Vēlēšanu diena sākās saulaini, ar garām rindām pie balsošanas iecirkņiem. Klāt pienācēji nopūtās, nostājās rindas galā un sāka gaidīt savu kārtu. Bija arī izklaide, jo parasti demonstrējas arī partiju aģitētāji. Labajā pusē – mērenie, kristīgie demokrāti, bet kreisajā – sociāldemokrāti, zaļie (vides partija), kreisie (komunisti) un šoreiz arī centra partija (zemnieki, uzņēmēji). Nomaļus krēslā sēdējā kāds sirms un noguris kungs. Pēc brīža varēja pamanīt arī viņa rokās deputātu sarakstus un uz krūtīm uzrakstu – Sverigedemokraterna (tulkojumā Zviedrijas demokrāti). Rinda meta līkumu ap sēdošo. Diezgan demonstratīvi novērsās no šī aģitētāja, kas visā Zviedrijā skaitās kauna traips. Par „šādām“ partijām balsot nedrīkst. To Zviedrijā saprast ir iemācīts visiem.
Taču jau vakarā ziņu izlaidumos uzzinājām, ka tieši šī „sēdošā kunga partija“ 2022.gadā ir kļuvusi par otro lielāko valsts partiju, sasniedzot 20% balsu. Tas nozīmē, ka katrs piektais vēlētājs ziedoja savu balsi šai partijai ar „nacistu saknēm“, tā nodrošinot Džimija Okesona piekritējiem vieglu ceļu uz Zviedrijas parlamentu. Kāpēc tā notika un par ko visi ir tik satraukušies valstī un ārzemēs? Vai par šo rezultātu būtu jāsatraucas?
Nīstā, bet populārā partija
Skandāla autors ir publiski nīstā nacionālkonservatīvā partija ar nosaukumu Zviedrijas demokrāti, kas pēdējo desmit gadu laikā četrkāršojusi savu vēlētāju skaitu un pēc 2022.gada septembra vēlēšanām kļuvusi par otru lielāko valsts partiju aiz sociāldemokrātiem. To var raksturot kā nacionālu, sociāli konservatīvu, labējo populistu partiju, kuras vadītājs kopš 2005.gada ir Džimijs Okesons (Jimmie Åkesson). Partijas fundaments ir plašu sabiedrības slāņu neapmierinātība ar valdošo partiju praktizētu imigrācijas politiku. Tātad – pret imigrantiem, kas paliek Zviedrijā uz pastāvīgu dzīvi. Īpaši pret musulmaņiem. Vai zviedriem ir grūti sadzīvot ar imigrantiem? Formāli nē, bet praktiski jā. Tā domā daudzi, īpaši pēc katru gadu notiekošām imigrantu noziedzības sindikātu savstarpējās bruņotās izrēķināšanas akcijām, kas notiek apdzīvotās vietās. Nereti slepkavu misiju veic imigrantu nepilngadīgie bērni, kas netiks sodīti tik bargi par slepkavībām kā pieaugušie. Kāpēc Zviedrijā ir izveidojušās savstarpēji karojošas imigrantu bandas, kas izrēķinās savā starpā publiskajā telpā? Tāpēc, ka iebraucēju integrācija nav notikusi tā kā cerēts. Tāpēc, ka viena daļa ieceļotāju atsakās pieņemt Zviedrijā valdošos sadzīves likumus un noteikumus un turpina dzīvot tālāk pēc savā dzimtenē pieņemtajām normām. Tāpēc, ka daudzi paliek bez darba un tāpēc dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina. Viss iepriekš uzskaitītais ir aizspriedumu apkopojums, kas izplatīts par Zviedriju ārzemēs. Vai tā patiešām ir? Daļēji ir, bet vairumā gadījumu – tā nav. Taču eksistē ļoti spēcīgs propagandas spiediens uz Zviedrijas ikdienu no ārzemēm (konservatīvās Krievijas, Tuvo Austrumu valstīm un ASV), kas uzjunda aizspriedumus pret imigrantiem, sieviešu/bērnu tiesībām un spēj panākt ietekmi arī uz vēlētājiem valstī, kurai tiek uzbrukts ideoloģiski.
Zviedrijas demokrāti radās kā protesta kustība provincē pret sociāldemokrātu politiku pirms apmēram 15 gadiem. Tikai vēlāk šī stihiskā, impulsīvā organizācija pārtapa par partiju. Tā kā dibināšanas periodā šīs partijas aktīvisti bija cieši saistīti ar neonacistu strāvojumiem, tad lielās atzītās partijas visiem spēkiem izvairījās no sadarbības ar šo politisko grupu. Viņus izsmēja, izstūma un par viņiem vīpsnāja varas gaiteņos. Taču šāda ignoranta politika šodien novedusi pie tā, ka katrs piektais Zviedrijas vēlētājs ir nobalsojis tieši par šo partiju. Tagad vairs nevar aizcirst durvis Džimija priekšā pirms svarīgākajiem sabiedriskās TV un radio diskusiju raidījumiem. Nevar apzināti „izsaldēt“, pieņemot svarīgus politiskos lēmumus. Vai ar šo es aizstāvu neonacistu kustībā sakņotu partiju? Nē, protams, ka neatbalstu, taču vēlos uzsvērt, ka vienmēr un visur pastāv problēmas, ar kurām netiek galā vadošās partijas. Šajā gadījumā ir noticis tas, ka Zviedrijas demokrāti sola atrisināt noziedzības problēmas, ar kurām netiek galā tie politiķi, kas Zviedrijā visu laiku bijuši pie varas. 20% vēlētāju Zviedrijā uzskata, ka partijai Zviedrijas demokrāti ir pa spēkam izdarīt to, ko nespēj sociāldemokrāti vai mērenie (moderāti). Tātad, izmantojot hroniski neatrisinātas problēmas sabiedrībā, kas satrauc daudzus (noziedzība, energopolitika), nelielā Okesona dibinātā protesta kustība ir 17 gadu laikā pārvērtusies no aktīvistu šūniņas (ar neonacisma pagātni) par lielu un ietekmīgu varas partiju. Tagad atliek noskaidrot nākamo jautājumu – ievēlēti viņi ir, bet vai tiks pie varas „kloķiem“?
Konservatīvo bloks
Lai Zviedrijas demokrāti nonāktu varas pozīcijā, viņiem jāgaida uz pārējo koalīcijas partneru atbalstu. Par premjerministru varētu kļūt mēreno (moderātu) partijas (trešās lielākās partijas) līderis Ulfs Kristersons, kas varētu iesaistīt Zviedrijas demokrātus savā varas koalīcijā, ja tie nepieprasa sev ministru posteņus. Tā sakot – eksistē, bet nevalda. Kāpēc tā? Tāpēc, ka labējo koalīcijā ir vairākas partijas: Mērenie (moderāti), Kristīgie demokrāti, Zviedrijas demokrāti un liberāļi. Šādā kombinācijā labējo blokam pieder balsu vairākums parlamentā, taču liberāļiem ir kategoriski iebildumi pret to, ka SD (Zviedrijas demokrāti) sāk aktīvu politisku darbu un lemj par procesiem Zviedrijā. Liberāļi nav liela partija, taču kategoriska gan. Ja labējo koalīcija atsakās no liberāļu klātbūtnes, tad nonāk mazākumā un spēj izveidot vienīgi mazākuma valdību. Tas nozīmē, ka Kristersonam kā premjerministram ir jārūpējas par to, lai mazā liberāļu partija (4,6%) ir apmierināta, un jāpiespiež Zviedrijas demokrāti (20,6%) atbalstīt labējo koalīciju pasīvi, bez ministru portfeļiem. Galvenajos jautājumos – energopolitikā (atomelektrostacijas) un imigrācijas ierobežošanā labējām partijām ir līdzīgi viedokļi, taču eksistē jomas, kurās tomēr ļoti atšķiras. Piemēram, Zviedrijas demokrāti vēlas anulēt un kategoriski ierobežot visu veidu ekonomisku palīdzību pasaules mazattīstītajām valstīm, bet liberāļi un kristīgie demokrāti ir pret šādu politikas maiņu. Tas nozīmē, ka nebūs viegli sadarboties. Taču labējais bloks ir nolēmis ņemt varu un nelaist pie varas stūres kreisos un sociāldemokrātus.
Kreiso bloks
Esošā premjerministre Magdalēna Andersone 2020.gada vēlēšanās ir ieguvusi 30,4% balsu, un tāpēc sociāldemokrāti ir joprojām lielākā Zviedrijas partija. Taču kopā ar sabiedrotajiem – zaļo, kreiso un centra partiju – kreisajiem ir par trim deputātu vietām mazāk nekā konservatīvajiem. Tāpēc Magdalēna Andersone ir gatava turpmāk strādāt opozīcijā. Vai šis jautājums ir jau atrisināts? Nē, nav. Ja liberāļi pēkšņi iedomājas pamest labējo bloku un pievienoties kreisajiem, tad aina uzreiz mainās un sociāldemokrāti no jauna var atgriezties pie Zviedrijas varas stūres.
Kā notikušais ietekmēs politiskos procesus Ziemeļeiropā? Domāju, ka ietekmēs, jo līdz šim zviedriem izdevās izvairīties no ekstrēmajiem politiskajiem strāvojumiem varas gaiteņos. Taču tagad arī viņiem jārēķinās ar tām pašām problēmām, kuras dāņi un somi ir jau gandrīz atrisinājuši.
Viena no būtiskām zviedru nelaimēm ir tā, ka viņiem nav nācies piedzīvot karus, okupācijas un no tā izrietošas problēmas, kuras izraisījuši „citi“. Tāpēc eksistē jēdziens „miera traumētie“, kas nozīmē pārliecību, ka visu šo problēmu neesamība Zviedrijā ir izskaidrojama ar zviedru prasmi vienkārši tikt galā ar krīzēm un problēmām, kas kaimiņvalstīm ir smagi risināmi jautājumi. Proti – pārliecība, ka zviedri viegli tiek galā ar to, kas citiem padodas grūti vai neizdodas. Tāpēc Zviedrijā nav pieņemts sūroties par imigrāciju un uzskatīt, ka šie jautājumi varētu patiešām radīt kādas nopietnas problēmas zviedriem pašiem. Taču tagad ir pienācis brīdis, kad „problēmu risināšanas autopilots“ vairs nedarbojas, jo segregācija, bezdarbs ārzemju izcelsmes zviedru vidū ir fakts. Tās ir diskriminācijas sekas, kuras vairs nevar apslēpt ar politiskiem gājieniem. Jau 2008.gadā sociāldemokrātus eksperti brīdināja par to, ka nevēlēšanās pieprasīt zviedru valodas prasmi personām, kas paliek uz pastāvīgu dzīvi Zviedrijā, ir bumba ar laika degli. Vairums zviedru uzskatīja, ka imigrantiem nekādas prasības nav jāizvirza. Bija pārliecināti, ka ieceļotāji paši pratīsies integrēties un cienīs jaunās mītnes zemes likumus. Iespējams, ka līdz šim tā bija noticis. Taču tagad šīs problēmas pašas no sevis vairs neatrisinās, jo pašintegrācijas automāts izrādījās saplīsis.
Bandu kari
Pērn vācu konservatīvais tabloīds „Bild Zeitung“ publicēja rakstu par Zviedriju ar nosaukumu “Eiropas bīstamākā valsts“. Kvalitātes izdevums The Economist secināja, ka ieroči netraucēti ienāk Zviedrijā pāri robežām un imigrantu bandas ar tiem izrīkojas pēc saviem ieskatiem. Zviedru policija bija spiesta atzīt, ka patrulēšana Stokholmas imigrantu rajona Rinkebijā ir tas pats kas dienests Afganistānā. Šajos – ārzemnieku apdzīvotajos pilsētas reģionos toni nosaka ieceļotāju kriminogēnās grupas, kas šantažē uzņēmējus (frizierus, pārdevējus u.c. uzņēmējus), piespiežot maksāt „nodevu“. Tātad eksistē 40 ārzemnieku klani, kas tiranizē ne tikai uzņēmējus un policiju, bet arī organizācijas, ekonomiku un uzdrošinās sākt uzbrukumu vietējām pašvaldībām. Šiem klaniem (bandām) ir iekšējais reglaments, kas pieprasa lojalitāti pret atamaniem, nevis valsts iestādēm. Tāpēc noziedzībā jau agri tiek iesaistīti arī bērni un pusaudži no 8 vai 10 gadu vecuma, kas par smagiem noziegumiem saņem mazāku sodu nekā pilngadīgie.
Šie bērni jau agri iemācās valkāt bruņu vestes, šaut cilvēkus, kurus pieaugušie pieprasa nogalināt. Jā, šie pusaudži uzskata sevi par varoņiem, zina, ka aizies bojā līdz 25 gadu vecumam, un nereti ir gatavi doties cīņā uz ārzemēm Islāmistu armijas rindās. Viņus ciešā tvērienā tur reliģiozie fundamentālisti (zviedru ēģiptieši imams, safaists Anas Kalifa), kas ne tikai skalo smadzenes bērniem un jauniešiem Stokholmā un Gēteborgā, bet arī izmanto zviedru finansiālo atbalstu ārzemnieku organizācijām, lai samaksātu ekstrēmistiem par aktivitātēm, kas faktiski ir pretrunā valsts normām un morālei.
Kāpēc zviedru sociāldemokrāti ir tik tālu aizlaiduši šo problēmu, ka netiek paši ar to galā? „Kā tas iespējams, ka bērni, kas piedzimuši līdztiesīgajā un bagātajā Zviedrijā, šodien veic pasūtījuma slepkavības, nesasniedzot pilngadību?“ jautāja aizejošā premjerministre Magdalēna Andersone kādā priekšvēlēšanu mītiņā. Vai viņai ir atbilde uz šo jautājumu? Nē, nav. Viņa runā aptuveni par integrācijas kļūdām, un rodas iespaids, ka cer uz kaut ko, kas šīs lietas atrisinās bez skarbas un kategoriskas rīcības. Tā, kā to darīja dāņi.
Šodien Zviedrijā nedominē tie paši bēgļi, kas tur ieradās pēc Otrā pasaules kara un paši atrisināja savu integrācijas problēmu. Tagad ir citi laiki, cita rakstura imigranti un pavisam citas ekonomiskas problēmas pašiem un ieceļotājiem. Šiem jaunajiem laikiem pašreizējās varas Zviedrijā partijas nebija gatavas.
Kopš Ulofa Palmes laikiem zviedri sevi uztver kā pasaules glābējus. Ir skaisti palīdzēt tiem, kuriem klājas grūti. Taču šādos brīžos ir jāskatās, kam tiek palīdzēts. Vai izglābtais ir glābšanas vērts. Šis aspekts Zviedrijas varas gaiteņos joprojām netiek saprasts, jo nav pieņemties rīkoties skarbi un apņēmīgi. Visi cilvēki ir labi, un pie tā arī paliksim. 20% vēlētāju tāpēc 2022.gada 11.septembrī nobalsoja par jaunas partijas ienākšanu Riksdāgā. Redzēsim, vai šī izvēle bija pareiza un vai Okesons ar savējiem to spēs atrisināt. Taču viena lieta ir pamanīta. Proti, ārzemes cenšas ietekmēt zviedrus ne tikai no Maskavas, bet arī no imigrantu mītnes zemēm. Tāpēc šogad pirmo reizi startēja musulmaņu partija ar nosaukumu „Nianse“, kas vēršas pie saviem ticības brāļiem un 30 dienvidu reģionos ieguva ap 10% balsu. Jāpiebilst, ka vienlaikus ar parlamenta vēlēšanām notika arī pašvaldību vēlēšanas.