Autors: Sandra Veinberga, Neatkarīgās korespondente Stokholmā
Publicēšanas datums: 18.03.2003
Rubrika: Nacionālās ziņas

Rīdīšana un kūdīšana esot provinces izpausme. Vismazākajos miestos dzimst visbriesmīgākie nostāsti. Par drīzo pasaules galu, masoņu sazvērestībām politikā un citām šaušalīgām lietām. Pirms gada kļuva zināms briesmīgs stāsts par diviem zviedriem, kas nolaupījuši trīs latviešu bērnunama bērnus.

Aizveduši uz Zviedriju un nedod atpakaļ bērnunama direktorei. Sašuta arī mediji un sabiedrība.

«Uz ātrāko atvediet atpakaļ bērnus, citādi jūs tūliņ sagrābs policija!» telefoniski atkārtoti draudēja latviešu bērnunama direktore no Madonas rajona, zagļi – informēja pa telefonu latviešu mediji no Rīgas – un Holmgrēnu ģimene Bjorkā atslēdza telefonu.

Laupītāji ir pievilcīga mediju tēma. Tāpēc sēdos vilcienā, lai dotos uz Zviedrijas ziemeļiem un apskatītos uz zviedru «cilvēkēdājiem» Holmgrēniem un trim nolaupītajiem latviešu bērniem Ņikandroviem.

Atbrīvošanas procedūrā bija gatava piedalīties arī zviedru bērnu psiholoģe Sonja, kas latviešu bērnu tiesības vērtē augstāk nekā pieaugušo lēmumus.

Pa ceļam uz «laupītāju namu»

Vilciens drāžas cauri tautiskai ainavai. Dālarna esot zviedriskuma šūpulis, meka, kur katram zviedram vismaz reizi mūžā jānosvin Jāņi. Avīzes raksta par teātra projektu, kurā sadarbosies Ziemeļvalstu un Baltijas bērnu teātri, arī latviešu trupa spēlēs igauņu «mazās Ilonas bēgšanu pāri jūrai». Tagad, piecdesmit gadus pēc kara, būs runa par bērnu mukšanu uz Zviedriju teātrī. Mūsējais gadījums ir līdzīgs. Atkal bērni, atkal pāri jūrai. Aizvesti un nolaupīti vai aizbēguši?

Man līdzās bērnu psiholoģe studē Jolantas, Kristīnes un Edgara Ņikandrovu lietas dokumentus, juristu, psihologu slēdzienus, Monas un Lennarta Holmgrēnu pieteikumu šo bērnu adopcijai, attiecīgo iestāžu pozitīvo slēdzienu, Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas un Zviedrijas premjerministra Jorana Pēršona labvēlīgās atbildes, bērnu biogrāfijas dokumentus, advokātu biroju iesniegumus.

Tas prasa laiku. Pēc stundas viņa jautā: «Vai zināji, ka Ņikandrovu ģimenē tēvs ir nogalinājis vienu no sešiem bērniem?! Tieši tēvs tagad atsakās dod piekrišanu bērnu adoptācijai uz Zviedriju!»

Sonja izskatās nelaimīga: «Vai tas var būt?» Klusējot saku: «noskaidrosim» un novēršos.

Ainava aiz loga tā pati, taču Ņikandrovu bioloģiskais tēvs ir šoruden atbrīvots no cietuma tālajā Latvijā. Sonja nezina, ka bez bioloģiskā tēva paraksta latviešu bērns nevar nedz aizceļot pāri robežai ekskursijā uz Kuršu kāpu, nedz tikt adoptēts uz Zviedriju. Arī tad, ja vecmāmiņas lauku viensētā Virānē pie sienas melnā rāmī uz ienācējiem noraugās «tā Ņikandrova nosistais» mazdēls Janeks, trim jaunākajiem bērniem izredzes uz cilvēcīgu dzīvi joprojām ir nulles līmenī, jo likumi ir patriarhāli un darbojas arī tad, ja bērni savu tēvu nekad nav redzējuši. Māte un vecmāmiņa piekrīt adopcijai uz Zviedriju, turpretī bērniem nepazīstamais tēvs izmanto sviru, kas latviešu valodā definēta negaidīti emocionāli precīzi – vecāku vara.

Taču ceļojums cauri Dālarnai turpinās.

Iecerētā slaloma kalna pakājē

Vajadzīgā pietura ir neliels, pavasara saules sakarsēts zviedru miestiņš. Sagaidītāja ir audžumamma Mona Holmgrēna, kas ir mūzikas skolotāja vietējā skolā.

Tālumā rēgojas pāris solīdu pauguru, kas tā vien prasās pēc slaloma trases. «Jā,» piekrīt Mona, stūrējot auto cauri krustojumiem. «Tas visu bērnību bija mans sapnis – uzbūvēt tur pacēlāju un iekārtot labu kalnu slēpošanas vietu, taču visu neizdodas izdarīt.» Viņa paskaidro, ka pagaidām visi, «arī mūsu bērni, ir spiesti brīvdienās braukt slalomu mazliet tālāk uz ziemeļiem».

Savu miesīgo bērnu Holmgrēniem nav, «mūsējie» tātad ir Jolanta, Edgars un Kristīne.

Zviedru pamatskolā pašlaik starpbrīdis, bērni ņemas pa āru. Nolaupītie latviešu bērni nav pamanāmi, visi stapbrīžnieki izskatās līdzīgi kā dvīņi. Skolas direktore un skolotāji sagaida mūs kā bargu inspekciju, nervozi skaidrojot, ka «jūsu bērni nu gan ir brīnišķīgi» un «tik talantīgi un dūšīgi», ka «tiek līdzi mācībās netraucēti», īpaši labi Ņikandrovu bērniem padodoties matemātika un estētiskās disciplīnas, Edgars esot Dālarnas čempions vieglatlētikā 800 m distancē savā vecuma grupā un dūšīgs matemātiķis.

Beidzot parādās paši trača vaininieki – sākumā Kristīne ar cepuri galvā un nevēlas uz mums skatīties. Edgars piejoņo pats un arī skatās mums garām. Izdodas atrast arī noklīdušo Jolantu, kas ir vecākā, taču negrib sarunāties ar «inspekciju no augšas».

Mona pierunā visus iekāpt automašīnā, un kopīgi braucam uz Holmgrēnu māju iecerētā slalomkalna pakājē.

Dzīvesvietas pārbūve

Mona ir iedzimtā, viņas ģimene šeit mitinājusies paaudžu paaudzēm. «Tagad, kad mūsu ģimenē ir trīs bērni, nākas domāt par nama paplašināšanu,» konstatē audžumamma, piestājot auto pie sliekšņa. Vecākajai no bērniem – Jolantai – paredzētā piebūve ar atsevišķu istabu un virtuvīti pagaidām ir celtniecības stadijā.

Audžutēvs Lennarts, profesionāls pavārs, tikko pārslimojis gripu un runā aizsmacis. Viņš šķirsta dokumentu vākus un runā par Latvijas institūcijām ar aizvainojumu, par bērnu nama Zīļuks direktori Rudīti, kas izmantojot dienesta stāvokli privātu labumu iegūšanai, par zviedru un norvēģu (bāreņiem domāto) drēbju un rotaļlietu «negodīgu sadali Latvijas bērnunamos – vispirms savai ģimenei, un tikai pēc tam bāreņiem nododot to, kas paliek pāri».

Visi trīs Ņikandrovu bērni pievienojas sarunai un stāsta, kāda ir dzīve Latvijas bērnunamos. Kā audzinātājas un direktores liekuļo atbraucēju un inspekciju priekšā, un cik pretēji viss notiek pēc tam, kad bāra bērni ir vieni – aci pret aci ar «skolotāju varu». Mazais Edgars stāsta, kā viņu pirms pusotra gada ar varu «iespundēja Adamovas psihiskajā slimnīcā», par zālēm, kas tur bija jāēd lielos daudzumos, ka bija jāšūpojas uz priekšu un atpakaļ tupus gultā kopā ar citiem ieslodzītajiem latviešu bērnunamu bērniem.

«Vai zini, kas es būšu, kad izaugšu liels?» Edgars vaicā man zviedru valodā, jo kategoriski atsakās runāt latviski. «Mūziķis,» es mēģinu uzminēt, jo tikko noklausījos ģimenes orķestra priekšnesumu, kurā Edgars spēlēja klarneti, Kristīne – flautu, Jolanta – čellu mammas Monas klavierpavadījumā. «Nē,» puišelis purina gaišo matu cekulu, «es būšu latviešu bāreņu atbrīvotājs! Es izaugšu liels un atbrīvošu visus apspiestos bērnus latviešu bērnunamos. Es zinu, kā viņiem tur iet. Neviens jums to Latvijā nestāstīs, jo pēc tam skolotājas liks visiem novilkt bikses un, guļot uz grīdas, saņemt pērienu ar bērzu slotām! Tā mūs visus pārmācīja Zīļuka bērnunamā. Bieži tā notika. Reizēm pats pieteicos, ka esmu vainīgs, jo nevarēju izturēt spīdzināšanu.» Zēns novēršas un aizskrien.

Kristīne runā mazāk, bet mēģina man klusu pačukstēt latviešu valodā. «Tu uzraksti, ka Mona un Lennarts ir labi cilvēki! Apsoli?» bērns saka un skatās caururbjoši. Lennarts turpina sūdzēties par latviešu iestādēm, Latvijas vēstniecības darbiniecēm Stokholmā un nebeidz brīnīties par latviešu ārstiem, kas ar varu bija ieslēguši mazo Edgaru psihiski slimu bērnu slēgtajā iestādē.

Uz galda tiek sarindoti zviedru ekspertu slēdzieni, ka zēns ir vesels kā rutks un ka Latvijā esot notikusi zēna «zāļošana ar nepiedodami stiprām nervu zālēm», kas prasījusi «samērā ilgu atindēšanas laiku» Zviedrijā.

14 gadus vecā Jolanta man rāda savas vecākās māsas Rigondas fotoattēlu un stāsta par vecmāmiņas māju laukos, par mammas slimību. «Piezvaniet mammai Rīgā, mēs ar viņu regulāri sazvanāmies, Mona un Lennarts tā grib. Tikai viņa tur dzīvo ārstu uzraudzībā un pati ar sevi netiek galā,» čukst Jolanta un saka: «Ziniet, es nekad nebraukšu projām no šejienes. Jūs mani neaizvilksiet atpakaļ! Nekad!»

Pusaudža ietiepība paliek spēkā. «Kāpēc ne?» prasu. «Tāpēc, ka te mani mīl! Šie cilvēki mani mīl un par mani rūpējas! Latvijā mani nemīl neviens!»

Atbrīvotāju neatbrīvošana

Mūs cienāja ar Jolantas ceptām zviedru smalkmaizēm, sviestmaizi ar sieru un zviedru nacionālo dzērienu – melnu kafiju.

Edgars rūpējās par to, lai mēs padzertos «zaptsūdeni» un paņemtu līdzi atpakaļceļam uzkodas. Bērni bija gatavi mūs pavadīt līdz stacijai, taču mamma Mona nebija ar mieru. Visu ceļu viņa sarunājās ar psiholoģi par to, kā pareizāk rīkoties, kad bērniem uznāk pārdzīvojuma lēkmes.

«Edgars redz sapņos, ka tēvs nāk un grib viņu nosist ar cirvi!» stāsta Mona. Psiholoģe atbild, un abas diskutē par bērnu psiholoģiskajām traumām, par pusaudžu problēmām Jolantas sakarā, par Kristīnes lēno atraisīšanos.

Par to, kāpēc latvieši tik skaļi sarunājas cits ar citu, tiek pajautāts man (jā, kāpēc mēs tā darām?), par to, ka nav viegli, ja ģimenē negaidīti ienāk trīs bērni.

«Es nesūdzos, pati esmu uzņēmusies, bet viegli man nav,» atzīstas audžumāte, kas tomēr ir gatava visu savu atlikušo mūžu saistīt ar trim Ņikandrovu bērniem.

Latvija Holmgrēnu ģimenes izpratnē ir «lieta, kas jāaizmirst». Mediju vētra Rīgā pirms gada ir nesusi augļus. Bērni meklēšot kontaktu tikai ar tuviniekiem, nevis Latviju un latvisko.

Mani ieteikumi iemācīties latviešu valodu, sākot ar vārdiem bērns, burka un skurstenis (kas zviedru un latviešu valodā ir līdzīgi), atsaucību neguva.

Vilciens atgriežas Stokholmā. Ausīs skan Jolantas pēdējie vārdi: «Vai mums atļaus palikt šeit, es visu laiku nervozēju par to…» Pagaidām bioloģiskais tēvs izmanto varu un no tā nekautrējas. Aprīlī esot gaidāma kārtējā tiesa Jēkabpilī, un Ņikandrovu bērnu tēma turpināsies.

Atbrīvošana neizdevās. Nolaupīto bērnu vietā izrādījās aizbēgušie bērni, kas nevēlas atgriezties patversmē.

Atklāti ir divi jautājumi: kas notiek Latvijas bērnunamos, ja patversmes iemītnieki no turienes bēg pāri jūrai? Kāpēc Zviedrijā nav pamestu bērnu un bērnunamu, bet Latvijā to netrūkst?

Kamēr šie jautājumi ir retoriski un nav atrisināti valsts politikas līmenī, turpināsies «mazās Ilonas garais ceļojums pāri jūrai» aizvien jaunās versijās.