Mīlam šo zemi vai valsti?

Sestdienas vēlēšanu skola trešā pasaules kara ēnā

Atlikusi nedēļa līdz vēlēšanām. Izšķirošs brīdis visiem, jo Eiropa pašlaik atrodas trešā pasaules kara priekšā un šis apstāklis neļauj ieslīgt apātijā vai atrauties eiskapismā. Ir jāiet un jāizvēlas sava partija. Tā pati, kas nav ideāla un vislabākā pasaulē, bet piemērota šodienas modernajai Latvijai. Mums jāpaliek rietumu pusē. Citādi austrumi mūs aprīs ar visām krosenēm un Jāņu vaiņagiem.

Krievu zaudējumi Ukrainas karā pēdējo dienu laikā ir ekstrēmi lieli. Viņiem pašiem to nesaka. Jo tāda ir cara- ļeņina-staļina-putina valsts : agresīva, nikna, un atriebīga. Cilvēki tur vajadzīgi cietsirdīgai valstij un viņiem  jāklausa Kremļa vadītāju pavēlēm. Jātic uz vārda, ka viss ir tā kā Putins stāsta. Piemēram, vakar tika nogalināti 550 krievu karavīri un virsnieki. Iznīcināti 18 tanki un 20 bruņumašīnas (bmp), 22 artilērijas sistēmas, 29 transporta līdzekļi. Krievi to nezina. Viņiem stāsta tikai “labās ziņas“.

Krievijai draugu nav. Sabiedroto arī nav. 

Ukraiņiem ir draugi un sabiedrotie. Mums arī tādi ir, kamēr esam Rietumos.  

Jau otro dienu notiek masu mobilizācija Krievijā. Tvarsta nacionālo minoritāšu pārstāvjus austrumos, kurus ar varu vedīs uz fronti pret ukraiņiem cīnīties. Ir sazvejoti jau 300 000. No tiem vairums nekad nav cīnījušies frontē un neko nejēdz no kara darbības.  Viņiem būšot 2 nedēļu kursi un tad marš uz Ukrainu. Vīriešus (18.-65.gadus vecus) savāc naktī mājās, ķer uz ielas un ar varu ved projām no demonstrācijām. Kara komisariātā apdzirda un lidmašīnā viņi iekāpj apreibuši un apstulbuši. 

Aina šķiet pazīstama. Tieši tāpat krievi tvarstīja iesaucamos puišus Latvijā Afganistānas kara laikā. Brauc un karo pret afgāņiem, jo Brežņevam tā vajag. Nekomentēšu cik no viņiem atgriezās un kādā stāvoklī bija.  

Šodien sākas Kremļa tēlotais referendums okupētajās Ukrainas zonās: Donbasa, Luhanskā, Hersonā un Zaporižjē. Par pievienošanos Krievijas Federācijai. Iznākumu mēs zinām jau tagad. Šis ir politisks gājiens, lai tēlotu, ka nevis ukraiņi atbrīvo savu zemi, bet uzbrūk Krievijas teritorijai. Tātad arī šo scenāriju mēs zinām no 1940.gada. Tieši tāpat – atnāca, piekāva, noorganizēja savu „marionešu valdību“ un pēc tam bazūnēja pa saulei, ka latvieši paši vēlējās iekļauties Padomju Savienības sastāvā. 

Kāpēc šāda ālēšanās Kremlī? Tāpēc, ka citādi nevar Kremlis aizmiglot tautai acis un novērst uzmanību no saviem lielajiem zaudējumiem Ukrainas frontē. 

Atkal iestājies pārrāvuma laiks. Latvijai joprojām ir robeža ar agresīvo Krieviju un tieši tāpēc esam apdraudēto skaitā. Nedrīkstam neiet uz vēlēšanām, deleģējot varu savā valstī Maskavas Kremļa ielikteņiem. Viņi ies un vēlēs. Par pievienošanos Krievijai. Ja mēs paliksim mājās, tad viņi uzvarēs. 

Mums ir citāda valsts – Latvija. Te tautai netiek piedāvātas tikai labās ziņas – vienīgi uzvaras un varoņdarbi. Tā kā tiek mānīti ikdienā krievi. Mēs zinām patieso un reālo stāvokli pasaulē un valstī. Mūs nemuļķo. Taču raudzīties patiesībai acīs ne vienmēr ir patīkami. 

Esam pieauguši un demokrātija ar mums rēķinās kā ar nobriedušiem cilvēkiem, kas zina un prot savus pienākumus.  Ieskaitot pienākumu pret savu valsti – ievēlēt labu valdību, ko ir iespējams izdarīt oktobra sākumā.  

Visi tie, kas neies vēlēt un paliks guļot uz dīvāniem, ar šo būs nodevuši savējos un mūs visus.  

Nesen atgriezos no vēlēšanām Zviedrijā. Parasti tās notiek divas nedēļas agrāk un diezgan labi parāda kaimiņvalsts politiskās, ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas. Šoreiz vēlētāju bija nedaudz mazāk nekā iepriekš, taču 87,2% ir pietiekami daudz, lai godīgi attiektos pret savu valsti un tās politisko nākotni. Latvijā šis procents ir daudz zemāks un tas nozīmē, ka šis defekts ir jālabo. Neviens cits pie mums nenāks un laimes lāci neatvedīs. 

Nebalsosim par kremlīnu partijām. Par liekuļiem un plātīzeriem arī nē. Tās viegli atšķirt, jo visas salīmējušās uz sabiedriskā transporta aizmugures un logiem. 

Neesmu sajūsmā, bet balsošu. Jo mīlu šo zemi gan jūtu atbildību pret valsti. 

Cienīsim Latviju.

Gaidu priekšlikumus.