Tas, ka Latvija covid19 vakcinācijas procesā smagi atpaliek, ir zināms. Iemesli antivakseru terorismam ir vairāki un tos uzskaitīt no jauna nav nepieciešams. Šajā rakstā vēlētos pievērsties dažiem psiholoģiskajiem aspektiem, kas līdz šim mazāk apskatīti, taču eksistē. Proti – līdzcilvēku aizdomīgums pret tehnokrātiski orientēto veselības aprūpi un ārstniecību. Daudziem, kuriem nācies saskārties ar ārstiem, medmāsām slimnīcā brīdī, kad palīdzība visvairāk nepieciešama, nākas konstatēt, ka konveijera lente (kritiskā brīdī) mēdz arī aizripot garām. Bez palīdzīgiem skatieniem, rūpēm vai cilvēcīgas uzmanības pret sasirgušo. Nereti tas notiek brīžos, kad psiholoģiskā un medicīniskā palīdzība cilvēkam būtu visvairāk vajadzīga. Slimnīca ir „rūpnīca“, kurā esam ieradušies nelaikā un šajā „zobratu sistēmā“ liekie tiek izmesti ārā. Aizlido pa pieskari. Tāda ir tehnokrātiskā „veselības ražošanas uzņēmuma“ loģika. Savācot savu smagi slimo tuvinieku no akūtās uzņemšanas nodaļas, kur to apstaro vienaldzīgo robotu skatieni, sākam saprast, ka šī nav veselības aprūpe, bet gan zāļošanas fabrika, kuras iekšējo hierarhiju nosaka ražošanas procesu līdzsvars, nevis cilvēku aprūpes loģika. Diemžēl tā tas ir. Nešauboties par to, ka liela daļa mūsu ārstu un medmāsu ir iecietīgi un izpalīdzīgi, laipni un prasmīgi, tomēr nepamet nepatīkama sajūta par reāli redzēto. Tas ir moderno slimnīcu konveijera personāla īgnums un nelaipnība, kuru nespēj izārstēt no empātijas trūkuma pat alga virs 1000 eiro mēnesī. Sistēma ir izveidota, taču cilvēcības tajā pamaz.
Bailēs no konveijera pie blata ārsta
Mans paziņa Aldis reiz godīgi atzinās, ka bez „“blata ārstiem“ mūsu valsts veselības aprūpes sistēmā uz priekšu tikt nav iespējams. Runa neesot par to, ka ārstiem obligāti jāmaksā „bakšišs“ (pienesumi naudā, konfektēs, dārgā alkoholā un cita veida pakalpojumos), bet pastāv bailes par viņu nevēlēšanos iedziļināties pacientu problēmās. Esot novērota vajadzība pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no klientiem, kas prasa pārāk daudz darba un laika. Proti – šajā gadījumā ir runa par hronisku paviršību ārstu darba ar kuru ir saskarušies daudzi. Antas gadījums bija izņēmums. Draudzenes meita 16 gadu vecumā pēkšņi saslima un tika nogādāta slimnīcā ar ātro palīdzību. Desmitajā dienā meitēns atvēra acis un uzreiz tika nosūtīts atpakaļ uz mājām, lai gan vecāku acu priekšā turpinājās „filma“ ar akūtas uzņemšanas nodaļas gultām, vadu biezokni un ritmiski pīkstošām mašīnām un „stresa akmeni māgā“, kas nenogura atgādināt, ka briesmas ir tuvu. Iespējams, ka tieši šādos brīžos Dievu sāk lūgt cilvēki, kas ikdienā nav ticīgie. Nevis tāpēc, ka vēlas nodot sava bērna likteni dieva lēmumiem, bet gan lūdzot palīdzību izveseļoties. Slimības mēdz būt dramatiski brīži katra cilvēka dzīvē. Pateicoties zinātnes atklājumiem un prasmīgai Antas ārstēšanai, pusaudze izķepurojās no slimības purva. Kā tad īsti bija ? Vai uzvarēja lūgšanas, jeb tomēr ārstu prasmīgums? Ja ārsti nebūtu godprātīgi darījuši savu darbu, tad māte un tēvs izmisumā meklētu pazīšanos un būtu gatavi samaksāt pēdējos iekrājumus blata ārsta apmaksai un medicīniskās aprūpes personāla laipnības nopirkšanai? Iespējams, ka tieši tā arī notiktu. No padomju laika ir saglabājies psiholoģiskais mantojums “maksāt ārstam aploksnē“ arī tad, ja reģistratūra ir jau samaksāts. Tā ir laipnības pirkšana. Lūgums izturēties pret pacientu saprotoši un atbildīgi. Šādi mēs pērkam darba kvalitāti no veselības aprūpes personāla. Kāpēc mēs to turpinām darīt? Tāpēc, ka ir bail. Jo neticam veselības aprūpes personāla godprātīgai attieksmei pret savu darbu. Mums liekas, ka nesamaksājot, viņi strādās pavirši.
Slimības smagums jeb “the burden of disease“
Līdzīgai tēmai savā darbā pievēršas arī literatūras profesore Bernīse Husmana, apskatot antivakseru kustības paradoksus (Anti/vax: Reframing the vaccination controversy” (Cornell University Press). Autore lieliski apraksta savu un līdzcilvēku pieredzi attiecības ar slimībām. Mēs vakcinējamies lai nesaslimtu un tieši šis aspekts daudziem antivakseriem nav saprotams. Slimība pieprasa, lai mēs pret to izturamies ar respektu. Ja neizvairīsimies no tās, tad sekas būs smagas. Diemžēl daudzi to nevēlas šādi redzēt. Ja pašiem nav nācies noskatīties „filmu“, kuru bija spiesti vērot 10 dienu garumā Antas vecāki, tad izpratne par to kas ir covid19 var arī izpalikt. Taču ir arī medaļas otra puse – hroniski pacienti, kuriem esošā veselības aprūpes sistēma ir sagādājusi tikai vilšanos. Šādi rodas “spoku stāsti“ par cietsirdīgo veselības aprūpes sistēmu un ciniskajiem ārstiem, kuri „nevajadzīgi nozāļo“, nevis drosmīgi ķeras klāt slimības saknei, lai to izravētu. Piemēram, Jūlija ir hroniski sirgstoša paciente, kura cenšas visiem spēkiem tikt vaļā no savas slimības posta arī ar homeopātisku preparātu palīdzību. Ir pati studējusi homeopātiju un vēlas apspriest savus atklājumus ar speciālistu. Taču tas neizdodas. Atvēlētajās vizītes 15 minūtēs, dakteris atgaiņājas un nepiekrita piedāvātas tēmas apskatei. Durvis aizvērās, bet ausīs turpināja skanēt ārsta nievājošie komentāri. Par līdzīgu empātijas trūkumu sarkanā krusta iestādēs zina stāstīt daudzi. Iespējams, ka nevērīgu darbinieku nav mazāk arī veikalos, skolās un bankās, taču tur nav darīšana ar pašu svarīgāko kas mums pieder – dzīvību. Tāpēc nevērīga ārsta apmeklējums daudziem ir trauma, nevis tikai kļūda komunikācijā.
Karīna savos 30 gados jutās slikti, bieži iegrima depresijā un tāpēc devās pēc palīdzības uz medpunktu. Aizņemts ārsts zibenīgi izrakstīja stipras zāles un viss. Ej mājās un guli. Nekāda nosūtījuma pie psihologa. Tomēr meiča devās pie homeopāta un tur saņēma dzirdošu sarunu biedru, kurš klausījās, saprata un spēja dot konstruktīvus padomus. Karīnā pamazām nomainīja savu dzīves stilu, izveidoja jaunus ikdienas pienākumus, piemēroja ieradumus. Sāka labāk gulēt naktīs, atgriezās apetīte un tagad viņa jūtas daudz labāk. Ko ar šo vēlos pateikt? Vai slavināt homeopātiju? Ne, tieši pretēji – vēlos uzsvērt, ka viena no svarīgākajām ārsta un medmāsas īpašībām ir gatavība klausīties un uzklausīt, kas nav mazāk svarīga procedūra par zāļu izrakstīšanu. Ja pacients netiek uztverts kā līdzvērtīgi domājoša persona, kurai ir tiesības nesaprast un vajadzība tikt uzklausītam, tad atgriezeniskas komunikācijas vietā nostājas skarbs diktāts. Proti – „tev nekas nav jāsaprot“, jo “ārsts visu zina labāk“. Tātad – klusē un klausi.
Sistēmas skarbums kā konflikta plaisa
Visi šie stāsti nav izolētas parādības. Veselības aprūpes sistēma ar bardzību sejā nav draugs. Tā rada un izraisa skumjas, vilšanos un pretestību. Nav izslēgts, ka tie paši cilvēki, kas agrāk nesniedza cietušajam palīdzību cilvēciskā formā, tagad netiek uzklausīti vakcinācijas aģitācijas kampaņu laikā? Nav izslēgts, ka antivakceru korpusā ir tieši šādi – veselības aprūpes sistēmā vīlušies cilvēki. Ko lai sakām viņiem tagad? Laikā, kad viņiem ir mests sejā kompleksa apvainojumu gūzma par tumsonību, muļķību un egoistisku spītību?
Taču viņi atceras, ka tie paši ārsti savulaik nepalīdzēja un ierēdņi noraidīja lūgumus pēc palīdzības bezmaksas zālēm hronisku slimību apstākļos. Tāpēc iespējams, ka vakcinācijas kritika nav tikai tumsonīgu cilvēku sacelšanās pret varu, bet gan prožektora pagriešana pret būtiskām mūsu valsts veselības aprūpes sistēmas kļūdām.
Lielais vairums vakcinācijas ienaidnieku ir pārliecināti, ka ir iespējams saglabāt labu veselību lietojot alternatīvus medikamentus. Tējas, zāļu novārījumus utt. Viņi zina, ka cilvēka ķermenis ir unikāls mehānisms, kuru var stiprināt ar labu pārtiku, kustībām, veselīgu dzīvesveidu utt. Viņiem šķiet, ka šāda dzīves filozofija ir protesta forma pret pārliecīgu zāļu lietošanu (antibiotikas) un labs veids, kā protestēt pret lielo zāļu ražošanas uzņēmumu peļņas alkatību. Šādā veidā cilvēks cenšas ne tikai rūpēties par savu fizisko, bet arī garīgo ķermeni. Tas nozīmē, ka konfliktā starp vakcinācijas piekritējiem un antivakceriem faktiski eksistē dziļa plaisa starp tehnokrātisma un eksistenciālisma paradigmām. Pirmie uzskata, ka objektīvi jāmēra ķermeņa parametrus un tie jāpielīdzina vienam, universālam lekālam. Viņu uzdevums ir iznīcināt visa veida šūnu komunikācijas kļūdas, kas var izpausties slimības formā. Otrie lūkojas uz dzīvi un slimībām citādi. Kā uz neizbēgamu un dabisku plūdumu, kas iekļaujas dzīvības un nāves attiecību gaitā.
Ja pirmā grupa uzsāk publisku sarunu par grupu imunitāti un mikrobioloģijas atklājumiem, tad otrā grupa šos diskursus nedzird un atsakās saprast slimību kā slogu no kura jāatbrīvojas ar vakcīnas palīdzību. Šajā sakarībā atcerējos Virdžīnijas Vulfas eseju par spāņu gripu (1926). Arī toreiz prasījās pandēmija un autore saslima. Pēc viņas domām, slims cilvēks citādāk skatās uz dzīves realitāti. Guļot gultā nākas domāt par lielām lietām, skatīties mākoņos, kas lēni pārvietojas pār debesjumu un pamanīt ēnas uz aizkariem. Var dzirdēt klusas skaņas, kas agrāk nebija pat zināmas un šādos brīžos piedzimst nebijušas vēlmes. Piemēram – lasīt dzeju. Tātad cilvēkam ir ne tikai ķermenis, bet arī dvēsele. Sērens Kirkegors savā darbā par nāvējošu slimību (1881) runā tieši par šo tēmu. Viņam liekas, ka nav slimnīcas, kurā ārstē dvēseli. Vienīgais, kas smagas slimības gadījuma atliek – klausīties sevī un nekrist izmisumā. Neļaujot savas vajadzības pakļaut „vispārējai kārtībai“. Tātad šī ir radikāla egoisma forma, kas no vienas puses liek pašizolēties no iedibinātas kārtības, bet tai pašā laikā dod iespēju iegūt jaunus garīgās elpošanas veidus.
Kā turpināsies tehnokrātu un eksistenciālistu kolīziju gaita? Pagaidām ziņu par to nav. Lai gan ir zināms, ka zinātne un reliģija neietilpina atbildes uz visiem cilvēkam svarīgajiem jautājumiem. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.