Šodien mazliet par cilvēkiem, kuri palīdz ukraiņiem. Viena no viņiem ir 30 gadus vecā Tilde Ādenbruka. Viņu šeit strādāt pilnvarojusi organizācija Operation Aid. 

Tumsa jau sen gaismu aprijusi pie kādas degvielas stacijas, Doņeckas tuvumā. Maisi uz sūkņiem un tikai pēc krietna laiciņa no tumsa izlien bruņumašīna. Ar to transportē ievainotos, jo krievu apšaude ir nepārtraukta un bez “bruņām“ pārvietošanās neesot iespējama. Tilde viņiem nodod kastes ar zviedru guļammaisiem. „Mums slikti ar guļammaisiem ierakumos,“- secina Serhijs. Esot sliktas kvalitātes – salst un izgulēties tajos neesot iespējams. Daži tāpēc līduši gulēt tuvāk ugunskuram un „maiss“ sadedzis. Tagad privātpersonas no Lielbritānijas un Zviedrijas dāvina savus guļammaisus lietotus, un jaunus arī. Esot ļoti noderīgi.

„Krāvēji“ cīnās pie Bahmutas. Krievi esot tik tuvu, ka bieži viņus var reāli redzēt. 

Ko vēl vajadzētu? Reāli? Ko?

Puiši raugās cits un citu samulsuši. Vispār jau … vajadzētu visu ko. Viņi parunāšoties ar pārējiem un tad paziņošot. Paldies! 

Auto iebrauc tumsā un pazūd.  

Tildei vēl jāizdala kastes ar smakas filtriem morgu darbiniekiem un maisiņi ar mentola filtriem karavīriem, kas vāc projām kritušos no kaujas lauka. Katru dienu iet nojā vairāki simti cilvēku, reizēm pat ap 250. „Man šķiet, ka cilvēki ārpus Ukrainas tā īsti nesaprot kas te notiek. Te ir reāls, maksimāls karš. Te mirst simtiem. Vienkārši šausmīgi cik daudz cilvēku iet bojā“, – nopūšanas Tilde. Šis ir reāls, ikdienas terors.

Nav filma un nav videospēle, bet reālā dzīve. 

Prātam neaptverami, ka šis ārprāts turpinās un to koordinē Putins no sava siltās istabas Kremlī. 

Eksistē arī citas palīdzības līnijas, arī tepat pie mums Latvijā. 

Ko šobrīd ukraiņiem vajadzētu?

Vajadzētu siltas jakas, zeķes. Dronus un ātrās palīdzības mašīnas. 

Piebraucot pie Bahmutas jāuzvelk bruņu veste. Ķivere. Visi skatās gaisā, lai saprastu vai ir „baltās strēmeles“, kas norāda, ka krievu raķetes sākušas savu iznīcinošo ceļu.  Ja nav, tad var mēģināt iet tālāk. Te kaujas pretī Vāgnera grupa un ilgi atrasties uz vietas nav ieteicams. 

Domāju par šiem nesavtīgajiem cilvēkiem, kas palīdz. 

Cenšos to darīt savas profesijas ietvaros, rakstot katru dienu par Ukrainu. Palīdzot viņiem garīgi un tas nav maz. Ja būtu medicīna māsa, iespējams brauktu palīgā, tāpat kā Tilde vai abi briti Benedikts un Lī, kas transportē ievainotos no kaujas lauka uz slimnīcām. Sagrautajā pilsētā joprojām ir cilvēki, kas cenšas izdzīvot zem drupām. 

Septiņus gadus vecais Staņislavs atzīstas, ka viņam ir bail no šī kara. Katru dienu. Ļoti, ļoti bail. Deviņus gadus vecā draudzene Vika lielās, ka viņai gan neesot vairs šausmu sajūta. Kāpēc viņi visi nebēg projām?

Nemākot bēgt un nezinot kā to dara.  Tilde mēģina māti pierunāt. Pārcelties uz Poliju. Tur būšot klusums, skola un ēdiens.  

Ukraiņu cīņa ir mūsējā. Paldies cilvēkiem, kas uzņemas šo bīstamo palīdzēšanas darbu. Tildi ieskaitot. Pēc nedēļas (caur Facebook), viņa saņēma vēstuli no ierakumiem: „Mani frontes biedri pašlaik guļ. Cieši aizmiguši. Satinušies jūsu siltajos guļammaisos. Tas ir tik lieliski, ka ir cilvēki, kas prot un spēj palīdzēt īstajā vietā, pareizā laikā un tā kā vajag. Ir gatavi braukt tūkstošiem kilometru, lai uzdāvinātu mums naktsmiegu. Beidzot! Liels paldies par to!“ (Jegors)