2011.gada 24. jūlijā
Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.
Kā diena pret nakti.
Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.
Viens no tādiem ir Mārtiņš.
– Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.
– Iešu!
– Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.
– Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?
– Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…
– Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…
– Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.
Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).
Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.
Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.
Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.
Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.
Laba ziņa – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.
Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.
Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.
Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.
Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.
Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.
Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.
To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.
Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.
Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.
Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.
Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.
Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.
Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.
Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.
Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.
Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.
Kāpēc?
Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.
Domā par savu PR.
Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.
Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.
Tagad viņam ir daudz sekotāju.
Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.
Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.
Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.
Tā tam būtu jābūt.
Viss pārējais ir PR.
Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?
Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?
;)))
Kāds aizkustinošs “7-gadīga bērņuka” naivums, patiešām…
😉
…
Sauc “līderi” “pie urnām tautu”,
Kas, šamo dir…(iģēta), bļautu,
Par Muļķu Zemes “pūļa” kreņķiem,
Līdz – ‘biedri’ tiks pie “goda” beņķiem.
.
Un – sāksies ATKAL viss no gala:
Būs ‘rukšķiem zobos SILES mala’,
Bet “vaukšķi” – uzturēs šo “valsti”,
Kur SISTĒMAI vien mainās balsti…
…
Muļķu Zeme, XXI gadsimts.
Optimisms nav sinonīms naivumam. 🙂 Viss būs kārtībā, vienārši tāpēc, ka mēs esam pasaules talantīgākā tauta. 🙂 Tā būs.
“Optimisms nav sinonīms naivumam. 🙂 ”
—–
;)))
Nu ja – tieši tāpat, kā objektīvais reālisms nav sinonīms “depresijai”, “negatīvismam” un taml. “pozitīvistu” izkūkotām “diagnozēm”, kuras tiek izmantotas kā galvenie “argumenti”, nepamatoti “apliekot” tos, kuriem (atšķirībā no “totāla pozitīvisma” sludinātājiem) “rōzā briļļuki” nešķiet sakarīgi smadzeņot spējīgu ļaužu “primārais aksesuārs”. 😉
“Viss būs kārtībā, vienārši tāpēc, ka mēs esam pasaules talantīgākā tauta. 🙂 Tā būs.”
—–
Protams, ka būs, Sandra. 😉
Tikai – tas būs tad, kad mēs patiešām būsim pietiekami “talantīga” tauta, lai vēlētos (sākotnēji) un arī spētu panākt (sekojoši) to, ka šajā pašreizējā MZ siles “valstī” beidzot patiešām “viss ir kārtībā”. Tad arī “tā būs”. Bet – nevis tādā gadījumā, ja turpināsim “maniakāli optimistiski” izpildīties (t.sk – pat publiski?!?…) līdzšinējā un arī pašreizējā “reģistrā” – gluži nepamatoti tiražēsim “viedokļus”, ka JAU esam “pasaules talantīgākā tauta”, vienlaikus konsekventi ignorējot objektīvo realitāti. T.sk. – arī to, ka iepriekš minētā absolūti nepamatotā “optimisma” rezultātā nu jau pārdesmit gadus “ilgtspējīgi” DEGRADĒJAMIES kā Tauta un pat šķietami atklātā (?…) sarunā nu nekādi nevēlamies atzīt, ka “vienkārši sēžam līdz brošai zaftē” – galvenokārt dēļ sava sulainiskā “politkorektuma” (manuprāt).
P.S. Jāatzīst, Sandra, ka esmu vīlies, pamatīgi: arī Tavā w-resursā “optimistiski”, absolūti neargumentēta “pozitīvisma” pārsātināti MELI ir “topā”, diemžēl. T.i. – tieši tāpat, kā šai pašreizējai Muļķu Zemes SILES “valstij” / tajā parazitējošajai varas “paņemšanas” / realizācijas SISTĒMAI lojālajos “oficiālajos” masmēdekļos. Pieļauju, ka kādam(-iem) tas šķiet pieņemami un “adekvāti” vai (pat) “akūti nepieciešami”. BET – ne jau nu 100% visiem (t.sk. arī man, personīgi).
Dēļ tam – “atklanos” no šīs w-dimensijas. Vienlaikus – no tīras sirC novēlot visiem “rōzā briļļuku” faniem iespējami žiglāk un “nesāpīgāk” izkūņoties no (Tevis minēto) “7-gadīgo bērņuku” visai savalkātajiem (lai neteiktu – nu jau “ilgtspējīgi” piesmakušajiem) intelektuālajiem (Sirdsapziņas?…) “pamperiem”. 😉
Zini, es Tev nepiekrītu. Tā nav. Taču es respektēju Tavu viedokli. Neliekas, ka pozitīvisma meli ir topā. Viena lieta, ko Tu dzirdi politiskajās reklāmas un otra lieta ko domāju piemēram es, kas netaisās taisīt karjeru Latvijas politiskajā Gaiziņā vai kā citādi uzkalpoties mazajā varžu dīķī ar nosakumu LV politkorektā elite. Bez enerģētisma mēs Latviju neizvilksim. Manās grāmatās ir analīze un te es to nevēlos attīstīt. Vulgārais materiālisms un Šopenhauers nav manējie. 🙂 Lai viņi paliek pie autobusa pieturas. 🙂
Biju un rī nobalsoju par. Man savi apsvērumi. Kaut gan kopumā domāju, ka neskatoties uz šī referenduma iezīmīgumu, tas tomēr nenesīs izmaiņas. Tādām vajag ko citu.
Nevajag neko citu. Visas distances sākas ar starta šāvienu. Mums tas ir noticis. Ejam! 🙂
Ko esmu novērojis, tauta mācās ar katrām vēlēšanām un 20 gadu laiks pēc 50 gadu greizo spoguļu valsts arī nav ilgs laiks domāšanas maiņai, jo dzimušie brīvā Latvijā pašlaik ir nospiedošā mazākumā. Varam atcerēties, kā agrāk gāja cauri Zīgerista banāni, līdz par pozitīvisma kampaņām, ar kurām pašlaik nevienu vairs nenopirksi. No vecajām kampaņām ilgi strādā tikai viena – Lemberga kampaņa un arī tikai padomju paaudzes tantiņās, kas ir daudz un kurām “tas Lembergs gan patīk…”
Protams, ne visi politiķi mācās no kļūdām. Piemēram, savulaik JL īsi pirms vēlēšanām ar stulbiem ieganstiem pameta valdību un uzvarēja TP. Toties šo klibo PR gājienu nesen atkārtoja TP, ar stulbiem ieganstiem pus gadu pirms vēlēšanām pameta valdību un rezultāts lika sevi manīt. Šobrīd, izskatās, ka V mēģina kaut kādas dīvainas kampaņas, kuru būtība jau novecojusi. Bet nu redzēsim – viss tikai sākas…
Toties LNT, kā zinājuši, jau agrā pavasarī iesāka V nomelnošanas kampaņu. Man sen nav ilūzijas par visādiem Burkovskiem, bet ilgu laiku likās, ka vismaz ziņu dienests viņiem profesionāls. Lai arī sen viņi stāsta, ka TP ir labi, toties atsēdināja ziņās 3 reizes atkārtots viens un tas pats teikums, ka V ir tādi paši, kā pārējie un sēdina amatos savus cilvēkus, tā arī nenosaucot kurš tad kādā amatā iesēdināts. Nu kur tik atklāti var ziņās lobēt vienu politisko spārnu? Tā vien liekas, ka kāds 5 min. pirms ētera pazvanīja, pasūtīja ziņu un šie pat uzvārdus nepaspēja noskaidrot.
Jā, mums Latvijā ir daži “mediju īpašnieki”, kas tā saprot vadības loģiku – maisīties saturā. Paradoksāli, ka šī aziātiskā morāle dažiem pielipusi kā āda un, ja sāk skaidrot ko nozīme mediju darbs un satura atbildība, tad šie “īpašnieki” sāk sašust, ka “mans medijs” jeb ” mans īpašums – daru kā gribu” utt. Te vietā salīdzinājums ar slimnīcas direktoru, kas pieprasa no saviem ārstiem vajadzīgas diagnozes noteiktiem pacientiem: ” tam ar vēzi – lūdzu diagnozi agīnu” bet “tam ar iesnām lūdzu pasludiniet diagnozi mēris”! Šis mūsu privāto mediju aziātisma sindroms saucas tumsonība. Vienīgais – skumji noskatīties kā kolēģi cenšas izpildīt savu aprobežoto “saimnieku” pasūtījuma darbus. Neliks jau viņus Čekas pagrabā, nenovilks par nepaklausību nagus vai neizsūtīs uz Sibīriju par nesekošanu priekšnieka pavēlēm. Nevajadzētu tik ļoti censties būt paklausīgiem. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka valstī joprojām nav mediju uzraudzības institūcijas un likumu, kas regulē mediju darbu. Kāpēc nav? Tāpēc, ka tajos nav ieinteresēti mediju īpašnieki un politiķi.
Visskaistāko pāreju savā ziņu izlaidumā piekopa viens no Krievijas TV kanāliem. Pēc sižeta par nacista līķa izrakšanu un kremēšanu, tas demagoģiski tikai sasaistīts un kā tēmas turpinājums bija ziņa par referendumu Latvijā! Nu to gan vajag prast!!!!
Jā, es arī vakar brīnījos – nekur nebija nedz TV3, nedz LNT nedz Panorāmā apskats par ārzemju mediju komentāriem referenduma sakarībā. Krievijas TV es neskatos, jo tur ir ļoti zems kvalitātes līmenis un histēriska ziņu moderēšana. Tas ko tur raksti ir loģiski – propaganda.
“Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.”
Taisnības labad jāsaka, ka Cimdaram bija jāseko likumā noteiktajiem termiņiem. Tad tajā “Co” sastāvā varētu minēt arī Zatleru – sak, labāk vajadzēja rēķināt!
Bet es biju un mēs (draugi, radi, kolēģi) arī bijām. Lielākoties motivācija viena – piedalīties vēsturiskā norisē. Un panākt precedentu. Kamēr kādam nav nodegusi māja, viņš no uguns pārāk nebaidās. Un, ja atmetam emocijas un politiku, tad man reizēm liekas, ka Latvijā valsts pārvaldes un tautas attiecības arī ir tikai savstarpēja banāla iebiedēšana. Tautu baida ar to, cik slikti būs, ka varēja būt sliktāk un kādas briesmas sagaida Latviju, ja neievēlēsim konkrēto politisko spēku. Nu kāds vārds tika bilsts pretī. Tas arī ir viss mans optimisms šajā sakarā. Tikai cerība, ka nākamajās Saeimās sēdošie paturēs prātā, ka var zaudēt darbu.
Mani bieži pārsteidz negatīvisms un pesimisms, kas valda Latvijā. Neesam jau saslēgti važās un neesam paralizēti rīcībspējai. Politikā tas pats – būs slikti, vēl sliktāk, neko jau nevar izdarīt utt.
Savulaik pētīju šo fenomenu un man Ulofa Palmes sieva Lizbete to nosauca par “Āfrikas sindromu”. Tur ir pierasts gaidīt palīdzību no gaisa – uz ANO vai citu palīdzības organizāciju lidmašīnām, kas met zemē bada cietējiem graudus, pārtiku un visu nepieciešamo. Tu sēdi smiltīs, paēnā, gaidi un ceri, ka pakampsi sev to lielāko maisu…Pesimisms ir vergu loģikas palieka. Mēs “gaidām mesiju” vai kādu citu, kas “nāks un mums visu nokārtos”. Tikmēr mēs paši kritizēsim, šaubīsimies un kašķēsimies tālāk savā starpā. Aplamājam savējos un ņirdzam par tiem, kas vairāk nevēlas sēdēt zem palmas un gaidīt uz kritizējamo mesiju.
Jā, “cimdars un co” izvēlējās maksimāli tālu referenduma laiku un PSRS laika birokrātu loģika pie mums joprojām dzīva – konfekšu kastes, nedarīt, vilkt laiku, piekrītu VVF. Tā ir. Birokrāti un ierēdņi pie mums LV nav labāki par politiķiem – kungu un slinķu “fasoni” raksturīgi arī viņiem.