Agresīvie spoku stāsti par to ko „valdība mums nestāsta“

Speciāli TVNET

Konspirācijas teorijas ir spoku stāsti, bet nav tik nevainīgas kā no malas izskatās. Tās apšauba reālus faktus un notikumus, spridzina demokrātiju un aicina pievienoties ekstrēmu ideju organizācijām, kas it kā „atmasko visu, kas ap mums notiek“. Tās izdomā skaidrojumu par to „kā viss ir pa īstam un cenšas iestāstīt cilvēkiem, ka pasauli pārvalda „ļauni spēki“, kuru kalpi esot valstu valdības. Respektīvi – pret sabiedrību jau ilgstoši notiekot „sazvērestība“ un tāpēc aicina neticēt tam ko skaidro mediji vai valdība. Zinātniski šo idejisko kustību sauc par konspirācijas teorijām, jo tās noliedz faktus, pierādījumus, zinātni, analīzi un cenšas ietekmēt tikai un vienīgi  cilvēka ticību un pārliecību ar trauksmainu apgalvojumu palīdzību.    

Pandēmija ir rosinājusi šos „spoku stāstu“ izgudrotājus jauniem „atklājumiem“. Viņi „zina“, ka covid19 ir „ļauno masoņu“ ieriebšana parastajiem cilvēkiem. Pandēmija esot izdomāta un vakcīnas ražojot raganas pagrabā; no vakcīnām mirstot un izveidojoties „metāla plāksnīte plecā“ utt.  Par šiem spoku stāstiem izjautāju Liepājas studentus (nodarbības laikā) un man tika izstāstīta vesela spoku stāstu galerija. Lielākā daļa smējās, bet daži tramīgi grozīja galvas un aicināja uzmanīties, jo „visi vakcinētie miršot nost pēc 2 gadiem. Pēc dažu studentu domām, pandēmija esot tikai līdzeklis kā atbrīvoties no cilvēkiem un tikt pie viņu nekustamajiem īpašumiem. Nekas neesot radies no nejaušības. Ir labie un ļaunie, ir tie, kuriem šī pandēmija esot izdevīga un tie, kuri no tās ciešot. 

Kāpēc cilvēkiem patīk izdomātas teorijas? Kuri šos spoku stāstus izdomā?  

Izdomātie šausmu stāsti cilvēces vēsturē

Vēsture saglabājusi diezgan daudz asiņainu un traģisku notikumu, kas norisinājušies izdomātu baiļu teoriju iespaidā. Zviedrijas karalis Eriks XIV sarīkoja bēdīgi slaveno „Stokholmas asinspirti“. Viņam bija aizdomas, kas tiekot gatavots atentāts un tāpēc notika izrēķināšanās ar aizdomīgajiem personāžiem. Līdzīgi rīkojās Marija Stjuarte Lielbritānijā, mēģinot novākt pusmāsu Elizabeti. Tas pats Josifs Staļins zvērīgi izrēķinājās ar saviem bijušajiem sabiedrotajiem un partijas biedriem Krievijā uz aizdomu un iedomātu teoriju pamata. Tas, ka daudzi valdnieki ir slepkavojuši savus laikabiedrus, izmantojot izdomātus spoku stāstus, ir fakts. Tas bija traģiski un nožēlojami, taču „pasaku stāstītāju“ fantāzijas līmenis nesamazinās arī šodien. Ir cilvēki, politiķi un partijas, kas arī šodien ir gatavi izdomāt pasakas patiesu notikumu analīzes vietā. Šie „spoku stāsti“ jeb konspirācijas teorijas ir kļuvuši par nozīmīgu mūsu politiskās kultūras sastāvdaļām.     

Pats nosaukums – „konspirācijas teorija“ ir salīdzinoši jauns jēdziens. Tas nozīmē, ka tiek izvirzīts izskaidrojums aktuāliem sabiedrības procesiem, bez pierādījumiem. Tas pauž noteiktas sabiedrības grupas viedokli.  Piemēram? Pirms 1960.gada mēs konspirācijas teorijas saistījām vairāk ar politisku „izskaidrojumu“ izdomājumiem. Piemēram, apgalvojums par to, ka 1969.gadā amerikāņu astronauti uz Mēness nemaz nenolaidās, bet viss ir izdomājumus un filmēts Holivudā, ir tīmeklī atrodams joprojām. Spoku stāsti par to, ka Robertu Kenediju esot „faktiski“ nogalinājuši: itāliešu mafija, kubieši, KGB, Onasis, Lindons Džonsons un citi, turpina dzīvot un izplatīties. Daudzi tic un nenogurst sludināt pasaku par to, ka zemi jau sen apmeklējuši marsieši, tikai varas iestādes šo faktu no iedzīvotājiem slēpj. Pastāv pat versija, ka covid19 esot mums atveduši citplanētieši. Visi „zina“, ka Elvis Preslijs nav miris, bet strādā kādā degvielas uzpildes stacijā ASV. Pa internetu nebeidz cirkulēt ziņa, ka uzbrukums dvīņu torņiem (World Trade Center) ASV esot bijusi CIP akcija, nevis teroristu uzbrukums. Kāpēc cilvēkiem patīk ticēt šādiem izdomājumiem? Kāpēc nav miera un vajag izgudrot pasakas par notikumiem, kurus var pavisam vienkārši loģiski izskaidrot? 

Ticība konspirācijas teorijām kā protesta forma

Ja cilvēkam gribas ticēt, tad viņš arī ticēs. Šādu praksi piekopj ļaudis, kuriem ir pārliecība, ka pasaulē viss notiek negodīgi, visu nosaka blēži un taisnības nav. Šīs kategorijas cilvēki ir lielākie konspirācijas teoriju atbalstītāji. Visi argumenti tiek anulēti un pretējs viedoklis – izslēgts. Sarunā ar šādu cilvēki uzzināsiet, ka Hitlers vispār palika dzīvs pēc kara, jo aizbēga no sava bunkura un atlikušo mūžu pavadīja Dienvidamerikā. Ebreju holokausts vispār nav noticis un Osama bin Ladens nekad nav dzīvojis, jo ir izdomāts tēls. 

Mācīties, lasīt dokumentus, pētīt faktus un pierādījumus ir grūti. Tas prasa piepūli. Vieglāk ir nelasīt neko un uzreiz piedāvāt citiem savu fantāzijas augli par notikušo. Tāpēc šo virzienu sauc par „konspirācijas teorijām“, jo  idejas autori nekad nepiedāvā patiesību, bet gan savu teoriju par notikušo jeb minējumu kā viss varēja būt noticis. Galvenokārt atmaskojumu formā. 

Šos cilvēkus mēdz saukt arī par „mūžīgajiem protestētājiem“ jo viņi runā pretī pārbaudītajām patiesībām un autoritātēm. Viņiem patīk būt gudrākiem par visiem pasaules profesoriem kopā. Šie teoriju izgudrotāji uzskata sevi par daudz viedākiem, nekā skolotie attiecīgajā nozarē. Ar savu attieksmi pret dzīvi šie ļaudis vairāk atgādina ticības sludinātājus un darbojās kā „atmaskotāji“. Viņi „atmasko“ visus un visu, kas ir sabiedrībā pieņemts un akceptēts. Piemēram, ja ir kāds sabiedrībā cienīts un gudrs cilvēks, tad to nekavējoties vajag noraut no pjedestāla un apliet ar mēsliem. Internets šo agresijas plānu ļauj realizēt visai vienkārši: sāciet publiski izsmiet kompetentu cilvēku un publiskas reakcija nebūs ilgi jāgaida. Vairumam patīk izrādīt agresivitāti un paust niknumu. Padodiet tikai upuri. Ja kādu grib sist, tad „pletne“ vienmēr atradīsies. Konspirāciju autori šādus sitamos upurus piegādā agresīvai publikai un tāpēc nav brīnums, ka vārdi „eksperts“ un „zinātnieks“ šodien ir kļuvuši nevis par gudrības, bet nemākulības apzīmējumu.    

Visaktīvāk šādi ļaudis sāk darboties kolektīva posta apstākļos. Pandēmijas ieskaitot. Kādā latviešu klasiskās literatūras darbā autors apraksta baku epidēmijas ienākšanu Latvijā. Visiem bijis jāvakcinējas pret bakām, bet panikas cēlāji aktīvi izplatījuši ziņas par to cik šausmīgi vakcinācija notiekot. Ārsti izrīkojoties nežēlīgi, asinis šķīstot: ar tādu kā zāģīti ieraujot plecā trīs švīkas, ieliekot poti un cieši notinot ar lupatu(..)trešā dienā bakas sākot augt. Roka sapampstot, kļūstot sarkana, tad zila, beidzot uz āru sāk dzīties pūžņi…. Vārdu sakot – briesmīgi. Labāk no šādas procedūras attiekties. Paslēpties papardēs un nogaidīt, lai visi pārējie vakcinējas. Paļaujoties uz sava lieliskā ķermeņa aizsardzības spēju un cerot, ka ar to pietiks. Tātad šodienas „antivakseri“ ir tieši tādi paši kā baku potes noliedzēji. Tātad – nekā orģināla viņu ticībā nav.

Vai panikas cēlājus vajag „nošaut“?     

Tas, ka panikas cēlāji un „spoku stāstu sludinātāji“ aktīvi uzdarbojas nacionāla krīzes situācijā, ir zināms. Šī iemesla dēļ kara apstākļos baumu cēlājus mēdza nošaut. Mūsu gadījumā šādi nerīkojamies. Tieši pretēji – respektējot vakcinācijas pretiniekus, esam panākuši situāciju, ka   internets viņiem palīdz šos spoku stāstus izplatīt un tiražēt masu metienā sociālajos medijos un ietekmēt labticīgo pilsoni. Tagad baumu cēlāju nevis nošauj, bet ciena un tas kļūst par ietekmeli un slavenu personu. Lai gan izplata nepatiesības un apgalvo melus. Kādus? Pašlaik, piemēram, „visi zina“, ka covid19 pandēmiju „radījuši ķīnieši un tā  viņiem izsprukusi no laboratorijas“. Pirmais šo „Ķīnas sērgas“ teoriju sāka publiski izplatīt ASV bijušais prezidents Donalds Tramps, kurš ilgi domāja, ka izvairīsies no pandēmijas bez vakcinēšanās. Viņš, tieši tāpat kā viduslaikos, ātri atrada vainīgo. Proti –„ķīniešus kā tādus“. Šāda attieksme bija nezinātniska, pazemojoša lielai tautai un faktiski nepamatoti nosodoša. Taču tieši šāda pieeja ir raksturīga konspirāciju teoriju jeb spoku stāstu izgudrotājiem. Viņi „uzreiz zina“, kurš ir vainīgais. 

Mēra laikā (14. gadsimtā) domāja līdzīgi, jo vienmēr bija jāatrod kāds konkrēts vainīgais, lai visi pārējie būtu apmierināti. Visbiežāk par kolektīvā posta vaininiekiem kļuva ārzemnieki vai cilvēku grupa, kas vienai sabiedrības daļai nepatika. Toreiz uzskatīja, ka pandēmiju izraisījuši „ebreji un dominikāņu mūki“, kas apzināti izplatījuši slimību – indējot akas. Tika atrasti arī citi vainīgie un gadu desmitiem tika slepkavoti nelaimīgi un nevainīgi cilvēki, kurus „parastais iedzīvotājs“ uzskatīja par posta izraisītājiem. 

Līdzīgi darbojās Padomju Savienības propagandas mašīna AIDS epidēmijas laikā. Padomju ideologi mēģināja interpretēt šo epidēmiju kā „amerikāņu domāšanas un uzvedības sekas“. 1985.gadā „Literaturnaja Gazeta“ slejās tika publicēts raksts par to, ka AIDS epidēmija esot mākslīgi izraisīta, jo „izsprukusi“ no laboratorijas Merilendā. Ar šo tika pavēstīts, ka ASV nopietni gatavojas bioloģiskajam karam un Padomju Savienībai ir jābūt gatavai aizstāvēties. Padomju Savienības medijos zibēja ilustrācijas par to kā korpulents amerikāņu ģenerālis pērk  „tūbiņu ar HIV vīrusu“, lai to izplatītu tālāk ienaidnieka teritorijā. Tūbiņas iekšienē peld mazītiņi kāškrusti. Ar šo padomju cilvēkam bija skaidri jāsaprot kur atrodas ienaidnieks un kā tas rīkojas. Tātad šādi tika pavēstīts, ka ASV ir fašisma deģenerātu valsts, kas apzināti izplata slimības citiem. Tas, ka AIDS vissmagāk skāra tieši homoseksuālus cilvēks, padomju propagandas uzstādījumā skaitījās normāli, jo PSRS uzskatīja homoseksualitāti par slimību un par tās izpausmēm smagi sodīja. To traktēja kā vēlīnā kapitālisma dekadences efektu. 

Tieši tādi paši stāsti bija jānoklausās par CocaCola kaitīgo dabu. Par to, ka šis „kaitīgais dzēriens“ saēd cilvēka iekšas un deģenerē smadzenes, padomju cilvēkam nevarēja būt šaubu. Par šo tēmu diezgan daudzi līdzīgi izsakās vēl šodien, nosodoši raugoties sarkanās skārdenes virzienā. Īpaši vecākās paaudzes cilvēki, kuri pat 2021.gada vasarā Latvijā CocaCola uzskata par veselībai kaitīgu dzērienu.  

99 no 100 teorijām ir nepatiesība

Savā grāmatā „Mein Kampf“  Ādolfs Hitlers uzsver, ka melot vajag drosmīgi. Jo tikai tad cilvēki noticēs. Proti – lieli meli funkcionē labāk nekā mazi meli, jo vairums ļaužu nespēj noticēt tam, ka ārēji cienījami cilvēki spēj melot nekaunīgi un atklāti. Taču tā dara. Sākot no skolotājiem, politiķiem, līdz pat ārstiem, pianistiem un policistiem. Lai nenonāktu muļķīgā situācijā brīdī, kad kāds atkal stāsta, ka „miesīgais dēls gandrīz nomira no covid19 vakcīnas“ vai „pandēmijas vispār nav, ir tikai propaganda“, palūdziet šim cilvēkam pierādījumus. Parasti šiem cilvēkiem nav pierādījumu un viņi paliek dusmīgi, ja tādus kāds pieprasa. 

Kāpēc valdība un institūcijas neprot uzvarēt šajā ideoloģiskajā karā pret antivakseriem? Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir ļoti grūti cīnīties pret to kas neeksistē. Ja kāds, cienījamo lasītāj, apgalvos, ka jūs brokastīs ēdat bērnus, tad vairumā gadījumu smiesieties un apvainotāju tiesā nesūdzēsiet. Vienkārši tāpēc, ka tā nav patiesība. Ir neiespējami attaisnoties no apvainojumiem, kas ir meli. Vairums demagogu šo metodi izmanto – aplīmē pretinieku ar nepamatotiem apvainojumiem, kurus nav iespējams atspēkot jo tie neeksistē. Ar laiku apmelojumi pieaug pie vajātās personas „ādas“. Līdzīga situācija izveidojusies arī patlaban. Antivakseri ir aplīmējuši pandēmijas apkarošanas pasākumus ar nelāgām un negatīvām melīgu apgalvojumu „uzlīmēm“ un atbildīgās institūcijas nespēj no šīm uzbrukumu zalvēm izkļūt ārā. Vēl neaizmirsīsim, ka  valdības un atbildīgo institūciju locekļi ir tādi paši cilvēki kā pārējie un viena daļa no viņiem paši ir antivakseri. 

Piemēram, pagājušā gadsimta 70. gados Padomu Savienības centrālajos rajonos sākās masveida saslimšana ar holēru. Epidēmija bija ienākusi Kaspijas reģionā no Turkmēnijas un Irānas, bet Odesā ar Pakistānas un Indijas kuģiem. Tā strauji izplatījās Krimā, Kaukāzā un Ukrainas dienvidos. Astrahaņas apgabalā strauji saslima oficiāli ap 1,5 tūkstoši cilvēku. Sākumā neviens neesot ticējis, ka ir sākusies epidēmija, taču slimība okupēja Volgas deltu un lielās Krievijas pilsētas.  Epidēmijas uzraudzību uzticēja armijas ārstiem. Metodes pret saslimušajiem tika izmantotas īpaši skarbas. Centrālie rajoni (kur tika konstatēta slimības izplatība) tika noslēgti, transports un pārvietošanās anulēta un slimie atstāti kopā ar epidēmiju. Bez ārstiem. KGB izveidoja pat speciālu grupu, kas novērsa baumu izplatīšanos pa valsti, taču spoku stāsti izplatījās, neraugoties uz aizliegumiem. Tā kā vienīgais veids kā apturēt pandēmiju (pēc atbildīgās varas iestāžu loģikas) bija iežogošana, tad „kāds no augšas “ pat ieteica kaisīt virsū sasirgušajiem ciemiem hlora pulveri no maisiem. No lidmašīnām. Doma bija dezinficēt, taču faktiski cilvēki tika indēti, pazemoti un pakļauti slimības, nevis ārstēšanas loģikai. Ārsti baidījās doties infekcijas zonā un tikai daži no tiem uzdrošinājās iet iekšā „aizliegtajā zonā“ pie slimajiem un sniegt viņiem palīdzību. Daži no viņiem izcēlās ar īpašu drosmi un atbildību, pieprasot pārtraukt bombardēšanu no gaisa ar hloru. Pateicoties sakarīgai civilo infekcijas slimību ārstu rīcībai, pamazām epidēmija apstājās un neturpināja izplatīties. Karantīna, antibiotikas un tīrība bija panākumu noslēpums. Kāpēc toreiz milicija un armija tika pieslēgtas pirmās, nevis ārsti? Domāju, ka šāda ir varmācīgas autoritāras valsts loģika – nedomāt par cilvēkiem, bet par valsts labo slavu. Līdzīgi covid19 epidēmijai pretojās arī Ķīnas varas iestādes. izmantojot skarbumu, komandas, aizliegumus, sodus un nežēlīgu kategorismu. Ja arī mums būtu ieviestas šādas metodes, vai tad konspirācijas teoriju būtu mazāk un antivakseru skaits samazinātos? 

Iespējams, taču viens ir skaidrs – ja kriminālnoziedznieks (valsts izlaupītājs) piedalās vēlēšanās ar lozungu „ko valdība jums nestāsta“ (tēlojot bezmaksas avīzē atmaskotāju un brīvības cīnītāju), tad 15% ventspilnieku par viņu tomēr nobalso. Nesaprotot, ka šis ir klasisks konspiratoru lozungs.  Konspirācijas teorijas ir lipīgas, var apmuļķot labticīgus cilvēkus. Latvijā ir daudz piemēru, kas to apstiprina.