Šodien –  jau otrā diskusiju sestdiena. Pa ceļam pie Latvijas Saeimas 14. vēlēšanām. Jūsu atsūtītie saraksti summējās tā kā to var redzēt pievienotajā ilustrācijā. Ko izdevās noskaidrot? To, ka mūsu valstī ir liels skaits konservatīvo (labējo) partiju, bet tikai viena kreisā partija, kas pagaidām Latvijas parlamentā nav strādājusi. Izvēlējāmies 11 lielākās partijas, kas aptaujās pārvarējušas vismaz 1% slieksni. 

Kāpēc latvieši turpina balsot par bagāto cilvēku partijām? 

Kreisās partijas ir paredzētas mazturīgiem cilvēkiem, labējās – turīgajiem. Taču mūsu gadījumā nākas novērot postsovjetiskās Latvijas paradoksu – trūcīgie iet vēlēt par bagāto partijām. Dara to jau 30 gadus pēc kārtas un brīnās, ka dzīves standarts valsts maznodrošinātajiem (ģimenes ar bērniem un pensionārus ieskaitot) neuzlabojas. Kā tas iespējams? Tāpēc, ka garie Padomju Savienības okupācijas gadi rādīja cilvēkos nepatiku pret visu, kas saistās par „kreisu politiku“. Okupantu – komunistu (boļševiku) partija, kas atradās pie varas visu šo laiku un sevi dēvēja par kreiso partiju. Lai gan tāda nebija. 

Lielinieki bija kā mūžīgās kaujas organizācija, kas 100 gadus ar varu un ieročiem centās apvienot piekritējus visā pasaulē un izveidot visaptverošu teroru, kuru nosauca par „proletariāta diktatūru“. Viņi noliedza parlamentāro demokrātismu un izveidoja nomenklatūras vadītu valsts diktatūras valsti, kas anulēja cilvēktiesības un pakļāva ikvienu sava terora noteikumiem. 

Tāpēc piedzīvojām valsts terorismu, nevis kreisās partijas politiku. Apmēram to pašu, ko Putins pašlaik izveidojis Krievijā – saimnieks (Putins) kliedz pavēles un visi klausa. Diemžēl parastais Latvijas vēlētājs nesaskata atšķirības starp valsts terorismu un kreiso politiku. Tāpēc daudziem vēlētājiem Latvijā liekas, ka vienīgais ceļš, kas nepieļaus šī ārprāta atkārtošanos, ir konservatīvās vai labējās partijas un balso par tām. 

Kādas ir bagāto cilvēku interešu partijas Latvijā? 

Tādas ir praktiski visas pārējās Latvijas partijas. Mūsu gadījumā – to ir ap 10. Pa vidu vīd politiskais centrs, kas vairumā Ziemeļeiropas valstu ir zemnieku un liberālo partiju pārziņā. Latvijā tā nav. Te centrā tā sauktās „pilsētas partijas“.

Mūsu kartē iztrūkst vairākas partijas, kurām nākotnē būtu jāpiedzimst. Proti, mums nav neatkarīgas un principiālas vides aizsardzības jeb Zaļās partijas, kas parasti pieslejas kreiso blokam. Tās vienmēr ir konfliktā ar zemniekiem (kas zemi ekspluatē, reizēm bezatbildīgi), cīnās ar industriju par dabas un gaisa piesārņojumu, aizstāv katra zaķa vai stirnas intereses.  Redzot, kā Latvijā tiek iznīcināti meži (lielindustrijas loģika) un piesārņojums ūdenstilpnēs palielinās, šāda partija Latvijai būtu ļoti svarīga. Tā apvienotu visu tautību cilvēkus, kuriem dabas aizsardzība ir sirdsapziņas jautājums. Diemžēl mums šādas partijas nav un man kā vēlētājam nav kur griezties dabas aizsardzības jautājumos, lai noteiktas problēmas tiktu atrisinātas politiski un principiāli. Jā, šāda partija ļoti nepatīk zemniekiem un industrijai. Zinu. Tādu „iedibināt“ Latvijā būtu grūti, jo viss tiek pakļauts izdevīguma loģikai. To var labi novērot labējo (konservatīvo) mediju/sabiedrības slāņu attieksmē pret zviedru vides aktīvisti, pusaudzi Grētu Tunbergu. 

Kā paliek ar pārējām partijām, kuru Latvijā ir daudz un visas faktiski vienas orientācijas – konservatīvās (labējās)?

Savietoju tās  pieaugošā secībā: sākumā mērenās un noslēgumā – ekstrēmās. 

Ko vajadzētu ievērot partiju vērtējumā?

Pirms ķeramies klāt konkrēti, pavisam īsi par galvenajām kļūdām, kuras  pieļaujam mēs, kā vēlētāji. Izvēloties partiju par kuru balsot vēlēšanās. 

1. Nav pareizi neiet uz vēlēšanām, ja ir dusmas uz pašreizējiem politiķiem. Neaizejot uz vēlēšanām mēs nododam savu valsti. To pašu, par kuru ir izkarojuši vectēvi, cīnījušās vecmammas un ilgojušies mūsu vecvecāki. Paskatieties, kā cīnās ukraiņi par savu valsti. Mēs arī varam cīnīties par savējo, aizejot uz vēlēšanām un nobalsojot par partiju, kas aizstāv tieši manas un Tavas intereses.  
2. Nekad nevajag vēlēt par partiju, kurā piesaistīti savā jomā populāri cilvēki. Piemēram –  populāri aktieri, mūziķi, ārsti, žurnālisti jeb tā saucamās – „lokomotīves“.  Šie cilvēki nav politiķi un darbojas kā „mušpapīrs“. Mēs neesam mušas un neiekritīsim bedrēs, kuras mums izrok viltīgi un alkatīgi cilvēki, kas vēlas iesprukt pie valsts „siles“ aiz populāru marionešu mugurām. Tāpēc neizvēlieties partijas ar populāriem ļaudīm priekšgalā. Tā dara tikai bijušajā Padomju Savienības zonā. Citur šāds „lokomotīvju“ vai „mušpapīra“ modelis nedarbojas nemaz. Politika ir specifiska joma, kura jāpārzina. Tajā nekad nesasniedz panākums cilvēki, kas ir bijuši populāri kā mākslinieki, ārsti u.c. jomu slavenības. 
3. Izvairieties no partijām, kas diskusijās nikni kritizē citus. Tērē savu un mūsu laiku, lai izsmietu un lamātu tos, kas bijuši pie varas. Lamāt ir viegli, bet pierādīt savu patiesību – daudz grūtāk. ASV un Lielbritānijā eksistē 2 partiju modelis, tur ir pieņemts iznīcināt savu politisko pretinieku, jo ir boksa mačs: „vai nu es, vai viņš“. Tāpēc šajās valstīs ir visneglītākās priekšvēlēšanu kampaņas, kas Eiropas valstīs plaši netiek izmantotas. Kāpēc? Tāpēc, ka mums nav vai nu demokrāti, vai nu republikāņi. Vai nu toriji, vai vīgi. Nē, mums pie varas ir vairāku partiju koalīcija. Tāpēc ir daudz svarīgāk saprast, ko partija īsti piedāvā un kā risinās esošās problēmas. Ko tā piedāvā labu un derīgu. Lamāt un gānīt Krišjāni Kariņu ir viegli. Visi mēs protam saskatīt citu cilvēku trūkumus, bet savējos „baļķus“ parasti neredzam. Skatīsimies, kurai partijai izdodas pateikt ko jaunu un katram no mums svarīgu, nevis kā tiek gānīti citi cilvēki un citas partijas. 
4. Uzmanīsimies no cilvēkiem, kas runā rupjības (Šlesers, Krištopāns) un uzskata, ka bandītu žargons ir normāla lieta politikā. Šādi primitīvi cilvēki var novest tikai pie posta, jo viņiem ir noziedznieku bandas loģika. To mēs redzam šodienas Vladimira Putina rīcībā un izdarībās.
5. Nevajadzētu pieņemt biznesa cilvēkus (bijušos uzņēmumu vadītājus) politikā, jo uzņēmējdarbībā ir viena loģika, bet valsts vadīšanā – pavisam cita. Bizness vadās pēc izdevīguma principa, bet valstī visi cilvēki ir pelnījuši atbalstu – arī neizdevīgie (slimie, vājie, nabadzīgie un atkarīgie). 
6. Nav saprātīgi balsot par partijām, kuras ap sevi izveido ambiciozi uzņēmēji vai postpadomju ēras  “prihvatizetāji”: Šlesers, Lembergs, Pīlēns, brāļi Ģirģeni u.t.t. Šādas „kabatas partijas“ nemēdz rūpēties par sabiedrības vajadzībām, bet gan par saviem darījumiem.   

Kādas partijas mums piedāvā 2022. gads?

Tātad saraksta īss komentārs. Tā kā lasām no kreisās uz labo, tad sākšu no kreisās puses. 

1. Partija „Progresīvie“ – vienīgā kreisā partija. Pie varas nav bijuši valstī (līdz šim). Izcili laba demokrātiska programma, kas, acīmredzot, aizņemta no zviedru, dāņu vai norvēģu sociāldemokrātiem un lokalizēta Latvijas vajadzībām. Galvenās līnijas tās pašas, kas mūsu rietumu kaimiņiem skandināviem – veselības aprūpe, izglītība un sociālā aizsardzība, zaļais kurss un energoneatkarīgas sistēmas nodrošināšana. Vienota izglītība latviešu valodā no 1,5 gadu vecuma un pirmsskolas izglītības sistēmas uzlabošana. Zinātnei -3% no kopprodukta, mediju politika un sieviešu/bērnu tiesības. Programma izcila. Taču grūti prognozējams, kā būs ar tās realizēšanu un cilvēkiem, kas šo projektu uzņemsies ieviest dzīvē.  Tomēr partijas programma ir cerīgs pieteikums politiskam spēkam, kas mūs varētu tuvināt skandināvu  demokrātijas un pārticības līmenim. 
2. Partija „Jaunā Vienotība“ – it kā centra partija (uz to norāda attieksme pret sieviešu tiesībām). Parasti izmantoju sieviešu tiesības kā labāko rādītāju partiju orientācijai. (Stambulas konvencija). Taču 2022.gada vēlēšanām nav stratēģisku līniju, ir tikai solījumi. Pompoza pašslavināšana un apgalvojumi: „kompetence, tālredzība, godaprāts“. Rodas iespaids, ka nav bijis laika izstrādāt stratēģiju un taktiku, tāpēc jāsamierinās ar skopiem solījumiem: a)pāreja uz valsts valodu izglītībā līdz 2023.; b)nodrošināt aizsargātu mediju telpu latviešu valodā un c)klimata neitralitāti līdz 2050.gadam.  Partijai iegriež fakts, ka deputāti Eiroparlamentā strādā nevis savā (liberālā centra), bet konservatīvajā, kristīgo partiju grupā EPP, kas nav nedz liberāļu nedz demokrātu grupa. Tas ir negodīgi pret vēlētājiem, to mānīšana un tam nav attaisnojuma par „vajadzību ietekmēt procesus no lielas grupas horizonta“. 
3. „Attīstībai/Par!“ – pretrunīga partija ar dažiem labiem vaibstiem (Marija Golubeva Iekšlietu ministra amatā). Partijas programma sekla, pilna tukšiem saukļiem: „droši kopā„“, nākotnes izaicinājumi“, „ sargāt Satversmi un Eiropas vērtības“. Lai pievērstu sev uzmanību, dekoratīvi izkārto priekšplānā sabiedrībā populārus cilvēkus, cerot, ka vēlētājs uz viņiem uzķersies kā muša uz mušpapīra. To skaitā ārsts un radio slavenība Anatolijs Danilāns, Igaunijas eksprezidenta sieva Ieva Ilvesa, Mārtiņš Bondars u.c., Nav skaidrs, ko viņi darīs politikā. Rodas iespaids, ka šo partiju izveidojis kāds reklāmists kā uzlīmi precei. Populisma vajadzība parādās arī aktuālu notikumu izmantošanā savā labā – „kara pieteikšana Dānijai“ (Artis Pabriks) bēdīgi slavenajā „mātes Misānes“ sāgā, kad bērnam tika atņemts tēvs ārzemnieks, izmantojot  šīs partijas politiskās sviras populismam. 
4. Apvienotais saraksts jeb uzņēmēja Ulda Pīlēna partija, kas izveidota no vairākām sīkpartijām un politiskajiem „pārskrējējiem“ (Tavars, Kučinskis, Šmits). Novietota šeit tuvu centram, jo formāli satur Zaļo partiju. Tā diemžēl nav klasiska vides partija, bet līdz šim bijusi Aivara Lemberga „kabatas partiju“ komplektā. Uldis Pīlēns vēlēšanās nepiedalās, bet sāks vadīt šo partiju, ja tā iekļūs Saeimā. Tas nav akceptējami.
5. Saskaņa deklarē sevi kā sociāldemokrātiskā, Latvijas restarta partija. Nekad nav bijusi pie varas Latvijā, tāpēc visu kritizē. Programmā nekādi nereaģē uz Ukrainas karu (neakceptē Krieviju kā terorisma valsti), nav pamanījusi zinātnes situāciju. Atzīst, ka dod priekšroku krieviski runājošajai vēlētāju daļai (prioritārā grupa), piedāvā valsts diktatūras risinājumus valsts pārvaldē (pēc Putina modeļa) un faktiski izskatās pēc  Krievijas pagarinātā rokas Latvijas politikā. Pieprasa divvalodību, privilēģijas Krievijas pensionāriem, sava elektorāta (grupas: Rīgā, Liepājā, Daugavpilī) dzīves standarta celšanu. Tātad partija – konservatīvajiem krievu vēlētājiem, kas ir Putina politikas fani Latvijā. Rūpējas par konkrētu sabiedrības grupu, nevis par visu vēlētāju areālu kopumā tāpēc nav sociāldemokrātiska partija. 
6. Zaļo Zemnieku partija jeb Aivara Lemberga „kabatas partija“. Sekla un tukši deklaratīva programma. No malas izskatās, ka šī partija nemaz necīnās par jauniem vēlētājiem, jo ir „apbūrusi“ esošos balsotājus un cer, ka tie turpinās nekritiski sekot. Amizanta ir prasība partijas priekšvēlēšanu programmā pārtraukt izpildvaras ietekmi uz tiesu varu, kuru Lembergs pats turpina izmantot savos tiesas procesos neskaitāmus gadus pēc kārtas.  
7. Konservatīvie jeb Jāņa Bordāna partija. Piesaista slavenības: Ivars Zviedris, Ieva Akuratere un dažādu pagastu priekšniekus (Kolka, Gulbene, Stružāni) deputātu amatiem. Patētiska partija. Vēlas būt populāra un lielās ar savu tikumību un aktivitāti. Cīnās par „tradicionālo ģimeni“ gandrīz ar to pašu loģiku, kā to dara Vladimirs Putins. Lai gan atbalstīja civilās savienības likumu, kas dotu vienādās tiesības visa veida ģimenēm, arī viendzimuma. Partijas līderis J. Bordāns ir konsekventākais no politiķiem oligarha un tagad jau kriminālnoziedznieka Lemberga atklātas un slepenās ietekmes kritiķis. Apkalpo prioritāru vēlētāju grupu tieši tāpat kā visas labējās partijas.
8. Nacionālā Apvienība turpina lietot patriotiskus saukļus, ieskaitot Kārļa Zāles simboliku, taču neko jaunu programmā nepiedāvā. Drīzāk pretēji – norāda sievietei savu vietu mājās pie plīts un vides aizsardzības jomā ignorē klimata krīzi, apgalvojot, ka dabas aizsardzība notikšot „par tik par cik bizness to atļaus“. Tiek bārstītas tukšas frāzes par „taisnīgu atalgojumu“ un neatstāj sajūta, ka šis partijas grupējums  jau sen nodevis arhīvā 90.gadu sākuma spirgto entuziasmu un vīziju Latvijas nākotnei. Vēlētājus droši vien mulsinās partijas duālisms attiecībā pret Putina Krieviju. No vienas puses konsekventi un dedzīgi kritizējot visu krievisko,  lielkrievu šovinismu Latvijas vidē un karu Ukrainā. Taču pirms dažiem gadiem NA sludināja, ka Putinam jau īsti neesot alternatīvas Krievijā un nesen sajūsminājās arī par prokremlisko Ungārijas varas partiju un valsts diktatoru Orbanu, sevišķi LGTB  tiesību diskriminācijas politikā.
9. Latvijas Krievu Savienība forsē tālāk Saskaņas „sociāldemokrātisko lielkrievu modeli“ un piedāvā Vadimira Putina valsts diktatūras konservatīvismu. Tātad cenšas paņemt no Saskaņas ekstrēmi konservatīvos Putina piekritējus Latvijā.
10. Katram un katrai ir  bijušā jurista Alda Gobzema partija, kas agrāk saucās „Likums un taisnīgums“. Partijas programmas nav un līdera aktivitātes vairāk atgādina videospēli, nevis partijas stratēģiju. Cīnās atkal par tām pašām mīklainajām „tradicionālajām ģimenes vērtībām“, t.i., sūta sievietes uz virtuvi, ignorējot viņu tiesības.  Izmanto dažādas odiozā aktiera Artusa Kaimiņam raksturīgas aktivitātes: nevakcinēties pret kovidu, nēsāt Dāvida zvaigznes utt. Piedāvājot partijas darba vietā karnevālu.
11. Latvija Pirmajā vietā ir  bijušā ministra Ainara Šlesera un bijušā premjera Viļņa Krištopāna jaundibinātā partija, kas lieto Donalda Trampa un Vladimira Putina klišejas un aicinājumus. Amizantākais no tiem ir nevis sieviešu tiesību ierobežojumi, bet aicinājums „pasargāt no svešām ideoloģijām“, lai gan paši tieši ar šo arī nodarbojas.   

Apspriedīsim šo sarakstu un nākošajā sestdienā izlemsim vēlētāju un partiju atbilstību. Par ko tad karam no mums vajadzētu vēlēt nākošajās vēlēšanās. 

Liels paldies ilustrācijas veidotājam, māksliniekam Egilam Griķim