Krievu – ķīniešu manevri Baltijas jūrā

Danmarks Radio

 

 

 

 

 

 

 

 

Trīs ķīniešu karakuģi jau iepeldējuši Baltijas jūrā, lai piedalītos unikālā militārā spēka demonstrācijā kopā ar krieviem – ziņo Dānijas Radio. Pavisam drīz tie būšot mūsu tuvumā. Ķīnieši šādi rīkojas pirmo reizi. Flotes demonstrējumi  (kopā ar krievu kuģiem) ir jaunums. Gan viņiem, gan mums. Sēžot liedagā, varēsim to visu noskatīties. Kā filmā.

Ķīniešiem tas nozīmējot spēka demonstrāciju un signālu, ka tagad ar Ķīnu visiem nāksies rēķināties starptautiskajā kontekstā daudz nopietnāk nekā līdz šim. Krievijai šāda izrādīšanās esot svarīga, lai ierādītu pasaule, ka tai ir vareni draugi. Ka Putins šodien nav viens. Laikā kad bijušās PSRS “nacionālās nomales”  intensīvi draudzējas ar NATO. Latviju ieskaitot.

Trīs ķīniešu kuģi piektdien ieradīsies Kaļiņingradā un jaunnedēļ sāks demonstrēties manevros kopā ar krieviem. Dānijas Radio informē, ka pavisam šajos manevros ar pirmdienu piedalīšoties pavisam 10 kara kuģi, kas pūlēšoties panākt sinhronu sadarbību starp abu valstu flotēm. Šāda sadarbība (krievu un ķīniešu starpā) esot jau notikusi Vidusjūrā, Klusajā okeānā, taču Baltijas jūrā tas notiekot pirmo reizi.

Ķīna pēdējo gadu laikā mērķtiecīgi paplašinājusi savas militārās ietekmes spektru, tikko arī atklāta kara bāze ārzemēs Džibutī (Āfrikas austrumu piekrastē). Pašlaik ķīniešu kara kuģi pamanāmi Melnajā jūrā. Baltijas jūra esot tikai nākamais solis šajā ofensīvajā procesā.

Putins ar šo beidzot pievērsis uzmanību arī savai Baltijas jūras flotei, kas līdz šim viņa impērija nebija pirmā pozīcijas aktivitāte. Tiek būvēti jauni kara kuģi, Baltijas flotes vajadzībām.

Protams, ka šī Krievijas manevru aktivitāte Baltijas jūrā kopā ar ķīniešiem ir apzināts izaicinājuma manevrs NATO aliansei.

kadrs no YouTube

Šobrīd mūsu virzienā peld arī zemūdene Dmitrijs Donskojs un kreiseris Pēteris Lielais. Taču tie nepiedalīsies manevros, bet gan mērķē uz Peterburgas armijas parādi jūlija beigās.

Nākamnedēļ varēsim noskatīties dažādu kuģu braukšanā. Visādos virzienos, dažādu motīvu vārdā. Nepatīkami, jo tas notiks tepat pie mums.

Tuvu Latvijas liedagam.    

 

 

Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Mazais piecgadnieks un pelēkais vilks

Stopkadrs no Youtube filmas

Notikums ar mazo Ivanušku Liepājā ir ļoti traģisks. Neviens neprognozēja bērna sestdienas pastaigai šādas beigas. Parasti filmas un pasakas beidzas labi. Ierodas varonis un izglābj. Šoreiz tā nenotika. Daudzas diskusijas mūsu medijos par šo tēmu ir nenopietnas joprojām, jo netiek uzaicināti liepājnieki un tie, kas varētu paskaidrot apstākļus un paredzēt ieteikumus nākotnei. Tosmare nav Ķengarags, situācija šeit cita un ikdiena savādāka. Tā nu tas ir.

Protams, ka mūs interesē, “kas tā par ģimeni” , “kā tas varēja notikt” un “kāpēc māte ziņoja tikai nākamās dienās pusdienlaikā”. Šīs atbildes neviens nedod, it kā tas būtu valsts noslēpums.

Taču viens ir skaidrs – bērns bija sabaidīts. Citādi nebūtu devies savā “ekspotīcijā uz Ziemeļpolu” ar kapuci galvā. Agrā sestdienas rītā.

Man ir neliela pieredze šajā jomā, kas šķiet ļoti piemērota šodienas blogam.

Ar to arī turpināsim.

Viss sākās pirms pāris gadiem augusta beigās. Bija pievakare un Pierīgas apkārtne burbuļoja kā putras grāpītis: čaloja kaimiņi, vīteroja vārnas un kaut kur netālu kāds skaļi pļāva zālāju.

  • Vai dzirdi, kāds raud!- klusu teica mans dzīvesbiedrs, ienākot istabā.
  • Raud? – neticēju.
  • Jā, raud gan, – viņš teica un pazuda aiz durvīm. Piecēlos uz devos ārā. Klusus šņukstus bija grūti sadzirdēt, bet pie vārtiņiem raudātājs sēdēja. Ārpusē. Tā bija maza, bižaina meitene. Baltās biksēs. Galvu piespiedusi ceļgaliem.
  • Kāpēc tu raudi?- jautāju.
  • Man bail!
  • No kā?
  • No pelēkā vilka!- viņa teica un galvu nepacēla.
  • Vilka te nav! – teicu mierinoši. Viņa pacēla galvu un pastiepa roku.
  • Tur tajā mežā ir gan vilks! – un atkal savilkās čokurā ka ezis.
  • Nav gan. Es to mežu pazīstu. Šeit vispār vilku nekad nav, jo es te dzīvoju! – teicu un cerības attaisnojās. Viņa pacēla galvu un apskatījās visapkārt un pēc tam uz mani.
  • Vikam no tevis bail?-
  • Jā, ļoti bail!-
  • Tas labi, – teica bērns un piecēlās kājās. Paskatījās visapkārt un sāka ar mani sarunāties.
  • Kā tu te gadījies? – es jautāju.
  • Teicu taču – bēgu no vilka!
  • Aha…
  • Tu gan nesaproti neko…
  • Nē, nē, es saprotu.
  • Nesaproti gan! Es briesmīgi bēgu! Kā ieraudzīju to vilku, tā bēgu. Skrēju, skrēju, skrēju un nokusu. Apsēdos te.
  • Pie maniem vārtiņiem?
  •  Jā.
  • Kur tu dzīvo?
  • Aucē. (sekoja adrese, kuru meitene noskaitīja kā dzejoli)
  • Aucē!!???
  • Jā.
  • Bet kā tu gadījies te?
  • Es taču tev teicu – bēgu no vilka!
  • Aha …nu ja…no vilka… Kā tevi sauc?
  • Indra, pieci gadi! – viņa teica un pastiepa uz manu pusi piecus pirkstus.

    Stopkadrs no Youtube filmas

  • Aha, Indra, pieci gadi no Auces, – secināju un sapratu, ka nav nekāda jēga tālāk jautāt par viņas ceļu no Auces uz Rīgu, jo visur priekšā būs pelēkais vilks. Aicināju viņu sētā, taču meitene man to sākumā atteica un ieteica palūgt atļauju manai mammai. Sameloju, ka mamma atļāva (nav jēgas skaidrot, ka mamma kapiņos). Pēc tam piedāvāju ūdeni un sāku zvanīties uz policiju, piesakot pazudušu bērnu. Neviens tādu “Indra – pieci gadi” nebija meklējis. Sēdēju uz mūrīša un nesapratu ko iesākt. Bija jau ap 19.30 vakarā un atradenis sēdēja manā priekšā. Nolēmu zvanīt uz tuvējo Brīvdabas muzeju, jo iedomājos, ka, iespējams, viņa atskrējusi no turienes. Muzejs atbildēja nogurušā un nelaipnā balsī. Nē, nekādas meitenes pazudušas neesot.

Nesapratu kā tālāk rīkoties. Skaidrs, ka mazā meitene bija šovakar jānogādā atpakaļ mājās. Savu (vecāku) telefona nr. viņa nezināja. Adrese man vismaz bija. Nāksies braukt uz Auci pa nakts tumsu. Nākamajā rītā bija jāatgriežas Stokholmā, soma vēl nebija sakrāmēta. Nebija neviena kam pajautāt.

Situāciju izglāba telefona zvans no muzeja. Tur cilvēki no diviem autobusiem jau stundu ūjinot pa muzeja mežu uz meklējot “to meiteni, kas aizbēgusi”. Nopriecājos, paziņoju savu adresi un biju pārliecināta, ka vecāki atskries pakaļ. Nē, neviens mums pretī nebraukšot. Tika paziņots kas man jādara. Man bija jāiet kopā ar bērnu pa taku cauri mežam uz galveno ceļu. “Viņi” nākšot pretī. “Savādi” – nodomāju. Es brāztos vēja spārniem, ja mana meita būtu šādi aizklīdusi pie svešiem cilvēkiem, taču Indrai pakaļ neviens negrasījās braukt.

Sākās nākamā problēma. Meitēns atteicās nākt man līdzi cauri muzeja mežam, ”jo tur ir pelēkais vilks!” – viņa teica. Indrai bija bailes. Mirkli padomāju un piedāvāju…mednieku. Vīrs bija ar mieru “spēlēt šo lomu” un nākt mums līdzi, taču viņam neesot šautene.  Teicu, lai skaļi Indrai par to nerunā. Parādīju mednieku Indrai un viņa akceptēja. “Derēs!” – meitēns teica priecīgi un tas bija labi.

Ekspedīcija varēja sākties.

Varu gari aprakstīt kā mēs gājām. Kā bērns man stāstīja par savu ģimeni, pa māsu un par dzīvi. Teicu, ka viņas tuvinieki ir tie mīļākie un labākie, taču mani mulsināja fakts, ka neviens nenāk pretī. Ik pēc pusstundas mums sūtīja pretī nedaudz iereibušu muzeja sargu uz velosipēda, kuram es, protams, meitenīti neatdevu. Prasīju lai brauc pretī mamma vai tētis. Tad došu. Taču tas nenotika. Visbeidzot nenocietos un jautāju ar ko mazā Indra atbraukusi uz Rīgu kopā. Izrādījās, ka ar vecmammu. Noskaidrojās, ka pirms Brīvdabas muzeja viņa apmeklējusi Zvēru dārzu Rīgā un tur kārtīgi apskatījusi vilku būrī. Esot bijis ļoti līdzīgs sunim. Pieaugušie viņu baidījuši ar šo zvēru un brīdī, kad tas ieradies viņas ceļā muzeja mežā, ņēmusi kājas pār pleciem un bēgusi cik spēka. Aprēķināju, ka meitenīte bija noskrējusi vismaz kilometru. Ja ne vairāk.

Pēc ilgas iešanas sasniedzām muzeja vārtus. Tur stāvēja milzīgs pieaugušo pūlis. Cilvēki no Auces, divi autobusi. No pūļa atdalījās viena sieviete baltā blūzē, ar saktiņu pie krādziņa, un dusmīgā balsī man skaļi jautāja cik es gribot par šo bērnu. Teicu, ka nekāda nauda man nav vajadzīga. Jutos pazemota par šādu jautājumu cilvēku bara priekšā. Teicu, ka atvedu bērnu, kurš ir ļoti nobijies un Indru nevajag tagad bārt. Teicu to labāko, bet bargā sieviete tomēr palika pie sava, ka es neesot bērnu atdevusi iereibušajam sargam, jo vēloties samaksu par bērna atvešanu. Tas bija ļoti nepatīkami. Tas bija apvainojums pateicības vietā.  Mazā Indra spieda manu plaukstu un klusu čukstēja : “Neatdod mani viņai!”.

  • Vai tā ir tava vecmāmiņa? – es jautāju pieliekusies pie bērna.
  • Jā, ir, – teica Indra un sāka raudāt.

Centos paskaidrot, ka ir jāiet pie vecmāmiņas, ka viss būs labi, ka vilks palika mežā, ka …

Pēc tam es atkratījos no Indras mazās plaukstas un atdevu to vecmāmiņai, kura žēlīgi to pieņēma.

Kāda sieviete no autobusa piezagās man klāt un palūdza adresi. Iedevu. Pēc divām nedēļām Indras vecāki man atsūtīja apsveikumu vārda dienā un pateicību par meitas atrašanu. Tas bija patīkami.

Pasaka beidzās labi.

Taču problēma nav beigusies.

Bērni bēg.

Taču tas jau ir cits jautājums, kāpēc viņi to dara.

 

 

 

 

Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.