Category Archives: Zviedrija

Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

Posted on by
Atbildēt

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

7  http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Ingvars Kamprāds un viņa IKEA

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Rīgā beidzot atvērts populārās zviedru mēbeļu tirgotavu ķēdes IKEA veikals. Koncerna dibinātājs Ingvars Kamprāds ir ļoti neparasta persona, jo simbolizē pagājušā gadsimta enerģisku privātuzņēmēju, kas sācis biznesu “savā garāžā” un pamanījies iekarot ar idejām visu pasauli sava mūža laikā. Kas viņš īsti bija un kāpēc šis raksts nav veikala, bet gan viņa dibinātāja suminājums?

Tāpēc, ka “tādi kā Kamprāds” simbolizē brīvās un liberālās pasaules godprātīgo uzņēmējdarbību, kas sakņojas labā idejā, bet barojas no paša uzņēmēja enerģijas un ticības saviem spēkiem. Spītīgi cauri laikam, līdz pat šodienai. Nevienam nav noslēpums, ka Kamprāds ar savu ideju ir spējis labāk apvienot eiropiešus nekā visi Eiropas Savienības projekti kopā. Tāpēc viņa neparastās personības izgaismojums ir pelnījis uzmanību tieši tagad, kad veikals beidzot ir atvēries arī pie mums. Žēl, ka spītīgais Ingvars aizgāja no šīs pasaules janvārī, pēc kārtējā lidojuma ar lidmašīnu. Bija saķēris plaušu karsoni, un viss. Citādi noteikti būtu pats arī ieradies uz veikala atklāšanu Rīgā. Nav izslēgts, ka viņš būtu atkal pie sava vecā “Volvo” stūres. Kā parasti.

Spītīgais vecis

IKEA netiks kotēta biržā – šāda bija pirmā informācija, kuru zviedri saņēma no medijiem pēc IKEA dibinātāja Ingvara Kamprāda nāves. Atkal viņš spītēja pasaulei. Pat pēc savas nāves. IKEA būs un paliks tikai ģimenes uzņēmums, un neviens investētājs tajā neko nenoteiks. Jau atkal Kamprāds palika pie sava, lai gan loģika prasa piesaistīt naudu! Tas nozīmē, ka mantinieki būs spiesti turpināt spītīgā veča pasaules iekarošanas loģiku, kurā veikala koncepcija nav tikai biznesa ideja, bet arī ideoloģija. Kāds tad bija viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem un veiksmīgā biznesa autoriem?

Viņš aizgāja no mums janvārī 91 gada vecumā. Viens no bagātākajiem pasaules cilvēkiem atstāja šo pasauli vientulīgi, savā mazajā mājā dzimtajā Elmhultas ciemā, kura nosaukuma pirmais burts E iekļauts arī koncerna nosaukumā.

Visu mūžu viņš ir bijis taupīgs, pat nedaudz skops. Šī īpašība arī ģenerējusi viņa biznesa ideju – mēbeles, kuras katrs pats (no detaļām) var salikt kopā saskrūvējot. No pirmā līdz pēdējam brīdim Ingvars visu noteica savā uzņēmumā.

Pensijā viņš negāja un strādāja līdz pašām beigām. Kā pats uzvēra kādā intervijā: „Man neko daudz nevajag. Es iztieku pieticīgi un dzīvoju taupīgi!”  Viņa pakļautībā bija koncernu valdes un dēli, taču galveno noteica vecais spītnieks pats. Grūti viņu salīdzināt ar krievu vai pašmāju jaunbagātniekiem un ļaudīm, kas visiem spēkiem cenšas pasaulei demonstrēt sava naudas maciņa biezumu. Kamprāds to nekad nedarīja. Viņam bija ļoti sociāldemokrātiska dzīves filozofija, kuru realizēja viņa veikali. Tajos jāstrādā visu vecumu cilvēkiem, visu tautību pārdevējiem. Pircēji jāuztver kā ģimenes locekļi, un veikala restorānam jābūt tautiskam, nedārgam, tīram un ļoti demokrātiskam. Ar „lidojošā Karlsona“ kotletītēm un ceptu lasi centrā. Atbilstošam visu vecumu cilvēkiem. Bēbīšus ieskaitot. Mēbelēm jābūt glītām, modernām un dizaineriem – progresīviem. Viņa uzņēmumus turpinās vadīt trīs dēli – Matiass, Pēteris un Jonass – un IKEA tāpēc paliks arī turpmāk ģimenes uzņēmums. Ingvara dzīves filozofija bija vienkārša: “Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks!”

Lūk, izvilkums no pēdējās intervijas ar Ingvaru:

– “Kad pieceļos no rītiem un nolieku pēdas uz dēļu grīdas, es vienmēr domāju par to pašu. Ko es vakar paguvu izdarīt? Daudz vai maz? Vai tas bija labi? Vai varēja labāk? Jā, vienmēr visu var vēl labāk izdarīt. Par to nevajag noskumt. Vajag saņemties un iet vēl tālāk!”

Iespējams, ka pēc tam sirmais kungs piecēlās un aizgāja pie savas lauku mājas zemā loga. Noskatījās uz ābeļdārzu un burkānu dobēm. Papētīja debesis un pēc tam ķērās klāt projektiem un plāniem. Attīstot tālāk tos pašus veikalus, kuru veidolu zviedru karoga krāsās ar gigantisko preču zīmi „IKEA“ izveidojis tikai un vienīgi viņš pats. Savā dvēselē Kamprāds bija un palika laucinieks un zemnieks visu savu mūžu, lai gan paguva iekarot praktiski visu pasaules lielāko pilsētu pircējus ar saviem veikaliem un dzīves filozofiju.

Savādais vecis

Viņa testaments arī pārsteidza. Pats cēlies no Smolandes Zviedrijas dienvidos, kur “bada gados” liela iedzīvotāju daļa steidza emigrēt uz ASV labākas dzīves meklējumos. Viņa koncerna “sēdeklis” vienmēr ir atradies tieši šeit, un slavinājums dzimtajam miestam izlasāms arī koncerna nosaukumā.

Taču testaments parādīja, ka ļoti lielas summas pēc savas nāves Kamprāds novēlējis trūcīgajiem ziemeļu reģioniem. “Ar šīs naudas palīdzību IKEA dibinātājs vēlējās palīdzēt jauniem cilvēkiem Norlandē iekārtot jaunas darba vietas. Palikt uz vietas un iekārtot savas ģimenes un iztikšanu turpat, lai nav jāpārceļas uz bagātākiem reģioniem darba un naudas meklējumos,” medijiem skaidroja Pērs Hēgenēss, “Ikea Foundation” vadītājs un vecs Kamprādu ģimenes draugs.

IKEA vadītājs pirms dažiem gadiem esot iepazinies ar trūcīgo Ziemeļzviedrijas pašvaldību vadītājiem un bijis ļoti satraukts par ekonomisko situāciju šajā reģionā. “Viņš vienmēr ir rūpējies par mazo cilvēku, viņa vajadzībām laukos. Tāpēc arī aizdegās ar šo ideju,” skaidro Pērs, uzsverot, ka sākumā bijusi doma palīdzēt veciem, trūcīgiem cilvēkiem, bet pēc tam kļuvis skaidrs, ka bez jauniem un pārtikušiem jauniešiem nekāda palīdzība vecīšiem nav iespējama. Pirmā pabalsta summa būs 95 miljonu eiro apjomā un tiks izmaksāta no Kamprādu ģimenes un “Inter Ikea” kontiem.

Bagātais vecis

“Bloombergs” jau 2013.gadā nosauca Ingvaru Kamprādu par ceturto pasaules bagātāko cilvēku ar īpašumu 52 miljardu dolāru apmērā. Taču neviens īsti nezina, cik šim savādniekam īsti piederēja, jo viņš prata ne tikai pelnīt, bet arī ieguldīt. Zviedru nodokļu pārvalde, iespējams, visiem viņa īpašumiem ārzemēs tā arī klāt tomēr netiks.

71 gada vecumā Ingvars Kamprāds zaudēja savu mīļoto sievu Margaretu, ar kuru nodzīvoja kopā 50 gadus. Kā redzat, arī šajā jomā nekā neparasta vai savāda. Parasts cilvēks un ikdienišķa dzīve. Taču eksistē arī grēki un pāris nesmukumi, kas tik ļoti patiktu mūsu skandālu presei. Pirms 15 gadiem Zviedrijas sabiedriskā televīzija publicēja faktu, ka IKEA dibinātājs bērnībā un jaunībā ir simpatizējis nacistiem un bijis aktīvs Zviedru Sociālistu Savienības biedrs. Kā vēlāk noskaidrojās, tad simpātijas esot radušās, pateicoties vecmammai, kas bijusi daļēji vāciete un audzinājusi puiku pa vasarām laukos. Bez tam TV atklāja arī viņa nelāgās metodes naudas slēpšanā no nodokļu inspektoriem. Tā tas ir. Viss neizdodas, un dzīve reti ir bez plankumiem, tieši tāpat kā saule.

Kāds īsti bija savādais un bagātais vecis, to šodien skaidri nevar pateikt neviens. Zviedrijas karalis un karaliene Silvija jums stāstīs vienu stāstu, bet viņa līdzstrādnieki – citu. Aculiecinieki atceras, ka sava biznesa sākumā šefs esot uzreiz nopircis “Porsche” un stilīgas drēbes. Taču vēlāk no šādiem efektiem atteicies pats. Viņam paticis neizrādīties. Reizēm apsardze viņu pat nav ielaidusi uzņēmumā, jo priekšnieks izskatījies pavisam parasts. Pie kam – atbraucis ar autobusu, nevis ar savu automašīnu.

Viņa devīze bijusi – “saprasties ar padotajiem”, tāpēc bieži esot pats nostājies pie kasēm vai pat strādājis kopā ar kasierēm.

Viņam esot bijusi ļoti laba atmiņa (paturējis prātā visus produktus), cēlies no rītiem piecos un bijis ļoti strādīgs. Viņa tēvs bijis samērā turīgs vācu zemnieks, kas dzīvojis un strādājis Zviedrijā. Māte vadījusi lauku veikalu un rūpējusies, lai dēls iegūst labu izglītību. Tas arī izdevies.

Jau sešu gadu vecumā Ingvars pārdevis sērkociņu kārbiņas svētkos, vēlāk tirgojis Ziemassvētku dekorācijas, zīmuļus, un jau 17 gadu vecumā ķēries pie IKEA. Saīsinājums IKEA ir vārdu  “Ingvars  Kamprāds no Elmarūdas ciema Agnarūdas rajonā” pirmajiem burtiem.

Pārdošana notika ar katalogu un pasta starpniecību. Samērā ātri varēja pamanīt, ka mēbeles un virtuves priekšmeti ir vispieprasītākās preces. Pirmais lielākais sasniegums bija mēbeļu izstāde Elmhultā, taču konkurenti nesnauda. Sākās masīvs IKEA mēbeļu boikots. Tika darīts viss, lai jaunais censonis izputētu. Lai izvairītos no savu tautiešu skaudības, Ingvars pārcēla mēbeļu ražošanu uz ārzemēm, uz Poliju.

Veikalu vecis

Nākamais ģeniālais atklājums bija “saliekamās mēbeles”, kuras atklāja dizainers Gils Lundgrēns. Pirmais IKEA lielveikals dibināts dzimtajā Elmhultā 1958.gadā. Pēc septiņiem gadiem tiek iekarota Stokholma. Šodien klasisko grāmatplauktu “Billy” pārdod IKEA veikalos 385 pilsētās (43 valstīs) katru desmito sekundi. Koncernā strādā ap 175 000 darbinieku un IKEA slaveno katalogu iespiež 220 miljonu tirāžā (2015.). Mērķis esot 500 veikali un apgrozījums – 50  miljardi eiro (“Fortune”, 2016).

Pats Ingvars ir izveidojis tikai sev saprotamu koncerna pārvaldes modeli, tāpēc ir neiespējami saskaitīt visu viņa naudu.

IKEA pieder fondam Holandē, taču preču zīmes tiesības pieder “Inter Ikea”, kas pieder fondam “Interogo” Lihtenšteinā. To tieši kontrolē Kamprāda dēli. Nodokļu pārvaldes spiediena dēļ īpašnieks ilgus gadus nodzīvoja ārzemēs (kopš 1973.gada). Sākumā Dānijā, pēc tam Šveicē. Pēc sievas nāves 2011.gadā viņš atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi dzimtas mājās Elmhultā, ziedojot apjomīgas summas (270 miljonus SEK gadā) zinātniskiem pētījumiem Linneja universitātē Vekšē.

Taču viņš nekad nebija apmierināts. Nedz ar sevi, nedz ar saviem panākumiem. Savā sacerējumā “Mēbeļu pārdevēja testaments”, kuru izdala visiem viņa veikalu līdzstrādniekiem, rakstīts šādi: “Vienmēr kusties uz priekšu. Domās un darbos. Pašapmierinātība ir miegazāles.”

To atcerēsimies arī mēs.

Noderēs.    

Burka, parandža vai nikābs. Nākotne ar visu ticību cilvēkiem

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Trešdien Dānijā stājās spēkā likums kas aizliedz musulmaņu sieviešu galvassegas valkāšanu.  Runa ir par nikābu, burku, kas nosedz visu seju. Par šo likumu Dānijas Folketings nobalsoja jau 31. maijā. Toreiz iniciatīvu atbalstīja arī dāņu sociāldemokrāti. Tagad tas stājies spēkā un par „maskas“ lietošanu publiskajā telpā turpmāk nāksies maksāt sodu apmēram 100 eiro vērtībā. Ja likums tiks pārkāpts atkārtoti, tad sods var sasniegt pat 1000 eiro.  Jau ceturtdien un piektdien Kopenhāgenā tika sarīkota zibenīga protesta demonstrācija. Tajā piedalījās ļaudis, kas greznojušies ar dažādām maskām un sejas rotājumiem, vēlējās protestēt pret aktuālo maskēšanās aizliegumu, kas nu ir stājies spēkā. Viņu vidū bija arī sievietes, kas tērptas nikābos.

Nespēju iedomāties, ka tā ir realitāte

Ziemeļvalstu avīzes šajā situācijā labprāt intervē musulmaņu apģērbā tērptas dānietes, kuras ir sašutušas par aizliegumu „praktizēt savu ticību” publiskajā telpā. Jāuzsver, ka daudzas no viņām ir pievērsušās ticībai apzināti, atsakoties no kristietības. Vienai šķiet, ka šāds apģērbs nav sievieti pazemojošs un nekādā veidā nepazemo pašu valkātāju. Otrai bail, ka šāda aizlieguma rezultātā daudzas sievietes vairs nedrīkstēs iziet uz ielas vispār. Taču likums tika pieņemts un ar aizklātu seju atrasties publiskajā zonā Dānijā vairs nedrīkstēs. Ar šo Dānija ir kļuvusi par kārtējo rietumvalsti, kas aizliedz nosedzošo apģērbu ticības vārdā. Francija līdzīgus noteikumus pieņēma jau 2011. gadā, un socioloģe, kinorežisore Agnese Defero jau izpētījusi, kādas sekas šāds aizliegums izraisīja ticības tērpu lietotājām.

Pēc viņas domām, tas nevis deva iespēju visām sievietēm staigāt brīvi, bez sejas aizklāšanas faktora, bet gan piespieda vairumu sēdēt mājās un neiziet uz ielas. Parandžas piekritējām šķiet, ka visām valstīm ir jāatļauj staigāt publiskajā telpā brīvi, kā vien vēlamies. Tāpēc daudzas parandžu aktīvistes uzskata šo aizliegumu par provokatīvu soli un turpinās tērpties tieši tāpat kā līdz šim. Nebaidoties no draudošā soda. Uztverot savu rīcību nevis kā likuma pārkāpumu, bet gan kā protesta demonstrāciju.

Burkas aizliegums arī Norvēģijā

Avīze Bergens Tidende nesen ziņoja, ka minētais reliģiozais tērps drīz tiks aizliegts arī Norvēģijā. To vairs nevarēs valkāt klasē, auditorijā, un aizliegums attieksies gan uz studentēm, gan arī pasniedzējām. Strādnieku partija un Sociāldemokrāti vēlas iet šajā virzienā vēl soli tālāk un aizliegt apģērbu „ar masku“ ārpus klases un augstskolas auditorijas. Labēji konservatīvā Nākotnes partija tiecas sekot Dānijas piemēram, aizliedzot šo apģērbu sievietēm uz ielas un publiskajā telpā. Turpretī Bergenas universitātes studentu klubs iebilst pret šo priekšlikumu un uzskata, ka šāds liegums ir politisko partiju populisma demonstrējums, jo nekādu problēmu šajā jomā neesot. Taču jau augustā ierobežojošie noteikumi valstī stāsies spēkā.

Dānijas Tautas partija savā pirmajā likumprojektā vēlējās ieviest arī cietumsodu par burkas nēsāšanu. Vairākuma atbalstu šis priekšlikums neguva.  Jautājums zināmā mērā sašķēla deputātus un pierādīja, ka visi nav vienoti šīs problēmas risināšanā. Tīmekļa avīzes Altinget veiktā aptauja jau pērnā gada oktobrī konstatēja, ka aizliegumu atbalsta tikai 62% Dānijas iedzīvotāju.

Reliģiskā simbolika un mēs

Kāpēc mēs nevēlamies, lai mūsu platuma grādos līdzās eksistē sievietes melnajās šalles, lakatos un maskās? Iespējams tāpēc, ka jūtamies slikti komunikācijā ar cilvēku maskā.  Seju te slēpj tikai tad, ja kādam ir ļauni nodomi, t.i., vajadzība netikt atpazītam, aplaupot banku, apzogot māju vai uzbrūkot garāmgājējiem. Ziemeļeiropietim grūti pieņemt, ka cilvēks varētu vēlēties noslēpt savu seju tāpēc, ka ticības pravietim tas labpatīk, bet es (sarunas laikā) nevaru saskatīt komunikācijas partneres acis, vaibstus un attieksmi pret sarunu. Mūs tas traucē un šķiet aizdomīgi. Atceros kādu tiesas procesu Ziemeļvalstīs, kurā uzvarēja sieviete pret bērnu dārza vadību. Viņa bija pieteikusies strādāt par auklīti un valkāja nosedzošu musulmaņu apģērbu burku. Bērni jauno aukli sauca par “spoku” un niķojās. Rezultātā sievieti atlaida no darba, bet viņa uzvarēja procesu pret bērnu aprūpes iestādes vadību, jo skaitījās pazemota reliģiskās pārliecības dēļ. Pieņemu, ka iestādes rīcība nebija perfekta. Varbūt vajadzēja pārliecināt jauno aukli par mūsu platuma grādu komunikācijas standartiem, kuros ietilpst ne tikai saziņa ar vārdiem, bet arī ar seju, žestiem un mīmiku. Var gadīties, ka šī sieviete nesaprata, cik svarīgi ir redzēt mīmiku, smaidu, lai bērni spētu iztulkot auklītes valodu. Pasaulei atveroties, ticības pienāk tuvāk. Vienā pusē stāv sieviete ar melnu hidžābu līdz uzacīm, otrā – dāma ar dziļu kleitas izgriezumu un tajā iedekorētu krustu zelta ķēdītē. Grūti pateikt, kurai no abām ir svarīga ticība un kurai ietiepība pierādīt savu redzējumu par katru cenu, izmantojot eksterjera anturāžu.

3. augusta svinēšana

Visu ticību līdzšinējā “āža kāja” ir tieksme vajāt citādi domājošos. Iespējams, tāpēc esam tik piesardzīgi svešu detaļu nosodījumā. Misionāru vajadzība pievērst savai ticībai ir mūžsena aktivitāte, taču vienlaikus būtu svarīgi samierināties, ka pievērst savai ticībai visus neizdosies, un tāpēc šie “pārējie” nav sliktāki cilvēki. Mana pieredze liecina, ka sarežģītos dzīves brīžos ar aizsardzību un laipnību ir palīdzējuši musulmaņi, lieliskas diskusijas izdevušas ar budistiem un izpalīdzīgi ceļabiedri ir hinduisti. Taču eksistē ticīgo kategorija, kas apkaro “pārējos”, tāpēc ka tie ir citādāki. Te jāpiebilst, ka šie karojošie savas ticības aizstāvētāji nav tikai reliģisko, bet arī visu pārējo kopienu (mafiju, klanu) pārstāvji ar samērā radikālu skatu uz savu apkārtni. Tikko publiskajā telpā noskanēja priekšlikums ieviest 3. augustu kā visu reliģiski vajāto un reliģijas vārdā nogalināto personu atmiņas dienu. Pirms četriem gadiem islāmistu armijas kaujinieki sāka “neticīgo” masu iznīcināšanu Tuvējos Austrumos. ANO ir oficiāli deklarējusi šo norisi kā genocīdu, jo radikālie, reliģiskie centās iznīcināt diezgan lielu skaitu “nepareizo musulmaņu” un kristiešu: asīriešus, sīriešus, kurdu jezīdus, haldejus, armēņus un mandeistus. Sabiedriskās aktivitātes un mediju uzmanības rezultātā ASV un Obama apturēja masu slepkavības ticības vārdā. Lasot par reliģijas fundamentālistu sadismu cīņā ar citādi domājošajiem, liekas neiespējami pieņemt, ka šis barbarisms notiek mūsdienās un ap 3000 sieviešu joprojām atrodas bandītu vadīto teritoriju pārvaldībā. Saprotams, ka, izlasot reportāžas no ticības kaujinieku frontes, var šodien rasties pamats islāmofobijai. Taču, vēršoties pret parastiem ticīgajiem šādā formātā, mēs tos diskriminējam par “citu grēkiem”. Sievietes parandžās vai nikābos nav vainīgas pie tā ko pastrādā okupētajās teritorijās vīri ar automātiskajiem ieročiem pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Pie viena varam piesaukt neskaitāmas norises mums tuvajā vēsturē, kurā masu slepkavības, asiņainas vajāšanas un pazemojumi realizēti arī zem krusta zīmes. Tas nozīmē, ka trešais augusts būtu atzīmējama un svarīga diena, lai saprastu, ka ticība tikai tad ceļ un rada, ja tās vārdā mēs nesodām pārejos, kas nepievienojas mūsu grupējumam, draudzei, vienībai, komandai vai bandai. Tas nozīmē, ka 3. augusts varētu kļūt par pārdomu dienu arī Latvijā.

Krusts vai burka?

Pirms mošejas apmeklējuma pirmskara Bagdādē kolēģi mani lūdza uzvilkt brūno, garo ieejas apmetni, novietot garos matus kapucē un noaut apavus. Biju vienīgā sieviete žurnālistu delegācijas sastāvā un priekšlikumam nepretojos. Biju ienākusi svešā dievnamā. Tā bija Allāha teritorija, kurā sievietes nemēdz ierasties. Pieņēmu noteikumus tikai vizītes minūtēm. Būtu muļķīgi diskutēt par savu ticību svešā baznīcā. Man var nepatikt šie noteikumi, bet es respektēju cilvēkus, kuri tiem tic un pakļaujas viņu pašu zemē. Iespējams, ka kopš tās reizes vairs nenēsāju mātes dāvināto zelta krustiņu dekoratīvā važiņā ap kaklu brīdī, kad man ir darīšana ar citu reliģisko kopienu pārstāvjiem konferences vai starptautiskos pasākumos. Nedomāju, ka ikdienas dzīvē un darbā kādam būtu svarīgi noskaidrot manu ticības pārliecību. Tāpēc sāku mācīties, ka nav vajadzības demonstrēt citiem to, ko nevēlos, lai “citi” demonstrē man. Iespējams, ka tāpēc nekādi nevaru piekrist jaukajām meičām Kopenhāgenā, kuras šonedēļ ir gatavas samaksāt pat 1000 eiro par burkas nēsāšanu uz ielas.

Protestēt vajag. Sabiedrības viedokļu polifonijai tas nepieciešams tāpat kā C vitamīns nogurušajam pavasarī. Taču ticības ārēja atribūtika, manuprāt, nav godprātīgākais veids, kā apliecināt savu pielūgsmi Dievam.  Neviens no mums nav tik vecs, lai neiemācītos ko jaunu. Nedomāju, ka mūsu ielas un laukumus drīz iekaros “spoki” melnos tērpos un ir pamats baidīties no islāmistu armijas kaujiniekiem kaimiņos. Tik primitīvi šādas lietas vairs nenotiek. Kamēr visu laiku baidāmies no nākotnes un pagātnes pieredze tur mūs stresā,  nav laika saprast nākotni. To pašu, kas pienāks bez burkām un krustiem. Vienkārši pienāks kopā ar visu ticību cilvēkiem.

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Posted on by
Atbildēt

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Aizvadītās nedēļas virsotnes: Ferrante, situatīvais Tramps un falšā laiva kāpās

Posted on by
Atbildēt

Nedēļa atkal garām. Aiz loga sniegs (kā izlaidīgs kaķis) gozējas un rēgojas. Ziņojot par ziemu. Jūra mēģina aizsalt, bet pelargonijas (aukstajā verandā) mēģina nenovīst. Janvāra vidus mūžīgā problēma – par maz saules saules debesīs un par daudz aukstuma nepiemērotās vietās. Taču pievērsīsimies tam, kas noticis.

Laba ziņa ir tā, ka Elena Ferrante – lieliskā neapolitāņu noveļu meistare sāks rakstīt apskatus britu laikrakstam The Guardian. Rakstnieku piesaistīšana mediju periodikai ir lieliska ideja. Tas, ka Ferrantei avīze piešķīrusi atsevišķu sleju, ir patīkami. Izskatās, ka autore ir atguvusies no šoka, kuru izraisīja kāda rokošā žurnālista nevajadzīga ņemšanās pēc rakstnieces īstā vārda, uzvārda un darbavietas atmaskojuma. Ferrante vienmēr uzsvērusi, ka anonimitāte esot ļoti nepieciešama, jo atbrīvo no slavas abstinences un nodrošina aizsargātības komfortu. Taču “racējs” to izpostīja. Nevajadzīgi. Izklaigājās, izbazūnēja vārdu, profesiju un dzīvesvietu. Daudzi šī “atmaskojuma” rezultātā jutās nepatīkami iztraucēti, pārsteigti par “atklājumu”, kas bija vairāk pazemojošs nekā produktīvs solis. Tagad Ferrante atkal parādīsies pie mums ik nedēļu, stāstot par to kas viņai šķiet svarīgi. No itāliešu valodas uz angļu mēli viņas tekstus regulāri tulkos ilggadējā sabiedrotā Ann Goldstein.

Time Magazine 2016. gadā iekļāva rakstnieci gada ietekmīgāko personu skaitā. Pērn viņa kļuvusi par visvairāk lasīto rakstnieci Apvienotajā Karalistē. Jā, ir tulkota arī latviski.

Tātad – laba ziņa. Britu literārajā olimpā ārzemniekam nav viegli. Kur nu vēl līderpozīcijās. Šis – vairāk izņēmuma gadījums un tieši tāpēc tik iepriecinošs.

Aizvadītajā nedēļā #metoo kustībai pievienojās arī zviedru brīvbaznīcas pārstāvji. Iniciatīvas avangradā –  divas mācītājas  no Evanģēlistu un Vasarsvētku draudzēm. Kā aicinājumu šeit izmanto jēdzienu #patiesībajūsatbrīvos (#sanningenskagoraerfria), kas lūdz ziņot par pāridarījumiem baznīcas hierarhijā. Pašlaik aicinājumu jau parakstījuši 436 draudžu locekļi. Kā norāda kristīgā avīze Dagen, atsaucība šajā virzienā esot bijusi daudz aktīvāka nekā sakumā tika prognozēts. Iniciatīvas autores Estere Kazena un Karina Ingridsdotira uzsver, ka  parakstu vākšanas procesā iesaistoties praktiski visi: sākot no pusaudžiem un beidzot ar astoņdesmit gadus veciem sirmgalvjiem. Par ko sūdzas? Par to, ka draudzēs (tieši tāpat kā sabiedrībā kopumā) eksistē maskulīnās iniciatīvas kults: apgrābstīt meitenes un sievietes, izteikt piezīmes un uzmākties arī pēc tam, kad saņemts noraidījums. Mācītāji šos pārkāpumus neuztver nopietni un neizsaka uzbrucējiem nosodījumu. Iemesls ir draudzes nevēlēšanas, lai šādas “nejaukas lietas” nonāktu ārpus baznīcas sienām. Tas kompromitētu ticīgos un pašu baznīcu. Tāpēc sieviešu un zēnu tvarstīšana turpinās kā norma, ar kuru “vājajam” nākas samierināties. Tas, ka arī baznīcas cilvēki ir saņēmušies iztīrīt savu sabiedrību no šīm nejēdzībām ir liels solis uz priekšu. Nevis nedēļas, bet gadsimtu notikums. Paldies! Lai izdodas.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šonedēļ apritēja viens gads kopš Donalds Tramps noenkurojies Amerikas Savienoto Valstu prezidenta postenī. Viņa vieglprātīgā attieksme pret faktiem ieviesusi jaunu fenomenu saziņa ar nosaukumu: Fake News. Šo izpausmi viņš ražo pats, taču piedēvē medijiem. Līdz šim neviens demokrātiskas valsts vadītājs nav tik bravūrīgi uzbrucis žurnālistiem kā to dara Tramps. Loģiski, ka rezultāti nav ilgi jāgaida. Šobrīd viņš ir ļoti nepopulārs politiķis valstī un ārzemēs, lai gan ASV ekonomika zied un zeļ. Tieši šī iemesla dēļ būtu pamats uzteikt jauno prezidentu, taču notiek pretējais. Vācu FAZ šodien konstatē, ka savas valdīšanas 355 dienās prezidents Tramps ir izplatījis 2000 nepatiesus paziņojumus (FAZ, 18.01.2018). Vietējie faktu pētnieki Vašingtona apgalvo, ka Tampa izteikumu nepatiesības līmenis esot 70% vērtībā. Tik dramatisku improvizēšanu ar patiesību (visaugstākā ranga amatpersonas līmenī) vēl pagaidām nav nācies piedzīvot.  Prezidenta melošanas intensitāte piespiedusi Washington Post pastiprināt avīzes “Fact Cheker” bloga slodzi. Nodaļas vadītājs Glenn Kessler vācu avīzei šodien atzīstas, ka pazīst Donaldu Trampu jau pamēram 30 gadus, jo agrāk strādājis arī kā ekonomikas un biznesa procesu reportieris. Jau toreiz bijis skaidrs, ka Trampam nepatīk pārbaudīt to ko viņš runā. Ja Donalds “kaut kur” ir “kaut ko” dzirdējis, tad paziņo to uzreiz (nepārbaudot) kopā ar saviem emocionālajiem pārspīlējumiem. “Viņš neko nepārbauda. Runā visu, kas ienāk prātā”, – konstatē Glens, piebilstot, ka Trampa reakcija vienmēr ir situatīva ( konkrētās situācijas noteikta), t.i., viņš reaģē uz konkrētu situāciju emocionāli. Vai prezidents drīkst atļauties melot 2000 reizes viena gadalaikā? Protams, ka nedrīkst, jo viņam vēlāk vairs neviens neticēs. Starp citu, tieši pats Tramps arī ievazāja pērnā gada jaunvārdu Fake News daudzu valstu leksikā un šodien tas nozīmē sadomātas ziņas, kas neatbilst patiesībai. Šķiet, ka Trampa bērnišķīgās izdarības lielā mērā iebelzīs pašlaik tik populārajam konservatīvismam. Simboliski, ka dienā, kad amerikāņi atzīmēja Martina Lutera Kinga dzimšanas dienu, kāds žurnālists pajautāja šodienas ASV prezidentam, vai viņš ir rasists.  Tramps samežģīja atbildi, bakstot ar pirkstu vairāku valstu virzienā, kuru pamatedzīvotāji nav baltie. Nolamājoties, faktiski. Pie viena (nez kāpēc) paziņoja, ka Norvēgijai esot jānodrošina lielāks iedzīvotāju daudzums (!?). Tas nozīmē: “Jā”. Visi šie nejēdzīgie, tukšie un bezseguma prātuļojumi vairāk atgādina klauna uzstāšanos cirkā, nevis nopietna valstsvīra izteikumus publiskajā telpā.

Amerikāņa raksturs veidojies privāto ambīciju un kolektīva atbalsta rezultātā. Pagājušā gadsimta 50. gados ASV konservatīvie veidoja divus virzienus: pirmie, kas neticēja valstij un otrie, kas ticēja ģimenei, reliģijai un sociālās kopības idejai. Reiganam izdevās iekarot abu virzienu simpātijas un zināmā mērā tos apvienot. Pēckara konservatīvie atbalstīja starptautisko tirdzniecību un drošības garantijas, kas tiek veidotas kopā ar sabiedrotajiem ārzemēs. Tramps šodien reaģē pretēji: ir pametis TPP, drīz izstāsies no NAFTA, augstprātīgi izturas pret NATO. Pat briti sāk gudrot par to, ka amerikāņi vairs nevar būt droši sabiedroti pēcbreksita situācijā. Bijušo Rietumeiropas sabiedroto vietā Tramps nekautrējas paust savas simpātijas autoritāriem despotiem, tādiem kā Vladimirs Putins, Erdogans vai Duterte. Šodien tikai 37% novērtē prezidenta Trampa darbu kā labu (Politico, 01.08.2018 ), Turpretī 58% nepatīk Tramps kā prezidents (CBS News, 11.01.2018).

Kuģis

Sudrabas “komisijas” izsprukšana cauri sveikā (ar rezultātu = 0) un viltotā laiva kāpās bija divi lielākie aizvadītās nedēļas notikumi Latvijas politiskajā sfērā. Tas, ka promaskavas Saskaņa kopā ar Lemberga kabatas partiju ZZS jau šodien nosaka Latvijas politikā praktiski visu, nav nekas jauns. Esam kļuvuši par Putina impērijas forštati ar Ventspils mafijas astoņkāji centrā.  Sudrabas komisija neko nenoskaidroja, taču algu par darbu saņēma un cinisms pret valsti no sabiedrības puses tāpēc turpinās.  Normālā valstī politiķi tā nerīkotos, jo iedzīvotāju emigrācijas iemesli nav tikai materiāli. Tie ir arī morāli. Ja valsts un taisnība tiek tik ciniski nozagta no mafijas puses, kā to varējām novērot pēc Rīdzenes sarunu publikācijām, tad iedzīvotāji nevis iet ielās demonstrācijās, bet gan brauc projām. Aizbraukšana ir šodienas latviešu protesta forma pret postsovjetisko valsts pārvaldes stilu Latvijā.  Sudrabai + Kremļa un Ventspils mafijai tas nerūp, jo viņi neko neražo. Tikai iekasē. Ir vai nav darbaspēka Latvijā? Tas viņus neinteresē, jo vēlēšanās var nobalsot arī 5 veči no Užavas un viņi atkal sēdēs pie kloķiem.

Ulmales mājiņa kāpās, kas izliekas par kuģi, nav nekas neparasts. Kamēr Latvijas bagātajiem (ieskaitot alkohola impērijas ķeizaru), nebūs respekta pret noteikumiem (kas attiecas uz visiem), tikmēr mums vēl ilgi būs gan mājiņas, kas izliekas par kuģi, gan laupītāji, kas tēlo mecenātus. Korupciju vislabāk demonstrē arhitektūra. Paraugieties uz Stacijas laukumu Rīgā un visām būdelēm ar nosaukumu “Laimētava”. Vai tiešām kāds ir apstiprinājis šo laukuma apbūvēšanu kā gaumīgu procesu? Acīmredzot ir. Stacijas pulksteņa aplipināšana ar nejēdzīgu celtnes skrandu vien ir ko vērta. Kādam vajadzēja un nauda palīdzēja izdarīt to, ko veselais saprāts neatļautu. Tieši tāpat ir ar mājiņu, kas izliekas ar kuģi Ulmales kāpās. Ja vietējai varai patīk nauda, tad visu var nokārtot un suns pakaļ neries.

Šoreiz suns ierējās un mēs uzzinājām faktu. Sākumā sagrozītu. Pēc tam vēlreiz mums stāstīja to pašu, taču samudžināti. Tagad gaidīsim kas notiks tālāk. Ja pašvaldības pārņems savā kontrolē arī medijus, tad nākotnē Vangažos, Pāvilostā vai Pālē nekad neuzzināsim šādus brīnumus. Tie notiks, bet mēs neko pat nenojautīsim. Kamēr mums būs bagātnieki (kas zaudējuši kaunu) un vietējā vara, (kas slimo ar hronisku alkatību), tikmēr vasarnīcas kāpās liks dokumentēt kā laivas un noziegumus čakli uzticēs izmeklēt pašiem noziedzniekiem.

Vēl viena ziņa ir jaunvārds – viltavas. Šo jaunvārdu savulaik esot darinājis rakstnieks Jānis Ezeriņš. Tas nozīmē, ka Fake News vietā mums tagad ir pašiem savs daiļš vārds = viltavas.  Izplatīt nepatiesas ziņas nozīmē – viltavot.  

Redzēsim vai ieviesīsies.

Galu galā – nedēļa bija laba, jo nebija jāizvēlas starp slikto un labo. Sirdsapziņa vienmēr parāda virzienu un publiskais viedoklis nekad nav ceļa stabiņš vai brīdinājuma zīme. Diemžēl joprojām dzīvojam laikā, kad uzspridzināt atomu ir vieglāk nekā sagraut aizspriedumu.

Tā viš ir.

 

 

 

Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

Posted on by
6

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Posted on by
1

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.