2011.  gada, 19. februāris.

Aiz loga Stokholmā šorīt -12 grādu sals. Saule okupējusi debesis un mediji ziņo, ka saules vētras jau sākušas un turpināšoties visu gadu. Arī viņa dumpojās un trako.Lībijā tas pats. Pēc trīs dienu demonstrācijām upuru skaits jau sasniedzi 84 (Amnesty, Human Rights Watch). Vissmagākā situācija šorīt novērojama Lībijas austrumu piekrastē. Visā valstī izslēgta elektrība un bloķēta pieeja internetam (Facebook un AlJazira arābu valodā). Šorīt internets vispār pārstājis darboties (Arbor Networks).

Sekosim notikumu gaitai.

Asinis uz bruģa AlBaidā attiecās arī uz mums.

Tikmēr mēs turpinām slēpot, dzert kafiju, diskutēt par fado karalienes Anas Moras (Ana Moura) koncertu, kas neparasti dziļi saviļņoja arī skeptiķus (ieskaitot Prince :)). Talants, harisma un spēja noslīcināt klausītājus zvaigžņotajās debesīs, kuras viņa piedāvāja kā starpgalaktiku zvaigžņu nāra. Neraugoties uz to, ka ciešanas, mīlestība un tumsa ir fadomūzikas būtība, viņas priekšnesums nodrošināja gaišu feelgood sajūtu.

Paradoksāli, ka mākslā nekad nevar paredzēt galarezultātu. Iespējams, ka tieši šī īpatnība vieno mākslu un sportu – prognozes vienmēr izrādās dakšas zīmējumi ūdenī.

Šovakar atkal varēsim minēt, skatoties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas komerciālo trumpja dūzi – Eirodziesmas kārtējo ceturtdaļfinālu tiešraidē no Linčēpingas.  Ja tajā lapā nerāda īsti labā kvalitātē, tad spiediet labāk šo te tiešraides strīminga linku: http://svtplay.se/v/2317869/deltavling_3

Uz starta līnijas ir 8 izpildītāji no kuriem visspēcīgākie ir Ēriks Sāde (Eric Saade) un Širleja Klampa (Shirley Clamp).

Ērikam jau tagad pēcpusdienā tiek draudēts, lai viņš šoreiz liek mieru bērnudārza vecuma mazuļiem. Pēc pērnās uzstāšanās viņš ir kļuvis par visu piecgadnieku elku, mazie zviedrēni bija kā apsēsti ar šo šlāgeri un trallināja to, ejot pa ielu mammām un tētiem pie rokas. Man arī nācās noklausīties šo dziesmu piecus vai četrus gadus veca puisīša izpildījumā, sēžot viņam pretī metro vagonā. ”Manboy, manboy, es tik esmu manboy!” puika sirsnīgi un skaļi dziedāja Ērika dziesmu visam vagonam par lielu pārsteigumu tīri un ritmiski precīzi. Vienīgā neieinteresētā bija viņa mamma, kas sēdēja līdzās.

Redzēs ko Ēriks savārīs šovakar. Cerams, ka šoreiz viņš bērniem sirdī neiekritīs. Taču avīzes lūdz vecākiem nolikt sīkos laicīgi gulēt. Viss var gadīties…

Kamēr zviedru sabiedriskās televīzijas kases grāvējs un trumpja dūzis cīņā ar privātajām televīzijas stacijām ”rullē tālāk”, avīzēs parādā nejaukas ziņas par to, kā politiķi sāk ļodzīties komerciālo mediju spiediena rezultātā.

Pirms dažām dienām Svenska Dagbaldet publicēja interviju ar Zviedrijas Kultūras ministri Lēnu Ādelsonu – Liljerūtu. Ministre bija uzstājusies seminārā, kas prognozēja televīzijas nākotnes attīstības iespējas un pauda viedokli, ka ar 2014. gadu nāksies ierobežot produktu izvietošanu reklāmas nolūkos TV raidījumos un sponsorētus sporta raidījumus sabiedriskajā TV.

Protams, ka ministre uzsvēra sabiedrisko mediju neatkarības nodrošinājumu kā pašu svarīgāko valsts demokrātijas priekšnosacījumu un neviens nepieprasa (kā Rīgā) pārsviest valsts pasūtījuma iespēju privāto TV staciju virzienā (kā to vēlas LNT). Tik tālu sabiedrisko mediju sagrāvē zviedri nav aizdomājušies.

Taču nepārprotami, ka šis ministres solis ir mēģinājums ”palīdzēt privātajām TV stacijām” liberalizēt tirgu.

Zviedrijas sabiedriskie mediji gadā saņem finansējumu 7 miljardus kronu pateicoties abonentmaksai. Tā ir liela nauda. Privāto biznesu šis SVT un SR bāzes ieņēmums kaitina.

Tāpēc šodien Dagens Nyheter slejās sabiedriskā radio vadītāji metas uzbrukumā, aizstāvot – savējo – sabiedrisko televīziju. ”Akls kapitālisms mēģina nogrūst malā apzinīgus publicistus un ieņemt viņu vietu”, – uzsver šodien avīzē sabiedriskā radio vadītāji. ” Vai jums joprojām sāp sirds, ka mums pieder lielākā skatītāju un radioklausītāju aditorija un fakts, ka iedzīvotāji ir gatavi maksāt par bezkaislīgu un normālu ētera mediju piedāvājumu” – retoriski jautā Mats Svegforšs un Cilla Benko.

Pie svarīgāko mediju stūres šeit ir žurnālisti. Viņiem ir pavisam cita kompetence un domāšana (izpratnes līmenis) par nozari nekā biznesa gaišreģim no malas.

Jā, mediju tirgus tālāka komercializācija iet vaļā arī šeit. Privātajām radio un televīzijas stacijām sabiedriskie mediji ir kā dadzis acīs jau kopš BBC dzimšanas 1922. gadā un SR parādīšanās radio ēterā 1925. gadā.

Procesi ir komplicēti, joprojām nav noregulēta jauna likumdošana, kas dotu nodokļu atlaides privātiem TV un radio kanāliem, kas nodrošina valsts iedzīvotājus  ar nopietnu publicistiku uz ziņām (Latvijā arī mediju likumos nav iestrādātas profesionālas normas).

Netiek sistematizēta reklāma plūsma, Google joprojām pelna naudu pārpublicējot sabiedrisko mediju materiālu, autoriem par to neko nemaksājot. ” Bagdādes birojs” (etablēto, ārzemju ziņa ražojošo mediju uzņēmumu apzīmējums) pats vairs nesaņem neko, taču materiālu tiražē daudzi.

Publicistikas un ziņu devalvēšanai ir dažādi paņēmieni. TV3 Zviedrijā no ziņām ir atteikušies vispār. Liekus izdevumus viņiem nevajag un iedzīvotāju neinformētība nav viņu bēda.

Taču var arī citādi devalvēt ziņu saturu, piemēram, pārvēršot tās par izklaidi vai ”Kalašņikova zalvi” tēlojot ” karsto krēslu” katru dienu vai katru nedēļu. Pa gabalu ož pēc deguma, bet autori paši to parasti nejūt.

Bez reklāmas ēterā joprojām strādā Ziemeļvalstu sabiedriskās televīzijas, Lielbritānijas un Japānas public service.

Pagaidām profesionālākās zilās uguntiņas pasaulē.

Sekosim notikumu gaitai.

Pagaidām tas ir vienīgais ierocis.