2014.gada 14.augustā

Tātad skaudība ir aizsardzības mehānisms. To ieslēdzam brīdī kad jūtamies zemāk novērtēti par kādu citu cilvēku. Tad cenšamies aizsargāties uzbrūkot. Paaugstinām savu vērtību apkārtējo acīs, pagrūžot uz leju apskaužamo personu.
Skaudība ir apzināta aktivitāte. Process, kura starta situāciju attīstības spriedzi nosakām paši un tam mēdz būt trīs etapi, kurus apskatīsim šajā tekstā.
Augstprātībā? Nē, tas ir kas cits. Ļoti tuvs process skaudībai. Arī augstprātīgie cieš no nepietiekamas sava lieluma manifestācijas un tāpēc izvēlas uzvedību, kas it kā pasvītro savu izcilību un neatkārtojamību. Taču skaudība un augstprātība nav viens un tas pats.
Gan vienā gan otrā gadījumā tiek izmantoti kļūdaini un amorāli paņēmieni.

John Sabibi un Maury SIlver mēģināja skaudību skaidrot no mazliet citas izejas pozīcijas.  ”Tas ir apzināts mēģinājums forsēt savas (privātās) vērtības potenciālu izmantojot aizliegtus sociālos paņēmienus” (Sabibi, Silver, Moralities of Everyday Life. Oxford. University Press.1982.)
Praktiskajā dzīvē tas izskatās, piemēram, šādi.
Tomasa piecu gadu dzimšanas dienai visi gatavojās ar lielu atbildības sajūtu. Vecāki jau iepriekš bija sagatavojuši svinību telpu. Tā bija izrotāta ar karodziņiem, virtenēm un krāsainiem baloniem. Viesi bija salūgti kuplā skaitā, ieskaitot piecus gadus vecā jubilāra vienaudžus, kas pamazām ieradās saķemmēti un sapucējušies, kopā ar dāvanām ziediem un kūkām. Spēles, rotaļlietas, grāmatas un ziedi bija jau aprakuši jubilāra istabu, līdz ieradās mazā Alise un uzdāvināja jubilāram nelielas zvēru ”klavieres”. Rotaļlietu, kas sastāvēja no plastmasas dzīvnieciņu kora un taustiņiem, kurus nospiežot, atskanēja skaņa un kāds no dzīvnieciņiem atvēra muti. It kā dziedot. Visi Tomasa vienaudži bija sajūsmā par jauno dāvanu un pie instrumenta sastājās piecgadnieku rinda, kas bija gatavi uzspēlēt ”zvēru klavierītes”. Tieši šajā brīdī Tomasa māte aicināja visus pie galda un balle varēja sākties. Pārdesmit minūtes vēlāk noskaidrojās, ka pie galda trūkst Pētera. Viņu atrada vienu pašu sēžam dāvanu istabā pie sadragātām ”zvēru klavierītēm”. Visiem plasta zvēriņiem zēns bija pāršķēlis galvas un pašlaik piebeidza arī pēdējo taustiņu, kas ar asu triecienu tika sašķelts uz pusēm.
-Kāpēc Tu to izdarīji? – iekliedzās jubilārs.
-Tāpēc, ka man nepatīk, ja tev ir šādas klavierītes, bet man nav! – godīgi pateica Pēteris un piecēlās. Viņš notīrīja plastmasas atlūzas no biksēm un apņēmīgi atstāja istabu. Aiz sevis atstājot raudošu dāvinātāju Alisi un pagalam pārsteigtos bērnus – jubilejas viesus.
Vai zēns saprata savu rīcību un sajūtas? Domāju, ka nesaprata. Viņš reaģēja impulsīvi, labi saprotot, ka mazajam Tomasam tagad piederēs ”manta”, kas viņam pašam nepieder, taču patiktos gan. Reakcija tātad, bija instinktīva, kā neapzināts reflekss. Šādi reaģē bērni, jaunieši un citas emocionālu briedumu nesasniegušas personas.

Kas notika tālāk? Pētera vecākiem it kā būtu bijis jāpaskaidro zēnam, ka viņa rīcība bija nepieļaujama, zemiska un neakceptējama. Jo viņi, kā pieauguši cilvēki, uzreiz lieliski redzēja, ka sadauzītā rotaļlieta ir skaudības upuris. Taču Pētera tēvs izvēlējās citu ceļu. Viņš sāka mierināt savu dēlu ar vārdiem: ”Neuztraucies, es Tev arī nopirkšu to mantu!” un viss. Skauģis bija uzvarējis, jo nesaņēma sodu vai nosodījumu par savu rīcību.
Par ko īsti mēs nosodām skauģi? Par trim grēkiem. Lai to saprastu – izmantosim vēl vienu piemēru.
Mākslas redakcijā abas jaunās sievietes sāka strādāt gandrīz vienlaicīgi. Pirmā savu darbu uzsāka sekretāre Rita, kas bija jauna, glīta, enerģiska un izdarīga. Kā jau jaunākā kolektīva locekle, viņa izpelnījās vecāko darba kolēģu atbalstu un komplimentus. Pamazām Rita kļuva par darba biedru ”jaunāko meitu” pret kuru vairums izturējās kā pret lutināmu pastarīti. Tā tas būtu turpinājies vēl ilgi, ja kādu dienu darbu redakcijā neuzsāktu otra jauna, glīta sieviete, kas arī bija vienos gados ar Ritu. Viņas vārds bija Anna. Jaunā līdzstrādniece bija augstākā amatā nekā visu iemīļotā sekretāre Rita un izskatā pat simpātiskāka. Jaunienācēja uzvedās klusi, strādāja neuzkrītoši, cenšoties nekrist acīs un nepievērst sev uzmanību. Anna pamazām apguva savus jaunos pienākumus un lēni, apņēmīgi uzņēmās aizvien jaunus un atbildīgus darbus. No malas skatoties nekāda konflikta jauno sieviešu starpā nebija. Rita joprojām bija redakcijas ”dvēsele” un ”burbuļojošais strautiņš”, taču Anna – uzlecošā zvaigzne, kurai prognozēja lielas karjeras iespējas uzņēmumā. Kurā brīdī sākās problēmas? Šķiet, ka toreiz, kad pirmo reizi no Annas rakstāmgalda nozuda kādi ļoti svarīgi dokumenti. Tie bija sagatavoti nosūtīšanai tālāk un pagaidām novietoti uz galda. Pēc pusdienas pārtraukuma tos tur vairs nevarēja atrast. Visi vainoja Annu paviršībā.
Pēc nedēļas pazuda nākamie dokumenti. Atkal par vainīgo tika uzskatīta pati Anna. Lai gan redakcijas telpā bija kopēja un to izmantoja apmēram 30 cilvēku. Mīklainā Annas dokumentu pazušana turpinājās līdz brīdim kad jaunieti beidzot pārcēla uz citu darba vietu. Tikai pēc gada noskaidrojās, ka dokumentus Annai sistemātiski bija zagusi ”redakcijas dvēsele” Rita. Patiesība nāca gaismā pēc redakcijas viesībām un krietnas alkohola lietošanas, kad Rita, šaurā draugu lokā, lepni atzinās kā un kāpēc viss noticis.
– Es Annu nevarēju ciest!- viņa atzinās.
-Kāpēc?
– Viņa izlikās, ka ir labāka, gudrāka un smukāka par mani. To nevarēju piedot!
-Viņa neko sliktu tev nedarīja!
-Nav svarīgi! Galvenais, ka viņa saņēma sodu!
-Tu viņu sodīji!
-Protams! Viņa to bija pelnījusi! – kliedza Rita un smējās.
Ko no šī notikuma var secināt? Skauģis vārdā Rita šajā gadījumā grēkoja trīs reizes. Pirmām kārtām, pievērsīsim uzmanību oponenta apgalvojumam: ”viņa tev neko sliktu nedarīja”. Ar šo jāsaprot, ka mūsu sabiedrībā nav pieņemts apzināti un publiski kaitēt otram. Darīt pāri, bez argumentēta iemesla. No vienas puses tas ir skaidri saprotams sabiedrības ”rīkojums”: uzvedies klusi, pieklājīgi un netraucē, tad visiem patiksi un būsi pa prātam. No otras puses, mēs skaidri nezinām vai starp abām jaunkundzēm privāti nav bijuši kādi strīdi un vai Ritas ”atriebība” nav šādu divpusēju konfliktu sekas. Varu Jums pateikt priekšā – starp Ritu un Annu nebija nekādu konfliktu vai privātu attiecību kolīziju. Nebija nekā, kas dotu iemeslu izrēķināšanās procedūrai.

Tātad – izejot no pirmās pozīcijas mēs varam secināt pirmo Ritas pārkāpumu. Viņa pārkāpa publiskās vides neitralitātes normu, jo demokrātiskā sabiedrībā ir miermīlīgas līdzāspastāvēšanas zona. Šo likumu Rita pārkāpa.
Civilizētā, publiskajā vidē nav pieņemts izrādīt privātās simpātijas un antipātijas vai uzbrukt kolēģim bez redzama iemesla (tikai tāpēc, ka man viņa nepatīk!). Te nav pieņemts reaģēt tā kā cilvēki to mēdz darīt sava privātajā telpā = mājās, kad mammai var skaļi pārmest par nokavētām vakariņām vai brālim ”iegriezt” ar nenomazgātu trauku samešanu viņa gultā. Publiskajā telpā šādi rīkoties nav pieņemts. Tas nozīmē, ka publiskā sfēra pieprasa īpašu noteikumu ievērošanu tieši tāpat kā satiksmē mums nākas ievērot transporta kustības noteikumus, lai izvairītos no sadursmēm un kolīzijām uz brauktuves.
Sacelšanās pret publisko reglamentu jeb publisko pieklājību ir skauģa pirmais pārkāpums. Ar savu rīcību Rita mēģināja subjektīvi dezorganizēt publisko telpu.
Nākamais viņa pārkāpums ir manipulatīvā agresivitāte ar kuru uzbrukums tika veikts. Skauģis ienīst apskaužamo personu un cenšas to bloķēt jeb ”iespiest stūrī”, lai apzināti izraisītu nepatīkamas sekas apskaustās personas dzīvē. Skauģis apzināti izraisa situācijas, lai kā ”vainīgais” tiktu sodīta apskaužamā persona un tas jau ir ļoti nopietns pārkāpums pret sabiedrību un morāli. Tas ir skauģa otrais grēks, jo ir vērsts pret cilvēku, kuru sabiedrība augstu vērtē, ciena un gūst labumu viņa nevainojami paveiktā darba un nevainojamās uzvedības dēļ. Internetā un bulvāru presē bieži redzam uzbrukumus populāram, atzītām personām, kuras ar apmelojumiem mēģina ”samīdīt” pavisam parasti, nepazīstami cilvēki.
Tātad, ja pirmajā solī skauģis saceļas pret sabiedrības funkcionēšanas normām, tad nākamajā solī tas nepamatoti uzbrūk sabiedriski vērtīgiem cilvēkiem, ar mērķi to apzināti kompromitēt.
Kāpēc ir slikti, ja cilvēks pārkāpj publiskās pieklājības normas? Tāpēc, ka attīstītā sabiedrībā šīs normas līdzsvaro sabiedrību un rada priekšnosacījumus pozitīvam komunikācijas stilam cilvēku starpā. Attīstīta, civilizēta sabiedrība nav kartupeļu grozs, kurā tupeņi sabērti gadījuma pēc un pavisam drīz tiks izvārīti un apēsti. Tā tas nav. Mūsu sabiedrība ir unikālu indivīdu kopa, kurā katrs no tās sastāvdaļām nepārtraukti komunicē ar citiem kopienas locekļiem. Ja savstarpēja komunikācija ir sapratīgi reglamentēta, tad rodas priekšnoteikumi mierīgai un produktīvai līdzāspastāvēšanai, kas novērš savstarpējā saķildošanos, konfliktus un karus. Svarīgākos iespējamos pārkāpumus demokrātiskā sabiedrībā reglamentē likums. Vieglākos – noteikumi. Visus kopā morāle. Tātad to, ka nedrīkst nogalināt cilvēku vai nozagt viņam mantas, aizliedz likums. Taču tas, ka svešā mājā būtu ieteicams neiet iekšā ar dubļainiem apaviem, neviens likums vai noteikums nenosaka. Mēs varam būt egoistiski un bezkaunīgi un, ejot viesos, nenovilkt mitrus apavus, bradājot ar tiem pa namatēva persiešu paklāju. Taču varam arī būt  taktiski, pieklājīgi un atstāt virsdrēbes un apavus gaitenī, lai pēc tam ar tīrām zeķēm cilpotu pa namamātes tīro parketu vai namatēva tikko atvesto Marokas beduīnu paklāju.
Tātad – pārceļot morāles normas uz darba vietu, varam secināt, ka ir pareizi nenest uz darba vietu savu slikto garastāvokli, ģimenes ķildas vai sirds dēstus. Vienkārši tāpēc, ka darba vieta ir neitrālā zona, kurā esam spiesti tikties ar svešiem cilvēkiem = darba kolēģiem un darboties produktīvi ar viņiem visiem kopā, vienota mērķa vārdā. Darba vietu nedrīkst pārvērst par privātu ambīciju kaujas lauku. Nesavaldība un savstarpējās ķildas pazemina produktivitāti un padara iešanu uz darbu par neciešamu nodarbošanos. Lai no šāda ”elles” darba vietas izskatā vietā izvairītos, ir pieņemts ievērot civilizētas sabiedrības pieklājības normas demokrātiskā vidē, respektējot un neaizskarot savus darba kolēģus darba vietā. Cits jautājums, ja esam draudzīgās attiecībās un tiekamies ar kolēģiem ārpus darba. Tad tas jau ir cits stāsts un pavisam citas komunikācijas jautājums. Taču viens ir skaidrs – neiemīlēsimies kolēģos un nepadarīsim tos par privātiem draugiem.
Tagad pārejam pie trešā soļa jeb skauģes Ritas nākamā pārkāpuma. ”Ko tad Anna Tev sliktu ir izdarījusi? – jautāja skauģei kāda no darba kolēģēm. Būtībā Ritai nav ko atbildēt uz šo jautājumu. Nē, Anna viņai nebija neko nodarījusi. Pilnīgi neko. Viņas uzbrukuma iemesls nav kāds konkrēts Annas nodarījums. Nē, nav. Tātad antipātija un naids radušies no pašas skauģes veiktās salīdzināšanas. Rita salīdzināja Annu ar sevi un jutās pazemota, neatzīta. Pašas veiktais salīdzinājums ar apskaužamo objektu Annu viņā arī izraisīja skaudības naida lēkmes, kuru rezultātā Anna bija spiesta no darba vietas aiziet.
Tātad skauģa trešais nopietnais pārkāpums šajā gadījumā ir tas, ka nav atbildes uz jautājumu ”ko viņa tev nodarījusi?”, jo nekāda nodarījuma nav.
Skaudība ir cita cilvēka sodīšana bez pamata.Skauģa naida pamatā ir pašas iedomas.

Kāpēc gan Rita ņem ļaunā, ja citai jaunietei izdodas, padodas darbs un dzīve ir laba un patīkama? Kāpēc ”parastajām” nepatīk ”skaistas” sievietes, kuras pirmajām neko nav atņēmušas vai nodarījušas ko sliktu?

Kāpēc mums kremt ļoti talantīgi un apdāvināti cilvēki, skauž viņu panākumi, lai gan šie ļaudis neko sliktu tieši mums nav izdarījuši?
Kāpēc un kā piedzimst mazvērtības kompleksi, skumjas un,sāpes, ciešanas un naids par cita cilvēka daiļu izskatu, glītāku apģērbu, spožāku karjeru un gudrāku dzīvi?
Par to runāsim tālāk, bet tagad konstatēsim pirmo lietu. Proti – ja sabiedrība un mēs visi protestēsim pret skaudību kā ”trīspakāpju gēku” , tad skauģiem vairs nebūs tik viegla un ērta dzīve kā līdz šim un viņu izraisītās manipulācijas nepļaus tik daudz nevainīgu upuru kā tas notika agrāk un joprojām notiek šodien.
Brīdī, kad indivīda attīstītā skaudība konfrontējas ar sabiedrības nosodījumu par nepamatotu ”linča tiesu” pret apskausto personu, var sākties atveseļošanās periods. Laiks, kad mēs sākam mācīt sev un saviem bērniem saskatīt skaudību tās dažādajās izpausmes formās un izskaust to no mūsu savstarpējām attiecībām.

Mācīsimies par skaudības formām un veidiem, lai spējam atpazīt to savā ikdienā un protam tai pretoties. Tieši tāpat kā infekcijai un epidēmijai.
Tikai tad parādās gaisma tuneļa galā.
Tātad uz priekšu!
Nākošajā turpinājumā – kā skaudība izpaužas vārdos un darbos.