Norvēģijas notikumi rosina pārdomām. Viena no pašlaik aktuālajām tēmām – vai datorspēles ir rosinājušas slepkavu agresīvajai rīcībai, jeb tomēr nē.
Par to tagad plaši spriež zviedru un norvēģu mediji, jo aizturētā liecības rāda, ka pirms uzbrukuma bērniem salā, viņš aktīvi spēlējis populāras datorspēles kurās varonis spēlē teroristu un nogalina nevainīgas civilpersonas (nevis kaujiniekus).
Jaunākie pētījumi liecina, ka datorspēles veicina spēlētāja agresivitāti un slāpē vainas sajūtu par izdarīto.
Modern Warfare 2 ir spēle ar šaušanos trīsdimensiju vidē. Patlaban to spēlē desmitiem miljonu dalībnieku visos kontinentos.
Tajā ir epizode, kurā uzbrucējs metodiski ”ķemmē” lidostu, metodiski apšaujot nevainīgus cilvēkus.
Šo epizodi Breiviks vairākkārt piesauc savā ”manifestā” un atzīst, ka ir izmantojis to kā ”treniņa metodi” pirms sava agresīvā uzbrukuma bērniem un jauniešiem Utoijas salā.
Lielākais, ar šo spēli pagaidām veiktais pētījums tika veikts pērnajā rudenī un tajā piedalījās 130 000 spēlētāju. Analītiķi pētīja agresivitātes pieaugumu spēlēs laikā un pēc tam. Stokholmas Karolinska Institutet eksperts un smadzeņu pētnieks Predrags Petrovčs uzsver medijiem, ka šī pētījuma rezultātā ir iegūti pārliecinoši pierādījumi, ka spēles rosina spēlētāja agresivitāti un stimulē agresīvai rīcībai. (Anderson, et al. Violent video game effects on aggression, empathy, and prosocial behavior in eastern and western countries: a meta-analytic review. Psychol Bull. 2010 Mar;136(2):151-73. Ferguson CJ, Kilburn J. Much ado about nothing: the misestimation and overinterpretation of violent video game effects in eastern and western nations: comment on Anderson et al. (2010). Psychol Bull. 2010 Mar;136(2):174-8; discussion 182-7).
Līdz šim valdīja uzskats, ka datorspēles faktiski veic pretēju procesu – kompensē agresivitāti un attur no varmācības ”uz ielas”.
“Ja cilvēks kaut ko mēģina iemācīties (šaut uz parastiem cilvēkiem spēles laikā), tad datorspēle viņam piedāvā šādu treniņa iespēju,” – konstatē pētnieks.
Breiviks iejutās lomā un attīstīja savas iemaņas sākumā datorā, bet pēc tam – šaujot uz reāliem, bēgošiem bērniem un jauniešiem salā, Oslo arhipelāgā.
Diemžēl jautājumu ”Breivīka lielā” ir vairāk nekā atbilžu.
Manu uzmanību piesaistīja mediju pētnieces Līzelotes Englidas izraisītā diskusija par interviju ētiku. Runa ir par tiem bērniem un jauniešiem, kurus mediji kāri intervēja pēc asiņainā slaktiņa Utoijā.
Tātad – vai drīkst intervēt cilvēku, kurš ir šokā.
Cilvēki, kas tikko pārcietuši smagu psiholoģisku traumu, atrodas avārijas vietā vai dramatiskā situācijā ir pateicīgi mediju ”notikuma varoņi”. Neviens viņiem tādos brīžos nejautā – ”vai vēlaties sniegt interviju”. Šķiet pašsaprotami, ka notikuma upuriem šāda misija ir jāuzņemas.
Ceturdienas rītā žurnālisma ētikas diskusijas uzsāka sabiedriskais radio un tagad tās turpina arī TV un avīzes. Zviedrijas sabiedriskajam radio ir noteikumi kā žurnālistam ”būtu jāuzvedas šādā kritiskā brīdī”.
Radio ētikas rokasgrāmatas 19. nodaļā uzsvērts sekojošais: ” Jāizvairās intervēt personas, kas atrodas šoka, izmisuma vai spēcīga emocionāla stresa stāvoklī. Taču, ja tomēr uzsākam sarunu ar šādu cilvēku, tad rīkosimies ļoti iecietīgi un delikāti. Ja jūtams, ka cilvēks ir šokēts, tad jautāsim tikai par notikumiem konkrēti ”ap viņu”. Netaujāsim pēc viedokļa, analīzes vai novērtējuma. Pēc intervijas beigām ir jābūt skaidrībā vai šādu interviju ir ētiski publicēt, vai šāds solis būs ētisks un empātisks attiecībā pret izjautāto personu”.
Šokēts cilvēks ir jāliek mierā un jāpalīdz viņam sagādāt mediķu palīdzība.
Taču aculiecinieka liecība ir mediju ”medus maize”.
Bestialās slepkavības Norvēģijā ir tieši šāda – visiem vajadzīga epizode.
Aculiecinieks nedrīkstētu kļūt par mediju upuri.
Vēl jo vairāk, ja aculiecinieks ir pusaudzis vai bērns.
Diemžēl universālais sporta žurnālistu jautājums – ”kā jūtaties?” tiek lietots, tad, kad nezini ko jautāt, bet efektu nepieciešams sasniegt obligāti.
Novaja Volna rīkotāji, izraidot no publiska pasākuma Latvijas medija TVnet žurnālistus par kritisku materiālu gatavošanu, ir rīkojušies atbilstoši savas zemes – Krievijas izpratnei par preses lomu un uzdevumiem. Krievijā ir norma, ka prese un žurnālistu darbība tiek kontrolēta un mediji funkcionē zem smagas cenzūras griestiem. PSRS mantojums tur joprojām dzīvs un par šo faktu Krieviju regulāri kritizē Starptautiskās žurnālistu organizācijas. Zviedrijas Publicistu klubu ieskaitot, kura biedre esmu arī es.
Latvija šodien, pateicoties 20 neatkarības gadiem, preses brīvības ziņā ir tālu priekšā Krievijai un mūsu žurnālistu organizācijām būtu sakāms savs vārds šajā sakarā par žurnālistu darba ierobežošanu brīvā un demokrātiskā valstī. Tāpēc Krievijas popkultūras pasākuma rīkotājiem nāksies jārespektēt mūsu valsts normas un Eiropas Savienībā akceptētās žurnālistu tiesības.
Viņi ir atbraukuši pie mums, te vairs nav PSRS/Krievija un no Kremļa mūsu žurnālistus regulēt maz izredžu.
Jaunais Vilnis rīkotāji noprojām, nenogurstoši deklarē, ka viņi sagaidot no Latvijas lielāku pretimnākšanu šī pasākuma rīkošanā, taču paši Novaja Volna „bosi“ savos konkrētajos darbos un rīcībā neizrāda kaut formālu respektu un cieņu valstij, kurā viņi uz 5 gadiem grib vēl noenkuroties kopā ar savu „vilni“.
Novaja Volna bosi parāda savu īsto attieksmi pret Latviju. Šajā foto to var labi redzēt.
Spilgtākais piemērs šai ignorancei ir nesenā Novaja Volna organizatoru vizīte pie Latvijas prezidenta, kuras laikā tikai pāris delegācijas dalībnieki bija ievērojuši elementāru etiķeti un saģērbušies atbilstoši situācijai, respektējot Latvijas valsti.
Nedomāju, ka Igors Krutojs, Raimonds Pauls, Ļevs Leščenko vai Laima Vaikule ir neizglītoti tumsoņas un nedomāju, ka Latvijas Prezidenta kanceleja vai „protokola grāmatas“ viņus neinformēja par to kādā izskatā civilizēti cilvēki dodas pie valsts prezidentiem uz oficiālu pieņemšanu? Prezidents simbolizē Valsti. Pat ja viņu izpratnē Andris Bērziņš tikai „mazas banānu republikas“ prezidents, arogance pret Latviju bija redzama. Diemžēl. Vienīgais Maksims Galkins izskatījās protokola normām atbilstoši un krasi atšķīrās no karnevāliskā Krievijas apmeklētāju bariņa.
Cerams, ka turpmāk Novaja Volna un paralēli notiekošā jauno krievu samita rīkotāji, kā arī šo pasākumu kvēlie atbalstītāji Latvijā izdarīs pareizus secinājumus un respektēs uzvedības normas Latvijā un Eiropas Savienībā un padarīs šo pasākumu par interesantu un vajadzīgu ne tikai NVS valstu skatītājiem un jaunajiem krieviem, bet arī mums- Eiropas Savienības pilsoņiem.
Cerams, ka tas notiks bez politikas, bezgaumības un vulgaritātes piejaukuma, kas pašlaik lien laukā no tā pa visām šuvēm. Tad pret to nebūtu iebildumu arī viskvēlākajiem „Novaja Volna“ kritiķiem.
Krievijas vēstnieks Vešņakovs lasa Kremļa apsveikumu Novaja Volna 2011
Vakar televizors piedāvā iespēju noskatīties Krievijas ”Novaja Volna” ievadkoncertu no Dzintaru koncertzāles.
Apzinoties, ka Latvijā šim pasākumam tiek veltīta diametrāli pretēja reakcija (sajūsma no iesaistīto Latvijas mediju, politiķu puses un kritiska reakcija no ultrakonservatīvās LV ”kultūrelites”), nolēmu tomēr apskatīt šo fenomenu, kas notiek Latvijā jau desmito gadu.
Kāda varētu būt mana izejas pozīcija, vērtējot šo fenomenu (tas pulcina pie TV ekrāniem lielu auditoriju) iespējami bezkaislīgi un godprātīgi?
Lai to izteiktu iespējami vienkārši uz saprotami, es to formulētu tā – pieņemu, ka man jāsaņemas un jāaizmirst viss, ko Krievija kā PSRS mantotāja ir nodarījusi ļaunu Latvijai un par to nav atvainojusies, lūgusi piedošanu un nokārtojusi normālas kaimiņattiecības.
”Jaunais Vilnis” ir Krievijas pasākums un velk sev līdzi PSRS ideoloģisko balastu.
Es centīšos to aizmirst un neredzēt.
OK, tas būs grūti, bet es to izdarīšu – es apskatīšu ”Jauno Vilni” bezkaislīgi.
Kā cilvēks, kas neņem vērā pagātni un vēlas uzlūkot tikai mākslinieciskās norises.
Konkurss notiek jau desmit gadus pēc kārtas un it kā veltīts jaunajiem izpildītājiem, kas tiek aicināti pamatā no bijušajām PSRS republikām.
Konkurss ir tikai fons.
Jauno izpildītāju konkurss (tātad) nav šīs koncertsērijas galvenais uzdevums.
Kāpēc to sauc par konkursu? Ko īsti šī koncertsērija Dzintaros nozīmē?
Jauno izpildītāju konkurss ir fons (kulises), kuram priekšplānā darbojas divi galvenie aktieri –
A) solīda vecuma postpadomju vokālisti (60 gadu vecumā, kas demostrē savu fiziski labo formu (ieskaitot galveno kadra varoni – žūriju),
B) publika zālē, kas sastāv no Krievijas un Latvijas legālajiem un nelegālajiem naudas maisiem.
Tie ir “Novaja Volna” galvenie varoņi. Lai tos parādītu, ” aiz matiem” tiek pievilkts jauno izpildītāju konkurss. Lai nesmaržotu pēc postsovjetisma, tiek pieaicināti (ar laiku) arī ārpus PSRS un Varšavas pakta zonas jaunie izpildītāji. No Togo, Hm-Hm Republikām utt.
Tipiski drūmi Novaja Volna skatītāji. Pamatā bagātu un/vai kriminālu personu sievas un mīļākās.
Galvenā trumpja kārts ir postpadomju mūzika, kas tiek atskaņota vecās un jaunās skaņās un izraisa nostaļģijas, aizkustinājuma asaras publikā un skatītājos.
Formāts, tātad, ož pēc naftalīna.
Par saturu.
Lai kā es vēlētos no tā izbēgt, nekur tālu no politikas es netieku. Jā, šis koncerts ir Krievijas politiskās varas demonstrācija Latvijas Jūrmalā. Kā to var novērot? Jau ievadkoncertā šī pasākuma nozīmību sumina uz skatuves uznākošie, cits citam sekojoši Krievijai labvēlīgi noskaņoto valstu vēstnieki, kas nolasa oficiālas slava sodas ”Jaunajam Vilnim” – ”kā tādam”. Krievija, Baltkrievija, jaunais, Krievijai labvēlīgais Ukrainas prezidents…turpinot šo sarakstu šodien un rīt mēs dzirdēsim Čevesa, Ziemeļkorejas, Birmas un Ķīnas vēstnieku apsveikumus ”Jaunajam Vilnim” un gan jau fināla koncertā varbūt uzstāsies arī pats Putins roku rokā ar Muamaru Kadafī! Tas tik būtu nummurs? Vai ne?
Tas viss notiek uz Latvijas zemes.
Mafiozajā jauno un veco krievu publikā var redzēt arī dažus Latvijas politiķus.
Nevaru iedomāties, ka, piemēram, zviedri atļautu rīkot šādu pasākumu uz Skansena skatuves Stokholmā un Karls Bilts mierīgi noskatītos uz šādu svešas valsts politisko benifici savā Zviedrijā.
Acīmredzot Krievijas nostāja slavinošo valstu izvēlē saskan ar Latvijas līniju.
Protams, ka valdība nevar aizliegt Jūrmalai rīkot to, ko tā vēlas. Ar ”Somālijas efektu” sirgstošie Jūrmalas pašvaldības vadītāji, acīmredzot, tālāk par saviem kāju pirkstiem neko neredz. Tuvredzība nav grēks, bet alkatība ar moto – ”nauda nesmird” ir tāds tomēr ir.
Holokosta muzejs – visu cieņu, taču ”Jaunajam Vilnim” pirms tam bija tomēr jāiegriežas Latvijas Okupācijas muzejā un jānoliek ziedi. Ja jau muzeji viņus tā interesē…
Normālos apstākļos no Rīgas būtu jānāk konsekventiem signāliem ”Jaunā Laika” ideoloģiskajiem režisoriem, ka šāds festivāls var notikt, taču – bez politiskiem akcentiem, kas nesaskan ar Latvijas ārpolitiku. Vienkārši.
Vēstnieku uz tepiķa un darbs ir izdarīts.
Ja arī pēc tam karnevāls turpinās, mēs no savas puses būtu darījuši to ko civilizētā valstī ir pieņemts darīt – reaģēt, nevis bāzt galvu smiltīs un sūkstīties pa kaktiem.
Tagad par mūziku un TV mākslu uz ko šī koncertsērija pretendē.
Vakardienas ievadkoncerts piedāvāja ar dekorācijām pārblīvētu skatuvi un nenostrādātus koncertnummurus.
Skatuves uzbūve bija pārblīvēta ar nevajadzīgiem elementiem. Grafika, kas ņirbēja uzstāšanās laikā traucēja uztvert vokālo priekšnesumu un apgaismojums bija zem katras kritikas. Grūti saprast kāpēc šoreiz visa bija par daudz un ”gaismas” nedarbojās. Dziedātāju sejas ”metās zilas” un iespējams, ka pie vainas bija TV kameru optikas nespēja ”noorientēties” prožektoru un fona ņirbēšanas rosolā.
Tipiski Novaja Volna dalībnieki. Krievija, Kazahstāna un tml. bijušās PSRS un Austrumu valstis
”Dzintaru” skatuve ir maza un šim masīvajam dekoratīvajam uzbrukumam tā nebija nedz gatava nedz piemērota. Mazāks skatuves elementu izmantojums būtu devis lielāku telpiskuma efektu uz skatuves.
Zāle viņiem izdevās. Platleņķis radīja sajūtu par skatītāju pūļa gigantismu un tiem, kas šajā koncertzālē nekad nav bijuši, varēja rasties iespaids, ka pāris tūkstoši naudas maisu tur ir, un sēž, un aplaudē.
Operatoru darbs bija nevainojams. Skaņa bija iepriekš ierakstīta (konservi=fonogrammas) un tāpēc mūzikas klātbūtne parādījās tikai brīžos, kad uz skatuves uzkāpa instrumentālisti – Gorans Bregovičs un saksofonists (šķiet no Kazahijas). Pārējie spēlēja dziedāšanu.
Šī iemesla dēļ par muzikālo izpildījumu neko nevar teikt, jo tās vienkārši nebija.
Karaoke pagaidām spriedumus neizraisa.
Par Latvijas līdzdalību šajā pasākumā var pateikt ļoti maz.
Vakar ”Latvijas izlase” startēja ar Rezņika klasisko ”Noktirni”, kas ir tipiska postsovjetisma noskaņu atdzīvinātāja. Ļoti labs, klasisks skaņdarbs, taču ar skatienu atpakaļlaikā. No izpildījuma viedokļa nepārliecināja Busulis ar savu kaislību dziedāt krieviski un Aiša ar paviršu marķējumu. Ērglis ar savu vecmodīgo frizūru aizkustināja, pārējie bija kaut cik formā. Lēkāja un izlikās, ka dzied.
Pārējie izpildītāji slimoja ar to pašu pagātnes nostaļģijas sindromu un no visa lielā dziedātāju pūļa vakardien vienīgais izdalījās Sergejs Lavrovs, pozitīvākā nozīmē.
Pārējie slimoja ar veco, krievu popmūzikas kaiti – pozēšanu kadrā, ciešanu tēlošanu un manierīgumu (Bilans, Ļeontjevs un Co).
Zālē kriminālvajātais baņķieris Lavents, politiķis Šlesers, kura dēļ atlaida saeimu un tml. publika
Deja kā elements netiek izmantota un nav nostrādāta. Horeogrāfija dziesmu laikā nav. Dejotāji gorās fonā, kustības ir bez kvalitātes un saistības ar muzikālo paradigmu. Protams, ka šie dejotāji ir profesionāli, tikai viņiem nav ”materiāla” ko izdejot.
Tātad – ”Jaunais Vilnis” atstāj sakratītu iespaidu.
Tajā vairāk nav nekā ir.
Savādi, ka Krievija, kas vienmēr ir bijusi bagāta ar tehniskiem resursiem, nespēj ”pacelt” šo koncertsēriju mākslinieciski.
Vai nu pieaicinātie ir ”pazīstami” jeb tā saucamie blata režisori un pasūtītājs neko no režijas kvalitātes nesaprot, vai arī Krievijā trūkst labu TV koncertrežisoru, kas faktiski ir deficīts arī daudzās rietumvalstīs.
Tātad – no politikas es netiku vaļa gan noskatoties vakardienas ”Jauno Vilni”, gan rakstot par to šodienas blogā.
Nevis es visu redzu politiski, bet koncerta rīkotāji to vēlas akcentēt.
Bīda mūzikai pa priekšu savu politisko redzējumu.
Tas parādās ne tikai apsveicēju izvēlē, bet arī koncerta vadītāju verbālajās častuškās (zema līmeņa dialogi ar apšaubāma rakstura salīdzinājumiem).
Jauno sieviešu balles tērpi savādi disonē ar viņu vulgāru ielas žargona valodu, kurā galvenās tēmas ir dārgas automarkas un partneru seksīgums. Rodas iespaids, ka koncerta vadītāji ir ”blata” kontingents, nevis piemērotākie šāda pasākuma izvilkšanai.
”Jaunai Vilnis” pie mums ir ieradies kā parasti – ar blīkšķi.
Tukša muca – tālu skan.
Žēl, ka tā rīb Latvijā …nevis Sočos vai Bulgārijas Zelta Smiltīs.
Rīt Dzintaros sāksies gadskārtējais ”Tingelingas šovs” Novaja Volna (Jaunais Vilnis, New Wave), kam ir pievērsta arī Latvijas mediju uzmanība.
Tiem, kas neko nezina par šo gadskārtējo Krievijas solīdo muzikālo personu žūrijas šovu ar jauno izpildītāju fonu, varu piedāvāt hrestomātisku ieskatu zviedru interpretācijā.
Zviedru mākslinieks Henriks Dorsins jau pirms pāris gadiem radīja asprātīgu parodiju par krievu popmūziku, kas savus gada svētkus ar nosaukumu Jaunais Vilnis pēdējos desmit gadus svin Jūrmalā un Dzintaru koncertzālē. Parodija saucas Tingeling goes Russia.
Toreiz tas bija Eiropas skats un sveiciens Krievijā rīkotajam Eirovīzijas finālam.
Taču Krievijas popkultūra pa šo laiku mainījusies nav. Jaunais Vilnis kā Tingeling goes Russia ir aktuāls arī šogad Jūrmalā.
Sekosim šim balagānam un mēģināsim noskaidrot, ko īsti šī Krievijas naudas maisu parāde skatītāju zālē Dzintaros nozīmē plašākā un šaurākā kontekstā Latvijai, pasaulei un Saules sistēmai.
Ar ”Somālijas sindromu” sirgstoši redz tikai naudas pieplūdumu Majoru krogiem un luksusa metāla ķerru pieplūdumu Rīgas invalīdu stāvvietām.
Mēs pārējie varam uzjautrināties par ”ugunsrīšanu”, zaķīšu vilkšanu ārā no platmalēm un anorektisku kankanu strūklaku ūdenskrituma pavadībā.
Gulbīšu bildītes ir klāt.
Mīla, kaisle un Krievijas priekšnieku dzimšanas dienas ar aizkustinājuma asarām, Raimonda Paula mūzikas pavadībā.
Исполнение просто ОХУИТЕЛЬНОЕ, слушал 20 раз. Слова за душу берут. Смеялся до слёз, отличный юмор. Показали всё как есть и, вы правы, есть над чем посмеяться. В 2012 будут выборы и мы споём эту песню. До свиданья “Put in”)))))))))
P.S. Я из России и говорю спасибо Вам. (I am fromRussia. Many thanks for a cool clip.)
Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.
Kā diena pret nakti.
Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.
Viens no tādiem ir Mārtiņš.
– Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.
– Iešu!
– Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.
– Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?
– Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…
– Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…
– Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.
Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).
Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.
Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.
Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.
Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.
Laba ziņa – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.
Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.
Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.
Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.
Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.
Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.
Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.
To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.
Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.
Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.
Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.
Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.
Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.
Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.
Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.
Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.
Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.
Kāpēc?
Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.
Domā par savu PR.
Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.
Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.
Tagad viņam ir daudz sekotāju.
Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.
Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.
Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.
Tā tam būtu jābūt.
Viss pārējais ir PR.
Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?
Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?
”Saprotams, ka notikušais Oslo ietekmē arī mūs. Sadarbībā ar Drošības policiju, nekavējoties uzsākam valsts svarīgāko ēku, iestāžu un personu aizsardzību”, – medijiem uzsvēra Stokholmas lēņa policijas centrāles vadītājs Stefans Fēdfings. Apsardze pastiprināta arī Norvēģijas vētniecībai Stokholmā, Ārlietu Ministrijai un valsts premjerministra rezidencei Stokholmā.
Pašlaik tiek pastiprināta apsardze valdības kvartālam un Parlamenta ēkām Zviedrijas galvaspilsētā.
Policijas patruļas sāk apsargāt intensīvāk arī Karaļa rezidenci.
Panika ir slēpta, taču jūtama.
Šodien – sestdienā, 23. jūlijā jau zināms konkrēts bojā gājušo skaits. Agri no rīta norvēģu policija ziņoja, ka vismaz 91 cilvēks ir gājuši bojā apšaudē Utoijas salā vakar vakarā, kur norisinājās norvēģu sociāldemokrātu jaunatnes nometne.
Tas noticis dažas stundas pēc sprādzieniem Norvēģijas galvaspilsētā Oslo.
Bērni un jaunieši uz salas nošauti sistemātiski, ar automātisko ieroci teltīs, peldoties un pie ugunskura vietām. Slepkava ir 32 gadus vecs vīrietis, novēģis – Larš Bērings Breivīks. Nav zināmi viņa rīcības motīvi, viņš nav iepriekš sodīts. Viņu tur aizdomās arī par sprādziena organizēšanu Oslo, jo ir skaidrs, ka viņš saistīts ar labējiem ekstrēmistiem. Policija traktē šo noziegumus kā teorisismu un par to draud 21 gads ieslodzījuma vietā. Slepkava sevi dēvē par nacionālistu un pauž ultrākonservatīvus politiskos uzskatus. Internetā var lasīt viņa politiskās deklarācijas, kas pauž naudu pret “visa veida multikulturālismu”. Viņš ir Brīvmūrznieku ložas biedrs, uz viņa vārda oficiāli reģistrēts šaujamierocis.
13.30 tika aizturēts vēl viens vīrietis, kuru tur aizdomās par līdzdalību noziegumā.
Pagaidām statistika ir šausminoša – 84 nogalinātie uz salas un 7 eksplozijas upuri pilsētas centrā.
Premjerministrs Jens Stoltenbergs savu preses konferenci šorīt astoņos no rīta iesāka ar vārdiem – ” Šādu traģēdiju mūsu tauta nav piedzīvojusi kopš Otrā pasaules kara. Es nespēju to aptvert, man tas viss šķiket kā murgs…”
Utoijas sala ir paradīze, kas dažu minūšu laikā tika pārvērsta par elli.
Iedzīvotāji no centra ēkām Oslo (pēc sprādzieniem) joprojām ir evakuēti (ieskaitot Aftenposten redakciju), policija aicina iedzīvotājus iespējami maz izmantot mobilos telefonus.
Evakuēti visi no Oslo centrālās stacijas.
Posts sakās vakar, 22. jūlijā plkst. 15.25 ar spēcīgu sprādzienu uz Askegata Oslo, iepretī valdības rezidencei.
Policija pagaidām izvirza versiju par to, ka uzbrukuma iemesls ir terorista plānots uzbrukums ar mērķi sagraut Naftas un enerģētikas ministriju un radīt politisku haosu valstī.
Ministrijas ēkai, sprādziena rezultātā ir sagrauta fasāde, izsisti logi, cietušas arī tuvējās ēkas, ieskaitot vakara tabloīda Verdens Gang redakciju.
Vadošais terorisma apkarošanas eksperts Tūre Bjongo NRK tiešraidē uzsvēra, ka teroristu mērķis esot ”valsts svarīgākais pārticības simbols” – nafta un politiskā vara.
Šonakt veikta kratīšana masu slepkavas dzīvoklī Oslo. Bija pamats aizdomām, ka šajā ēkā varētu detinēt spidzekļi, taču tas nenotika.
NRK un SVT turpinās tiešraides visu vakaru un visu nakti.
Visvairāk upuru, tātad, ir vasaras nometnē.
560 jauniešu un bērnu piedalījās vasaras nometnē šajā salā, netālu no Oslo. Par policistu pārģērbies noziedznieks, apmērām stundu pēc sprādziena Oslo, uzsāka šaut uz bērniem. 84 no ievainojumiem šodien jau miruši. Slepkava šāvis sistemātiski un augstasinīgi (stāsta aculiecinieki) – kā filmā vai datorspēlē. Vairaki bērni mēģinājuši bēgt peldus projām no salas, taču slepkava apšāvis arī visus peldošos.
Šodien šajā nometnē bija paredzēts premjerministra Jensa Stoltenberga un bijušās valdības vadītājas Grū Hārlemas Bruntlandes lekcijas.
Cerams, ka vairāk sprādzienu nedz Oslo nedz Stokholmā nebūs.
Norvēģijā pašlaik katastrofāli trūkst asiņu cietušajiem. Zviedrijā šodien brīvprātīgie dodas nodot asinis, lai palīdzētu norvēģiem.
Šodien bēgu projām no Liepājas. Gaidāmā mūzikas festivāla dēļ. Te vairs nav palikšana.
Diemžēl.
Agrāk, vairākus gadus pēc kārtas braucu speciāli uz šo pasākumu Liepājā, ”bīča pārtija” vilināja. Toreiz neko nezināju par to kā jūtas vietējie Liepājas iedzīvotāji šo pludmales ”muzikālo tusiņu” laikā.
Tagad zinu kā viņi jūtas un tieši tāpēc boikotēju šo festivālu.
Tik tuvu apdzīvota vietai šādus pasākumus rīkot nav humāni.
Normāli tie notiek ārpus apdzīvotu vietu centriem.
Liepāja to neņem vērā.
Protams, varat izsaukt policiju, ja jums ap 03.00 naktī beidzot ”piegriezīsies” dzīrotāji zem dzīvojamā nama logiem, kas atvēruši sava desu vāģa visas durvis rīko ”savējo mūzikas festivālu” uz ielas, jo festivāla zonā viņiem ir apnicis. Varat, bet liela efekta no tā nebūs. Policija atbrauks, padraudēs un aizbrauks. Kaimiņi bēg ārā no pilsētas, ja viņiem ir kurp bēgt.
Pārējie mēģina izturēt.
Noskrēju pēdējo rīta krosu gar jūru, apkārt skatuvēm un visām citām festivāla takelāžām. Garām uzrakstiem ” Teritoriju apsargā ar suņiem” un pāri visbīstamākajam pilsētas krustojumam, kur vietējie šoferi joņo pa galvu, pa kaklu it kā bēgot no marsiešiem- cilvēkēdājiem.
Saliku mantas autiņā un pa ”Seska kratīkli” braucu ārā no Liepājas.
Ceļus te remontē jau mūžību.
”Muzikāli susuri” rindā brauca pretējā virzienā. Viņi visi brauca uz Summer Sound Liepāja 2011, kuru šogad reklamē jauna sieviete, kas kārto savas ”dabiskās vajadzības” (hedlaineri “Guano Apes”).
Acīmredzot, tas ir simboliski.
Katram savs prieks.
Cerēsim, ka kādreiz Liepāja būs festivāls bīčā, kur skatuve vairs nebūs gandrīz līdzās manas mājas logiem.
