Pēdējā septembra sestdiena : kross un lapu čaukstēšana

2013. gada 28. septembris

Šodien manā salā ieradušies Līdinges skrējiena dalībnieki.

Pasākums ir populārs un dalībnieku (kā parasti) tajā daudz. Sviedriem noplūduši kungi, dāmas, jaunieši un jaunavas, meitenes un puikas.  Šodien skrien pieaugušie. Bērni jozīs rīt no rīta.

Vietējiem iedzīvotājiem šis kross nozīmē slēgtus autoceļus, burzmu centrā un sporta funkcionārus uz katra stūra.

Pirmās mani sagaidīja brašas meitenes, kas sargāja skrējēju drošību un bija ”iekārtojušās” tieši uz brauktuves. Kā sokas? Labi! Vai nav bail sēdēt uz brauktuves? Nē, neesot, visi jau tāpat zinot kas te notiek.

Gaiss smaržoja pēc aizejošās, lieliskās vasaras un kaut kur (tepat aiz krūmiem) tumsiņā jau bija noslēpies sals, kas ieradīsies jau šonakt, lai nokostu pāris lapu un kaimiņa zirņus.

Tuvojoties skrējiena vietai gaisā virmoja mūzika un smaga elpošana, jo dalībnieki tikko bija pievārējuši pašu smagāko trases posmu – ”Asarīšu nogāzi”, kas faktiski ir skarbs pārbaudījums ikvienam skrējējam.

Te funkcionāri dalīja ūdeni un cukurūdeņus, kas nu kuram patīk. Pa zemi ripoja papīra glāzes, kas čabinājās kā viltoti eži.

Zibēja fotokameras un (pa vidu visam) smejas bērni.

Kāds vieglprātīgs skrējējs šeit atstājis savu velosipēdu. Nepieslēgtu. Baltu un vientuļu. Laukos jau nezog. Te ir gandrīz tāpat kā laukos.

Mans soliņs pie jūras izskatījās noskumis, jo (laikam!) sajūt bargas ziemas tuvumu.

Pagaidām vēl  siltums turas kaut kur gaisa augšpusē un pa jūru vēl joņo laivas un pīles. Pa gaisu lido vārga ceptu zivju smarža un es zinu, ka jāsāk meklēt atvilknē cimdi.

Es saņemšos un nebēdāšos. Bet vasaru man žēl. Ļoti žēl!

Otrs kaimiņš savu laivu jau ieziemojis mājiņā. Viņš ir apzinīgs, viemēr visu paredz laikā un neko nenokavē. Pedanti balsta mūsu dzīves stabilitāti. Ko mēs darītu, ja viņu nebūtu? Viņi padara mūsu dzīvi ciklisku un stabilu.

 

Leonards aizgājis ciemos.

Jūlijas arī nav mājās.

Turpretī daži joprojām iedomājas, ka ir vasara un vēl varēs kuģot un sauļoties. Miegt acis kā kaķi saulei parādoties un grauzt saldējumu karstumā un saules vidū.

Daži domā, ka siltums ievilksies līdz janvārim.

Daži tā domā…

Tikmēr…

Septembris maigi skatās uz mums.

Ziema nav tālu.

Vai jūs to jūtat?

Medus pirkstgali un magnetizējošie citrona tauriņi

2013. gada 25. septembris

Arcángel, Patricia Guerrero

Arcángel, Patricia Guerrero

Mākslai piemīt savāda gražība – tā var neierasties uz ievērojamu (pasaulē plaši pazīstamu) izpārdotu mākslinieku koncertu, taču var uznirt (pavisam negaidot) drēgnā amatieru klubiņā. Kā geizers, kura kustības nevar prognozēt. Mākslas brīnums ir laimes stunda visiem tiem, kuri to saprot.

Šoreiz viņa ieradās.  

Tas notika šovakar, kad Māksla metās pa taisno uz Mosebakes dienvidu teātra skatuvi Stokholmā un tur uzkavējās vismaz 2 stundas. Aplaimojot koncertzāli, kurā mēdz regulāri notikt savādie koncerti. Nepieradinātie.

Šovakar visas vietas parterā un abos balkonos bija izpārdotas.

Vainīgais – spāņu dziedātājs Arcángel : viens no mūsu laika ievērojamākajiem flamenko vokālistiem ar perfektu, elegantu toni, skaidru tembru un šarmu, kas viņam seko visās turnejās. Arī Stokholmā, šovakar.

Arcángel nāk no talantīgas bērnības, jo ir sācis dziedāt uz skatuves jau 10 gadu vecumā un var droši lepoties ar flamenko pasaules lielāko balvu – uzvaru desmitajā Bienal de Flamenco Seviļā. Viņš prot uzvarēt un iekarot žūrijas un skatītājus. Ceļu pie triumfa viņam bruģējuši ģeniālie flamenko dejotāji: Eva la Yerbabuena, Javier Barón un Israel Galván.

Šovakar viņš rosījās uz skatuves kopā ar dejotāju Patricia Guerrero, ģitāristu Dani de Morón un ritma grupu Los Mellis.

Koncerta uvertīra sākās septītajā stāvā kur zviedru flamenko ģitārists  Per Lenner (stundu pirms koncerta) kopā ar vokālisti Safouru Safavi un flamenko dejotāju Josefini Chiacchiero iepazīstināja publiku ar flamenko loģiku. Tas bija gudri darīts. Zāle tika iesildīta caur priekšspēli un izglītota par to kas īsti ir flamenko māksla, kas ir tās iekšējā loģika un kādā veidā publika var produktīvi piedalīties skatuves mākslinieciskajā jaunradē.

Mans flamenko skolotājs Juhan de la Cruz attiecās dejot ”izglītojošo priekšspēli”, jo neesot pienācīgi apģērbies, taču palmas mēs visi ritmizējām kolektīvi gan 3, gan 4 gan 12 taktīs un vienā mirklī lielais starta brīdis bija klāt: koncerts varēja sākties.

Kas ir flamenko? 

Balss, dejas un ģitāras sadarbība, kas balstās uz noteiktu ritma kompasu. 

”Kompass nosaka visu, kompass magnetizē”, – kādreiz atzinās Garsijs Lorka. Par to varēju pārliecināties brīdī, kad visus četrus krēslus uz tukšās un sarkanā skatuves okupēja četri jauni kungi un iedarbināja pirmo kompasu. Ar to arī viss sākās.

Māksla bija klāt : ģitāra jautāja – deja atbildēja sarkanā lakatā ietinusies un ar pārdabiski garām rokām stāstot par solea smeldzi, kuru saprot tikai tie, kas kādreiz ir bijuši nelaimīgi iemīlējušies. Volāni, plaukstas un sviedri, kas ir tik pat sāļi kā asinis.

Voltas, voltas un voltas, saldas kā medū iemērkti pirkstu gali un vieglas kā dzeltenā tauriņa sapnis. Atbrīvoti, viegli un patiesi runāja dejotāja ar saviem svārkiem savām kurpēm un mums. 

Nobeigumā detonēja allegria, popmūzikas ietekmē. Akordi plosījās kā zirņi, kas iebērti veļas mašīnā un visbeidzot Viņas Majestāte kaisle jeb enerģētisms, kas okupēja telpu un nelaida vaļā visus, kas tur atradās.

Deja esot saruna ar Dievu. Tie, kas nedejo – nevar sarunāties. 

Dejosim!

Krievijas kara balons piepūšas arī Ziemeļeiropā

2013, gada 23. septembrī speciāli TVnet.

Putins. Krievija manevri Zapad TVnet karikatura

Attēls no TVnet

Krievija šobrīd masīvi palielina savu klātbūtni Arktikā. Šim nolūkam no jauna tikko «atvērta» sava militārā bāze Ziemeļu ledus okeāna salās. To aiznagloja 1993. gadā un tagad atkal ver vaļā, «tīrot putekļus no palodzēm» jeb atvelkot uz pamesto arktisko bāzi desmit kara kuģus un četrus atomledlaužus.

Putins izrieš krūtis. «Ar šo tiek demonstrēts kārtējais krievu mēģinājums pārņemt kontroli jūrā, kas ieskauj ziemeļu jūras ceļus starp Eiropu uz Āziju, no Karas jūras līdz Beringa jūras šaurumam. Globālā sasilšana ir radījusi priekšnosacījumus satiksmes intensifikācijai šajā pasaules telpā», – konstatē trešdienas SR.

Līdz 2020. gadam tikšot uzbūvēti vienpadsmit jauni robežkontroles punkti un notiks intensīva patrulēšana gar sasalušajām Krievijas valsts robežām.

Protams, ka Putina ambīcijas ledus zemes aneksijai ir strīdīgs jautājums, jo uz šo reģionu savas pretenzijas izsaka arī Kanāda un Norvēģija.

Saprotams, ka Putina cerības koncentrējas arī ap gāzes un naftas krājumiem, kas šajā zonā it kā ir pieejami lielā apjomā.

2007.gadā krievu zemūdene novietoja ledus okeāna dibenā Krievijas karogu, šādi marķējot savu teritoriju. Minētais žests izpelnījās pasaules mediju ironiju. Lai gan Putina pēkšņā vajadzēšana palielināt Krievijas robežas faktiski ir vairāk pamats bažām nevis amizierim.

Baltijas bažas

Par Igaunijas prezidenta Tomasas Hendrika Ilvesa aktuālajām bažām sakarā ar otra Krievijas militāro muskuļu demonstrācijas seansu Baltijas jūrā šonedēļ, ir jau plaši rakstīts un apspriests gan Skandināvijas gan arī mūsu Latvijas medijos.

Satraukums minēto bažu virzienā sākās šopavasar, 22. aprīlī, kad krievu kara lidmašīnas pēkšņi sāka vingrināties uzbrukt militāriem mērķiem Zviedrijā. Lielās piektdienas miers tobrīd tika saraustīts lupatās kā vecs aizkars, kuru zviedru kreisie visus pēckara gadus mēģinājuši aizvilkt priekšā zviedru publiskajai nervozitātei kā argumentu, ka Krievija nav agresīva, bet gan ļoti miermīlīga valsts. Kāds laikam tam bija noticējis.

Tāpēc šogad zviedriem nebija vairs nekādu aizsardzības spēju laikā, kad (viņus aizstāvēt) no Lietuvas bāzes pacēlās gaisā dāņu NATO iznīcinātāji.

Igaunijas prezidents intervijā zviedru avīzei Svenska Dagbladet pamatoti norādīja, ka šādi, negaidīti incidenti no Krievijas puses piespiež atjēgties no laiskuma visas Baltijas jūras zonas valstis, jo «mēs diemžēl nedzīvojam mūžīgā miera pasaulē», – uzsvēra Ilvess.

Šoruden visi manevrēs intensīvi

No 6. līdz 19. septembrim Northern Coasts 2013 ņēmās pa Baltijas jūras centrālo un dienvidu zonu. Piedalījās 15 ES un NATO valstis, 40 karakuģi, 25 kara lidmašīnas, helikopteri un 500 ierindnieku.

Piektdien 20. septembrī sākas Putina atbilde uz notikušo jeb operācija «Zapad» 2013. Krievijas un Baltkrievijas manevri norisināsies Bārenca un Baltijas jūrās. Piedaloties 60 kara lidmašīnām, 250 tankiem un 13 000 karavīriem.

Paralēli no 16. līdz 26. septembrim Artic Challenge Exercise veiks 50 kaujas lidojumus virs Zemeļzviedrijas, Somijas un Norvēģijas. Manevros piedalīsies arī ASV un Lielbritānija.

No 23. līdz 27. septembrim «pretinieki» satiksies kopējos manevros, vienotā kaujā pret pasaules terorismu. Krievijas un NATO valstis veiks trīs kopīgas operācijas:

1) Baltijas jūras centrālajā daļā (Krievijas, Polija),

2) Eiropas dienvidu zonā (Krievija, Turcija) un

3) ziemeļu sektorā (Krievija, Norvēģija).

Novembra sākumā (2.-9.11.) notiks NATO pirmais manevrs ar ātrās reaģēšanas spēkiem (NRF) Latvijā un Polijā, kurā piedalīsies 6000 militārpersonas.

Novembra beigās (15.- 20.11.) neitrālie zviedri manevrēs paši savā Skonē.

»Krievi nāk», – atbalss vai trauksmes signāls

» Mēs viņiem neuzbrūkam,» – intervijā SvD uzvēra Igaunijas prezidents, norādot, ka «tie, kas mēģinās uzbrukt kādai no Baltijas valstīm, būs spiesti rēķināties ar NATO alianses reakciju. «Tas nozīmē, ka NATO šādā aizsardzības situācija var cirst pretī vienalga kur pret uzbrucēja teritoriju», – konstatē vadošais zviedru drošības politikas komentētājs Mikaels Holmštrēms.

Gaidāmo manevru «Steadfast Jazz» izvēršanās Polijā un Latvijā esot konkrēta atbilde uz Krievijas agresīvo uzvedību. Tā apgalvo Igaunijas prezidents un šo nostāju lielā mērā marķēja arī ASV prezidents Baraks Obama aizvadītās Baltijas valstu prezidentu vizītes laikā Baltajā namā.

Pagaidām Krievija Baltijas valstu zonā ir joprojām visspēcīgāk bruņotā valsts. Piemēram, 2012. gadā Putins investēja savas valsts aizsardzības industrijā 4,4 % no nacionālā kopprodukta. Otrajā vietā atrodas Igaunija un Polija ar 1,9% (SIPRI). Zviedrija šajā skalā ir tikai 8. vietā ar 1,2% un mobilizācijas jomā godpilnajā trešajā vietā no beigām, apsteidzot vienīgi Latviju un Lietuvu (International Institute for Strategic Studies).

Zviedrija joprojām skaitās neitrāla valsts un tāpēc var «ekonomēt» savus militāros izdevumus, lai gan formāli cer uz NATO palīdzību, ja «krievi nāks» bez pieklauvēšanas.

Protams, ka Krievijas armija šodien ir spēcīgākā Ziemeļeiropā. Manevru apjoms Putina gvardei jau sasniedzis PSRS laika intensīvāko līmeni. Profesionālais līmenis ir pietiekami augsts un virsnieki ar pieredzi Afganistānas un Gruzijas kara frontēs.

»Katrai valstij ir tiesības veikt militārus manevrus savās teritorijā, taču krievu manevru scenāriji var tikt apšaubīti. Tāpēc, ka to mērķis ir nevis savas teritorijas aizsargāšana, bet mācības iekļauj savā manevru zonā arī svešās teritorijās (..) Tieši šis apstāklis dara mūs nemierīgus», – uzsver avīzei Latvijas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš nav apmierināts par Vācijas pasivitāti Latvijas gaidāmo manevru laikā.

Lielie puiši atkal spēlē kariņus uz Baltijas jūras skatuves. Sēžu krastā un neaplaudēju, jo karogi jūras dzelmē un baloni virs jūras nav tīkamas atrakcijas. Nedz pašam, nedz normālam Krievijas Sašam.

 

Uz sapuvušiem pamatiem grīļojoties jeb iebiedēšana un mobings skolā

2013. gada 23. septembrī speciāli TVnet.

skolaNav normāli, ja cilvēki kļūst vardarbīgi savstarpējās attiecībās. Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varas palīdzību. Diemžēl šī nekonstruktīvā rīcība arī šodien turpinās personu, grupu, valstu un civilizāciju savstarpējo attiecību kārtošanā.

Mēdz teikt, ka tie, kas iepazinuši homo sapiens ļaunumu labāk sev izvēlas mājdzīvnieku vai grāmatu sabiedrību. Tā dara tie, kam ir iespējas izvēlēties.

Skolnieciņam šī izvēles iespējas nav.

Visi mēs, cienījamo lasītāj, esam gājuši cauri skolas slūžām savā lieliskajā dzīvē!

To pieprasa civilizētas valsts prasību standarts, jo «skolā gudrības mums māca, mājās muļķi paliksim!».

Taču skola nav tikai atzīmes un liecības, mājas darbi un ekskursijas. Tā ir vieta, kurā gados vecāki vai «ietekmīgi» skolasbiedri ierāda mums vietu esošajā hierarhijā. Šis process ir nežēlīgs un gandrīz neredzams.

Neticat?

Tad sāksim no beigām. No rezultāta. No melnā fināla.

Bērnu un jauniešu pašnāvību skaita ziņā Latvija ir sestajā vietā Eiropas Savienības valstu vidū. Turklāt pašnāvības ir biežākais nāves cēlonis 15 līdz 19 gadu veco Latvijas jauniešu grupā. Tie ir cilvēki, kas lielāko savas dzīves daļu pavada skolā.

Skola nav izolēta no pārējās sabiedrības. Bērni tur savstarpēji izrīkojas tieši tāpat kā viņi to redz darām masu medijos, ģimenē, uz ielas un sabiedrībā kopumā. «Strādāju skolā jau 27 gadus un varu teikt, ka pēdējā laikā vardarbības gadījumu skaits skolās ir jūtami palielinājies. « (M.Jansone, Delfi, 19.03.2008).

Epizodes no mūsu skolēnu savstarpējās izrēķināšanās ir parādījušās ari medijos: Ziemeļvalstu ģimnāzijā kāda 6.klases skolniece pēc pret viņu vērstām rupjībām pamet skolu; publisks kautiņš stundas laikā fiksēts video internetā, kurā bija vērojama kādas Cēsu skolas nesimpātiska ikdiena; Ķekavas vidusskolas 8.klases skolniece piedzīvo publisku pazemošanu un ņirgāšanos no vienaudžu puses, jo vienaudži meiteni situši, likuši rāpot pa zemi un bučot svešus apavus. Pazemošanas aktu skolas biedri iemūžinājuši mobilo telefonu video kamerās. Tagad to var apskatīt visi, arī jūs, cienījamo lasītāj! Diemžēl.

Pēc Ķekavas iedzīvotāju teiktā, šajā skolā regulāri notiek vardarbības gadījumi, turklāt pusaudži neaprobežojas ar emocionālo teroru vien. Ķekavas vidusskolas skolēni regulāri piedaloties tā saucamajās «strelkās», kad pilsētas Estrādē pulcējas jaunieši ar mērķi atrisināt savstarpējos konfliktus. Šādās «strelkās» piedalās gan konfliktā iesaistītās puses, gan vairāki desmiti skatītāju, kas notiekošo filmē ar mobilo telefonu kamerām. Notikuma vietai garām ejot arī skolas darbinieki, taču līdz šim neesot bijuši gadījumi radikāli risināt samilzušo problēmu.

Mums nav vārda

Nezinu, kāpēc skolēnu savstarpējo izrēķināšanos Ķekavā sauc par «strelkām», taču viens ir skaidrs -mums latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu vecāko skolēnu tieksmi pakļaut jaunākos ar iebiedēšanas un pazemošanās palīdzību.

Kaimiņzemē zviedriem kopš 18.gs. šī procesa apzīmēšanai tiek lietots vārds «pennalism» (no vārda, kas apzīmē skolas penāli). Mums pagaidām skaudrā, impulsīvā «skolas pazemojuma» vārda vietā eksistē izplūdis apzīmējums: «publiska pazemošana un ņirgāšanās no vienaudžu puses». Konkrēta, viena vārda skolēnu savstarpējai publiskai pazemošanai latviešu valodā joprojām nav.

Otrs līdzīgs process, kas jau demonstrē nākamo soli jeb sistemātiskumu pazemojumos pret vienaudžiem tiek apzīmēts ar svešvārdu un tas ir «mobings», kas nozīmē agresīvu un pazemojošu rīcību pret kādu konkrētu personu, kura atrodas atkarīgā vai pakārtotā stāvoklī. Tātad «penālisms» ir spontāna vecāko un spēcīgāko skolēnu izrēķināšanās ar jaunākajiem, bet sistemātiska šīs vajāšanās izmantošanā attiecībās ir jau «mobings».

Valsts policijas mājas lapā jauniešiem vardarbību skolā raksturo kā procesu. Tātad «tiek uzskatīts, kas skolēns cieš no vardarbības tad, ja viņš ir atkārtoti un laika gaitā pakļauts negatīvām darbībām un attieksmēm no viena vai vairāku skolēnu vai skolotāju puses». Tālāk tiek precizēts kas ir fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība.

Vai pamanījāt, ka vardarbība netiek fiksēta pēc pirmās skolas biedra pļaukas vai izsmiekla? Tikai pēc «atkārtotiem pazemojumiem».

Atsevišķie pliķi un dūrieni nav nekas.

Zarnas un gludeklis

Man šķiet, ka es zinu kāpēc mums nav vārda pirmajai pļaukai skolā. Tāpēc, ka bērnu savstarpējā izrēķināšanās netiek uzskatīta par nopietnu problēmu. Visos laikos, taču puišeļi skolās ir kāvušies un meitenes plūkušās. Tas taču veselīgi, vai ne? Mēs pat izvairāmies saukt sitēju par varmāku un iekaustīto par upuri, jo «kam gan negadās»? Bez tam varmākas vienmēr visos laikos un vietās (arī skolā) noliedz vardarbības faktu vai arī uzsver, ka tas nav bijis nekas sevišķs. Parasti tiek vainots upuris, apkārtējie vai apstākļi. Noklusējot pāridarījumu, mēs – klusējošais vairākums, stiprinām uzbrucēja varas apziņu un sitējs turpina iesākto.

Vēl vairāk – zināma sabiedrības daļa uzskata, ka skola un dienests armijā ar tiem piemītošo «penālismu» un «dedovščinu» ir noderīga rūdījuma kalve gļēvajiem, izlutinātajiem, kautrīgajiem. Tāpēc bēdīgi slavenās, tikko slēgtās un no jauna atvērtās zviedru Lundsbergas internātskolas analizē (skat. Zviedrijas skolu inspekcijas ziņojumu 1700 lpp. apjomā) var izlasīt pagalma nepatīkamas lietas. Izrādās, ka skolas valdes Vecāku komiteja pilnība atbalstījusi skolēnu iekšējās pašregulācijas sistēmu – vecākie audzēkņi «audzinājuši» jaunākos, kā to uzskatījuši par pareizu (izmantošana, iekaustīšana, seksuāla pazemošana). Jauniņie, kas solīdajā skolā tika oficiāli saukāti par «zarnām», bija spiesti 100% pakļauties «vecajo» pavēlēm bez ierunām: iesācējs regulāri gludinājis 20 kreklus, kāds cits katru nakti bijis spiests pieņemt savā kopmītnes istabiņā 3 absolventus seksuālām aktivitātēm un iekaustīšanai klases biedru priekšā, vēl divi citi tikko 24. augustā bija spiesti pieņemt «kristības» izjūtot kā karsts gludeklis sadedzina viņu muguras ādu. Pazemojumu saraksts iznāk garš un mani šajā fenomenā pārsteidz divas lietas: 1) upuru fanātiskā klusēšana, 2) mēmā vairākuma aklums.

Piemēram, inspekcijas laikā internāta audzēkņi kategoriski atteikušies klausīt skolotāja lūgumam naktī aizslēgt savu istabiņu durvis. Spīdzinātāju mafija šādu soli viņiem nepiedotu. Aizslēdzot naktī istabu, nākamajā dienā skolas gaiteņos «dzīves» šādam drošulim vairs nebūtu.

»Jaunieši bieži baidās vērsties pret vardarbību, jo domā, ka sekos atriebība» (Vardarbība skolā. Latvijas Valsts policijas mājas lapa jauniešiem).

Paklausība un karjera

Tracis ar Lundsbergas «smalkās skolas» slēgšanu/atkalatvēršanu nav tikai zviedriem raksturīga problēma. Protams, ka šo seno skolu zviedri formēja izmantojot britu internātskolu tradīcijas un daudzi (arī pie mums!) ir pārliecināti, ka skolēnu savstarpējā «audzinošā izrēķināšanās» nāk visiem par labu: vājie iemācās paklausību un spēcīgie apgūst varas pielietošanas tehniku.

Šodien jūs pielienat niknajam spīdzinātājam Pēterim un gludiniet viņa veļu, lai pēc 10 gadiem šis pats Pēteris jums izkārtotu darba vietu Briseles Eirokomisijā. Tieši šis motīvs liek daudziem ietekmīgiem zviedriem sūtīt savus bērnus mācīties Lundsbergas skolā un nepievērst uzmanību zilumiem uz dēlu un meitu ķermeņiem. Karjera pieprasa pazīšanos un upurus. Vai pie mums Latvijā ir citādi? Vai nozīmīgus amatus piešķiram piemērotākajiem darbiniekiem vai tomēr lojāliem paziņām? Klases biedriem, skolas biedriem, sporta komandas biedriem vai kaimiņiem?

Mēs svaram kritizēt notikušo, bet vai tāpēc tiks nomainītas tradīcijas? Rūdījuma kalves ar nosaukumu – skolas?

Savaldīšanas metodes

Man šķiet, ka visbriesmīgākais šajā skolas varmācības fenomenā ir nevis nelietīgu cilvēku ļaunums, bet gan godprātīgu un atbildīgu cilvēku gļēvums masīvas nelietības priekšā. Varmāka parasti noliedz vardarbības faktu vai arī saka, kas tas nav bijis nekas sevišķs un pieaugušo iesaistīšanās reizēm vairāk traucē nekā palīdz.

»Situācija ir visai dramatiska. Visās Rīgas skolās darbojas skolas psihologs vai sociālais darbinieks, taču lauku skolās šādas atbalsta personas ne vienmēr ir pieejamas. Turklāt tas, ka skolā ir šādi cilvēki, nebūt negarantē mieru. Nav arī gaidāms, ka tuvākajos gados situācija pusaudžu vardarbības jautājumā jūtami uzlabosies, jo jāpaiet ilgākam laikam, lai skolas psihologa un sociālā pedagoga darbība dotu kādus pozitīvus rezultātus» (I.Bērziņa BJUT konsultante. Delfi, 19.03.2008).

Pētnieki uzskata, ka jau sen nepieciešams aktivizēt «pretmobinga speciālistu» klātbūtni skolās.

»Vairs nedrīkstam salīdzināt bērnu situāciju skolā ar savu bērnību, tagad apstākļi skolā ir daudz skarbāki un ir nepieciešams straujš, pirmās pļaukas fiksējums», – konstatē skolu sadzīves eksperts Kārs Oskars Sēderkvists avīzei «Dagnens Nyheter» 2013.g. 2.septembrī. « Mums pieaugušajiem ir tendence devalvēt bērnu un jauniešu pārdzīvoto un salīdzināt viņu situāciju skolā ar vidi parastā darba vietā. Tieši pieaugušie mēdz neņemt par pilnu bērnu sūdzības un nespēj iedziļināties notiekošajā».

Metodes? Protams, ir. To skaitā: nopratināšanas metode, draugu metode, konfrontācijas metode, «Lions quest» u.c. Pagaidām rezultāti šajā virzienā ir vairāk nekā pieticīgi.

Arī vislabākajās skolās, ar visatbildīgākajiem skolotājiem un visčaklākajiem skolēniem nepiedzims paradīze bez čūskām.

Čūska uzradīsies arī sterili tīrā vidē tieši tāpat kā Lilianas Helmanes 1934. gada lugā «The children´s hour», kura tikko piedzīvojusi pirmizrādi uz Dramaten skatuves Stokholmā.

Čūska ieradīsies.

Tikmēr, kamēr mēs turpināsim būvēt skolu uz sapuvušiem attiecību pamatiem.

Kamēr varmācībai būs ko ēst, miers nenāks.

Ne saukts.

Karalis gāzts, kas sagaida operas karaļvalsti?

2013. gada 17. septembris

LNO

LNO

Notikumi ap ministres Grendes un direktora Žagara ”krišanu” atgādina muzikālu brasu, kas  demonstrē to pašu veco labo kultūrradikāļu īpašību – prasmi kritiski saskatīt vissīkākās nianses odu lidojumā, bet nepamanīt kamieļu norīšanu kopā rīta sviestmaizi.

Brīdī kad no troņa tika gāzts varenais karalis Žagars, mūsu spalgākās kultūradikālisma balsis atteicās skatīties uz esošo situāciju godīgi, mierīgi un kritiski.

Tā vietā tika likti lietā vecie padomjlaika paņēmieni – uzbrukt masīvi, lai ar savu ff pārliecību injicētu neizglītotajam pūlim vēlamo domu, ka viss ko dara kultūrelite ir: 100% pareizi, viedi, godīgi un nekļūdīgi.

Šo opozīciju: starp politisko varu un kultūras krējumu, mēs esam piedzīvojuši PSRS laikos, jo vienmēr nekļūdīgi ticējām pēdējiem, aizbāžot ausis brīdī, kad atskanēja ”asni”, kas ”saknes akmenī dzen” un ”piedzimst zibens balts – pērkona gaisā”. Pirmie toreiz bija politiskie riebekļi- totalitāras varas klerki, otrie – vienīgie patiesības runātāji ezopa valodā (Ļēēēēņins = disidents?)

Kā ir tagad?

Tagad Latvija ir brīva un neatkarīga valsts un aiza starp politiķiem un kultūreliti vairs nav 1990. gada platumā.  

Tas nozīmē, ka kultūras ministram, protams, nav jābūt obligāti ar mākslu vai kultūru saistītam cilvēkam. Tieši tāpat kā veselības/labklājības ministram nav jābūt ārstam vai medicīnas māsai. 

Jā, nav jābūt, jo ministrs pauž politiskās partijas līniju valsts kultūrattīstības jautājumos. Šī ”līnija” var būt kreisa, labēja, anarhistiska vai konservatīva. Tieši tāda, kā vairums vēlētāju to vēlas ieraudzīt.

Starp citu arī pats karalis Žagars kronēšanas brīdī savulaik bija pazīstams vairāk kā lielisku restorānu vadītājs (to pašu, kuri vēlāk bankrotēja), mazāk kā aktieris vai režisors.

No otras puses nacionāļu neveiksmīgi uzbīdītā kultūras ministre Grende ”ar savu a la Šaneles” stilu pati sagrāva pat vispieticīgāko/lojālāko fanu uzticību. Izgāžoties gan kultūrpersonību, gan visplašākās publikas priekšā ar nespēju saprast savus darba pienākumus.

Ziemassvētku Austrālijas šovs lieliski demonstrēja ministres Grendes nespēju saprast savu darbu un pienākumus pret tautu. Jau toreiz viņu nacionāļiem vajadzēja atsaukt no ieņemamā amata. Viņa centās būt lēdija nevis ministre, taču neizdevās nedz viens nedz otrs.

Tagad, kad abi zem ūdens, atliek secināt, ka burbuļi līdz ūdens virsai joprojām ceļas.

Mūsu mūzikas pasaules ārzemēs koncertējošie Ashkenazim prot ļoti dekoratīvi sašust par notiekošo Latvijā un viņiem pieslejas tie paši citvalstu operteātru režisori, kuriem labi pazīstams darījums starp direktoriem pēc formulas: es uzvedīšu tev un tu man un visi būsim starptautiski plaši pazīstami un izskatīsimies ļoti pieprasīti.

Pārkāptas direktora pilnvaras? Ak nedrīkst direktors pats vienlaicīgi būt režisors savā teātrī? Pie mums drīkst. 🙂

Get off!

Mums viss citādāk, vai ne? Mums pat finanšu situācija baltajā namā nav svarīga! Kā esam smēluši tā smelsim arī turpmāk, jo izciliem māksliniekiem pie mums likumi nav rakstīti!

Protams, ka tikai un vienīgi talantīgs cilvēks spēs iedarbināt balto namu, jo kā norādīja mūsu gurū Marshall McLuhan cilvēks ir visu lietu un mašīnu ”dzimumloceklis” , kas nozīmē, ka vispirms mēs (cilvēki) formējam mūsu darbarīkus (operu) un pēc tam tā sāk formēt un ietekmēt mūs. Nosakot kas labi, kas slikti, kas moderni, kas nemoderni.

Vai tā ir opera, kas šodien nosaka mūsu sabiedrības intelektuālo vidi?

Domāju, ka sen vairs nav. Eksporta panākumi nav kļuvuši par vietējā garīguma dzinējspēku. Jā, eksperimentālā darbnīca tā ir ar dažāda ranga izrāvieniem, bet mērķtiecīgas gaismas tendences aizvadītajos 17 gados nav izdevies pamanīt. Klasiskās operas skolas bērnam tur nav un dienišķo desu repertuārā jau sen aizstāj ar baltajām trifelēm. ”Raimonda Paula” efekts izpaliek un ienestā gaisma, acīmredzot, tika transportēta glītos grozos.

Karalim Žagaram es novēlu privāto operu! Lūdzu turpiniet savu režijas laboratoriju alternatīvā opernamā, atstājot mums nodokļu maksātāju ”balto namu” ar trīs – četrām klasiskajām Traviatām, Karmenām un Toskām formātā, kas paredzēts mazās Annas un Gunāriņa operas apmeklējumam.

Kamēr Īrijā dzimušais latviešu Džastins, kopā ar savu mammu Mārīti ies uz valsts operu noskatīties pāris ”Baņutas”, lai saprastu kas ir Latvija, es labprāt aizčāpošu uz Žagara operu apskatīties kā operdziedātājas jūtas dziedot peldkostīmos un koris staigā uz rokām. 

Lai Žagars lido tālāk.

🙂
Grende?

Lai mācās no savām kļūdām.

Cerams, ka to šī pieredze viņai ir iemācījusi.

 

Humanitāro disciplīnu laiks norisinās pašreiz

2013. gada 13. septembrī

Neraugoties uz to, ka valdība un prognozētāji visiem spēkiem cenšas pievērst studentus eksaktajām (tehniskajām) disciplīnām, pats laika ritējums akūti pieprasa humanitārās zinātnes atklājumus Latvijas akūto sabiedrības problēmu atrisinājumam.

Jā, es zinu, ka praktiski visur Eiropā pašlaik runā par humanitāro disciplīnu krīzi. Harvardas universitāte tikko informēja, ka humanitāro disciplīnu studējošo studentu skaits pēdējos gados samazinājies no 36% līdz 20%; ASV no 14% līdz 7%.

Šie skaitļi rāda, ka amerikāņu studenti seko racionālisma aicinājumam un izlēmuši neinteresēties par vēsturi, komunikāciju, filozofiju vai valodām. Tehnokrātisks spīts ņem virsroku.

Dabas zinātnes un medicīna intensīvi meklē un atrod jaunus tehniskus risinājumus, zāles, ārstniecības metodes, kuras ne tikai efektīvi uzlabo cilvēces dzīves kvalitāti, bet arī lieliski nodrošina lielo koncernu peļņu.

Kāda jēga šajā situācijā no humanitārajām disciplīnām? Kā savulaik man norādīja augsti PSRS zinātnes ierēdņi: ”kāds labuma valsts aizsardzībai no jūsu mediju pētniecības? Nekāds! Jūsu zinātne valstij vispār nav vajadzīga!”

Tā domā diktatūras valstīs. Tajās zinātne ir pātagas pagarinājums.

Izskatās, ka arī brīvajā Latvijā nekas nav mainījies.

PSRS laika aizspriedumi par humanitārajām disciplīnām, kā ”otršķirīgām” un ”nevajadzīgām” turpina eksistēt.

Iespējams, ka šī šobrīd tik populārā racionālisma nostāja sākumā pārliecina: ja nevar nopelnīt vai gūt strauju konkrētu labumu ar savu pētniecību, tad tā nav zinātne.

Vai ne?

Taču vienlaicīgi, apšaubot humanitāro zinātņu nozīmību, pati sabiedrība piedzīvo aizvien dziļākus krīzes aizu ”iekritienus” no kuriem būtu bijis iespējams izvairīties, ja sabiedrības rokās būtu bijuši fundamentālāki humanitārie vērtību orientieri.

Domāju, ka neviens man neiebildīs, ja uzsvēršu, ka modernā sabiedrība ir kļuvusi aizvien kompleksāka, globālāka, ciešāk saistīta ar sociālo kompetenci un komunikatīvo spēju saziņā.

Tā ir refleksīva un aizvien atkarīgākā no kultūrsociālā publiskuma.

Nepieciešamība pēc humanitārās ekspertīzes mūsu sabiedrībā pieaug ar katru dienu, taču mēs tā vietā piedāvājam tehnisko ekspertīzi.

Neaizmirsīsim, ka nācijas dzimšanas brīdī to balstīja tieši humanitārie kolosi. 

Pēc otrā pasaules kara tehnoloģijas ņem virsroku un humanitārā zinātne tiek iekļauta ideoloģijas kategorijā un pat komunikācijas zinātnes nez kāpēc pārvērtās par servisa jeb sociālajām zinātnēm.

Kāpēc humanitārajai zinātnei turpinās nozīmes atņemšana arī šobaltdien?

Kāpēc humanitārām pētniekam šodien Latvijā vairāk jājūtas kā savādam izlēcējam, kas (līdzīgi ekstravagantam māksliniekam) pēta ”vien pašām svarīgas lietas”?

Kāpēc tā ir izveidojies, ka tikai eksaktās zinātne skaitās un humanitārās – nē?

Jautājumu šajā virzienā ir vairāk nekā atbilžu.

Sāksim atbildēt.

1.         Vispirms tāpēc, ka eksaktās zinātnes ir iemācījušas valsti un finansētājus uzreiz ”uzvārīties” – iegūt peļņu no pielietojamiem atklājumiem. Peļņas vajadzība paverdzina zinātni un nedod iespēju tai attīstīties atbilstoši tās iekšējās attīstības loģikai, bet gan attīstīties saistībā ar merkantilismu. Tātad – ja nav ātras peļņas, tad šāda zinātne ir nevajadzīgs luksus. Humanitārā zinātne nepiedāvā šādu ”uzvārīšanos” un tāpēc tiek vārdzināta.

  1.         Eksaktās zinātnes tieksme pēc ”uzvārīšanās” rada priekšnosacījumus arī humanitārajām disciplīnām sekot ”pasūtītāja” vajadzībām. Tiek veikti pasūtītajam ”vajadzīgi” socioloģiski pētījumi un arī citi klientam nepieciešami ”humāni”, ”zinātniski” pētījumi, kuru rezultātus jau iepriekš  nosaka finansētājs. Tā ir zinātnes nāve.

Ko lai dara šādā situācijā?

Jāforsē fundamentālās humanitārās zinātnes attīstība Latvijā.

Viens ir skaidrs – mūsu sabiedrības vadība netiek galā ar savām un citu izraisītajām humanitārajām problēmām. Ir nepieciešami nopietni pētījumi, lai izrautu Latviju kopā ar sociālo kontekstu no krīzes. Bez nopietniem zinātnes pētījumiem un fundamentāliem atklājumiem tas nebūs iespējams.

Aktuālās problēmas ir jāatrisina mūsu pašu humanitārajām zinātnēm ar maksimālu dziļāku laika griezumu.

Var pat teikt, ka humanitārā zinātne vienīgā var izglābt gan mūsu valsti, gan sabiedrību. To nespēs paveikt nedz ekonomisti, nedz baznīca.

Tik dziļi esam.

Augstākās izglītības sistēmā un mūsu sabiedrībā būtu daudz nopietnāk jādomā par amerikāņu tradīcijas liberal arts education , ko latviski varētu saukt par brīvo zinātņu, brīvo mākslu ieviešanu aprobežotās ekonomisma perspektīvas vietā.

Vadībai šodien nepieciešama plaša – ģenerālā, visaptverošā kompetence, nevis šauras specializācija vadībzinātnēs vai ekonomikā.

Šis laiks ir klāt.

Tikai aklie to neredz.

«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?