Toreiz viss sākās pusnaktī. Ierodoties akūtās uzņemšanas nodaļā, pirmās mani uzrunāja un izjautāja divas, cienījama vecuma medmāsas. Rindas nebija, un aiz loga vīdēja piķmelna nakts kā kafija bez piena. Abām uzreiz bija skaidrs, «kas pacientam kait». Diagnoze tika noteikta zibenīgi. Pēc brīža parādījās arī jauna ārste ar garu, gaišu bizi pār plecu, kurai vecākās kolēģes izskaidroja mana traumētā pleca vainas iemeslus. – Vai jums liekas, ka tā ir? – daktere jautāja un paraudzījās uz mani. Papurināju galvu. – Ir, ir! – tiepās abas un nemaz neklausījās mūsu dialogā.
Pēc īsas sarunas ar mani jaunā ārste pagriezās pret savām vecākajām un profesionāli pieredzējušajām kolēģēm, lai pavēstītu: «Paldies par priekšlikumu! Taču ļaujiet man noteikt šeit diagnozi. Esmu studējusi 10 gadus augstskolā, lai iemācītos tieši šo – noteikt diagnozi. Tā arī darīšu! Lūdzu, atstājiet telpu!»
Abas nebija sajūsmā, taču negribīgi paklausīja. Skatījos uz jauno ārsti un sapratu, ka turpmāk ērtas «dzīves» šajā uzņemšanas nodaļā viņai vairs nebūs. Viedokļa noteicējas bija aizsūtītas aiz durvīm. Nezinu, kā turpinājās jaunās dakteres karjera tajā slimnīcā, taču skaidras ir divas lietas: ka plecu viņa man izārstēja un diagnozi var noteikt tikai tie, kas to prot darīt.
Šo piemēru izmantoju, lai paskaidrotu žurnālistikas misiju demokrātiskā valstī.
Ko dara žurnālistika?
Žurnālistikai ir trīs funkcijas: 1) informēt, 2) izglītot, 3) izklaidēt. Tās var pārklāties, saplūst un var arī savstarpēji izolēties.
Par informēšanas funkciju viss ir skaidrs – piegādāt auditorijai pārbaudītu, korektu, atbilstošu, aktuālu ziņu materiālu. Šodien šo uzdevumu veic tīmekļa ziņu paisums (kas lielākoties neatbilst žurnālistikas kvalitātes kritērijiem), un šā iemesla dēļ lēnā nāvē mirst, piemēram, televīzijas ziņu izlaidumi, kas agrāk bija vispopulārākie raidījumi. Šā iemesla dēļ mēs uzzinām, ka «mirusi» Britnija Spīrsa, kas galu galā izrādās dzīva, un gaišmatainos cilvēkus «fiziski apdraud tumšmatainie» (kas izrādījās murgi, taču virkne mediju šo nepatieso ziņu uzknābāja). Ja informatīvie ziņojumi izrādās kļūdaini un izraisa neslavu, tad apskādētais pieprasa: 1) no medija atvainošanos, 2) sūdz mediju (nepatieso ziņu avotu) tiesā. Piemēram, Britnija Spīrsa varētu sūdzēt tiesā «kaktu portālu», kas paziņoja par viņas nāvi (ziņa nav patiesa).
Varētu sūdzēt tiesā arī kāds spānis vai meksikānis, kuram ir tumši mati. Taču diezin vai tiesā šiem ļaudīm izdotos pierādīt, ka kļūdainā mediju ziņa ir būtiski iedragājuši viņu dzīves kvalitāti (nav vairs skatītāju koncertos, draud bankrots utt). Tātad, izvirzot tiesā prasības pret mediju, svarīgs ir viens – pats galvenais jautājums – «vai ziņa ir patiesa?» un vai tā ir būtiski ietekmējusi cietušā ikdienas norišu kvalitāti. Ja ziņa ir patiesa, taču nepatīkama, tad sūdzētājam revanšs nespīd. Tātad arī formā nepatīkamu, taču pēc būtības patiesu ziņu (!) nevar uzskatīt par personas (iestādes vai organizācijas) goda un cieņas aptraipījumu. Protams, ikviena amatpersona, partija vai iestāde vēlas izjust pret sevi tolerantu (pieklājīgu, smalkjūtīgu) attieksmi no mediju puses. Taču žurnālistika šādu «samta cimdu» terapiju negarantē.
Pārejam pie nākamās žurnālistikas funkcijas: izglītošanas. Tai ir plašs spektrs, jo ietver sevī analītisko žurnālistiku, kas sastāv no trim sadaļām: 1) pētnieciskā (pēta, piemēram, mēra vēsturi Latvijā vai oligarhu ietekmi uz KNAB), 2) rokošā (cenšas noskaidrot būtiskas problēmas, pieņemot, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa apzināti grauj valsts demokrātijas pamatus)* un 3) publicistika (žurnālistikas mākslinieciskā daļa, robežojas ar daiļliteratūru). Šeit esam nonākuši pie viedokļa jeb diagnozes žurnālistikas. Tā vairs nekoncentrējas ziņu tiražēšanas virzienā, bet gan piegādā viedokli par aktuālām sabiedrības norisēm, kataklizmām, problēmām. Tātad viedokļa žurnālistika nosaka diagnozi publiskās telpas slimībām tieši tāpat kā diagnostiku veic ārsti pacientam. Arī žurnālisti studē savu specialitāti augstskolā, tāpēc ir apveltīti ar zināšanām par to, kā atlasīt faktus, kā tos selekcionēt, pretnostatīt, kā secināt un konfrontēt viedokļus. Spēj atšķirt patiesas ziņas no nepatiesām, nošķirt būtisko no nebūtiskā. Tieši tāpēc ir liela atšķirība starp profesionālu žurnālistu komentētāju un čata «komentētājiem» (propagandas troļļiem, viedokļu olugalvām, virtuves politiķiem un amatiervēsturniekiem).
Amatpersonām ir jāsaprot, ka mediji skatīsies uz rīcību ar palielināmo stiklu
Viedokļi mēdz būt dažādi. Vienu daļu no lasītājiem neuztrauc, ka Kristīgā radio šefs Rīgā aicina dedzināt kolēģa Rubeņa grāmatu, turpretī citiem šis sauciens uzdzen drebuļus un «sasaucas» ar Hitlera reiha laikiem, garīgo tumsu un holokaustu. Tas nozīmē, ka raksti par šo tēmu būs diametrāli pretēji, jo nav nekāda «vidējā» vai «pareizā» viedokļa šajā jautājumā.
Tas nozīmē, ka iesūdzēt tiesā par viedokļa paušanu ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka mākslā (ieskaitot žurnālistiku) nepastāv robežas viedokļa formas veidolam. Amatpersonām ir jāsamierinās, ka mediji skatīsies uz viņu pirkstiem, rīcību ar palielināmo stiklu, jo tāds ir mediju darbs atvērtas demokrātijas apstākļos. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.
Publicistika ir ļoti sarežģīts žurnālistikas žanrs. Tā ir mākslinieciska vēstījuma metode, kas apskata aktuālas norises provokatīvā veidā, pievēršot sabiedrības uzmanību apšaubāmām norisēm, ar mērķi izraisīt diskusijas par aktuālām, sabiedrībā svarīgām problēmām. Ja kritiskā viedokļa publicistika nav provokatīva, tad tā neveic savu darbu. Te jālieto metaforas, salīdzinājumi, dramatisks naratīvs u.c. mākslinieciskā vēstījuma formas, ieskatot satīru. Tātad arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viedokļa ilustrācija var būt skarba, nežēlīga, ironiska un pat iznīcinoša, taču šo īpašību dēļ to nedrīkst pakļaut cenzūrai tikai tāpēc, ka «kādam» izteiksmes forma šķiet «pārāk skarba», «nepieklājīga» vai pat «rupja».
Pats svarīgākais, vai publikācijā apskatāmā persona (iestāde, organizācija) ir publiska persona ar stāvokli sabiedrībā (ar ietekmi un publisku atbildību), vai tā tērē valsts budžeta līdzekļus un vai norise, kas izraisījusi publikāciju, ir vai nav patiesa. Tātad – ir vai nav notikusi «lieta», kas nokaitinājusi komentētāju? Ja ir notikusi, tad komentētājam ir 100% tiesības to apskatīt visās formās. Vēl svarīgi, vai publikācijā nav pārkāpts ētikas kodekss (upuris, bērns, privātpersona bez publiskuma atbildības, kūdīšana, rīdīšana pret minoritāti utt.) un vai publikācijā deklarētie atklājumi ir sabiedrības interesēs. Viss pārējais ir atļauts.
Tātad viedokļa jeb diagnozes žurnālistika vienmēr būs skarba un provokatīva (nevis maiga, garlaicīga kā atskaite), jo tās uzdevums ir iešūpot sabiedrību pārdomām, diskusijām un sarunām. Kā jau provokatīvs žanrs, tā vienmēr izraisīs pretreakciju. Tas ir normāli. Tāpēc saprātīgs cilvēks uz tiesu (aizkaitinājuma karstumā) neskrien. Advokāta nolīgšanas vietā ir jāsāk saruna par diskutablo tēmu medijos, pierādot savu viedokli publiski. Sabiedrībai ir svarīgi uzzināt, vai komentētāja izgaismotie apgalvojumi un kritika ir vai nav pamatoti. Šāda «varas» un «mediju» servju saspēle ir demokrātiskas žurnālistikas būtība. Ja cilvēks uzņemas amatu, tad viņam jābūt gatavam saņemt kritiku publiskajā telpā. Tas ir normāli, jo tikai tā vēlētāji uzzinās, kas un kā valstī notiek. Deleģēt šo dueli tiesas giljotīnai nozīmē slēpties un sodīt tos, kas vēlas izrunāties un noskaidrot patiesību, t.i., medijus. Bez tam tas, ka žurnālistika (asā veidā) apskata negācijas, nenozīmē, ka mūsu sabiedrība vai demokrātija ir sliktās. Nē, tas nozīmē, kas publiskā telpa pie mums Latvijā ir atvērta visiem viedokļiem, nevis tikai vienam – varas viedoklim, kā to varam novērot mazāk demokrātiskās valstīs, piemēram Krievijā vai Ķīnā.
Ko dara tiesas un sabiedrība pret žurnālistiku?
Mākslinieciskā publicistika ir «karsts kartupelis» diktatūrām un jaunajām demokrātijām. Taču vecajās demokrātijās, tādās kā Francija, attaisno Charlie Hebdo redaktoru, kuru 2007.gadā musulmaņu organizācijas bija iesūdzējušas tiesā par pravieša Muhameda karikatūru publicēšanu. Islāma atbalstītāju grupas savu prasību pamatoja ar naida kurināšanu pret musulmaņiem. «Vispārpieņemtās vārda brīvības robežas nav pārkāptas, un ar strīdīgajiem attēliem izdevums piedalījies sabiedriskās debatēs par vispārēji nozīmīgiem jautājumiem,» teikts spriedumā (TVNET, 2007.03.03.). Muhameds šajās karikatūrās bija attēlots samērā neglītās formās, arī komentāri zem daudzām bija ļoti izaicinoši, taču nedz Francijas, nedz Dānijas tiesas nenosodīja karikatūristus un izdevējus. Lai gan šie publicējumi Āzijā, Āfrikā, Tuvējos Austrumos izraisīja vardarbīgus protestus, kuros dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku un tika praktiski sagrauta Dānijas eksporta industrija uz musulmaņu valstīm. Šī prāva tolaik tika gan Francijā, gan Dānijā uztverta kā pārbaudījums preses brīvībai. Protams, musulmaņiem nepatīk, ja attēlo (zīmē, ilustrē) pravieti. Vēl vairāk viņiem nepatīk, ja to dara aizskarošā veidā, taču šī nepatika nevar būt iemesls izveidot demokrātiskiem medijiem matricu, kādas tēmas kādā veidā drīkst vai nedrīkst atspoguļot. Kaut ko aizliegt ar likumu ir viegli, taču daudz grūtāk ir paredzēt sekas, ko šādi aizliegumi izraisīs.
Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem?
Kā viss sākās? Laikā kad dāņu rakstnieks Kore Blutgrēns strādāja pie savas grāmatas par pravieti Muhamedu, viņam neizdevās pierunāt nevienu mākslinieku ilustrēt šo grāmatu. Trīs mākslinieki atteicās uzreiz, un trešais vēlējās būt anonīms. Runa šeit nebija par karikatūrām vai kādām citām aizvainojošām publikācijām, bet gan par pavisam parastām ilustrācijām, kas vizualizētu pravieti. Simpātiskā veidolā. Kāpēc neviens negribēja zīmēt Muhamedu? Tāpēc, ka visi esot baidījušies nomirt no slepkavas rokas, kā to piedzīvoja Teo van Gogs, jo musulmaņiem nav pieņemts vizualizēt pravieti vai Dievu. Pat bērniem paredzētā grāmatā nedrīkst vizuāli attēlot pravieti. Nedrīkst uz viss. Pašcenzūra tātad. Kā redzat – viss nav tik vienkārši, kā sākumā liekas. Tāpēc 2005. gadā avīzes Jyllands Posten kultūras redaktors Flemings Rose aicināja dāņu māksliniekus attēlot Muhamedu tādu, kādu viņi to redz. Avīzes saņēma 40 zīmējumus un 12 no tiem publicēja 2005. gada 30. septembrī. Pēc tam sākas protesti, grautiņi un slepkavu akcijas pret māksliniekiem Rietumeiropā. Vai dāņi tā drīkstēja rīkoties? Dāņiem un visiem pārējiem ir atļauts zīmēt praviešus, bet musulmaņiem nav. Vai tas bija rupji pret musulmaņiem, kuru lielākajai daļai (sunnīti) ir aizliegts attēlot pravieti? Vai sāksim precizēt, ko un kā žurnālisti drīkst vai nedrīkst kritizēt? Varbūt tad ķersimies pie pārbaudītām metodēm, kuras praktizē diktatūras valstī, kurās katru gadu veido «labo» un «slikto» žurnālistu sarakstu, norādot, kuram ir un kuram nav licences publicēties.
Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem? Tikai tāpēc, ka operas amatpersonas, Ušakova tipa politiķi un priekšnieki (kopš Padomju Savienības laikiem) ir pieraduši atrasties «virs pārējiem», nebūt kritizēti un iznīcināt katru mediju vai personu, kas atļaujas skarbi iebilst? Piemēram, Krievijā «Pussy Riot» Putins piedraudēja ar septiņiem gadiem cietumsoda un pašlaik nepatriotiskiem publicistiem Arkadijam Babčenko un Boženai Rinskai arī jārēķinās ar varas represijām tikai tāpēc, ka viņi atļāvās «nepieklājīgi» nesajūsmināties par Putina politikas «veiksmes sāgu» un pateikt publiski savu viedokli par situāciju Krievijā šodien.
Piemēram : 2016. gada preses brīvības sarakstā Latvija ir 24. vietā. Tas ir ļoti zemu, ja salīdzina ar mūsu kultūrai tuvajām Ziemeļvalstīm (kuru demokrātijas un labklājības līmeni gatavojamies sasniegt), kuras ir ar pašu brīvāko presi pasaulē. Starptautiskajā telpā tiek atzīmētas Agneses Margēvičas, Lato Lapsas, Leonīda Jēkabsona, Ilzes Naglas un Ilmāra Poikāna izteikšanās ierobežošanas problēmas, īpaši uzsverot Jāņa Vingra satīriskā darba «Pēdējais Lāčplēsis» cenzēšanu.
Cerams, ka operas un Latvijas tiesu sistēmas sankcijas pret TVNET satīrisko publikāciju «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kas veltīta Latvijas Nacionālās operas telpu izīrēšanai Kremļa emisāra Krutoja vajadzībām, nenonāks šajā sarakstā kā jauns paraugs varas spiedienam pret mediju brīvību Latvijā. Par to pamatoti brīdina Latvijas Žurnālistu asociācija un arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam «tvnet.lv» par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda.
Latvijas tiesu spriedumi par šo TVNET satīrisko rakstu atspoguļo lielu tiesu varas nekompetences problēmu.
Tiesai nav jāuzņemas literatūras kritiķu funkcijas un jānosaka, kādus literārās izteiksmes līdzekļus autori drīkst savos rakstos lietot, lai paustu savu viedokli.
Spriežot pēc 28. janvāra LTV Panorāmas sižeta, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare rakstā ir atradusi formulējumus, kurus pati novērtē kā «žargonu» un «no krievu valodas atvasinātus lamuvārdus», kas esot pamats lielajam sodam TVNET. Izklausās pēc cenzūras, nevis mediju eksperta analīzes. Turklāt soda noteikšanā nozīme bijusi arī prasītāja personībai. «Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir Opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,»** sacījusi tiesnese. Rodas iespaids, ka tiesas akceptē ietekmīgu vai pazīstamu personu izņēmumus tiesas priekšā. Lai gan starptautiskā tiesu prakse rīkojas tieši pretēji: tas, ko piedod ravētājai vai sētniekam, netiek piedots publiskam direktoram vai ietekmīgam deputātam. Starp citu, šis gadījums atgādina eksprezidentes «kapu lietas» skandālu, t.i., visi Latvijā joprojām nav vienlīdzīgi tiesas un taisnības priekšā. Ja jums ir amats vai publiski nopelni, tad elitei pienākas izņēmums. Tas nav demokrātiskas valsts principu cienīgs atzinums.
Jā, es arī lasīju šo Operu un tās valdi kritizējošo publikāciju un, iespējams, būtu izteikusies citiem līdzekļiem, ne tik sulīgi kā raksta autors. Taču tas nenozīmē, ka šādi rakstīt demokrātiskas valsts medijos nedrīkst vai par satīrisko metaforu un dzēlīgu sarkasmu jāsoda medijs ar naudas sodu un pērienu. Savu viedokli šoreiz vēlos formulēt ar klasisko filozofa Voltēra sentenci: «Nevaru teikt, ka mans viedoklis sakrīt ar tavējo, taču esmu gatavs mirt par to, lai tu vienmēr varētu paust šo savu viedokli.»
Ja mums nebūs brīvi mediji, tad nekad netiksim pie brīvas sabiedrības un nesasniegsim Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības līmeni. Brīvība un labklājība ir savstarpēji saistītas lietas.
Mazā ārste pusnakts slimnīcā toreiz rīkojās principiāli, drosmīgi un godīgi. Nerespektēja ietekmīgā vairākuma spiedienu, pieņēma nepopulāru, bet pareizu lēmumu. Darīja savu darbu. Ja mēs visi ikdienas situācijās rīkosimies tieši tāpat, tad izārstēsim arī savu valsti.
Tas mums jādara.
Atsauces:
- Rokošā žurnālistika ir salīdzinoši jauns žanrs. Tas iespējams, tikai demokrātiski atvērtās valstīs, kurās žurnālistam tiek garantētas iespējas piekļūt sensitīviem dokumentiem. Izplatīts Ziemeļvalstīs. To nedrīkst būvēt uz piegādātā «kompromata» bāzes, jo tā uzdevums ir risināt šodien aktuālas, būtiskas problēmas, nevis informēt sabiedrību par nelāgām norisēm, kuras ir patiesas, bet nav aktuālas.
**
LASI CITUR: Operas un «Tvnet» strīds: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus
