2013. gada 28. septembris
Šodien manā salā ieradušies Līdinges skrējiena dalībnieki.
Pasākums ir populārs un dalībnieku (kā parasti) tajā daudz. Sviedriem noplūduši kungi, dāmas, jaunieši un jaunavas, meitenes un puikas. Šodien skrien pieaugušie. Bērni jozīs rīt no rīta.
Vietējiem iedzīvotājiem šis kross nozīmē slēgtus autoceļus, burzmu centrā un sporta funkcionārus uz katra stūra.
Pirmās mani sagaidīja brašas meitenes, kas sargāja skrējēju drošību un bija ”iekārtojušās” tieši uz brauktuves. Kā sokas? Labi! Vai nav bail sēdēt uz brauktuves? Nē, neesot, visi jau tāpat zinot kas te notiek.
Gaiss smaržoja pēc aizejošās, lieliskās vasaras un kaut kur (tepat aiz krūmiem) tumsiņā jau bija noslēpies sals, kas ieradīsies jau šonakt, lai nokostu pāris lapu un kaimiņa zirņus.
Tuvojoties skrējiena vietai gaisā virmoja mūzika un smaga elpošana, jo dalībnieki tikko bija pievārējuši pašu smagāko trases posmu – ”Asarīšu nogāzi”, kas faktiski ir skarbs pārbaudījums ikvienam skrējējam.
Te funkcionāri dalīja ūdeni un cukurūdeņus, kas nu kuram patīk. Pa zemi ripoja papīra glāzes, kas čabinājās kā viltoti eži.
Zibēja fotokameras un (pa vidu visam) smejas bērni.
Kāds vieglprātīgs skrējējs šeit atstājis savu velosipēdu. Nepieslēgtu. Baltu un vientuļu. Laukos jau nezog. Te ir gandrīz tāpat kā laukos.
Mans soliņs pie jūras izskatījās noskumis, jo (laikam!) sajūt bargas ziemas tuvumu.
Pagaidām vēl siltums turas kaut kur gaisa augšpusē un pa jūru vēl joņo laivas un pīles. Pa gaisu lido vārga ceptu zivju smarža un es zinu, ka jāsāk meklēt atvilknē cimdi.
Es saņemšos un nebēdāšos. Bet vasaru man žēl. Ļoti žēl!
Otrs kaimiņš savu laivu jau ieziemojis mājiņā. Viņš ir apzinīgs, viemēr visu paredz laikā un neko nenokavē. Pedanti balsta mūsu dzīves stabilitāti. Ko mēs darītu, ja viņu nebūtu? Viņi padara mūsu dzīvi ciklisku un stabilu.
Leonards aizgājis ciemos.
Jūlijas arī nav mājās.
Turpretī daži joprojām iedomājas, ka ir vasara un vēl varēs kuģot un sauļoties. Miegt acis kā kaķi saulei parādoties un grauzt saldējumu karstumā un saules vidū.
Daži domā, ka siltums ievilksies līdz janvārim.
Daži tā domā…
Tikmēr…
Septembris maigi skatās uz mums.
Ziema nav tālu.
Vai jūs to jūtat?
Paldies! Bija jauki laukos paceimoties. Londonā ziemu gan vēl nejūt.
Paldies! Bija jauki laukos paciemoties. Londonā ziemu gan vēl nejūt…
Man patīk pilsēta ar lauku elementiem. Tāds humāns vides kompromiss. 🙂