Ar bungām uz pulvermucas

Posted on 7. jūnijs, 2018 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Donalds foto/TVNET 04.06.2018

Ar Donalda Trampa pavēli amerikāņu vēstniecība nesen no Telavivas pārcelta uz Jeruzālemi. Vēl nepiemērotāku laiku šim pasākumam grūti izvēlēties. To, ka šādai akcijai sekos asinsizliešana, zināja visi, – palestīnieši saniknoti uzbruks un izraēliešu armija attiecīgi šaus uz tiem, kas centīsies šķērsot robežpāreju Gazas sektorā. Rezultātā no ebreju šāvieniem mira ap 60 reālu palestīniešu bēgļu un vairāki simti ievainoti. Pirmie jutās pazemoti un noniecināti, jo Jeruzāleme taču iecerēta arī kā Palestīnas valsts galvaspilsēta. Tikmēr otrie (tikpat pašsaprotami) pievāc svēto pilsētu sev.

Nelīdz taisnošanās, ka jaunā ASV vēstniecības ēka atrodoties pilsētas rietumu daļā un armijai esot jāapsargā valsts. Cilvēki tika nogalināti, pirms tie paguva šķērsot robežu. Lai gan nav ko vainot armiju. Vainīgi ir politiķi, kas gatavi sakūdīt cilvēkus politisku ambīciju vārdā. Dārga maksa par galvaspilsētu pārbīdīšanu. Vienlaikus analogi savāda ir arī diplomātisko izteikumu riņķa deja pirms Ziemeļkorejas – ASV tikšanas Singapūrā. Tiek runāts viens, bet «domāts» pavisam kas cits. Vienu brīdi Tramps ir gatavs tikties ar Ziemeļkorejas diktatoru, bet mirkli vēlāk jau Singapūras mītiņš tiek atcelts uz nenoteiktu laiku.

Trampa taka

ASV prezidents Donalds Tramps ārpolitikā rīkojas tieši tāpat kā savā privātajā biznesā: neko neņem galvā, respektē tikai tos, kam nauda, un rīkojas impulsīvi – nomainot izkārtnes propagandas efekta sasniegšanai. Tāpēc ASV konsulāts Jeruzālemē tika pārvērsts par vēstniecību vienā rāvienā – pienaglojot konsulāta ēkai jaunu «šilti». Ar to izdevās sašķaidīt un anulēt ilgi kultivēto samierināšanās procesu starp etniskajām grupām reģionā. Vienā rāvienā iznīcinot konflikta noregulēšanas iespējas starp palestīniešiem un izraēliešiem. ASV prezidentam šeit mēģināja traucēt pat viņa administrācijas darbinieki, iesakot pagaidīt ar pārcelšanos, jo jaunas ASV vēstniecības būve Jeruzālemē izmaksātu krietnu summu un mehāniska pārcelšanās vienā rāvienā praktiski nav iespējama. Taču Tramps iespītējās un salika vajadzīgās izkārtnes, sagraujot diplomātijas iepriekš sarūpēto kompromisa modeli. Protams, vēstniecības ēka Jeruzālemē būs jābūvē. Tas viss notiks vēlāk. Taču kāpēc bija tā jāsteidzas? Tāpēc, ka svinīgais atklāšanas pasākums, kurā Donalda Trampa vietā Jeruzālemē piedalījās viņa meita, znots un ASV finanšu ministrs Stīvens Mnuhins, bija amerikāņu dāvana Izraēlai valsts 70 gadu jubilejā. Oficiālo svinību maratons turpinājās visu nedēļu.

Izraēlas svinību uvertīru ievadīja PR speciālistu nodrošinātā Izraēlas dziedātājas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā Lisabonā. Iecerētajam triumfam bija sagatavots apjomīgs publicitātes aktivitāšu komplekss, kas nostrādāja, jo konkurenti nespēja piedāvāt neko politiski aktuālāku un kolorītāku. Bukmeikeru derību prognozes sociālajos medijos netieši orientēja balsotājus. Trāpīgais (pašreiz tik aktuālās!) me-too kustības arguments, kā arī seksuālo minoritāšu tiesību izmantojums nostrādāja kā trumpja dūzis lielai Rietumeiropas balsotāju daļai. Eirovīzijas dziesmu festivāls vienmēr ir bijis politisks pasākums, un arī šoreiz tas bija tieši tāds. Tāpēc Izraēla varēja sākt Jeruzālemes iekarošanas svinības ar šo uzvaru kā karogu. Aizvadītā nedēļa bija labvēlīga izraēliešu nacionālistiem, kas visādā veidā pārkāpa sadzīvošanas noteikumus ar arābiem Jeruzālemē, sildoties Donalda Trampa labvēlības un Eirovīzijas uzvaras triumfa gaismā. Naktī no sestdienas uz svētdienu, kad liela daļa eiropiešu pie saviem televizoru ekrāniem vēroja Lisabonas koncertu, sociālajos medijos sāka izplatīties joku video, kurā dusmīgs Tramps lūdz Izraēlas valdību atsūtīt viņam visu to valstu sarakstu, kas uzdrošinājās nebalsot par Izraēlas dziesmu. Ar šīm valstīm ASV prezidents izrēķināšoties īpaši skarbi. Joki reizēm nežēlīgi precīzi atspoguļo patiesību. Tāpēc arī Čehija, Austrija, Rumānija, Serbija, Ungārija, Paragvaja, Gvatemala, Hondurasa arī atsaucas un ierodas aplaudēt Jeruzālemes vēstniecības atklāšanas brīdī, solot sekot amerikāņu piemēram.

Vēstniecības pārcelšana ir simboliska

Protams, ASV vēstniecība rīt un parīt turpinās savu darbu Telavivā, jo pārcelšanās ir tikai simboliska dāvana Izraēlai 70. jubilejas gadskārtā. Tieši šis simbolisms var kļūt par problēmas detonētāju, jo tehniski vai praktiski šādi jurģi nebija vajadzīgi. Sasteigtā laipnība var sabojāt dzīvi nākotnē gan dāvinātājam, gan arī pašam dāvanas saņēmējam. Tas, ka visu valstu vēstniecības lielākoties atrodas Telavivā, ir loģiski. Praktiskas vajadzībās pēc pārcelšanās (tātad) nebija. Ar šo tiek skaidri pateikts palestīniešiem, ka teritorija tomēr pieder Izraēlai un Palestīnai (šķiet) tiesību uz to vairs nav. Diemžēl notikušais neizskatās pēc pārdomātas diplomātiskās stratēģijas rezultāta. Politiski Tramps nav pirmais amerikānis, kas ir pārliecināts, ka Izraēlas galvaspilsētai jāatrodas Jeruzalemē. Kopš 90. gadu vidus ir pieejams Kongresa lēmums ar šo pašu nobalsoto iniciatīvu. Taču līdzšinējās ASV administrācijas apņemšanos interpretēja vienīgi kā deklaratīvu, labas gribas aktu. Reāla ASV vēstniecības izvietošana Jeruzālemē tika novilcināta diplomātisku un drošības argumentu vārdā. Taču Trampu diplomātiska piesardzība vai drošības tālredzība neinteresē. Viņš kaļ dzelzi caurvējā. Iedomājas un rīkojas, neatkarīgi no politiskās telpas «laika apstākļiem». Piemēram, nupat viņš paziņoja par ASV izstāšanos no kodollīguma ar Irānu. Kā atbildes reakcija attīstījās spriedze, un Irāna sāka apšaudīt izraēliešu bāzes Golānas augstienē. Tam sekoja pretreakcija – Izraēla sāka mērķēt pa Irānas interešu zonām Sīrijā. Pietiek ar vienu kļūdainu politisku, diplomātisku soli, lai reāli ietu bojā pavisam parasti cilvēki.

Taču var gadīties, ka šeit novērojams no Gorbačova aizlienētais ideoloģiskās «perestroikas» variants, kad pārkārtošanās nozīmē simbolisku vēžu sakratīšanu groziņā. Tad nav izslēgts, ka arī mūri ar Meksiku amerikāņi varētu uzbūvēt bez liekiem izdevumiem – «Trampa stilā», t.i., iekārtojot vientuļus stabus tuksnesī gar Meksikas robežu, kas aprīkoti ar lakonisku uzrakstu «Mūris».

Laikā, kad ASV prezidenta meita un znots viesojās pie Benjamina Netanjahu un svinēja Izraēlas 70 gadu jubileju, palestīnieši jutās pamesti un uzmesti. Viņiem tobrīd aktuālajai Nakbas jeb lielās katastrofas piemiņai ar Izraēlas gavilēm bija maz kopīga. Tagad, politikas aktivitāšu rezultātā, Izraēlai nākas nākt klajā ar jauniem aizsardzības priekšnesumiem. Viens no tādiem – valnis ar dzeloņdrātīm, kas aizsargās Izraēlu no jūras puses pret Hamas kaujiniekiem. Šo barjeru gatavojas pabeigt līdz gada beigām. Tiks būvēts vēl viens mūris zem zemes. Tas paredzēts kā nodrošinājums pret palestīniešu tuneļu būvētājiem, kas līdz šim «pa kurmju ceļu» anulēja visus šķēršļus ceļā uz Izraēlu. Vēsture pierādījusi, ka mehāniski mūri nelikvidē konfliktus cilvēku starpā. Savādi, ka šī pieredze te netiek ņemta vērā.

Tagad palestīniešiem vairs nav ko zaudēt

ASV dāvana var izrādīties spridzeklis ar laika degli visam reģionam. Izsūtījumā jeb trimdā pašlaik atrodas ap 2 miljoniem palestīniešu, kuriem nācies pamest dzimteni vai uzaugt bēgļu nometnēs. Izraēlas varas iestāžu draudi, ka pretošanās var izmaksāt dārgi, nekad nav palīdzējuši un nedarbosies arī šoreiz. Hamas izmanto publisko apjukumu un vilšanos, lai iesaistītu jaunus kaujiniekus destruktīvā grautiņu procesā. Aizvadītās nedēļas nemieru rezultātā tika izdemolēts robežpunkts un gāzes krātuves, kas prasīs lielus Izraēlas finanšu līdzekļus to atjaunošanai. Palestīniešu prezidents Mahmuds Abass klusē un neaicina uz samierināšanos. Viņa korumpētais režīms baidās pazaudēt varas grožus jebkādas aktīvas rīcības dēļ un izvairās atbalstīt Hamas pretiniekus Gazas sektorā. Taču pūļa aktivitāte var izsprukt no varas modrās acs tvēriena. Tad destruktīvi konflikti uzbangos neierobežoti. Palestīniešu bēgļi turpinās sūtīt ienaidniekiem savus degošos papīra pūķus, kas ar uguni iznīcinās lielus un iekoptus areālus Izraēlā, uz austrumiem no Gazas zonas. Bruņotās vienības var tikai noskatīties. Skaidrs, ka izraēliešu aktīvisti atbild palestīniešiem ar to pašu, taču noteikt vēja virzienu kabinetos un PR štābos pagaidām vēl nevienam nav izdevies. Paradoksāli, ka Trampa rīcības rezultātā uzvarētāja uz politiskās skatuves atkal ir Krievija.

Šķiet, ka Trampa impulsīvā dāvana Izraēlai ir neparasts diplomātiskā šaha gājiens. Pirmkārt tāpēc, ka par šo dāvanu viņš nepieprasīja kādu konkrētu reakciju no Netanjahu puses. Otrkārt, šāda dāvana sarežģī ASV kā starpnieka lomu šajā reģionā. No vidutāja ASV pārvēršas karotājā.

Sešdesmit upuru un simti ievainoto ir ļoti augsta maksa par dāvanu Izraēlai 70. jubilejā. Bēgļu situācija (2 miljoni) 40 kilometru garajā Gazas zonā ir neapskaužama. Gigantisks bezdarbs, blokāde no abām pusēm, trūkums. Nedomāju, ka asi cirtieni un bruņota aizstāvēšanās ir gudrākais veids, kā atrisināt šo smago Tuvo Austrumu reģiona konfliktu. Tramps ar šo izprovocēja izraēliešu nacionālistus un Hamas teroristus uz vēl aktīvākiem konfliktiem. Netanjahu apgalvo, ka neesot neviena, ar ko sarunāties palestīniešu pusē. Taču drīzāk šķiet, ka viņš nemaz nevēlas atrast šādu sarunu biedru. Viņu apmierina kara stāvoklis un spēka pozīcija. Nevienam nav noslēpums, ka tieši Jeruzālemes statusa kompromiss ir centrālais simboliskais un praktiskais solis šā ieilgušā konflikta atrisināšanai starp ebrejiem un palestīniešiem. Benjamins Netanjahu joprojām ir 100% pārliecināts, ka Jeruzāleme ir tikai un vienīgi Izraēlas pilsēta, tāpēc dalīties ar to neesot nedz vajadzības, nedz pienākuma. Turpretī palestīnieši redz Jeruzālemes austrumu daļā savas neatkarīgās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Starp citu, Zviedrija pirms pāris gadiem atzina Palestīnu kā neatkarīgu valsti. Arī šis lēmums bija tikai deklaratīvs un izaicinošs. Taču 60 upuru toreiz nebija, un tas nozīmē, ka simboliskas dāvanas valstīm un nācijām mēdz izraisīt ļoti atšķirīgas sekas un reakcijas. Pateicoties tālredzībai, katastrofas ir novēršamas.

Tagad politisks lēmums izraisa vajadzību konfrontēties. Ebreju apmetnes okupētajās teritorijās, palestīniešu prasība nodrošināt bēgļu atgriešanos, apsēstība ar ebreju valsts ideju – ir sarežģītas tēmas. Līdz šiem neko no tā atrisināt nav izdevies. Jauns emociju uzbangojums var tikai vēl vairāk aktivizēt palestīniešus destruktīvai rīcībai, jo viņi ir nonākuši bezizejas situācijā: Abasa vara ir tik korumpēta, ka pat vēlēšanas nav iespējams noorganizēt; teritorija iekļaujas Izraēlas robežās; Hamas tikmēr siro pa izolēto Gazas sektoru pēc saviem noteikumiem un loģikas. Pasaule noskatās un klusē, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Lapsu spēles ASV – Ziemeļkorejas sarunās

Ziemeļkoreja ir valsts ar reāliem atomieročiem. Tā nu tas ir. Donalds Tramps vēlas šo faktu anulēt. Neitrālās Zviedrijas diplomāti pēdējos mēnešus velta daudz spēka un enerģijas, lai noorganizētu Donalda Trampa un Kima Čenuna plānoto tikšanos Singapūrā. Pavirši raugoties, izskatās, ka lielvara ASV piespiedīs Ziemeļkoreju atkāpties un mainīt savu drošības politiku, atsakoties no kodolieročiem. ASV un Trampa izteikumi starptautiskajos masu informācijas līdzekļos šādu ilūziju ir radījuši. Taču, pastudējot šo attiecību loģiku dziļāk, atklājas, ka aina nav tik viennozīmīga. Tātad kāpēc abi līderi, kas vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsaukāja viens otru ar emocionāliem epitetiem, tagad draudzīgi tiksies? Tāpēc, ka Donaldu Trampu šāda tikšanās padarīs par pirmo amerikāņu līderi, kuram modernajā laikā izdevies panākt sarunas ar šīs izolētās un bīstamās valsts vadītāju. Zināmā mērā (no malas) tas izskatās kā varoņdarbs. Obama savulaik saņēma Nobela miera prēmiju Oslo par ieguldījumu miera nostiprināšanā. Donaldam Trampam, protams, arī ir vajadzīgs šāds rotājums pie savas frakas ordeņu lentes. Attiecību noregulēšana starp ziemeļu un dienvidu Koreju būtu lielisks sasniegums un pamats pretenzijai uz šādu godu.

Taču vai aina patiešām ir tik vienkārša? Šķiet, ka nav. Palasot paša Kima Čenuna retoriku un Korejas kaimiņvalstu mediju slejas, atklājas nepatīkama aina. Ziemeļkorejas vadonis nevienā brīdī nav pieļāvis pieņēmumu, ka Ziemeļkoreja varētu atteikties no sava kodolvalsts statusa. Viņa izpratnē šāds bruņojums nozīmē spēku, ietekmi un drošību. Atteikties no priekšrocībām Kims negrasās. Tātad – uz starptautiskās skatuves Ziemeļkoreja sola pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus un pauž gatavību diskutēt par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Taču iekšzemes medijos šī «gatavība» tiek skaidrota kā spēja panākt ASV kodolarsenāla redukciju. Ziemeļkorejas strādnieku partija savā konferencē tikko uzsvēra, ka «ir panākta vēsturiska uzvara», ar šo mērķējot uz iespējamu ASV atbalsta mazināšanos Dienvidkorejai. Kāpēc ārzemēm Kims runā vienu, bet iekšpolitiski pavisam ko citu? To nav grūti izskaidrot. Korea Times domā, ka šādi ziemeļkorejieši tiek sagatavoti sava vadoņa varonīgajai manifestācijai Singapūrā, tiekoties ar ASV prezidentu. Viņam jāierodas un jāuzvar Tramps. To var panākt tikai ar «Putina loģiku»: apgalvojot savējiem, ka visi mūs vajā, nīst un nemīl, bet mēs vienīgie rīkojamies godīgi un cienīgi.

No otras puses, interesanti pavērot, kā Donalda Trampa administrācija skaidro apjukušajiem Āzijas valstu žurnālistiem, ko īsti nozīmē kodolieroču likvidēšana Ziemeļkorejā. Džona Boltona (ASV prezidenta padomnieks valsts drošības jautājumos) lietišķais Ziemeļkorejas salīdzinājums ar Lībiju negaidīti pārsteidza visus. Pēc viņa loģikas – jālikvidē, jāslēdz ciet un atslēga jāatdod uzvarētājiem. Amerikāņu vienkāršais un nekautrīgais skaidrojums, protams, aizvainoja patmīlīgo Ziemeļkoreju. Salīdzināt Kimu ar Kadāfi ir liels izaicinājums, kaut vai atceroties, kā Kadāfi beidza savu dzīvi. Nemaz nerunājot par sekām, kas piemeklēja šo valsti. «Visa pasaule labi saprot, ka mūsu valsts nav nedz Lībija, nedz Irāka, kuras piemeklēja sāpīga sagrāve. Salīdzināt kodolieroču valsti ar Lībiju ir absurdi, jo Kadāfi sagrāves brīdī valstī nemaz vēl nebija šo ieroču kaujas gatavībā,» ziņo Ziemeļkorejas oficiozie mediji.

Tas nozīmē, ka Kims neatkāpsies un negrasās nomirt ceļa malā (vecā «trubā«) kā Kadāfi. Savas tautas acīs viņš paliks varonis, kas nostājies spēka pozīcijās. Līdzīgi Putinam arī Ziemeļkorejas «tēvs un skolotājs» tautiešiem uzsver savus labos darbus: ir pārtraukti kodolizmēģinājumi, notikusi simboliska tikšanās ar Dienvidkorejas līderi, atbrīvoti trīs aizturētie amerikāņi, tiek slēgta kodolizmēģinājumu teritorija. Amerikāņi turpretī (pēc viņa loģikas) nav samazinājuši neko un turpina manevrus kopā ar Dienvidkoreju.

Neoficiāli avoti neslēpj, ka joprojām nav detalizētu plānu ieceru realizēšanai abu vadītāju tikšanās laikā. Pēdējās ziņas no Vašingtonas liecina, ka tikšanās tomēr tiek atcelta uz nenoteiktu laiku. Taču šī tikšanās (no PR viedokļa) būtu izdevīga abiem. Simboliskajā līmenī tā nozīmētu Kima Čenuna triumfu ziemeļkorejiešu acīs un Donalda Trampa sasniegumu – amerikāņiem. Taču šīs tikšanās rezultātā pasaule diezin vai kļūs drošāka.

Diemžēl.

Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Posted on 27. marts, 2018 by Sandra Veinberga (Veinberg)

https://imrussia.org/en/news/2079-kremlin-information-war-dc

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē. Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla. Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem. Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu.

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Posted on 9. maijs, 2017 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Speciāli Tvnet

Attēls no TVnet

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!¹

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu². Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri³; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas⁴.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.

Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Posted on 2. maijs, 2017 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Speciāli TVnet

Foto: TVnet

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Posted on 25. aprīlis, 2017 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Speciāli TVnet

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana¹, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums² un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi³. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu⁵.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans⁴.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Turku referendums kā valsts apvērsuma forma

Posted on 21. aprīlis, 2017 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Atbildēt

Speciāli TVNet

Foto: (c) TVnet

Aizvadītais Turcijas referendums liecina, ka stingrās rokas cienītāji tur guvuši pārsvaru. Lai realizētu prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana ierosinātās konstitucionālās reformas, bija nepieciešams 50% un vismaz vienas balss atbalsts. Erdogana piekritēji nobalsoja 51,3% līmenī, kas ir pietiekami, bet ļoti nepārliecinoši. Ar šo Ataturka iedibināto sekulāro Turciju plānots sagraut, jo valstī tiks likvidētas valsts pārvaldes demokrātisma pilnvaras un varas sviras nonāks viena cilvēka – prezidenta rokās.

Pēc vēlēšanām pa Stambulas ielām maršēja vīri, gavilējot «Allah akbar, Allah akbar!» un vicinot sarkanus karogus ar Erdogana portretu. Tagad Turcijā legāli neviens lēmums netiks pieņemts un neviens tiesas process nenotiks bez Ankaras sultāna piekrišanas. Viņam nevarēs traucēt visi šie nevajadzīgie – parlaments, tiesa, mediji vai sabiedrība. Atkārtojas vācu 1933.gads. Šoreiz turku izpildījumā.

Turku referenduma rezultāti

Protams, Erdogana ideju uzvara svētdien referendumā bija plānota un paredzēta pārliecinošākā līmenī. Kampaņās tika apbraukāta visa valsts un turku kopienas ārzemēs. Akcijās investētā nauda vēlēšanu rezultātā diemžēl neatmaksājās. Erdogana referenduma rezultāts Turcijā atgādina Brexit efektus, kad lielajās pilsētās Ankarā, Stambulā un Izmirā tiek zaudēts, bet provincē – uzvarēts. Diezgan atšķirīgs bija arī turku emigrantu balsojums ārzemēs. Pret Erdogana pilnvaru palielināšanu nobalsoja emigranti Zviedrijā, Somijā, ASV, Bulgārijā, Grieķijā un Šveicē, par balsoja Vācijā, Francijā un Beļģijā (Expressen, 16.04.2017.).

Pats Erdogans cenšas nezaudēt uzvarētāja stāju, deklarējot, ka «uzvarējuši visi», ka reformas stāsies spēkā tikai pēc diviem gadiem (pēc 2019. gada vēlēšanām). Ar šo jāsaprot, ka Erdogans uzvarēs arī nākamajās prezidenta vēlēšanās un nosēdēs pie varas līdz 2029.gadam. Šķiet, ka Putina piemērs viņu iedvesmojis ne pa jokam. Tagad Turcijā parlamenta varas vietā nostāsies prezidenta vara. Balsojuma rezultāts rāda, ka sabiedrība Turcijā ir sašķelta 50:50 un Erdogana uzvara, iespējams, tika gūta arī biļetenu manipulācijas rezultātā. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) publiski neslēpj neapmierinātību, ka referendums Turcijā nav noritējis ideāli, jo balsojot visai plaši tika izmantoti neapzīmogoti biļeteni. Opozīcijas Republikas Tautas partija¹ (CHP) ir jau pieprasījusi referenduma rezultātu atsaukšanu tieši šā iemesla dēļ. Iniciatīvu atbalsta arī Eiropas Padomes novērotāji.

Pēc referenduma Stambulā sākās nemieri, tāpēc tiek pagarināts pirms gada ieviestais ārkārtas stāvoklis.

«Pogas piegriezt» Erdogans prot. Pagaidām Turcijā vēl nav totalitāra valsts, taču gigantiskās tīrīšanas pēc pērnā gada apvērsuma ir panākušas sabiedrības bailes no varas atriebības ikvienā jomā un dzīves nišā. Jaunā konstitūcija tagad palīdzēs prezidentam un viņa administrācijai viegli un ātri ierēķināties ar nevēlamām personām. Turku advokātu asociācija ir jau paudusi bažas par to, ka «praktiski tas nozīmēs AKP partijas² vadības neierobežotu varu un iespējas netraucēti izrēķināties ar ikvienu amatpersonu vai ierēdni nesodīti» (DN, 15.04.2017.).

Ārpolitiski Erdogans ir ļoti nesavaldīgs, un ar šo viņa īpašību rēķinās gan Putins, gan Tramps. Taču Sīrijas kara praksē abi bloķē Erdogana vēlmi pārvērst Sīrijas karu par cīņu pret kurdiem. Viņa priekšvēlēšanu publiskie izteikumi 19.gs. stilā par Eiropu kā «slimnieku» un uzbrēcieni Holandei un Vācijai arī nav ārējā Public Relations virtuozitātes kalngals. Taču bēgļu plūsmas bremze uz Eiropu ir un paliek pagaidām viņa trumpja dūzis. Vismaz pagaidām.

Diktatora vajadzība

Uz papīra Erdogana rosinātās reformas paredz izmaiņas valsts pamatlikuma 18 punktos, kas nozīmē, ka valsti vairs nevadīs parlaments, bet gan prezidents. Vadošā partija AKP³ un nacionālā MHP⁴atbalstīja Erdoganu. Viņa pretiniekus pārstāvēja kreisi orientētā Tautas demokrātiskā jeb kurdu partija HDP un nereliģiozā Republikāņu partija CHP. Tagad, ar referenduma rezultātu rokās, valsts prezidents var rīkoties «uz savu roku» – kā vien vēlas. Piemēram, izraudzīties tiesnešu un ministru amatiem cilvēkus, kas patīk viņam pašam, izlemt visu par valsts budžetu un parlamenta atlaišanu vienpersoniski. Protams, visās valstīs vienmēr būs cilvēki, kas jauc stabilitāti ar stagnāciju. Pats iniciatīvas autors priekšvēlēšanu kampaņā turpināja spēlēt uz šīm «stabilitātes» stīgām, uzsverot, ka aktuālā (viņa piedāvāta) politiskā reforma likšot pamatu spēcīgai, varenai un pārtikušai Turcijai. Līdzīgu retoriku ir lietojuši gan Staļins, gan Putins, gan Ziemeļkorejas apaļīgais līderis Kims Čenirs. Tas nav nekas jauns. Drīzāk gan pārbaudīts «šaha gājiens» situācijā, kad valsts atrodas ekonomiska sabrukuma stadijā, dominē ārkārtas stāvoklis, tūkstošiem cilvēku atlaisti no darba, ietekmīgiem posteņiem valsts pārvaldē un neviens īsti nezina, kas notiks tālāk. Režīmu kritizējošie mediji ir slēgti, žurnālisti tiek vajāti joprojām, un jaunieši deklarē gatavību «aizbraukt no šīs valsts».

Erdogans pret Ataturku

Tie, kas ir bijuši Turcijā, labi zina, ka republikas vadītāja Mustafas Kemala Ataturka tēls un gars tur piemeklē ik dienu ikvienu. Ne tikai gigantisku skulptūru, bet arī reālu likumu un ierobežojumu formā. Likums nr. 5.816 aizliedz jebkādu valsts dibinātāja kritiku. Ataturks turkiem ir lokālas nozīmes dievība, un Erdogans kāro iegūt līdzīgu statusu arī sev. Piemēram, katru gadu 18. martā turki (tieši tāpat kā krievi 9. maijā) svin savu Galipoli (Dardaneļu) kauju un uzvaru pirmā pasaules kara ietvaros. Galvenais gaviļnieks šajā svinēšanā līdz šim vienmēr bijis karavadonis un republikas dibinātājs Ataturks. Interesanti, ka šogad tā vairs nebija. 18.marts nenoskanēja visā valstī kā parasti, jo Erdogana kampaņas līderi klusītiņām novāc no publiskās telpas veco līderi (Ataturku), nomainot ar jauno (Erdoganu). Tātad – ar to pašu, kas tagad Turcijā noteiks visu. Vārdu sakot, republikas dibinātājs Erdogana kampaņas vadītājiem šķita par lielu un masīvu (kopš 1838.gada rēgojies publiskajā telpā pārāk daudz). Tagad tā vairs Turcijā nebūs. Politiskais monarhs Erdogans ieņems Ataturka vietu tiešā un pārnestā nozīmē.

Jāteic, ka Turcija jau ir pieradināta pie personu kulta. Ataturka ģīmetne vienmēr un visur bija skolās, veikalos, iestādēs pie sienas. Turku bērni skolās gandrīz ik dienu kolektīvi zvērēja uzticību lielajam vadonim ar tekstu: «O, lielais Ataturk! Es zvēru, ka sekošu tavam ceļam uz mērķiem, kurus mums esi parādījis tieši tu!» Interesanti, ka šogad Erdogana vadībā šis zvērests no tradicionālās turku apmācības sistēmas ir jau izņemts, un nav grūti uzminēt, kādi teksti turku skolas bērniem drīz no jauna būs jāiemācās no galvas.

Neskaitāmas Ataturka bistes, monumenti un pieminekļi pagaidām ir savās vietās. Taču plakāti un uzraksti sarāvušies. Viņš pamazām pazudis arī no turku naudaszīmēm. Vadošās partijas AKP birojos pie sienas tagad ir abas – gan Ataturka, gan Erdogana bilde. Vienāda lieluma. Taču tagad – referenduma vējos – Erdogana portreti kļūst aizvien lielāki un nav izslēgts, ka apsteigs Ataturka atblāzmu ar saviem gabarītiem.

Ataturka kults līdz šim bija turku sekulārā reliģija. Viņu «aiztikt» nedrīkstēja nekādā veidā: nedz uzrakstot avīzē, ka putni apķēpājuši dižā vadoņa statuju ar saviem izkārnījumiem, nedz atklājot, ka Ataturka audžuvecāki, iespējams, bija armēņi, kas armēņu genocīda laikā (1915-1916), tomēr izdzīvojuši. Tagad neko sliktu un kritisku nedrīkstēs teikt par Erdoganu. Piemēram, komentēt viņa gigantisko pili un politiskās ambīcijas. Kāds anonīms partijas AKP funkcionārs atzīstas, ka tieši šī pils = manta esot pārvērtusi kādreiz racionālo politiķi par alkatīgu muļķi: analīzes vietā viņš pieprasot no apkārtējiem padevību un paklausību. Visi neiztur naudas pārbaudi.

Redzēsim, kā viņam veiksies ar Ataturka gara uzvarēšanu. Savu pili esot uzbūvējis netālu no Ataturka mauzoleja. Turcijas moderno laiku vēsture, tieši tāpat kā Krievijā, ir autoritāras maskulīnās kultūras ierāmēta. Tajā dominē varoņi – pārcilvēki zirgā. Lai pārkliegtu Ataturka idealizēto piemiņu, vajag nokliegties vēl skaļāk.

Ko gan Erdogans var likt pretī savā kaujā pret republikas dibinātāju? Protams, patriarhālā valstī pats galvenais ir karot un uzvarēt. Tieši tāpat, kā to mēģina pašlaik panākt Putins Krimā, Ukrainā un Gruzijas okupētajās zonās, arī Erdogans ir sācis karu pret Kurdistānas strādnieku partijas piekritējiem (PKK), karo Sīrijā, pagaidām bez uzvarām. Līdz šim viņš nežēlīgi izrēķinājies vienīgi ar savējiem – pašmāju žurnālistiem, rakstniekiem, tiesnešiem, ierēdņiem un lidmašīnām F16, kas nepatīk (Aftonbladet, 24.11.2015.).

Viņa savādais pagājušās vasaras valsts «apvērsums» ar teatrālo bēgšanu, slēpšanos un publiskajiem uzaicinājumiem tautai vairāk atgādināja teatrālu izrādīšanos, nevis reālu aizstāvēšanos. Taču šis uzvedums ir jau folklorizējies un kļuvis par leģendu, tieši tāpat kā Putina «lidojumi ar dzērvēm» vai niršana ar Mir-1 Baikāla dzelmē.

Vai drīkstēsim Erdoganu turpmāk kritizēt

Riskanti tas būs. Viņa gods un cieņa noteikti būs svētuma statusā, un tiks veidota jauna nacionālā mitoloģija ar politisko vadoni galvenajā lomā. Ataturks bija karavīrs, militārs vadītājs, dievināja Franciju un vēlējās pārvērst Turciju par modernu, sekulāru un civilizētu valsti. Turpretī Erdogans ir civilists, reliģiozs islāmists un nelabojams eiroskeptiķis. Viņa vadītā partija uz Turcijas politiskās skatuves ieradās pirms 15 gadiem un uzreiz ieguva vairākumu valdībā, jo Erdogans bija prasmīgs manevrētājs un prata izspēlēt ārā no politikas savus bīstamākos ienaidniekus Abdullahu Gilu (Abdullah Gül) un Būlentu Erinču (Bülent Arinc). Viņš lieliski izmantoja Eiropas Savienības noteikumus iestājai ūnijā, lai ar to palīdzību izspiestu ārā no politiskākajiem gaiteņiem savus pretiniekus. Tagad, kad tie ir iznīcināti, viņam Eiropas Savienība vairs nav vajadzīga. Neviens neticēja, ka Erdogans uzvarēs militāristus iekšpolitiskajā frontē, bet viņam tas izdevās kopā ar to pašu Gulena kustību, kuru tagad topošais Turcijas diktators ir pasludinājis ārpus likuma.

Savas politiskās uzvaras Erdogans ir panācis ar viltu un skarbu aprēķinu. Tagad visi padomnieki ir pazuduši un politiku viņš vada nevis loģiski, bet emocionāli. Tas raksturīgs visiem egocentriķiem, kas politiku redz kā savu ambīciju telpu. Tieši viņš pats un viņa emocionālais stāvoklis esot tas, kas nosacīs, kurš žurnālists vai augstskolas mācību spēks, tiesnesis vai Twitter aktīvists paliks dzīvs, tiks tiesāts vai pazudīs no horizonta.

Jā, viņam jau garāk ir bijuši konflikti ar žurnālistiem un vadošās trīs turku avīzes itin bieži nostājušās pret viņu. Tagad tās ir slēgtas un eksistēt drīkst tikai tie mediji, kas slavina nākamo diktatūru un kalpo viņa ideoloģiskajām vajadzībām. Pārējos ķer zibens.

Turcijas problēma lielā mērā līdzinās Krievijas dilemmai. Vai tie ir nežēlīgi politiskie vadītāji, kas sistemātiski neļauj valstij būt brīvai un tās iedzīvotājiem iepazīties ar demokrātiju? Vai tomēr turku (arī krievu) sabiedrībā tik dziļi iesakņoti autoritārie strāvojumi, ka izeja no nežēlīga diktatora verdzības ir neizbēgama?

Vācijas Kanclere Angela Merkele turku referenduma rezultātus novērtē pragmatiski:

«Referenduma rezultāts rāda, ka Turcijas sabiedrība ir sašķelta. Šis fakts uzliek lielus pienākumus turku valdībai. Tagad atliek cerēt, ka valdība sāks respektējošu dialogu ar visiem iedzīvotāju sociālajiem slāņiem un dažādu politisko uzskatu paudējiem Turcijā.»

Vairums vecā kontinenta politisko līderu šodien neslēpj bažas par notikumu attīstību Turcijā. Politiskās varas koncentrēšana vienas personas rokās nav izeja no krīzes. To pierādījusi Eiropas vēsturiskā prakse. Taču demokrātija pieprasa respektēt vairākuma viedokli. Arī tad, ja tas ir absurds un par to patiesi priecājas Krievijas pārstāvis Dmitrijs Peskovs.

Referendums Turcijas izpildījumā jau otro reizi izrādās lielisks līdzeklis, lai ambiciozs populists panāktu savu vajadzību «likumīgā kārtā». Tautas aptauja aizvien vairāk sāk līdzināties valsts apvērsuma legālajam modelim, kuru ekonomisko krīžu un bezdarba plosītā valstī var izmantot kā valsts politiskās pārvaldes neatgriezeniskas rekonstrukcijas formu, lai piespiestu iedzīvotājus nobalsot tā, kā manipulētajam «vajag». Pavisam drīz šo «Erdogana vēlēšanu pieeju» novērosim arī šeit Latvijā pašvaldību vēlēšanu laikā.

Diemžēl.

Atsauces:

^{1 – Ataturka dibinātā partija 1919.gadā}

^{2 – Taisnības un attīstības partija, dibinātājs Erdogans 2001.gadā}

^{3 – Taisnības un attīstības partija ir reliģioza mēreno islāmistu orientācijas politiska kustība. Piekritēji galvenokārt provincē.}

^{4 – Nacionālistu kustības partija, konservatīva.}

Terora trieciens Stokholmā un mēs

Posted on 12. aprīlis, 2017 by Sandra Veinberga (Veinberg)

Speciāli TVnet

Stokholma, 9. aprīlis, 2017, foto (c) TVnet

Arī šoreiz ir runa par vientuļo vilku. To pašu, kas klausa interneta norādījumiem un ticības dēļ nolaupa citu cilvēku dzīvības. Kā ieroci izmantojot nozagtu automašīnu. Viņa ticība un pārliecība pieprasa nogalināt maksimāli daudz nepareizi ticīgo cilvēku. To pašu, kas nav pievērsušies pareizajam dievam. Taču šim uzbrukumam ir arī virsuzdevums – iebaidīt, satraukt un paralizēt Rietumu sabiedrību.

Melnā piektdiena Stokholmā centās piedāvāt mums šo izrādi ar panikas finālu. Vienu brīdi, pēcpusdienā centrs pārvērtās par tukšo jeb «izmirušo ciemu», kurā cilvēku gandrīz vairs nav. Satiksme apstājās, ļaudis aizbēga, teātri, koncertzāles, veikali apklusa un aizvēra savas durvis. Uz ielas šaudījās tikai policisti maskās un ārsti kopā ar medmāsām, kas bija atskrējuši no tuvējā veselības aprūpes centra, lai palīdzētu cietušajiem.

Paldies viņiem, kas negaidīja pavēles, bet metās palīgā paši. Dodoties pretēji bēgošo cilvēku straumei.

Džihādistu ieroči

Pavēle izmantot zagtas automašīnas, lai nogalinātu ienaidniekus, nav nekas jauns. Šo paņēmienu terora sekta IS iesaka izmantot jau sen. Savā aizvadītā gada novembra žurnālā (Rumiyah) viņi ieteic visiem izmantot to pašu paņēmienu, kuru varējām novērot Nicā, kad akcija norisinājās «ienaidnieka aizmugurē». Žurnālā tiek filozofēts par «lētā» ieroča praktisku izmantojumu masu slepkavībām. Protams, šādus uzbrukumus ir grūti novērst visās situācijās, ja to realizē «vientuļais šakālis», kas plānošanas darbu veic tikai savā galvā.

Taču projektu var viegli prognozēt – viņi uzbrūk visneaizsargātākajai sabiedrības daļai: cilvēkiem, kas pastaigājas, klausās koncertu, tūristiem, veikalu darbiniekiem un tiem, kas pulcējas pasākumos. Pirms dažiem gadiem viens no «šakāļiem» uzspridzinājās apmēram tajā pašā vietā Stokholmā, taču viņa lādiņš nesprāga. Ja viss būtu izdevies, tad upuru būtu bijis daudz vairāk. Jaunais ierocis – sadragāt dzīvus cilvēkus ar smago automašīnu – tagad izrādījies vieglāks un ērtāks veids, kā iebaidīt liberāli demokrātisko sabiedrību.

«Viņu» mērķis ir vietas, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētas. Dzīvot lielpilsētā nozīmē būt novērotam un kontrolētam. Tā tas ir. Paralēli notiek bīdīšanās un stumdīšanās par vietu, telpu, trokšņa līmeni un loģistiku. Te dzīvot ir dārgāk, mazāk veselīgi un jāsamierinās ar mūžīgā trokšņa fonu. Taču, salīdzinot ar provinci, pilsēta nekontrolē mūs sociāli, dzīves ritms ir straujāks un enerģētiskuma līmenis tāpēc piesātinātāks.

Tātad visapdraudētākās ir tieši pilsētas. Vietas, kuras cilvēki mēdz apmeklēt: gājēju ielas un pasākumu laukumi. Pēc Nicas, Berlīnes un Londonas notikumiem šādās vietās mēdz izvietot betona šķēršļus, dekorācijas, kas neatļauj tur iebraukt ar automašīnu. Diemžēl Stokholmā uz gājēju ielas bija šādi norobežojumi: betona lauvas un smagas ziedu kastes, kuras terorists vilka sev līdzi vai stūma pa priekšu, pārvietojoties pa gājēju ielu. Protams, lauvas un puķu podi viņam traucēja, taču tas notika nepietiekami efektīvi, lai novērstu katastrofu. Iespējams, ka šo līniju vajadzētu turpināt visos masu pasākumos arī pie mums Rīgā vai Liepājā.

Lai cīnītos pret džihādistu ieročiem, arhitekti šodien plāno mobilos un stacionāros šķēršļus, lai novērstu terora uzbrukuma iespējas. Piemēram, Ņujorkā, Wall Street rajonā ielas jau tagad ir speciāli pārbūvētas, lai neļautu viegli forsēt šo zonu, braucot lielā ātrumā. 100% bloķēt telpu nevar arī pilsētā, jo jānodrošina piegādātāju, policijas vai palīdzības transporta pārvietošanās, taču kompromisu var atrast.

Drošības eksperti uzskata, ka jādara viss, lai ierobežotu liela ātruma attīstīšanu. Tas arī tiek darīts virknē lielpilsētu. Rīgā šo tendenci pagaidām vēl nejūt.

Domā globāli, rīkojies – lokāli

Protams, pats svarīgākais šādā situācijā bija sabiedrības grupu sadarbība. Iedzīvotāji klausīja policijai un pameta avārijas vietu, nekurnēja, netraucēja un nekrita panikā. Ārzemju televīzijas reportāžās no Stokholmas masīvu policistu vietā zibēja meičas policistes, kas rīkojās nozieguma vietā un regulēja publiku. Amerikāņiem šķiet, ka tas ir «tipiski zviedriski». Neienāca prātā, ka tā tas patiešām ir – meitenes skaitās. Visās jomās. Citur tā nav.

Brīvība pieprasa atbildību no visiem. Mācām bērnus, ka tīra un godīga valsts sākās ar mums pašiem. Jo atbildīgāk katrs no mums izturēsies pret sevi, apkārtni un sabiedrību, jo vieglāk un ērtāk šajā pasaulē būs dzīvot. Brīvību var nodrošināt tikai ar zināšanām par to, kas ir normāli.
Migrācija ir moderno laiku fenomens, taču cilvēki vienmēr ir ceļojuši un pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs. Ceļo arī teroristi. Vai situācijas atrisinājums ir aizliegt cilvēkiem ceļot?

Protams, nepieciešama tālāk sadarbība operatīvo norišu koordinēšanā starpvalstu līmenī. Par uzbeku teroristu zviedru policijai ziņojuši vācieši. Viņš esot ticis novērots arī Mērštā.

Drošības policijas jau sen sākušas kopēju cīņu pret teroristu plāniem un projektiem. Iespējams, ka tieši tāpēc tagad šos uzbrukumus vairāk veic vientuļnieki, nevis organizētas grupas. Pagaidām tikai 15% atentātu ir individuālistu veikums. IS nav uzņēmušies atbildību par Stokholmas piektdienas slaktiņu. Aizturētais uzbeks ir savulaik pieprasījis patvērumu Zviedrijā, taču viņam atteikts un 24. februāri bijusi paredzēta izraidīšana no valsts. Kopš tā laika viņš uzturējies Stokholmas priekšpilsētā nelegāli, uzbeku emigrantu sabiedrībā, kas simpatizē organizācijai Hizb tu Tahrir jeb Al Islami (islāmistu atbrīvošanas partija), starp citu aizliegta virknē valstu, ieskaitot Vāciju un Krieviju. Karimova represijas Uzbekijā šīs organizācijas uzplaukumu nav ierobežojušas, Mirzijajevs ar situāciju savā valstī galā netiek joprojām.

Salafisti un džihādisti arī šodien tupina aicināt savus domubiedrus turpināt «iesākto līniju praktiski» – domājot globāli, bet rīkojoties lokāli. Tas nozīmē, ka katrs sprādziens vai «ceļa rullis» gājēju ielā viņiem šķiet vēlama lieta.

Taču izeja no šā strupceļa nav aizmūrēta. Iepriekšējām paaudzēm arī bija savi «džihādisti» boļševiku un nacionālsociālistu izskatā. Tie prata sabojāt dzīvi, taču neuzvarēja. Tieši tāpat pazudīs šodienas ticīgie zombiji no austrumiem. Vienkārši tāpēc, ka mums ir savi slepenie ieroči. Tas pats uzbeku terorists ātri nonāca zviedru policijas redzeslokā, jo par viņu policistiem ziņoja vilciena pasažieri brīdī, kad 39 gadus vecais vīrietis atgriezās atpakaļ mājās pēc slepkavības. Drošības eksperts Magnuss Rānstorps uzskata, ka jāturpina islāmistu terora organizāciju uzraudzība: 1) jāsinhronizē likumdošana, lai iespējams aizturēt ikvienu, kurš tiek pieķerts saistībā ar teroristiem; 2) jāizveido resursu sistēma, kas strādā ar tiem, kas atgriežas no kara Sīrijā, Afganistānā; 3) nepieciešams asi reaģēt to organizāciju, apvienību virzienā, kas neievēro demokrātiskas rietumvalsts normas un pamatlikumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika atņemta izglītības licence Stokholmas musulmaņu skolai, kas mēģina ieviest apmācībā «savējos kultūras likumus» (zēni brauc autobusa priekšpusē, meitenes iekāpj pa atsevišķām durvīm utt). «Tā pie mums vis nebūs. Te ir Zviedrija un noteikumi ir citi,» televīzijas intervijā, ziņu izlaidumā šo notikumu komentēja valsts premjerministrs.

Stokholmas melnā piektdiena pagaidām neko jaunu nav pavēstījusi.

Vienīgais secinājums –

jāapzinās situācijas nopietnība un jāiemācās saprast jaunā kara signālus. Pēc tam mēs uzvarēsim.

Kā parasti.