Sliktās un labās ziņas medijos. Svētdienas pārdomas.

2013.   gada 20. oktobris

Broakstis ar avīziSvētdienas rīta brokastu lasāmviela ir lieliska lieta. Avīze klusi čaukst uz galda, kafija smaržo kā Kolumbijas nakts un teksts piedāvā saturu ar substanci. Man šāda lasāmviela katru svētdienu ir jaunā Dagens Nyheter redaktora Pētera Volodarska lapa. Viņa teksti ir provokatīvi, emocionāli, gudri un dziļi. Tieši tas, kas svētdienas rīta kafijas uvertīrai ir vajadzīgs. Domu izskalošana, viedokļu sasveicināšanās un jauni impulsi.

Pētera rakstus ievēroju jau labi sen un pat savulaik apmanījāmies ar viedokļiem latviešu būvfirmas ”Lavals un Partneri” arodbiedrību blokādes skandāla sakarā. Tāpat arī toreiz, kad Leta bija pārpratusi Pētera epistolārā žanrā rakstīto ironiju un uztvēra viņa publicēto ironiju kā patiesību.

Šodien Pēteris raksta par mediju tieksmi izgaismot negatīvus notikumus. Par to, ka maksimāli tuvojoties patiesībai, rodas problēmas, kuras zināma sabiedrības daļa nav gatava akceptēt.

Taču sāksim ar to kāpēc medijiem ”patīk viss sliktais”. Par to nācies pārliecināties arī man, atvairot neskaitāmus uzbrukumus no publikas puses : ”jūs rakstāt tikai par slikto”, ” vai tad nekā laba jums nav ko pateikt”, ”dzīvojat tikai kriticismā”. Tā arī man mēdz uzbrukt daži lasītāji.

Jā, tas nav nekas jauns.

Protams, ka liela daļa no postsovjetisma laika cilvēkiem, kas dzīvojot okupētajā Latvijā bija pieraduši pie pozitivizētas, cenzoru uzraudzītās ”labās žurnālistikas”, kurā dominēja verbāla un vizuāla goda plāksne, sajūt nostaļģiju pēc saulainās pagātnes medijos. Tur stāstīja tikai par labajiem komunistu politiķiem, drosmīgajiem zvejniekiem un metalurgiem, dižajām konveijera strādniecēm, varonīgajām slaucējām un nepārspējamajiem kombainieriem. Sliktas ziņas bija tikai no pūstošajiem rietumiem. Ārzemēm, tātad.

Pie mums viss ideāli, tur – viss slikti.

Tagad ir otrādi – pie mums korumpēti politiķi, slepkavas, pedofili, posts, emigrācija un zemes izpārdošana šakāļiem. Ārzemēs, turpretī, viss izskatās sakārtots, kārtībā un visi tur laimīgi.

Tā izskatās.

Latvijas medijiem mēdz pārmest, ka tieši mediju aina liek mūsu cilvēkiem ar visām ģimenēm pamest dzimteni un meklēt laimi ārzemēs.

Vai tā ir arī mediju vaina, ka Sprīdītis ar lāpstu plecos joprojām nav atgriezies mājās?

Ja tas tā ir, tad Latvijas medijiem būtu jāsāk nopietna pašizvērtēšana akcija.

Tas ir ļoti nopietns aizrādījums un var izrādīties pamatots.

Izrādās, ka zviedri arī ir pikti par to pašu.

”Jūs rakstāt tikai par nelaimēm un šausmām”, – savu sašutumu pauž kāda zviedru avīžu lasītāja, – ”jūs tikai maļat par slikto un labajam avīzē vietas vairs nepietiek”.

Acīmredzot šī tēma tomēr ir ļoti nopietna un es labprāt uzklausītu arī jūsu domas šajā jautājumā, cienījamo lasītāj!

Taču vispirms man pašai jāizsaka savs viedoklis.

Vai ne?

Tātad. Vispirms noskaidrosim kāda ir žurnālista misija sabiedrībā.

Mediju misija nozīmē aizstāvēt tos, kas ir mūsu lasītāji: ”parastie cilvēki”, kuriem pretī ”spēlē” tie, kam ir vara un nauda šajā valstī. Lasītājs atver avīzi vai datoru un lasa kā žurnālisti aizstāv viņa intereses slejās, ekrānā un ēterā.

Mediju misija ir būt mazā cilvēka advokātam.

Ja datora vai TV ekrānā vai avīžlapā parādās reklāma vai PR, tas nozīmē, ka runātāji vairs nav žurnālisti (mūsu aizstāvji), bet gan pretinieku komanda – tie, kas pārstāv varu un naudu.

Pārkāpumi, nelaimes, posts, blēdības ir realitāte un mums par tiem jāstāsta lasītājam.

Ja diktatoru pārvaldītajās valstīs notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tad mēs to stāstām lasītājiem. Sīrija, Ēģipte pašlaik piedāvā gauži nepievilcīgas ainas.

Vai turp nebūtu jāsūta labi reportieri, kas izgaismo situāciju plašāk, lai mēs Latvijā īsti saprastu kas tur notiek? Jeb mums ir vienalga un mēs mierīgi apmierināmies ar starptautisko aģentūru piegādāto cenzēto materiālu?

Jā, tas ir žurnālistikas DNS – meklēt problēmas un tās novēršot, padarīt mūsu dzīvi labāku! Taču vai mēs reizēm nepārspīlējam un nepārvēršam analīzi par vajāšanu?

Vai neesam mazliet apsēsti ar negatīvā atrašanu?

Vai tiešām novēršam tās negācijas, kuras uzrokam un vai esam atbildīgi par sekām, kuras izraisām?

Protams, ka negatīvai ziņai ir daudz lielāka triecienspēja nekā pozitīvai ziņai.

Kuram gan interesē patiesa ziņa par to, ka Māra Kalniņa ir godprātīga, laba skolotāja, kas visu mūžu strādā ar minimālu algu un savas dzīves laikā ir ”nostutējusi uz kājām” neskaitāmus skolēnus. Cik no jums lasīs šādu stāstu avīzē? Tā ir patiesība. Taču maz to izlasīs.

Jūs sakāt, ka tas ir žurnāla raksts?

Tieši tā, žurnāli dod vairāk pozitīvas lasāmvielas un tāpēc Latvijā tiem arī ir salīdzinoši lielākas tirāžas.

Taču fakts par to, ka ”politiķis M pametis sievu” – uzreiz interesē daudz vairāk lasītāju. Tas nozīmē, ka arī jūs, cienījamo lasītāj, vēlaties palasīties ko sliktu par citiem?

Vai tā nav?

Varbūt, ka žurnālistika nav vainīga, bet vainīgais ir pieprasījums. Mums ”patīk” sveša nelaime un mēs ”baudām” internetā izlamājot tos, kas ir par mums labāki, gudrāki, talantīgāki un vienkārši glītāki.

Man šķiet, ka šajā gadījumā jāsaprot, ka eksistē dažādi mediji. Avīzes/portāli vairāk fokusējas uz reālo situāciju ar vēlmi uzlabot situāciju valstī, to kritiski analizējot un žurnāli piedāvā ”stāstus par Māru”.

Visiem būtu jābūt apmierinātiem.

Taču tā nav.

Ariana Huffinton nesen internetā radīja savu panākumiem bagāto portālu Huffington Post, kurā vienā nodaļā publicē tikai pozitīvas ziņas. To, izrādās, lasa visvairāk.

Ja pārpludināsim ēteru un slejas ar ”varoņiem”, ”uzvarām” , ”ģēnijiem”, notiks pretējais – mēs falsificēsim realitātes atspoguļojumu. Tas būs SPA dvēselei, bet nākamajā dienā atgriezīsies reālais asfalts.

Tāpēc lūdzu atstājiet analītisko žurnālistiku mums, jo tā ir mūsu misija.

OK?

Taču viss iepriekšminētais neliedz mums būt paškritiskiem un biežāk pārdomāt par savu tēmu izvēli.

Ja reiz žurnālistika ir patiesības medības, tad mums jākontrolē, vai nomedītais patiešām ir realitātes atspoguļojums.

Kā domājat jūs?

Referenduma refleksijas un rejošie žurnālisti. Politiskās elites depresijas fonā.

2011.gada 24. jūlijā

Vakar notikušajā referendumā pārsteidza divas lietas – tautas entuziasms un politiskās elites/žurnālistu negatīvisms.

Kā diena pret nakti.

Tie, kas ilgstoši ”vārās” LV politiskās putras galvenajā katliņā, vakar vakarā pauda negatīvu, cinisku un depresīvu morāli. Zināmu daļu vēlētāju viņiem ir izdevies sagraut garīgi.

Viens no tādiem ir Mārtiņš.

–   Iesiet vēlēt? – viņš vakar pēcpusdienā jautāja, noskatoties, kā es pa somu meklēju automašīnas atslēgas, lai aizbrauktu uz Garkalnes vēlēšanu iecirkni.

–   Iešu!

–   Kāpēc? Nav jēgas. Nav nekādas jēgas, – viņš mēģināja mani nobremzēt.

–   Kā, nav jēgas? – sāku skaļi brīnīties, – vai tu vēlies, lai zombētie ciniķi paliek pie varas?

–   Viņi tāpat paliks pie varas. Mums nav jaunu partiju. Vienīgais Zatlers…

–   Gan jau būs vēl kāda partija. Gan jau viss būs labi…

–   Es tur tāpat neko nevaru pielikt vai atņemt, – Mārtiņš bija nelokāms savā depresijā un turpināja dauzīt ar āmuru. Pēc viņa loģikas – neko, nekur, nekad nevar manīt, lai gan sliktāk Latvijai vairs nevar būt.

Turpretī es aizbraucu un ievilku krustiņu- ”par” rombiņā (savāds un arhaisks faktiski bija tas biļetena dizains :), bet ko lai dara, ja pat šādi ”papīri” mums neizdodas eleganti).

Garkalnē cilvēki plūda straumītēm. Ar un bez automašīnām. Pēc tam daudzi dzēra tēju un malkoja kafiju vietēja kafejnīcā, kaut kā vēloties šo dienu nosvinēt. Neraugoties uz to, ka ”cimdars&co” arī šoreiz turpināja veco tradīciju – rīkot referendumu vasaras vidū, kad cilvēku maz un izredzes uz vairākuma līdzdalību – minimālas.

Šī diena bija un ir svarīga mums visiem.

Mums deva iespēju pateikt, ko domājam un mēs to arī izdarījām – deklarējam savu neuzticību Latvijas parlamentam, to atlaižot.

Ziņa, kas vakar vakarā bija ārzemju mediju topā.

Laba ziņa  – ”tauta Latvijā aktīvi cīnās pret politisko korupciju”. ” Latvijas tauta atlaiž no darba savas valsts Parlamentu”, tas nozīmē, ka ”Latvija izvēlas godīguma ceļu”.

Šo ārzemju žurnālistu suminājuma vārdi Latvijai aizvadītajā nedēļā dīvaini disonēja ar vietējo žurnālistu un politiskās elites depresiju, vaimanām un gaudām.

Tas, kas ”vecajām demokrātijām” šķiet slavējams un uzteicams solis, pašmāju gudrajiem liekas bezcerīgs, nevajadzīgs pasākums.

Par Latvijas politiskās elites negatīvismu nav ko brīnīties.

Latvijas valsti, tās kasi un amatu privilēģijas ”šķeles, lembergi, šleseri, urbanoviči, ušakovi” un viņu galms uztvēra kā savu biznesu.

Latvija viņiem bija SIA, kuru var un vajag izpārdot un viņu privātais bizness bijis atkarīgs no barošanās pie valsts siles. Tāpēc viņiem vajadzēja arī politisko varu. Protams, ka nepatīk, ka ”tavā biznesā” sāk jaukties citi. Kaujas ”pie barotavas” tāpēc turpinājās 20 gadus.

Pie varas Latvijā visu laiku ir bijuši cilvēki, kas apzināti vai neapzināti kopē Krieviju un norises uz Austrumiem no Latvijas. Jaunais Latvijas ”prezis” turpina šo līniju.

To viņi ir iemācījušies un apguvuši ”Augstākajās Padomēs” un nekāda cita loģika politikā viņiem nav pazīstama kā vienīgi – luncināties stiprākā priekšā, melot, zagt, kukuļot, draudēt un izlaupīt.

Taču laiks iet, mainās gadalaiki un politiski ekonomiskās iekārtas.

Latvijā šis referendums tieši tāpēc ir vēsturisks.

Pirmais mūsu valsts vēsturē un būtisks kā pagrieziena punkts valsts attīstībā.

Man negribas to atzīt, bet …jākonstatē, ka žurnālisti Latvijā šajā brīdī, nav savas profesijas pienākumu augstumos.

Teorētiskās krustvārdu mīklas par ”īpašnieku atklāšanu” ir sekls dīķis. Medija virzību deklarē tā saturs. Ir naivi pieprasīt ”īsto īpašnieku atklāšanu”, ja medija saturs skaidri un gaiši signalizē, kam attiecīgā avīze, televīzija vai radiostacija pieder. Šos jautājumus civilizētā valstī risina pēc pārbaudītām receptēm, kas faktiski darbojas. Starp citu, medijs var piederēt pavisam neitrāliem cilvēkiem, kas nevēlas, lai viņu vārds tiek izpausts publiski. Tas ir normāli. Tāpēc ”Ēlertes laikā” iesāktā mediju ”īpašnieku izsekošana un štempelēšana” ir fiksēšanās primitīvā virzienā, kas neko nedot mediju areāla morālai un ētiskai attīrīšanai.

Par šo tēmu vajag runāt, to nepieciešams uzraudzīt un regulēt, taču ar vārdiem un uzvārdiem šeit maz līdzēts.

Nākamā problēma ir žurnālistu riešanās ar publiku un sarunu partneriem. Grūti izprast no kurienes Latvijā ir ienākusi pārliecība, ka ”karstais krēsls” ir vienīgā cienīgā interviju forma un ticība, ka ”dusmīgs žurnālists = labs žurnālists”.

Aizvadītajā nedēļā mani pamatīgi nogurdināja ”rejoši žurnālisti”, kas neklausās sarunā, bet seko vien sev saprotamai loģikai, lietojot vienīgi iepriekš uzrakstītu jautājumu špikeri.

Skatītājs ieklausās sarunā. Līdzko paliek interesanti, tā žurnālists nekavējoties to aprauj ar savu jautājumu ”no pilnīgi citas operas”.

Kāpēc?

Vienkārši neklausās un neseko sarunas gaitai.

Domā par savu PR.

Žurnālista vietā mums Latvijā tagad tiek piedāvāti šovu vadītāji, kas pārveido nopietnu politisku diskusiju par savu privāto šovu.

Jānis Domburs LTV bija pirmais, kas uzsāka vadīt nevis diskusiju raidījumu, bet savu politisko šovu.

Tagad viņam ir daudz sekotāju.

Kadrā tie sasēžas viens otram līdzās un rūpējās katrs par savējo benefici, nevis kopējas sarunas satura loģikas attīstību.

Pēc ētera prāta paliek šovmenis, nevis problēma.

Žurnālistiem jāaizstāv mazais cilvēks, viņa intereses.

Tā tam būtu jābūt.

Viss pārējais ir PR.

Vai mums maz palikusi žurnālistika kadrā?

Kur viņa slēpjas un kas ar to notiks līdz vēlēšanām situācijā, kad tauta ir entuziasma pārpilna, bet politiskā elite atņirdz zobus?