Ar bungām uz pulvermucas

Speciāli TVNET

Ar Donalda Trampa pavēli amerikāņu vēstniecība nesen no Telavivas pārcelta uz Jeruzālemi. Vēl nepiemērotāku laiku šim pasākumam grūti izvēlēties. To, ka šādai akcijai sekos asinsizliešana, zināja visi, – palestīnieši saniknoti uzbruks un izraēliešu armija attiecīgi šaus uz tiem, kas centīsies šķērsot robežpāreju Gazas sektorā. Rezultātā no ebreju šāvieniem mira ap 60 reālu palestīniešu bēgļu un vairāki simti ievainoti. Pirmie jutās pazemoti un noniecināti, jo Jeruzāleme taču iecerēta arī kā Palestīnas valsts galvaspilsēta. Tikmēr otrie (tikpat pašsaprotami) pievāc svēto pilsētu sev.

Nelīdz taisnošanās, ka jaunā ASV vēstniecības ēka atrodoties pilsētas rietumu daļā un armijai esot jāapsargā valsts. Cilvēki tika nogalināti, pirms tie paguva šķērsot robežu. Lai gan nav ko vainot armiju. Vainīgi ir politiķi, kas gatavi sakūdīt cilvēkus politisku ambīciju vārdā. Dārga maksa par galvaspilsētu pārbīdīšanu. Vienlaikus analogi savāda ir arī diplomātisko izteikumu riņķa deja pirms Ziemeļkorejas – ASV tikšanas Singapūrā. Tiek runāts viens, bet «domāts» pavisam kas cits. Vienu brīdi Tramps ir gatavs tikties ar Ziemeļkorejas diktatoru, bet mirkli vēlāk jau Singapūras mītiņš tiek atcelts uz nenoteiktu laiku.

Trampa taka

ASV prezidents Donalds Tramps ārpolitikā rīkojas tieši tāpat kā savā privātajā biznesā: neko neņem galvā, respektē tikai tos, kam nauda, un rīkojas impulsīvi – nomainot izkārtnes propagandas efekta sasniegšanai. Tāpēc ASV konsulāts Jeruzālemē tika pārvērsts par vēstniecību vienā rāvienā – pienaglojot konsulāta ēkai jaunu «šilti». Ar to izdevās sašķaidīt un anulēt ilgi kultivēto samierināšanās procesu starp etniskajām grupām reģionā. Vienā rāvienā iznīcinot konflikta noregulēšanas iespējas starp palestīniešiem un izraēliešiem. ASV prezidentam šeit mēģināja traucēt pat viņa administrācijas darbinieki, iesakot pagaidīt ar pārcelšanos, jo jaunas ASV vēstniecības būve Jeruzālemē izmaksātu krietnu summu un mehāniska pārcelšanās vienā rāvienā praktiski nav iespējama. Taču Tramps iespītējās un salika vajadzīgās izkārtnes, sagraujot diplomātijas iepriekš sarūpēto kompromisa modeli. Protams, vēstniecības ēka Jeruzālemē būs jābūvē. Tas viss notiks vēlāk. Taču kāpēc bija tā jāsteidzas? Tāpēc, ka svinīgais atklāšanas pasākums, kurā Donalda Trampa vietā Jeruzālemē piedalījās viņa meita, znots un ASV finanšu ministrs Stīvens Mnuhins, bija amerikāņu dāvana Izraēlai valsts 70 gadu jubilejā. Oficiālo svinību maratons turpinājās visu nedēļu.

Izraēlas svinību uvertīru ievadīja PR speciālistu nodrošinātā Izraēlas dziedātājas uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā Lisabonā. Iecerētajam triumfam bija sagatavots apjomīgs publicitātes aktivitāšu komplekss, kas nostrādāja, jo konkurenti nespēja piedāvāt neko politiski aktuālāku un kolorītāku. Bukmeikeru derību prognozes sociālajos medijos netieši orientēja balsotājus. Trāpīgais (pašreiz tik aktuālās!) me-too kustības arguments, kā arī seksuālo minoritāšu tiesību izmantojums nostrādāja kā trumpja dūzis lielai Rietumeiropas balsotāju daļai. Eirovīzijas dziesmu festivāls vienmēr ir bijis politisks pasākums, un arī šoreiz tas bija tieši tāds. Tāpēc Izraēla varēja sākt Jeruzālemes iekarošanas svinības ar šo uzvaru kā karogu. Aizvadītā nedēļa bija labvēlīga izraēliešu nacionālistiem, kas visādā veidā pārkāpa sadzīvošanas noteikumus ar arābiem Jeruzālemē, sildoties Donalda Trampa labvēlības un Eirovīzijas uzvaras triumfa gaismā. Naktī no sestdienas uz svētdienu, kad liela daļa eiropiešu pie saviem televizoru ekrāniem vēroja Lisabonas koncertu, sociālajos medijos sāka izplatīties joku video, kurā dusmīgs Tramps lūdz Izraēlas valdību atsūtīt viņam visu to valstu sarakstu, kas uzdrošinājās nebalsot par Izraēlas dziesmu. Ar šīm valstīm ASV prezidents izrēķināšoties īpaši skarbi. Joki reizēm nežēlīgi precīzi atspoguļo patiesību. Tāpēc arī Čehija, Austrija, Rumānija, Serbija, Ungārija, Paragvaja, Gvatemala, Hondurasa arī atsaucas un ierodas aplaudēt Jeruzālemes vēstniecības atklāšanas brīdī, solot sekot amerikāņu piemēram.

Vēstniecības pārcelšana ir simboliska

Protams, ASV vēstniecība rīt un parīt turpinās savu darbu Telavivā, jo pārcelšanās ir tikai simboliska dāvana Izraēlai 70. jubilejas gadskārtā. Tieši šis simbolisms var kļūt par problēmas detonētāju, jo tehniski vai praktiski šādi jurģi nebija vajadzīgi. Sasteigtā laipnība var sabojāt dzīvi nākotnē gan dāvinātājam, gan arī pašam dāvanas saņēmējam. Tas, ka visu valstu vēstniecības lielākoties atrodas Telavivā, ir loģiski. Praktiskas vajadzībās pēc pārcelšanās (tātad) nebija. Ar šo tiek skaidri pateikts palestīniešiem, ka teritorija tomēr pieder Izraēlai un Palestīnai (šķiet) tiesību uz to vairs nav. Diemžēl notikušais neizskatās pēc pārdomātas diplomātiskās stratēģijas rezultāta. Politiski Tramps nav pirmais amerikānis, kas ir pārliecināts, ka Izraēlas galvaspilsētai jāatrodas Jeruzalemē. Kopš 90. gadu vidus ir pieejams Kongresa lēmums ar šo pašu nobalsoto iniciatīvu. Taču līdzšinējās ASV administrācijas apņemšanos interpretēja vienīgi kā deklaratīvu, labas gribas aktu. Reāla ASV vēstniecības izvietošana Jeruzālemē tika novilcināta diplomātisku un drošības argumentu vārdā. Taču Trampu diplomātiska piesardzība vai drošības tālredzība neinteresē. Viņš kaļ dzelzi caurvējā. Iedomājas un rīkojas, neatkarīgi no politiskās telpas «laika apstākļiem». Piemēram, nupat viņš paziņoja par ASV izstāšanos no kodollīguma ar Irānu. Kā atbildes reakcija attīstījās spriedze, un Irāna sāka apšaudīt izraēliešu bāzes Golānas augstienē. Tam sekoja pretreakcija – Izraēla sāka mērķēt pa Irānas interešu zonām Sīrijā. Pietiek ar vienu kļūdainu politisku, diplomātisku soli, lai reāli ietu bojā pavisam parasti cilvēki.

Taču var gadīties, ka šeit novērojams no Gorbačova aizlienētais ideoloģiskās «perestroikas» variants, kad pārkārtošanās nozīmē simbolisku vēžu sakratīšanu groziņā. Tad nav izslēgts, ka arī mūri ar Meksiku amerikāņi varētu uzbūvēt bez liekiem izdevumiem – «Trampa stilā», t.i., iekārtojot vientuļus stabus tuksnesī gar Meksikas robežu, kas aprīkoti ar lakonisku uzrakstu «Mūris».

Laikā, kad ASV prezidenta meita un znots viesojās pie Benjamina Netanjahu un svinēja Izraēlas 70 gadu jubileju, palestīnieši jutās pamesti un uzmesti. Viņiem tobrīd aktuālajai Nakbas jeb lielās katastrofas piemiņai ar Izraēlas gavilēm bija maz kopīga. Tagad, politikas aktivitāšu rezultātā, Izraēlai nākas nākt klajā ar jauniem aizsardzības priekšnesumiem. Viens no tādiem – valnis ar dzeloņdrātīm, kas aizsargās Izraēlu no jūras puses pret Hamas kaujiniekiem. Šo barjeru gatavojas pabeigt līdz gada beigām. Tiks būvēts vēl viens mūris zem zemes. Tas paredzēts kā nodrošinājums pret palestīniešu tuneļu būvētājiem, kas līdz šim «pa kurmju ceļu» anulēja visus šķēršļus ceļā uz Izraēlu. Vēsture pierādījusi, ka mehāniski mūri nelikvidē konfliktus cilvēku starpā. Savādi, ka šī pieredze te netiek ņemta vērā.

Tagad palestīniešiem vairs nav ko zaudēt

ASV dāvana var izrādīties spridzeklis ar laika degli visam reģionam. Izsūtījumā jeb trimdā pašlaik atrodas ap 2 miljoniem palestīniešu, kuriem nācies pamest dzimteni vai uzaugt bēgļu nometnēs. Izraēlas varas iestāžu draudi, ka pretošanās var izmaksāt dārgi, nekad nav palīdzējuši un nedarbosies arī šoreiz. Hamas izmanto publisko apjukumu un vilšanos, lai iesaistītu jaunus kaujiniekus destruktīvā grautiņu procesā. Aizvadītās nedēļas nemieru rezultātā tika izdemolēts robežpunkts un gāzes krātuves, kas prasīs lielus Izraēlas finanšu līdzekļus to atjaunošanai. Palestīniešu prezidents Mahmuds Abass klusē un neaicina uz samierināšanos. Viņa korumpētais režīms baidās pazaudēt varas grožus jebkādas aktīvas rīcības dēļ un izvairās atbalstīt Hamas pretiniekus Gazas sektorā. Taču pūļa aktivitāte var izsprukt no varas modrās acs tvēriena. Tad destruktīvi konflikti uzbangos neierobežoti. Palestīniešu bēgļi turpinās sūtīt ienaidniekiem savus degošos papīra pūķus, kas ar uguni iznīcinās lielus un iekoptus areālus Izraēlā, uz austrumiem no Gazas zonas. Bruņotās vienības var tikai noskatīties. Skaidrs, ka izraēliešu aktīvisti atbild palestīniešiem ar to pašu, taču noteikt vēja virzienu kabinetos un PR štābos pagaidām vēl nevienam nav izdevies. Paradoksāli, ka Trampa rīcības rezultātā uzvarētāja uz politiskās skatuves atkal ir Krievija.

Šķiet, ka Trampa impulsīvā dāvana Izraēlai ir neparasts diplomātiskā šaha gājiens. Pirmkārt tāpēc, ka par šo dāvanu viņš nepieprasīja kādu konkrētu reakciju no Netanjahu puses. Otrkārt, šāda dāvana sarežģī ASV kā starpnieka lomu šajā reģionā. No vidutāja ASV pārvēršas karotājā.

Sešdesmit upuru un simti ievainoto ir ļoti augsta maksa par dāvanu Izraēlai 70. jubilejā. Bēgļu situācija (2 miljoni) 40 kilometru garajā Gazas zonā ir neapskaužama. Gigantisks bezdarbs, blokāde no abām pusēm, trūkums. Nedomāju, ka asi cirtieni un bruņota aizstāvēšanās ir gudrākais veids, kā atrisināt šo smago Tuvo Austrumu reģiona konfliktu. Tramps ar šo izprovocēja izraēliešu nacionālistus un Hamas teroristus uz vēl aktīvākiem konfliktiem. Netanjahu apgalvo, ka neesot neviena, ar ko sarunāties palestīniešu pusē. Taču drīzāk šķiet, ka viņš nemaz nevēlas atrast šādu sarunu biedru. Viņu apmierina kara stāvoklis un spēka pozīcija. Nevienam nav noslēpums, ka tieši Jeruzālemes statusa kompromiss ir centrālais simboliskais un praktiskais solis šā ieilgušā konflikta atrisināšanai starp ebrejiem un palestīniešiem. Benjamins Netanjahu joprojām ir 100% pārliecināts, ka Jeruzāleme ir tikai un vienīgi Izraēlas pilsēta, tāpēc dalīties ar to neesot nedz vajadzības, nedz pienākuma. Turpretī palestīnieši redz Jeruzālemes austrumu daļā savas neatkarīgās Palestīnas valsts galvaspilsētu. Starp citu, Zviedrija pirms pāris gadiem atzina Palestīnu kā neatkarīgu valsti. Arī šis lēmums bija tikai deklaratīvs un izaicinošs. Taču 60 upuru toreiz nebija, un tas nozīmē, ka simboliskas dāvanas valstīm un nācijām mēdz izraisīt ļoti atšķirīgas sekas un reakcijas. Pateicoties tālredzībai, katastrofas ir novēršamas.

Tagad politisks lēmums izraisa vajadzību konfrontēties. Ebreju apmetnes okupētajās teritorijās, palestīniešu prasība nodrošināt bēgļu atgriešanos, apsēstība ar ebreju valsts ideju – ir sarežģītas tēmas. Līdz šiem neko no tā atrisināt nav izdevies. Jauns emociju uzbangojums var tikai vēl vairāk aktivizēt palestīniešus destruktīvai rīcībai, jo viņi ir nonākuši bezizejas situācijā: Abasa vara ir tik korumpēta, ka pat vēlēšanas nav iespējams noorganizēt; teritorija iekļaujas Izraēlas robežās; Hamas tikmēr siro pa izolēto Gazas sektoru pēc saviem noteikumiem un loģikas. Pasaule noskatās un klusē, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Lapsu spēles ASV – Ziemeļkorejas sarunās

Ziemeļkoreja ir valsts ar reāliem atomieročiem. Tā nu tas ir. Donalds Tramps vēlas šo faktu anulēt. Neitrālās Zviedrijas diplomāti pēdējos mēnešus velta daudz spēka un enerģijas, lai noorganizētu Donalda Trampa un Kima Čenuna plānoto tikšanos Singapūrā. Pavirši raugoties, izskatās, ka lielvara ASV piespiedīs Ziemeļkoreju atkāpties un mainīt savu drošības politiku, atsakoties no kodolieročiem. ASV un Trampa izteikumi starptautiskajos masu informācijas līdzekļos šādu ilūziju ir radījuši. Taču, pastudējot šo attiecību loģiku dziļāk, atklājas, ka aina nav tik viennozīmīga. Tātad kāpēc abi līderi, kas vēl pirms pāris mēnešiem publiski apsaukāja viens otru ar emocionāliem epitetiem, tagad draudzīgi tiksies? Tāpēc, ka Donaldu Trampu šāda tikšanās padarīs par pirmo amerikāņu līderi, kuram modernajā laikā izdevies panākt sarunas ar šīs izolētās un bīstamās valsts vadītāju. Zināmā mērā (no malas) tas izskatās kā varoņdarbs. Obama savulaik saņēma Nobela miera prēmiju Oslo par ieguldījumu miera nostiprināšanā. Donaldam Trampam, protams, arī ir vajadzīgs šāds rotājums pie savas frakas ordeņu lentes. Attiecību noregulēšana starp ziemeļu un dienvidu Koreju būtu lielisks sasniegums un pamats pretenzijai uz šādu godu.

Taču vai aina patiešām ir tik vienkārša? Šķiet, ka nav. Palasot paša Kima Čenuna retoriku un Korejas kaimiņvalstu mediju slejas, atklājas nepatīkama aina. Ziemeļkorejas vadonis nevienā brīdī nav pieļāvis pieņēmumu, ka Ziemeļkoreja varētu atteikties no sava kodolvalsts statusa. Viņa izpratnē šāds bruņojums nozīmē spēku, ietekmi un drošību. Atteikties no priekšrocībām Kims negrasās. Tātad – uz starptautiskās skatuves Ziemeļkoreja sola pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus un pauž gatavību diskutēt par kodolieroču arsenāla samazināšanu. Taču iekšzemes medijos šī «gatavība» tiek skaidrota kā spēja panākt ASV kodolarsenāla redukciju. Ziemeļkorejas strādnieku partija savā konferencē tikko uzsvēra, ka «ir panākta vēsturiska uzvara», ar šo mērķējot uz iespējamu ASV atbalsta mazināšanos Dienvidkorejai. Kāpēc ārzemēm Kims runā vienu, bet iekšpolitiski pavisam ko citu? To nav grūti izskaidrot. Korea Times domā, ka šādi ziemeļkorejieši tiek sagatavoti sava vadoņa varonīgajai manifestācijai Singapūrā, tiekoties ar ASV prezidentu. Viņam jāierodas un jāuzvar Tramps. To var panākt tikai ar «Putina loģiku»: apgalvojot savējiem, ka visi mūs vajā, nīst un nemīl, bet mēs vienīgie rīkojamies godīgi un cienīgi.

No otras puses, interesanti pavērot, kā Donalda Trampa administrācija skaidro apjukušajiem Āzijas valstu žurnālistiem, ko īsti nozīmē kodolieroču likvidēšana Ziemeļkorejā. Džona Boltona (ASV prezidenta padomnieks valsts drošības jautājumos) lietišķais Ziemeļkorejas salīdzinājums ar Lībiju negaidīti pārsteidza visus. Pēc viņa loģikas – jālikvidē, jāslēdz ciet un atslēga jāatdod uzvarētājiem. Amerikāņu vienkāršais un nekautrīgais skaidrojums, protams, aizvainoja patmīlīgo Ziemeļkoreju. Salīdzināt Kimu ar Kadāfi ir liels izaicinājums, kaut vai atceroties, kā Kadāfi beidza savu dzīvi. Nemaz nerunājot par sekām, kas piemeklēja šo valsti. «Visa pasaule labi saprot, ka mūsu valsts nav nedz Lībija, nedz Irāka, kuras piemeklēja sāpīga sagrāve. Salīdzināt kodolieroču valsti ar Lībiju ir absurdi, jo Kadāfi sagrāves brīdī valstī nemaz vēl nebija šo ieroču kaujas gatavībā,» ziņo Ziemeļkorejas oficiozie mediji.

Tas nozīmē, ka Kims neatkāpsies un negrasās nomirt ceļa malā (vecā «trubā«) kā Kadāfi. Savas tautas acīs viņš paliks varonis, kas nostājies spēka pozīcijās. Līdzīgi Putinam arī Ziemeļkorejas «tēvs un skolotājs» tautiešiem uzsver savus labos darbus: ir pārtraukti kodolizmēģinājumi, notikusi simboliska tikšanās ar Dienvidkorejas līderi, atbrīvoti trīs aizturētie amerikāņi, tiek slēgta kodolizmēģinājumu teritorija. Amerikāņi turpretī (pēc viņa loģikas) nav samazinājuši neko un turpina manevrus kopā ar Dienvidkoreju.

Neoficiāli avoti neslēpj, ka joprojām nav detalizētu plānu ieceru realizēšanai abu vadītāju tikšanās laikā. Pēdējās ziņas no Vašingtonas liecina, ka tikšanās tomēr tiek atcelta uz nenoteiktu laiku. Taču šī tikšanās (no PR viedokļa) būtu izdevīga abiem. Simboliskajā līmenī tā nozīmētu Kima Čenuna triumfu ziemeļkorejiešu acīs un Donalda Trampa sasniegumu – amerikāņiem. Taču šīs tikšanās rezultātā pasaule diezin vai kļūs drošāka.

Diemžēl.

Diemžēl.

Tulpju diena = sekss, liekulība un koloniālisms

2013. gada  7. martā.  Speciāli TVnet. http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/456256 tulpju_diena_sekss_liekuliba_un_kolonialisms

kadafi sievietes

Attēls no Guardian mājas lapas

Pavisam drīz mēs Latvijā svinēsim kārtējo 8. martu.

Vieniem šie svētki būs mantojums no PSRS laika tradīcijām kad tiek ”godinātas sievietes, tāpēc, ka tās ir sievietes”. Sapucējušās un apsveikumus gribošas ”viņas” servēs našķus un ”ko stiprāku” vīriešiem – apsveicējiem, kas ieradīsies ar konfektēm, alkoholu un simbolisko – kuslo tulpi saujā.

Citiem 8. marts būs sieviešu starptautiskās solidaritātes diena ar pavisam citu kopsaucēju.

Pie mums joprojām dominē ”gaudeno tulpju diena”? Fakts, ka šī pseidotradīcija ir stabili iesakņojusies Latvijā (no PSRS laikiem) ir paradokss. Spēcīgāk šo ”tulpju dienas” padomju laiku tradīciju sliecas saglabāt mūsu krieviski runājošās minoritātes fundamentālisti (Ušakova politisko bruņu vilcienu ieskaitot) jo nenogurst  atdarināt Putina Krievijas PSRS svinību ieradumus.

Savā būtībā Krievijas tradīciju ”sieviešu diena”, tāpat kā ”9. maijs pie Pārdaugavas pieminekļa” ir PSRS laika atavismi mūsu sabiedrībā. PSRS dinozaura izbāzeņi, kurus entuziasti katru gadu iebalzamē tālāk ar alkoholu un puķēm.

Vai mums šīs tradīcijas vajadzētu turpināt?

PSRS mīlas verdzeņu diena

Katram patīk, ja apsveic un godina. Aktieriem, komponistiem, kara veterāniem un sievietēm arī gribas tikt godinātiem, vai ne?

Postsovjetiskās sievietes grib, lai vīrieši turpina viņas apsveikt šajā dienā (tāpat kā Brežņeva laikā) par to, ka viņas ir ”tikai sievietes”: seksuālas būtnes, vīrieša servisa institūcijas, kalpones, apteksnes, vilinātājas, vārdzinātākas un pats galvenais  – mīlas verdzenes?

Šajos sieviešu dzimuma svētkos, kā mums iedibināja padomju vara, uzkrītoša ir seksuāla toņkārta, kas uzreiz padara svinēšanu pikantu. Tā pati, kas oficiāli netika atļauta. Pat vārda ”sekss” mūsu vārdnīcās tolaik nebija un tāpēc ar tik nešķīstām lietām nodarboties nebija ieteicams.

Šodien kalendārs mums piedāvā neskaitāmus mīlas godināšanas pasākumus: Valentīna dienu jeb mīļo sirsniņu svētkus (14. februāris), Mātes dienu (dažādās valstīs atšķirīgā svētdienā), vīriešu, tēvu dienu (19. novembris), Draugu dienu, Pateicības dienu u.c., taču Staļina iedibinātā ”8. marts = sieviešu dzimuma godināšanas diena” ir daudziem spēkā joprojām.

Kas īsti ir šī diena ar savu seksa piesitienu? Padomju laiku vīriešu brutālās varas aparāta  atzīšanās ”Ievas meitas vilinājumā”? Varas spēļu transponēšana koķetu tulpju svētku izteiksmē ar moto – vismaz vienu dienu gadā ”mēs” uzteicam sieviešu eksistenci? Rezultātā – gaviļnieces tvīkst no prieka arī to pašu vienīgo dienu gadā, jo visas pārējās gada dienas viņas ir patriarhāta sabiedrības inventāra detaļas: tādas pašas kā automašīna, suns, šautene vai uzgriežņa atslēgai. Ciniski? Come on! Atzīstieties beidzot, ka tā faktiski ir.

Erotikas pletne

Par erotiku rakstām maz. Nopietnai publicistikai ar šo tēmu neklājas nodarboties. Lai gan dziņa ir cilvēkos iekodēta un reizēm (pašiem par pārsteigumu) tā mums sagādā virkni negaidītu pārsteigumu, mēs turpinām stoiski izlikties, ka nekas tāds mūsu tuvumā nerēgojas. Šo fenomenu man uzkrītoši atgādināja lētās erotikas bestsellers ”Greja 50 nokrāsas”, kas apsteidzis visus pārdošanas rekordus. Tā pati E.L. James grāmata, kuru tagad pārdod pat gastronomā, supermārketos – līdzās desām un pankūkām. Kas īsti fascinē kaislīgās lasītājas šajā pusaudžu romantisma pasakā ? Sadomazohisms un BDSM? Aizliegtā augļa nobaudīšana fantāzijas labirintos?  Vai Latvijā pietrūkst erotisko tekstu sievietēm un pelēkais romāns realizē šo vakanci? Kas īsti šajā attiecībās ir vinnētājs: sasējējs vai saietā? Uzvarētājs ir tas pats medību instinkts, kas liek sievietei tēlot vāju un neizsargātu, lai iekarotu un savaldītu nekontrolējamo Kristiānu Greju. To pašu, kas cieš no brīvības abstinences. Tātad ”Pelēko nianšu” lasītājas neilgojas vis pēc pletnes! Viņas visiem līdzekļiem vēlas panākt mežonīgā, neatkarīgā, brīvā vīrieša pieradināšanu. Uz saviem noteikumiem. Tāpēc, ka mežoņu savaldīšana un iejūgšana ir katras sievietes goda lieta. Šoreiz līdzekļi ir citi un tas ir skurbinoši.

Atkal ciniski? Come on! Medī taču dāmas, nevis kungi. Staļina astotais marts ir rezervāta robežu atvēršanas diena, jo atvērt var tikai to, kas normāli ir slēgts.

Vistu kūts ieslēgtās iemītnieces joprojām gada Staļina 8. martu un neko negrib dzirdēt par šiem svētkiem kā par sieviešu solidaritātes dienu. Tā ir viņu seksisma ziedu diena. Vienīga vienīgā atļautā diena gadā! Pārējās 364 aizripo pašas vienmuļā tumsā un miglā.

Taču atstāsim ” PSRS mīlas verdzenes” kūts durvju atvēršanas gaidās (ar pilnu Sietlas BDSM komplektu somiņā) un pamēģināsim paraudzīties uz 8. martu no citas puses.

Man ir divi stāsti.

Kadafi orģijas

Reiz dzīvoja maza meitene. Viņas vienīgā istaba bija mitra, tumša un atradās vienā no daudzajiem betona gaiteņiem Bab Alaziza rezidencē Lībijā. Tur Soraijai kopš piecpadsmit gadu vecuma nācās  dzīvotā vienai pašai. Kā izolatorā. No šī gaiteņa varēja izkļūt tikai vienā virzienā – uz diktatora  Muamara Kadafi guļamistabu. Turp meitenei bija jādodas, kad tika pavēlēts apmierināt Lībijas valdnieka sadistiskās seksuālas vajadzības. Par seksa verdzeni mazā Soraija kļuva nejauši – pēc bērnu svētkiem skolā. Toreiz Kadafi apmeklēja pamatskolu Sirtē un saņēma ziedus no mazās skolnieces rokām. Pieņemot buķeti, Kadafi noglaudīja meitenes bizi un tas bija signāls drošībniekiem, ka bērns jānogādā uz diktora harēmu. Pēc dažām stundām meitenes mājās ieradās drošībnieki. Arestēja meitenīti un aizveda to uz Kadafi betona telpu labirintu, kur viņai septiņus gadus nācās prezentēt savu ķermeni diktatora orģijām. Diktatoram intīmas attiecība nozīmēja sadismu. Šodien Soraija ir 22 gadus veca, daļēji invalīde un Kadafi seksa verdzeņu armijā (ar zaļu uniformu ikdienā) viņa nebija vienīgā. Spīdzinātājs Kadafi šodien ir miris, taču sistemātiski izvarotās jaunās sievietes stāvoklis arī tagad ir neapskaužams: viņa slēpjas no visiem, īpaši no savas ģimenes locekļiem – brāļiem, kuri joprojām vēlas māsu nogalināt, ”lai nomazgātu no ģimenes kauna traipu”. Tas, ka meitenei pirms septiņiem gadiem nebija izvēles – to zina visi. Arī viņas māte, kura bez ierunām toreiz atdeva savu bērnu kā lelli diktatora seksuālajām rotaļām. Tagad Soraijas māte nevēlas savu meitu redzēt dzīvu. Diktatora vairs nav un palicis tikai meitas kauns, kas jānomazgā no zemes virsas ar viņas pašas asinīm.

Jāpiezīmē, ka Soraijas gadījums nav unikāls. Kadafi svītā kā seksa verdzenes un spiedzes, drošībnieces un žēlsirdīgās māsas bija spiestas strādāt neskaitāmas diktatora harēma ”līdzstrādnieces”. Musulmaņu vīrieši, kas bija tik pat uzticīgi kalpojuši savam kungam, pēc nāves kļūst par varoņiem. Taču diktatoram lojālām sievietēm morālais pagodinājums netiek nodrošināts. Šodien šīs sievietes – Kadafi ”miesasardzes” jeb ”gvardistes”, medicīna māsas un piespiedu ”matrači” ir aiz borta. Kā nolietotas mantas.  Izsmietas, sakropļotas un pamestas. Miljoniem gaismas gadu attālumā no tā iluzorā priekšstata, kuru mums par šīm ”austrumzemju skaistulēm” uzbūrusi māksla.

Reālā mīlas verdzeņu situācija ir krietni nožēlojamāka.

Lībijas bijušais diktators, tieši tāpat kā lielākā daļa citu valstu ”ķeizaru” (PSRS bosus ieskaitot) nodrošināja sev seksa vergu korpusu, par kura esamību vēsture klusē. Pie tam šeit domāju ne tikai diktatora neremdināmu seksuālu apetīti, bet gan par viņa varmācīgās varas kāres spriedzi. Kadafi gadījumā vadonis neaprobežojās tikai ar mazu meiteņu un daiļu sieviešu nolaupīšanu un to sistemātisku izvarošanu savā pilī. Viņam īpaši esot paticis izmantot savu uzticamo kaujas biedru un kolēģu sievas, meitas un dēlus, tā pazemojot savus līdzgaitniekus. Par upuru (sieviešu, bērnu un vīriešu) ārstēšanu pēc Kadafi seksa orģijām var plašāk palasīt Annick Cojean grāmatā ” Les proies- Dans le harem de Kadhafi”, kas uzrakstīta, izmantojot aculiecinieku liecības.

Sekss bija Kadafi varas svira. Paklausības nostiprināšanas arguments. Pakļaujot savus padotos ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Pazemojot ”līdz kliņķim” ne tikai apspiesto cilvēku garu, bet arī miesu.

Masveida izvarošanas kā kaujas metode karā

Šajā virzienā Kadafi nav vientuļnieks. Seksu kā pazemošanas un paverdzināšanas līdzekli ir izmantojuši visi okupanti. Par ”šo ieroci” kara stratēģi un vēstures grāmatu autori līdz šim runājuši nepiedodami maz. Tikai pēdējā laikā šausminošus faktus sāk plašāk apskatīt zinātne un māksla. Tikai  tagad – 60 gadus pēc kara, mēs uzzinājām par PSRS armijas zvērībām pret vācu sievietēm Berlīnē pēc kapitulācijas 1945. gadā. Izrādās, ka starp ordeņotajiem varoņiem  kas pavasarī pie mūsu Pārdaugavas pieminekļa svin uzvaras dienu, iespējams ir tādi, kas savulaik piedalījās vācu sieviešu masveida izvarošanā Vācijā. Dokumenti apliecina, ka Sarkanā Armija izvarošanu izmantoja kā legālu cīņas metodi un Berlīnē tika izvarotas visas sievietes pēc kārtas (vecumā no 8 līdz 80 gadiem), kas gadījās pa rokai, lai pēc tam katru desmito nogalinātu, pakarot vai dzīvu sadedzinot. Joprojām nav precīzi zināms masveidā izvaroto un nogalināto vācu sieviešu skaits, jo daudzas vācietes centās slēpt ”savu kaunu” no publiskās domās, cenšoties aizmirst notikušo laikā no 1945. gada aprīļa līdz jūnijam. Liela daļa izvaroto sieviešu klusē joprojām, taču aplēses liecina sekojošo:  Sarkanās Armijas uzvarētāji Berlīnē vien izvarojuši apmēram 100 000 sieviešu, turklāt – katra desmitā izvarotā vāciete tika nogalināta un apmēram tik pat daudz kļuva grūtas (400 000) un bija spiestas laist pasaulē uzvarētāju bērnus. Kopumā 1945. gadā Sarkanajai Armijai izdevās izvarot ap diviem miljoniem vācu sieviešu (Schisser Hanna, The Miracle Years: A Cultural History of West Germany, 1949-1968. 2001. Pricton University Press).

Masu izvarošanu kā legālu cīņas metodi praktizē arī šodien. To varējām novērot Bosnijas kara laikā, kad četru kara gadu periodā tika izvarotas apmēram 50 000 sieviešu. Tas turpinās arī Āfrikas karstajos punktos: Kongo, Ruandā Burundi, Ugandā kur būtībā vairs nav mierīgo iedzīvotāju, jo okupēto zonu sievietes uzbrucēji izvaro un sakropļo, lai nodrošinātu ienaidnieka tautas iznīcību, mazos bērnus padarot par kaujiniekiem.

ANO sieviešu tiesību pārstāve Margota Valštrēma aizvien lielāku mediju uzmanību pievērš izvarošanai kā kara stratēģijai bruņoto konfliktu plosītajā Āfrikas kontinentā. Viņa norāda, ka Kongo Kinšasas derīgie izrakteņi (24 miljardu ASV dolāru vērtībā) netieši finansē bruņoto, izvarotāju grupu aktivitātes šajā kara plosītajā Āfrikas zonā. Tāpēc Vālštroma piedāvā izveidot jaunu institūciju ESC, kas nedaudz atgādina mūsu FKTK, lai uzraudzītu tā saucamo ”konfliktu minerālu” (zelta, alvas, dimantu, volframa un citu) tirdzniecību. Tos pašus, kuru eksports nodrošina līdzekļus bruņotu konfliktu norisei. Tur sieviešu masveida izvarošana ir stratēģisks ierocis. Starp citu, šie izrakteņi veido arī mūsu iPad un iPhone ”smadzenes” un tāpēc būtu svarīgi zināt, vai arī mēs šodien, iegādājoties datorus un mobilos telefonus, finansējam ar savu naudu izvarotāju ordas Āfrikā?

”Šis noziegums (masu izvarošanas kā kaujas metode) ir savāds noziegums, jo upuris jūtas vainīgs. Būtībā te nav runa tikai par sieviešu tiesībām. Te jāakcentē, ka tas ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums”, – uzver Margota Vālštrēma.   Strādājot ANO, viņa uzdevums ir pievērst Drošības padomes uzmanību sankcijām, kas varētu ierobežot masu izvarošanas postu kara skartajās planētas zonās. Pagaidām tiek iezīmēti riska reģioni un gatavotas sankcijas karavadoņu ārzemju kontu iesaldēšanai un pārvietošanās aizliegumiem. Jāpiebilst, ka šodienas masu izvarošanas nav tikai Āfrikas dilemma. Ziņojumi no Kirgīzijas, Libērijas, Kolumbijas, Nepālas un Indijas, aktuālie notikumi Deli, kur 16. decembrī izvarotāju grupa izrēķinājās ar 23 gadus vecu indiešu studenti un viņas draugu, liecina, ka šai problēmai joprojām nav atrasts reāls risinājums. Sievietes turpina pazemot viņu dzimuma dēļ.

Rezolūcija nr. 1977

Reālā pasaules aina pierāda, ka sieviešu, meiteņu stāvoklis visur pasaulē joprojām nav apmierinošs.

Savulaik, pirmās ANO sieviešu konferences laikā Meksikā (1975) tika pieņemts lēmums uzsākt globālu Sieviešu solidaritātes dienas svinēšanu. Ģenerālā asambleja par šo priekšlikumu nobalsoja divus gadus vēlāk un tāpēc kopš 1978. gada astotais marts kā sieviešu solidaritātes diena tiek iekļauta daudzu valstu svinamo dienu sarakstā. Savādi, ka līdz ar sieviešu stāvokļa problēmu publisku atzīšanu un šīs dienas statusa iecementēšanu ANO līmenī,  pati svinēšana pamazām pārvēršas par apolitiskiem ”tulpju svētkiem”, nostājoties tālu aiz sākotnēji iecerētajām politiskajām sieviešu tiesību ambīcijām.

Marksisma teorētiķes un politiķes Klāras Cetkinas vēsturiskais starta  aicinājums – piešķirt visām sievietēm vēlēšanu tiesības,  joprojām nav realizējies visur. Nemaz nerunājot par citām sieviešu ikdienas problēmām – goda slepkavībām, masveida izvarošanām, algu atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, abortu aizliegumiem un visiem pārējiem ierobežojumiem, kas apdraud sieviešu tiesības uz dzīvību, cieņu, līdztiesību un savas privātās dzīves neaizskaramību.

Problēmu, kā redzams netrūkst, un to izgaismošanai  ir paredzēts 8. marts jeb visas pasaules sieviešu starptautiskās solidaritātes diena. Nopietnu jautājumu aktualizēšanai.

Cerams, ka drīz mēs arī Latvijā iesaistīsimies 8. marta svinēšanā ”pēc būtības” un Staļina tulpes atstāsim pavasara pļāvām (nevis savai puķu vāzei).

Nomainot gan seksuālās liekulības koloniālismu ar spoguli, gan arī egocentrismu ar empātiju.

Tik vienkārši tas ir.

Sāksim?

Publicēt ievainoto Kadāfi vajadzēja. Diskusijas turpinās.

2011. gada 23. oktobrī

Fotogrāfijas ar ievainoto diktatoru turpina pārpludināt pasaules medijus. Varam noskatīties kā Kadāfi ievainoto ķermeni vazā pa ielu, dauza, apspļauda un iespējams, pat sašauj aculiecinieku klātbūtnē (ANO pieprasa šo eksekūciju izmeklēt sīkāk).

Viņa dzīves pēdējās minūtes ir iemūžinātas vairāku mobiltelefonu atmiņā.

Tīmeklis tās piedāvā aplūkošanai ikvienam, kas to vēlas.

Skaidrs, ka izskatās un ir pretīgi.

Neskatoties uz to, ka tieši Kadāfi bija viens no pašiem asiņainākajiem un nežēlīgākajiem diktatoriem pasaulē.

Vai bija pareizi publicēt šos asiņainos attēlus?

Vakar un šodien Misratas iedzīvotāji turpina stāvēt rindā pie lielveikala ”Āfrika” noliktavām – ledusskapjiem, lai paskatītos uz mirušo tirānu. Organizētāji izveidojuši trīs rindas: viena kara veterāniem, otra ģimenēm un trešā – pārējiem interesentiem.

Vīrs, kuram patika ekstravagance un izgāzīga varas izrādīšana, tagad pats guļ uz bleķa grīdas, virs netīra, dzeltena matrača, ietīts zilā deķī, kas rotāts ar baltiem ziediem.

69 gadus vecais diktators tur izskatās sīks un niecīgs. Diezzin vai viņš sev būtu vēlējies tādu atvadīšanos no Lībijas tautas. 

Skatītāji defilē garām guļošajam ar izsaucieniem – ” Nelietis!”, ” Tu, cūka!”, ” Suns tāds!” un pie viena enerģiski fotografējot ar saviem mobilajiem telefoniem.

Gaisā virmo saldena līķa smaka un sargi grūsta tālāk tos apmeklētājus, kuri pārvietojas pārāk lēni.

Nekas netraucē turpināt šo realitātes šovu. Vietējie gaida rindā uz līķa apskati ilgi, kopā ar maziem bērniem.

Mēs brīnāmies?

Nav ko brīnīties.

Ļeņina mauzolejs Maskavā, Sarkanajā laukumā daudziem, droši vien joprojām ir gaišā atmiņā.

Tur bija un ir tāpat.

Smird arī neganti.

  • Vai tev patika mirušo cilvēku apstatīt? – kolēģi vakar Misratā pajautāja kādam mazam puikam, 11 gadus vecajam Ali pēc iznākšanas no smirdošās telpas ar dzelteno matraci.
  • Jā, man nebija pretīgi! Es jutos priecīgs! Vīrs uz grīdas patiešām bija briesmīgais Kadāfi!

Cilvēks, kurš 1969. gadā pārņēma varu Lībijā (valstī, kurā tobrīd valsts kopprodukts per capita bija augstāks nekā, piemēram, Zviedrijā) un nolaida to ”zemāk par zāli”.

Pateicoties Kadāfi, naftas naudas plūsma mainīja virzienu un Lībija pārvērtās par vienu no trūcīgākajām pasaules valstīm.

Sapnis par sociālismu pārvērtās par murgu. 

Totalitāras un brutālas valsts vadītājs vairs nevar turpināt spīdzināt savus tautiešus.

Tiktāl esam. 

Kas būs tālāk?

Tālāk būs smagas sarunas starp klanu un etnisko minoritāšu vadītājiem par apvienotās valsts nākotni. Tas nebūs viegli. Pa vidu maisīsies naftas spekulanti un pārējie putrotāji.

Taču skaidrs, ka turpināt Kadāfi diktatūras režijā vairs nebija iespējams.

Asiņainās fotogrāfijas liecina, ka viņš ir pagalam. 

Vai mums žurnālistiem vajadzēja šos fotoattēlus publicēt?

Jā, šim solim ir motivācija – Kadāfi nāves dokumentācija ir pasaules sabiedrībai nozīmīga notikuma pasvītrošana. Visiem to vajadzēja redzēt un saprast.

Tik nolemts šos attēlus nepublicēt pirmajās lapās. Tiem jābūt nelielā formātā.

Tā vai citādi – Kadāfi pazušana no šī pasaules ir pirmās lapas ziņa, kas būtu jāiespiež ar ”koka burtiem” kopā ar fotogrāfiju, kuras pretīgā satura brutalitāte šobrīd jau kļuvusi par vēstures faktu.

Mēs to samazinājām formātā, nevis saturā.

Diktatoru apglabāja naktī. Pa kluso, bez tuvinieku klātbūtnes. Anonīmā apbedījuma vietā, kopā ar mirušo dēlu un aizsardzības ministru (kaps tāpēc nekļūšot par piekritēju kulta altāri). Pārejas laika Lībijas valdības pārstāvju klātbūtnē.

Viņi paši pieņēma šarijas likumus, taču (ar šo) paši pieņemto pārkāpa – apglabāja par vēlu (likums atļauj 48 stundu laikā apbedīšanu), tā arī nenoskaidrojot patiesos diktatora nāves apstākļus.

Izraēlas avīzēs Kadāfi brālēns liecina par diktatora pēdējām dzīves nedēļām. Par slapstīšanos Sirtē no viena grausta pie nākamā, bez tīra ūdens, telefona vai elektrības. Pārtiekot no makaroniem un rīsiem. Svaidoties no melanholijas līdz naidam.

Paradoksāli, ka Kadāfi pats atteicies Lībiju atstāt.

Viņš esot juties mīlēts.

Tautas mīlēts.

Mīlestība medz but akla.

Tā gadās.

Muamars Kadāfi izvēlējās kanalizācijas cauruli. Tikmēr Lībija nezina ko izvēlēties tālāk.

2011. gada 22. oktobrī

Lībijas diktators, saukts arī ”trakais suns”, turēja vārdu – ”nomiršu kaujas laukā, Lībijā”.

Tā bija. Tā viņš teica.

Skaidrs, ka Muamars jau vasarā saprata, kas viņu sagaida nākotnē. Tripoles krišana to pateica priekšā. Atlika noturēties vertikāli vēl dažus maniakālas cerības mēnešus Sirtē, ieraujot sev kapā līdzi pāris simtus cilvēku. Pie viena.

Nē, viņš netaisījās aiziet tā kā Sadams, ” kuru jeņķi kā žurku izvilka no alas, lai pakārtu amerikāņu cilpā”. Tā viņš nedarīšot. Nekad.

Protams, ka diktatoram bija iespēja emigrēt.

Ģimene (sieva un daži bērni) kopš augusta atrodas Alžīrijā. Sieva Sofija ar bērniem- Aišu, Hanibalu un Muhamedu, auklē tur tikko piedzimušo mazbērnu. Saīdi esot Nigērijā un ziņas par troņa princi Sifu Alislamu joprojām ir neskaidras.

Kadāfi palika Lībijā, savā dzimtajā Sirtē.

Tur viņu vakar atrada noslēpušos kanalizācijas ”caurulē”, izvilka, sašāva un nofilmēja – puskailu, asiņainu un netīru.

Tuvākajās dienās apglabās, ievērojot muhamedāņu tradīcijas.

Pēc 42 gadus ilgas neierobežotas varas, virspavēlniekam Kadafī izdevās daļēji  ”norežisēt” pēdējo epizodi savā dzīvē.

”Viņš tupēja kanalizācijas caurulē kā žurka, lai gan pats mūs  savā televīzijā līdz šim saukāja par trakām žurkām”, – sarkastiski secināja vakara vakarā kāds pretošanās armijas cīnītājs Sirtē.

Mumamars Kadāfi tagad ir miris. 100%. Ir pierādījumi.

Finālam varam pielikt fermātu.

Taču.

Kas viņš pats īsti bija?

Paradoksāla personība.

No viena puses – nežēlīgs, bet no otras puses-  harizmātisks līderis, kas ar tirāna nežēlību valdīja savā valstī un personificēja Lībiju uz pasaules politiskās skatuves vairāk nekā 40 gadus.

Muamars Kadāfi ir dzimis tuksnesī, nomadu ģimenē, audzis pieticīgos apstākļos. Kā vienīgais bērns ģimenē, ticis nosūtīts mācīties uz pilsētu. Sākumā Kadāfi studē ģeogrāfiju Bengazi universitāte, bet pēc tam izvēlas sev militāru karjeru.

Tobrīd viņa ”bizness” uzņem tempus un jau 27. gadu vecumā Kadāfi gāž karali Idri no troņa, lai 1969. gadā ieraustos viņa vietā.

Jau tobrīd uzzied Kadāfi viņa raksturīgākā īpašība – ekscentrisms.

Nostiprinoties pie varas, viņš uzraksta savu filozofisko traktātu: sociālisma-kapitālisma -musulmānisma kokteili ar nosaukumu ” Zaļā Grāmata”, kas visiem skolas bērniem Lībijā līdz ši bija jāiemācās no galvas.

1977. gadā Kadāfi pārdēvēja Lībiju, nosaucot to par ”Sociālistisko Lībijas arābu džamahirīju (masu valsti)”.

Demokrātija tika nožņaugta, opozīcija iznīcināta.

Asiņaini slaktiņi bija Kadāfi ikdiena un šādi viņš turpināja pārvaldīt savu valsti visus turpmākos gadus oficiāli dēvējot savu valsts pārvaldes formu par ” islamisku sociālismu”.

Lībija (kā hermētiski noslēgta konservu kārba) turpināja netraucēti eksistēt, pateicoties gigantiskajiem  naftas ieņēmumiem. Nauda plūda tieši virspavēlnieka kasē un viņš ar to rīkojās pēc saviem ieskatiem.

Neierobežotā vara savā valstī virspavēlnieku Kadāfi…faktiski…tobrīd… vairs neiedvesmoja.

Viņš nolēma ķircināt rietumus un kļūt par visu pasaules teroristu sponsoru.

Sacīts – darīts. Ar šo brīdi Lībijas naftas nauda (caur Kadāfi rokām) sponsorē Palestīnas Atbrīvošanas Armijas operācijas, Ziemeļīrijas IRA akcijas. 1988. gadā pasauli satricināja Lokerbijas atentāts (par kuru atbildību uzņēmās Lībija), uzbrukumi franču un amerikāņu lidmašīnām. Sekoja kodolbruņošanās ēra Kadāfi režijā. Tobrīd Muamars jau bija gatavs kļūt par Āfrikas savienoto valstu karaļu karali.

Biogrāfi (iespējams) noskaidros vai Muamara Kadafī Kadāfi ekscentriskos izgājienus veicināja lieluma mānija vai pārmērīgā narkotiku lietošana.

Redzēsim.

Viens ir skaidrs – viņš nespēja neko izdarīt normāli.

Ar šo brīdi Muamars Kadāfi sāka ģērbties savādos reprezentācijas paltrakos (kurus viņš pats nodēvēja par tautas tērpiem), lai faktiski slēptu savas ”platformu kurpes”, kas viņu ”pagarināja” par vairākiem centimetriem un kompensēja viņa sīko augumu.

Profesionāli grimēja sevi pirms katras publiskās parādīšanās.

Visas ārzemju vizītes viņš realizēja, vispirms uzslejot svešo pilsētu parkos savu beduīnu telti un tikai tad uzsākot valsts vizītes ārvalstīs.

Runāja viņš gari, ”putraimaini” un nesakarīgi, sieviešu miesassargu neiztrūkstošā aplenkumā.

Sieviešu neiztrūkstošā klātbūtne virspavēlnieka tuvumā ir kārtēja viņa ekscentriskā kaislība.

Viņam bija sava, speciāla, sieviešu – miesassargu grupa, kas sastāvēja no gados jaunām tautietēm.

Šo sieviešu ielenkumā virspavēlnieks esot ”juties vislabāk”.

Otrs bija austrumeiropiešu – medmāsu/masieru/pārtikas ekspertu bataljons, kurā Kadafi bija nolīdzis neskaitāmas Austrumeiropas sievietes kā ”medicīniskā servisa centru” (vairums no šīm sievietēm bija ukrainietes).

Nē, fakti (aiz izskaistinātās fasādes) neliecina par romantiskām attiecībām.

Vairāk par pazemojumiem, cinisku izmantošanu un cietsirdību.

Pieņemu, ka par to mēs pavisam drīz daudz lasīsim medijos.

Vienu brīdi Kadāfi baudīja rietumvalstu naidu un izolāciju, pēc tam (atteicoties no masu iznīcināšana ieročiem un atbalstot NATO karā pret Alkaidu) viņš metās pretējā galējībā – kļūstot par rietumu demokrātiju draugu.

Viņam patika spraigas situācijas.

Savas valsts pilsoņu kara pirmajos mēnešos Kadāfi regulāri uzstājās televīzijā (retranslējot caur Sīriju) saukājoties, klaigājot, jokojot un šķoboties pēc sirds patikas.

Vienlaikus viņš prata manipulēt un ar ierobežotu, sev lojālu kaujinieku saujiņu, noturēties pie varas nenormāli ilgi (divus mēnešus).

Pats Muamars Kadāfi vienmēr ir vēlējies kļūt par revolūcijas varoni.

Viņš nosēdās tronī kā izskatīgs radikālis, bet krita kā uzblīdis, asiņains diktators.

Kas notiks tālāk?

Kadāfi ir pagalam, bet valstij tikai tagad sāksies garš samierināšanās process.

Ir pozitīvas lietas.

Piemēram – Lībijas  gadījumā tirānu gāza paši lībieši (nevis kā Afganistānā 2011. vai Irākā 2003. – ārzemnieki).

Pārejas valdībai Tripolē būtu jāreaģē ātri un jāiesaista atjaunotnes darbā visas daudzās valsts minoritātes (taregus un berberus ieskaitot).

Jārēķinās, ka situāciju Lībijā mēģinās destabilizēt Alkaida.

Protams, ka Lībijas tautai tagad ir vajadzīgs straujš un neatliekams atbalsts.

Kadāfi nāve vēl nenozīmē kara beigas.

Valstī ir daudz ieroču, pa ielām siro bandas ar kalašņikoviem rokās.

Problēmu netrūkst.

Taču pagaidām mēs varam svinēt.

Kadāfi ēra ir beigusies.

Pagaidām – tas ir galvenais.

Taču neaizmirsīsim, ka gāzt nīstu režīmu ir vieglāk nekā uzcelt jaunu, demokrātisku sabiedrību.

To mēs – Latvijā zinām vislabāk. 

Muamara Kadafī bēgšana pazemes labirintos. Situācija Tripolē ir katastrofāla. Kā varam palīdzēt?

2011.gada 25. augustā

Muamara Kadafī vīri turpina pretoties un savā pēdējā televīzijas runā ”šefs” aicināja visus pretoties ”žurkām”, kas ”mēģina ieņemt Tripoli”. Televīzija turpina kalpot režīmam.

Šodien galvaspilsētas ielās daudz kritušo, ievainoto. Trūkst medicīnas personāla, zāļu un aprīkojuma.

Pretošanās kustība šovakar ieņēmusi Sabu-Salim reģionu Tripolē, kas līdz šim bija valdības karaspēka nocietinājuma zonā (Reuters).

Vakar Tripolē jau ieradās Pārejas perioda valdība, kas ir gatava pārņemt varu valstī un pārcelt savu sēdekli no Bengāzi uz Tripoli.

Kur pašlaik atrodas Kadafī? Atbildēt nespēj neviens.

Pat ”partizāni’, klusē un izvairās no komentāriem. Viņiem esot mācība no vakardienas, viņi tagad runāšot tikai par reāliem panākumiem.

Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts šodien situāciju Lībija traktē kā cerības rosinošu un netic, ka bruņotie konflikti pāraugs pilsoņu karā.

Latvijas ārlietu ministrs un vadošo partiju vadītāji par pēdējo dienu notikumiem Tripolē pagaidām neizsakās.

Žēl.

Zviedrijas radio korespondente Cecīlija Udēna šodien ziņoja par situāciju Kadafī dēla – Hanibāla Kadafī namā. Saimnieks ir aizbēdzis, bet personāls stāsta šausminošas lietas par pēdējo dienu notikumiem tirāna namā.  Spīdzināšanas, sitieni, vajāšana esot lībiešu ikdiena.

Pretošanās kustības vadītājs Mustafa Abduls Jalils šodien informrē, ka 6 mēnešu laikā cīņā ar Kadafī režīmu ir 20 000 upuru. (AFP).

Nemiernieki turpina Kadafī vajāšanu sarežģītā pazemes tuneļu sistēmā.

Tur atrodami vairāki bunkuri ar gāzmaskām, guļamvietām un rezerves pārtiku. Kadafi laicīgi bija sagatavojies pazemes cīņām.

Pašlaik par Kadafi galvu nemiernieki izsolījuši prēmiju viena miljona dolāru apmērā un tagad medības sit augstu vilni. Tikmēr nemiernieku rindas turpina papildināties.

Līķi mētājas uz ielās un, kā liecina The Guardian un Al Jazira, ievainoto brūces liecina par valdības karaspēka pielietotajām masu apšaušanām Tripoles pievārtē.

Iedzīvotāju situācija šobrīd ir kritiska, trūkst pārtikas un ūdens.

Kā mēs varam palīdzēt?

Vai Jums ir priekšlikumi?

”Visu vai neko!” – televīzija Kadafi labākais draugs. Viņa cepure un scepteris kā nemiernieku kara trofejas.

2011.gada 24. augustā

Šorīt aktuālākais jautājums pasaules ārpolitikā – ” kur atrodas Kadafī?’. Sky ziņo, ka diktatora meklēšana kļūst aizvien aktīvāka tagad, kad pretošanās kustība ieņēmusi viņa pili. Kadafī scepteris un uniformas cepure ir šorīt viņu iespaidīgākās kara trofejas.

Vieni domā, ka bēgošais diktators glābjas pazemes tuneļos, jo ASV avoti ziņo, ka viņš valsti joprojām neesot atstājis.

Šorīt 08.30 beidzot izteicās Ķīna, publiski uzsverot, ka ”atbalsta Lībijas tautas izvēli un cerot uz stabilu varas maiņu”.

Pirms tam Dienvidkoreja atzina Pārejas valdību (Yonhap).

Taču televīzija joprojām turpina būt Kadafī labākais draugs. Šorīt 07.54 viņš uzstājās ar savu otro runu – ”valsts televīzijā” un solīja  ”iztīrīt valsti tīru no nemierniekiem”.

”Visiem Tripoles iedzīvotājiem jāpiedalās Tripoles ķemmēšanā – vajājot valsts nodevējus” (Al Rai TV, Reuters). Pēc tam Kadafī piemetināja, ka vakar un šodien viņš ”braukājoties pa Tripoli”, bet neviens viņu neesot atpazinis.

Šonakt Nikaragva piedāvāja Muamaram Kadafī politisko patvērumu, lai gan viņš pats neko ”tādu” neesot lūdzis.

Daniels Ortega ir nobažījies.

Pagātne (kreisajā gaismā) savulaik izskatījās krietni rožaināka un simpātiskāka.

Šodien laiks šiem (kādreiz stilīgajiem) ”kaujiniekiem par darbaļaužu tiesībām” ir paskrējis garām neatgriezeniski. Deģenerācija.

Žēl, ka lielākie tirāni ceļas no visvienkāršākajiem slāņiem.

No apakšām.

Žēl.

Tā nevajadzētu būt.

Šonakt ap 03.26 Mousa Ibrahims oficiāli paziņoja, ka Kadafī armija saņēmusi gūstā augstas Kataras un Apvienoto Emirātu amatpersonas un grupu ārzemju žurnālistus.

Karš pret medijiem – turpinās.

Šajā cīņā Kadafī nav vientuļš. Latvijā notiek tas pats.

Arī šeit – vadošie mediji tiek noslīcināti PR saturiski remdenajā priekšvēlēšanu zampā.

Žēl.

Stāvēt pie žurnālistikas kapa Latvijā šobrīd nav patīkami.

Tagad augustā to var novērot apbrīnojami skaidri.

Mediji ir tukši.

Ārā rudens elpa.

Turpretī Kadafi Tripolē ir karsts, jo Ibrahims BBC esot solījis šodien panākt, ka Tripole pārvēršas ”degošā vulkānā, nosvilinot nemierniekus no zemes virsas”.

Al -Urubah turpina raidīt.

Tā ir vienīgā diktatoram uzticīgā TV stacija valstī.

Vakar vakarā Tunisija slēdza vienīgo, normāli funkcionējošo robežpāreju uz Lībiju. To izmantoja arī žurnālisti, kas tagad lielā skaitā cenšas iekļūt valstī, lai ziņotu par notikumu attīstību tur.

NATO vakar paguva nogāzt pār Lībiju 64 bumbu kravas.

Valsts deg.

Taču Kadafī neatkāpšoties.

Visu vai neko!?

Stratēģiskā komunikācija jeb PR nav 1. aprīļa joks

2011. gada 1. aprīlis

Foto SVD

Šodien zviedriete Suzana Tarkovska ir ceļā no Kairas uz Lībijas kara zonu. Viņas ceļa mērķis ir nemiernieku pārņemtās kara zonas Lībijas rietumos.

Bengazi pilsētā, kas ir pašlaik galvenais partizānu kara centrs, viņa gatavojas iekārtot savu PR biroju.

Stratēģiskā komunikācija ir nozīmīgs virziens jebkurā kara darbībā. Tas nodrošina informācijas piegādi pasaules medijiem un Lībija ir pašlaik PR iespēju zeme. Protams, ka par ”vietu zem saules” tūliņ sāks cīnīties lielie PR biznesa monstri, taču (kā parasti) visefektīvākās ir mazās publisko attiecību vienības, ar vietējo noenkurojumu.

Suzana mēģina aizsteigties notikumiem priekšā un ir pamats prognozēt, ka viņai arī šoreiz izdosies tieši tāpat kā līdz šim Irākā un Afganistānā, kur viņa veiksmīgi vadīja stratēģiskā informācijas plūsmu aizvadīto trīs gadu laikā (PR uzņēmumā ar 200 darbiniekiem). Šo biznesu Suzana nesen pārdevusi un tagad pie horizonta ir jaunas iespējas Lībijā.

Publiskās attiecībās ir sarežģīta joma, jo cieši saistītas ar publiskās domas svārstībām, modi un modernajiem impulsiem.

Tiem, kas PR studējuši uz ”ekonomisma bāzes” un, ”izejot no mārketinga” būs grūti palikt šajā jomā turpmāk ar panākumiem. Laiks visu noliek savās vietās, PR instrumenti nav izņēmums.

Šodien, pirmajā aprīlī, daži Latvijas mediji ievietojuši ”smaidiņus” pie publicistikas anekdotēm.  Izlasot šodien ”Dienā” oligarha kārtējo ”domu izvirdumu” par to, ka ”daudzbērnu ģimene – tas ir atbildīgi, moderni un seksīgi” es vairākas reizes pārbaudīju vai šis izteikums nav aprīļa joks. 🙂 Nē ”smaidiņš” klāt nebija pielikts. Par sliktiem jokiem soda bargi. Visās nozīmēs. Demogrāfija nav process, kuru šodien var uzmundrināt ar pārmetumiem, bakstīšanu no kanceles, uzbrēcieniem vai sekliem jokiem kā PSRS 80. gados. Kamēr Latvijā eksistē bērnu nami un pamesti mazuļi glābejsilītēs, ir perversi un sekli runāt minētā oligarha tekstus. Morāli un ētiski noziedzīgi attiecībā pret valsti un sabiedrības nākotni. Valstiskās domāšanas viņa PR jeb publisko attiecību ”vērpējiem” tomēr nav.

Protams, ka pazīstamu cilvēku PR metodes mēdz būt arī neparastas. Civilizētās valstīs morāles latiņa šajā jomā parasti ir stipri vien augstu novietota. Iespējams, ka tieši tāpēc sērs Dāvids Tangs ar lieliem  panākumiem laidis pasaulē savu ”slavenību raudu mūri” interneta vietnes izskatā.

Runa ir par ICorrect kā biznesa ideju PR jomā. Slaveni, populāri un aizvainoti cilvēki var šajā vietnē uzrakstīt visu, kas viņiem uz sirds, pēc kārtējā mediju apmelojuma.

Aktieris Stephen Fry jau paskaidrojis, ka viņam ”nekas nav pret katoļiem”, Tonija Bleira sieva izskaidro, ka viņa nekad neesot devusies medības kopā ar Kadafi, ka to pašlaik apgalvo britu skandālu prese un Sienna Miller pasvītro, ka viņa nav pieejama Twitter vietnē.

Pašlaik ”raudu mūrim” ir pieteikušies 35 biedri, kas maksā vispirms interneta vietnes īpašniekam 500 latus un pēc tam var rakstīt ko vien vēlas. Eleganti! Protams, ka šos apgalvojumus neviens nepārbauda un ir pamats secināt, ka rietumos šim PR veidam drīz pievērsīsies arī uzņēmumi un korumpēti ierēdņi, lai spodrinātu savu tēlu. Britu mediji pret jauno aktivitāti izturas skeptiski. No PR viedokļa īsti prātīgi nav ”kustināt” vecus notikumus, kā to, piemēram, mēģina Bianca Jagger, aprakstot 70. gadu uzdzīvi Studio 54

Latvijā šādu vietni nevajag. Tur katram oligarham ir sava avīze. Līdzīgi Kadafi vai krievu politiķiem, arī mūsējie katru dienu bārsta savus ”domu graudus” medijos, kas viņiem pieder. Pavisam drīz mediju vietā mums Latvijā būs publisko attiecību jeb PR ziņojumu dēļi. Kā kādreiz PSRS laikā – goda plāksnes.

Latvijas oligarhu PR ideju vērpēji pavisam drīz izvietos šādas goda plāksnes uz stūriem, skvēros un pilsētu centros un uz daudzstāvu ēku brantmūriem jau sen būtu pienācis laiks izlikt ciņu portretus ar apgarotiem skatieniem uz nākotni.

Tas nav aprīļa joks.

Tikmēr zviedri turpina sūroties par trim lācēniem, kuru mammu no lāču migas aizbaidīja dumji puikas Zviedrijas ziemeļos. Vācieši nevar aizmirst savu leduslāci Knutu Berlīnes zooloģiskajā dārzā. Tur deg sveču liesmas, plašumā vēršas ziedu klēpji, kurus grezno vēstules, dzeja un poēmas, veltītas nu jau aizsaulē esošajam Knutam.

Viena no vēstulēm ir rakstīta protesta formā – ” Arī ledus lācim var būt lauzta sirds!”

Tas ir mājiens ar mietu zvēru dārza administrācijai, kas lika Knutam uzturēties būrī kopā ar viņa bioloģisko mammu, kura nabaga zvēru savulaik bija pametusi un turpināja vajāt vairākus gadus, apmeklētāju acu priekšā. Mīlestība neierodas automātiski tur kur piedzimst bērni vai skan Mendelsona kāzu maršs. Šis process nav mehanizēts.

Paradoksāla ir vāciešu lielā mīlestība pret mammas savulaik pamesto zvēru baltā kažokā ar divām acīm kā dzirkstošām, melnām oglēm. 9000 cilvēku jau parakstījušies interneta līdzjūtību grāmatā Knuta piemiņai. Izskatās, ka baltais lācis ir trāpījis vāciešu sirds centrā.

%d bloggers like this: