Stokholmas imigrantu nemieri. Ko no tiem var mācīties Latvija?

2013. gada 10. jūnijā speciāli TVNet.

Imigrācija google foto

Google

Pusaudžu imigrantu nemieri, kas sākās maijā Stokholmas piepilsētā Husbijā, pārsteidza gan pašus zviedrus, gan arī ārzemes. Zviedrija ir valsts, kuru imigranti uzskata gandrīz vai par sapņu zemi iecerētajā Eiropā, un Eiropas politiķi savukārt to uztver kā atdarināšanas vērtu paraugu ieceļotāju integrācijas politikā. Kā īsti ir patiesībā?

Dzīve izolācijā

Kaut arī sākumā zviedru mediji izvairījās nemierus saistīt ar etniskiem protestiem, liekot uzsvaru uz neaizsargātās darba ņēmēju šķiras problemātiku, beigās tomēr arī parlamenta diskusijās (pirms nedēļas) visi bija vienisprātis, ka šajā gadījumā ir jārunā par imigrantu integrācijas problēmu. Šie nemieri notika priekšpilsētās, kas laika gaitā ir izveidojušās par sava veida imigrantu geto zonām. Tajās pamatā runā arābu, kurdu, persiešu, serbu, horvātu, bosniešu un citās svešvalodās. Daudzstāvu ēku balkoni ir aprīkoti ar satelītantenām, un iedzīvotāji pastāvīgi šeit skatās savas dzimtenes TV kanālus. Situācija atgādina Rīgas priekšpilsētas Mežciemā, Ķengaragā, Bolderājā vai Imantā.

Bolderaja_Masivi

Bolderāja

Taču starp Stokholmas un Rīgas imigrantiem pastāv atšķirības. Zviedrijā visi imigrantu bērni mācās zviedru skolās zviedru valodā, taču, neraugoties uz to, zviedru sabiedrībā neintegrējas, jo ikdienā dzīvo savā etniskajā vidē un uztver pasauli caur savas etniskās subkultūras filtru. Gadās, ka daļa no viņiem skolā zviedru valodu tā arī kārtīgi neiemācās, jo klasē un draugu vidū šajos geto rajonos var arī nebūt zviedru bērnu, kas zviedriski runā tekoši, bez kļūdām un akcenta.

Nereti šo imigrantu vecāki arī nav integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, jo vecāki ikdienā sēž mājās bez darba un kontaktiem ar zviedru sabiedrību, iztiekot visu mūžu ar sociāliem vai cita veida pabalstiem. Tāpēc rezultātā puse no visiem imigrantu bērniem mācās tik slikti, ka sekmju līmenis nedod viņiem tiesības pēc pamatskolas mācīties tālāk ģimnāzijā. Tātad šie jaunieši (lai gan ir dzimuši Zviedrijā) nereti iztiek bez labas izglītības, kontaktiem un tāpēc neatrod darbu savā mītnes valstī.

Pašlaik pie varas esošie labēji politiķi asi kritizē zviedru pēckara gada imigrācijas politiku, kas, it kā labu gribot, faktiski ir izveidojusi valstī šo izolēto un pašu zemāko sabiedrības šķiru – imigrantu bērnus, kas faktiski ikdienā dzīvo segregēti un izolēti. Līdzīgi saviem vecākiem.

Integrācija vai asimilācija?

Husby nemieri 2013

Aftonbladet

Zviedrijas imigrācijas politika vienmēr ir bijusi vērsta uz ieceļotāju integrāciju, nevis asimilāciju. Ar integrāciju mēs parasti saprotam ieceļotāju iesaisti valsts sabiedriskajā dzīvē, vienlaicīgi dodot iespēju imigrantiem saglabāt un kopt savu valodu un kultūru privātajā sfērā. Asimilācija ir pavisam cits process, kad imigrants valsts valodu lieto arī ģimenē un privātajā sfērā, atsakoties no dzimtās kultūras un valodas savā privātajā dzīvē. Tāpēc, ka Zviedrijā valsts nefinansē skolas minoritāšu valodās (kā tas tiek praktizēts joprojām Latvijā), valsts piedāvā bērniem no imigrantu ģimenēm, kurās runā citā, nevis zviedru valodā, uz valsts rēķina mācīties dzimto valodu vairākas reizes nedēļā, ja attiecīgajā pašvaldībā var izveidot grupiņu ar vismaz četriem bērniem.

Tātad – zviedru valsts nespiež savus ārzemniekus asimilēties. Asimilācija parasti notiek brīvprātīgi, ja ģimenē vīrs vai sieva ir zviedrs un latviešu vai krievu mamma/tētis paši labprātīgi atsakās no savas dzimtās valodas saziņā ar ģimenes locekļiem. Tad notiek asimilācija. Pretējs process ir apzināta norobežošanās, kad ārzemnieki nobarikādējas savos geto rajonos, izveidojot ap sevi «mazo Indiju», «mazo Ķīnu» vai «mazo Krieviju» ar specifisku preču veikalu sortimentu un ikdienas etnisko sadzīves rutīnu stilu. Šā iemesla dēļ ieceļotāji jaunajā mītnes zemē bieži paši vēlas apmesties uz dzīvi mikrorajonos, kuros tradicionāli ir apmetušies viņu tautieši.

Zviedru valodas apguve imigrantiem Zviedrijā ir nevis valsts, bet pašvaldību kompetencē. Tāpēc tieši pašvaldības rīko ieceļotājiem zviedru valodas kursus un eksāmenus un tie ir bez maksas. Pašvaldības atbild, lai trīs mēnešu laikā (kopš ierašanās valstī) imigrants varētu sākt valodas mācības kursus. Tagad izrādās, ka valodas kursi vēl nav imigrācijas problēmu atrisinājums. Husbijas nemieri liecina, ka integrācija šeit ir bijusi formāla, nepietiekoša un stāvoklis šajā jomā faktiski ir neapmierinošs.

Imigrācijas politikas vēsture

Apmēram 15% no 9 miljoniem Zviedrijas iedzīvotāju ir dzimuši ārzemēs, un tos arī mēdz uzskatīt un arī oficiāli dēvēt par imigrantiem.

Vēsturiski Zviedrija vienmēr ir bijusi etniski salīdzinoši viendabīga valsts, un lielāki imigrācijas viļņi šeit iesākās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad bija nepieciešams darbaspēks zviedru industrijai.

Tolaik Zviedrija sociāldemokrātiskās politikas rezultātā kļuva arī par patvēruma meklētāju miera ostu karu un politisko apvērsumu plosītu valstu bēgļiem no visas pasaules. Var uzskatīt, ka politiskā imigrācija Zviedrijā faktiski sākās ar baltiešu bēgļu plūsmu pēc Otrā pasaules kara. Tolaik Zviedrija uzņēma vairākus desmitus tūkstošu bēgļu no Baltijas valstīm, taču šis labvēlības periods neiztika bez pārrāvumiem. 1946. gadā zviedru valdība pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un izdeva PSRS 146 latviešu, igauņu un lietuviešu karavīrus, kuri bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās un pēc kara pieprasīja sev politisku patvērumu Zviedrijā. Šo aktu sauc par «baltiešu izdošanu», un tas iegājis valsts vēsturē kā kauna traips.

Laikā no 1936. līdz 1976. gadam Zviedrijā pie varas bija Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Šajā laikā Zviedrijā tika īstenotas sociālas reformas un nodokļu veidā nodrošināta ienākumu pārdale, kas radīja «tautas mājas» vienlīdzības situāciju, nivelējot dažādu profesiju cilvēku ienākumus apmēram vienādā līmenī. Tā tika mākslīgi radīta situācija, kurā faktiski nebija būtisku atšķirību starp iedzīvotāju ienākumiem dažādās profesijās. Sociālisms bija uzcelts, un šis apstāklis radīja Zviedrijai sociāli taisnīgas valsts slavu visā pasaulē.

29 000 imigrantu katru gadu

laiva

Saite: Sverige Idag. Teksts uz attēla: Nākošā pietura Zviedrija.

Šodien Zviedrijā jau sen vairs nevalda sociāldemokrāti, ir sabrukusi «tautas māja» un dramatiski pieaug atšķirības iedzīvotāju ienākumos. Sabiedrības nabadzīgāko skalas galā atrodas tieši imigranti.

Lai arī Zviedrijā ir reģistrēta daudz labāka dzimstība nekā Latvijā un valstī notiek arī emigrācijas procesi (Zviedrijas pilsoņi emigrē uz angliski runājošām valstīm, ieskaitot Austrumeiropu), iedzīvotāju skaits valstī turpina pieaugt. Katru gadu vidēji tiek piešķirtas darba atļaujas apmēram 17 000 ārzemniekiem, kas ir ārpus ES valstu pilsoņi un apmēram 12 000 ārvalstnieku saņem patvēruma tiesības (galvenokārt no Sīrijas, Somālijas, Afganistānas, Serbijas, Krievijas un citām valstīm). Emigrantu skaits, kas katru gadu emigrē, ir apmēram 50% no kopējā imigrantu skaita. Tātad iedzīvotāju pieaugums migrācijas rezultātā Zviedrijā ir ar plus zīmi.

Nacionālie politiķi grib ierobežot imigrāciju

Zviedrijas parlamenta diskusijās tikko izskanēja viedokļi, ka visu iepriekšējo gadu sociāldemokrātu īstenotā imigrācijas politika ir radījusi priekšnosacījumus ieceļotāju segregācijai. Šie imigranti neuzticas varai un tās pārstāvjiem, slikti zina zviedru valodu, ir bez izglītības un darba iespējām un tātad – bez reālām cerībām uz labāku nākotni.

Nacionālā flanga politiķi tagad iesaka ierobežot imigrāciju, radot imigrantiem virkni šķēršļu. Ja reiz ieceļotāji mērķē uz Zviedrijas materiālajiem labumiem un izglītību, tad esot jāizvirza arī prasības viņiem sasniegt noteiktu zināšanu apguves līmeni zviedru valodas kursos un obligāti jāapgūst sabiedrības mācība šo kursu ietvaros. Ja šis prasības netiek izpildītas, tad nākšoties samazināt valsts sociālā pabalsta apjomu. Pilsonībai ir jākļūst par burkānu. Tikai tie, kas saprot, kādā valstī viņi dzīvo, kādas tajā ir noteicošās normas un likumi, un zina attiecīgās valsts valodu, var pretendēt uz pilsonības iegūšanu.

Imigrantiem būs vairāk kursu un pagaidu darba vietu

Taču atgriezīsimies pie nesen notikušajiem grautiņiem. Husbijas nemieros piedalījās galvenokārt pusaudži, kas nekur nemācās un nekur nestrādā. Daži zviedru riksdāga deputāti ir pārliecināti, ka vajadzētu palielināt vecāku atbildību par savu bērnu likuma pārkāpumiem. Nacionāļi ierosina samazināt šiem vecākiem bērnu pabalstu, kuru Zviedrijā izmaksā par katru bērnu līdz 18 gadu vecumam (84 lati mēnesī par katru bērnu). Šie vecāki bez tam būtu jāsūta uz specializētiem kursiem, kur tos apmācītu, kā audzināmi bērni un pusaudži.

Daži politiķi iesaka likvidēt likuma normu, kas atļauj patvēruma prasītajiem pašiem izvēlēties pirmo dzīves vietu Zviedrijā, lai tādējādi mazinātu segregāciju geto rajonos – «mazajās Krievijās», «mazajās Sīrijās» u.tml.

Riksdāga debatēs plaši tika diskutēts arī par to, vai dot tiesības policijai šādos nemieru gadījumos izmantot ūdens lielgabalus un citus speciālos «kaujas» līdzekļus, kuru zviedru policijai nepietiekot.

Husbijas nemieri zviedru nodokļu maksātajiem un apdrošināšanas kompānijām izmaksāja ap 6 miljoniem latu.

Kopš 1989. gada Zviedrijā aktīvi rosās integrācijas ministrs, taču šo ministru īstenotā politika ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Tagad politiķi nemierīgo imigrantu rajonu pusaudžiem sola vasaras darba vietas, gatavojas piešķirt papildu līdzekļus zviedru valodas apmācībai un bezdarba likvidēšanai segregētajos rajonos.

No šīm problēmām (iespējams) būtu jāmācas arī kaimiņvalstīm.

Arī Latvijā.

Krievus vilina pārcelties uz dzīvi Zviedrijā.

2011. gada 15. novembrī
Sorseles pašvaldība izveidojusi īpašu projektu, kas paredz ziemeļu reģionu krievu masveida pārcelšanos uz dzīvi Zviedrijā.

Pašvaldības vadītājs  šādi cer palielināt sava reģiona iedzīvotāju skaitu.

–  Man šķiet, ka Sorselei tas būs liels ieguvums. Par mūsu iniciatīvu Krievijā jau zina daudzi. Par to tikko informēja arī Krievijas televīzija Maskavā. Tagad nāk pieteikumi straumēm! – medijiem lepojās pašvaldības vadītājs Jorans Vīkštroms.

Ziemeļzviedrijas reģionos strauji sarūk iedzīvotāju skaits.

Nākas slēgt skolas un veikalus, bankas, dzīvojamās mājas un vilcienu līnijas.

Daļa iedzīvotāju (īpaši sievietes un jaunieši) nevēlas palikt uz dzīvi valsts tālajos, polārajos apgabalos.

Viens no iemesliem ir tumsa (polārā nakts) ar kuru jārēķinās samērā ilgi.

Citi iemesli ir izklaides un darba vietu iztrūkums šajos reģionos (salīdzinoši ar valsts centrālo daļu un Dienvidzviedriju).

Līdz šim ziemeļu pašvaldības mēģināja piesaistīt šiem reģioniem krievu sievietes (ar mērķi palielināt iedzīvotāju skaitu) taču šis ”imports” nekļuva par veiksmīgu pasākumu.

Tagad ziemeļzviedri importēs krievu iedzīvotājus ar visām ģimenēm.

Līdz šim pašvaldība Sorselē jau saņēmusi ap 900 iesniegumu no krievu ģimenēm, kas gatavas pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Zviedrijas ziemeļos.

Vairums no iesniegumiem esot ” labi formulēti” un pretendenti esot ”ar labu izglītību – ārsti, veterinārārsti, skolotāji un inženieri” – uzsver Jorans Vīkštroms.

Krievu pievilināšanas projekts pašvaldībai izmaksās ap pusmiljonu latu un šī nauda sākumā tiks investēta zviedru valodas kursos. Valodu (nākamajiem imigrantiem) vispirms mācīs uz vietas Krievijā.

Pašvaldības vadītājs cer šim projektam piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu.

Viņam esot tukši dzīvokļi, kurus piedāvāt krievu ieceļotājiem.

Darba neesot.

Taču viņš ir optimistisks.

Pārējās Ziemeļzviedrijas pašvaldības rūpīgi seko notikumu attīstībai Sorselē.

Ja viss norisināsies sekmīgi, tad  arī Molo, Stūrumana, Vilhelmīna, Dorotea, Osele, Noršjo un Luksele rīkosies līdzīgi.

Vienīgā problēma, kuru Sorseles pašvaldība vadītājs nav paredzējis – viņš nevarēs krievu cilvēkus ar varu piestiprināt savam nepopulārajam ziemeļu reģionam.

Var gadīties, ka jaunie imigranti (pēc zināma laika) pārcelsies uz valsts vidieni un projekts ar to būs izgāzies.

Taču var gadīties, ka polāro rajonu iedzīvotāju imports būs veiksmes stāsts.

To rādīs laiks. 

Tautību vajāšana medijos – tagad arī Latvijas slimība.

2011.gada 19. jūlijā

Dāņu uzņēmējs, miglo rapšu lauku, masveidā noindē bites” – ziņo mediji. Mēs – lasītāji secinām – nelietis dānis! Bites mirst, bizbizmārītes arī un mediji mums paskaidro, ka ”tik lielu postu biškopji Latvijā vēl nav pieredzējuši”.

Otrs posta iemesls vafeļu frontē atkal dānis, taču šoreiz nevis fermeris, bet profesors, kas norādīja uz veselībai kaitīgo saturu ”Selgas” vafelēs. Kūdām arī pret to. Sākam tiesas un klaigājam, ka šis cilvēks apzināti grauj Latvijas ekonomiku, jo viņš taču ”ir dānis”!

Pie Brīvības pieminekļa gandrīz regulāri čurā briti, zviedri un īri. Nelieši, šie ārzemnieki! Vai ne?

Soross spokojas kā “pasaules ļaunums” Lemberga piekritējiem, jo arī Soross ir ārzemnieks un tieši tāpēc – “slikts”.

Cik tālu mēs iesim, kūdot un rīdot pret ārzemniekiem?

Cilvēka tautība mums medijos jau kļuvusi par gandrīz vai vienīgo ”pazīšanās zīmi”.

Iespējams, ka mediji nemaz neapzinās, ka ar šo viņi faktiski nodarbojas ar …kūdīšanu un rīdīšanu pret noteiktas tautības cilvēkiem.

Ja minētais ”rapšu smidzinātājs” ir veicis pārkāpumu pret Latvijas vidi un dabu, tad viņam pašam par to arī jāatbild, nevis jākar pie zvana ” dāņi”. Ja piedzērušies tūristi sistemātiski urinē pie pieminekļa, tad mums jāsāk domāt par publisko tualešu skaita palielināšanu un jālūdz tās finansēt krogiem, kas plaši tirgojas ar alu pilsētas centrā. Nav tā, ka pie vainas ir cilvēku tautība. Vainīgi ir konkrētie cilvēki.

Ar šo pašu problēmu man nācies bieži cīnīties Zviedrijā, kad pie zvana tiek kārti kārtējie ”latvieši”, medijos uzsāk kropļot latviešu uzvārdus vai jaukta Lietuva ar Latviju.

Tā notiek un zviedru mediji atkāpjas un atvainojas.

Viņi zina, ka tā darīt nedrīkst.

Skandalozajā ”Lavala lietā”, latvieši tika traktēti kā manipulatīvi, slikti  celtnieki un bija jāpieliek diezgan daudz pūļu, lai pieprasītu izbeigt ”Latvijas” kāršanu klāt Lavala problēmām zviedru medijos.  Daļēji tas izdevās.

Par šo pašu problēmu rakstīju arī savā grāmatā ”Cenzūra kā mediju misija” (angļu valodā), kura analizēju tieši šo mediju aizrautību vajāt cilvēkus, slānot viņu tautību.

Visas latvietes, krievietes vai ukrainietes nav atbildīgas par to, ka viena daļa šo tautību sieviešu ir prostitūtas un pārdod savu miesu ārzemēs. Visi lietuvieši nav zagļi un visi latvieši nav slikti celtnieki.

Tāpēc izbeigsim kārt klāt cilvēkiem tautību brīdī, kad viņi veic kādu pārkāpumu vai pat noziegumu.

Konkrēta cilvēka konkrētai rīcībai/pārkāpumam nav nekāda sakara ar viņa tautību, etnisko piederību.

Rīkosimies pret lauksaimnieku, kas nobendējis bites (nevis pret dāni), diskutēsim ar ”vafeļu profesoru” nevis kūdīsim atkal pret dāni.

Beigsim vajāt zviedrus par bankām un ”sabrauktajām policistēm”, jo aizņēmumus ņēma mūsu tautieši paši un sabraukto policistu lietā savu roku pielika Latvijas tā laika ģenerālprokurors un vietējie kukuļņēmēji, kuri apzināti palīdzēja Bū Anderšam Juhansonam atstāt Latviju un izsprukt no soda.

Cerams, ka tā būs.

Asiņainais klauns Kadafi un mīklainie krievu hakeri pret Swedbanku.

2011.gada 23. februārī

”Esmu revolucionārs! Savu zemi nekad nepametīšu! Miršu te varoņa nāvē!” – skaudri paziņoja diktators no televizora. Fonā viņam bija gruveši. Tie paši, kurus amerikāņi sabombardēja 1986. gadā. Valsts televīzijas kadrs bija skaudrs jo Kadafi pavēstīja, ka ”ar dūrēm sadragāsim amerikāņus un angļus, neliešus – arābu medijus, nepateicīgos padotos, ārzemju spiegus, konstitūcijas neievērotājus!” Pēc viņa domām nekārtības ceļ neliela grupa narkomānu, kas uzbrūk miermīlīgajiem lībiešiem ” kā žurkas”! Protams, ka Kadafi nolasīja citātus arī no savas ”Zaļās grāmatas” (viņam ir šāds traktāts, tāds pats kā Mao). Tur bija viss precīzi norādīts kādi sodi gaida demonstrantus un visus pārējos nepaklausīgos. Skatoties ekrānā uz šo grāmatu, es iedomājos, ka mums latviešiem tomēr ir paveicies, jo mums vēl nav nācies piedzīvot ”Oranžo grāmatu”. No tās liktenis mūs tomēr pasargājis 🙂

Kadafi runa ir jau iegājusi vēsturē. Kā nikna, realitāti neaptveroša maniaka murgi.

Dienu iepriekš viņš pavīdēja valsts TV ekrāna 22 sekundes, ievēlās limuzīna aizmugurējā sēdeklī ar visu lietussargu.

Viņš esot gatavojies ” iet palīgā” jauniešiem laukumā, taču…līstot lietus.

Taču jau nākamajā dienā Kadafi trakoja pa īstam. Dusmu izvirduma laikā viņu mēģināja sazvanīt ANO ģenerālsekretārs, lai 40 minūšu garā telefonsaruna pierunāt viņu nešaut uz saviem pilsoņiem revolūcijas vārdā.

Žurnālistus valstī joprojām neielaiž un vietējie novērotāji ziņo par milzīgu upuru skaitu. Spāņu El Pais liecina, ka cilvēki uz ielām Tripolē vakar šauti no helikopteriem. Amira, zviedru kolēģu radiniece, kas strādā lībiešu bērnudārzā , pa telefonu liecināja, ka karavīri šāvuši vakar un šodien cilvēkus uz ielas, visur mētājas līķi un no sava virtuves loga pilsētas centrā viņa redzot pašlaik uz ielas  vismaz 50 ievainotos un mirušos. Esot bail iet ārā un sniegt cietušajiem palīdzību. Drošībnieki sirojot kā apdulluši, šaujot katru, kas atrodas uz ielas. Pašlaik sākoties bruņoto bandu ”tīrīšanas akcijas”, drošībnieki zvana pie dzīvokļa durvīm un uzdod tikai vienu jautājumu ’” Esat par vai pret Kadafī?”. Ja esat pret, tad nolinčos uz vietas.

Vakar un šodien turpinās demonstrācijas pie Lībijas vēstniecības Stokholmā. Vakar vēstniecības personāls beidzot tomēr uzvilka mastā jauno Lībijas revolūcijas karogu, kā zīmi, ka solidarizējas sar savu tautu. Sarkan-melni-zaļais karogs saucas ” atbrīvošanās karogs”  un ir Lībijas karaļvalsts oficiālais valsts karogs (pirms Kadafi valsts apvērsuma 1969. gadā).

Tikmēr zviedru mediji, turpinot lasīt Wikileaks dokumentus, atklāj aizvien jaunas un interesantas lietas savas valsts sakarā. Izrādās, ka krievu hakeri ir mēģinājuši sagraut Swedbankas drošības sistēmas. Amerikāņu diplomātu ziņojumos šie fakti datēti ar 2008. gada 22. septembrī, uzbrukumi esot vērsti pret Swedbankas Igaunijas biroju Tallinā.

ASV dokumentos norādīts, ka krievu hakeri vajā Swedbanku jau sen, lai ”testētu uzbrukumu rietumu bankām” un gatavotos vēlākiem uzbrukumiem lielākām bankām. Bankas vadība Stokholmā šos faktus nekomentē. DN ir pārliecināta, ka šie uzbrukumi saistīti ar krievu hakeru uzbrukumiem Igaunijai 2007. gadā un, ka šo darbību atbalsta un finansē Kremlis. Amerikāņu dokumentos norādīta šo uzbrukumu saistība ar Gazprom akcijām pret Ukrainu 2006. gada janvārī.

Swedbanka piedzīvojusi vairākas hakeru blokādes, arī 1010. gada novembrī bankas darbība bija paralizēta vairākas stundas. Arī toreiz Swedbankas vadība noliedza organizētu hakeru uzbrukumu.

Motīvi šādai rīcībai var būt ekonomiski un politiski, nav izslēdzama arī šantāža.

Pagājušajā nedēļā kāds noziedzīgs grupējums bija ielauzies norvēģu bankas klientu datoros ar mērķi uzzināt viņu interneta bankas kodus. Tikmēr Wikileaks turpina atmaskot un patiešām žēl, ka kolēģi Latvijā tos maz izmanto. Iespējams, ka tajos ir pārsteigumi 🙂 !