Ko var mācīties no Azerbaidžānas uzvaras Eirovīzijā 2011?

Kas mūs sagaida šovakar Eirovīzijas 2011 finālā?

2011.gada 14. maijā

Šovakar Eurovision Song Contest ietīs mūs patriotisma aurā un eiropiešu ”tikšanās karnevāls televizorā” 22.00 (Latvijas laiks) ies vaļā. http://www.eurovision.tv/esctv/main?program=24953

Links uz  LTV kanālu: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Zviedru Ēriks ceturtdien visu vakaru (pēc aizkļūšanas līdz finālam) tinās karogā. Solījās gulēt kopā ar karogu arī gultā pa nakti! 🙂

”Ceturtdien mēs metām augstprātīgus skatienus norvēģu virzienā. Redz kā viņiem – nafta un gāze ir, sports, nauda un zelta rūdas arī ir, bet Eirovīzijas finālā viņi netika! Yeees!” – uzjautrinās šodienas Dagens Nyheter komentētāji. Kaimiņu mīlestība. ”Mēs pret viņiem – viņi pret mums” 🙂

Īsi par šovakaru!

Pirmais dziedās somu sievasmātes sapnis par planētu zemi, kas pēc viņa domām ir sieviete. Būtībā tas nav atbilstoši Ženēvas konvencijai, taču Akselim jeb paradīzes Oskaram rokās ir akustiskā ģitāra un tāpēc mēs piemiegsim acis uz šo cilvēktiesību pārkāpumu.

Viņam seko Bosnijas himnas autors rūtainā kreklā. Prieka ģenerators. Pievērsiet īpašu uzmanību pianistei, kas izliekas, ka spēlē. Pamēģiniet atdarināt. 🙂

Dāņi būs trešie un dziedās par bērniem, zemi un visu pārējo, kas briesmīgi nogurdina. Nobela prēmijas cienīga lirika. Jautrākais ir frizūras.

Lietuviete dzied labi, balāde ir salda un mazliet eklektiska. Harismas tik pat daudz cik betona bunkuram. Kleita atgādina odu tīklu, kurā bērni sasprauduši konfekšu papīrus. Lai veicas! Mums jābūt lojāliem pret kaimiņiem! I like it!

Ungārietei – zila kleita un klasisks deju pops. Celīnas Dionas stilā. Labs refrēns. Taču harizma kā pagraba atslēgai.

Īrija piedāvā kliedzošus un klaigājošus klaunus bez balsīm. Dziesma ir monotona un nejēdzīgi vienmuļa, taču izpildītāji skraida pa skatuvi kā enerģētiski lapseņu pūžņi. Huligāniskas kustības, polsterēti pleci, uzkasītas frizūras, 2011 gada panki. Pop ķīselis. Klaunu karuselis. Ģeniāli absurds numurs vai vienkārši pārpratums?

Mūsējais Ēriks sakoncentrējies tā kā dzirksteles lec. Galvenais, lai nesavainojas, dauzot stiklus. Ir bijuši gadījumi. Nevajadzīga tā stiklu dauzīšana, būtu labāk stāvējis dušā  uz skatuves, kā pagājušajā gadā. Drošāk un smukāk! 🙂 Cerams, ka ir jau ieslēdzis savu augstāko šarma ātruma pārnesumu. Bībera fani nepazūdiet no ekrāna!

Igauņu bombonga ņemsies un lēkās graciozi. Priecīga un lipīga pop dziesma, kuru klausoties var iemācīties atcerēties telefona numurus. Saldais radījums pievelk skatienus un kleita kā lellei. Lai notiek! I like it!

Grieķi kā parasti nekādi. Sākums – oj, nekāds! Uz vidu sāk mūzikā kaut ka notikt. Pieņemsim, ka translācijas laikā sapurināsies.

Zvirbulis no Krievijas ir traki narcisistisks. Viņam ir krievu harizma, padomju cilvēka bezgaumība, zviedru komanda un tieksme rādīties ar kailām krūtīm preses konferencēs. Viņa mesidžu tur nesaprata. Laikam Krievijā tā pieņemts. RedOne kā autors nav bijis pārāk ģeniāls šīs dziesmas radītājs. Redzēsim, brīnumi var notikt! Pievērsiet uzmanību viņa zviedru dejotājiem. 🙂

Francija piedāvā operas popu. Tenors, kas noved līdz asarām. Var uzvarēt!

Itālija atgriezusies! Ilgus gadus bija apvainojusies, bet tagad ir atkal ierindā. Pludmales mednieka pop džezs, ātrgaitas lifta stilā. Itālija iekļaujas lielajā pieciniekā. Citādi līdz finālam nebūtu tikusi.

Šveice nejodelē. Dziedātāja ir daiļa, kautrīga ar dziļu un dramatisku balsi. Dziesma ir viņai par seklu. Kā apavi, kas par mazu. Žēl.

Briti skaitās galvenie pretendenti uz uzvaru, šovakar. Visi zina kas viņi ir. Visi gaida kaut ko supppper! Man bail, lai neiznāk kā Izraēlas Dīvai. Čiks un viss. Cerams, ka tā nebūs un Blue savu frontes līniju noturēs.

Moldāvija turpinās savu raganu sabatu muļķu cepurēs. Pa vidu braukās uz viena riteņa vietējās nozīmes nimfa, kas neprot dziedāt, bet ir smuka. Arī labi! No mūzikas viedokļa tas laikam ir Austrumeiropas pūtēju pops ar repu. Līmenī. Nē, drīzāk parodija par klaunādi.

Vācija deleģē otru reizi to pašu Lēnu. Pretēju iepriekšējai ”ausu līmei”. Redzēsim.

Rumānija – anonīma. 90. gadu stils ar perfektu angļu izrunu! 🙂 Arī tas nepalīdz….

Austriete piedāvā vienīgo sakarīgo balādi ar dāmu kori fonā. Whitney Houston stils viņas labākajā laikā. Skaisti, bet remdeni.

Azerbaidžāna ir faktiski zviedru ražojums. Jau otro gadu pēc kārtas. Dziesma 100% komercradio ”gabals”, duetam izdodas nospēlēt uz skatuves pasiju, taču ar dziedāšanu ir mazliet gurdāk… Visi glīti un bagāti cilvēki labi dziedat tomēr nevar. 🙂

Slovēnijas Maja dzied savādā drāšu kleitā un ir sajūta, ka viņa atlikušo laiku pavada guļus, lai nespiež. Souls nekur neuzlido, uz enerģija pārvēršas miglā. Redzēsim kā būs šovakar…

Islandieši vispirms izstāsta kas noticis ar solistu un tad …kad mums jau birst asaras…sāk dziedāt. Visa par daudz. Negribas.

Spāniete vālē kārtīgu šlāgeri. Ne to labāko, bet klasisku versiju par šlāgeri. Būs šovasar dejošanai arī pie mums Pāvilostā un citur. 🙂 Par izredzēm…redzēs kā izskatīsies uz skatuves.

Ukrainietei ir slepenais ierocis – smilšu māksliniece. Tā pievelk uzmanību sev! Reizēm gribas, lai dziedātāja apklust un paiet maliņa. Dekorācija apēd viņu pašu.

Serbiete dzied savā valodā. Sešdesmito gadu twiggy frizūra un kleita līdz padusēm. Interesanti. Dziesma ir labi piegriezta, kā neliels, glīts mutautiņš.

 Gruzija mēģina pierādīt, ka roks nemirst, bet …nepārliecina. Kaut kas aiziet šķībi. Viens no ģitāristiem izskatās dzīvībai bīstams. Uzskatīsim to par panākumu!

Uz tikšanos pie ekrāniem, šovakar!

Vakardienas Eirovīzijas pusfināla pieredze un secinājumi nākotnei. Kas būtu jāmaina, lai izdotos?

2011. gada 13. maijā

Latvijas pusfināls ir aizvadīts. Šoreiz netikām līdz finālam. Tā gadās. Pērn to pieredzēja zviedri. Krupi ir norijuši, savulaik, igauņi un lietuvieši, kas samērā bieži palikusi aiz borta. Nekā traģiska tur nav.

Atliek izdarīt secinājumus.

Vispirms es vēlētos apsveikt mūsu puišus un viņu ”fona kvartetu” par drosmi, uzņēmību un spēju izturēt stresu līdz galam! Viņi izdarīja visu ko bija apsolījuši un par to – paldies!

Latviju reprezentēja ar cieņu un mums nav par ko kaunēties.

Cits jautājums ir – kāpēc mēs nenokļuvām līdz sestdienas finālam?

No mana viedokļa ir  vairākas atbildes uz šo jautājumu.

Pirmais ir formālas daba jautājums – Latvijas Televīzijai pagaidāma nepietiek līdzekļu, lai rīkotu šo pasākumu savā režijā no sākuma līdz beigām. Tieši šī iemesla dēļ konkursam netiek piesaistīti (centralizēti) visi nepieciešamie profesionāļi (profesionāli, moderni dejotāji, labs horeogrāfs, fona vokālisti), kas visiem izpildītājiem vismaz fināla koncertā būtu vienā – pietiekoši augstā līmeni.

Respektīvi, skatuves uzvedums Latvijas pusfinālos un finālos netiek producēts no LTV kompetences viedokļa. To dara katra atsevišķā izpildītāja producenti. Tas ir galvenais šķērslis attīstībai.

Katrs izpildītājs ”mauj kā māk” un  konkursa skatuves uzvedumu stūrē viņu producenti no sava provinciālā viedokļa. Respektīvi – katrs, kurš atbrauc uz Latvijas pusfināliem un finālu … visu ko mēs redzam ekrānā –  režisē pats. Izgudro skatuves kustības pats un konstruē tērpus pats. Iznāk ” Čiekurkalna krāmu tirgus” līmenis – uz skatuves.

Ja šajā līmenī teikšana būtu Latvijas Televīzijas profesionāļiem un būtu iespēja piesaistīt kompetentus šova industrijas pārstāvjus no malas, arī no ārzemēm ( kā to dara liela daļa to, kas tika desmitniekā)  – tad rezultāts Eirovizijas finālos Latvijas pienesumam būt daudz daudz profesionālāks.

Kāpēc pašiem izpildītājiem un viņu producentiem pašiem neizdodas? Tāpēc, ka šis ir televīzijas šovs un te jāievēro TV ekrāna prasības un vajadzības. Piesaistītie ne TV režisori izdara varāk ļauna nekā laba, jo nesaprot ekrāna specifiku. Piemēram Kosmoss savulaik izgāzās Grieķijā tieši sliktās vokālā numura režijas dēļ. Tas pats attiecās uz Aišu, kurai bija provinciāls apģērbs un pāķiska uzveduma kultūra uz skatuves. Mēs kritizējam parasti dziedātājus, bet vainīgie ir  – nespeciālisti ap viņiem.

Dziedātājam ir labi jānodzied (kā pieredzējušais Rezņika kungs  pirms translācijas vakar novēlēja Musiqq – kā pēdējo reizi mūžā, jo citas iespējas vairs nebūs) un jābūt harismātiskam. Tas viss. Neko vairāk nepieprasiet.

Par pārējo ir atbildīgi vesela virkne TV šova elementu pārzinātāji ( arī no ārzemēm)  kas Latvijā šajā konkursā netiek piesaistīti.

Jā, protams arī video grafiķi, grima speciālisti, emocionālā veidola ”būvētāji”, gaismas, horeogrāfija un precīzs darbs ar kamerām un pults režisoru.

Kolēģis un režisors Babris ir lielisks speciālists. Jā, mums ir LTV labi operatori un strādāt var, tikai nepietiek naudas piesaistīt pietiekošā apjomā tehniku, vajadzīgos aizkadra profesionāļus un mēģināt tik pamatīgi kā tas būtu nepieciešams.

Nav naudas.

😦

Ventspils nauda ir nepietiekams pienesums, lai šīs pasākums izskatītos baudāmi un spētu konkurēt Eiropā. Nav akceptējams arī Latvijas finālu mūžīgais izvietojums kapteiņa Enriko pilsētā. Jā, man patīk Ventspils, bieži tur pavadu vasaras un ēdu lenču ”pie kaķa”, taču te ir runa par manu valsti un tāpēc finālam ir jānotiek Rīgā.

Atvainojiet, tik vienkārši tas ir.

Galvaspilsētu nevar pārbīdīt naudas trūkuma dēl.

Diemžēl.

Ceturtdaļfināli nākamgad varētu notikt, piemēram, – Valmierā, Daugavpilī, Bauskā, Liepāja un fināls Rīgā.

Visiem ceturtdaļfināliem jābūt vienādā profesionālā līmenī, ar vietējo pašvaldību atbalstu taču bez tiesībām iejaukties programmas saturā.

Eirovīzijas translāciju saturu var noteikt tikai un vienīgi LTV. Neviens sponsors.

Tik vienkārši. 🙂 Un lietas ripos. Tā būs.

Paldies Ventspilij par atbalstu, taču nākotnē ir nopietni jādomā vai  LTV ir vērts piedalīties šajā EBU pasākuma nesagatavotiem un ”sakratītiem”, lai kārtējo reizi izgāztos un pēc tam bēdātos, ka mēs esam sliktāki par kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem.

Varbūt nevajag turpināt maksāt EBU par šo konkursu, ja mēs neesam spējīgi finansēt profesionālu startu nākamajam Eiropas finālam.

Kā jūs domājat?

Otrs jautājums – vai uz Diseldorfu aizbrauca pareizā dziesma?

Nē, no mana viedokļa neaizbrauca.

Man patīk uzvarētāju priekšnesums, taču Ventspilī es skaidri pateicu, ka mēs ar šādu izvēli netiksim līdz finālam Disledorfā. Vienīgā toreiz nobalsoju par Oksanu. Kāpēc? Jā, es nojautu, ka šogad nebūs balādes, ka meitene dzied labi un viņai ir harisma un viņa ir jauna un skaidra (pretēji, piemēram, Slovākijas dekoratīvajām, ”uzgriežamajām, mehāniskajām lellēm”).

Oksana, no mana viedokļa, bija kā svaigs gaiss.

Man ir vesela virkne argumentu – kāpēc man tā šķita un pie savas nojautas es palieku arī tagad.

Jā, es nostājos pret vairākumu uz zaudēju.

Nu nekas. Tā gadās.

Nedomāju, ka 100% nākamgad varam likt uz Oksanas kārti, jo dziedātājs vai nu skan vai neskan. Šogad viņa skanēja un vibrēja, ar pozitīvu auru.

Kā būs nākamgad – nezinu. Vienā un tajā pašā avotā nevar iekāpt divreiz.

Pārējiem kolēģiem žūrijā likās, ka meitene ir pārāk jauna un neizturēs Disledorfas stresu.

Es tā nedomāju. Man likās, ka viņa būtu tikusi līdz sestdienas finālam.

🙂

Vai man ir iebildumi pret Musiqq? Nē, nav iebildumi. Taču lai dziedātu viņu žanrā ir jāievēro kadra stilistika. Horeogrāfija (tā ir deju mūzika, ko viņi dzied), tērpi, aksesuāri un dinamisks fons. Tā visa nebija. Lielā skatuve viņus apēda. Par par komiskajiem un tērpiem jau rakstīju komentārā pēc Venstspils un tagad izrādās, ka neesmu vienīgā, kam šie tērpi šķita nepiemēroti.

Arī vācu žurnāls Spiegel domā tāpat:

Wo bleibt der Mitleidsbonus?

Zweites ESC-Halbfinale
Bälger machen Pop
Von Christian Buß

Oder man nehme das lettische Duo Musiqq, dessen Mitglieder gerade erst vor dem ESC – ganz im Stile von Lena – das Abi gemacht hatten. Ach, wären die beiden doch gleich danach auf die Uni gegangen! Doch nun hatte sie da ein windiger Manager in die mit roten Fliegen und weißen Westen bei weitem scheußlichsten Kostüme des Abends gesteckt, auf dass sie eine ölige, aber doch überhaupt nicht fluide Folk-Rap-Nummer mit dem Titel “Angel in Disguise” vortragen. Sie hätten eigentlich den Mitleidsbonus bekommen müssen, kamen aber trotzdem nicht ins Finale.

Tulkojums: Kā paliek ar līdzjūtības bonusu?
 Paskatīsimies uz latviešu duetu Musiqq (…) viņu gaisā parautais menedžeris palaida viņus uz skatuves un kadrā ar sarkaniem tauriņiem, baltām vestēm, ar  apģērbu, kas faktsiki  ir abosolūti nepiemērots šim pasākumam un piederas vakara svinībām. Tādā paskatā viņi izpildīja savu slideno un nepavisam ne muzikāli veldzējošo folkrepa stila numuru  “Angel in Dsquise”. Viņiem būtu jāsaņem no mums  simpātijas un līdzjūtības, taču ne fināla!

Piemēram, igauņu meiča – tērpu dizainere no Tallinas šogad dziedāja vokāli vāji (deklamēja), taču viņai bija izstrādāta precīza kadra stilistika ar tērpiem, grafiku, skatuves kustībām un krāsu paleti. Jā, viņa bija klauns. Šogad dominēja klauni. ”Klauna meiča” tika tālāk uz finālu, lai gan vokāli dzied sliktāk par mūsu tiepīgajiem  kurzemniekiem.

Balādi var nodziedāt arī vientuļš labs dziedātājs tumsā. TV to akceptē.

Balādes producēšana faktiski iznāk lētāk un ir grūtāk kļūdīties. 🙂  Ko no tā visa var secināt?

Lieliskas lietas!

Medijiem būtu vairāk analītiski jāraksta par popmūziku un par TV šoviem, lai Latvijas sabiedrība labāk izprastu šo nozari.

Popmūzika ir ļoti sazarota tēma un bezgala interesanta!

Jo kompetentāki būs mūsu lasītāji un skatītāji, jo labāk mēs sapratīsim kas Eirovīzijas finālos notiek!

Jā, ir tur politisks balsojums, bet tas nav viss….

Azerbaidžāna mācās pirms konkursa pie zviedriem mēnešiem, krievi paņem zviedru mūzikas autorus un kordebaletu. Citi mācās no tiem, kas prot labāk…

Vai mums arī nav pienācis laiks iet skolā? Yes, no tā nav jākaunējas!

Nekas nav tik labs, lai nevarētu būt vēl labāks. 

Izmantotie foto no : http://www.eurovision.tv/

Eņģeļu šovs Diseldorfā. Ko sagaidīt no šīvakara Eirovīzijas otrā pusfināla?

2011 gada 12. maijā

Šovakar mums pozitīvi jāpiedomā par mūsējiem Vācijā. Lai viņiem veicas.

Tiešraide 22.00 no EBU: http://www.eurovision.tv/esctv/main

No LTV: http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Protams, ka visi ir nervozi, daļa – sen jau pārdeguši un vēl citi – dziļi elpo pirms Eiropas čempionāta. Būtībā šis pasākums nav konkurss, bet gan festivāls.

To nevajadzētu aizmirst. Festivāls, kurā katra valsts demonstrē savu muzikālo unikalitāti.

Mums ir mūsēja identitāte un mēs to varam attīstīt tālāk. Līdzi laikam.

Taču, lai to izdarītu, ir mazliet jāiedziļinās laika pulsā.

Modē, dejā, grimmā, gaismās, kustībās, žestos un…protams popmūzikā, kas ir lielisks mūsu laika fenomens.

OK? Pamēģināsim. Šovakar uz skatuves nostāsies 19 valstis, ar mums konkurē 18.

Bīstama situāciju, jo šovakar šovi ir daudz profesionālāki un konkurence bargāka nekā otrdien.

Ko mēs redzēsim? Bargu atlasi. Tad sākam:

Pirmā uzstāsies Bosnija Hercogovina ar Balkānu popu. 48 gadus vecais Dīno Merlīns pierāda, ka eiro parādē var piedalīties arī solīdāka vecuma dziedātāji un tas ir lieliski. Viņš ir Balkānu superzvaigzne un mēģina mūs paralizēt ar savu magnētismu. Daļēji tas izdodas, jo melodijas zigzagi atgādina bērnības zaļumballi Kandavas pilskalnā, kad dejoja tikai lielie, bet mēs mazie skatījāmies. Rūtainie kanckari, dejojošā pianiste un galvenais – tamburīns! Cirks tiešā un pārnestā nozīmē. Simpātiska vecmodība 🙂 Nezinu vai uzrunās Eiropu, jo stilā nav konsekvences. Tas ir pārāk lokāls. Tā kā provinciāls. Taču par noskaņu – paldies!

 Austrija mums piedāvā Matjē izskata Hjustonas balss īpašnieci.Viņas balāde ir stilistiski askētiska un tieši tāpēc eleganta. Melns, brūns, zelts, dūmi un tumsa, tumsa, tumsa. Meitenīgs naivums un bikla kaisle. Dzied par mīlas mūžīgo un nekad neatminēto mīklu. Oj, aizķer! Korekti un pieklājīgi, disciplinēta laba uzvedības grāmatvedība. Kā privātskolas  pirmajās klasēs. Fona vokālistes vajadzētu aizdot mūsējiem.

Šis numurs ir perfekts televīzijas režijas paraugs. Visi katri precīzi izstrādāti, tuvplāni, detaļas. Paskatieties cik perfekti pārdomāta dziesmas dramaturģija. Malacis austriešu režisors, kas ir sēdējis pie pults un dresējis vācu operatorus. Paldies!

Nīderlande ir ieradusies ar vietējo Braianu Adamsu. Pazīstamas sekvences, vīrišķīgs roks. Taču gribas vairāk maskulinu spēku un pāris sprādzienus. Melodija tinas, vijas bet…netiek uz augšu. Gaidu, lai tā refrēnā saķer pasauli un pasviež uz augšu, bet…nekā. Glītie ģitāristi piesaista skatienu vairāk nekā pats solists. Nezinu kā būs tiešraidē šovakar. Varbūt, ka viņš ģitāristus novāks. Ko var zināt…Eksplozijas nav. Nu nekas…var arī dzīvot remdeni. Tā drīkst. Tas nav aizliegts.

Beļģija piedāvā a capella taboru. Dzied labi, ņemas pa skatuvi krāsainās drēbēs, bet ar laiku apnīk. Kroga mūzika, kas uzdzen jūras slimību. Neaizmirstiet ingvera tabletes pie šampanieša! Var sareibt galva. Tāda kā ekonomiskās krīzes mūzika. Oranžas biksēs, vokāli perfekti bet bez harismas. Skatīsimies kā šie ļaudis būs izkadrēti tiešraidē. Brīnumi var notikt! Provinciāls šis gabals ir, bet savā pāķiskumā traki draiskulīgs. 🙂

Slovākija uzved uz skatuve dvīnes. Pārbaudīts gājiens, pievelk uzmanību. R&b balāde. Divi eņģeļi, kas arī dzied. Gabals ir nogurdinoši monotons. Askētisks bīts. Videoklipā viņas dejo ar plīvuriem uz kalnu, hokejistu un futbolistu fona. Redzēsim kā ies uz tukšas skatuves Disledorfā, vai spēs ar spārniem to piepildīt, jo balsis nav izcilas. Neuzrunā, taču skaisti.

Ukrainas eņģelis klaigā un dzied samērā anonīmu powerbalādi. Grūti noklausīties līdz beigām. Visu laiku skan kaut ka pazīstams un jau agrāk dzirdēts. Nav nekā tipiski ukrainiska, to var dziedāt jebkurš. Harisma. Nepamanīju, jo dziedātāji traki ņemas pa skatuvi,  viņai nav laika mani savaldzināt. Būtu labi, ja mazliet nomierinātos. Kadrējums slikts, vidējie plāni. Vēl ir laika līdz vakaram piestrādāt. Aizdzeniet uz Disledorfu labu TV režisoru, ukraiņi!

Moldāvija mēdz pārsteigt ar dziedošām vecmāmiņām, tautas mūziku un vēl visādām citā savādībām. Šoreiz mums tiek stādīts priekšā tas pats balkānu roks kas ir konsekventi monotons. Kā pārsteigums reizēm uzrodas klarnete…bet tas arī viss. vairāk brīnumu nav! Viņi ņemas un plosās sev, intraverti. Uz mani (skatītāju) tas tikai neattiecas.

Zviedriju pārstāvēs visu bērnu elks Ēriks Sāde. Apņēmīgs puisis no laukiem, kas ilgstoši gatavojies savai vokālista karjerai. Ļoti darbaspējīgs un cītīgs, daudz trenējies dejot un līdz sīkumam izstrādājis savu horeogrāfiju, kopā ar dejotājiem. Reizēm kustības ir uztaktī dziesmai (tā vēlējies horeogrāfs, lai uzsvērtu melodijas dinamismu) un to nav viegli realizēt uz skatuves, taču pagaidām tas izdodas. Ēriks dziesmas laikā dauza stiklus un ir gadījies, ka lauskas iekļūst acīs un pēc tam vajag ārsta palīdzību. Cerams, ka šoreiz iztiksim bez traumām. Tāpēc ievērojiet jau dziesmas sākuma, ka viņam vienā rokā ir melns cimds. Stikla dauzīšanai. 🙂 Par dziesmu neko daudz nevar pateikt. Tā ir bērnu dziesmiņa ar piedziedājumu ”es vēlos būt populārs”.  OK, var arī tā. Pats svarīgākais, ka Ērikam ir harisma, kontakts ar publiku un superlaba deju grupa ar perfektu horeogrāfiju. Pievērsiet uzmanību kā šie puiši dejo! Te vairs nav gulbju vai eņģeļu fons bet kārtīga džeku solo partija. Vīrišķīga horeogrāfija, kas priecē. 🙂

Lai izdodas uzvarēt publiku un iztikt bez stikliem acīs! Uz priekšu, Ērik!

Kipra lauž sirdi ar savu kapu dziesmu, Vidusjūras stilā. Mīla ir pagalam, vakars uz ezera. Paraudāsim kopā ar Kristosu visi kopā! Asaras veldzē dvēseli! Pēc pasijas neizskatās pārāk bezcerīgi viss tiek stāstīts un notiek. Vai viņš spēs izklāstīt savu nelaimīgo mīlu Disledorfas publikai, kas grauzīs kūkas un popkornus? Vai mēs pie ekrāna tam noticēsim? Īpaši, ka dziedāšana notiks vidējos plānos? Nezinu. Šaubos. Taču paraudāt ir veselīgi, citu ciešanās ieskaitot.

Bulgāru Poli ņemas kā apsēsta pa skatuvi. Līdzīgi ukrainietei. Traki nervoza. No malas izskatās klaigājoši un histēriski, kur nu vēl baltas klavieres krūmos! Viņai arī vajag nomierinošu tēju un spēju paskatīties uz objektīvu un publiku. Citādi – viss garām. Laikam kafija vainīga.

 Maķedonija piedāvā balkānroku. Kopš zinaāma laika tas ir kā savdabīgs žanrs ESC. Vlatko ir precīzs, bet traucējoši histērisks savā dziedājumā. Žanra stils pieprasa mērenu histēriju, ievilktu laikā. Mazliet atgādina slāvisko manieri, kas izplatīta arī Rīgā. Austrumeiropas zīmogs ir redzams tieši un nepārprotami. Agresīvs reibums kā mākslas nodeva.  Neaizkustina. 😦

Izraēla šogad atkal atsūtījusi savu trumpja kārti  ”Dana International”. Ding dong nepārliecina. Eņģelis ir, bet harismas nav. Gļēvs izpildījums vecajam, labajam gabalam. Mazliet skumji, ka nekas jauns nav atrasts. Izskatās pēc otrreizējās izejvielas, jo dziedājums noskan kā vismaz 20 gadus atpakaļ laikā.

Slovēnija atvedusi melno eņģeli. Poproku un dramatiskas ciešanas. Savādi izskatās liriski dejojošie kungi, kas vijas kā zuši ar sevi un gaisu Būtu labāk, ja viņa šos puišus atstātu mājās. 🙂 Dzied mazliet netīri, bet smuka un ar pusplikiem stilbiem. To var piedot.

”Čūsku dejas” (ļodzīšanās) un Austrumeiropas elpa (ar ciskām pa vidu un interhoteļa seksa pieskārienu) …kā parasti.  Kaislības – monotonas. Neuzrunā.

Rumānija pretendē uz vissliktākā pienesuma godu. Izskatās, ka gabals ir no parastā repertuāra (nevis speciāli rakstīts konkursam), nepalīdz arī solists bez akcenta – brits Dāvids Brians. Angliski tātad korekti, bet muzikāli nepārliecinoši. Neticu, ka viņi pārveidos pasauli (kā sola dziesmā).

 Igaunija šoreiz atsūtījusi krāsainu bonbongu. Saldā meitene ar pusmetru garajām skropstām dzied vāji. Nu kā tad tā, kaimiņi!? Jūs taču esat mūzikas nācija!!! Kur palikuši visi mani modrie igauņu draugi no Estonia teātra? Kur jūs esat, ka to neredzat! Ojojoj. Punkpops nepārliecina, bet refrēns pielīp! Turies Igaunija! Elagu Eesti!

 Baltkrievija piedāvā patriotisku maršu ar slavas dziesmu diktatoram! No muzikālā viedokļa – atbaidoši efektīgi! Es mīlu Belarus un mīlu diktatūru! Urā!  Diktators pats arī varēja piedalīties šajā numura ar slidām kājās vai vismaz spēlējot vijoli!  Oj, aizmirsu, viņu laikam neielaiž Eiropas Savienības valstīs. Nebrīnīšos, ka mūsu krieviski runājošie (daži) balsos par šo Anastasijas balagānu. Man, protams, būs kauns par to, bet  demokrātija atļauj būt par muļķi. To drīkst….

 Latvijas Musiqq ir mūsējie. Kaut viņiem veiktos. Es negribu rakstīt par to ko domā zviedri, jo nekas jauks tas nav. Tagad nav ko skaldīt matus, bet varbūt var vēl viņiem pagūt pateikt pāris svarīgas pietas. Pirms starta.Lūdzu atbrīvojieties no sava kurzemnieciskā lepnuma un skatieties uz kameru un uz publiku.! Jūs esat pārāk intraverti! Novelciet tās drēbes, kas jums ir un cērtiet mugurā džinsus un t- kreklus. Būs labāk. Jūs esat forši puiši un dziesma ir laba, tikai paskats tāds ”bīberisks” un Eiropa nav ASV.

Fona dziedātāji arī tā savādi apģērbti, nezin kurš ir tērpu autors :(.

Kustības paštaisītas.

Vajadzēja horeogrāfu, būtu labāk.

Šovakar, pirms iešanas uz skatuves jūtieties kā uzvarētāji!

Tieši tā!

Atbrīvojieties un uz priekšu! Jums jātiek līdz sestdienas finālām!

Šarmējiet Eiropu. Jūs to varat!

Emīl, skaties kamerā!

Cel eņģeli gaisā, lai lido!

Kadrējums man labs, vai pie pults Disledorfā viss ir samēģināts?

Tā kā austriešiem? Vai tas šodien ir izdarīts?

Dānija ir gatava atkal glābt pasauli. Turneju grupa, kas atgādina Andreas Jonsona 2006. gada uzstāšanos. Politiskā dziesma atkal atguvusi skatuvi. Forši! Šī pophimna ir patētiska, bet lipīga un banāla. 60. gadu stilā.

 Pēdējie startē īri. Savādie dvīņi ar uzkasītām frizūrām. Dziesma ir repetatīvi monotona deju mūzika, kas slavē lūpu krāsu un atgādina izvilkumus no David Lynch filmām. Absurdais grib mums pateikt patiesību, kuru grūti uzminēt. Jo, grūti.  Varbūt Disnejfilmu balagāns jeb varbūt ģeniāli. Kas to lai zina. Paskatīsimies vakarā! 🙂

Uz tikšanos vakarā pie ekrāniem!

Šodien Diseldorfā sākas burvīgā trakomāja ar nosaukumu- Eirovīzijas ”šlāgerfestivāls”. Eurovision nedēļā paveic to, ko Brisele nespēj vairāku gadu garumā – atļauj eiropiešiem kopīgi ieskatīties spogulī.

2011. gada 10.maijā

Links uz tiešraidi 22.00: http://www.eurovision.tv/esctv/main?program=24973 vai http://www.ltv1.lv/lv/raidijumi/Tiesraide-interneta-tikai%20Latvijas-teritorija/

Amerikāņu romantiskajās sarunās par vecā kontinenta kultūru parasti figurē divu jēdzienu hibrīds: ”Kembridža” + ”Parīze”. Vārds ”Eiropa” nepavisam neasociējas ar kultūru vai mākslu. Vēl retāk jeņķi aizdomājas līdz  karnevāliskajai popmūzikas manifestācijai ar saīsinātu nosaukumu ESC.

Paradoksāli, taču šis ir pagaidām vienīgais mūsu kopīgais kultūras pasākums, kas joprojām ir ”plaši apmeklēts” pie televizoru ekrāniem, datoriem un tagad jau arī pie telefoniem.:)  Visi pārējie mēģinājumi savienot Eiropu ar kultūras trosēm beigušies formāli un neveiksmīgi (kultūras galvaspilsētu projektu ieskaitot).

Viena pati ”Eurovision” nedēļā paveic to, ko Brisele nespēj vairāku gadu garumā – atļauj eiropiešiem kopīgi ieskatīties spogulī.

Jā, viegli nebūs.

Sašutīsim, niknosimies, sakodīsim zobus un šņāksim, pukojoies par ”šito balagānu”, kas ir ”bezgaumības kalngals”.

Būs sastopami arī daži pavisam apmulsuši Latvijas ”kultūras un mākslas darbinieki”, kas ”to Eirovīziju vispār neskatās”  tulkojumā ar to ir gribēts teikt – ”esmu smalks”, taču būtībā tas nozīmē – ” es nezinu ko par to teikt”).

Strauss arī iebāž galvu smiltīs un tā jūtas drošāk.

Lai viņi guļ ar galvu smiltīs.

Demokrātija to atļauj.

🙂

Mēs pārējie šovakar sēdīsimies pie ekrāniem un sāksim apskatīt pirmo atlases kārtu. Tur noteikti būs vulgāri salda franču šansonete, beļģu bārddziņu polkas, islandiešu apbedīšanas marši, britu zēnu gaviles un vēl daudz kas cits – vārdu sakot  visneiedomājamākais muzikālais rosols. 🙂

Taču, sāksim no sākuma.

Tā.

Pirmo reizi pēc 28 gadu pārtraukuma pie kloķiem ir Vācija. ARD investējis pasākumā 11 miljonu latu. Tas veido apmēram ¾ no Oslo izmaksām. Biļetes uz koncertiem praktiski ir pārdotas un nodrošina labus ieņēmumus. Kur nu vēl tūristi, kas ierodas Diseldorfā un maksā par koka lāvām ceļotāju namos luksusa viesnīcu cenas!

Nauda ripo Vācijas virzienā.

Pirmajā pusfinālā šovakar piedalīsies 19 valstis.

Zviedru ”visu bērnu elks” Ēriks uz skatuves kāps tikai ceturtdien, taču arī šodien ir pāris numuri kas cieši saistīti ar zviedru pienesumu. Zviedru autori rakstījuši dziesmas atkal Azerbaidžānai un pirmo reizi arī Krievijai (RedOne). Paradoksāli, ka Krievijas Aleksejs Vorobjovs (Sparrow:) dziedās zviedru deju grupas pavadījumā (tas pats sastāvs, kas zviedru finālā dejoja Danny fonā) un viņa fona vokālisti būs brāļi Rongedāli. Oj, kas par eksportu! Zviedru – krievu numurs. Redzēsim kas no tā iznāks.

Vienīgā balāde šovakar būs Lietuvas pienesums. Savā būtībā tā ir putukrējuma kūka (angļu stilā) ar franču konjaka elementiem. Labas vokālistes izpildījumā. Lūdzu neaizmiedziet šajā oāzē! No daiļuma var pagurt! 🙂

Armēnija mēdz sūtīt uz šlāgerparādi labas dziesmas. Šoreiz izdevies skaitāmais pantiņš ”bum-čaka” un nekā vairāk tur nav.

Somijas Akselis patīk daudzām. Pie kam, viņš sola glābt mūsu planētu! Uh, tas ir vareni taču mazticami.  No viņa plūst balts maigums un pūkains vieglums. Var samulst un iesnausties, taču pēc zināma laika gribas atkal Lordus. Siļķes vietā.

🙂

Ungārija vālē Celine Dion stilā un izskatās atbraukusi tieši no 90. gadiem. Pa taisno uz  Diseldorfu. Kati Wolf labi iederētos arī sporta zālē, svarus cilājot ritmiski un bez piepūles. Var gadīties, ka viņa aizskries arī līdz finālam Disledorfā. Izslēgt šo iespēju nevajadzētu.

Portugāles protesta maršu neviens, protams, nesapratīs.

San Marino – nepamanīs.

Gruzijai visu nojauc ģitārista vokālas piruetes, kas vairāk nokaitina nekā rotā.

Turkiem neizdodas hardroks un twiggi izskata serbietes (ar cukuroto 60. gadu popu) pazūd lentēs, zeķubiksēs un kiča krāsainajā mākonī.  Vienīgais varoņdarbs – viņas dzied serbiski.

Polijai būs visgrūtāk. Magdalēna sāk pirmā un dzied poliski.

Malacis.

Lai veicas!

Eirodziesmas maratons Zviedrijā uzņem ātrumu. Ceturtdaļfināls Linčēpingā

2011.gada 19. februārī

19. februāra Melodifestivalen koncerta stopkadrs

Tikko noslēdzās zviedru Eirodziesmas trešā atlases kārta.

Par galveno līderi, ar izeju uz finālu izvirzījās Ēriks Sāde (Eric Saade).

Tas pats zviedru puiku elks, kurš arī šoreiz neiztika bez skatuves pārsteigumiem. Pērn viņš refrēnu uz skatuves dziedāja zem tekoša ūdens dušā, tagad – stikla kastē, kuras sienas finālā sadauzīja šķembu šķembās.

Eric Saade dziesmas Popular stopkadrs no TV strīminga svt 19 feb 2011

Laikam tāpēc dziedot, vienā rokā Ērikam visu laiku bija ādas cimds. 🙂

Tiktāl par ārišķībām.

Būtībā kopā ar viņu uzvarēja kārtējā Fredrik Kempe dziesma, kas pateicoties Justin Timberlake stila dejai, izmantoja veco un pārbaudīto bērnu refrēna paņēmienu. Jā, arī šoreiz Ērika dziedātais refrēns ”Gribu būt slavens! Gribu būt populārs!” pielips lieliem un maziem. Horeogrāfija bija šovakar vislabākā. Testosterons no skatuves pa taisno plūda pāri zālei uz ekrāniem – tieši virsū publikai. Dinamiskās vīrišķības efektu pastiprināja perfekta kameru kustība un gaismu šovs.

Tikt līdzi Ērikam bija grūti, taču tas izdevās ”ballīšu spēlētājiem” ”The Platones”, kas arī atskaņoja tā paša autora Frederika Kempes dziesmu (pavisam šovakar tika izpildītas četras viņa dziesmas, izvērtās savdabīgs viņa autorvakars).  Derēs gan bērnudārziem gan pansionātiem, gan tiem, kas zina, kas ir Preslijs gan tiem, kas  domā, ka ”tas tāds deju gabals vien ir” jo uzraksts uz skatuves paskaidroja – ”rock`n`roll dance party”. Zilas žaketes (nedaudz par lielu), zilas stjuartes no 60. gadiem, flīģelis, kas sadeg zilās liesmās un refrēns par ”mēnesgaismas karali” uz beigām sāka šķebināt, bet ko gan cilvēks nevar izturēt, lai citiem arī ir prieks.

No fināla Globenā izkrita festivāla organizētāju favorīte Širleja Klampa, kurai kopā ar ”saviem eņģeļiem” nāksies cīnīties par finālu papildus mačā. Par eņģeļiem uzdevās profesionāla koriste un horeogrāfe. Viss bija un muzikāli notika profesionāli, taču mazliet neatbilstoši laikam, pārspīlēti un pārsātināti. Pozējošās amazones, ar superaugstiem papēžiem un savu 200% sievišķību nespēja pierādīt, ka sensuālisms ir sievietes varenākais ierocis.  Neizdevās. Pārāk daudz dekoratīvisma un imperatīvu sāka bērt gružus skatuves enerģētikā.  Kontakts neizdevās. Patiesību var pateikt arī nekliedzot megafonā.

Iespēju startēt tālāk zaudēja Linda Sundblāda, kas dziedāja pirmā. ”Lucky you” izvērtās par labi koordinētu meiču popmūziku, kurā tērpi, horeogrāfija un mūzika veidoja elegantu veselumu,  taču kaut kas atkal bija par daudz, sarkanās sirsniņas ieskaitot. Tālāk cīnīsies Sāra Lumbolta ar savu deju popmūziku, kas savilaik dziedāja A Teens un tagad ar labas horeogrāfijas palīdzību mēģinās tikt līdz valsts šlāgermaču finālam. Dziesmas tēls ir agresīvs, ar militāriem elementiem un milzīgu stikla tenisa (pingponga) galdu pāri skatuves centram, kuru dejotāji izmanto visādā veidā (ieskaitot arī kā slidkalniņu) valšķīgi dziedot piedziedājumu ” Ienaidnieks! Ienaidnieks!”. Fantāzijai patiešām nav robežu!

Lielākais pārsteigums bija Spy Bar diskožokeja Sāras Vargas nokļūšana līdz otrajai kārtai. Viņa dziedāja nevarīgi, zviedriski un faktiski deklamēja, bez personīga attieksmes pret savu recitatīvu. Mēs varam tikai minēt kurš balsoja par viņas derīgajiem padomiem dziesmas teksta izteiksmē – ” ja jums dara pāri nevajag sist pretī”, ” vajag iet projām”, ” pavisam projām!”. Loģika it kā ir, taču, ja godīgi, rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti godīgi. Ja cilvēks labi izskatās, ir glīta kleita, bet dziedāt nevar, tad tomēr vajadzētu labāk doties uz dzejas lasīšanas pasākumiem.

Zviedru žūrija šogad ir daudz lemtspējīgāka nekā publikas balsojums. Izskatās, ka tiek formēts fināla koncerts (saglabājot žanru un izpildījuma dažādību) un, acīmredzot, ir jau zināms kurš brauks uz Diseldorfu. Mēs noskatāmies tikai šovu galerijām.

Žūrijas balsojums netiek publiskots, tas uzreiz ir sapludināts ar skatītāju balsojumu un  ”mazās skudras” 🙂 pie telefoniem var tikai minēt, kas notiek Zviedrijas Televīzijas Eiro dziesmas ģenerāļa Bjorkmana apspriežu telpā brīdi, kad tautai jāpaziņo kārtējais uzvarētājs. Iespējams, ka ar šo jau esam visu uzminējuši.

Eirovīzijas dziesmu festivālā, tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, pats svarīgākais ir – piedalīties.

Gaidīsim ka notiks tālāk. Vēl trīs mači un fināls martā.

Mūzikas maratons Zviedrijā ir uzņēmis ātrumu.

Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga