Kā nacionālisms izrēķinās ar liberāļiem – Alfreda Dreifusa lieta turpinās šodien. Īste un neīstie spiegi.

Speciāli TVNET

Šogad aprit 125 gadi kopš franču virsnieka Alfreda Deifusa skandāla. Viņu oficiāli notiesāja par spiegošanu un dzimtenes nodevību. Tas tika paveikts skaļi, publiski demonstrējot sašutumu visos līmeņos. Spiegi vienmēr visus ir interesējuši arī bez pierādījumiem. Ja gribam kādu apmelot, kompromitēt un saspārdīt publiskajā telpā, tad nosaucam šo cilvēku par spiegu un viss. Īstie spiegi mēdz būt neuzkrītoši un grūti pamanāmi, tāpēc visbiežāk viņus neviens pat nepamana, neievēro un reti atmasko. Taču neīstie „spiegi“ uzreiz krīt acīs. Tie ir cilvēki, kas vienkārši nepatīk un viss. Tāds bija arī virsnieks Alfreds Dreifuss. Šī Francijas ģenerālštāba kapteiņa, artilērijas virsnieka galvenā kļūda bija viņa tautība – ebrejs. Tā kā nekādu citu vainu šim cilvēkam nevarēja atrast, tika piemeklēts “spiega grēks“. Vēlāk (pēc soda izciešanas) 1906.gadā noskaidrojās, ka Dreifuss apvainots nepamatoti un lieta pret viņu safabricēta. Taču, kuru vairs interesē publiski sapļaukāts cilvēks, ja publiskais pēriens jau noticis un visi ir apmierināti? Domāju, ka šī lieta ir ļoti interesanta, jo līdzīgi procesi notiek un turpinās arī šodien. Tepat pie mums atkal sāk atdzimt kategoriska attieksme pret citādi domājošiem cilvēkiem, pūlim pieprasot ar tiem izrēķināties. No jauna parādās spēcīgi neonacionālisma un antisemītisma strāvojumi un mēs sākam legāli neciest cilvēkus viņu izskata, tautības, publikāciju vai uzvedības dēļ. Tiek devalvēta patiesība, taisnīgums aizspriedumu un nepatiesību vārdā, kūdot pret liberālo demokrātiju kā modernā laika „ļaunumu“. Tas nav labi, jo var slikti beigties. Par šo ir jārunā skaļāk nekā tas darīts līdz šim.

Spārdīšanas rituāls pirms patiesības noskaidrošanas

Pazemošanas un izsmiešanas tradīcijas visur ir apmēram vienādas. Tās ir teatrālas un pompozas pozas un nežēlīgi sadisma mehānismi. Šajā gadījumā viss sākās militārās augstskolas kazarmu pagalmā Parīzē. Tika izveidots speciālais „ soda gaitenis“ no karavīriem, kas šī mērķa dēļ tika izsaukti uz galvaspilsētu virsnieka Dreifusa publiskai eksekūcijai. Aiz skolas žoga pūlis kliedza lozungus: „nodevējs“, „maita“, „riebeklis“ un kāds virsnieks norāva no Dreifusa mundiera pogas un apbalvojumus. Kolēģi virsnieki skandēja tekstus: „Pamēģini tagad pateikt, ka esi nevainīgs!“, „nodevējs“, „Jūda!“ Pēc tam kāds cits publiski salauza viņa zobenu. Tātad nesimpātiskās personās iznīcināšana sākas klusi ar koridora sarunām, bet publiskajā telpā izvēršas tieši tāpat kā klasiskas grieķu traģēdijā: ar zalvēm kauna staba manifestācijai. Pēc tam upuri nosūtīja pilnai soda izciešanai uz Velna salu Dienvidamerikā, Franču Gvijānā. Alfreds tur pavadīja piecus gadus.  Par ko?

Viņu apsūdzēja par to, ka virsnieks it kā esot nodevis militārus noslēpumus Francijas ienaidniekam Vācijai. Kā spiegs tika atklāts? Kāds franču izlūks Vācijas vēstniecības papīrgrozā bija atradis sarakstu ar kara noslēpumiem, kuru „kāds“ vēlējās vāciešiem pārdot. Kā šis saraksts saistīts ar Alfredu Dreifusu? Tika nospriests, ka kompromitējošā teksta rokraksts varētu būt līdzīgs Dreifusa pieraksta stilam. Tas arī viss. Zinātniski nekas netika analizēts vai pierādīts. Tā likās un viss. Viņu apsūdzēja, strauji notiesāja kara tiesā kā vainīgu un nevienu neinteresēja nedz motīvs nedz pierādījumi. Dreifuss bija ebrejs un tāpēc lieliski derēja nelojāla nodevēja lomai.

Liberālisma un demokrātijas apkarošana

Naids pret liberālismu un demokrātiju ir periodiski aktualizējies cikliski, kopš 19.gadsimta beigām. Tas uzplaukst, „apdedzina spārnus“, nobeidzas un atkal augšāmceļas no jauna. Gadsimtu mija bija gan mākslas un kultūras uzplaukuma laiks (la belle époque, the gilded age), bet arī ekonomisko krīžu laiks. Franču revolūcijas un apgaismības strāvojumus tobrīd izsmēja un apkaroja radikāli konservatīvie intelektuāļi, tādi kā Moris Bares (Maurice Barrès) un Čarls Muras (Charles Maurras). Viņiem šķita, ka Francija (kā nacionāla valsts) esot uz sabrukuma robežas, jo bija zaudēts karš pret prūšiem un okupētas divas provinces: Elzasa un Lotringa. Iedzīvotāji tobrīd pameta laukus, pilsētas auga un piedāvāja sekularizāciju, samazinājās dzimstība un vienai daļai viedokļu noteicēju likās, ka līdzdalība organizācijā Action françaiseir vienīgā izeja no situācijas. Idejas pamatā bija pārliecība, ka „kārtīgs nacionālisms“ un monarhijas atjaunošana var glābt Franciju. Latīņu kvartālā izvietojās arī nacionālistu studentu organizācija un viņi bija plaši pazīstami ar savu neiecietību pret visiem, kas domā un runā citādi. Uzbrukuma mērķi bija kreisie, sociālisti un cita veida radikāļi, kas Leona Blūma (Lèon Blum) vadībā uzdrošinājās runāt pretī. Blūmu nacionāļi vajāja īpaši enerģiski ne tikai tāpēc, ka viņš bija cienīgs pretinieks, bet arī ebrejs. Čarlzs Muras necieta demokrātiju, kas pēc viņa domām bija nepieņemama iekārta, jo sagrāva kristiešu vienotību un ieviesa nevajadzīgo cilvēktiesību aizsardzību. Interesanti, ka kā demokrātijas nīdējs viņš beidzot varēja īstenot savas idejas brīdī, kad Hitlers bija okupējis Franciju. Pēc Muras viņš tika ieslodzīts cietumā un pavadīja tur laiku līdz mūža beigām. Taču gadsimtu mijā tādi kā Muras vadīja uzbrukumus liberālismam un demokrātijai, nosodot cilvēku tiesības būt brīviem un nodarboties ar biznesu,  torpedējot idejas par valsts robežu mūru un muitu likvidēšanu. Liberālisms un individuālisms toreiz skaitījās lamu vārdi.

Politiskais nacionālisms kā reliģiska sekta

Tieši tāpat kā ticīgo kopai, arī nacionālismam mēdz būt problēmas vairākos virzienos. Ja reiz vienas nācijas (vai vienas ticības) cilvēki ir labi tikai tāpēc, ka pieder šai kastai, tad kāpēc arī šādu ideālu cilvēku grupā parādās noziedznieki, izspiedēji, zagļi, blēži un krāpnieki. Vienīgais izskaidrojums šādām „novirzēm“ mēdz būt – nodevēji un ārpuses kaitīgā ietekme. Tātad – paši esam labi, bet mums traucē svešie un nepiederošie, kuri jāsoda un jālikvidē. Jo vainīgie ir tikai viņi. Mēs ne. Ja vaina netiks novelta uz „svešajiem“ un „ārzemniekiem“, tad tauta (kā vienots ķermenis/tēls) vairs neturēsies kopā un sadrups gabalos. Viens no šādiem piemēriem tobrīd bija Francijā asimilēto ebreju kopas apkarošana. Šie turīgie advokāti, uzņēmēji un virsnieki bija lielisks „nodevēju“ bariņš. Viņi ir svešinieki, taču tiem izdevies izskatīties gandrīz tāpat kā pamattautai un netraucēti izturēties kā kārtīgiem francūžiem vai vāciešiem. Tobrīd nacionālisma un antisemītisma drudzis bija pārņēmis praktiski visus Francijas iedzīvotāju līmeņus un Dreifusam nebija nekādas iespējas cerēt, ka viņa lieta tiks izmeklēta. Viņš bija sliktais un viss. Arī tad, kad virsnieks, kurš panāca Dreifusa sodīšanu, saprata savu kļūdu, nekas nemainījās. Samērā ātri kļuva zināms, kurš ir īstais spiegs. Tas bija kāds neuzkrītošs armijas majors. Taču Dreifusa sodīšana norisinājās tālāk. Tika fabricēti, viltoti jauni „pierādījumi“ un faktiskā patiesība nevienu neinteresēja. Tie, kas palīdzēja Dreifusam (viņu aizstāvot) paši nokļuva cietumā. Kāpēc tad nacionālistiem tomēr neizdevās ieslēgt Dreifusu važās līdz mūža beigām? Tāpēc, ka viņu sāka aizstāvēt pazīstamais franču rakstnieks Emīls Zola (Émile Zola). 1898. gada janvārī, četru gadus pēc Dreifusa apcietināšanas, viņš publicēja atklātu vēstuli, kas bija adresēta Francijas prezidentam un avīzei L’Aurore. Viņš paziņoja, ka Dreifuss ir apmelots. Par to melotāji viņu pašu centās notiesāt ar cietumsodu par  „meļu apmelošanu“. Taču tas neizdevās. Ir vajadzīgi drosmīgi mākslinieki un intelektuāļi, lai apturētu linčojošu baru, kas gatavs spēlēties ar svešu cilvēku likteņiem un asinīm. Zolā avīžraksta iespaidā (Es apsūdzu jeb ”J’accuse”)turpinās diskusijas starp kultūrradikāļiem un reakcionārajiem nacionālistiem joprojām. Tas, protams, labi.

Alfreda Dreifusa aresta vieta tropu Gulāgā šodien. Šādās „cietuma kamerās“ gāja bojā ap 70 000 ieslodzīto cilvēku.

 

 

 

 

 

Kas notika tālāk ar pašu Dreifusu

Viņu atbrīvoja no ieslodzījuma vietas 1908.gadā, formāli amnestēja un viņš trupināja darbu armijā, piedaloties arī pirmā pasaules kara cīņās. Tika apbalvots ar Goda leģiona ordeni 1918. gadā par varonību cīņās pie Verdenas.

Vai sodīja viņa apmelotājus? Nē.

Moris Bares un Čarlzs Muras ieguva vietas Francijas Akadēmijā un pēc tam atbalstīja Višī okupācijas režīmu. Moris Bares pat pamanījās kompromitēt rakstnieku Emilu Zolā, cenšoties „atmaskot viņa neglīto pagātni“. Zolā tēvs esot ieceļojis no Venēcijas un tas, protams, ir briesmīgi un neciešami neglīti. Tikai šāds „nepareizs rakstnieks“ esot spējīgs aizstāvēt vajātu ebreju virsnieku. Muras vēlējas aizliegt ebrejiem ieņemt amatus Francijā un novērst liberālisma, individuālisma uzplaukumu un attīstību savā dzimtenē. Viņam bija četri galvenie ienaidnieki, kas jāiznīcina: ebreji, protestanti, brīvmūrnieki un ārzemnieki. Viņa cīņa aprāvās 50. gados, bet šodien to turpina partijas „Nacionālā fronte“ līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Marina Lepena. 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās pirmajā kārtā viņa ar 34% balsu atpalika no pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona (66%).

Neraugoties uz to, ka meļus un apmelotājus neviens nesodīja, Dreifusa lieta turpina magnetizēt māksliniekus. Lieliska bija Romana Polaņska (Roman Polanski) filma „Es apsūdzu“, kas veidota izmantojot Roberta Harisa (Robert Harris) romāna „Virsnieks un spiegs“ (An officer and a spy) materiālus. Tā ieguva žūrijas galveno balvu pērnā gada Venēcijas kinofestivālā.

Šķiet, ka „Dreifusa skandāls“ tomēr ir kas vairāk par viena cilvēka traģēdiju pūļa vajāšanas apstākļos. Tas raksturo mūsu laiku, kurā mēs turpinām aizstāvēt meļus un apmelotājus, ja viņu idejas kalpo dižai idejai. Pieciešam faktu devalvāciju, patiesības slēpšanu, ja vairākumam tā vajag. Esam gatavi upurēt cilvēkus, kas neko sliktu nav nodarījuši, taču nepatīk un viss. Negribam liberālo demokrātiju, jo tad nebūs iespējams izrēķināties ar tiem, kas nepatīk un runā pretī.

Tāpēc esam tur kur esam – krustcelēs, jo pūļa naids pret Dreifusu nebeidzās līdz ar 1908.gadu, kad netaisnīgi sodītais virsnieks beidzot atgriežas atpakaļ Parīzē no tropu Gulāga. Viņu tobrīd attaisnoja, apbalvoja un šai pasakai varētu būs labas beigas. Diemžēl tā nenotika. Otrā pasaules kara laikā Alfreda Dreifusa mazbērnus okupētājā Parīzē notvēra vācieši. Pusaudžus nekavējoties nosūtīja uz koncentrācijas nometni Aušvicā, Polijā, kur bojā gāja Alfreda mazmeita Madeleine.

Vienas ģimenes ceļš no nepelnīta soda Velna salā, tropu Gulāgā (Franču Gvijānā) līdz kapam Birkenavas – Aušvicas koncentrācijas nometnei Polijā ir ciešanu pilns un attiecas uz mums visiem. To nedrīkst atkārtot nekādas idejas vārdā.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Ungāru dzemdēšanas propaganda kā nācijas glābšanas plāns. Vai šis puišu projekts darbojas?

Speciāli TVNET

Savādi, ka par demogrāfijas tēmu pie mums (tāpat kā Ungārijā) visaktīvāk runā un diskutē vīrieši. Viņi izsakās, sniedz priekšlikumus un izdomā risinājumus, aizmirstot, ka bērnus dzemdē tikai un vienīgi sievietes. Noklausoties mūsu Nacionālās Apvienības runas vīru vadlīnijas par „iedzīvotāju vairošanos veicinošām metodēm“, kā svarīgākās tiek izvirzītas: nauda un patriotisms. Turklāt vienmēr pārsteidz pārgudrība. Pamāca un plāno vīri, nerēķinoties ar sievietēm, kurām bērni būs vieglāk vai grūtāk jālaiž pasaulē, jābaro, jāaudzina, jāskolo (ar vai bez dzīvesbiedra).

Tagad izrādās, ka arī nauda šajā lietā nepalīdz, ja sievietēm nepajautā padomu pašām. Ungārijā ir izveidota īpaša – dzimstību veicināšanas sistēma, kas balstīta uz Orbana izveidoto daudzbērnu ģimeņu īpašo finansēšanas sistēmu. Taču rezultātus tā faktiski nedod. Ungāru sievietes tāpēc vairāk bērnu pasaulē nelaiž. Tieši pretēji. Pēc jauno pabalstu ieviešanas Ungārijā, šogad samazinājies jaundzimušo skaits, salīdzinājumā ar to pašu laika periodu 2018. gadā.

Izmiršanas biedēklis, kas maksā 4,8% kopprodukta

Fakts, ka jau 38. gadu pēc kārtas Ungārijas iedzīvotāju skaits samazinās, nav nekas patīkamais konstatējums. Kādreizējo 10,7 miljonu (1980. gadā) vietā, tagad valstī ir vairs tikai 9,7 miljoni iedzīvotāju. Viens no iedzīvotāju skaita sarukšanas iemesliem ir emigrācija uz turīgajām kaimiņvalstīm. Otrs ir ungāru sieviešu nevēlēšanās dzemdēt vairāk bērnu. Reālā situācija ir tāda, ka valstī jau sen nepietiek darba roku un tāpēc tiek importēti viesstrādnieki no Ukrainas, Serbijas, Indijas, Mongolijas un Vjetnamas.

Labēji konservatīvais nacionālists, postsovjetists Viktors Orbans ir dzīvojis Brežņeva valdīšanas laikā un tagad izlēmis apturēt „ungāru izmiršanu“ ar brežņeviskām metodēm. Proti – piespiest ar naudu ungārietes dzemdēt aktīvāk. Citādi valsti pārņems nelāgie imigranti, kas pēc viņa domām realizē „invāziju“ Eiropas virzienā. Viņam šķiet, ka „ļaunie melnie cilvēki“ tiecas nostāties krietno, balto kristiešu vietā. Lai pierādītu šo savu „patiesību“ viņš izmanto visādas konspirācijas teorijas, kuras kā šausmu filmas piesātinājušas ASV un Eiropas labējo ekstrēmistu propagandas lapas, draudot ar „lielo nomaiņu“un „balto pasaules“ sagraušanu. Tāpēc viņš maksās vairāk savām ungāru ģimenēm par bērnu čaklāku ražošanu un šim nolūkam tiek novirzīti 4,8% nacionālā kopprodukta. Tas nav maz. Vairāk nekā NATO prasa aizsardzībai.

Tātad dzīvesbiedriem, kas ir laulājušies, tiek izmaksāti apm. 35 000 eiro aizdevums (kas vēlāk var pārvērsties pabalstā), ja laulātie saražos vismaz trīs bērnus. Brīdī, kad piedzimst trešais bērns, valsts parādu noraksta un tas pārvēršas dāvanā. Daudzbērnu ģimenes var pieprasīt valsts pabalstu 9000 eiro apmērā, lai iegādātos septiņvietīgas automašīnas. Sievietes, kas dzemdē četrus vai vairāk bērnus, tiek atbrīvotas no nodokļu maksāšanas visu savu atlikušo mūžu.

Ungārijas valdošā partija Fidesz ar šo jūtas atrisinājusi „tautas izmiršanas“ jautājumu. Viņiem šķiet, ka efekts tiks panākts. Taču statistikas dati rāda pretējo. Laikā no 2019. gada janvāra līdz februārim Ungārijā ir piedzimuši 66.257 bērni, kas ir par 1.066 mazāk nekā pērn šajā laika periodā. Vienlaikus mirstības procents saglabājas pērnā gada līmenī un tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits turpina samazināties par -31,279 (2018. gadā tas bija -30,227). Vienīgais, ko var pamanīt, ir laulību skaita palielināšanās. Šogad Ungārijā slēdza laulību 52,079 pāri, kas ir par 20% vairāk nekā pērn.

Bezbērnu nodoklis

Ar šo ungāri simboliski atgriežas pie Padomju Savienības laika demogrāfijas politikas loģikas – bezbērnu nodokļa cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Tātad pie trīsbērnu mātēm kā „dzemdēšanas teicamniecēm“ un daudzbērnu mātēm kā varonēm. Aizvadītais partijas Fidesz kongress lieliski parāda šīs politikas autorus kā sēdētājus pirmajā rindā. Tie visi ir sirmot sākuši, labi paēduši ungāru politiķi un katoļu mācītājs, kuru galvenais jautājums ir sekojošs – kā panākt, lai ungāru sievietes čakli dzemdē vairāk bērnu. Ar šo bērnu laišana pasaulē kļūst par valsts un nevis ģimenes privāto lietu. Ja pāris, kas aizņemas naudu, pēkšņi šķir savu laulību, tad aizdevums jāatmaksā atpakaļ ar soda procentiem valstij.

Ar šo tiek izveidota brežņevismam līdzīga politiskā loģika – valstij vajadzīga „lielgabaļu gaļa“ un iedzīvotājiem tā jāsaražo. Tāpēc Viktora Orbana sabiedrotais un draugs Laslo Kovers nemaz nekautrējās no kongresa tribīnes pateikt skaidri un gaiši: „Cilvēki bez bērniem nav normāli un aizstāv nāvi“. Pēc viņa pārliecības bērnu laišana pasaulē ir patriotisma akts un jau sen vairs nav uzskatāma par dzīvesbiedru privātu lietu. Drīzāk par pienākumu pret valsti.

Demogrāfijas jautājums ir svarīgs. To nevar noliegt. Taču metodes, ar kuru palīdzību nacionālo apvienību politiķi cenšas šo problēmu atrisināt, nav akceptējamas.

Vispirms neiztur kritiku iedzīvotāju iebaidīšanas akcijas. Proti deklarētā sakāpinātā pārliecība par to, ka mūs „ielenc“ un „aplenc“ musulmaņu pasaule un „neticīgie“ visiem spēkiem tiecas „pārņemt pasaules kundzību“ ar feministu un liberālo spēku palīdzību. Tā ir demagoģija. Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai un apzināti pārliek akcentus no būtiskā un nebūtisko. Neviens mūs neaplenc, vienīgi paši braucam projām uz labklājības valstīm, kurās var nopelnīt vairāk un dzīvot ērtāk, patīkamāk. Protams, ka varam meklēt vainīgo šīm norisēm. Valdību, politiķus, skaudro pagātni un vēl citus apstākļus, taču situāciju tas neatrisinās. Latvija tukšojas un citi nāks vietā. Nedomāju, ka palīdzēs reemigrācijas plāni (zemē nosviesta nauda) un histēriski – priecīga plaukšķināšana medijos par katru atpakaļ atbraukušo latviešu ģimeni un tautiešu lieliskajiem panākumiem ārzemēs. “Sprīdīši“ turpina un turpinās meklēt laimi citur. Tieši tāpat kā cilvēki no Pakistānas un Bangladešas turpinās meklēt laimi pie mums. Jo esam „dienesta ieeja“ pa ceļam pie turīgajām un vecajām ES valstīm.

Tātad neatrodamies „ienaidnieka aplenkumā“ (kā to mēģina iestāstīt Viktors Orbans) un mums nedraud iznīcība. Klaigājošie centieni iestāstīt ungāriem, ka „Briseles birokrāti“ veic apzinātu Eiropas iznīcināšanu, stimulējot migrācijas plūsmu un visa „posta sakne ir Šorošs“ ir vienkāršs un primitivizēts pārspīlējums ar mērķi iebaidīt neizglītotāko sabiedrības daļu. Viņam, tieši tāpat kā savulaik Brežņevam liekas, ka visvienkāršākais ir piespiest sievietes dzemdēt čaklāk, lai tādejādi sev nodrošinātu karotājus Afganistānā un citur.  Šo brežņevisko nostāju Orbans nekad nav slēpis. To skarbi deklarējot arī savā runā, pēc uzvaras vēlēšanās Ungārijā 2018. gadā.

Mātes varones, kas izglābs Eiropu?

Pēdējie statistikas dati rāda, ka 2017. gadā viszemākais dzimstības līmenis kontinentā ir bijis Maltā. Tur katrai sievietei caurmērā dzimst 1,2 bērni. Ungārijā šis rādītājs ir 1,5; Zviedrijā 1,7 un Francijā 1,9. Izskatās, ka eiropietes pagaidām nav pierunātas kļūt par čaklām dzemdētājām. Vissliktākā situācija pagaidām ir Krievijā. Tur nepārtraukti sarūk iedzīvotāju skaits (- 800.000 aizvadītajā dekādē). Iemesli ir dažādi: augstais caurmēra alkoholisma līmenis un iedzīvotāju pieauguma kritums. Prezidents Vladimirs Putins, tieši tāpat kā Viktors Orbans, cenšas šo procesu apturēt ar sev saprotamām mačo metodēm. Arī viņš piedāvā patriotismu un naudu. Krievu ģimenes var saņemt bērnu pabalstu  apmēram 7000 eiro apmērā pēc otrā bērna piedzimšanas. 2008. gadā tika pat izveidota Vecāku varoņu medaļa par septītā bērna laišanu pasaulē, kas atgādina Mātes varones statusu Padomju Savienības laikā.

Līdzīgu loģiku dzemdēšanas intensificēšanā realizē arī pie varas esošie labējie populisti Polijā. Arī tur tagad maksā lielākus bērnu pabalstus un Veselības aprūpes ministrs nekautrējas aicināt publiski poļus „vairoties kā trušiem”.

Vai šis puišu projekts darbojas? Vai tas funkcionē un panāks rezultātus? Šķiet, ka gaidīto rezultātu nebūs. Nauda var zināmā mērā īslaicīgi ieinteresēt jaunos vecākus (maksimāli uz 10 gadiem), taču ilglaicīga efekta šiem „burkāniem“ nebūs.

Daudz svarīgāki šajā virzienā ir pavisam citi faktori. Pirmām kārtām tas ir sieviešu tiesību jautājuma nokārtošana, mātes un bērna veselības sistēmas pilnveidošana, bērnu aprūpes iestāžu rekonstrukcija un pilnveidošana (sekojot attīstītāko valstu, tai skaitā skandināvu, piemēram) un darba tirgus pieskaņošana ģimenes vajadzībām. Ja jaunie vecāki netic valstij un apstākļiem, kurā dzīvo, tad nelīdz nedz Orbana, nedz Putina naudas pabalsti.

Starp citu, Ungārija atrodas gandrīz pēdējā vietā Eiropas dzimumu līdztiesības skalā, tur pamazām aizliedz dzimumaudzināšanas stundas skolā, sabiedrībā un parlamentā ir ļoti neliels sieviešu deputātu skaits. No 133 partijas Fisesz deputātiem tikai 11 ir sievietes.

Viktors Orbans nekad nav slēpis, ka sievietes esot intelektuāli mazāk spējīgas un tāpēc nav piemērotas politikas darbam. Tāpēc ir pamats prognozēt, ka šis „puišu plāns“ izgāzīsies.

Nauda un patriotisms nekad nav atrisinājusi pašus svarīgākos tautas un nācijas jautājumus. Arī šajā gadījumā var iznākt tā kā uz Viktora Orbana izveidoto „ ungāru vairošanas politiku“ reaģē bezbērnu ungāriete un dejotāja Šuša: “ Es šādā veidā noteikti neglābšu nāciju. Negribu. Es drīzāk glābšu planētu un cilvēci ar savu darbu un godprātīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem.”

Nav izslēgts, ka arī šajā reizē dzemdēšanas propaganda uz sieviešu tiesību klajas ignorances fona panāks pretējo.

Proti – vēl sliktāku efektu.

 

Es eju pār robežām paceltu galvu jeb brīvās pārvietošanās mentālie ierobežojumi

 

Speciāli TVNET

Par iedzīvotāju brīvu pārvietošanos lielās teritorijās pirmais pacilāti vārsmoja Jānis Sudrabkalns. Viņu sajūsmināja iespēja brīvi apceļot Padomju Savienību – no Kauņas līdz Vladivostokai vai no mūžīgā sasaluma zonas līdz Melnajai jūrai. Tātad – valsts robežu ietvaros padomju cilvēks nu varēja nosacīti brīvi pārvietoties „paceltu galvu“ un meklēt laimi vai pārticību legālajā svešatnē, kuru ieskāva dzeloņdrāts žogs. Vai ar to Jānis tolaik mēģināja pateikt, ka Latvija vairs nav dzimtene pēc Otrā pasaules kara? Jā. Vai homos soveticus nebija savdabīgs šodienas migrantu paveids, kurš izvēlas apmesties tikai tur, kur „nauda plūst pa reni“ vai „piens un medus tek“? Jā, tāds bija Kremļa ideologu uzstādījums – anulēt iedzīvotāju etnopsiholoģisko piesaisti dzimtajai teritorijai un ieviest „sovjetisko kosmopolītismu“.

Pēc Berlīnes mūra krišanas pasaule paplašinājās. Pēkšņi ierādīto robežu bijušajam padomju cilvēkam vairs nebija. Vai visi metās bēgt? Jā, ieslēdzot dažādus ātrumus, bēdzēju maratons vairs nebija apturams un turpinās joprojām. Nevis tāpēc, ka atbrīvotajā Latvijā būtu tik ļoti slikti. Nē, tāpēc, ka sovjetlatvietis „arī beidzot gribēja dzīvot kā cilvēks“ un vienīgais dzīves kvalitātes rādītājs šīs kategorijas ļaudīm ir tikai un vienīgi naudas maciņa biezums. Ja daļa trimdas tautiešu tolaik sapņoja par „dzimteni, kuru atjaunosim kopā“, tad sovjetlatvietis domāja tikai par to, kā labāk „ieraut nāsīs“, privatizējot uz vietas vai nogrābjot treknu kumosu ārzemju darba tirgū. Kopīgās dzimtenes ideja tika deleģēta tiem, kam nav nekā cita ko darīt.

Eiropas Savienības atvērtā telpa

Tajā valda pārvietošanās brīvība. Tas pats Sudrabkalna efekts. No kurienes ieradusies šī vajadzība atļaut visiem pilsoņiem brīvi pārvietoties? Pēc Otrā pasaules kara šāds fenomens bija atjaunotās Eiropas politiskās un ekonomiskās sadarbības priekšnoteikums. Preces, pakalpojumi, kapitāls un cilvēki jeb tā saucamās „četras brīvības“ tika izveidotas, lai attīstītu demokrātiju un labklājību ūnijas ietvaros. Daudziem šķiet, ka iespēja brīvi pārvietoties, meklēt darbu citur „paceltu galvu“, ir tirgus ekonomikas vajadzību noteikta lieta. Ja nevarēsim brīvi pārcelties uz citām valstīm un meklēt sev darbu ar labāku samaksu, tad tirgus ekonomika neizdzīvos? Nē, tā tas nav. Darbaspēka brīva pārvietošanās nav tirgus ekonomikas priekšnosacījums, bet gan darījumu izdevīguma sekas. Ja pircējam (darba devējam) rodas iespēja lētāk nopirkt darbaspēku, tad šāds darījums nodrošina viņa pelņas palielināšanos. Attiecīgi šodien mēs varam novērot jaunu labprātīgās kolonizācijas procesu, kad nevis iekarotājs okupē un pakļauj veselas valstis un teritorijas, bet gan trūcīgo zonu iedzīvotāji paši ieceļo un piedāvā savas darba rokas citu svešu valstu (un pie viena arī savam!) labklājības uzplaukumam. Vai bagātās ūnijas dalībvalstis saprata, kāds darbaspēka migrācijas paisums tās gaida pēc iekšējo robežu atvēršanas? Nē, tā īsti nesaprata gan. Atceros, kā zviedru sociāldemokrātu vadība visiem spēkiem centās iebilst pret robežu atvēršanu darbaspēkam no postsovjetiskajām valstīm dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt baidoties no algu dempinga politikas (ārzemnieki darīs to pašu darbu lētāk) noteiktās jomās (īpaši celtniecībā) un „sociālo pabalstu medniekiem“, kas centīsies piesavināties zviedriem, norvēģiem vai dāņiem paredzētos bezdarbnieku vai vientuļo mammu pabalstus. Tātad Jērana Pēšona bažas piepildījās. Deviņdesmito gadu sākumā kā darba tirgus bieds un monstrs tika Ziemeļvalstu medijos piedāvāts „poļu santehniķis“, kas veic darbu lētāk, bet sliktāk par zviedru. 15 gadus vēlāk tirgus jau masveidā piegādāja viduvējus darbiniekus visām zemo algu profesijām rietumos no postsovjetisko valstu zonas par lētu cenu. Pilsētās pie lielveikaliem ar cieņu sāka pelnīt rumāņu un bulgāru ubagi, kas faktiski bija eiromigranti un drīkst pārvietoties pāri robežām paceltu galvu, kad un kā vien vēlas. Likuma pret ubagošanu joprojām nav, tāpēc ubagu līgas turpina eksistēt un nodrošināt lielāku peļņu, iekārojot taboru skolu pagalmos, parkos vai atpūtas teritorijās, tās piesārņojot ar atkritumiem un fekālijām. Viņus dzenā vietējā vara, tvarsta policija, bet situācija tāpēc neuzlabojas. Nauda taču nesmird. Ja reiz var nopelnīt, tad kāpēc to nedarīt, ja šāda iespēja pastāv? Taču daudzi šo tirgus ekonomikas peļņas loģiku tomēr nesaprot. Piemēram, pērn vienu šādu ubagu – eiromigrantu alkoholiķi Huskvarnā nogalināja vietējie pusaudži. Pieaugušajiem nepatika migrants ubags, bet puikas rīkojās. Paņēma koku un nosita svešo onkuli. Šis notikums ir traģiska zīme, jo parāda turīgās rietumu sabiedrības attieksmi pret otrās šķiras eiropiešiem. Tiem pašiem, kas dodas svešumā, lai “ierautu nāsīs“ iespējami vairāk naudas. Viņus var arī nosist, ja vietējiem darba devēju valstī nepatīk veids, kādā migranti pelna savu naudu.

Akmens laikmeta migrācija

Visos laikos cilvēki ir ceļojuši, pārcēlušies un meklējuši laimi citur – ejot pa ceļiem, peldot laivās un kuģos. Kurš tolaik bija stāvokļa noteicējs? Tas, kuram bija lielāks cirvis vai šķēps.

Lielākais vairums ceļotāju bija karavīri ar mērķi iekarot un nolaupīt. Cik ātri iekarotāji un laupītāji pārvietojās? Daudz lēnāk nekā šodien. Piemēram Mozus ceļš tuksnesī prasīja 40 gadus, bet šodien mēs pārlidojam apkārt pasaulei vienā mirklī datorā un vienā diennaktī lidmašīnā. Taču, ja izlemsim palikt svešā zemē, tad šodienas noteikumi ir pavisam citi nekā tolaik.

Kas šodien ir citādāk? Kāpēc sovjetcilvēks, kuru Sudrabkalns iemācījis iet lepni pāri robežām paceltu galvu, nedrīkst uzvesties kā akmens laikmeta iekarotājs? 

Tāpēc, ka brīvā pārvietošanās Eiropas Savienībā neatļauj pievākt otra – vairāk pārtikuša cilvēka mantu arī tad, ja tā nav piesieta un īpašnieka paša nav mājās. Policijas dati rāda, ka apmēram 50% laupīšanu vasarnīcās un privātmājās veic organizētas postsovjetisko valstu noziedznieku grupas. Tātad šo „ņemšanas“ jeb peļņas veidu jeb laupīšanas karu šodienas izpausmi mēs neakceptējam. Šis bizness nav legāls, un tā praktizētāji nonāk ieslodzījuma vietās, kuru skaits nemitīgi palielinās. Jo eksistē zināmi sabiedrības slāņi, kas joprojām nesaprot atšķirību starp viduslaiku laupīšanas kariem un šodienas iespēju brīvi pirkt un pārdot savas darba rokas. Cilvēku tirdzniecība turpina eksistēt, tieši tāpat kā nepamatoti konservatīvais uzskats par „vecāko profesiju pasaulē“. Lai gan režisors Lūkas Modisons ar savu „Lilja 4 ever“ pirms 15 gadiem mēģināja parādīt patiesību par kādu lietuviešu meiteni Zviedrijā un viņas traģisko likteni prostitūcijas zaņķī, daudzus šā rūpala nejēdzība joprojām nav sasniegusi. Turpinām piedāvāt tautiešu miesu kā preci un nekautrējamies par savu izvēli tieši tāpat kā ubags pie zviedru lielveikala.

Berlīnes mūris vai Trampa Meksikas siena

Nav noslēpums, ka daudzi attīstīto rietumvalstu iedzīvotāji šodien ar baudu atceras vecos laikus, kad padomju vara pati bija noslēgusi robežas, lai homos soveticus nevarētu izbraukt no valsts un ganītos vienīgi ierādītajās robežās. Padomju vara būvēja mūrus, lai iedzīvotāji nevarētu izkļūt ārā. Tieši tāpat, kā to redzam šodienas Ziemeļkorejā. Ja liela publiskās telpas daļa toreiz juta līdzi solžeņiciniem vai barišņikoviem, tad Staļins un Brežņevs ar šo faktiski „pasargāja“ rietumus no „poļu santehniķa“, “latviešu apkopējas“ vai lietuviešu Liljas ierašanās nelegālā zviedru bordelī. Tā sakot – garantēja drošību, vardarbīgi anulējot migrāciju. To pašu, kuru Lībijas diktators Kadāfi nodrošināja ES Āfrikas ziemeļos.

Tagad Tramps būvēs sienu uz ASV robežas pret Meksiku, lai norobežotos no ienācējiem. Orbans vilka dzeloņstieples uz savas valsts robežām it kā tā paša iemeslā dēļ, un arī Latvijas austrumu robeža tagad labāk spēj uzveikt, piemēram, vjetnamiešu migrantus, kas šķērso mūsu valsti, lai nokļūtu paradīzē Polijā. 2015. gadā arī zviedri atjaunoja robežkontroli pat Šengenas zonas valstu iedzīvotājiem.

Arī Latvijā pastāv satraukums par to, ka mūs noslīcinās migrantu paisums. Pagaidām neviens nav skaidri konkretizējis, kāds tas būs. Taču vairums gandrīz droši zina, ka tas būs briesmīgi. Tie būšot sveši, nepazīstami cilvēki, kas tic nesaprotamiem dieviem un regulāri ēd kebabu.

Taču kā paliek ar „latviešu apkopēju“, kuru mēs paši eksportējam uz Rietumvalstīm, lai gan tā atņem darbu, piemēram, studentiem, kas labprāt tīrītu viesnīcas numuriņus no lekcijām brīvajā laikā? Mēs uzskatām, ka šim tirdzniecības darījumam nav nekā kopīga ar ubagu pie lielveikala Stokholmā vai lietuviešu pusaudzi Lilju netīrā Malmes dzīvoklī. Lai gan labi zinām, ka tautietes, kas veic šo pienākumu, nav profesionāli izglītotas apkopējas darbā. Viņas ir skolotājas, audējas vai tirdzniecības darbinieces, taču šādi piepelnās un pelna sev lielākas pensijas vecumdienām. Tieši tāpat kā „celtnieki“ vai „šoferi“ bieži nepavisam nav skoloti šajos darba pienākumos, taču piedāvā savas darba rokas lētāk par vietējiem. Respektīvi, vai ir atšķirība starp preču, kapitāla un pakalpojumu brīvo tirgu? Jā, ir. Naudai nav gribas, bet cilvēkam tāda ir.

Legālai, apzinātai brīvās pārvietošanās praksei nav nekādas vainas. Tā nevar radīt politiskas vai ekonomiskas problēmas. Turpretī pārprastā staigāšana pāri robežām „paceltu galvu“, kuru dēvē arī par „sociālajiem ceļojumiem“, var izraisīt efektus, kurus varam novērot šodienas Eiropā un ASV.

Vai arī pie mums nav pienācis laiks atklāti runāt par šo tēmu? Par Latvijas pienesumu migrantu krīzei, kurai nav mentālu ierobežojumu joprojām?

Kā atšķirt stulbeni no pārējiem?

Speciāli TVNET

Pirmā pazīme esot „pseidointelektuāla pļāpāšana”. Parastu cilvēku valodā runājot – tukša muldēšana. Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši.  Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60%  no mūsu parlamenta deputātiem varētu izradīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai.  

Bailes no viendzimuma personu kopdzīves attiecību legalizēšanas lika šiem ļaudīm balsot „pret“ un justies kā Latvijas sabiedrības pestītājiem. Šis nav iepriecinošs atklājums, jo pierāda, kādas intelektuālās kvalitātes ļaudis esam ievēlējuši Latvijas politiskā olimpa augstākajā līmenī. Neiztur kritiku apgalvojumi, ka šāds balsojuma rezultāts atspoguļo Latvijas sabiedrības konservatīvo viedokli. Nē, šādu pierādījumu mums nav. Ir tikai pašu deputātu bailes neizdarīt „caurmēra vēlētājam“ pa prātam. Tad, kas ir šis maģiskais „caurmēra vēlētājs“, kur mūsu varas vīri tā respektē? Tas ir nobijies, neizglītots cilvēks, kas katru dienu patērē Kremļa un kristīgo fundamentālistu aģitāciju. Viņš tic Lieldienu zaķim, svētajai Marijai un apgalvojumam, ka viena dzimuma cilvēku kopdzīve ir posts un nelaime arī visiem pārējiem.  Tikumības robeža šādam cilvēkam ir tikai un vienīgi seksa rituāla reglamentēšana.  Ja sekss ir pareizs (ar pretējo dzimumu), tad cilvēks ir tikumīgs, pat izvarojot (!) vai zogot paralēli valsts mantu. Ja nepareizs (ar sava dzimuma personu), tad nelīdzēs nekādi citi godīguma un cēluma argumenti. Taču sāksim no gala – kā atšķirt stulbeni no pārējiem?   

Kāpēc stulbumu nevar izmērīt iepriekš?

„Kāpēc idiotiem nav kvotu?“,– dzied Markus Krunegords savā albūmā “Marka evaņģēlijs“. Liekot saprast, ka šos ļaudis vajadzētu pamanīt un nodalīt. Dziesma ir gudra, teksts lielisks, taču nezinātnisks. Šādas kvotas pastāv. Mūsu intelektuālo kvotu sistēma šādas personas spēj nodalīt no pārējiem. Ja pirms ievēlēšanas amatā par Latvijas parlamenta deputātu mēs šos pretendentus pakļautu IQ noteikšanai, tad izrādītos, kas visi zem atzīmes „100“ pieder spriest nespējīgo cilvēku kategorijā. Cilvēkus – ar nepietiekamu intelektuālo kvotu, nevajadzētu ievēlēt augstos amatos.  No viņu muļķības un dumjiem lēmumiem, nāksies vēlāk ciest mums visiem un valstij kopumā. Vai šādu līdzpilsoņu ir daudz? Laikam daudz. Jo ikdienā sistemātiski ar šiem „-100“ esam spiesti saskārties gan viņu dumjos prāta lidojumus, gan neloģiskajos lēmumos.

Kā atšķirt šos ļaudis ikdienā? Nepakļausim taču darba kolēģus, draugus vai paziņas IQ pārbaudei, lai izlemtu, vai laist viņus sev klāt vai nē.  Protams, ka šie ļaudis spoži iemirdzas brīžos, kad sāk zibināt savu dumjību publiski. Kā to, piemēram, varējām novērot pirms aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad ārēji solīdi cilvēki (pētnieki, ārpolitiskie komentētāji un lielu uzņēmumu direktori) negaidīti pārvērtās stulbeņos. Mediju stresa un publicitātes kairinājuma rezultātā. Aina nebija daiļa. Diemžēl.

Taču atgriezīsimies pie caurmēra stulbeņa, kuram mūsu sarunvalodā ir daudz apzīmējumu: kretīns, idiots, grūtgalvītis,  zelta zivtiņa ar īso prātu, aprobežotais utt. Zinātnes pētījumi pierāda, ka aprobežotie cilvēki ir viegli atpazīstami no caurmēra iedzīvotāju konteksta.

Pirmkārt – viņi paši nekad neatzīst, ka ir aprobežoti un nespēj analītiski domāt un loģiski spriest. Tieši šis aspekts ir traģēdija mums pārējiem. Viņi paši nesaprot, cik stulbi ir. Šo efektu zinātnes valodā sauc par Dūniga-Krīgera (Dunning-Kruger) efektu.

Kāds ir šis efekts?

Vai jums, cienījamo lasītāj, ir nācies vērot televīzijas  mūzikas šovus, kuros uzstājas cilvēki, kas jūtas izcili talantīgi, bet faktiski nespēj noturēt melodiju vai nodejot ritmiski? Protams, ka ir nācies. Vai esat pamanījuši, ka reizēm komponistiem jautā par politiku un rokzvaigznēm par  vēža ārstēšanu? Šie ļaudis labprāt atbild uz jautājumiem, it kā būtu kompetenti visās tēmās. Taču viņi nav izglītojušies šajās problēmas, bet izsakās publiski un ar cieņu. Sagvelž muļķības. Piemēram, Rīga 24 raidījums „Preses klubs“ ir pavisam legāls televīzijas raidījums, kurā sabiedrībā populāri cilvēki ļoti labprāt izsakās publiski par tēmām, kurās neko paši nesaprot. Taču viņi pauž viedokli. Kāpēc tā dara? Zinātniskie pētījumi psiholoģijas jomā ierāda, ka tieši nekompetenti un nezinoši cilvēki ir īpaši ieinteresēti izteikties par visu. Tātad stulbenis vienmēr jūtas gudrs. Jo stulbāks ir cilvēks, jo lielāka ir viņa vēlme izteikties par visu ko (arī par to, ko viņš nezina) un tieši tāpēc justies labākam par pārējiem. Kas un kā to pierādīja zinātniski?

Kāds amerikānis (McArthur Wheeler) 1995. gada gada 19. aprīlī aplaupīja divas Pitsburgas bankas. Aptīrīja bankas gaišā dienas laikā, bez maskas. Novērošanas kameras viņu nofilmēja. Atpazīt laupītāju bija viegli un tāpēc viņu ātri aizturēja policija. Aresta brīdī laupītājs bija ļoti pārsteigts. „Kā!“- viņš protestēja, – „es taču biju iedzēris to sulu!“. Pēc tam laupītājs policistiem paskaidroja, ka ierīvējoties ar citronu sulu cilvēks kļūst neredzams novērošanas kamerām. Zināms, ka citrona sula balina. Viņam bija pārliecība ka sistemātiski ieziežoties, cilvēks spēj pats sevi izbalināt un kļūt neredzams. Šī notikuma iespaidā, profesors Dāvids Dūnigs (David Dunning) nolēma izpētīt, kāpēc cilvēki izdara maldīgus secinājumus un nonāk pie absurdiem slēdzieniem. Kopā ar otru pētnieku Džastinu Krūgeru (Justin Kruger)  viņi nonāca pie slēdziena, ka, pirmkārt,  nekompetenti cilvēki uzskata (domā), ka ir kompetenti tēmās, kuras faktiski nepārzina. Tātad, viņiem liekas, ka viņi zina un saprot, taču faktiski neorientējas, jo nav iedziļinājušies tēmā pietiekoši dziļi un nav guvuši izglītību komplicētos jautājumos. Otrkārt, nekompetentām personām nav spēju pašnovērtējumam un paškritikai. Viņi paši neapzinās savu muļķību un tāpēc nespēj atklāt, ka maldas.

Tātad, lai noteiktu savu kompetenci kādā jomā, ir jābūt zināšanu bāzei. Viens no galvenajiem iemesliem šādu stulbeņu pašapziņai ir fakts, ka viņiem savā mūžā nekad nav nācies saskārties ar patiešām kompetentu cilvēku attiecīgajā jomā. Ikdienā ap viņiem ir viduvējības, kas izliekas gudras. Šādi rodas priekšstats, ka augstāka ranga kompetences vispār nav. Līdz ko parādās, kāds, kas kaut ko saprot un zina – tā ieslēdzas bailes.

Vēl viens bīstams aspekts ir apdziedātāji un gavilētāji, kas parasti ieskauj priekšniekus, vadītājus un augstas amatpersonas. Ja ap jums dienu no dienas dzied līdēju koris, kas apgalvo, ka esat ģēnijs, tad izturēt būs grūti. Ja īstas kompetences zinātnieks nav sastapts vai atbilstošas raudzes talantīgs mākslinieks nav uz skatuves redzēts, tad pazūd normalitātes latiņas augstums. Pēkšņi „-100“ kļūst par normu visiem un kretīni metas dejot, piepildot publisko telpu.

Kā iespējams izmērīt pašiem savu kompetenci?

Pirmām kārtām ir jāatzīst, ka pasaulē eksistē gudrāki, viedāki cilvēki par mums pašiem. Visās jomās. Tā tas ir. Tāpēc visprātīgākais ir atrast kādu ekspertu, kas strādā jūs interesējošā jomā, un aprunāties. Klātienē vai neklātienē. Nevajag krist izmisumā, ka kāds cits zina vairāk par jums pašiem. Tas ir normāli. No gudriem un talantīgajiem var smelties to informāciju, kas pašiem pietrūkst. Dzīvojot starp gudrākiem par sevi, iespējams augt un attīstīties. Atrodoties starp apdziedātājiem un plaukšķinātājiem – deģenerēties un devalvēties.

Neizslēdzu, ka šādas sarunas rezultātā salūzīs pieņēmumi un ilūzijas. Varbūt būs nedaudz smeldzīgi atvadīties no iedomu pagātnes. Jo gudrs eksperts vai patiešām izcils mākslinieks neapzināti parādīs distanci starp normu un jums. Patīkami tas nebūs un pirmā ieslēgsies skaudības lampiņa ar vēlmi izdzēst šo cilvēku. Iznīcināt un anulēt, lai tas netraucē rāmo purva pašapziņu un varžu daiļās balsis.

Ir pārāk daudz cilvēcisku faktoru, kas traucē mums novērtēt pašiem sevi. Kompetenti un objektīvi. Zinātnē eksistē šādas komisijas un kompetences auditi, taču sadzīvē tādu nav. Tas nozīmē, ka katrai personai pašai ir neiespējami novērtēt objektīvi un bezkaislīgi savas kompetences līmeni. Bez skaudra novērtējuma no malas savu kompetenci nespējam paši nomērīt. Garumu un platumu mēram ar mērlenti. Tieši tāpat jāmēra kompetence. Nevis kā mums pašiem liekas, bet gan noskaidrojot, kā manas zināšanas un vērtējums saskan ar zinātniskajiem atklājumiem un argumentētiem pētījumiem.

Kāpēc dumjie ir rasisti un homofobi?

Tātad dumji cilvēki pārvērtē savas kognitīvās spējas un tieši tāpēc viņiem iztrūkst pašvērtējuma, kas piemīt paškritiskiem cilvēkiem. Pētījumi rāda, ka katrs otrais vīrietis jeb 30% sieviešutiešām uzskata sevi par ģēnijiem. Izciliem ļaudīm. Pilnīgi bez pamatojuma. Iespējams, ka šis faktors izskaidro šobrīd strauji pieaugošo blogeru, YouTube TV privāto blogu un podkāstu izplatību pasaulē.

Taču atgriezīsimies pie raksta sākuma tēmas. Kāpēc varam uzskatīt, ka rasisti un homofobi ir dumji cilvēki? Varbūt viņi ir tieši tādi paši kā astoņkājis Čārls, kurš Hārvarda universitātes eksperimentu laikā (1959) neēda paklausīgi sardīnes, bet visu laiku mēģināja izsist akvārija stiklus un šļakstīja zinātnieku virzienā ūdeni. Vai tāpēc viņš bija stulbenis?Nē, viņam bija cits temperaments. Zinātniskais žurnāls Americam Psychologynesen publicēja lielisku rakstu par tēmu, vai rasisms un konservatīvisms ir izskaidrojams ar pazeminātu personas IQ kvotu, atsaucoties uz pētījumu par šo tēmu. Rakstā argumentēts, ka pastāv kopsakarības starp zemu inteliģenci bērnībā un konservatīviem uzskatiem brieduma gados. Diemžēl daudzi mūsu vēlētāji nāk no šīs iedzīvotāju kategorijas. Cilvēki ar zemāku IQ kvotu mēdz būt reliģioziun sociāli -konservatīvi. Nelaipnāki pret apkārtējiem, ārpus viņu komforta grupas. Turklāt – viņi visi ir ļoti agresīvi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Dumjiem cilvēkiem ir bailes, jo viņi daudz ko nezina un nesaprot. Labāk, lai viss paliek tā kā ir. Visas pārmaiņas (pēc viņu domām) noved pie klapatām. Ātri domājoši cilvēki strauji piemērojas jauniem apstākļiem. Turpretī grūtgalvīši to nespēj.  Zinātniski ir pierādīts, ka dumji cilvēki (īpaši vīrieši) biežāk reaģē agresīvāk pret apkārtējiem,nekā caurmēra līdzpilsoņi. Pieņemu, ka arī šo rakstu tīmeklī eskortēs rupjības un citi apsaukāšanās verbālie elementi, kas raksturīgi šai neintelektuālajai duraku grupai.

Pseidozinātniska muldēšana

Kanādas zinātnieku pētījumspierāda, ka šie ļaudis mēdz abstrakti žonglēt ar citātu grabuļiem un maģijas burvju nūjiņām. Ja sastopaties ar ezotēriskiem vai pseidozinātniskiem pātariem kādā Facebook lapā, tad pastāv liels risks, ka jūsu priekšā ir murgi. Jo zemāks ir personas faktiskās izglītības līmenis attiecīgajā jomā, jo vairāk viedoklis tiek piesūcināts ar pseidozinātniskām pļāpām, maģiju, ticību un ezotēriku. Tātad, ar muļķu murgiem.

Galu galā, vai tad nav arī kādas duraku priekšrocības? Nē, tādu nav. Taču šie cilvēki nav nelaimīgi. Ir zinātniski pierādīts, ka inteliģence un zināšanas uzlabo personas dzīves kvalitāti, taču tas arī viss.

Vai studijas augstskolā var atpestīt mūs no nejēgām? Nē, nevar. Ir cilvēki, kas iziet cauri augstskolai, tā arī nekā nesapratuši.

Vai ir kādi citi faktori, kas padara cilvēkus par muļķiem? Ir. Piemēram, svins padara cilvēkus dumjākus.Mēs to zinām, taču turpinām pievienot degvielai, krāsām svinu. To pašu paveic parazītiun trūkums bērnībā. Posta stress rada būtiskus kognitīvos traucējumus.

Ja novērsīsim šo postu – pārticības, izglītības trūkumu, vides piesārņojumu un visu citu, kas traucē mums izglītoties, atvērties un būt paškritiskiem, vai caurmēra IQ pieaugs?

Nē, tik vienkārši tas nav. Pašlaik ļoti krītas Eiropas skolotāju IQ kvotaun ekrāna izmantojums grāmatu vietādevalvē iedzīvotāju zināšanu līmeni arī pārtikušās un attīstītās valstīs.

Taču – raudzīsimies uz dzīvo pozitīvi. Roboti ienāk pa mūsu sabiedrības durvīm. Viņi nebūs tik apsēsti ar savu egocentrismu kā cilvēks. Pārņemot varu, viņi, iespējams, arī mūsu Latviju padarīs loģiskāku un laimīgāku. Cilvēki tad būs stulbeņi, bet roboti – gudri. Diemžēl atšķirt muļķus no gudrajiem mēs paši joprojām nespējam. Par to liecina nesenais balsojums Saeimā. Par dzīvesbiedru likumprojekta nodošanu skatīšanai komisijā nobalsoja 23 deputāti, bet 60 bija pret. Tātad, paši esam ievēlējuši 60 personas ar „–100“ IQ. Traģiski.

Tā viš i.

 

 

 

 

Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Ekrāns izgrūž no bērnistabas tradicionālās rotaļlietas

Speciāli

TVNET

Juglas manufaktūras ēkā sporta klubs atvērās tieši pirms gada. Par galveno akcentu tur kļuva krāsains un pievilcīgs bērnu spēļu stūrītis uzgaidāmās telpas stūrī. Īpašnieki to aprīkoja ar zviedru sienu, „darbnīcu“, lego kastēm, spēļmantu kalniem, lai klientu bērniem būtu ko darīt, kamēr vecāki trenējas. Sākumā mazuļi rosījās pa mantām, bet pēc tam acis pielipa ekrānam. Pat aicinājums vingrot vai dejot līdzi iedarbojas tikai apmēram 10 vai 15 minūtes.

Planšete vai telefons piesaistīja un mierināja vislabāk. Uz sporta zāles grīdas, ar mammas vai tēta telefonu priekšā mazulis nevienam vairs netraucēja un jutās labi. Āmuriņi, klucīši, lelles un spēles vairs nav vajadzīgi. Kāpēc tā notiek? Vai bērni no spēļmantām atsakās tikai Juglā, vai šī ir daudz plašāka tēma komunikācijas studijām nākotnē? Kādu efektu tas nodrošinās? Vai traucēs bērna kā personības attīstībai? Pagaidām nav kompaktu un izsmeļošu atbilžu uz šiem jautājumiem, jo jauno tehnoloģiju iedarbība uz mūsu veselību pētāma ilglaicīgi. Tāpēc galīgās atbildes mēs saņemsim tikai nākotnē. Taču ir atklājumi, kas ļauj diskutēt jau tagad. Pie tiem tad paliksim un par to arī runāsim.

Rotaļlietu ražotāji bankrotē

Gadumijā noskaidrojās, ka dāņu Top-Toy pārtrauc ražošanu. Tiek aizvērti veikali BR, Toys & Us, kas ilgstoši cieš no smagām ekonomiskām problēmām. 100 nerentablie „leļļu veikali“ tagad ir slēgti, un 4500 darbinieki atlaisti no darba. Pirms pāris mēnešiem līdzīgs process bija novērojams ASV un Lielbritānijā, kur notika tieši tas pats.

Rotaļlietu ražotāju biznesa neveiksmes avīze Børsen izskaidro ar bērnu atteikšanos no tradicionālajām spēļmantām un pāreju tikai uz ekrānu kā centrālo un vienīgo rotaļlietu. Mūsu rotaļlietas bērnam vairs nevajag. Lelles, traktorus, mašīnas smilškastē jau sen izkonkurējis ekrāns, tas aizstāj visu.

Rotaļu laiks ar rotaļlietām ir saīsinājies,“ konstatē Rita Sandstroma, Somijas Rotaļlietu asociācijas priekšsēdētāja. „Aizvien vairāk bērnu pāriet uz planšetēm. Spēlēšanās ar mašīnām vai lellēm tagad tiek aizstāta ar iedzīvošanos virtuālajā realitātē.”

Ritai liekas, ka šis process nav apsveicams, jo rotaļas palīdz bērnam apgūt pasauli un to var zināmā mērā uzskatīt arī par bērnības darbu. Vienīgais rotaļu biedrs, kuru planšete vai dators vēl neesot izkonkurējis, esot vecais labas koka vilcieniņš ar koka sliedēm. Bērnudārzos mazie vēl turpina spēlēties ar „mantām“, taču arī šeit pamazām iesoļo videospēles un sociālie mediji.

Satraukums par to, vai bērni drīkst aizstāt tradicionālās rotaļlietas ar ekrānu, pašlaik sit augstu vilni visur. Taču mazie te nav galvenie grēcinieki. Lielie un pieaugušie šajā virzienā iet avangardā. Jau 2012. gada pētījumi noskaidroja, ka mēs, pieaugušie, izmantojam savu mobilo telefonu vismaz 150 reižu dienā. Tagad, 2019. gadā šie rādītāji (iespējams) ir vēl daudz augstāki. Kā uz šīm aktivitātēm reaģē bērni? Pērn 97% divgadīgo zviedru bērnu jau salīdzinoši sistemātiski sāka izmantot internetu savā ikdienā, un pie ekrāna sāk pielipt arī vēl jaunāki mazuļi.

Vai skatīšanās planšetes, telefona ekrānā tik regulāri, kā mēs to tagad darām, ietekmē veselību?

Jaunākie amerikāņu pētījumi šajā jomā liecina, ka ekrānlietojums izraisa psihiskās veselības problēmas: mainās attiecības draugu un tuvinieku starpā, notrulinās empātijas prasmes un spējas (par 40%) un mēs pavadām daudz mazāk laika kopā ar tuviniekiem un sev svarīgiem cilvēkiem, aizstājot sociālas aktivitātes ar kontaktiem sociālajos tīklos.

Divgadniekiem jāierobežo ekrāna laiks

Pētnieces Katarīnas Gospičas grāmata par procesiem, kas norisinās smadzenēs ekrāna atkarības laikā, liecina, ka sistemātiska ekrāna lietošana izstrādā jaunus uzvedības veidus un aizstāj cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. Bērniem šie kontakti ar ekrānu pasliktina valodas apguvi, runas kultūru, spēju iemācīties un radoši domāt. Sadzīvē pastāv viedoklis, ka YouTube palīdz ātrāk iemācīties svešvalodas, taču pētījumi pierāda, ka ikviena valodas apguve ir cieši saistīta ar komunikācijas procesiem cilvēku starpā. Runājot ar bērniem, mēs uzsveram noteiktas lietas, komentējam viedokļus un procesus. Izmantojot ekrānu, nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Vai sabiedrības inteliģences līmenis pazeminās ekrāna komunikācijas iespaidā? Ir taču naivi uzskatīt, ka mēs atteiksimies no ērtajiem un vajadzīgajiem telefoniem vai interneta piedāvātajām iespējām. Nē, to mēs nedarīsim, nekādā ziņā. Taču vai šiem tehniskajiem atklājumiem ir arī negatīvi efekti un sekas, kurus būtu jēga uzzināt, lai (iespēju robežās) no tiem izvairītos?

Vislabāk radošumu stimulē garlaicība. Ja nav ko darīt, tad rodas jaunas idejas. Ekrāna non-stop izklaides piedāvājums šādu iespēju anulē. Bērns patērē vairāk, nekā pats rada ko jaunu.

Straujā kadru montāža filmās panākusi efektu, ka jaunie cilvēki un bērni nespēj ilgi fokusēties uz kādu noteiktu uzdevumu, problēmu vai jautājumu. Koncentrēšanās nespēja esot viena no „Google efektu“ sekām. Meklējumi internetā ieradina ātri (zibenīgi!) atrast atbildes uz jautājumiem un nemeklēt dziļāk vai vairāk. Starp citu, šo efektu esmu pamanījusi arī darbā ar studentiem augstskolā. Aizvien grūtāk nākas pieprasīt padziļinātu kādas problēmas vai izpauduma izpēti. Viss aprobežojas ar to, vai ir atrodams „mātē gūglē“ vai nav. Ja atbilde jāmeklē grāmatās, filmās, tekstos vai arhīvos, tad visdrīzāk analīzes vietā saņemšu aizkaitinātu repliku, ka nevienam nav laika, kuru šķiest sīkumu precizēšanai, un „kam tas vispār vajadzīgs!?“

Taču atgriezīsimies pie divgadniekiem un viņu ekrāna laika ierobežošanas. Viņi prot paņemt telefonu vai planšeti un nokļūt līdz YouTube vienā elpas vilcienā. 60% vecāku ir kauns par to, ka viņi nespēj šo bērna kaislību ierobežot. Iespējams, ka mēs pārspīlējam un nav nemaz tik slikti, ja bērns zinātkāri apgūst elektronikas piedāvātās iespējas. Taču no otras puses – ekrāna izmantojuma laiks tomēr ir jāierobežo. Noskaidrojies, ka vairums ģimeņu šo soli sper tikai tad, kad bērns ir vismaz piecu gadu vecumā. Turklāt meitenēm mēdz būt mazāk aizliegumu šajā virzienā nekā puikām, jo viņas mazāk aizraujoties ar spēlēm.

Vecāki vienmēr nav vienoti par bērna ekrāna lietošanas normām. Viena daļa vecāku ļoti priecājas, ka mazulis jau divu gadu vecumā veiksmīgi sabaksta ekrānā vajadzīgās lietas, un ir pārliecināti, ka tas liecina par bērna īpašajām dotībām. Citiem šķiet, ka ņemšanās pa datoru vai planšeti ir laika nosišana un zināšanu aizpildīšana ar nevajadzīgiem niekiem. Aptaujas rāda, ka 51% vecāku ļauj bērniem (vidēji) izmantot ekrānu 1-3 stundas dienā. 24% atļauj tikai vienu stundu dienā, bet 22% vairāk nekā četras stundas dienā. Vai vecāki ir nemierīgi par to, ko bērns skatās un ko tas viņam dos? Jā, 51% ir nemierīgi, 27% daļēji nemierīgi, bet 20% šādu problēmu vispār nesaskata. 2% par to vispār nedomā. Vai vecāki saskata arī pozitīvus efektus bērnu ekrāna kaislībā? 54% redz šajā nodarbē labu atslodzi un izklaidi, 50% svešvalodu apguvi, 41% – vispārēju izglītošanu, 41% fantāzijas attīstīšanu, un 31% domā, ka ekrāna laiks mājās palīdz skolas darbos.

Laiks pie televizora un mirklis pie planšetes

Agrāk bērns nosēdēja apmēram 1,5 stundu pie televizora un noskatījās filmas vai bērnu raidījumus. Jau tolaik skanēja skaļi brīdinājumi par to, ka grāmata ir daudz labāks laika pavadīšanas veids nekā televizors. Taču laiki mainās un mēs tiem mutējam līdzi. Viss jaunais nav slikts vai nosodāms tikai tāpēc, ka agrāk nav bijis un ticis izmantots.

Līdzīgs aizdomīgums novērojams arī tagad, kad „zilo ekrānu“ nomaina planšetes vai telefona mobilais ekrāns. Taču ir arī pāris atšķirības starp tiem laikiem un šodienas situāciju. Televīzijas programmas satura piedāvājumu mēs lielā mērā varam kontrolēt.

Ja šajā virzienā Latvijā mums būtu bijis digitālais bērnu TV kanāls, kuram bija jāpiedzimst jau pirms 10 gadiem, tad šodien būtu saglabāta latviešu valoda bērnu kultūras kontekstā, attīstīta jauno ekrāna mākslinieku daiļrade šajā jomā un nebūtu tik smaga un grūta iedzīvotāju pāreja uz vienu komunikācijas valodu sadzīvē, kā tas novērojams patlaban.

Šobrīd bērnu ekrāna produkcija telefonos un planšetēs ir galvenokārt krievu vai angļu valodā. Šis nav vienīgais upuris, kuru mums sarūpējusi nevarīgā valsts mediju attīstības stratēģijas vadīšana Latvijā. Ir vēl arī citi negatīvie efekti.

Nepiedāvājot bērniem komunikāciju ar viņiem adresētu mediju, kas piekārtojas mazo skatītāju dienas ritmam, var panākt pat būtiskus veselības traucējumus. Bērni, kurus miega dziesmas vietā iemidzina planšetes filma, guļ sliktāk un cieš no bezmiega. Gulētiešanas raidījuma bērniem vairs televīzijas ekrānā nav, jo šis pienākums tiek deleģēts planšetei. Tagad katrs var iet gulēt „caur ekrānu“, kā spēj un prot, taču efekts nav tas pats, kuru paredzēja vecmāmiņas pasaka vai „miedziņš televizorā“. Izrādās, ka planšetes „miega filma“ faktiski izraisa bezmiegu. Viens no iemesliem esot gaisma, kuru izstaro ekrāns lasīšanas vai skatīšanās laikā. Grāmata neizstaro gaismu, taču ekrāns to dara gan. Jaunākie pētījumi pierādījuši, ka arī pieaugušie, kas lasa ekrānā vai telefonā pirms aizmigšanas, samazina miega hormona melatonina līmeni (Boston’s Brigham and Women’s Hospital) un tāpēc šiem cilvēkiem ir grūtāk aizmigt. Ekrāna gaismas iespaidā veidojas sliktāka miega kvalitāte un nākamajā dienā nākas ciest no miegainības. Pirmsmiega mirklis pie plašetes var kļūt par nopietnu problēmu vakarā un naktī. To mēs zinām jau tagad.

Mazāks ekrāna laiks izglītotu vecāku bērniem

Izglītotu vecāku bērni pie ekrāna pavada mazāku laiku.

Jaunākais mediju padomes pasūtītais pētījums rāda, ka zemas izglītības standarta ģimenēs pērk vairāk un biežāk: videospēles, planšetes, mobilos telefonus ar mērķi maksimāli izmantot piedāvātās iespējas. Jo vairāk ierīču, jo ilgāks kļūst ekrāna laiks. Tas, ka izglītotākie vecāki šādi nerīkojas, neesot saistīts ar naudas trūkumu. Viņi apzināti ierobežojot bērnu elektronisko izklaidi. „Jo izglītotāki ir vecāki, jo vairāk viņi ievēro ētikas robežas, ierobežojot savu bērnu ekrāna laiku. Te var runāt par noteiktu intelektuālu mantojumu, kuru vecāki vēlas atstāt saviem bērniem,” konstatē Ulfs Dālkvists, pētniecības sektora vadītājs. Šajās ģimenēs vairāk lasa grāmatas un mazāk spēlē ekrānā.

Vecumā no 9 līdz 12 gadiem viedtelefoni ir 89% turīgo ģimeņu bērniem un 66% maznodrošināto vecāku atvasēm. Taču ir atšķirības televizoru un videospēļu nodrošinājumā. Izglītoto vecāku mājās nav atsevišķa televizora bērniem. Turpretī mazāk izglītoto vecāku ģimenēs televizors var būt pat katrā istabā.

Lielākās atšķirības novērojamas planšetdatoru izplatībā. Turīgajās ģimenēs 55%, trūcīgajās 17%. Planšetdators tātad joprojām skaitās luksusa manta.

Ko īsti 12 – 16 gadu vecie meklē un atrod internetā? Vai saprot satiksmes noteikumus? Pētījums pierāda, ka 40% zina 3-4 nelikumīgas interneta vietnes, 44% tās neizmanto, 39% izmanto un 50% apgalvo, ka vajadzētu vairāk paskaidrot, kāpēc nav ieteicams izmantot nelikumīgas vietnes un kāpēc tas ir slikti. Meitenes vairāk nekā zēni izvieto internetā savas fotogrāfijas un videomateriālu un vēlas kontrolēt, lai šo informāciju neviens bez atļaujas neizmanto. Diemžēl tas neizdodas, un tāpēc vilšanās nereti ir liela.

 Ir iestājies ekrāna rotaļāšanās laiks. Laiks rādīs, ko tas mums dos vai atņems, taču jau tagad ir iespējams izmanot zinātnes sasniegumus, lai modelētu savu nākotni.

Būtu muļķīgi šo iespēju neizmantot.