Godīgums nav gadalaiks, kas iestājas pats. Saviem spēkiem. Tas jārespektē. Citādi nejēdzības kļūst par normu. Par to arī šis stāsts. Proti – Netflix sācis demonstrēt dokumentālo filmu sēriju „Mūsu tēvs“, kurā var noskatīties savādus stāstus par sieviešu insemināciju ar paša daktera spermu.
Stāsts sākas ar laulātu pāri. Abi izglītoti, nodarbojas ar zinātni, satiek labi, mīl viens otru, taču pēcnācēju viņiem nav. Tad nu vēršas pēc palīdzības pie vietējā ārsta, sena paziņas un privātas ginekoloģijas klīnikas īpašnieka daktera Donalda Klīna (Donald Cline). Pazīstama un cienījama cilvēka, kas iekļaujas reģionā viedokļa noteicēju spicē un ieņem nozīmīgu vietu arī baznīcā. Protams, viņš ir gatavs inseminēt Šerīnai Fārberei viņas vīra spermu klīnikas apstākļos. Tā tobrīd darīja daudzi, un rezultāti bija labi. Šerīna ieradās Klīna klīnikas ginekoloģiskajā kabinetā ar sava laulātā drauga spermu burciņā. Izņēma to no somiņas un iedeva dakterim injicēšanai. Viss notika kā plānots, un pēc pāris mēnešiem piedzima dvīnītes.
Kas notika pēc tam?
Gāja gadi, un ar laiku viena no dvīnēm pati sāka apmeklēt dakteri Klīnu ginekoloģiskiem un mammogrāfijas izmeklējumiem. Tā kā Šerīnai bijusi kāda iedzimta slimība, ko, iespējams, pārmantojuši arī bērni, meita veica DNS testu. Pēkšņi noskaidrojās, ka dzīvesbiedrs tomēr nav Šerīnas bērnu bioloģiskais tēvs. Vēl trakāk – meitām ir 93 pusmāsas un pusbrāļi, tēvs visiem ir mammas ārstējošais ārsts, ginekologs Donalds Klīns. Atklājums noticis laikā, kad vecāki jau sasnieguši 70 gadu slieksni, un viņi bijuši smagi satriekti par notikušo. Izmisuši, pazemoti un nelaimīgi. Par šo pašu tēmu šobrīd stāsta arī divas citas filmas: „Gigantiskais spermas skandāls“ (Nīderlande) un „Mazais Dievs“ (ASV).
Kā tas varēja notikt, ka vietējiem labi pazīstami un sabiedrībā cienījami ārsti varēja šādi pārkāpt profesijas ētiku?
Jā, daži tādi izrādījās. Laikā no 1960. līdz 1980. gadiem pamanījās pacientes vizītes laikā onanēt blakus telpā un pēc tam ievadīt pacientes makstī savu, nevis dzīvesbiedra spermu. Pēc tam tas vairs nebija tik viegli izdarāms, jo spermu sāka iesaldēt pirms izmantošanas un tad blēdīties un krāpties kļuva grūtāk. Pamazām šos pārkāpumus pamanīja, atklāja, un nelietība nāca gaismā. Paradoksāli, ka šādu gadījumu ir bijis samērā daudz. Ne tikai ASV, bet arī Nīderlandē, Kanādā, Dienvidāfrikā. Kāda kino grupa esot atklājusi 44 ārstus, kas rīkojušies tieši tāpat un tikai DNS testi tos atmaskojuši. Var pieļaut, ka šādu gadījumu ir vairāk, nekā līdz šim noskaidrojies.
Kāpēc fertilitātes ārsti šādi rīkojās?
Diezgan daudzas manas paziņas ir mākslīgās apaugļošanas ceļā tikušas pie sava bērna. Normālās, atbildīgās klīnikās ar pārbaudītiem donoriem. Gadās, ka laulātai mātei ir ginekoloģiskas problēmas, kas traucē palikt stāvoklī, tad ārstu palīdzība lieliski palīdz un šādu praksi var tikai apsveikt. Taču kā izvairīties no ārsta melīguma un manipulēšanas, kas šādos gadījumos ir dramatiski traģiska lieta? Kāpēc daži ārsti šādi rīkojas?
Iespējams, ka tā ir psiholoģiska problēma. Varas apsēstība. Dieva spēlēšana. Vēlme parādīt savu varenumu un uzjautrināties, ka gandrīz visiem pacienšu bērniem tēvs ir viens un tas pats. Pat neiedomājoties, ka vēlāk šis apstāklis var radīt virkni traģēdiju nelielajā pilsētā, ja, piemēram, jaunlaulātie galu galā izrādīsies pusmāsa un pusbrālis. Pat nesaprotot, ka pienāks laiks un viss atklāsies. Noskaidrosies. DNS testi nolika šos „dievus“ pie vietas, taču gigantiska traģēdija pa to laiku bija jau notikusi.
„Man šķiet, ka šī ir tipiska vīrieša varas apzināšanās. Varas gaviles – nomuļķot sievieti, kas atnākusi pie ārsta pēc palīdzības,
un izrīkoties ar viņu pēc saviem ieskatiem. Varas sajūta ir pirmā un dominējošā šajos gadījumos. Nav izslēgts, ka šāda izaicinoša rīcība rada spriedzi pašam un baudas sajūtu arī,“ konstatē seksologs Kārlis Norvalds. Vai ir tā, ka vīrietis vēlas izplatīt savu sēklu maksimāli plašā reģionā un panākt, lai iespējami daudzas sievietes dzemdē viņa bērnus? Tāds pieņēmums sabiedrībā eksistē. Kārlis Norvaldam šķiet, ka šis ir kārtējais kļūdainais pieņēmums un pasaka par vīrieša dabu. „Neticu un nepieņemu šo stāstu par testosteronu un vīrišķo dabu. Nē, tā nav. Tas ir izdomājums. To radījusi sabiedrība un turpina kultivēt šo aplamo murgu. Šāda slepena, neviena nepamanīta labticīgas pacientes inseminācija ārsta kabinetā nozīmē, ka dakteris var diktēt un pakļaut sievieti sev. Tā ir varas sajūta, kuru šādi cilvēki vēlas panākt. Tātad – varmācība. Lai uz savas izdarīšanās fona justos svarīgāks arī tad, ja neviens cits par to nezina,“ spriež Kārlis Norvalds.
Trīs no vainīgajiem ārstiem bijuši gaišiem matiem un zilām acīm. Vai viņu galvās dominēja rasu bioloģijas principi? Ideja, ka viņi aplaimo pacientes? Jā, to nevar izslēgt. Piemēram, viena no sievietēm, kas izaudzināja daktera Klīna bērnu, filmā vēsta, ka viņas vīrs bijis indiāņu izcelsmes. Klīns acīmredzot iedomājies, ka aplaimo viņu, injicējot savus – baltā cilvēka gēnus. Juties labāks un vērtīgāks par sievietes dzīvesbiedru.
Epstīna bērnu stallis
Pirms dažiem gadiem ASV cietumā pašnāvību izdarīja pazīstamais amerikāņu finansists, uzdzīvotājs Džefrijs Epstīns. Viņš tika apsūdzēts nepilngadīgu meiteņu izmantošanā un sodīts par seksuālu pakalpojumu tirgošanu ietekmīgām personām ASV un Lielbritānijas varas elitē. Kāda viņa seksa verdzene Virdžīnija Džufrē tiesā liecinājusi, ka bijusi spiesta sniegt seksuālus pakalpojumus pazīstamiem amerikāņu politiķiem un uzņēmējiem.
Izrādās, ka Epstīna klientu skaitā bijuši arī bijušie ASV prezidenti Donalds Tramps, Bils Klintons un britu princis Endrū. Visi, protams, savu vainu nolieguši.
Taču ar šo sāga nebeidzas. Pēc Epstīna nāves 130 bērnu pieteikušies uz viņa mantojumu. Izrādās, ka kāda nomaļā Ņūmeksikas pilsētā bijusi izveidota fertilitātes klīnika, kurā vismaz 20 sievietes saņēmušas injicētu viņa spermu. Šo absurdu atklāja “The New York Times” žurnālisti. Izrādās, ka Epstīnam bijusi pārliecība, ka cilvēces kvalitāti var uzlabot selekcionējot. Cilvēkus tieši tāpat kā lopiņus. Šo nejēdzīgo praksi jau attīstīja Hitlers ar savu „Lebensborn“ projektu, un mēs redzējām, kas no tā visa iznāca.
Ticība pārcilvēkiem vai ideja, ka sievietēm vajag dzemdēt talantīgu, apdāvinātu vīru bērnus, vispār eksistē zināmos iedzīvotāju slāņos joprojām. Tāpēc nav ko brīnīties, ka dažiem ienāca prātā, ka vajadzētu izveidot Nobela prēmiju laureātu spermas banku. Jā, tāda ideja bija. Taču tikai viens laureāts uz šo aicinājumu atsaucās. Iznāk, ka izcili talantīgie nav narcisi vai savas varenības apsēsti. Labi, ka tā.
Taču visi nav nedz loģiski, nedz saprot svešvārdus „ētika“ un „morāle“. Tāpēc Kalifornijā (California Cryobank) var iegūt spermu ar noteiktiem parametriem. Tātad samaksā un saņem spermu, kas nodrošinās bērnam Džona Travoltas vai Breda Pita izskatu. Daži tam notic un samaksā.
Jaunais stils
Šodien sieviete diezgan viegli tiek pie bērna bez vīrieša. Jeb precīzāk, bez dzimumakta. Izveidojies pat specifisks serviss šajā jomā, kad noteikti kungi piedāvā tikšanos publiskā vietā, pasēž kopā ar nākamo māti pie galdiņa, parunājas un pēc tam aiziet uz tualeti, lai piepildītu pudelīti ar savu spermu. Tālāk rīkojas sieviete pati. Šādi tas turpinās katru mēnesi, kamēr sieviete ir stāvoklī. Par pakalpojumu spermas donors naudu nepieprasa. Kas ir šie cilvēki? Viena daļa no viņiem nespēj nodibināt attiecības ar sievieti un tāpēc dzīvo celibātā. Citi uzskata, ka šīs ir viņa uzvaras, ja dāma jau pirmajā reizē paliek stāvoklī. Trešais it kā vēlas „kaut ko atstāt pēc sevis“, kaut arī zina, ka šo bērnu nekad nesatiks, neaudzinās un nebūs bērna mātes un mazuļa tuvumā.
Vai iespējams, ka kaut kur arī šodien atkārtojas šausmu stāsts par „dakteri- visu ciema bērnu tēvu“?
„Nē, tā nenotiek. Akadēmiskās slimnīcās rutīnas ir pārbaudītas un lēmumus pieņem vairāki cilvēki,“ komentē privātās fertilitātes klīnikas Livio Göteborg direktors. Pēc viņa domām, lielajās slimnīcās šādas nejēdzības notikt nevar. Sistēma tagad cita. Tas, ko rāda aktuālajās kinofilmās, ir traģiski. Tas graujot nozares prestižu. Taču reālajā dzīvē viss ir sertificēts un šādas nejēdzības vairs notikt nevarot.
Kā tiek izvēlēti donori?
„Pēc lielas un pamatīgas pārbaudes. Viņi zina un saprot, kādā procesā piedalās. Tas ir altruisms, kas viņus motivē. Naudu par to neviens nesaņem. Tie, kuriem nav izpratnes, ar ko viņi nodarbojas, netiek akceptēti.“ Tātad – katrā konkrētajā gadījumā tiek izlemts, vai bērns vēlēsies un drīkstēs uzrunāt savu tēvu, sasniedzot pilngadību.
Sievietēm, kas izmanto šos pakalpojumus privātās klīnikās, jārēķinās, ka mazulim var būt daudz pusbrāļu vai pusmāsu. Leontīne nāca pasaulē, pateicoties Dānijas klīnikai, un šodien – 24 gadu vecumā viņa mēģina apzināt savus pusbrāļus un pusmāsas. Ar DNS testa palīdzību. Māte esot teikusi, ka šādu cilvēku varētu būt ap 12, taču šodien izskatās, ka tomēr ap 70.
Taču atgriezīsimies pie blēžiem, kas izmantoja savu ārsta kabinetu, lai izrīkotos ar pacientēm pēc saviem ieskatiem. Viens no viņiem ir Kvinsijs Fortjē (Quincy Fortier), kurš pamanījās izmeklēšanas laikā pat ievadīt savu spermu 17 gadus vecās audžumeitas ķermenī. Meitene domāja, ka notiek parastā ginekoloģiskā apskate, taču vēlāk izrādījās, ka viņa ir stāvoklī, un nācās laist pasaulē bērnu, kuru adoptēja citi vecāki. Kā šis bērns jūtas šodien? Jā, viņš atrada savu bioloģisko tēvu pēc daudziem gadiem un mēģināja saprast, kā šāda lieta varēja notikt ar viņa toreiz 17 gadus veco mammu. Ārsta apmeklējuma laikā. Dakteris Fortjē tagad taisnojas, ka tas bijis pārpratums, „kaut kas sajaukts“ utt. Galu galā, kā tas iespējams, ka meitene palika stāvoklī kā jaunava Marija? Bez fiziska kontakta ar vīrieti?
Daudzi neticēja, ka tā var būt. Protams, pie notikušā vainoja meiču. Pēc tam viņai atņēma bērnu kā jau izlaidīgai sievietei. Zēns uzauga audžuģimenē. Vainīgā parasti mēdz būt sieviete. Tā ir pieņemts domāt.
Manuprāt šādos gadījumos vainīgs nav nedz testoterons, nedz vīrieša daba. Nē, nav.
Ap mums ikdienā ir ļoti daudz lielisku, elegantu, taktisku un šarmantu, atbildīgu un morāli motivētu kungu un puišu. Viņu ir daudz vairāk nekā nožēlojamo „kaktu dakteru“ ar „vietēja dieva“ ambīcijām, kurus bieži var sastapt incelkopienās. Jēdziens „incels“ ir saīsinājums angļu valodā jēdzienam piespiedu celibāts un apzīmē vīriešu grupu, kuri nespēj sākt romantiskas un intīmas attiecības ar reālām sievietēm. Viņi ir izveidojuši savas mizogīniskās teorijas, kurās sievietes vaino savās grūtībās. Kā norādīja “The Washington Post“, incelu kopiena demonstrē vientulības problēmu, bet vaino savās likstās sievietes, kas vairs nav viegli paņemamas un izmantojamas tā, kā to varēja izdarīt viņu tēvi un vectēvi.
Tad nu pie tā arī paliksim, ka daudziem intīmas attiecības ir tikpat nesaprotamas kā Mēness tumšā puse. Jo savstarpējās cieņas vietā ir nostājusies varmācība. Kā dakterim Donaldam Kīnam, kurš savas apsēstības dēļ padarīja sevi par visu ciema bērnu tēvu. Par postu sev un citiem.