Toreiz, kad cūku vai putnu gripas laikā uzsāka vakcinēt bērnus (baidoties no pandēmijas), medicīnas māsa Margarita satika bižaino meiteni. Viņa ienāca kabinetā, bez protestiem atļāva iešļircināt sev vakcīnu plecā. Pēc plākstera uzlīmēšanas, meitenīte trupināja sēdēt taisni un lepni, bet no acīm sāka ritēt lielas, dzidras asaras. Bērnam varēja būt pieci vai seši gadi. Margaritas mierināšanas vārdi nepalīdzēja. „Kāpēc Tu raudi?“- jautāja medmāsa. “Raudu par tevi“, – meitēns atzinās. “Par ko?“- Margarita nesaprata. “Par to, ka tu iedūri man ar adatu un neatvainojies!“ – secināja vakcinētā meitenīte. Izskatījās, ka vecāki nebija meitu informējuši par to kā notiek špricēšana. Viņa neko nezināja par „labvēlīgu duršanu ar adatām“ un nebija šļirces procedūrai gatava. Kas notika tālāk? Vai meitēns nekad vairs nebūs gatavs saņemt injekcijas? Margarita atvainojās un mēģināja paskaidrot savas rīcības iemeslus. Vai tas izdevās? Daļēji, jo bērns pieprasīja izveidot to pašu „procedūru“ ar plāksteri. Durt otram nav labi. Jā, bērnam ir taisnība. Modernā zinātne tiecas izmantot zāļu ievadīšanai pacientiem plāksterus, bet vai spēsim nākotnē vispār atteikties no adatām? Šķiet, ka nē, taču ceļš „projām no adatas“ ir jau uzsākts. Jo tieši „duršana “ līdz šim ir sarežģījusi mūsu attiecības ar veselības aprūpes sistēmu. Nevienam nepatīk, ja dur ar adatu. Nav svarīgi kādā tērpā ir dūrējs. Tā tas bijis visos laikos. Tāpēc vakcinācijas vēsture līdz šim nav bijusi „deja pa rožu ziedlapiņām“, bet gan skarba kauja starp vakcinācijas adatu piekritējiem un pretiniekiem. Starp pirmajiem, kas vēlas iznīcināt slimību un otrajiem, kuri vēlas no šīs „iznīcināšanas“ izvairīties. Jo ir bail no špricēm. Viss sākās ar pirmo vakcīnu, kas kļuva obligāta. Ar to šī kauja sākās. Tātad ar vakcīnu pret bakām. Lai gan lielākā daļa sabiedrības jau toreiz saprata, ka bakas ir smaga slimība, tomēr daudziem nepatika ierobežojumi: izolācija, karantīna un obligātā vakcinēšana jeb duršana ar adatu.
Vai vakcinēšanai būtu jābūt brīvprātīgai?
Šis jautājums nostājās dienas kārtībā 1796.gadā līdz ar baku vakcīnas iegūšanu. Kopš tā laikā nav beigušies strīdi par to, kā un vai sabiedrība būtu jāregulē epidēmijas apstākļos un vai vakcinēt vajadzētu piespiedu kārtā visus. Izrādās, ka arī baku epidēmijas laikā, spontāni radās protesta kustības pret ierobežojumiem un piespiedu vakcināciju. Baku vakcīna ir simboliska, jo līdz pat 1940.gadam turpināja demonstrēt viedokļu atšķirības ekspertu un iestāžu starpā. Tā radīja pamatu pirmajai pretvakcinācijas kustībai. Tai pašai, kurai bail no špricēm, vakcīnu it kā blakusefektiem un gribas izmantot cilvēktiesības kā sava baiļu egoisma aizstāvības argumentu. Šādas protesta kustības pret vakcīnām un vakcinēšanos jau agrāk ir dragājušas valsts attiecības ar pilsoņiem. To varējām novērot toreiz un tas pats aktualizējas arī tagad.
Sabiedrības attiecības ar vakcīnām vienmēr ir bijušas apstākļu noteiktas. Ja vakcīnas ierodas brīdī, kad tās ir visvairāk vajadzīgas, jo epidēmija sit augstu vilni, tad lielākā sabiedrības daļa ir gatava kompromisam. Tad visi modri vakcinējas. Diemžēl tā tas parasti nav noticis. Visbiežāk vakcīnas ir ieradušās mazliet novēloti. Proti, brīdī, kad saslimušo paisums jau garām. Sajūta, ka “vētra ir pāri“ radīja priekšnosacījumus iedzīvotāju nepatikai vakcinēties. Tāpēc 1915.gadā daudzās Eiropas valstīs sākās sabiedrības grupu aktivitāte pret obligāto vakcinēšanās prasību. Starp citu, šajā jomā daudzās valstīs prasības atšķiras. Piemēram, Zviedrijā, laikā no 1816.gada līdz 1976.gadam, tika pieprasīta obligāta vakcinēšanās. Šādi vakcinēja mazus bērnus un jauniesaucamos armijā. Lielbritānijā prasības bija citādas. Tur tika ieviesta brīvprātīga vakcinēšanās jau1840.gadā, taču 1853.gadā šo pašu vakcinēšanos tomēr padarīja obligātu. Strādnieku šķira nebija apmierināta ar šādu pieeju, tāpēc 1898.gadā tikai izveidota vakcinēšanās izņēmuma situācija cilvēkiem, kuriem bija ideoloģiski iebildumi jeb ”conscientious objectors” (1907), kas rezultātā būtiski palēnināja vakcinēto skaitu valstī. Amerikas Savienotajās Valstīs obligātā vakcinēšanās tika paredzēta noteiktos štatos. Epidēmiju apstākļos brīvprātība šajā jomā tika liegta.
Ar mēri saistīta arī vakcinācijas vēsture Latvijā. Vissmagāk šī sērga skāra mūsu valsti 18.gadsimta sākumā, kad laikā no 1709.-1711. Tad mēra upuru skaits bija apmēram 230 000 cilvēku. Daļa iedzīvotāju mēri uzskatīja par dieva sodu un cerēja atbrīvoties no šī posta ar lūgšanu palīdzību. Citi uzskatīja, ka biežāk jāiet baznīcā un viss būs labi, lai gan epidēmijas apstākļos nav ieteicams apmeklēt ļaužu pilnas iekštelpas. Pārējie ticēja brīnumzālēm un tautas ticējumiem. Tāpēc lietoja buramvārdus un kvēpināja saberztus žurku kaulus. Jo bija pārliecība, kas „ļaunums ir kaut kur gaisā“ un kvēpināšana varētu šo „nelāgo lietu“ iznīcināt. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa mēdz nesaprast sērgu izcelšanos un cenšas radīt alternatīvas metodes tās apkarošanai. Tā tas ir bijis toreiz un tas pats atkārtojas tagad, kad daudzi tic sava ķermeņa imūnās aizsardzības sistēmai kā maģiskam aizsardzības mehānismam, kas it kā spēj konkurēt ar zinātniski izstrādātām vakcīnām pret covid19. Vēl sliktāks solis ir mēģinājums inficēties pašiem, pārslimot un ticēt, ka ar šo slimība ir apkarota un iestājusies imunitāte. Lai gan ir zinātniskie pierādīts, ka pārslimojot cilvēks ļauj vīrusam mutēt un radīt jaunus – bīstamākus epidēmijas atzarus. Tieši pārslimošana palīdz vīrusam attīstīties tālāk un nepasargā pacientu no jaunas inficēšanās iespējas. Tas ir zināms un pierādīts, taču viena cilvēku daļa turpina šos argumentus nedzirdēt.
Kad vīruss novājinās, zūd ticība vakcīnām
Pagājušā gadu tūkstoša mijā mazinājās epidēmijas rezultātā mirušo skaits. Automātiski palielinājās vakcīnu pretinieku ambīcijas. Cilvēki centās izvairīties no vakcinācijas, baidoties, ka viņiem tiks ievadīta slimība mazā devā. Tie viltoja baku vakcinācijas apliecības, organizēja uz sava ķermeņa viltotas „baku pēdas“, centās “„izsūkt ārā“ vakcīnu pēc tās ievadīšanas organismā. ASV vēsture šajā jomā demonstrē ļoti asus konfliktus starp vakcīnu piekritējiem un pretiniekiem, kas uzpaudās sociālos un politiskos strīdos un sadursmēs. Kādu zviedru imigrantu un mācītāju Heningu Jakobsonu tiesāja 1905.gadā Masačūsetas augstākā tiesa par pretošanos vakcinācijai. Tiesa izlēma, ka varas iestādēm ir pienākums epidēmijas apstākļos vakcinēt pretiniekus ar varu. Par pretošanos daudzus sodīja ne tikai piespiedu kārtā vakcinējot, bet arī liekot izciest cietumsodu. Heningam nācās samierināties ar piespiedu vakcinēšanu, jo citādi viņš varēja kļūt par slimības pārnēsātāju.
Kāpēc vakcīnas nepatika?
Pretinieku argumenti bija dažādi. Sākot ar blakusefektu riskiem un apstākli, ka vakcīna nodrošināja ļoti īsu aizsardzības laiku. Brīdī, kad vislielākais risks un posts bija aiz muguras un baku epidēmija šķita izplēnējusī, kad saslimušo vai mirušo skaits vairs neturpināja augt augumā, cilvēki atguvās. No slimības tiem vairs nebija bail. Attīstījās izpratne par pilsoņu tiesībām demokrātiskā valstī un tika uzskatīts, ka varai nav tiesību spiest veselus cilvēkus vakcinēties pret pašu gribu. Kā nozīmīgs uzmundrinošs motīvs šeit bija arī šausmu stāsti par nelāgiem efektiem, kurus it kā nācies piedzīvot vakcinētiem cilvēkiem. Cik no šiem briesmu stāstiem bija patiesība un cik apzināts izdomājums, to šodien grūti spriest. Taču nereti šos stāstus stāstīja arī ietekmīgas amatpersonas. Piemēram, Stokholmas domes priekšsēdētājs Karls Lindgrēns 1933.gadā publiski atzina, ka viņa bērni ir cietuši no vakcinācijas blakus efektiem (DN, 26/3, 1933). Vai šis apgalvojums bija patiess? Par to grūti lemt, jo var saprast cilvēku nepatiku pret svešām adatām un skrāpjiem, kas ierīvē vakcinācijas materiālu vesela cilvēka ķermenī. Ja no tā iespējams izvairīties, tad kāpēc to nedarīt? Loģika šeit vienkārša, egoistiska un tieša.
Kā vakcinēja agrāk?
Vakcinēšanas tehnika un vakcīnu saturs laika gaitā ir mainījusies. Edvards Dženners (1749-1823) 18.gadsimtā izveidoja vakcīnu pret melnajām bakām. Lai samazinātu inficēšanās risku, cilvēkam tika iepotēts govju baku vīruss, kas neizraisīja smagu saslimšanu un padarīja vakcinētos neuzņēmīgus pret melnajām bakām. Pateicoties govij (govs tulkojums latīņu valodā – vacca), medicīnā tika atklāta ne tikai pirmā aizsargpote, bet arī jēdziens vakcīna. Rīgā pirmais šo procedūru veica Otto Huns 1800.gadā. 19.gadsimtā tiek pilnveidotas vakcīnas un šodien to sastāvs būtiski atšķiras no tā, kuru lietoja mūsu senči pirms 200 gadiem. Valkas apriņķa ārsts F. Rīls 1793.gadā sapotēja ap 600 zemnieku bērnu, starp kuriem neviens nesaslima un nenomira. Taču neraugoties uz to, latviešu zemnieki turpināja raudzīties uz vakcīnām ar dziļām aizdomām un visiem spēkiem centās no tām izvairīties. Protams, ka vakcinēt cilvēkus pret bakām varēja dažādi un bija samēra maz speciālistu, kas paveikt šo procedūru korekti bija spējīgi. Daži dūra ar adatu, citi ievilka skrambu un ievietoja tajā vakcinācijas materiālu. Tikai pagājušā gadsimta 30 gados sāka norisināties salīdzinoši moderns masu vakcinācijas process Eiropas valstīs. Katram kokam ir ēna un katrai iniciatīvai – sekas. Taču viena lieta būtu jāatzīmē – neraugoties uz viedokļu atšķirībām epidēmiju vakcinācijas gaitai, ārsti palika vienoti par to, ka bērnu obligātā vakcinēšana ir jāatstāj spēkā vienmēr un visur.
Šodien arī šis ieteikums vairs nav obligāta norma.
Kas no šī procesa ir palicis pāri? Ir palikusi ticība pilsoņu atbildības sajūtai ne tikai par sevi, bet arī par saviem līdzcilvēkiem. Tātad – centrējoties uz atbildīgu pilsoni, kurš saprot situācijas nopietnību un uzņemas atbildību. Nevis nolien malā un pieprasa, lai visi respektē viņa egoismu.
Kādi izskatās šodienas vakcinācijas pretinieki? Kas viņi ir? Piektdien vadošās zviedru avīzes publicēja apjomīgas socioloģiskās aptaujas rezultātus par vakcinācijas noliedzēju veidolu. Aptauja rāda, ka Zviedrijā vakcinācijas pretinieki ir ārzemnieki, kas ieceļojuši no citām Eiropas valstīm (galvenokārt postsovjetisma zemēm) ar salīdzinoši zemu izglītības līmeni. No kā šie cilvēki baidās, kāpēc nevakcinējas? Izrādās, ka 47% no tiem baidās no blakus efektiem, kuras it kā izraisīšot vakcīna. 27% neesot skaidrībā par vakcīnu „kā tādu“ un 25% vēlas nogaidīt, lai vispirms savakcinējas citi un tad paskatīties kā viss beigsies. 17% nav pārliecināti, ka covid19 ir nopietna slimība un no tās būtu jācenšas izvairīties. Tikai 7% pateica skaidri un gaiši, ka baidās no adatām un špricēšanas.
Bailes ir pati spēcīgākā cilvēka sajūta un tā izpaužas stresā pret nepazīstamo un nezināmo.
Ja kādam patīk baidīties, tad to nevar aizliegt. Taču jāatceras, ka baidoties tiek nomākta patiesība. „Ja vēlies būt laimīgs, tad izbeidz baidīties!“, – konstatēja Gandijs. Bailes nav labs ceļa rādītājs un tās grūti savaldīt. Sāpēs var izraudāt, dusmas izkliegt, bet bailes vienmēr klusi un cieši pieskrūvējas pie sirds un nelaižas vaļā.
Tās sastāv no fantāzijas un atgādina sprunguli, kas bloķē durvis.
„Bailes ir cilvēka ienaidnieks. Mēs domājam, ka tas ir naids, bet tā īsti nav. Visbriesmīgākais mūsu ienaidnieks ir bailes. No tām jātiek vaļā pašam.“
(Mahatama Gandijs)