Otrais Eirovīzijas 2013 atlases koncerts Zviedrijā vienlaicīgi ar Latviju

2013. gada 9. februārī. Papildināts 10. februārī ar viedoieraksta saiti.

Melodifestivalen arēna

Vienlaicīgi ar Latvijas Eirodziesmas 2013 otro pusfinālu šovakar notiek arī Zviedrijas otrais pusfināls Gēteborgā, ko var redzēt tiešraidē arī internetā šeit. ( Videoieraksts līdz 11. februārim pieejams šeit) Tas varētu būt saistoši tiem, kas grib redzēt kaut ko vērienīgāku un dārgāku un paraleli skatīties gan Latvijas, gan Zviedrijas atlases koncertus, vēl jo vairāk, ka abos koncertos  skan zviedru mūzika.

Eirovīzijas dziesmu konkursa kults Zviedrijā sit augstu vilni un tas ir prestižākais nacionālās un starptautiskās popmūzikas pasākums jau gadiem ilgi pat no tiem gadiem, kad Latvija vēl atradās aiz dzelzs priekškara un ESC (Eurovision Song Contest) piedalīties nevarēja.

Šovakar plkst. 21. 00 pēc Latvijas laika internetā tiešraidē varēsim vērot Zviedrijas Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases otro koncertu. Vēl būs pusfināli 16. un 23. februārī, bet  2. martā Otrā iespēja un 9. martā fināls, kad noskaidrosies, kas pārstāvēs Zviedriju ESC starptautiskajā finālā Malmē 18. maijā.

Pēc pirmā koncerta par vienu no potenciālajiem uzvarētājiem pagaidām min dziesmu Heartbreak Hotel (autori Johan Fransson, Tobias Lundgren, Tim Larsson, Henrik Göranson un YOHIO), ko dzied androgīnais puisis ar skatuves vārdu Yohio. Viņš ir ļoti populārs Japānā un dziesmu izpilda Japānā populārajā Visual kei stilā. šis ir labs zviedru popeksporta paraugs, jo Japānā viņu zina labāk nekā Zviedrijā. Padsmitgadīgā puiša tēlu, kas tiek labi pārdots Japānā,  ir izveidojis tēvs , kas ir Zviedrijā pazīstams producents un ierakstu kompānijas īpašnieks Tomijs Rēns (Tommy Rehn).

Papildinfo: Pirmā koncerta rezultāti.

Dalībnieki 9. februārī:

Zviedru mūzikas eksporta starta šāviens. Eirovīzijas 2013 pirmā koncerta tiešraide šovakar.

2013. gada 2. februārī

Melodifestivalen 2 febr 2013 Larlskrona Live

Tiešraide šeit 21.00

Šovakar plkst. 21. 00 pēc Latvijas laikā internetā tiešraidē varēsim vērot Zviedrijas Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālā pusfināla pirmo koncertu. Pavisam tādu būs seši-  2., 9., 16. un 23. februārī pusfināli, 2. martā Otrā iespēja un 9. martā fināls, kad noskaidrosies, kas pārstāvēs Zviedriju ESC starptautiskajā finālā Malmē 18. maijā.

Eirovīzijas dziesmu konkursa kults Zviedrijā sit augstu vilni un tas ir prestižākais nacionālās un starptautiskās popmūzikas pasākums jau gadiem ilgi pat no tiem gadiem, kad Latvija vēl atradās aiz dzelzs priekškara un ESC (Eurovision Song Contest) piedalīties nevarēja.

Zviedrijas popmūzikas eksports katru gadu zviedru autoriem ienes apmēram 40 miljonus latu autortiesību atlīdzībās.  (http://sandraveinberga.lv/2012/06/20/ka-pelnit-miljonus-par-muzikas-autortiesibam-neizmantotas-latvijas-eksporta-iespejas/)

Kad mēs domājam kā attīstīt Latvijas mūzikas eksportu, lai tas tuvotos Zviedrijas līmenim, svētīgi ir saprast, ka šī eksporta nozare ir jāatbalsta ar valsts, sabiedrības un sponsoru līdzekļiem. Tā to dara Zviedrijā, nežēlojot sabiedriskās TV un sponsoru  līdzekļus Eirovīzijas nacionālā konkursa rīkošanai, kas ir pati lielākā televīzijas programma Zviedrijā. Eirovīzijas nacionālie konkursi, kas te saucas Melodifestivalen, (http://en.wikipedia.org/wiki/History_of_Melodifestivalen) ir viens no zviedru popmūzikas eksporta stimuliem.

Zviedru dziesmu autori ir čakli Eirovīzijas dziesmu konkursa dalībnieki citās valstīs.  Zviedru autori piedalās arī Latvijas nacionālajā Eirovīzijas dziesmu konkursā 2013. gada konkursā.

melodifestivalen_2012_karlskrona_artister

Šovakar pirmajā zviedru pusfinālā piedalās:
1. David Lindgren – Skyline
Låtskrivare: Fernando Fuentes, Henrik Nordenback och Christian Fast

2. Cookies N Beans – Burning Flags
Låtskrivare: Fredrik Kempe

3. Jay-Jay Johanson – Paris
Låtskrivare: Jay-Jay Johanson

4. Mary N’diaye – Gosa
Låtskrivare: Johan Åsgärde, Mattias Frändå och Mary N’diaye

5. Eric Gadd – Vi kommer aldrig att förlora
Låtskrivare:  Eric Gadd, Thomas Stenström och Jacob Olofsson

6. YOHIO – Heartbreak Hotel
Låtskrivare: Johan Fransson, Tobias Lundgren, Tim Larsson, Henrik Göranson och YOHIO

7. Anna Järvinen – Porslin
Låtskrivare: Björn Olsson, Martin Elisson

8. Michael Feiner & Caisa – We’re Still Kids
Låtskrivare: Caisa Ahlroth och Michael Feiner

Eirodziesmas maratons Zviedrijā uzņem ātrumu. Ceturtdaļfināls Linčēpingā

2011.gada 19. februārī

19. februāra Melodifestivalen koncerta stopkadrs

Tikko noslēdzās zviedru Eirodziesmas trešā atlases kārta.

Par galveno līderi, ar izeju uz finālu izvirzījās Ēriks Sāde (Eric Saade).

Tas pats zviedru puiku elks, kurš arī šoreiz neiztika bez skatuves pārsteigumiem. Pērn viņš refrēnu uz skatuves dziedāja zem tekoša ūdens dušā, tagad – stikla kastē, kuras sienas finālā sadauzīja šķembu šķembās.

Eric Saade dziesmas Popular stopkadrs no TV strīminga svt 19 feb 2011

Laikam tāpēc dziedot, vienā rokā Ērikam visu laiku bija ādas cimds. 🙂

Tiktāl par ārišķībām.

Būtībā kopā ar viņu uzvarēja kārtējā Fredrik Kempe dziesma, kas pateicoties Justin Timberlake stila dejai, izmantoja veco un pārbaudīto bērnu refrēna paņēmienu. Jā, arī šoreiz Ērika dziedātais refrēns ”Gribu būt slavens! Gribu būt populārs!” pielips lieliem un maziem. Horeogrāfija bija šovakar vislabākā. Testosterons no skatuves pa taisno plūda pāri zālei uz ekrāniem – tieši virsū publikai. Dinamiskās vīrišķības efektu pastiprināja perfekta kameru kustība un gaismu šovs.

Tikt līdzi Ērikam bija grūti, taču tas izdevās ”ballīšu spēlētājiem” ”The Platones”, kas arī atskaņoja tā paša autora Frederika Kempes dziesmu (pavisam šovakar tika izpildītas četras viņa dziesmas, izvērtās savdabīgs viņa autorvakars).  Derēs gan bērnudārziem gan pansionātiem, gan tiem, kas zina, kas ir Preslijs gan tiem, kas  domā, ka ”tas tāds deju gabals vien ir” jo uzraksts uz skatuves paskaidroja – ”rock`n`roll dance party”. Zilas žaketes (nedaudz par lielu), zilas stjuartes no 60. gadiem, flīģelis, kas sadeg zilās liesmās un refrēns par ”mēnesgaismas karali” uz beigām sāka šķebināt, bet ko gan cilvēks nevar izturēt, lai citiem arī ir prieks.

No fināla Globenā izkrita festivāla organizētāju favorīte Širleja Klampa, kurai kopā ar ”saviem eņģeļiem” nāksies cīnīties par finālu papildus mačā. Par eņģeļiem uzdevās profesionāla koriste un horeogrāfe. Viss bija un muzikāli notika profesionāli, taču mazliet neatbilstoši laikam, pārspīlēti un pārsātināti. Pozējošās amazones, ar superaugstiem papēžiem un savu 200% sievišķību nespēja pierādīt, ka sensuālisms ir sievietes varenākais ierocis.  Neizdevās. Pārāk daudz dekoratīvisma un imperatīvu sāka bērt gružus skatuves enerģētikā.  Kontakts neizdevās. Patiesību var pateikt arī nekliedzot megafonā.

Iespēju startēt tālāk zaudēja Linda Sundblāda, kas dziedāja pirmā. ”Lucky you” izvērtās par labi koordinētu meiču popmūziku, kurā tērpi, horeogrāfija un mūzika veidoja elegantu veselumu,  taču kaut kas atkal bija par daudz, sarkanās sirsniņas ieskaitot. Tālāk cīnīsies Sāra Lumbolta ar savu deju popmūziku, kas savilaik dziedāja A Teens un tagad ar labas horeogrāfijas palīdzību mēģinās tikt līdz valsts šlāgermaču finālam. Dziesmas tēls ir agresīvs, ar militāriem elementiem un milzīgu stikla tenisa (pingponga) galdu pāri skatuves centram, kuru dejotāji izmanto visādā veidā (ieskaitot arī kā slidkalniņu) valšķīgi dziedot piedziedājumu ” Ienaidnieks! Ienaidnieks!”. Fantāzijai patiešām nav robežu!

Lielākais pārsteigums bija Spy Bar diskožokeja Sāras Vargas nokļūšana līdz otrajai kārtai. Viņa dziedāja nevarīgi, zviedriski un faktiski deklamēja, bez personīga attieksmes pret savu recitatīvu. Mēs varam tikai minēt kurš balsoja par viņas derīgajiem padomiem dziesmas teksta izteiksmē – ” ja jums dara pāri nevajag sist pretī”, ” vajag iet projām”, ” pavisam projām!”. Loģika it kā ir, taču, ja godīgi, rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti godīgi. Ja cilvēks labi izskatās, ir glīta kleita, bet dziedāt nevar, tad tomēr vajadzētu labāk doties uz dzejas lasīšanas pasākumiem.

Zviedru žūrija šogad ir daudz lemtspējīgāka nekā publikas balsojums. Izskatās, ka tiek formēts fināla koncerts (saglabājot žanru un izpildījuma dažādību) un, acīmredzot, ir jau zināms kurš brauks uz Diseldorfu. Mēs noskatāmies tikai šovu galerijām.

Žūrijas balsojums netiek publiskots, tas uzreiz ir sapludināts ar skatītāju balsojumu un  ”mazās skudras” 🙂 pie telefoniem var tikai minēt, kas notiek Zviedrijas Televīzijas Eiro dziesmas ģenerāļa Bjorkmana apspriežu telpā brīdi, kad tautai jāpaziņo kārtējais uzvarētājs. Iespējams, ka ar šo jau esam visu uzminējuši.

Eirovīzijas dziesmu festivālā, tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, pats svarīgākais ir – piedalīties.

Gaidīsim ka notiks tālāk. Vēl trīs mači un fināls martā.

Mūzikas maratons Zviedrijā ir uzņēmis ātrumu.

Aklais kapitālisms nogrūž malā žurnālistus; protestēt vai noskatīties? Eirovīzijas bērnu dziesmas un asinis uz asfalta Lībijā.

2011.  gada, 19. februāris.

Tuvie Austrumi. Foto Sandra Veinberga

Tuvie Austrumi. Foto Sandra Veinberga

Aiz loga Stokholmā šorīt -12 grādu sals. Saule okupējusi debesis un mediji ziņo, ka saules vētras jau sākušas un turpināšoties visu gadu. Arī viņa dumpojās un trako.Lībijā tas pats. Pēc trīs dienu demonstrācijām upuru skaits jau sasniedzi 84 (Amnesty, Human Rights Watch). Vissmagākā situācija šorīt novērojama Lībijas austrumu piekrastē. Visā valstī izslēgta elektrība un bloķēta pieeja internetam (Facebook un AlJazira arābu valodā). Šorīt internets vispār pārstājis darboties (Arbor Networks).

Sekosim notikumu gaitai.

Asinis uz bruģa AlBaidā attiecās arī uz mums.

Tikmēr mēs turpinām slēpot, dzert kafiju, diskutēt par fado karalienes Anas Moras (Ana Moura) koncertu, kas neparasti dziļi saviļņoja arī skeptiķus (ieskaitot Prince :)). Talants, harisma un spēja noslīcināt klausītājus zvaigžņotajās debesīs, kuras viņa piedāvāja kā starpgalaktiku zvaigžņu nāra. Neraugoties uz to, ka ciešanas, mīlestība un tumsa ir fadomūzikas būtība, viņas priekšnesums nodrošināja gaišu feelgood sajūtu.

Paradoksāli, ka mākslā nekad nevar paredzēt galarezultātu. Iespējams, ka tieši šī īpatnība vieno mākslu un sportu – prognozes vienmēr izrādās dakšas zīmējumi ūdenī.

Šovakar atkal varēsim minēt, skatoties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas komerciālo trumpja dūzi – Eirodziesmas kārtējo ceturtdaļfinālu tiešraidē no Linčēpingas.  Ja tajā lapā nerāda īsti labā kvalitātē, tad spiediet labāk šo te tiešraides strīminga linku: http://svtplay.se/v/2317869/deltavling_3

Uz starta līnijas ir 8 izpildītāji no kuriem visspēcīgākie ir Ēriks Sāde (Eric Saade) un Širleja Klampa (Shirley Clamp).

Ēriks Sāde. Foto: nöjesmetro.se

Ērikam jau tagad pēcpusdienā tiek draudēts, lai viņš šoreiz liek mieru bērnudārza vecuma mazuļiem. Pēc pērnās uzstāšanās viņš ir kļuvis par visu piecgadnieku elku, mazie zviedrēni bija kā apsēsti ar šo šlāgeri un trallināja to, ejot pa ielu mammām un tētiem pie rokas. Man arī nācās noklausīties šo dziesmu piecus vai četrus gadus veca puisīša izpildījumā, sēžot viņam pretī metro vagonā. ”Manboy, manboy, es tik esmu manboy!” puika sirsnīgi un skaļi dziedāja Ērika dziesmu visam vagonam par lielu pārsteigumu tīri un ritmiski precīzi. Vienīgā neieinteresētā bija viņa mamma, kas sēdēja līdzās.

Redzēs ko Ēriks savārīs šovakar. Cerams, ka šoreiz viņš bērniem sirdī neiekritīs. Taču avīzes lūdz vecākiem nolikt sīkos laicīgi gulēt. Viss var gadīties…

Kamēr zviedru sabiedriskās televīzijas kases grāvējs un trumpja dūzis cīņā ar privātajām televīzijas stacijām ”rullē tālāk”, avīzēs parādā nejaukas ziņas par to, kā politiķi sāk ļodzīties komerciālo mediju spiediena rezultātā.

Pirms dažām dienām Svenska Dagbaldet publicēja interviju ar Zviedrijas Kultūras ministri Lēnu Ādelsonu – Liljerūtu. Ministre bija uzstājusies seminārā, kas prognozēja televīzijas nākotnes attīstības iespējas un pauda viedokli, ka ar 2014. gadu nāksies ierobežot produktu izvietošanu reklāmas nolūkos TV raidījumos un sponsorētus sporta raidījumus sabiedriskajā TV.

Protams, ka ministre uzsvēra sabiedrisko mediju neatkarības nodrošinājumu kā pašu svarīgāko valsts demokrātijas priekšnosacījumu un neviens nepieprasa (kā Rīgā) pārsviest valsts pasūtījuma iespēju privāto TV staciju virzienā (kā to vēlas LNT). Tik tālu sabiedrisko mediju sagrāvē zviedri nav aizdomājušies.

Taču nepārprotami, ka šis ministres solis ir mēģinājums ”palīdzēt privātajām TV stacijām” liberalizēt tirgu.

Zviedrijas sabiedriskie mediji gadā saņem finansējumu 7 miljardus kronu pateicoties abonentmaksai. Tā ir liela nauda. Privāto biznesu šis SVT un SR bāzes ieņēmums kaitina.

Tāpēc šodien Dagens Nyheter slejās sabiedriskā radio vadītāji metas uzbrukumā, aizstāvot – savējo – sabiedrisko televīziju. ”Akls kapitālisms mēģina nogrūst malā apzinīgus publicistus un ieņemt viņu vietu”, – uzsver šodien avīzē sabiedriskā radio vadītāji. ” Vai jums joprojām sāp sirds, ka mums pieder lielākā skatītāju un radioklausītāju aditorija un fakts, ka iedzīvotāji ir gatavi maksāt par bezkaislīgu un normālu ētera mediju piedāvājumu” – retoriski jautā Mats Svegforšs un Cilla Benko.

Pie svarīgāko mediju stūres šeit ir žurnālisti. Viņiem ir pavisam cita kompetence un domāšana (izpratnes līmenis) par nozari nekā biznesa gaišreģim no malas.

Jā, mediju tirgus tālāka komercializācija iet vaļā arī šeit. Privātajām radio un televīzijas stacijām sabiedriskie mediji ir kā dadzis acīs jau kopš BBC dzimšanas 1922. gadā un SR parādīšanās radio ēterā 1925. gadā.

Procesi ir komplicēti, joprojām nav noregulēta jauna likumdošana, kas dotu nodokļu atlaides privātiem TV un radio kanāliem, kas nodrošina valsts iedzīvotājus  ar nopietnu publicistiku uz ziņām (Latvijā arī mediju likumos nav iestrādātas profesionālas normas).

Netiek sistematizēta reklāma plūsma, Google joprojām pelna naudu pārpublicējot sabiedrisko mediju materiālu, autoriem par to neko nemaksājot. ” Bagdādes birojs” (etablēto, ārzemju ziņa ražojošo mediju uzņēmumu apzīmējums) pats vairs nesaņem neko, taču materiālu tiražē daudzi.

Publicistikas un ziņu devalvēšanai ir dažādi paņēmieni. TV3 Zviedrijā no ziņām ir atteikušies vispār. Liekus izdevumus viņiem nevajag un iedzīvotāju neinformētība nav viņu bēda.

Taču var arī citādi devalvēt ziņu saturu, piemēram, pārvēršot tās par izklaidi vai ”Kalašņikova zalvi” tēlojot ” karsto krēslu” katru dienu vai katru nedēļu. Pa gabalu ož pēc deguma, bet autori paši to parasti nejūt.

Bez reklāmas ēterā joprojām strādā Ziemeļvalstu sabiedriskās televīzijas, Lielbritānijas un Japānas public service.

Pagaidām profesionālākās zilās uguntiņas pasaulē.

Sekosim notikumu gaitai.

Pagaidām tas ir vienīgais ierocis.




Deju popmūzikas cukura šoks – Eirovīzijas dziesmu konkurss Zviedrijā

Deju popmūzikas cukura šoks

2011.gada 6. februārī

Foto: SVT

Zviedru Eirovīzijas dziesmu konkursa 2011.gada maratona pirmais atlases mačs Luleo[1] beidzās ar deju popmūzikas un repa uzvaru. Par līderi izvirzījās Danny, kurš startēja pēdējais intensīvi deklarējot savu deju vokālā ar precīzu, modernu horeogrāfiju fonā. ” In the club” līdz ar to jau izcīnījis vietu finālam Stokholmas lielajā arēnā.

Otrais palika melnādainais reperis Swingfly. Līdz šim urbānai mūzikai un repam grūti klājies šāda rakstura festivālos un taču šoreiz notika negaidītais. Softreps magnetizēja ar gigantisku pozitīvisma lādiņu, spēku sadalījumu uz skatuves un enerģētismu, kas nekad nepaliek nepamanīts šāda mēroga pasākumos.

Aiz sevis līderi atstāja virkni interesantu izpildītāju, kas faktiski būtu cienīgi cīnīties arī finālā. Tauta nobalsoja par līriskām jaunkundzēm, pieklājīgā apģērbā. Deju orķestru karaliene Jeeny Silver ar ABBAs stila vecišķu šlāgeri  ”Something in your eyes” centās iešūpot publiku stāvot aiz apgaismota retro statīva un peldoties konfeti mākonī.  Daļēji tas arī izdevās. Zviedriem patīk deju mūzika un Jenija ieguva iespēju startēt vēlreiz, lai cīnītos tālāk par finālu. Līdzīga veiksme izdevās otram liriskam soprānam – Pernillai Andersonei, kas dziedāja savu dziesmu ar savu tekstu (Desperados), pavadot uz savas sarkanās ģitāras.

Aiz kadra palika palestīniešu izcelsmes vokāliste Dilba, kura mēģināja kopēt Kylle Minougue, bez redzamiem panākumiem. Skumja, nedaudz izmisusi deju mūzika piecdesmito gadu stila tērpos neaizkustināja un faktiski bija maksimāli intraverta. Vokālais priekšnesums bija nevainojams, taču uz iekšu vērsts un neuzrunāja nedz balsotājus nedz arī žūriju.

Jonas Matsons ar savu ”On my own” pārāk daudz gribēja mums izstāstīt un nogurdināja ar vāju scenogrāfiju un forsētu monotonprieku. Daudz interesantāks šķita muzikālais cukura šoks, kuru piedāvāja Le Kid ar ”Oh my god”. Tik sirreālistisku priekšnesumu uz zviedru popmūzikas skatuvēs līdz šim nebija gadījies piedzīvot. Imperatīvais kičs, spožās krāsās un žestu pārspīlējumos piesaistīja uzmanību tik lielā mērā, ka pamazām sākām ieklausīties arī mūzikā un teksta apgalvojumos. Žēl, ka šis numurs nenonāca līdz finālam Globben koncertzālē 12. martā.

Kritiķu uzmanību un publikas simpātijas neizpelnījās arī Rasmusa Vīberga ”Social butterfly”, kas manuprāt bija ļoti interesants šlāgeris (Amir Aly, Henrik Wikström), jo būtiski atšķīrās no līdzšinējā zviedru stila. Skatuve piedāvāja Balkānpopu ar franču popmūzikas elementiem, fokusējoties uz akordeonu, tamburīniem un vientuļu, priecīgu puisi skatuve vidū, kas dauza ritmu uz sava ģitāras futrāļa. Diemžēl pats Rasmus nebija pietiekami harismatisks, lai nospēlētu tautas parka vai festivāla lauvu. Tāpēc arī palika aiz fināla kadriem.

Kas īsti uzvarēja? Atšķirīgi harismātiski vokālisti, nevis labākās dziesmas. Danny dejotāji bija tik profesionāli, kas visi pārējie sāka atgādināt pamatskolas iesācējus. Viņa aizrautība bija nemākslota un kontakts ar televīzijas kameru profesionāls. Dziesma pati par sevi nav nekāds meistarības kalngals, diezgan monotona un kantaina kā bērnu spēļu formītis smilšu kastē. Taču refrēns paliek atmiņā un maļot to neskaitāmas reizes pēc kārtas perfektas horeogrāfijas ierāmējumā, tas ielīp smadzenēs un tur paliek uz pāris minūtēm.

Reperis, kas nemāk zviedriski un kādreiz sapņojis kļūt par Ņujorkas policistu uz Luleo skatuves ir pagaidām visveiksmīgākais reperis uz šlāgera skatuves. Swingfly ņēmas, bakstījās, lēkāja kā apsēsts pie viena iebarojot mums savu refrēnu ” bum-čiki, bum-čiki, bum-bum-bum”! Absurdi līdz nejēdzībai, bet …pielipa.  Maigā vilinājuma neizturamais magnētisms darbojas arī spēļu lācīša šovā. Tādas lietas notiek arī uz skatuves.

Man negribas šovakar sākt no jauna spriedelēt, kas ir šlāgeris un kas nav.

Protams, ka Eirovīzijas festivāli pašlaik tālu aizvirzījušies no jēdziena šlāgeris (Zilais lakatiņš, Mežrozīte, Vecpiebalgas ūdensrozes utt.).

Šis jēdziens dominēja konkursa dzimšanas brīdī, jo tobrīd popmūzikā valdīja tieši šis žanrs. Pamazām popmūzika apauga ar citiem izpaudumiem un brīdī, kad EBU organizētāji atteicās no simfoniskā orķestra un diriģentu klātbūtnes, pasākums pārvērtās par nenosakāma rakstura eklektisku monstru.

Ir vai nav šlāgeris, būtība vienalga.

Eirodziesmas maratons jeb Super bovl ir klāt.

Būtībā nav runa par mūzikas konkursu, bet gan par gigantisku, izklaides industrijas fenomenu, kas ir jauna un interesanta kultūras sastāvdaļa.

Agrākās Sandra Veinberga publikācijas par Eurovison Song Contest sākot ar 2002. gadu.

2003. gads, kad Eirovīzijas konkurss notika Rīgā.

© Sandra Veinberga