Kalifāta elle jeb ko nozīmē sievietes piekrišana

 

Al Hol nometne Sīrijā. Yle.

Speciāli TVNET

Iecerēto kalifāta valsti teroristiem tā arī neizdevās uzbūvēt. Paradīzes vienā iznācis „čiks“ jeb elle tuksnesī. Tagad nākas dzīvot postā, kas sarūpēts pašu rokām. Sapnis nomiris, taču spītība paliek. Ar saplēstām teltīm, netīrumiem, postu, trūkumu, slimībām un bērnu masveida nāvi ticības fanātiķiem nepietiek. Vajag saglabāt savus „tikumības standartus“ un nekādā ziņā neļaut sievietēm uzvesties nepiedienīgi.

Pagājušajā nedēļā, piemēram, Al Holas nometnē, ieslodzījuma vietā Sīrijā, tika atkal nogalināta kāda jauna sieviete, kura neesot ievērojusi tikumības noteikumus. Aculiecinieki tur baidās liecināt, kas tieši tika pārkāpts, jo arī šajā cietumā iekšējās uzvedības noteikumus diktē ieslodzītie, nevis apsardze. Nometnē pašlaik izvietoti ap 75 000 cilvēku, 90% no tiem ir sievietes un mazi bērni, kurus neviens nevēlas uzņemt atpakaļ.  Pie kam 80% mirušo ir bērni līdz piecu gadu vecumam.

Mani šajā tuksneša ellē vairāk pārsteidz nevis padevība reliģiskām dogmām, bet gan sieviešu gatavība doties līdzi, dzemdēt bērnus necilvēcīgos apstākļos un tad tos padevīgi apglabāt masu kapos. Tātad bezatbildība savu bērnu priekšā iedomātas ticības vārdā. Nespēja uzņemties dzīvi pašai. Negribēšana rēķināties ar sekām, kuras izraisīs nepārdomāts solis – iet līdzi ticības un agresijas apsēstam vīrietim ellē. Bez sieviešu piekrišanas šis būtu karavīru eksperiments, taču tagad tā ir cilvēces traģēdija, kuru izraisījusi muļķīga sievietes padevība vīrietim.    

Bīstamais bērns

Visi dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kurā normas un likumi lielākoties izstrādāti atbilstoši vīriešu vajadzībām un loģikai. Šajā toņkārtā strādā arī vairums mūsu sadzīves normu, kas ierāda sievietei pakārtotu lomu – sekot, paklausīt, kalpot, izpatikt, nerunāt pretī un darīt visu tieši tā, kā vīrietim vajag. Arī akceptējot sava kunga un pavēlnieka muļķības. Tātad – jo ērtākas un paklausīgākas savam saimniekam (vīram, tēvam, brālim, priekšniekam) būs sievietes, jo labākā pasaulē dzīvosim? Daudzi tā turpina domāt, un pagaidām šādi tas izskatās arī pie mums. Vīrieša viedumu neapstrīdam, taču sievietes iebildumus (pat pret nejēdzībām) bieži apstrīdam. Sievietes „liktenis – mīlēt un ciest“ nav Dieva vai Laimas noteikts. To noregulējis viņas „saimnieks“ – vīrietis.

Ja marsietim būtu jāpaskaidro planētas Zemes sieviešu/vīriešu attiecību modelis, tad visprecīzāk to palīdzētu izdarīt salīdzinājums ar bērnu. Patriarhāla vīrieša uztverē sieviete ir bīstams bērns, kas jāpieskata. Tas kārdina un tāpēc visu mūžu jāuztver kā nepilngadīgs radījums, kura vēlmes, vajadzības veči pārzina vislabāk. Musulmaņu valstīs šā iemesla dēļ sievietēm visu mūžu jāstaigā pa ielu lakatos un maisos (lai nesatrauktu pretimnācējus) un juridiskos jautājumus tur kārto viņas aizbildnis – vīrietis.

Pie mums stāvoklis ir tikai nedaudz labāks. Jā, te sievietes pašas var kārtot savus dokumentus, sazināties ar iestādēm, iet uz darbu, braukt komandējumos bez obligātā lakata galvā. Taču aizspriedums par to, ka sievietes nav tik gudras kā vīrieši un “jānoliek pie vietas“, ja „iedomājas no sevis par daudz“, ir spēkā joprojām. Sieviete arī Latvijā skaitās cienījama tikai tad, ja ir precējusies un dzemdējusi bērnus. Ja vīrs ir pie sāniem un veču runās viņa nemaisās. Visas pārējās skaitās nelaimīgas vecmeitas un tieši tāpēc „nav par pilnu ņemamas“.

Ja sieviete sāk pretendēt uz ļoti augstiem amatiem, tad profesionālu parametru vietā sabiedrība pēkšņi sāk apspriest viņas izskatu, vecumu un bērnu skaitu, ko vīrietim nekad neatļautos darīt. Tie, kas šo dzimumu nevienlīdzību redz un vēlas novērst, ir feministi. Cilvēki, kas vēlas nodrošināt mūsu meitām, māsām, mammām, līgavām, sievām un draudzenēm tieši tādas pašas tiesības, kādas pienākas draugiem, vīriem, tēviem, vectēviem, kolēģiem, brāļiem un priekšniekiem. Savādi, ka Latvijā vārdam „feminists“ piešķirts nepamatoti negatīvs emocionāls lādiņš. Iespējams, ka to izraisījusi nesapratne par šā apzīmējuma būtību un jēgu. Proti, godīga un taisnīga dzimumu līdztiesība tiek saprasta kā absurds pārspīlējums. Tātad negatīva attieksme pret feministēm un feministu kustību Latvijā (tieši tāpat kā Krievijā) ir nezināšana par šīs kustības būtību, un to nāktos novērst arī Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē – steidzamības kārtībā.

Sievietes piekrišana nejēdzībām

Dresēti dzīvnieki dara tā, kā saimniekam vajadzīgs. Nedomājot par savas rīcības sekām. Sievietes, kas devās līdzi islāmistu kaujiniekiem, ir dresētu cilvēku piemērs. Jo attīstītāka ir sabiedrība, jo vairāk uzmanības tiek pievērsts dzimumu līdztiesības jautājumiem, lai šādi absurdi nenotiktu. Taču ceļš pie savstarpējās cieņas vēl nav galā.  Par to liecina Ghetto Games nejēdzīgie plakāti, kurus Martas centram izdevās aizvākt no publiskās telpas. Par to signalizē sabiedrības atšķirīgā reakcija plakātu skandālu gaismā. Kamēr vieni tajos nesaskatīja „neko sliktu“, citi pamanīja sieviešu pazemošanu un dzimumu stereotipu veicināšanu. Apgalvojums par to, ka šie plakāti esot māksla un tās mērķis bijis provokatīvs, neiztur kritiku, jo ironiju un dubultos zemtekstus idejas radītāji varēja vairāk orientēt sava, nevis pretējā dzimuma virzienā. Ir tik ļoti pierasts, ka sievietes piekrīt vīrieša radītajām nejēdzībām un pazemojuma shēmām, kas konflikta situācijā tiek attaisnotas ar jokiem un “humora izjūtas trūkumu“.

Tātad pirmais solis pret šo hronisko nejēdzību varētu būt sabiedrības pievienošanās atziņai, ka sievietes “nē“ ir vērā ņemams fakts. Ja reiz sievietes uztver šos plakātus kā aizvainojošus un skarbi pazemojošus, tad autoram nāktos publiski atvainoties. Nevis meklēt pircējus savas  neglītās idejas notirgošanai par naudu.

Neuzmanība pret otru cilvēku

Kaimiņvalstī Zviedrijā patriarhālo dogmu tēma sadzīvē eksistē tieši tāpat kā Latvijā. Taču tur ir partijas, grupas un organizācijas, kas feminismu saprot un cīnās par meiteņu līdztiesību mērķtiecīgi un loģiski. Piemēram, prostitūcija uz ielas ir aizliegta, un šim solim tagad seko arī  citas valstis. Jo tiesāts tiek pircējs, nevis seksa pārdevēji. Bez pieprasījuma nav piedāvājuma, tāpēc „ielasmeita“ nav vecākā profesija pasaulē, bet gan patriarhālās sabiedrības izveidota kungu servisa institūcija. To demontējot, var panākt sieviešu ekspluatācijas samazināšanos.

Tagad sieviešu līdztiesības tālākam nodrošinājumam ir pieņemts arī jauns likums, kas labāk aizsargās sievietes, kuras vēršas pēc palīdzības pēc izvarošanas. Tautas valodā šo jauno juridisko normu sauc par „piekrišanas likumu“, un tikko tas jau likts lietā kādā spriedumā.

Augstākās tiesas aizvadītās nedēļas spriedumā šis likums tika ņemts vērā un tāpēc kļūs par paraugu nākamajiem, līdzīgiem gadījumiem. Tā būtība ir pavisam vienkārša – personai, kas uzņemas iniciatīvu seksuālām attiecībām ar otru personu, ir jāpārliecinās, vai otra puse piekrīt šādam notikumu attīstības procesam un vai līdzdalība ir bijusi labprātīga. Pēc jurista un bijušā ģenerālprokurora Svena Ērika Alhema domām, šī nianse ir ļoti svarīga un palīdzēs labāk spriest taisnīgu tiesu sarežģītos gadījumos. Ar šo parādās nianse – neuzmanība pret otru cilvēku kā izšķirošs kritērijs.

Konkrētais gadījums skar divus pieaugušos. Sieviete (caur sociālajiem medijiem) iepazinusies ar kādu vīrieti. Sarakste notikusi ilgstoši. Pēc tam vīrietis pieteicies ciemos pie savas vēstuļu draudzenes. Lūdzis arī naktsmājas. Sieviete piekritusi, taču piebildusi, ka nevēlas intīmas attiecības vai seksu ar šo vīrieti. Neraugoties uz to, vīrietis naktī uzmācies un uzskata, ka visas atrunas esot liekas. Ja sieviete uzaicina pārnakšņot, tad vēloties seksu. Pēc sievietes protestiem viņš intīmās attiecības naktī pārtraucis. Divas tiesu instances uzskatīja, ka sieviete nav vēlējusies intīmas attiecības, un tāpēc vīrietis tika notiesāts par izvarošanu. Augstākā tiesa mainīja sprieduma formulējumu, atbilstoši jaunajai normai. Interesanti, ka šo normu tiesa attiecināja uz situāciju, kurā prasītāja un atbildētājs bija vienojušies atrasties kopīgā gultā naktskreklos. Pēc tiesas domām, šāda situācija nedod iemeslu uzskatīt, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka seksuālais akts bijis akceptēts no abām iesaistītajām pusēm. Tātad Augstākā tiesa, izmantojot jauno likumu, samazināja vīrieša sodu. No izvarošanas (3 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā) uz neuzmanīgu, otras puses neakceptētu varmācīgu dzimumaktu (2 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā). Tātad „nē“ ir un paliek „nē“, nevis „iespējams“.

Līdz šim tiesās izvarošanas upurim vienmēr nācās pierādīt, ka ir aktīvi pretojies vai atradies bezpalīdzīgā stāvoklī (alkohola vai narkotiku reibumā).  Jaunajā likumā pietiek ar verbālu noliegumu. Tas nozīmē, ka tagad apsūdzētajam tiesas procesa laikā ir jāpierāda, kāpēc otra puse ir vai nav piekritusi. Tagad par izvarošanu var notiesāt arī tad, ja uzbrucējs nav izmantojis draudus, ieročus vai kā citādi piespiedis fiziski. Kādi ir šā likuma grozījuma konkrētie rezultāti? Kopš 2018. gada 1. jūlija 38% apsūdzēto ir attaisnoti. Tagad vieglāk iegūt pierādījumus procesam un upurim vairs nav jātaisnojas, ko viņš ir vai nav darījis. Tagad jāargumentē uzbrucējam savas rīcības pamatotība.

Vai atkal nesapratīsim?

Pieļauju, ka daudziem šāds likuma pavērsiens Latvijā šķitīs nepieņemams. Vienai sabiedrības daļai „šāda Eiropa“ nav saprotama, jo viņu uztverē intīmas attiecības ar sievieti ir vienīgi varmācības paveids un viss. Tieši tāpat kā islāmistiem Al Holas ieslodzījuma nometnē: sodīt, izvarot un nosist, ja runā pretī. Iespējams, ka tieši varmācības legalizācija normas līmenī attiecībās ar sievietēm ir faktors, kas Ghetto Games līderu domāšanas loģikā traucē domāt civilizēti. Kā tad rīkoties ar nejēdzīgajiem plakātiem. Kārt pie sienas, sadedzināt? Vai tomēr pārdot?

Tas, ka šos pazemojošos plakātus neiznīcina, bet pārdod, liecina, ka nekur tālāk par islāma teroristiem mūsu „getogeimeri“ nav pavirzījušies. Turpat vien mīņājas tepat Rīgā. Nesaprotot, ka Martas centra „nē“ nozīmē konkrētu prasību – neturpināt un laboties. Bez atrunām par jokiem, ironiju, zemtekstiem un taisnošanos par „mākslas“ provokāciju. Jo „viss, kas tiek sasniegts ar varu, var tikt saglabāts vienīgi ar varu” (Mahtama Gandijs), un no pārprastas pārliecības ir tikai viens solis līdz barbarismam. Tam pašam, kas ceļas no nezināšanas, izpaužas bailēs, žonglējot uz robežas ar kalifāta elli.

Laiks nekur neiet. Ejam mēs paši, un virziens ir vienīgi mūsu izvēle – pareizā  vai nepareizā virzienā. Savstarpējās cieņas vai cinisku pazemojumu trajektorijā. Sievietes padevība vīrietim nav laba lieta, jo tā rodas neuzmanības dēļ pret otru cilvēku. „Nē“ ir un paliek “nē“ visos gadījumos. Pamēģināsim to beidzot saprast.

Es eju pār robežām paceltu galvu jeb brīvās pārvietošanās mentālie ierobežojumi

 

Speciāli TVNET

Par iedzīvotāju brīvu pārvietošanos lielās teritorijās pirmais pacilāti vārsmoja Jānis Sudrabkalns. Viņu sajūsmināja iespēja brīvi apceļot Padomju Savienību – no Kauņas līdz Vladivostokai vai no mūžīgā sasaluma zonas līdz Melnajai jūrai. Tātad – valsts robežu ietvaros padomju cilvēks nu varēja nosacīti brīvi pārvietoties „paceltu galvu“ un meklēt laimi vai pārticību legālajā svešatnē, kuru ieskāva dzeloņdrāts žogs. Vai ar to Jānis tolaik mēģināja pateikt, ka Latvija vairs nav dzimtene pēc Otrā pasaules kara? Jā. Vai homos soveticus nebija savdabīgs šodienas migrantu paveids, kurš izvēlas apmesties tikai tur, kur „nauda plūst pa reni“ vai „piens un medus tek“? Jā, tāds bija Kremļa ideologu uzstādījums – anulēt iedzīvotāju etnopsiholoģisko piesaisti dzimtajai teritorijai un ieviest „sovjetisko kosmopolītismu“.

Pēc Berlīnes mūra krišanas pasaule paplašinājās. Pēkšņi ierādīto robežu bijušajam padomju cilvēkam vairs nebija. Vai visi metās bēgt? Jā, ieslēdzot dažādus ātrumus, bēdzēju maratons vairs nebija apturams un turpinās joprojām. Nevis tāpēc, ka atbrīvotajā Latvijā būtu tik ļoti slikti. Nē, tāpēc, ka sovjetlatvietis „arī beidzot gribēja dzīvot kā cilvēks“ un vienīgais dzīves kvalitātes rādītājs šīs kategorijas ļaudīm ir tikai un vienīgi naudas maciņa biezums. Ja daļa trimdas tautiešu tolaik sapņoja par „dzimteni, kuru atjaunosim kopā“, tad sovjetlatvietis domāja tikai par to, kā labāk „ieraut nāsīs“, privatizējot uz vietas vai nogrābjot treknu kumosu ārzemju darba tirgū. Kopīgās dzimtenes ideja tika deleģēta tiem, kam nav nekā cita ko darīt.

Eiropas Savienības atvērtā telpa

Tajā valda pārvietošanās brīvība. Tas pats Sudrabkalna efekts. No kurienes ieradusies šī vajadzība atļaut visiem pilsoņiem brīvi pārvietoties? Pēc Otrā pasaules kara šāds fenomens bija atjaunotās Eiropas politiskās un ekonomiskās sadarbības priekšnoteikums. Preces, pakalpojumi, kapitāls un cilvēki jeb tā saucamās „četras brīvības“ tika izveidotas, lai attīstītu demokrātiju un labklājību ūnijas ietvaros. Daudziem šķiet, ka iespēja brīvi pārvietoties, meklēt darbu citur „paceltu galvu“, ir tirgus ekonomikas vajadzību noteikta lieta. Ja nevarēsim brīvi pārcelties uz citām valstīm un meklēt sev darbu ar labāku samaksu, tad tirgus ekonomika neizdzīvos? Nē, tā tas nav. Darbaspēka brīva pārvietošanās nav tirgus ekonomikas priekšnosacījums, bet gan darījumu izdevīguma sekas. Ja pircējam (darba devējam) rodas iespēja lētāk nopirkt darbaspēku, tad šāds darījums nodrošina viņa pelņas palielināšanos. Attiecīgi šodien mēs varam novērot jaunu labprātīgās kolonizācijas procesu, kad nevis iekarotājs okupē un pakļauj veselas valstis un teritorijas, bet gan trūcīgo zonu iedzīvotāji paši ieceļo un piedāvā savas darba rokas citu svešu valstu (un pie viena arī savam!) labklājības uzplaukumam. Vai bagātās ūnijas dalībvalstis saprata, kāds darbaspēka migrācijas paisums tās gaida pēc iekšējo robežu atvēršanas? Nē, tā īsti nesaprata gan. Atceros, kā zviedru sociāldemokrātu vadība visiem spēkiem centās iebilst pret robežu atvēršanu darbaspēkam no postsovjetiskajām valstīm dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt baidoties no algu dempinga politikas (ārzemnieki darīs to pašu darbu lētāk) noteiktās jomās (īpaši celtniecībā) un „sociālo pabalstu medniekiem“, kas centīsies piesavināties zviedriem, norvēģiem vai dāņiem paredzētos bezdarbnieku vai vientuļo mammu pabalstus. Tātad Jērana Pēšona bažas piepildījās. Deviņdesmito gadu sākumā kā darba tirgus bieds un monstrs tika Ziemeļvalstu medijos piedāvāts „poļu santehniķis“, kas veic darbu lētāk, bet sliktāk par zviedru. 15 gadus vēlāk tirgus jau masveidā piegādāja viduvējus darbiniekus visām zemo algu profesijām rietumos no postsovjetisko valstu zonas par lētu cenu. Pilsētās pie lielveikaliem ar cieņu sāka pelnīt rumāņu un bulgāru ubagi, kas faktiski bija eiromigranti un drīkst pārvietoties pāri robežām paceltu galvu, kad un kā vien vēlas. Likuma pret ubagošanu joprojām nav, tāpēc ubagu līgas turpina eksistēt un nodrošināt lielāku peļņu, iekārojot taboru skolu pagalmos, parkos vai atpūtas teritorijās, tās piesārņojot ar atkritumiem un fekālijām. Viņus dzenā vietējā vara, tvarsta policija, bet situācija tāpēc neuzlabojas. Nauda taču nesmird. Ja reiz var nopelnīt, tad kāpēc to nedarīt, ja šāda iespēja pastāv? Taču daudzi šo tirgus ekonomikas peļņas loģiku tomēr nesaprot. Piemēram, pērn vienu šādu ubagu – eiromigrantu alkoholiķi Huskvarnā nogalināja vietējie pusaudži. Pieaugušajiem nepatika migrants ubags, bet puikas rīkojās. Paņēma koku un nosita svešo onkuli. Šis notikums ir traģiska zīme, jo parāda turīgās rietumu sabiedrības attieksmi pret otrās šķiras eiropiešiem. Tiem pašiem, kas dodas svešumā, lai “ierautu nāsīs“ iespējami vairāk naudas. Viņus var arī nosist, ja vietējiem darba devēju valstī nepatīk veids, kādā migranti pelna savu naudu.

Akmens laikmeta migrācija

Visos laikos cilvēki ir ceļojuši, pārcēlušies un meklējuši laimi citur – ejot pa ceļiem, peldot laivās un kuģos. Kurš tolaik bija stāvokļa noteicējs? Tas, kuram bija lielāks cirvis vai šķēps.

Lielākais vairums ceļotāju bija karavīri ar mērķi iekarot un nolaupīt. Cik ātri iekarotāji un laupītāji pārvietojās? Daudz lēnāk nekā šodien. Piemēram Mozus ceļš tuksnesī prasīja 40 gadus, bet šodien mēs pārlidojam apkārt pasaulei vienā mirklī datorā un vienā diennaktī lidmašīnā. Taču, ja izlemsim palikt svešā zemē, tad šodienas noteikumi ir pavisam citi nekā tolaik.

Kas šodien ir citādāk? Kāpēc sovjetcilvēks, kuru Sudrabkalns iemācījis iet lepni pāri robežām paceltu galvu, nedrīkst uzvesties kā akmens laikmeta iekarotājs? 

Tāpēc, ka brīvā pārvietošanās Eiropas Savienībā neatļauj pievākt otra – vairāk pārtikuša cilvēka mantu arī tad, ja tā nav piesieta un īpašnieka paša nav mājās. Policijas dati rāda, ka apmēram 50% laupīšanu vasarnīcās un privātmājās veic organizētas postsovjetisko valstu noziedznieku grupas. Tātad šo „ņemšanas“ jeb peļņas veidu jeb laupīšanas karu šodienas izpausmi mēs neakceptējam. Šis bizness nav legāls, un tā praktizētāji nonāk ieslodzījuma vietās, kuru skaits nemitīgi palielinās. Jo eksistē zināmi sabiedrības slāņi, kas joprojām nesaprot atšķirību starp viduslaiku laupīšanas kariem un šodienas iespēju brīvi pirkt un pārdot savas darba rokas. Cilvēku tirdzniecība turpina eksistēt, tieši tāpat kā nepamatoti konservatīvais uzskats par „vecāko profesiju pasaulē“. Lai gan režisors Lūkas Modisons ar savu „Lilja 4 ever“ pirms 15 gadiem mēģināja parādīt patiesību par kādu lietuviešu meiteni Zviedrijā un viņas traģisko likteni prostitūcijas zaņķī, daudzus šā rūpala nejēdzība joprojām nav sasniegusi. Turpinām piedāvāt tautiešu miesu kā preci un nekautrējamies par savu izvēli tieši tāpat kā ubags pie zviedru lielveikala.

Berlīnes mūris vai Trampa Meksikas siena

Nav noslēpums, ka daudzi attīstīto rietumvalstu iedzīvotāji šodien ar baudu atceras vecos laikus, kad padomju vara pati bija noslēgusi robežas, lai homos soveticus nevarētu izbraukt no valsts un ganītos vienīgi ierādītajās robežās. Padomju vara būvēja mūrus, lai iedzīvotāji nevarētu izkļūt ārā. Tieši tāpat, kā to redzam šodienas Ziemeļkorejā. Ja liela publiskās telpas daļa toreiz juta līdzi solžeņiciniem vai barišņikoviem, tad Staļins un Brežņevs ar šo faktiski „pasargāja“ rietumus no „poļu santehniķa“, “latviešu apkopējas“ vai lietuviešu Liljas ierašanās nelegālā zviedru bordelī. Tā sakot – garantēja drošību, vardarbīgi anulējot migrāciju. To pašu, kuru Lībijas diktators Kadāfi nodrošināja ES Āfrikas ziemeļos.

Tagad Tramps būvēs sienu uz ASV robežas pret Meksiku, lai norobežotos no ienācējiem. Orbans vilka dzeloņstieples uz savas valsts robežām it kā tā paša iemeslā dēļ, un arī Latvijas austrumu robeža tagad labāk spēj uzveikt, piemēram, vjetnamiešu migrantus, kas šķērso mūsu valsti, lai nokļūtu paradīzē Polijā. 2015. gadā arī zviedri atjaunoja robežkontroli pat Šengenas zonas valstu iedzīvotājiem.

Arī Latvijā pastāv satraukums par to, ka mūs noslīcinās migrantu paisums. Pagaidām neviens nav skaidri konkretizējis, kāds tas būs. Taču vairums gandrīz droši zina, ka tas būs briesmīgi. Tie būšot sveši, nepazīstami cilvēki, kas tic nesaprotamiem dieviem un regulāri ēd kebabu.

Taču kā paliek ar „latviešu apkopēju“, kuru mēs paši eksportējam uz Rietumvalstīm, lai gan tā atņem darbu, piemēram, studentiem, kas labprāt tīrītu viesnīcas numuriņus no lekcijām brīvajā laikā? Mēs uzskatām, ka šim tirdzniecības darījumam nav nekā kopīga ar ubagu pie lielveikala Stokholmā vai lietuviešu pusaudzi Lilju netīrā Malmes dzīvoklī. Lai gan labi zinām, ka tautietes, kas veic šo pienākumu, nav profesionāli izglītotas apkopējas darbā. Viņas ir skolotājas, audējas vai tirdzniecības darbinieces, taču šādi piepelnās un pelna sev lielākas pensijas vecumdienām. Tieši tāpat kā „celtnieki“ vai „šoferi“ bieži nepavisam nav skoloti šajos darba pienākumos, taču piedāvā savas darba rokas lētāk par vietējiem. Respektīvi, vai ir atšķirība starp preču, kapitāla un pakalpojumu brīvo tirgu? Jā, ir. Naudai nav gribas, bet cilvēkam tāda ir.

Legālai, apzinātai brīvās pārvietošanās praksei nav nekādas vainas. Tā nevar radīt politiskas vai ekonomiskas problēmas. Turpretī pārprastā staigāšana pāri robežām „paceltu galvu“, kuru dēvē arī par „sociālajiem ceļojumiem“, var izraisīt efektus, kurus varam novērot šodienas Eiropā un ASV.

Vai arī pie mums nav pienācis laiks atklāti runāt par šo tēmu? Par Latvijas pienesumu migrantu krīzei, kurai nav mentālu ierobežojumu joprojām?

Elle ieradīsies pati jeb krievu ruletes spēlēšana klimata kontroles apstākļos

Speciāli TVNET

Elle ieradīsies drīz!“ – brīdina radio kāda pazīstama spāņu meteorologa balss. Pēc tam ziņās vēsta, ka divi cilvēki jau miruši. Tajā pašā Spānijā. Karstuma rezultātā. Tas nozīmē, ka tveice turpina spīdzināt lielāko mūsu kontinenta iedzīvotāju daļu. Spāņiem izdeg vīnogu lauki, draudzenei Dienvidvācijā draud apstāties no karstuma dators un kolēģis Francijā izvairās atstāt savu vēso dzīvokli. Vai šos sutas triecienus var uzskatīt par globālās sasilšanas rezultātu? Jā, zinātne šo domu apstiprina. Cilvēce pati ir ievārījusi to, ko šodien jūtam uz savas ādas.

Pirms 100 gadiem prognozētā nelaime

40 grādu karstums Spānijā un Šveicē šobrīd ir ikdiena. Norma. Bērnus un vecākus ļaudis šonedēļ aicina palikt iekštelpās un nedoties ārā. Pirms vairākiem gadiem Francijā karstuma ofensīva (2003.g.) prasīja 15 000 cilvēku upuru. Tāpēc tagad franču iestādes ņem šo lietu nopietnāk. Ir atvērtas speciālas atvēsināšanās telpas, kurās iedzīvotāji var paglābties no tveices triecieniem, jo tikko atkal reģistrēti karstuma rekordi.

Daudziem svaigā atmiņā palikuši pērnās vasaras karstuma uzplūdi. Jā, šie efekti ir zinātnes prognozēti un pamatoti. To apstiprina arī Berlīnes klimata pētniecības institūta (Potsdam Institute for Climate Research) profesors Stefans Rāmstorfs (Stefan Rahmstorf). Viņš neslēpj, ka karstuma viļņi, kas pārbrāžas zemeslodei pēdējo desmitgadu laikā, ir kļuvuši biežāki. Tveicīgākās Eiropas vasaras (pēdējo 1500 gadu laikā) reģistrētas sekojoši 2018., 2010., 2003., 2016. un 2002. gadā. Mēneša karstuma rekordi tagad tiekot fiksēti piecas reizes biežāk nekā agrāk, t.i. stabila klimata apstākļos.

Profesors Rāmstorfs ir klimata pētnieks.

Taču nav jābūt klimata pētniekam, lai sapratu, ka pastāv zināma kopsakarība starp kaitīgajām izplūdes gāzēm un siltumnīcas efektu, kuru šie izmeši nodrošina. Industriālās sabiedrības attīstības izraisīto negatīvo rezultātu pirms vairāk nekā simts gadiem (1896) prognozēja, piemēram, zviedru zinātnieks Svante Arēnius (Svante Arrhenius). Tas notika ilgi pirms klimata pētnieku parādīšanās zinātnes arēnā. Arī pirms viņa 1861. gadā īru fiziķis Džons Tindals (John Thyndall) pētījumā aprakstīja kā CO2, ozons un ūdens garaiņus absorbējošā tveice veido reakciju, kuru mēs šodien dēvējam par siltumnīcas efektu.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku.

Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku. Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Vai viss ir tikai tā?

Protams, ka neizturamas tveices atkārtošanos nevar šodien 100% piesaistīt tikai un vienīgi klimata pārmaiņu sekām. Kā norāda somu klimata pētnieks Marku Rumukainens (Markku Rummukainen) Lundas universitātē, tad iemesli šādiem dramatiskiem klimata pavērsieniem varot būt dažādi.

Gan sistematizēti, gan gadījuma rakstura. Piemēram, nebeidzamās lietus gāzes Japānā, zemes nogruvumi Islandē, vētras Indijā vai sausums Zviedrijā pērn norisinājās gandrīz vienlaicīgi, taču mums nav konkrētu pierādījumu, ka visām šīm nelaimēm būtu viens un tas pats izraisītājs. Lai noskaidrotu, nepieciešams laiks un pētījumu turpināšana. Taču jau tagad ir skaidrs, ka atmosfēras temperatūra kāpj un tāpēc gaiss kļūst siltāks.

Rezultātā izveidojās vairāk ūdens tvaiku „un tāpēc lietus gāzes un negaisi siro biežāk un dramatiskāk”, – konstatē profesors Rumukainens. Pēc viņa domām, nedrīkstam šodien paziņot, ka pērnās vasaras ekstrēmais sausums un meža ugunsgrēki ir tieši globālās sasilšanas sekas.

Taču redzams, ka pastāv kopsakarība starp vidējās gaisa temperatūras kāpumu un klimata pārmaiņām.

Kategoriskāku viedokli pauž citi klimata pētnieki. Pirms dažām nedēļām tika publicēts šī pētījuma rezultāts, kas pierāda, ka mūsu virtuālajā laikā pastāv 99% risks tam, ka karstuma viļņi turpināsies un pērnā gada sausums tomēr ir izmešu seku rezultāts. Pie līdzīgiem secinājumiem klimata pētnieki nonāca arī iepriekš,pētot 2016. gada karstās vasaras izraisītājus.

Izrādās, ka cilvēce tomēr pati ir vainīga pie savā klimata problēmām. Zinātnieki piedāvā pierādījumus, kurus varam kraut kaudzē. Amerikāņu organizācija Union of Concerned Scientists šajā virzienā prezentē karstuma viļņu analīzi un pierāda, ka ekstrēmās klimata izpausmes tomēr ir un paliek mūsu civilizācijas izraisītas.

Tas nozīmē, ka karstuma un sausuma viļņi turpināsies, gaisa temperatūrai caurmērā paaugstinoties par 2 grādiem.

Aukstuma un karstuma uzbrukumi

Savādos klimata lēcienus pamanām neparasta karstuma uzbrukuma apstākļos. Pie aukstuma uzlidojumiem esam pieraduši, jo dzīvojam salīdzinoši vēsā valstī. Taču karstajās zemēs tieši aukstuma viļņi it tie, kas nepiemērotā brīdī un laikā izraisa neslēptu vietējo nepatiku. Aprīļa komandējums uz Vīni man šogad pārvērtās nepatīkamā pārsteigumā.

Magnoliju un ķiršu ziedēšanas laikā, tur uzbrāzās negants aukstums (+4°), kas noturējās vairāk nekā nedēļu. Vietējie taisnojās, ka tas esot neparasti. Tā nemēdzot notikt. Tagad viss esot galīgi sajucis, „klimats trakojot arī Austrijā“ – apgalvoja Vīnes paziņas. Liekot noprast, ka globālā sasilšana esot vainīga, ja aprīļa beigās Austrijā cilvēkam jāstaigā pa ielu ar cimdiem un cepuri.

To pašu (mēnesi vēlāk – maija beigās) stāstīja Sicīlijas jaunieši, kurus nepatīkami pārsteidza negaidīts dzestruma vilnis Vidusjūras piekrastē. „Nejaukais pavasaris“ – viņi teica, nobaudot kafiju ar grieķu zemenēm un uzvelkot otru silto jaku. Nekas vairs neesot tā kā viņu bērnībā. Viss sajucis – ziema ar vasaru, pavasaris ar rudeni.
Ja austriešiem un sicīliešiem nedraud nekas briesmīgs, tad citur aina ir daudz bēdīgāka.

Pašlaik daudzi pamet savas mājas, jo viņu dzīvesvieta vairs nav apdzīvojama. Precīzāk – liela mūsu planētas daļa vairs nav apdzīvojama un šī neapdzīvojamā zona uz mūsu planētas turpina izplēsties plašumā.

Vai varam nonākt pie apokalipses? To savā runā sprediķoja pensionētais austrāliešu admirālis Kriss Berijs (Chris Barrie).

Viņa ziņojums (Breakthrough) skarbi pareģo civilizācijas beigas un paredz, ka cilvēka dzīvei uz zemes drīz pienāks fināls, kas norisināšoties pavisam nežēlīgā veidā. Iemesls – globālā sasilšana. Turpmāk mēs vairs nepriecāšoties par siltu un jauku vasaru, bet domāšot, kā paglābties no karstuma, kas arī mūsu platuma grādos pavisam drīz varot sasniegt 50 grādus, kā to pašlaik var novērot Indijā. Tālākais šausmu filmas scenārijs ir jau zināms: mūžīga sasaluma izzušana, Amazones ekosistēmas sabrukšana, nespēja apgādāt ar pārtiku planētas iedzīvotājus utt. Nav izslēgts, ka šo procesu rezultātā pastiprināsies migrācijas procesi, jo visiem nepietiks pārtikas un dzeramā ūdens.

Vai klimata krīze var novest pie bruņotiem konfliktiem?

Jā, var. „Nav izslēgts, ka klimata pārmaiņu izraisītie procesi var sākt norisināties daudz straujākā tempā un mēs nespēsim tos prognozēt un sekām sagatavoties”, – konstatē klimata pētnieki Deivids Sprāts (David Spratt) un Jans Danlops (Ian Dunlop).

Kāpēc tā var notikt? Pavisam vienkārši – lielo, industriālo lielvalstu vadītāji un politiķi (tie paši, kas galvenokārt ražo sārņus) nespēj vienoties par kaitīgo izmešu ierobežošanu visur un ilglaicīgi.

Parīzes vienošanās palika uz papīra kā labi domāts, taču nerealizēts projekts. CO2 koncentrācija gaisā, tātad, turpina pieaug. Līdz 2030. gadam tā sasniegs 437 ppm, ziņo žurnāls Nature.

Vai šādam šausmu filmas scenārijam ir jēga noticēt? Laika periodā no 2013. – 2050. daudzās valstīs tomēr vienpusēji tiks samazināti kaitīgās industrijas izplūdes gāzes. Vai ar to pietiks? Jeb esošais ir par maz? Jā, par maz, jo gaisa temperatūra turpinās kāpt. Par to savā ziņojumā raksta arī ANO.

Šodienas ziņojumi par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēku dzīvi iedalāmi divās grupās. Konservatīvais klimata modelis (IPCC) ietver vairākus atražošanas mehānismus, kas pēc autoru domām palīdzēs noturēt līdzsvaru. Zinātnei vispār nav pieņemts celt paniku uz aizdomu pamata. Vēl mazāk patieso, kritisko situāciju ir gatavi publiskot politiķi. Sen pārbaudīta patiesība – labāk noklusēt, nekā atzīt patiesību, ir spēkā joprojām. Neaizmirsīsim arī politikas vēlmi kontrolēt zinātnes sasniegumus, sinhronizējot tos ar savām vajadzībām.

Jāpiezīmē, ka pirms IPCC ziņojuma tieši politiķi lielā mērā ietekmēja zinātniskā ziņojuma satura struktūru, jo viņiem nepatīkot pareģot lielas nelaimes. Reāla posta prognozes neiekļaujas politikas leksikona loģikā.

Ceru, ka 2050. gadā civilizācija bojā tomēr neies. Taču klimata problēma pastāv un turpina eksistēt, kamēr nav novērsta.

Ziemas valsts ar vasaras režīmu

Krievijas, Ķīnas un ASV nevēlēšanās pievērsties un risināt klimata krīzes problēmas ir fakts. Tas mazliet atgādina krievu ruletes spēlēšanu par mūsu planētas nākotni ar devīzi: „Manam mūžam pietiks jeb pēc manis – kaut ūdensplūdi!“. Kamēr konservatīvie zinātnieki un politiķi turpina kašķēties ar pārējiem par to, cik lodes ir revolverī, būtu saprātīgāk izbeigt riskēt. Vislabāk noņemt šaujamo no cilvēces deniņiem un sākt risināt problēmas, kas reāli pastāv.

Kā to izdarīt? Šim mērķim nepieciešama plaša un apjomīga resursu mobilizācija nākošās desmitgades laikā, kurai lielvalstis nav gatavas. Tā teikt – negrib to darīt.

Kas draud mums? Rītdien? Jāsāk rēķināties ar to, ka arī mūsu „vēsajā valstī“ ēkas un publiskā telpa nav gatava karstuma uzbrukumiem. Līdz šim darba, dzīvesvietas, transports bija piemērots aukstiem klimatiskajiem apstākļiem. Rēķinoties ar īsu vasaru un garu, aukstu ziemu. Daudzās publiskā lietojuma telpas ir ar lieliem logiem, stikla sienām, bez iespējas vēdināt un nodrošināt svaiga gaisa plūsmu. Iespējams, ka arī pie mums Latvijā jāsāk domāt par ēnu arkādēm un apkures sistēmu, kuru viegli var pārslēgt dzesēšanas režīmā. Līdz šim bija zināma gaisa temperatūra, kuras apstākļos bērniem ziemā nav jāiet uz skolu. Tagad pienācis laiks pretējais galējībai – precizējot cik grādos vasarā bērni un senjori nedrīkst atrasties ārā. Pirms pāris dienām šāda kārtība funkcionēja Francijā. Tagad tas attiecas arī uz mums.

Ziemas valstij Latvijai jāsāk rēķināties ar svelmi vasarā.

Ir pienācis pēdējais laiks restaurēt klimatu. Nobremzējot neapdomības dēstīto elles ceļu pie mums. Vienkārši tāpēc, ka tas ir iespējams. Visiem kopā.