvijai, tikmēr politiķi kopā ar diplomātiem piestrādās pie labu attiecību veidošanas ar DAR, lai sagatavotu labvēlīgu augsni mātes drīzai atgriešanās pie bērniem.

Es pati vairāk kā 20 gadus strādāju bāriņtiesā (gan Mārupē, gan Siguldā) un nevienu reizi neesmu vīlusies tiesas spriedumos un tiesiskumā. Man patiesi sāp sirds par šo milzīgo precedentu, ko rādija neprofesionāļi, sākot ar žurnālistiem, politiķiem un beidzot ar tautas pašpasludinātiem aizstāvjiem – LV tiesiskums tiek apdraudēts.

Ar cieņu,

Nadīna Millere