Vakar studenti man jautāja vai žurnālistiem ir daudz ienaidnieku? Jā, protams. Kāpēc? Tāpēc, ka kara apstākļos nevienam nevar izdarīt pa prātam. Ja rakstīsim par ukraiņiem, tad daudzi teiks, ka esam „tendenciozi“, ja par krieviem, tad „riebjas lasīt par šiem labajiem krieviem“ utt. Saprotu emocijas. Taču man jādara savs darbs un tas nozīmē, ka vienīgais orientieris ir patiesība, kas daudziem var nepatikt. 

Piemēram, augusta vidū kāds krievu karavīrs (Pavels Filatjevs) aizbēga no saviem krievu ierakumiem uz Franciju un detalizēti aprakstīja medijiem kā notiek kauja pret Ukrainu un kāda ir krievu karavīru ikdiena. Proti – karavīriem pašiem sev jāsagādā ekipējums, viņus baro ar puvušu ēdienu un apgādā ar veciem, defektīviem ieročiem. Šādi fakti ir ziņas Ukrainas labā, taču daudzi Kijevas patrioti to tā neuztvēra. Pret Filatjevu tika veikta masīva kampaņa sociālajos medijos kā pret kara noziedznieku, kuram nedrīkst piešķirt simpātijas par to ko viņš stāsta. Filatjevs tika nodēvēts par Kremļa propagandas projektu, jo labo krievu vienkārši nav.  

Kara apstākļos ir jādod cilvēkiem reāla informācija, nevis aizkulišu intrigu kombinācijas, kas it kā kaut ko izskaidro vai „paredz“ notikumu attīstību. 

Kā tad īsti ir ar krieviem šajā karā? Viņu vidū ir izplatīta pasivitāte un apātija, skatīšanās projām no problēmām, lai nebūtu jāsatraucas vai jāuzņemas atbildība par notiekošo. 

Taču arī mazās, enerģiskās krievu pretkara grupiņas ir mūsu uzmanības vērtas. Tieši tāpat kā disidenti PSRS laikā. Viņi iezīmēja krīzes plaisas ļaunuma impērijas mūros un tieši tāpat ir pašlaik Krievijā. Pazīmes šiem pazemes grūdieniem jau ir. Ja 2014.gadā krievi līksmoja „Krim naš“, tad tagad Maskavā par šo tēmu neviens vairs negrib runāt. Tagad ir modē teikt „es nesaprotu“ kas tur notiek. Jēdziens „es nesaprotu“ ir populārs arī Latvijā, ja kāds vēlas protestēt pret kaut. Reti tad saka – „es nepiekrītu„, bet gan …„es nesaprotu“.
Ja negribas uzņemties atbildību, tad visērtāk ir teikt – „es nesaprotu“ un viss. Taču laiks iet un krievu pasivitāte nekādi neatbrīvo viņus no atbildības cilvēcības. Tieši tāpat kā likumu nezināšana neatbrīvo noziedznieku no soda.  

Tikmēr Maskavā turpinās pretkara demonstrācijas. 1800 personu ir aizturēto sarakstā. Vairums – sievietes. Puišiem no šī saraksta tūlīt jādodas uz Ukrainas fronti (SvD). 

Ir ziņas, ka neiesauks no Pēterburgas un Maskavas. Lielgabalu gaļa joprojām būs Krievijas etniskās minoritātes.

Pret kara komisariātu ēkām tauta met „molotova kokteiļus“. Ņižņijnovgorodā un Toljatī no šīm aktivitātēm sākušies ugunsgrēki (Moscow Times).

Britu un zviedru avoti apgalvo, ka krieviem nebūs viegli nodrošināt šos 300 000 karotāju, jo nav šādu karavīru, kas būtu gatavi piecelties no krēsla un doties uz fronti. Izskatās, ka nauda par karošanu arī krievus vairs nevaldzina. „Ja ir jāizšķiras starp 15 gadiem cietumā vai „gaļas mašīnu“ frontē, tad nav grūti prognozēt iznākumu“- konstatē zviedru eksperts Martins Krāgs. 

Putins (kopš vakardienas) mainījis retoriku. Tad vairs nerunā Ukrainas de-nacifikāciju vai militāro, speciālo operāciju. Nē, ar šiem saukļiem ir cauri. Tagad dzimtene ir briesmās. Tieši tāpat kā 1941.gadā. 

Pirmo reizi (kopš 24.februāra) tiek nosaukts krievu upuru skaits, kas esot 6000 vīru. Lai gan rietumu eksperti uzskata, ka šis skaitlis ir 10 reižu lielāks. Ja ir tikai 6000 nogalināto tad kāpēc vajadzīga vispārēja mobilizācija? 

Meli šeit paklūp melos.

Kā jūtas ukraiņi? Oksanai ir gatava doties kaujā. Pirmais nošautais krievs esot smags pārdzīvojums, pēc tam nogalināšana notiekot vieglāk. Tagad ko šaut būs vairāk, jo Putins mobilizēs vairāk mērķu. Sievietēm nav obligāti jākaro, bet Oksana ir pieteikusies to darīt. Tagad jāgaida telefona zvans, kas informēs par nākamo iesaukumu armijā. 

Oksana dzīvo nelielā dzīvoklī Ļvovā un kopš aprīļa katru dienu trenējusies šaušanā. Neesot varējusi nosēdēt pie datora, redzot kas valstī notiek. Tagad viņa ir snaiperis, ļoti apdāvināta, tiek galā ar 10 kg ekipējumu un ir gatava kaujām. 

Kā būs ar nogalināšanu? Viņa esot psiholoģiski gatava to izdarīt. Pirmie divi krievi būšot tie grūtākie. Pēc tam viss notiks automātiski. Daudzi draugi un tuvinieki ir gājuši bojā šajā karā. Tāpēc jāsaņemas. 

Nē, Oksanai nav bail. Viņa netic Putina draudiem, ka tagad karš iesākšoties „pa īstam“. Pēc viņas domām tagad sāksies okupācijas otrais vilnis. 

Viņa noliek kafijas tasīti izlietnē, nomazgā. Pieiet pie spoguļa. Sasien matus „zirgastē“, pārbauda revolveri pie sāniem, uzmet uz pleca savu rozā mugursomu un nobirstē zābakus tā lai spīd. Pēc pusstundas jau treniņā ar visu savu snaipera ieroci un Kalašņikovu A74. Tātad kopējais „bagāžas“ svars 50 kg, kopā ar armijas mugursomu. Tā ir jāiet kaujā. Rozā mugursoma gaida pie krūma. Viņa labi šauj. Spēja aprēķināt attālumu, vēja stiprumu, laika apstākļus. Viņai padodas matemātika un tas šeit ļoti palīdzot. 

Vai ir lietas, kas viņu satrauc? Jā, iespēja nonākt krievu gūstā un tikt spīdzinātai. Zaudēt kājas vai rokas. 

Viņas vīrs strādā ārzemēs un mamma arī ārzemēs. Par tēti Oksana neko nezina. Jā, mamma esot pārbijusies. Vīrs esot smagāka problēma. 

Kāpēc? 

Tāpēc, ka dzīvesbiedrs nevēlas karot un tāpēc uzturas ārzemēs. Viņš neko nezina par to, ka sieva dosies kaujā kā snaipere. Vēlāk būšot jāizdomā kā viņam to pateikt. 

Kas vēl? 

Nu ir jau tā, ka neviens nav varonis. Oksana arī nav. Vienu brīdi gribējās bēgt projām. Taču, ja tā padomā, kurš tad aizstāvēs Ukrainu, ja visi aizbēgs? 

Bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedjevs vakar draudēja ar kodolieročiem, ja tuvākajā laikā netiks atgūts Donbass. 

Attēls no avīzes Svenska Dagbladet