Kremļa mediju staļļu galops un žurnālistes slīcināšana melos

Speciāli TVNET

Nē, 2018. gadā zviedru skolēniem nebija jāpielūdz Allāhs, musulmaņu migranti nedemolēja Jēzus statuju, valsts industrija nesagruva Eiropas Savienības noteikumu rezultātā. Nē, sekss ar zvēriem un līķiem nebija zviedru intīmās dzīves norma, kā to cītīgi centās apgalvot Krievijas mediji visu pērno gadu. Nē, Latvijas biatlonistes baltās zeķubiksēs, necīnījās Ukrainas frontē un vakcīnas nav bīstamas vakcinēto bērnu un pieaugušo veselībai, kā krievu troļļi centās iespaidot Rietumeiropas un ASV publisko domu.  

Melu un nepatiesas informācijas pērn bija daudz. 2018. gads bija informācijas kara piesūcināts. Līderpozīcijas te joprojām ir Krievijas dezinformācijas laboratorijas. Tur tika virzīta tālāk pretinieka (demokrātisko valstu) kompromitēšanas programma ar pretrunīgu ziņu ražošanu un pretinieka iekšējās komunikācijas loģikas sagraušanu, kā arī centrējoties uz konkrētu (nevēlamu) personību norakšanu. Tieši un nepastarpināti to varējām novērot „falšajās kaislībās“ Lielbritānijā, „dzelteno vestu sašutumā” Francijā un vēlēšanu procesa ietekmēšanā Latvijā un Zviedrijā.

 Kremļa ideologiem pieder mediju stallis svešvalodās un tāpēc viņiem daļēji izdodas apmulsināt neizglītotos ārzemniekus. Melu mašīnas spēja izbārstīt saindētus informatīvos graudus arī Latvijā, izrādījusies ļoti ietekmīga sabiedriskās domas ietekmēšanas svira. Ir cilvēki, kas tos nekritiski uzknābā. Pēc tam, paši to neapzinoties, kļūst par Kremļa uzbrucēju līdzskrējējiem, noderīgo idiotu lomā.

Ko cenšas iestāstīt Kremlis un kā reaģē ASV
Ukraina (Kremļa mediju interpretācijā) esot nacistu valsts, kas ar slēptu rietumvalstu palīdzību, modri uzglūn nevainīgajai Krievijai. ASV pašlaik gatavojoties trešajam pasaules karam, bet Eiropas Savienība brūkot kopā. Pasauli esot pārņēmusi neizbēgama islamizācija, kristīgās vērtības tiekot neatgriezeniski iznicinātas un vienīgā cerība mums esot glābējs Putins. Kā vienīgais un viedais pasaules vadonis. Mēs visi (rietumos) viņu gaidot ierodamies.

Vēl jautrāki stāsti Kremlī izgudroti par Skripaļu slepkavošanas mēģinājumu Lielbritānijā. Izrādās, ka Skripaļi (pēc Kremļa versijas) esot sirguši ar alkoholismu un cietuši no narkomānijas (nevis tika krievu spiegu indēti ar „Novičoku“, kas ir zinātniski pierādīts).

Pērn pierādījās, ka Kremļa propagandisti īpaši nežēlīgi izrēķinās ar nevēlamām personām, īpaši sievietēm ienaidnieka lomā. To skaitā bija ne tikai savulaik noslepkavotā krievu –amerikāņu žurnāliste Anna Politkovska, amerikāņu demokrātu politiķe Hilarija Klintone un lietuviete, valsts Prezidente Dalia Prunskiene, bet arī krieviete, žurnāliste Ludmila Savtjuk, somiete, žurnāliste Jesika Arou.c.

Anna Poļitkovska

Taču reizēm Kremlim tomēr neizdodas visiem nobārstīt melu graudus uzknābāšanai.

ASV nesen izvirzīta apsūdzība 13 krieviem par melu kampaņas rīkošanu, lai ietekmētu Prezidenta vēlēšanu iznākumu. Tas ir labs troļļošanas izgāšanās piemērs. Apsūdzību virza īpašais prokurors Roberts Mulers (Robert Mueller). Tātad tiesas uzmanības lokā ir 13 personas (krievi) un trīs viņu uzņēmumi. Ir konstatēts, ka tikušas zagtas 5 identitātes, lai izmantotu psiholoģiskajā karā pret amerikāņiem. Vairums apsūdzēto ir ar tiešajām saitēm Kremlī. Apsūdzībā norādīts, ka šie cilvēki apzināti rīkojuši aģitācijas kampaņas, lai ietekmētu amerikāņu vēlēšanu iznākumu. Galvenā sadaļa šajā kampaņās ir bijis melnais PR pret Donalda Trampa konkurenti – demokrātu partijas pārstāvi Hilariju Klintoni. Krievu aģenti pirkuši reklāmas laukumus, kuru ar mērķis bija kompromitēt Klintoni un izveidot amerikāņiem negatīvu priekšstatu par šo personu kā sliktu cilvēku. Vienā no pirktajiem reklāmas laukumiem ASV krievi publicējuši sekojošu tekstu: „ Hilarija ir sātans, viņas noziegumi un meli precīzi pierāda, cik ļauna viņa ir!“. Protams, ka šādi emocionāli spilgti apgalvojumi izklausās pēc „patiesības kliedziena“ un var ietekmēt vēlētāju simpātijas vai antipātijas balsošanas brīdī. Kāds cits piemērs, kuru krievi izmantojuši priekšvēlēšanu aģitācijai ASV ir tā saucamo Facebook grupu/kopu izveidošana. Viena no šādām Kremļa izveidotām grupām ASV bija “United Muslims of America”, lai tās ietvaros attīstītu ideju, ka Hilarija Klintone ir fanātiska musulmaņu atbalstītāja un tāpēc vēlas ieviest ASV šariāta likumus, kas protams ir meli. Domājošs cilvēks, par to pasmietos kā nejēdzīgiem meliem, bet naivāks un neizglītotāks tam notic un tāpēc nebalso par demokrātu kandidāti.

Kremļa propagandistu grupa, ierodoties Amerikas Savienotajās Valstīs,  bija iegādājusies fotoaparātus, telefonus, SIM kartes un citus priekšmetus un lietas, kas nepieciešami kampaņu realizēšanai. Pēc misijas pabeigšanas, visi pierādījumi tikuši likvidēti. Taču pilnīgi visas „pēdas“ likvidēt viņiem neizdevās. 2017. gada 13. septembrī Federālais izlūkošanas birojs (FBI) saglabāja kādu e-pasta vēstuli, kur viens no aģentiem bija sūtījis ģimenes locekļiem uz dzimteni. „Šodien darbā bija neliela krīze: FBI iejaucās mūsu aktivitātes (bez jokiem!). Tad nu man nācās kārtīgi pastrādāt, lai noslēptu visas pēdas kopā ar kolēģiem“.

Apsūdzībā norādīts, ka krievi ieradušies ASV ar vīzām, kas iegūtas, pateicoties viltotiem dokumentiem. Pēc tam nodrošinājuši sev iespēju manipulēt ar datoriem, kas izvietoti ASV, lai slēptu savas patiesās identitātes. Tikuši izveidoti viltoti banku konti, reāli amerikāni iesaistīti viņu organizētajās politiskajās aktivitātes, lai radītu patiesas darbības iespaidu.

Amerikāņi nesaprata, ka piedalās krievu aģentu rīkotās sapulcēs un mītiņos, viņiem šķita, ka viss notiek pa īstam un viņi piedalās godprātīgā vēlētāju kustībā“, – vēlāk liecināja bijušais ASV tieslietu ministrs Rod Rosensteins preses konferencē.  Viņš uzsvēra, ka aģentu darbība bijusi ļoti apjomīga- vienā un tajā pašā dienā viņi piedalījušies kampaņā, kas atbalstīja Donaldu Trampu un pasākumā, kas vērsās pret republikāņu kandidātu.

Apsūdzībā norādīta kāda organizācija ar nosaukumu “Internet Research Agency LLC”, kas centusies attīstīt informācijas karu pret ASV. 12 no 13 pašlaik apsūdzētajiem strādājuši tieši šajā troļļu fabrikā. Troļļu fabrika nodarbojusies ar simtiem viltotu kontu radīšanu sociālajos medijos, kas nosaukti izdomātos amerikāņu vārdos. Šīs fabrikas budžets bijis apmēram viena miljona ASV dolāru robežās. Pats Donalds Tramps šo izmeklēšanas procesu sauc par raganu medībām, jo nav ieinteresēts patieso faktu noskaidrošanā un atmaskošanā. Nav patīkami publiski uzzināt, ka ideoloģiskais ienaidnieks Maskavā palīdzējis pašam tikt pie amata Baltajā namā. Vēl sliktāk, ja skaidri un gaiši noskaidrosies, cik par to Kremlim ir samaksāts?

Vai krievu troļļu fabrikas turpina ietekmēt ārzemes?

Pagaidām var ietekmēt, jo metodes propagandas darba veikšanai ir zemiskas. Piemēram, filma, kurā kāds jauns vīrietis, tērpts haki krāsas kaujas apģērbā (atgādina karavīru) un viņa piedurkni grezno amerikāņu karogs. Viņš vērš savu automātisko ieroci pret korānu, kas kadrā novietots uz akmens. “Tagad es tev iznīcināšu maita, mēsls!” saka vīrietis un sašauj grāmatu lupatu lupatās. Protams, ka šāds sižets paredzēts musulmaņu skatītāja tracināšanai, naida provocēšanai pret amerikāņiem. Šis ir tikai viens no piemēriem, kā krievu troļļu fabrikas apzināti ražo melīgus materiālus ar tēlotu (šķietamu) dokumentalitāti, lai provocētu naida impulsus musulmaņos pret amerikāņiem.

Sarīdīt, sakūdīt cilvēkus un iedzīvotāju grupas ir viens no troļļu fabriku galvenajiem uzdevumiem. To nav iespējams paveikt ar klasiskās žurnālistikas palīdzību, kuras ētika aizliedz apzinātu kūdīšanu un rīdīšanu pret personām, minoritātēm, personu grupām.

Viens no svarīgākajiem troļļu pienākumiem ir arī vietējo krievu iedzīvotāju dezinformēšana par apstākļiem valstī un ārzemēs. Šī tradīcija nav nekas jauns, jo ir pārmantota no padomju propagandas PSRS laikā, kad boļševiku valstī viss bija lieliski, bet ārzemēs „valdīja“ posts, nelaimes, bezdarbs, slimības un krīze, kura nekad nebeidzās. Arī šodien Putina Krievija turpina šo pašu padomju varas iesākto propagandas praksi. Putinam ir svarīgi, lai krievi ticētu, ka Eiropas Savienība atrodas izjukšanas priekšā, Eiropas valstīs dominē posts, nelaimes un bēgļu uzbrukumi. Ja reiz situācija Krievijā šodien nav ideāla, tad apzināti jāveido šausmu stāsti par vēl sliktāku situāciju ārzemēs.

Taču atgriežoties pie ārzemēm, pats spēcīgākais trumpis ir krievu troļļu atbalsts populistu partijām. Tādām kā, piemēram, SD Zviedrijā vai KPV.LV Latvijā.

Ja izdodas demagoģiski pierunāt neizglītotāko, agresīvāko vēlētāju daļu balsot par saviem populistiem, tad var panākt politisku nestabilitāti nīstajās Krievijas kaimiņvalstīs: Zviedrijā vai Latvijā. Populisti nekad neļauj izveidot stabilas valdības un līdz ar to stabilizēt valsts politiski ekonomisko stāvokli.

“Parasti krievu manipulatori ar lielu baudu cenšas iedēstīt sev naidīgajās vai nepatīkamajās valstīs populistu partijas un rūpēties par to, lai populistu līderi kļūtu aiz vien populārāki un iecienīti vietējo vidū un uzvar vēlēšanās ar maksimālo iespējamo rezultātu”, – atzīst medijiem Carnegies Zviedrijas filiāles līdzstrādnieks Andrejs Kolešņikovs.

Šis process tiek virzīts divos virzienos: a)  vietējo liberālo politiķu un žurnālistu apzināta kompromitēšanā, galvenokārt sociālajos medijos un b) pārspīlētā esošās valdības un valsts situācijas dramatizēšanā, piedāvājot populistus kā glābējus.

Somu žurnāliste Jesika Aro bija viena no krievu troļļu fabriku atmaskotājām Ziemeļeiropā. Pateicoties valrafēšanai viņai izdevās noskaidrot patiesību un talantīgi to aprakstīt. Atriebība nebija ilgi jāgaida – krievu troļļi sāka žurnālisti vajāt sociālajos medijos, kur Jesika tika rupji apsaukāta un novērtēta kā mele, neliete, prostitūta, narkotiku tirgone, somu ienaidniece un vienkārši melīgs un ļoti slikts cilvēks. Taču somu institūcijas un sabiedrība neuzknābāja krievu troļļu pasegtos indes graudus un apmelotājs tika noskaidrots. Tas izrādījās Juhans Bekmans (Johan Bäckman), kuru aizturēja un tiesāja par vajāšanu un goda un cieņas aizskāršanu. Kas ir šis Juhans Bekmans, kas atļāvās vadīt sociālajos medijos kampaņu pret tautieti un žurnālisti? Viņš ir turīgas alusdarītavas īpašnieku dēls, docents, fagotists, antifašistu komitejas priekšsēdis, kas atklāti pauž Krievijas intereses somu sabiedriskajā telpā. Kāpēc viņš tā dara? Naudas vai pārliecības dēļ? Šķiet, ka tomēr naudas, jo viņa grāmata par to, ka pazīstamā krievu žurnāliste Anna Politkovska tika nogalināta, lai apmelotu Vladimiru Putinu, ir pievilkta pie vajadzīgajiem meliem „aiz matiem“. Anna tieši atmaskoja Čečenijas kara problēmas un reāli traucēja Putinam. Tāpēc šis apgalvojums neiztur kritiku.

Juhans Bekmans ļoti aktīvi uzstājas arī pret Igauniju un Latviju, apsūdzot šīs valstis sistemātiskā un nežēlīgā krieviski runājošo minoritāšu vajāšanā. Somi viņam neatļauj iegādāties radiostaciju, jo tas varētu būt drauds valsts drošībai. Viņš aktīvi darbojas arī pret Zviedriju, jo iesaistījies RISS (Russian Institute for Strategic Studies) darbā, kas kopš 2009. gadā strādā tieši Kremļa vadībā. Taču 2018.gadā viņš tika beidzot notiesāts Somijā ar viena gada nosacītu ieslodzījumu par somu televīzijas žurnālistes Jesikas Āro vajāšanu un apmelošanu. Kopā ar otru žurnālistes vajātāju Iļju Janitskinu viņam būs jāsamaksā žurnālistei 150.000 eiro soda naudā.

Kā var noslīcināt melos žurnālisti?

Jesika sagatavoja pētniecisku publikāciju savam izdevējām –  sabiedriskajam medijam Yle TV par krievu troļļu darba loģiku Somijā.  Viņa atmaskoja melu fabrikas darba tehnoloģiju un metodes somu sabiedrības apmuļķošanai. Protams, ka Jesika bija sagatavota uz atbildes reakciju no troļļu puses. Uzbrukums bija gaidīts, taču viņa nespēj iedomāties, ka tas notiks tik plašā frontē un gigantiskos apmēros. Sākās apmelojumu sērija: Jesika tika nosaukta par amerikāņu aģenti (lai somiem pēkšņi viņa izskatītos pēc ārzemju spiedzes); viņai tika piegādātas draudu ziņas katru dienu, solot izrēķināties ar ģimenes locekļiem (lai tie pierunātu Jesiku pārtraukt darboties žurnālistikā); tika izveidotas montētas fotogrāfijas ar pazemojošām seksuāla rakstura ainām un pat mūzikas video, kā arī fotomontāžas, kurās Jesika tika tēlota kā muļķe, narkotiku pārdevēja un NATO pielūdzēja. Pēc tam tika izveidotas īpašas Facebook grupas un anonīmi Twitter konti, kuriem izdevās panākt demonstrācijas pret „troļļu fabriku Yle redakcijā“. Meli par Jesiku tika piegādāti visām somu redakcijām (apmēram 200 adresēm) un to vadītajiem. Publiski tika apgalvots, ka Jesika pati vainīga pie tā, kas ar viņu notiek. Pati esot uzsākusi informācijas karu ar mērķi izplatīt rusofobiju. Melu apjoms bija gigantisks. Kulminācija kampaņai bija žurnālistes privātās dzīves ievilkšana apmelojumu kampaņā. Tika publicēta ziņa, ka viņas tēvs it kā nosoda savas meitas rīcību un kaunas par to. Kāds pat atsūtīja uz viņas telefonu sms tēva vārdā, lai gan Jesikas tēvs bija miris jau pirms 20 gadiem.

Šodien Jesika Aro publiski atzīst, ka Kremļa informācijas karš pret atsevišķiem žurnālistiem ir nopietns drauds demokrātijai. Viņai šķiet riebīgi, ka pat labējie somu un ārzemju politiskie spēki cītīgi mācās no Kremļa troļļiem un rīkojas tieši tāpat, apdraudot izteikšanās brīvību rietumu demokrātijās.

Nav noslēpums, ka daži žurnālisti (šīs vajāšanas dēļ) pārtrauc pievērsties svarīgām tēmām un tas nozīmē, ka informācijas karā ir jau konkrēti upuri.

Propagandas mērķis ir iekļūt cilvēku galvās. Izmainīt domāšu, viedokļus, vērtējamus un rīcību. Man izdevās noskaidrot, kā troļļiem izdevās samulsināt pavisam parastus cilvēkus un pārveidot tos par savu ideju propagandistiem un atbalstītājiem. Tie ir cilvēki, kas nepārtraukti aizraujas ar konspirācijas teorijām, kurās naids, atriebība un varmācība ir norma”, – konstatē Jesika Aro. Viņai šķiet traģiski, ka tik liels skaits somu notic krievu troļļu meliem un ir pārliecināti, ka, piemēram, somu sabiedrisko televīziju kontrolē amerikāņu izlūkdienesti. Vēl traģiskāk, ka troļļiem izdevies sagandēt publisko diskusiju un tagad tā notiek ļoti skarbā un nežēlīgā tonī.

Vai troļļi smagāk uzbrūk sievietēm? Jā, pēc Jesikas domām, tā patiešām esot. Troļļiem šķiet, ka sieviete ir vājāka, emocionālāka. Tāpēc to pazemot un sagraut šķiet vieglāk. Taču tas ir muļķīgs priekšstats. Demokrātiska valsts aizstāv savus iedzīvotājus un izglītota sabiedrība neuzknābā troļļu pamestos saindētas patiesības graudus par saviem žurnālistiem.

Somu pieredze pierāda, ka ir jāpārkārto policijas un tiesu sistēma, lai neļautu svešas, naidīgas valsts diversantiem graut demokrātiju valstī, kuras garantiju priekšpostenī ir tieši mediji un drosmīga žurnālistika. Medijiem ir jāizglīto tauta, lai tā spētu saprast moderno laiku. Tie, kas nebauda pieredzes un zināšanu avotus, riskē nomirt no slāpēm nezināšanas un tumsonības tuksnesī.

 

 

 

Čekas maisu publiskošana bija kļūda. Vai Vējonis par to atvainosies?

Speciāli TVNET

Neraugoties uz pūļa gandarījumu par tā saucamo čekas maisu publiskojumu internetā, esmu gatava iet pret straumi un konstatēt, kā šādi rīkoties tomēr nevajadzēja. Čekistu atstātie „maisi“, kas marinēti 28 gadus un tagad izbērti kā gružu kaudze internetā, nav panākuši nedz cerēto Latvijas sabiedrības attiecību noslēgšanu ar okupācijas pagātni, nedz arī sodījuši boļševiku okupantus un viņu sovjetistu vagarus.

Kāpēc man riebjas šīs peļķēs nomestās līdzcilvēku kartiņas? Kāpēc šķiet tik pretīgs veids, kā dokumentus (ar sensitīviem datiem) jaunieši vazā pa interneta renstelēm kā smirdošas trauklupatas? Kāpēc esmu sašutusi par latviešu paviršību pret citu cilvēku nodarījuma pierādījumiem? Par maisu pētnieku komisijas halturēšanu? Par slikto mediju darbu šīs problēmas analīzē un izgaismošanā sabiedrībai?

Visbeidzot – kāpēc man šķiet, ka šis akts nevis noskaidro lietas, bet nomaina būtiskus akcentus ar nebūtiskiem un rada jaunas valsts drošības problēmas nākotnē.

Proti – sovjetistu vagari turpina regulēt Latvijas politiku un ekonomiku nesodīti, bet viņu vietā mums pamests saplosīšanai ar pierādījumiem neargumentēts  mikslis, kurā vainīgie (ziņu pienesēji) sajaukti kopā arī ar PSRS sistēmas upuriem (iebaidītiem, šantažētiem cilvēkiem).

Kāpēc? Kamēr mušas nav nošķirtas no kotletēm, tikmēr šis piedāvājums nav baudāms vai pieņemams.  Vēl vairāk – tas ir nosodāms, jo būtiski traucēs Latvijas attīrīšanās procesu no komunistu okupācijas laika dēstītā garīgā piesārņojuma. Tieši tāpat kā boļševiki bradāja pa savu iedzīvotāju cilvēktiesībām Padomju Savienībā, tagad to paveica arī Latvijas prezidents Raimonds Vējonis ar savu lēmumu publiskot jēlmateriālu. Viņš to pieļāva, atbalstīja un nepieprasīja vispirms novest zinātniskās izmeklēšanas procesu produktīvi līdz galam, lai publicētu rezultātu pēc tam. Rodas iespaids, ka maisu vētītājus interesē tikai privāta izrēķināšanās, nevis tautas izglītošana par to, kas patiesībā notika. Taču sāksim pēc kārtas.

Kas bija PSRS?

Koloniālā lielvara, kas varmācīgi okupēja Latviju un ļoti nežēlīgi izrīkojās ar iedzīvotājiem kā ieslodzītajiem cietumā. Latvija (tāpat kā visa ļaunuma impērija PSRS) bija zvērīgi apsargāts cietums, kurā okupācijas režīms nodarbojās ar nāciju un citādi domājošo genocīdu (iznīcināšanu) fiziski un garīgi. To pašu Ļeņina-Staļina sekotāji darīja arī Krievijā. Tāpēc mans draugs krievu dzejnieks Andrejs trāpīgi raksturoja Padomju Savienību kā hermētiski noslēgtu konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem. Izkļūt no tās sveikā nebija iespējams.

Cilvēki uz staļinistu valdniekiem reaģēja atšķirīgi. Pirmie aktivizējās pielīdēji, kas nekavējoties sāka verdziski izpatikt varai kā cītīgie cietumnieki un uzkalpojās sovjetistu elitē jeb politiskās varas nomenklatūrā. Viņi centās izpatikt kungiem un bieži luncinoties pārcentās, realizējot Kremļa vajadzības Latvijā. Šie cilvēki nav mūsu „čekas maisos“, jo savējos moskovīti saplosīšanai neatstāja. Viņi ir sveiki, veseli un pārtikuši. Privatizējuši savus partijas nomenklatūras dzīvokļus centrā un darbojas Saeimā, banku vadībā un daudzās atbildīgās vietās Latvijas varas un naudas struktūrās.

Otrais PSRS režīma uzticīgo kalpu līmenis bija armija, represīvās organizācijas, kas tieši tāpat kā „nomenklatūra“ baudīja priekšrocības: saņēma dzīvokļus, iepirkās īpašos veikalos, pirka automašīnas un tika pie bonusiem, kas parastajai pelēkajai iedzīvotāju masai  jeb ieslodzītajiem cietumniekiem nebija pieejami.  Visbeidzot apakšas – vergi jeb pelēkā masa. Kas bija „padomju cilvēks“ jeb homos sovieticus? Aiz neizskatīgās ārienes un nemodernā apģērba šis ieslodzītais faktiski nebija tik vienlīdzīgs kā no malas izskatījās.

Lielākais vairākums vēlējās tikt no cietuma ārā.  Projām! Taču valsts bija hermētiski noslēgta. Izlauzties bija neiespējami. Robežas apsargāja, ārzemju ceļošanas pasi vienkārši nedeva. Pat sapņošana par aizbraukšanu uz rietumiem skaitījās sodāma lieta. Taču vairums (pa kluso) šķirstīja ārzemju žurnālus, kas bija iešmugulēti valstī. Klausījās Bītlus, šuva kļošenes, smērēja ar krītu ķīniešu krosenes un blenza somu TV Tallinā, sapņojot tikai par vienu: kā iespējami ātrāk tikt no šīs elles ārā.

Man, personīgi, tolaik neiznāca sastapt kādu, kas nevēlētos aizbraukt no PSRS un pamest aiz sevis šo ļaunuma impēriju.

Pēc Helsinku 1975. gada akta, ko PSRS bija spiesta parakstīt, pavērās ebreju līnija, kuru daudzi izmantoja, lai tiktu projām. Citi lika lietā aprēķina precību taktiku, taču vairāk legālu aizbraukšanas veidu nebija. Nopirkt biļeti un iekāpt lidmašīnā vai vilcienā nevarēja. Tas nebija iespējams. Tieši tāpat kā šodien nevar dabūt biļeti, lai aizbrauktu uz Mēnesi vai Marsu. Nevar un viss.

Kas bija stukači = ziņu pienesēji = nodevēji?

Visi „tautu cietumā“ = Padomju Savienībā zināja, ka mūs noklausās un izseko. Sienām bija ausis, un vēstules tika cenzētas. Ja kāds nesaprot, kā to darīja, tad var izlasīt Orvela darbu “1984”. Var aizbraukt un pastudēt šodien Ziemeļkoreju. Pie mums bija tāpat. Iespējams, ka vara apzināti izplatīja baumas, ka stukači ir visur. Pat vistu kūtī. Tātad šādas bailes reāli eksistēja arī nepierādītas, smagi traumējot mūsu sabiedrību.

Partijas nomenklatūra turēja despotiskā tvērienā masmedijus, un tie ziņoja tautai tikai to, ko vienīgā partija – komunisti uzskatīja par pareizu un vēlamu. Lai uzzinātu, kas pasaulē ārpus „konservu kārbas“ notiek, nācās klausīties svešas radio stacijas, uzvarot “zāģus” vai uztverot vecišķās latviešu ētera balsis no ASV.

Cietuma loģika paredzēja nodevējus pašu vidū, kas noklausās, ko darām vai runājam, un ziņo tālāk „nagu maucējiem” stūra mājā. Kādi viņi izskatījās? Īstas skaidrības par šā „tēla“ izskatu joprojām nav. Viena daļa no viņiem bija stulbi pielīdēji, kas nekautrējās publiski deklarēt savu izpatikšanu okupantu varai. Tie bija redzamie.

Piemēram, universitātes pasniedzēja Milda Losberga rīkoja tīrīšanas studentu kopmītnē Tālivalža ielā un mēģināja mūs pieķert 18. novembra svinēšanā kādā kopmītnes istabiņā. Viņa  mācīja folkloru pirmajā kursā un no malas neizskatījās pēc režīma pielūdzējas. Taču tovakar ielauzās istabiņā, šantažēja un draudēja „paziņot“ un “panākt, lai mūs atskaita“. Paziņojām, ka svinam Aleksandra vārda dienu un viss. Tēlojām aktīvus, sarūgtinātus muļķus. Mūsu vidū bija Aleksandrs.  Nu tad neko. Nezinu, ko Losberga tālāk darīja, bet pieņemu, ka viņa tiešām ticēja savai pārliecībai, kuru nācās pamanīt arī vēlāk, strādājot par pasniedzēju un viņas kolēģi. Padlatvijā esot dikti labi, bet agrāk (pirms okupācijas) esot bijis slikti. Tauta klausījās, klusēja, nereaģēja. Vai viņa bija stukačs? Nezinu. Kārtīgs „ziņu pienesējs“ netaisa tračus un neskandalējas, bet paziņo KGB un „nagu maucēji“ jums atbrauc pakaļ uz mājām nakts vidū (ap 04.00) un aizved uz pratināšanu.

Vai bija iespējams uzrīkot nosodošu kampaņu pratinātājiem? Draudēt čekas pratināšanas telpā, piesaucot savai aizstāvībai ANO vai cilvēktiesības? Nē, šādas iespējas okupētajā Latvijā nebija, līdz pat 1989.gadam. Es pamēģināju protestēt universitātes vadībai 1988. gadā pēc smagas vēstules, kas bija atsūtīta par buržuāzisko nacionālismu manu universitātes lekciju saturā (mācīju studentiem televīziju, kā piemērus izmantojot Somijas TV ierakstus). Taču mani atlaida no amata un lika saprast, ka vilcieni uz Sibīriju turpinot kursēt joprojām.

Nē, protestēt nevarēja. Tas nebija iespējams. Bija jāaiziet no darba un jāstāv klusu. Pa ielu maršēja Tautas Fronte un „Labvakar“ trīnīši plosījās LTV ēterā, bet čekas ietekme nebija mazinājusies uz mums pārējiem. Vai tagad gribētos uzzināt, kuri studenti vai kolēģi toreiz stučīja? Jā, gribētu gan. Vēlētos, lai šos dokumentus ieliek arhīvā tā, kā tas notika Vācijā, kur katrs var pieprasīt savu lietu un tad izdomāt, vai  tiesāties ar cilvēkiem, kas savulaik sagandēja dzīvi.

Vai man ko dod internetā izbārstītās aģentu kartiņas?

Nē, nedod pilnīgi neko. Daļa šo cilvēku (kas tagad publicēti kā maisu sastāvdaļa) bija un ir ar liberāliem, izaicinošiem uzskatiem un uzvedību. Viņus tāpēc šantažēja. Citus universitātei bija jādod KGB obligāti (puikas žurnālistus, piemēram) utt.

Līdējus čekistiem nebija jāvervē (tie ziņoja paši brīvprātīgi, bet aģentu kartiņas, iespējams, viņiem vispār neveidoja). Taču disidentus, lecīgos un spītīgos, kas atšķīrās no padomju pilsoņu masas, čekisti ievēroja uzreiz.

Čeka terorizēja tos, kas mēģināja tikt uz ārzemēm (pazinu divus tādus garmatainos). Vagariem nepatika jaunieši, kas staigāja ģērbti rietumnieciski, domāja liberāli un lasīja nepareizas grāmatas. Viņiem atbrauca pakaļ, salauza un šantažēja. Tagad redzu, ka maisos ir cilvēki, kas toreiz tika šantažēti un piespiesti pie sienas. Tos es pazīstu personīgi un zinu, kā tas viss toreiz notika. Pretēji parakstītam klusēšanas zvērestam daudzi mani draugi puiši tomēr izstāstīja, kā čekisti ālējas. Apmēram zinu, kā čekisti rīkojas un kā šādos brīžos ir jāuzvedas. Šantažēja galvenokārt mūsu puišus. Meičas viņus neinteresēja (izņemot intermeitenes). Tagad viņi ir maisos, lai gan faktiski ir tādi paši upuri kā tie, kurus pretīgā valsts nomīdīja līdz nāvei.

Kamēr šajos maisos ir kaut viens godīgs cilvēks, kas nav nodevis laikabiedrus vai veicis noziegumus pret cilvēci, tikmēr visam šo maisu saturam ir nulles vērtība.

Nekas nav noskaidrojies arī par to, kāpēc mēs katru pretimnācēju, kaimiņu un kolēģi uzskatījām par čekistu. Kāpēc tā demonizējām un apmelojām joprojām, neko īsti līdz galam nesaprotot: kurš ir kurš un kurš ir kas.

Kā vajadzēja rīkoties?

Vai visi tie, kuru personas dati tagad izbērti internetā, būtu jānosoda kā kolaboracionisti un noziedznieki pret cilvēci? Nē, nav jānosoda. Kāpēc čeka maisus atstāja, Saeima nobalsoja un Vējonis akceptēja? Tāpēc, lai mūs nomuļķotu. Pirms publicēšanas nav noskaidrots un pierādīts, kuri no viņiem ir  veikuši noziegumus un tāpēc pelnījuši sodu par nodarījumiem okupācijas laikā. Tas nav izdarīts, un nekas nav pierādīts.

Vai īstos nodevējus vajadzētu publicēt? Jā, noteikti vajadzētu. 100%.

Taču vispirms šie nodevēji ir jāatrod un jānoskaidro. Šim nolūkam ir jāveic rūpīga izmeklēšana. Tieši tāpat, kā pēc kara medīja nacistus, kas arī bija noziegušies pret cilvēci.

Ir jāveic apjomīga izmeklēšana, nevis vienīgi esošā KGB materiāla sistemātiskuma analīzē (kā tas tika praktizēts līdz šim), bet daudz plašāk.

Izmestajās kartiņās ir vervētāji. Loģiski, ka vajadzētu sākt izmeklēšanu tieši ar viņiem. Arī pēc kara sauca pie atbildības koncentrācijas nometņu apsargus. Tas, ka daži no šiem čekistiem – kartiņu drukātājiem tagad dzīvo Vācijā, nav iemesls bezdarbībai. Šie cilvēki ir aktīvi kalpojuši naidīgam režīmam, un viņiem par šo rīcību tagad būtu jāatbild. Nākamais solis – protokolu analīze un noziedzīgu personu izgaismošana. Prokuratūrai šeit ir darbs, kas nav izdarīts līdz galam. Vēl nepieciešamas starptautiskas konferences un publicistisks darbs sabiedrības izglītošanai.

Lai kādu sodītu un izkārtu vispārējam nosodījumam, ir jābūt vainas saturam, kas ir pierādīts. Citādi iznāk linča tiesa un raganu medības. Tāpēc muļķīgi ir aicināt „krustā piesistos“ 4500 tagad publiski atzīties, ko viņš padomju laikā darīja un kāpēc tieši tā rīkojās (kā to sākuši praktizēt daži mediji). Šādi nerīkojas valstis, kuras par augstāko vērtību uzskata cilvēku un viņa tiesības.

Ar šo mūsu Latvijas valsts politiskā vadība maz atšķiras no padomju režīma politiķiem, kas organizēja „paraugprāvas tiesās“ un mēdza izbērt režīmam netīkamu personu datus presē, rakstīt neslavas rakstus un celt karātavas Rīgas centrā.

Atriebības kompensēšana pret aizdomās turētiem cilvēkiem (kuru vaina nav argumentēti pierādīta) nav demokrātiskas valsts cienīga rīcība. Tā ir upuru piekaušana.

Kāpēc Latvija tik pavirši un nežēlīgi izrīkojās ar saviem pilsoņiem? Tāpēc, ka šo soli veica PSRS varas mantinieki Latvijā, kas ignorē attīstītas sabiedrības loģiku cilvēktiesību aizstāvības jomā. Tāpat izgāzās arī Lietuva un citas postpadomju kompleksos iestigušas valstis. Taču, piemēram, Vācija izvēlējās pavisam citu ceļu Stasi atmaskošanai. Šo atšķirību izskaidroju ar apstākli, ka Vācija ir daudz attīstītākas demokrātijas valsts un sovjetiski izrēķināties ar savējiem, kā tas Latvijā un Lietuvā pieņemts, viņi tomēr nevēlējās.

Vai atriebību alkstošā tautas daļa ir gandarīta?

Nezinu, vai tā ir. Domāju, ka gandarīti ir šo raganu medību organizētāji politiķi, kas nav spējīgi izveidot godīgu izmeklēšanu. Viņi (un mūsu tiesu sistēma) cer, ka ar šo tauta norīs pamesto kumosu un nomierināsies. Šādi ir lētāk un vieglāk pielikt punktu PSRS okupācijas laika traumai.

Apmierināta ir arī tā sabiedrības daļa, kas nesaprot lietu loģiku un Padomju Latvijas ikdienas dzīves modeli, iedomājoties, ka toreiz, padomju cietumā dzīvojot, ieslodzītajiem bija izvēles iespējas. Plaukšķināšana demonstrē muļķību. Sāpīgi, ka tādi cilvēki kā lieliskā gleznotāja Maija Tabaka ir nomesti sabradāšanai 2018. gadā brīvā valstī ar nosaukumu Latvija. Viņa ir un paliks izcila māksliniece, kurai bija iespēja agrāk nekā pārējiem pamest cietumu un parādīt savas gleznas ārzemēs. Lieki piebilst, ka Maijas starptautiskā atzinība toreiz bija arī mūsu (pārējo cietumnieku) uzvara un prieks, ka viss vēl nav zaudēts socreālisma zampā. Nezinu, vai viņa ir cītīgi rakstījusi ziņojumus čekai par citiem māksliniekiem? Sagandējusi kāda cita dzīvi stučījot? Par to pierādījumu mums nav. To es nezinu. Godīgi sakot – neticu, ka viņai tolaik bija laiks nodarboties par šādiem niekiem, gleznojot Razumu un citus lieliskos portretus. Ieskaitot Kolontaju. Viņas māksla nozīmēja (un nozīmē joprojām!) ļoti daudz, un kartiņa „maisā“ man vairāk izskatās pēc čekistu garīgās izvarošanas pierādījuma, nevis viņas nodevības liecības.

Kāpēc Kaimiņš, Kiršteins un Vējonis nometa mums apēšanai uz šķīvja Maiju Tabaku? Nevis, piemēram, Aivaru Lembergu, Augustu Brigmani vai eksprezidentu Andri Bērziņu?

Šie vīrieši padlatvijas laikā uzkalpojās līdz partijas nomenklatūrai, kas faktiski varēja ietekmēt režīmu un KGB tieši. Viņus neviens neaiztiek, un nodarījums netiek apspriests. Kāpēc tika sajaukti un nomainīti akcenti? Kāpēc būtiskais ir aizstāts ar nebūtisko? Kamdēļ īsto pārkāpēju vietā mums piedāvā saplosīt un apmierināties ar nesašķirotu, čekas atstātu kartīšu rasolu, kurā mušas sajauktas kopā ar kotletēm?

Tāpēc, ka Kremļa varu okupētājā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – PSKP nomenklatūra, nevis tie, kas redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja to pašu KGB. Tieši viņiem KGB ziņoja savu informāciju, un viņi varēja ietekmēt procesu gaitu. Viņi nav šajos maisos. Taču nekur nav pazuduši – sēž Saeimā, vada partijas, ietekmē valdību un labi pelna privātās struktūrās. Izmanto noziedzīgus paņēmienus valsts neatkarības graušanai.

Vai beidzot nav pienācis laiks aizliegt tieši padomju nomenklatūras cilvēkiem darboties valsts pārvaldes sistēmās? Vai nevajadzētu viņus sodīt par nodarījumiem pret līdzcilvēkiem PSRS okupācijas laikā Latvijā? Samaksājot noteiktu summu valstij par kalpošanu naidīgam režīmam?

Izlietu ūdeni nesasmelt

Maldīga ir arī doma, ka šos „cilvēkus no maisiem“ visus 28 gadus būtu izrīkojuši Krievijas specdienesti savās interesēs. Šis naivo politiķu – populistu mīts neiztur kritiku, jo ir pretrunā slepeno dienestu loģikai. Kāda jēga izmantot pretinieka izlūkdienestam zināmos aģentus, kas var būt dubultaģenti? Pretinieka varas aģentu saraksts ir jebkura izlūkdienesta vērtīgākais aktīvs, kuru uz ielas izber tikai muļķi.

Taču tagad – kopš 20. decembra – situācija ir mainījusies. Lielākā daļa no maisos atklātajām personām, kas nebija piedalījušās politikā vai zīmējušās publiskajā telpā, jūtas Latvijas valsts „uzmesti“. Tas dod labu iespēju KGB mantiniecei FSB atjaunot kontaktus ar Latvijas spārdītajiem cilvēkiem. Nav izslēgts, ka RU pratīs atvainoties, kompensēt un mēģinās šos ļaudis savaņģot savās interesēs. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem pieslēgsies ekonomisko emigrantu naidīgajai grupai, kas labprāt iegriež savai bijušajai dzimtenei. Ar šo nepārdomāto soli gan populistiskie Latvijas politiķi, gan tuvredzīgais prezidents Vējonis ir ignorējuši SAB un Drošības policijas brīdinājumus par riskiem, kurus maisu publicēšana radīs mūsu valsts drošībai.

Rodas iespaids, ka Saeimas vēlēšanu skurbulī politiskā elite no vannas  ar ūdeni ir izgāzusi arī pašu bērnu.

Prezidentam savā Jaungada runā Vecgada vakarā būtu jāatzīst, ka šī bija Latvijas interesēm naidīga rīcība. Raimondam Vējonim vajadzētu atvainoties par šo nekompetento un tuvredzīgo lēmumu, kas nevienam nekādu labumu nav nesis.

Tikai radījis riskus  Latvijas valsts drošībai. Tas būtu godīgi. Citādi ir pamats aizdomām, ka viņš pats kalpo PSKP nomenklatūras blēžiem Latvijas politiskajā vadībā joprojām un nav ieinteresēts patiesības noskaidrošanā.

Mizogīnija kā Nobela prēmijas un dāmu sporta klupinātāja?

Speciāli TVNET
Šodien jūras viņā pusē, Stokholmā sākas Nobela prēmiju piešķiršanas svinības. Ceremonijas, bankets un balle. 2018. gads ieies vēsturē ar to, ka pirmo reizi netiek pasniegta Nobela prēmija literatūrā. To nepiešķirs arī nākamgad. Kas noticis? Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno () tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā). Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Vai pasaules literatūra šogad nav kvalitātes augstumos, vai vainīgs kas cits? Viss sākās ar publikāciju 2017.gada 19. novembra rīta laikrakstā, kurā žurnāliste ziņoja par sistemātisku sieviešu aizskaršanu un izvarošanu zviedru sabiedrības augstāko aprindu, elites līmenī. Piesaucot 18 konkrētus un anonīmus upurus. Proti – kultūras centrā Forums, kuru finansējusi Zviedrijas Akadēmija. Tā pati, kas piešķir Nobela prēmiju literatūrā, naudas pabalstus un stipendijas kultūrai un mākslai. Rezultātā aizvadītajā nedēļā vainīgais fotogrāfs Žans Klods Arno (Jean – Claude Arnault) tika notiesāts uz 2,5 gadiem cietumā un 22 000 eiro soda naudu par divu sieviešu izvarošanu, kas notikusi pirms septiņiem gadiem (2011.gadā).

Pats viņš vainu noliedz, tehnisku pierādījumu nav. Zviedrijas Akadēmija tāpēc uz sabrukuma robežas, jo vainīgie atsakās atkāpties un apvainotie piekāpties. Upuru ir daudz, taču iemesls viens un tas pats – mizogīnija. Fenomens, kuram latviešu valodā pat nav nosaukuma. Šis pats kopsaucējs attiecināms arī uz otru, manuprāt, skandalozāko aizvadītās nedēļas notikumu sporta pasaulē jeb prestižās franču Ballon d’Or balvas piešķiršanu pirmajai sievietei futbolistei. Taču sāksim ar kaimiņiem ziemeļos.

Dzejnieces vīrs

Notiesātais nav Nobela prēmijas piešķīrējs vai Zviedrijas Akadēmijas (prēmiju žūrijas) dalībnieks. Viņš ir franču fotogrāfs, kas precējies ar zviedru dzejnieci Katerīnu Frostensoni, kura ir Nobela prēmiju piešķīrēju skaitā. Sievas sakari un kontakti palīdzēja franču fotogrāfam izveidot draugu kopu, kuru ikdienas valodā mēs saucam par draudzības korupcijas šūniņu. Cits citu pazīst, slēgta sabiedrība, kas dala milzu prēmijas un pabalstus viens otram un tuviem draugiem. Izmanto saites ar karaļnamu, nodokļu atlaides, privilēģijas. Iekārto dzīvokļus (par akadēmijas naudu) Parīzes centrā un citur. Sabiedrība, kas pati sev nosaka noteikumus, un citiem atliek tiem vai nu pakļauties (kļūstot atzītiem un pazīstamiem), vai arī pazust.

Mafija, kurai pieder ietekme mākslas pasaulē.

Pieņemu, ka Latvijā arī eksistē līdzīgas šādas pašas „mafiozas grupas“, kas sadala kultūras finansējuma naudu savējiem. Šo metodi mēs pazīstam.

Zviedrijā šis grupējums darbojās Zviedrijas Akadēmijas (tātad arī karaļnama) ēnā, un Žanam Klodam izdevās panākt gigantisku finansējumu savam privātajam klubam Forums, kurā iekļūstot mākslinieki ieguva slavu un atzinību. Šīs durvis izvēlējās daudzi jaunieši. To skaitā bija arī jaunas mākslinieces, rakstnieces, dzejnieces un mūziķes. Praktiski visām bija „jāiziet caur šefa gultu“, lai tiktu pie slavas un panākumiem. Dažas no viņām pakļāvās bez ierunām, citas protestēja un pretojās. Viena no viņām, Anna Kārina Bīlunda, pēc savas izstādes atklāšanas Forumā atteicās sniegt pakalpojumus Žanam Klodam un pat uzrakstīja vēstuli Zviedrijas Akadēmijas vadībai par notikušo. Viņas vēstuli Sture Alēns neņēma galvā. Kad sāka pienākt arī citas sūdzības par to pašu tēmu, tad Zviedrijas Akadēmijas vadība pat sarīkoja protesta demonstrāciju, kurā aicināja sabiedrību cīnīties pret ievērojamās kultūras personības Žana Kloda nomelnotājām. Tā tas turpinājās 20 gadus.

Pirms dažiem gadiem (2015.gadā) Žanam Klodam tika piešķirts augstākais ordenis, kādu vien ārzemnieks var iegūt Zviedrijā par izciliem nopelniem valsts labā. To viņam izkārtoja mafija un kultūras ministre. Tobrīd viņš bija izvarojis vai fiziski pazemojis jau vairāk nekā 220 sieviešu.

Visbeidzot vadzis lūza un avīze pērn publiskoja rakstu ar 18 izvarotu sieviešu liecībām un par to, kā smalkākā ordeņa kavalieris izmantojis savu ietekmi kultūras hierarhijā. Sākumā neviens tam neticēja. Taču pasaulē jau bija uzbangojusi #metoo kustība un apklusināt vai pabāzt visu „zem tepiķa“ šoreiz neizdevās. Augonis uzsprāga, un atmaskojuma laiks bija iestājies. Pirmās sacēlās sievietes pašā Zviedrijas Akadēmijā, pieprasot „Augeja staļļu“ iztīrīšanu. Avangardā soļoja akadēmijas sekretāre Sara Daniusa, kura liktenīgā balsojuma dienā bija uzvilkusi baltu blūzi ar mezglu. Vecišķais apģērba gabals ar šo kļuva par feminisma protesta karogu (tāpat kā „austiņmices“ ASV). Rezultātā no Zviedrijas Akadēmijas izstājās vairākums un sapulce vairs nebija spējīga nobalsot. Žana Kloda sieva joprojām sēž akadēmijā, un viņu protežē Horace Engdāls, kas arī ir turpat. Taču vairākuma viņiem nav, nobalsot nevar un literatūras prēmiju piešķiršana ir atlikta uz diviem gadiem. Tagad vainīgais sēdēs cietumā. To uzzinājām tikai šonedēļ. Savu vainu viņš, protams, neatzīst.

Sievietes vienmēr pašas ir vainīgas par to, kas ar viņām notiek. Engdāls pat intervijā TV nesen paguva pateikt, ka sievietēm nepadodoties tik atbildīgi darbi kā literatūras prēmiju piešķiršana, jo runa te esot par varu. Nevis par literatūru.

Tverkings vai lielais sports

Pirms nedēļas Eiropu pāršalca skandāls sporta pasaulē. Franču dīdžejs Martins Solveigs (Martin Solveig) centās „jokot“ Francijas futbola balvu pasniegšanas ceremonijā. Brīdī, kad Adai Hegerbergai kā pirmajai sievietei futbola vēsturē tika pasniegta prestižā Ballon d’Or balva, viņš uzvarētājai pajautāja nevis par futbolu, sportu vai uzvarām, bet vai viņa prot „tverkot“. Sportiste asi atbildēja „nē“ un pameta skatuvi. Pēc tam jokotājs centās taisnoties, ka „tas neesot bijis ļauni domāts“, taču pazemojums bija noticis. Publiski un nepārprotami. Vīrietim – futbola zvaigznei pārraides vadītājs šādus jokus nebūtu atļāvies. Taču sievietei var droši. Uzbraukt ar pazemojumu triumfa brīdī. Bija patīkami pamanīt, ka jaunās paaudzes sportisti šo „uzbraucienu“ saprata pareizi un nesāka sūkstīties par sieviešu humora izjūtas trūkumu. Piemēram, tenisists Endijs Mareijs (Andy Murray) (Instagram) komentēja notikušo kā kārtējo pretīgā seksisma piemēru, kas joprojām eksistē sportā. Sašutusi bija arī Juventus spēlētāja Petrolella Ektorna un daudzi citi. Visbeidzot pats DJ sāka birdināt sev pelnus uz galvas un taisnoties, lūgt piedošanu, jo neesot vēlējies nevienu pazemot.

Jāuzsver, ka ne viņš pirmais, ne pēdējais, kas nesaprot (vai izliekas nesaprotam) seksisma marķētas uzvedības nepiemērotību publiskajā telpā. Galu galā – sieviešu publiska izsmiešana ar seksuālu piesitienu nav nekas jauns. Tā tas vienmēr ir bijis.

Joprojām daudzviet šis akcents mēdz būt normas līmenī. Tieši tāpat kā ikdienā seksuāli aizskarošas piezīmes vai žesti, kas adresēti pretējā dzimuma pārstāvēm, kurām jāspēj uztvert visu kā komplimentus. Pašas vainīgas, ja apvainojas par puiša elkoņa plaukta lomu vai šmaugu uzsitienu pa dibenu. Arī sieviešu sportā visaugstākajā līmenī joprojām tiek devalvēta sieviešu sasniegumu novērtēšana. Atceros, kā zviedru futbola savienība nolēma apbalvot Andresu Svensonu par izciliem sasniegumiem (146 veiksmīgiem mačiem valsts izlasē) ar dāvanu – automašīnu. Turpat līdzās uz skatuves stāvēja Terēze Šjograna ar veseliem 186 lieliskiem mačiem „bagāžā“, taču nesaņēma balvā neko. Vēlāk Futbola federācija atvainojās par savu paviršību svinību un TV translāciju laikā un piešķīra futbolistei naudas balvu automašīnas vērtībā. Vēl muļķīgāk reaģēja kolēģis, futbolists Zlatans Ibrahimovičs. Viņš piedāvāja Terēzei velosipēdu ar savu autogrāfu. Protesti pret šo iniciatīvu nebija ilgi jāgaida.

Protams, sabiedrībā tiek turpināts salīdzināt sieviešu un vīriešu sportu. Vīru sports daudziem skaitās īstais, bet sieviešu – tikai tāda niekošanās.

„Vēlos uzsvērt, ka visu izšķir nauda. Perfektā pasaulē mēs visi par vienu un to pašu darbu saņemtu vienādu samaksu. Taču dzīvē tā nenotiek. Meičas trenējas tikpat daudz kā mēs, puiši. Pat vēl vairāk. Bez tam daudzas no viņām pa dienu strādā un trenējas tikai pa vakariem. Visu cieņu. Taču meiču mači nepulcina tik daudz cilvēku tribīnēs kā vīriešu futbols. Tas nozīmē, ka sieviešu futbols nespēj pelnīt tā, kā to panāk veču futbols,“ uzskata Anderss.

Iespējams, ka daudzi no jums tagad māj ar galvu. Tas nevajadzīgi, jo tepat pie mums Latvijā sieviešu basketbols (īpaši TTT!) vienmēr ir bijis daudz interesantāks, radošāks un plašāk apmeklēts nekā vīru basketbols. Par tenisu un vieglatlētiku nemaz nerunājot.

Naudas vai aizspriedumu spiediens?

Izrādās, ka sievietes nedrīkst atļauties to pašu, ko vīrieši, arī sporta laukumā. Franču tenisa zvaigzne Alīse Kornē (Alize Cornet) šovasar ASV atklātajā čempionātā tenisā (US Open) laikā pēkšņi laukumā strauji novilka krekliņu un, to sakārtojusi, uzvilka atpakaļ. Šāda uzvedība ļoti nepatika mača tiesnesim Kristianam Raskam no Dānijas. Spēlētājai tika izteikta piezīme par nesportisku uzvedību. Savādi, ka puiši bieži laukumā pārtraukuma laikā novelk krekliņu un nekas nesportisks tāpēc nenotiek. Taču meiča to darīt nedrīkst. Viņa bija neveiksmīgi uzvilkusi krekliņu ačgārni. Aiziet līdz ģērbtuvei vairs nebija laika, nācās strauji savest kārtībā sporta tērpu pa ceļam uz laukumu. Izrādās, ka tā rīkoties meitene nedrīkstēja. Kolēģi sāka protestēt pret šādu diskrimināciju, un US Open vadība (nākamajā dienā) bija spiesta atvainoties spēlētājai. „Visi spēlētāji drīkst nomainīt vai sakārtot savu apģērbu pārtraukuma laikā, kad viņi sēž krēslos. Tas nav noteikumu pārkāpums. Ar šo mēs atvainojamies Alīsei Kornē par vakar izteikto aizrādījumu. Esam pilnveidojuši noteikumus, un nekas tamlīdzīgs nākotnē vairs neatkārtosies,” rakstīja maču rīkotāji savā paziņojumā presei.

Taču atgriezīsimies pie naudas. Brīdī, kad futbola klubs FC Basel gatavojās svinēt 125 gadu jubileju, visiem viesiem un vīriešu komandai tika uzsaukts elegants bankets ar trim ēdieniem. Kluba sieviešu komanda svinību laikā apkalpoja gaviļniekus, viesus un pārdeva biļetes. Maltītes vietā viņām piešķīra katrai savu sviestmaizi, – ziņoja CNN.

Amerikāņu vārtsardze Houpa Solo (Hope Solo) mēdz izraisīt konservatīvo aprindu nepatiku ar saviem izteikumiem. Taču nekad agrāk viņa nebija saskārusies ar tik nadzīgiem uzbrukumiem kā brīdī, kad tika aktualizēts jautājums par algu atšķirību profesionālajā sportā starp vīriešiem un sievietēm. „Jūs nevarat iedomāties, kas notika. Nē, runa nebija par tēmu, kuru es aktualizēju un nevienam tas nav noslēpums. Vēl trakāk – man nācās izturēt tik smagu sieviešnīdēju uzbrukumu, kādu nebiju pieredzējusi agrāk. Ir briesmīgi redzēt tik lielu naidu pret sievieti, kas atļaujas tiekties pēc līdztiesības. Proti, lai sievietēm maksā tās pašas algas, kuras saņem vīrieši. Tas, ka es uzdrīkstējos ko tādu pateikt, izraisīja gigantisku naida lēkmi pret mani. Bija jānoklausās tādi aicinājumi kā: „apklusti“, „vācies atpakaļ uz savu virtuvi pie plīts“, „sportistes sievietes nekam nav derīgas“, „dziļi ienīstu sieviešu sportu“, „tas nekam nav derīgs“,” – konstatēja sportiste. Algu atšķirībās lielu lomu spēlē patriarhālās sabiedrības aizspriedumi, jo „aiz muguras sporta vadītāji US Soccer mūs saukā par meitenēm, nevis sievietēm, lai pasvītrotu, ka vīriešu šovinisms sportā ir normāla un akceptēta lieta”, – atzīstas futboliste žurnālam GoodSports.

Hokejs ir nākamais sporta veids, kura sieviešu un vīriešu honorāri pamatīgi atšķiras. Taču var pamanīt arī ko vairāk – piemēram, Leksand IF dāmu komanda ir spiesta tīrīt tribīnes pēc puišu nospēlētā mača. Sievietēm taču patīkot kopt un tīrīt, tāpēc šis noteikums mainīts netikšot.

Uzbrukumi žurnālistēm

Vieglāk neklājas arī sievietēm – sporta reportierēm. Aizvadītā vīriešu futbola čempionāta laikā žurnālistēm nācās paciest uzbrukumus, kurus bija sarīkojuši futbola līdzjutēji. Proti, viņi tiešraides laikā centās noskūpstīt reportieri. Te varat apskatīt, kā brazīliete Džūlija Gumaresa (Julija Gumares) tiek iztraucēta darbā. Pēc tam daudzi viņas tiešraides protestu atbalstīja, bet viena daļa uzskatīja žurnālistes reakciju par „nesievišķīgu un agresīvu“ žestu. Tā sakot – saņem un klusē.

Pēc Krievijas čempionāta laikā nospēlētās ceturtdaļfināla spēles (starp Brazīliju un Beļģiju) televīzijas sporta komentētāja Frida Nordstranda bija sagatavojusies nākamās dienas spēles (Zviedrija – Lielbritānija) prognozēm kadrā. Pēkšņi ēterā iesoļoja vīrietis, kas, nostājies aiz žurnālistes, sāka kliegt: „Fuck her right in the pussy.“ Protams, ainas nonāca ēterā. Nolaupīt tiešraidi un kliegt rupjības sievietēm kadrā tagad ir modē. Kadrā tobrīd atradās arī Fridas kolēģis Ulofs. „Šos idiotus vajadzētu sodīt,“ viņš teica pēc pārraides. Protams, Frīdai nācās samierināties, nereaģēt uz rupjiem uzbrukumiem internetā, neņemt galvā pazemojumus tikai tāpēc, ka viņa nepieder pareizajam dzimumam, kas drīkst strādāt ēterā. Uzbrucējs nebija vietējais krievs, bet gan angļu futbola fans. „Es neļaušu sevi iebaidīt!“ – medijiem atzinās Frida. „Pretīgi, ka žurnālistēm sievietēm mēdz uzbrukt smagāk nekā vīriešiem tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes. Tas ir neakceptējami. Sievietei žurnālistei ir jāatļauj netraucēti veikt savu darbu. Par šo tēmu ir plašāk jārunā. Tas ir jāsaprot visiem – gan sporta organizētājiem, gan faniem, gan tiesām,“ uzsvēra zviedru izdevēju asociācijas direktore Žanete Gustavsdotira. „Sievietēm ir tiesības strādāt un paust savus uzskatus, citādi var iznākt pazaudēt gudras, talantīgas kolēģes. 36% sieviešu, kas strādā šajā profesijā, aptaujā atzinās, ka domā par profesijas maiņu, jo pārāk bieži nākas saskarties ar aizvainojošiem komentāriem, pazemojumiem un apsaukāšanos tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes.“ Līdzīgās domās ir arī Publicistu organizācijas vadītājs Patriks Hadenius. Viņš ir pārliecināts, ka sabiedrība īsti neredz un nesaprot šo vajāšanas un pazemošanas veidu, kas jāiztur sievietei žurnālistei publiskajā telpā. „Paskat, cik maz mēs sākumā sapratām no #metoo kustības, pat prātā nevarēja ienākt, ka sievietes var tā pazemot ar seksismu,“ – tā Hadenius.

#Metoo efekti un mēs

Nedomāju, ka pārspīlēšu, ja apgalvošu, ka seksuālo uzbrukumu stils netiek uztverts kā pārkāpums. Tā skaitās koķetēšana, un tikai stulbenes to nesaprot. Taču aina nepavisam nav tik vienkrāsaina. Kāda kolēģe futbola čempionāta laikā ārzemēs intervēja līdzjutējus pirms mača un bija spiesta saņemt bučas, kniebienus un pliķus kā normālu vīriešu prieka izpausmi, ja ceļā gadās sievietes ķermenis ar mikrofonu rokās. „Piecērt, piecērt, piecērt biščīņ!“ – skaitīja veči un puiši. Gavilēja un smējās. Pēc tam kolēģe iebēga tualetē, raudāja un jutās vainīga. Viņas mati bija sajaukti, zilumi uz ķermeņa liecināja, kas ar viņu bija noticis gaišā dienas laikā, publiskajā telpā, tautiešu sabiedrībā. Šis nav vienīgais piemērs

Mizogīnija ir sagrāvusi Nobela prēmiju literatūrā un turpina plosīt sabiedrību legāli un bez izlikšanās. Vai nav pienācis laiks no tās atbrīvoties? Kāda radiostacija Klīvlendā tikko izņēma no „repertuāra“ pagājušā gadsimta 40. gadu dziesmu ”Baby it’s cold outside” kā nepiemērotu un pazemojošu sievietēm. Vai nevajadzētu sekot šim piemēram visās dzīves jomās?

Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Runa nav par ticību, bet par politiku. Par Latvijas pareizticīgo baznīcas kalpošanu Maskavai

Speciāli TVNET

Vai janvāra sākumā vajadzētu iedalīt vienu brīvdienu krievu Ziemassvētku svinēšanai? Vienai iedzīvotāju daļai šķiet, ka Latvijas pareizticīgajiem arī pienākas sava „eglītes iedegšanas diena“, tāpēc brīvdiena janvāra sākumā būtu laipnības žests. Citiem šķiet, ka reliģisku svētku kā brīvdienu skaita palielināšana ir nevajadzīgs trieciens valsts ekonomikai. Pārējie rausta plecus un nesaprot: kāpēc mūsu pareizticīgajiem Ziemassvētki ir citā laikā nekā mums pašiem un visiem Eiropas pareizticīgajiem?

Vainīgs esot kalendārs, kas krievu baznīcai citādāks. Lai gan būtībā šis jautājums nav par kalendāru, ticību vai pārliecību, bet gan par politiku, kurai Krievijā kalpo arī baznīca. To pierāda arī patlaban aktuālā Ukrainas baznīcas aiziešana no Maskavas (Kremļa) pakļautības.

Pareizticīgie jeb ortodoksie?

Slāvu (Правосла́виѥ no grieķu: ὀρθοδοξία) jeb ortodoksā baznīca, kuras piekritējus Latvijā sauc par pareizticīgajiem, ir viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem, paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantiem. Šī baznīca ir saglabājusi nosacītu teoloģisko doktrīnu vienību, taču tai nav vienota autoritatīva, hierarhiskas pakārtotības centra. Ietekmīgākais ir Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts, kas ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis un visu pasaules ortodokso jeb pareizticīgo kristiešu centrs. Tas koordinē, taču tam nav nekādas administratīvas varas. Lielākā daļa pareizticīgo pieturas pie Konstantinopoles liturģiskās tradīcijas, un šobrīd šis virziens aptver apmēram 300 miljonus ticīgo Austrumeiropā, Balkānos un Vidusjūras baseina austrumu sektorā.

Pašlaik Latvijas Pareizticīgā baznīca administratīvi ir Krievijas pareizticīgās baznīcas Maskavas patriarhāta pārraudzībā un pakļaujas Maskavas noteikumiem. Taču šis fakts ir okupācijas sekas, jo pirms kara un PSRS okupācijas tā bija autonoma pareizticīgo baznīca Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā (pēdējais brīvās Latvijas metropolīts bija Augustīns Pētersons). Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu okupācijas vara atstādināja no pienākumu izpildīšanas, un šādi Latvijas Pareizticīgā baznīca tika ar varu pievienota Maskavas patriarhātam Padomju Savienībā. Tikai 1978.gadā šo Latvijas Pareizticīgās baznīcas piekabināšanu Maskavai oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs.

Sākumā PSRS aktīvi iepludināja Latvijā naudu pareizticīgo kulta celtņu remontiem un apkurei, taču vēlāk Kremļa attieksme pret savējo baznīcu mainījās. 1950.gadā Rīgā tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle, lai iekārtotu tur planetāriju ar kafejnīcu, kuru tautā sauca par „Dieva ausi“. Vairākas baznīcas tika uzspridzinātas, slēgtas, iznīcinātas vai to telpās tika iekārtotas noliktavas un sporta zāles.

Paradoksāli, ka pēc valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī, pareizticīgo koncils nolēma palikt turpat – saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgajā uzraudzībā. Tātad – pati valsts atbrīvojās no Kremļa diktāta, bet Pareizticīgā baznīca ne.

Pieejamie materiāli liecina, ka pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas vietējie darīja visu, lai „šajā sarežģītajā situācijā, kad apstākļi spieda pilnīgi atdalīties no Maskavas patriarhāta, bet pareizticīgie negribēja saraut saiti ar Māti Baznīcu (Krievijā), Augsti svētītais Aleksandrs pieņēma vienīgo saprātīgo un kanoniski pareizo lēmumu – lūgt /../ Rīgas eparhijai piešķirt autonomiju/../“. (1) Rezultātā Latvijas autonomo Pareizticīgo baznīcu reģistrēja 1992. gadā Latvijas Tieslietu ministrijā kā baznīcu, „kura vēsturiski radusies XI gs. no Krievijas Pareizticīgās baznīcas un kurai ar to ir kopīgi svētumi, svētie aizbildņi Dieva priekšā, vienota baznīcas uzbūve, dievkalpojumu kārtība un garīgās dzīves iekārta“ (turpat). Tas nozīmē, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, netika atjaunota Latvijas Pareizticīgās baznīcas neatkarība.

Augstākminētais apgalvojums par to, ka pareizticība vēsturiski ienākusi Latvijā no Krievijas, ir nepatiess, un to viegli var atspēkot ar vēstures faktiem. Apšaubāmi ir arī tā laika Pareizticīgās baznīcas aktīvistu rakstveida apgalvojumi Tieslietu ministrijai, ka mūsu pareizticīgajiem ir jāpiekārtojas Krievijai, jo cara laikā tā esot bijis.

Pilnīgi ignorējot un neņemot vērā apstākli, ka Latvijas kā neatkarīgas un brīvas valsts apstākļos Pareizticīgā baznīca labprātīgi pievienojās Konstantinopoles pārraudzībai. Ja reiz mūsu pareizticīgie brīvvalsts apstākļos pievienojās centram Konstantinopolē, tad kāpēc šis noteikums netika atjaunots deviņdesmitajos gados? Kāpēc 1990. gada Latvijas Tieslietu ministrs Viktors Skudra pieļāva šādu iniciatīvu un akceptēja netaisnīgu mūsu Pareizticīgās baznīcas aizvilkšanu atpakaļ un Maskavu, kas automātiski nozīmē Kremļa kontroles saglabāšanu?

Nevienam nav noslēpums, ka līdz 1917. gadam Pareizticīgā baznīca bija Krievijas impērijas valsts baznīca. Tāpēc bija cieši sajūgta kopā valsts politisko varu. Neraugoties uz boļševiku ateismu, viņi tomēr spēja pakļaut savai kontrolei visu konfesiju vadītājus arī PSRS terora apstākļos Latvijā. Putins tagad atklāti atjauno valsts baznīcas lomu politikas vadībā un dancina arī mūsu pareizticīgos pēc savas stabules.

Tagad iznāk, ka Pareizticīgās baznīcas atvilkšana atpakaļ Krievijas kontrolē (deviņdesmito gadu sākumā) ir bijis apzināts postsovjetistu gājiens jeb „kājas ielikšana durvīs“. Tika samelots, ka „vajag palikt Maskavas kontrolē“, un neizglītotie ierēdņi tā laika Tieslietu ministrijā to arī atļāva izdarīt. Viņi nevis atjaunoja Latvijas brīvvalsts iedibināto kārtību, bet atjaunoja cara laika ticības standartu.

Taču kā tad paliek ar kalendāru? Vai visiem pareizticīgajiem ir kalendārs, kurš pieprasa svinēt Ziemassvētkus janvārī? Nē, tā nav. Kristīgie savu svētku aprēķināšanai izmanto divus dažādus kalendārus. To mēs zinām. Taču nav pamanīts tas, ka 1923. gadā Konstantinopolē Pareizticīgā baznīca izveidoja jauno kalendāru, kas pieskaņoja savu laika skaitīšanu pārējiem kristīgajiem. Kopš tā brīža visi pareizticīgie, kas dzīvoja Grieķijā, Kiprā, Rumānijā, Bulgārijā un citur, sāka svinēt Ziemassvētkus vienlaikus ar mums pārējiem. Turpretī Krievijas un tās bijušās guberņas saglabāja atšķirīgu laika skaitīšanu un turpināja svinēt kristīgās baznīcas svētkus atrauti. Citās dienās nekā pārējie.

Ja Latvijas pareizticīgie loģiski atgrieztos atpakaļ Konstantinopoles pakļautībā (kā tas bija brīvvalsts laikā), tad mums krieviem un latviešiem būtu atkal viens un tas pats Ziemassvētku vakars decembrī. Lieldienas tāpat. Tātad cīņa par krievu Ziemassvētkiem janvārī ir cīņa par Kremļa ietekmes pastiprināšanu Latvijā. Šī kauja ir politiska. Te ir runa par ietekmi, nevis ticību. To pierāda arī aktuālā ukraiņu Pareizticīgās baznīcas atdalīšanās no Maskavas ietekmes un pāriešana Konstantinopoles pakļautībā.

Kāpēc ukraiņu pareizticīgie aizgāja projām no Maskavas?

Tāpēc, ka Krievija karo ar Ukrainu, bet baznīcas atkarība patur ukraiņu ticīgos Maskavas kontrolē. Nav normāli. Pirms kāda laiciņa jeb precīzāk 11. oktobrī Konstantinopoles patriarhāts atzina Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Ar šo Sinode nolēma atcelt 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas Metropolija tika piešķirta Maskavai. Tātad – ukraiņu baznīcas pakļaušana tika realizēta cara okupācijas apstākļos.

Tagad ukraiņi cenšas no kremlinu Maskavas izrauties. Šāds lēmums normālu cilvēku nepārsteidz, jo Krievija atrodas kara attiecībās ar Ukrainu, bet vienlaikus baznīca Kijevā ir Kremļa varas pakļautībā. Taču Maskavas patriarhs Kirils par notiekošo ir sašutis un apgalvo, ka ar šo Konstantinopoles patriarhāts esot „šķērsojis sarkano līniju“ (3). Skaidrs, ka arī Petro Porošenko izmantos šo uzvaru savā vēlēšanu kampaņā.

Tāpat varam prognozēt, ka Krievija neļaus ukraiņu pareizticīgajiem mierīgi dzīvot un darīs visu, lai uzkurinātu šo soli konflikta līmenī. Piemēram, jau tagad zināms, ka promaskaviskie pareizticīgie nedrīkst lūgt Dievu ukraiņu baznīcās, ukraiņu ticīgie nevarēs saņemt svēto vakarēdienu krievu baznīcas telpās, baznīcu garīdznieki vairs nedrīkstēs kalpot kopā utt.

Protams, konfrontāciju iedarbina Maskavas frakcija, kas ukraiņus jau nodēvējusi par šķeltniekiem. Taču ar to nepietiek. Krievijas baznīcai piederīgie turpmāk nedrīkstēs lūgt Dievu Konstantinopoles patriarhāta baznīcās. Tad jau arī mūsu Latvijas pareizticīgajiem, kā Maskavai piederīgajiem, ļoti jāuzmanās no iemaldīšanās, piemēram, Grieķijas vai Bulgārijas baznīcās. Svētā Atona kalns Grieķijā mūsējiem tagad ir slēgts!

Nevienam nav noslēpums, ka patriarhs Kirils cieši sadarbojas ar Vladimiru Putinu un vienmēr ir atbalstījis Kremļa politiku. Atskaņas dzirdamas arī pie mums Latvijā.

Pirms nedēļas Ukrainas prezidents Petro Porošenko teica runu, uzsverot, ka katrs ticīgais var izvēlēties savu ceļu pie Dieva un Kremlim neizdosies ukraiņus iebaidīt ar baznīcu. Viņš arī uzsvēra, ka jautājums par neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas statusu, kas ir neatkarīga no Maskavas (Kremļa un Putina), ir saistīts ar valsts politisko neatkarību un nacionālo drošību.

To vajadzētu atcerēties arī pie mums Latvijā. Īpaši tāpēc, ka „Kremļa kāja mūsu baznīcas durvīs“ atrodas joprojām. Nav izslēgts, ka arī mūsu pareizticīgie jeb ortodoksie Latvijas baznīcās būs spiesti lūgšanās nosodīt, viņuprāt, „šķeltniekus – ukraiņus“, kas faktiski ir mūsu sabiedrotie un draugi. Tas nozīmē, ka Latvijas pareizticīgo baznīca Maskavas (Kremļa) kontrolē ir ideoloģiskā dinamīta kaste ar laika degli. Jautājums ir nevis par to, vai, bet drīzāk gan kad sērkociņš nošvirkstēs Maskavā un aukla iedegsies Grebņevā.

Tāpēc janvāra Ziemassvētkus nevajag ieviest kā svētku brīvdienu Latvijā, jo tie tikai padziļinās plaisu starp Kremļa atkarībā esošajiem ortodoksālajiem – pareizticīgajiem un Latviju kā eiropeisku rietumvalsti. Kremļa kāja ar šo brīvdienu iespers tālāk un dziļāk mūsu valsts divkopienu areālā, jo te nav runa par ticību, bet politiku.

Trojas zirgs savu darbu prot.

1 http://www.pareizticiba.lv/index.php?newid=11&id=28&lang=LV

3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/konstantinopoles-patriarhats-atzist-ukrainas-pareizticigas-baznicas-neatkaribu.a295700/

Varas atkarīgie narcisi un mēs

Speciāli TVNET

Donalda Trampa nonākšana pie varas ASV izraisīja ne tikai pārsteigumu plašos sabiedrības slāņos, bet arī vēlmi izprast, kāpēc nesavaldīgi egocentriķi tomēr nonāk arī pie politiskās ietekmes svirām. Mēģinot prognozēt, kādas sekas šāds process nodrošina sabiedrībai kopumā. Neskaitāmi avīžraksti un filmas apgalvo, ka Tramps esot narciss. Citi atkal to noliedz. Vieniem šķiet, ka viņš cieš no traucējumiem, pārējiem liekas, ka tie ir tukši apvainojumi. Daži ārsti un terapeiti «pa gabalu» nosaka diagnozi, citi protestē un uzsver, ka šādi rīkoties nav pieļaujams. Taču mēs sabīstamies, jo, ja lielas un ietekmīgas valsts vadītājs nav piemērots savam amatam, tad viņa rīcības sekas var kļūt liktenīgas visai sabiedrībai kopumā. Lai startētu politikā, neviens veselības izziņu politiķim nepieprasa.

Viņš nav pirmais vai vienīgais

Tramps nav vienīgais politiķis, kurš savā ikdienas darbā cīnās ar mentālās veselības traucējumiem vai psihisku nestabilitāti. Psihiatrs Nasirs Gemi (Nassir Ghaemi) savā grāmatā «A first-rate Madness» apgalvo kā visiem līderiem esot nepieciešana neliela slimas fantāzijas deva. Karš, katastrofas un krīzes esot vide, kurā normālam cilvēkam neesot ko darīt. Gandijs, Linkolns un Čērčils (pēc viņa apgalvojumiem) esot slimojuši ar tiem pašiem traucējumiem un, pēc viņa domām, tas neesot nekas slikts, ja ASV prezidents piedzīvo depresijas un pacilātības nomaiņas periodus. Nereti pamanām, ka psihisko slimību diagnozes kritiķi izmanto kā devalvējošus lamuvārdus. Pielīmēt kādam «traka cilvēka» etiķeti ir tik ērti un viegli, lai sakompromitētu šo personu sabiedrības acīs neatgriezeniski. Taču New York Times slejās psihiatrijas profesors Alens Franss (Allen Frances) piedāvāja pretējus atzinumus. Viņš uzsvēra, ka šis cilvēks nav piemērots tik augstam amatam, kādu viņš patlaban ieņem. Pievienojās 20 000 psihologu un psihiatru, kas parakstīja kopīgu slēdzienu Donalda Trampa diagnozei: «Viņš nav psiholoģiski spējīgs (nobriedis), lai kompetenti realizētu pienākumus, kas jāuzņemas ASV prezidentam.» Tikmēr profesors Franss turpina uzsvērt, ka Donalds Tramps un viņa rīcība neatbilst klasiskajiem narcisma kritērijiem, jo nav pierādīts, ka viņš sistemātiski ciestu no izpausmēm, kas raksturo psihiskus traucējumus.

Slikta uzvedība visos gadījumos nav psihiskas slimības pazīme, jo slimi cilvēki nemēdz apzināti slikti uzvesties. Izmantot psihiatrijas terminoloģiju, lai kritizētu viņa rīcību, ir negodīgs veids, kā pretoties Trampa uzbrukumiem demokrātijai. Viņu var un vajag pienākošā veidā nosodīt par uzkrītošo nekompetenci, nemākulību, impulsivitāti un vēlmi demonstrēt diktatora varu. Viņa psiholoģiskie motīvi ir tik vienkārši nolasāmi, ka tāpēc nav pat interesanti. Tos analizējot, nevarēs apturēt viņa varas ambīcijas. Tumšajai nākotnei, kuru cenšas mums sagādāt Donalds Tramps, jābūt politiska rakstura pretreakcijai, nevis psiholoģiskas dabas akcijai.

Televīzijas šovs politikā

Pirms stāšanās augstajā politiskajā amatā Donalds Tramps ilgus gadus piedalījās savā privātā televīzijas šovā. Pēc tam arī uz politikas skatuves viņš turpināja izmantot tieši tās izklaidei raksturīgās saziņas metodes. Ekrānā Tramps bija pieradis uzvesties kā klasisks narciss: uzpūtīgi, izaicinoši un kaitinoši, un vēlāk politikā reaģēja tieši tāpat. Iespējams, ka profesoram Fransam ir taisnība un ASV jaunais prezidents ir garīgi vesels kā rutks. Taču šāds konstatējums nemaina lietas būtību. Viņa uzvedība starptautiskajā arēnā ir ļoti nepiemērota un reizēm pat draudīgi bīstama mums pārējiem (norautais līgums ar Irānu, sarunas ar Ziemeļkoreju, izaicinošie izteikumi NATO galotņu tikšanās laikā u.c.), paaugstinot bruņota konflikta risku pasaulē.

Pagaidām viņš bauda, uzbrūkot tiesām, žurnālistiem un demokrātu politiķiem ASV kongresā. Nešķirojot metodes. Iespējams, ka pavisam drīz viņš ķersies klāt arī republikāņiem, ja tie sāks ievērot un aizrādīt. Šāds laiks noteikti nav aiz kalniem. Tramps strauji pieņem amatos savus līdzstrādniekus un tikpat strauji tos atlaiž no darba. Tie, kas vienu brīdi skaitās viņa labākie draugi, jau pāris mēnešus vēlāk nikni raksta par valsts prezidentu atmaskojošas grāmatas. Par viņu ņirgājas, viņu izsmej, taču viņš turpina atbildēt ar to pašu un nenogurst pazemot cilvēkus savā apkārtnē.

Konflikta eskalācija ir interesanta lieta dramaturģijā, operu libretos un kinofilmu scenārijos, taču reālajā politikā tas nav rosinošs signāls. Uzvelkamā, daiļi tērptā slovēņu lelle viņam līdzās, tikai papildina šo sižetu kā smaržīgs interjera elements.

Kāds ir narciss?

Dažādi informācijas avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču vairums uzver, ka mūsu vidū esot ap 2% – 6% līdzcilvēku ar šādu noslieci. Noteikt diagnozi esot sarežģīti, indikācijas parādoties neskaidri un diagnosticēšanas problēmas paliekot spēkā joprojām. Narcisi nemēdz paši meklēt palīdzību, jo neuzskata sevi par slimiem. Taču līdzcilvēkiem viņi spēj radīt problēmas, jo nodarbojas ar ikdienas sadismu kā paškompensācijas veidu. Viņiem esot: a) pārliecība par savu nozīmību un prasība pēc apkārtējo padevības, b) iedomas, ka ir ļoti īpaši, unikāli, tāpēc nesaprasti un nenovērtēti; c) pārspīlēta vajadzība tikt apbrīnotiem; d) prasība saņemt īpašas priekšrocības/privilēģijas savas «izredzētības dēļ» un ambīcijas pieprasīt izņēmumu visās dzīves situācijās; e) nesaudzīgi izmantot savā labā visus, kurus iespējams izmantot (jo īpaši tuviniekus); f) empātijas trūkums (citu problēmas uzskatot par nesvarīgām); g) bieži greizsirdīgi; h) manierīgi, pozējoši, izaicinoši.

Dažādi pētnieki atšķirīgi traktē narcisu īpatnības. Piemēram, Izabella Nazāra-Aga (Izabelle Nazare-Aga) savā grāmatā «Les manipulateurs sont parmi nous» uzskaita ap 30 pazīmju, kas raksturīgas tipiskam narcisam, un piebilst, ka šiem ļaudīm svarīgi esot upuri (naivi, lētticīgi, emocionāli, jūtīgi cilvēki), kurus iespējams iztukšot, tā padarot tos bezpalīdzīgus. Brīdī, kad valdonīgs narciss sāk ieņemt augstu amatu, viņa īpatnības var būtiski ietekmēt apkārtējo līdzcilvēku emocionālo komfortu. Kur nu vēl politiku, kur vienas gražīgas personas kaprīzes un empātijas trūkums var iedzīt postā veselas valstis vai pat pazudināt nācijas.

Narcisi pie varas

Profesora Fransa secinājumi par Trampa labo veselību un slikto raksturu diemžēl nevar pasargāt mūsu sabiedrību no citiem narcisiem, kas mēdz ierasties, lai spēlētu izšķirošās lomas politikā. Viņi tiecas pie varas un, pateicoties savām ambiciozajām īpašībām, «pie kloķiem» arī nokļūst: Jakobs Zuma, Rodrigo Duarte, Viktors Orbāns, Vladimirs Putins, Milošs Zēmans u.c. Vadot uzņēmumus, partijas, medijus un valstis, viņi bez empātijas pret mums pārējiem nogremdē laiku, kurā dzīvojam, un anulē iespējas, kuras mums varēja būt un piederēt.

Pagājušajā nedēļā aizvadītās Trampa tikšanās ar NATO vadītājiem un Lielbritānijas premjerministri no jauna lika skatīties uz viņa «grandiozitātes» izpausmēm, verbālajām un fiziskajām pseidointelektuāla pārākuma demonstrācijām pret eiropiešiem un visiem pārējiem, kurus var vienkārši pagrūstīt. Jā, viņš ir naudīgs populists un, tieši tāpat kā Berluskoni, pratis iedvest parastajam vēlētājam sajūtu, ka ir vienkāršais cilvēks no tautas un tāpēc būs atklāts, godīgas patiesības teicējs. Narcisi mēdz būt harismātiski, un daļa no mums jūtas sajūsmināti, noskatoties uz izaicinošo Putina, Trampa vai Šlesera uzvedību publiskajā telpā. Nosaukt citus par mēsliem, žurnālistus par meļiem, futbolistus par zaudētājiem, vāciešus par krievu pielīdējiem un pateikt, ka invalīds ir kroplis (jo klibo taču!) šajā līmenī skaitās godīgi, jo viss tiek konstatēts bez politkorektuma un pieklājības. Pa tiešo. Bezkaunība tiek noslēpta aiz jokiem, rupjība aiz ironijas, un šādā kārtā narcisi ir iemācījušies manipulēt ar publisko domu, iegūstot sev naivus sekotājus un lētticīgus apbrīnotājus. Viss notiek tieši tāpat kā kusla sižeta Holivudas filmas sižetā, kur vienmēr uzvar bezkaunīgākais egoists, un cauri.

Taču visi narcisi netiek pie valsts varas. Daļa no viņiem kļūst par teroristiem. Piemēram, anarhiste Sofija Perovska (nogalināja caru Aleksandru II 1881.g.), norvēģu ekstrēmists Lars Gule (atentāts pret ebrejiem Izraēlā 1977.g.), amerikāņu labējais ekstrēmists Timotijs Makveits (Oklahomasitija, 1995), islāmists Šezads Tanvers (atentāts Londonas metro 2002) vai neonacists Annešs Bērings Breivīks (veicot 2011. gada norvēģu bērnu masu slepkavību Utoijas salā un uzbrūkot Oslo).

Visiem kopīga ir iedomu aina par savu izredzētību un vēlme ieiet vēsturē kā dižgaram, varonim. Nogalināt nevainīgus cilvēkus tiem nešķiet noziegums, jo slepkavības tiek pastrādātas augstas idejas vārdā. Boļševiki slepkavoja miljonus tieši šādi, Pola Pota piekritēji – arī. Ja apkārtējie ir parasti cilvēki, tad tāpēc viņi arī ir nevērtīgi un var tikt upurēti. Uzbeks Rahmads Akilovs ir viens no viņiem. Savā pelēkajā, neizteiksmīgajā ekonomiskā bēgļa ikdienā viņš esot vēlējies kļūt nozīmīgs un palikt ievērojams. Lai to panāktu, nācies kontaktēties ar Islāma valsts vadītājiem (lai oficiāli iegūtu misiju), un pēc tam varēja rīkoties ļoti racionāli: nolaupīt smago automašīnu un sabraukt līdz nāvei iespējami daudz personu gājēju ielā Stokholmā. Slava, lauri, ilgi tiesas procesi un publicitāte visos pasaules medijos bija viņa mērķis. To viņš arī panāca. Šodien visi zina un pazīst nežēlīgo samarkandieti, kurš sabrauca pāris ārzemnieku, sakropļoja ukraiņu viesstrādnieci un nogalināja mazu meitenīti Karalienes ielā, iegūstot terorista slavu un dzīves nogali komfortablā mūža ieslodzījumā zviedru cietumā. Turpretī sabrauktie no kapiem vairs neatgriezīsies. Narcisa varoņslimība pieprasa upurus, un tas nav akceptējami.

Tikmēr Donalds Tramps turpina pamācīt eiropiešus. Piedraudot izstāties no NATO un mācot dzīvot Londonas vadītāju Sadiku Hanu, kurš neprotot cīnīties ar teroristiem un ieceļotāju noziegumiem. Vai ASV prezidentam rūp londoniešu drošība? Šķiet, ka ne. Viņu vairāk satrauc tas, ka Lielbritānijas galvaspilsētas vadītājs ir atļāvis vizītes laikā notikt pretTrampa demonstrācijām, no kurām vienā tiek izmantots balons, kurš demonstrē Donaldu Trampu kā gigantisku mazuli. «Kā tev nav kauna pazemot mūsu valsti! Brīdī, kad esi ieradies šeit kā viesis. Vai tava mamma tevi mācīja šādi uzvesties viesos?» – radio (BBC 5) intervijā reaģēja leiboriste Emīlija Tornberija. Kā mežā sauc, tā atsaucas. Narcisu masveida ienākšana politikā var novest mūs pie jauniem konfliktiem. No tiem būtu iespējams izvairīties ar gudras diplomātijas palīdzību, taču egocentriķi visaugstākajos amatos reizēm zaudē dzirdi, un tieši analfabētiem piemīt spēja vislabāk izlasīt zemtekstus.

Dažādi līderi – narcisi var atvērt mums durvis, taču mēs paši izlemsim, pa kurām ieiesim un kuras ignorēsim aizverot. Diemžēl cilvēces muļķība laikam ejot, nav mazinājusies. Tieši pretēji – tā gūst aizvien plašākas izteiksmes formas, un tāpēc uzmanīsimies nepamanīt tos kamieļus, kas paši neredz savu kupri.

«Neviens nekad nevar būt pārspīlēti piesardzīgs savu ienaidnieku izvēlē» (Oskars Vailds).

Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

%d bloggers like this: