Datums: 17.02.2001
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Skandalozās filmas Buy bye beauty pirmizrāde Zviedrijas TV3 vakar noslēdzās ar asu diskusiju, kurā dominēja režisora Holendera aizstāvju viedokļi. Lai gan studijā bija uzaicināti Holendera pretinieki un piekritēji, pēdējo pozīcija guva virsroku.

Tikai viens no klātesošajiem – politiķe Ingela Sēgerštroma publiski lūdza piedošanu latviešu tautai par šo filmu. «Ļoti slikta filma. Man par to ir kauns,» atzinās politiķe, turpretī Expressen žurnāliste un rakstniece Nina Lekandera uzsvēra, ka Holendera darbs esot ļoti efektīgs un Goteborgs Posten žurnāliste Gunilla Grāna pat salīdzināja Holenderu ar Pikaso.

Strīdus ābols – pati Holendera filma demonstrēja režisora 50 minūšu garu, bravūrīgu žonglēšanu ar nepārbaudītiem faktiem un dižošanos ar iestudētām Rīgas krievu prostitūtu intervijām. Tālu no mākslas darba vai publicistikas. Filma un tai sekojošā diskusija vairāk izskatījās pēc svaidīšanās ar karstu kartupeli, kuru neviens nespēj apskatīt un noturēt plaukstā. Polu Holenderu un TV3 sērijas Tautas nams veidotājus vieno viens mērķis – pievērst sev uzmanību. Tāpēc Rīgas prostitūtas šoreiz noderēja par magnētisku «karsto kartupeli», kas nevienu (pēc būtības) neinteresē, bet noder par grabuli publikas uzmanības piesaistīšanai. Pols Holenders atkal nokļuva zviedru mediju uzmanības prožektora starā, un TV3 Tautas nams varēja ar pompu uzsākt savu pavasara sezonu. Visi ir apmierināti. Izņemot mūs – latviešus, kuru viedoklis nedz pašam Holenderam, nedz Zviedrijas Filmu institūtam (kas projektu finansēja), nedz TV3 sērijai Tautas nams nerūp. Holendera uzspiestais meitumājas zīmogs joprojām rēgojas uz Latvijas vaiga. Bail, ka nesaaug ar ādu.

Taču vispirms par motīviem.

Karsta tēma diletanta rokās

Filmas autors Pols Holenders ar savu BB Beauty mēģinājis ķerties pie ļoti karstas tēmas, taču nav pratis to kārtīgi saskatīt un profesionāli pārliecinoši pasniegt. Lai izvairītos no atbildības par nepareiziem faktiem un interpretācijām filmā, autors diskusijas beigās bija spiests atzīt, ka filma esat vairāk mākslas darbs, nevis dokumentāls pētījums. Pēdējais gan faktiski nenozīmē, ka ar vārdu māksla varētu atļauties piesegt paviršību, seklumu, klajus melus un pat varmācību. Taču vienu ļoti būtisku aspektu viņš ir aktualizējis, proti, mežonīga seksa industrija Latvijā tomēr pastāv.

Lai gan zviedru režisors nav varējis (spējis) profesionāli korekti tikt galā ar dzīves piedāvāto materiālu, viņš spēris pirmo soli – pievērsis šai tēmai uzmanību. Nevienam nav noslēpums, ka masveida prostitūcija Rīgā pastāv, ka sabiedrība Latvijā pret šiem procesiem izturas samērā vienaldzīgi un šajā jomā valda ļoti daudzi mīti, ko cilvēki ir ieņēmuši galvā, kaut arī tie neatbilst patiesībai. Viens no tādiem ir TV3 pārraides diskusijā pieminētais jēdziens «laimīgā mauka» (den glada horan), kuru filmā publiski sludina un pielūdz it kā latviešu vīrieši. Pols Holenders uzsvēra, ka vīri Latvijā ir ļoti augstās domās par vietējo sieviešu seksapīlu. «Mūsu sievietes ir tās asākās, visu apskaustas» un ļoti apmierinātas ar savu prostitūciju. Šis mīts Rīgā izplatoties, un tieši šī iemesla dēļ esot vajadzīga šoka terapija. To, kas ir prostitūcija, Zviedrijā nevienam nav jāpierāda – uzsvēra Ingela Sēgerštroma, tupretī Pols Holenders akcentēja, ka Latvijā «to tā neuztver». Gunila Grāna nonāca pie secinājuma, ka visa šī filma ir «vīrišķīgo uzskatu krīzes» demonstrējums.

Pēdējais, šķiet, ir tuvu patiesībai arī autora sakarā. Pols Holenders ar savu «vīrišķības» problēmu noņemas jau sen. Abas viņa iepriekšējās filmas ir veltītas pedofilijas atmaskošanai, jo pats režisors bērnībā no tās ir cietis un tāpēc iepriekšējās filmās Žurnāls un Pelle Policists (1998) viņš nodarbojas ar orālseksu kameras priekšā un akta laikā atmasko policistu kā pedofīlu. Tāpēc arī šajā – pēdējā – filmā viņš finišē ar dzimumaktu viesnīcas gultā, «darot tā, kā Zviedrija dara ar Latviju». Pēdējais īpaši nepārliecina, taču galveno viņš panāca, jo 10 sekundes ar katru no Rīgas priekameitām filmas BB beauty pēdējos kadros pamatīgi nokaitināja zviedru publiku.

Ja gribi seksu – maksā

Dzimumakta rādīšana publiskajā televīzija, kino u.tml. Zviedrijā ir aizliegta. «Kāpēc tu darīji ar latviešu sievietēm to, kas Zviedrijā ir aizliegts,» TV diskusiju laikā protestēja Ingela Sederštroma. «Kāpēc bija vajadzīgs viss šis teātris? Vai nepietika, ka tu parādīji, kas Rīgā notiek, kamdēļ bija vajadzīga publiska latviešu sieviešu pazemošana?» Pols Holenders atzinās, ka katrai ielasmeitai Rīgā esot labi samaksājis honorāru trīs mēnešalgu apmērā un iepriekš esot apspriests sadarbības līgums – intervija un sekss kameras priekšā. Klātesošie mākslas eksperti Nina Lekandera un Hans Juhans Degīrs uzsvēra, ka provokācija mākslā esot gana laba metode un, kā norādīja Gunila Grāna – «šajās valstīs ap mums tas nav nekas satraucošs» (ar to bija jāsaprot, ka tādā valstī kā Latvija var atļauties to, kas cilvilizētā sabiedrībā nav pieņemams).

Diskusijas laikā liela uzmanība tika pievērsta apstāklim, ka Pols Holenders saņēma šīs filmas veidošanai 300 000 SEK Zviedrijas Filmu institūta pabalstu.

Par zviedru nodokļu maksātāju naudu viņš ir nopircis runātgribētājus – pašas prostitūtas un pat viņu potenciālos dzīvesbiedrus. Kā kaujas sauciens cauri Holendera gara darbam izskan sauklis – «Ja gribi seksu, tad maksā ragā!». Latvijas dalībnieki šo saukli filmā realizē dzīvē, un pēc tam, kad ir noslēgusies intervija ar romantisku latviešu pāri, kas gatavojas decembrī precēties un zvēr viens otram mīlu un aizstāvību, Pols Holenders nekavējoties (nākamajā kadrā) izmēģina nākamo līgavu Ritu savā viesnīcas gultā, jaunajam vīram – dūšīgajam galdniekam Andrejam – izvairīgi klātesot un noraugoties notiekošajā.

Zviedru kapitālisti Latvijā

Skatītājus visvairāk šokē filmas beigu kadri, 10 sekunžu sekvences, kurās režisors demonstrē dzimumaktu ar savām intervējamām varonēm. Šo kadru mērķis esot nodemonstrēt «natūrā», ka viņš kā zviedrs ar latvietēm dara to pašu, ko ar Latviju dara zviedru kapitāls. Diskusijas laikā žurnālists Roberts Ašbergs izteica zināmu pārsteigumu par autora seksatlētismu un brīnījās, kā tik nepiemērotos apstākļos var panākt erekciju. Pols Holenders kautrīgi atzinās, ka «tas nebija viegli», taču ar lielu apņēmību uz 10 sekundēm tas esot izdevies, un rezultātā tapuši šie metaforiskie kadri, kas sacēla kājās visu Zviedriju.

Visus apgalvojumus, ka Holenders to darīja, lai pievērstu uzmanību sev kā personai, viņš kategoriski noraidīja. Viņš esot «ieģērbies blēža āda», lai parādītu cik neganti ir zviedru izsūcēji. Neesot arī perverss, un, pēc Karla Juhana Degīra domām «pēdējās filmas ainas ir brīnišķīgs fināls, elegants savā formā un saturā».

Diemžēl zviedru uzņēmēji, kas investē Latvijā un strādā Rīgā, jūtas pazemoti par šādu primitīvu salīdzinājumu. Piemēram, Svenska Dagbladet žurnālists uzskata: «Visi šie muļķīgie apgalvojumi ir kliedzoši, nejēdzīgi un stulbi savā tumsonībā. Filma ir tik amatieriska, ka vislabāk viņu pašu vajadzētu piekaut!»

Darbatautas izsūcēji

Holenders nenogurstoši apgalvo, ka prostitūcija Latvijā esot tikai tāpēc, ka zviedru uzņēmumos maksājot pārāk mazu algu. Viņš kritizē zviedru kapitālismu Latvijā, taču ar marksista-ļeņinista cienīgu apmātību neredz, ka «darbaļaužu ekspluatācija» notiek jebkurā tirgus ekonomikā. Visās valstīs. Ja gribam akceptēt kapitālisma ekonomiku (kas tomēr praksē izrādās labāka par sociālismu), tad mums nav ko šausmināties, ka jebkurš kapitālists meklēs vietu, kur nopelnīt vairāk ar iespējami mazākām izmaksām. Arī Zviedrijā, tāpat jebkurā citā Eiropas valstī, notiek «darbaļaužu ekspluatācija», tikai te ir paspējis attīstīties kapitālisms ar cilvēcīgāku seju un strādnieki saņem vismaz tik daudz, lai varētu puslīdz sevi nodrošināt. Šī filma faktiski atbalsta naudīgās zviedru arodbiedrības, kas visu laiku cīnās pret to, ka zviedru uzņēmumi pamet Zviedriju un pārceļ savu ražošanu uz valstīm ar zemākām darbaspēka izmaksām.

Šīs arodbiedrības ir spēcīgas un ietekmīgas. Tā spēj un prot būtiski ietekmēt ne tikai valdības kursu, bet arī strādājošo kolektīvos darba līgumus (kas Zviedrijā ir gandrīz obligāti) un darba algas līmeni. Vecajos, labajos laikos, kad Zviedrija bija pārticības paraugzeme, ekonomiskās un finansu krīzes tuvums bija aiz kalniem un zviedru vairākums dzīvoja pāri līdzekļiem, arodbiedrības varēja un drīkstēja spiest uz ražotājiem ar proletkulta cienīgām metodēm. Taču tagad ir citi laiki. Dzīves standarts valstī krītas, nabadzīgo iedzīvotāju slāņi pieaug, agrāko paaudžu vieglprātīgi iztērētā nauda jāatdod mazbērniem, taču nodokļu līmenis nesamazinās. Tāpēc nav neparasti, ka zviedru uzņēmumi pēdējo desmit gadu laikā intensīvi pārceļas uz ārzemēm (piemēram, Ericsson, Volvo, apģērbu industrija u.c.). Mērķis ir panākt rentablāku ražošanu, jo arodbiedrību mākslīgi uzskrūvētās darba algas valstī esošie uzņēmumi nespēj vairs pacelt. Tāpēc Made in Sweden tagad tiek reāli ražots Āzijā, Spānijā, Portugālē un pēdējos gados arī – Baltijas valstīs. Zviedru sabiedrībai tas nepatīk, jo aizvien vairāk cilvēku paliek bez darba un darba deficīts turpina pieaugt. Šādā situācijā zviedru avīzes, radio un TV ļoti labprāt dodas PR ceļojumos uz vietām, kur dislocējušies «aizbēgušie pašmāju uzņēmumi», un gatavo šaušalīgus rakstus par «igauņu strādnieču beztiesīgajiem apstākļiem» vai «katastrofālo stāvokli Juglas manufaktūrā» utt.

Pavisam nesen varējām lasīt angļu avīzēs, ka Ogres trikotāžas rūpnīcas strādnieces ir novestas līdz tādam izmisumam, ka spiestas «lasīt mežā sēnes», lai paēstu. Arī zviedru presē samērā bieži lasāmi stāsti par to, kā latviešu strādnieki spiesti vārīt «balandu zupu», jo zviedriem piederošie uzņēmumi maksā strādājošiem tik mazu darba algu, ka «nepietiek pat kartupeļu mizām».

Šī liekulīgā līdzjūtība caurauž arī Pola Holendera filmu, jo nemitīgi tiek apgalvots, ka gigantisko sieviešu prostitūciju Rīgā nosaka zemais algu līmenis uzņēmumos, kas pieder zviedriem.

Filma jārāda Latvijā

Holendera filma ir jānoskatās Latvijas publikai. Šosvētdien Latvijas televīzijā tiks demonstrēti fragmenti no šīs filmas, taču aktuālās nostādnes varētu interesēt arī kopumā. Nevis tāpēc, ka filma ir laba, bet tieši tāpēc, ka tā parāda, ko zviedri domā par Latviju, un no tās var izdarīt secinājumus arī tie, kas jūtas pazemoti. Diskusijā Holenders uzsvēra, ka nav gribējis pazemot Latviju un latvietes. Taču, par spīti viņa it kā labajiem nodomiem, tas tomēr ir noticis. Pazemoti jūtas gan zviedri, gan latvieši.

No Latvijas puses uzaicinātais avīzes Dienas Bizness reportieris Juris Kaža nepaspēja pretoties plašākā frontē. Viņš paguva uzteikt ārzemju investīcijas Latvijā un nosodīt faktu nepatiesību Holendera filmā.

Taču visvairāk pārsteidz Latvijas vētsniecības vadības un īpaši tās preses atašeja bezdarbība.

Latvijas vēstniecība demonstrē strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs, nevis raksta un organizē konstruktīvas publikācijas par Latviju Zviedrijas medijos. Šī bija tā reize, kad Latvijai bija iespēja, izmantojot karsto tēmu, nokļūt jebkuras avīzes un TV stacijas programmās ar savu viedokli, mēģinot vismaz sākt nomazgāt nepelnīti uzspiesto kauna zīmi no Latvijas sejas.