“Džulians” jeb problemātiskais datorpasaules Robins Huds

25. marts (2011) | Sandra Veinberga Stokholmā

Latvijas Vēstnesis Viedokļi/Komentārs

WikiLeaks dibinātājs Džulians Asanžs ir iesniedzis iesniegumu, lai patentētu savu vārdu kā preces zīmi , informē The Guardian. Tas, ka populāri cilvēki un varoņi mēdz sirgt ar narcisismu, nav nekas jauns. Grūti pateikt, vai viņi par tādiem kļūst, aizrāpjoties uz augšu un šī īpašība varas situācijā parādās uz āru, jeb vara vilina vienīgi egocentriķus.

Ja gribi būt zvaigzne – proti spīdēt. Diemžēl ar šādiem nosacījumiem jārēķinās ikvienam, kas kļūst slavens neiztur. Datoru hakeris, WikiLeaks vadītājs, nav izņēmums. Tagad ir skaidrs, ka slava viņam tomēr sakāpusi galvā jeb pareizāk sakot – viņš nav izturējis slavas un naudas pārbaudi. Diemžēl.

WikiLeaks atkritēji jau paguvuši uzrakstīt grāmatas par sava vadoņa nejauko dabu. Skaidrs, ka daļa no Asanža goda devalvētājiem ir pasūtījuma aprējēji. Taču paralēli eksistē arī neskaitāmi “interneta Robina Huda” aizstāvji, kas jau pusgadu ķeras pie darvas mucām, lai izrēķinātos ar nejaukajām zviedru feministēm, kuras “dzimumaktu bez kondoma uzskata par izvarošanu”. Liela daļa publikas joprojām uzskata, ka aiz “izvarotajām zviedrietēm” slēpjas Amerikas Savienoto Valstu specdienesti.

Situācija ir saspringta. Dāvids (Asanžs) gatavojas uzvarēt Goliātu (Zviedrijas tiesu) kā pienākas. Taču bruņnieciskuma šajā norisē praktiski nav. “Izvarotājs” slēpjas krūmos Lielbritānijā un braukt uz Zviedriju aizstāvēt savu labo slavu nav gatavs.

Būtībā Džulianam Asanžam vajadzētu ierasties Zviedrijā uz nopratināšanu policijā, nodot asins analīzi, un viss. Var gadīties, ka pērnā gada septembrī ar šiem soļiem viņš šādi būtu izbeidzis apsūdzības celšanu pret sevi. Taču slēpšanās turpinās, un novērotāji sadalījušies divos karojošos blokos – “tajos, kas ir par Asanžu” un “zviedros, kas aizstāv karojošas feministes”.

Nepiederu nevienam no blokiem, un mani drīzāk interesē pati problēma – kāpēc kaislību ir tik daudz un loģikas tik maz?

Domājot par Asanžu un viņa skandālu, saskāros ar diviem rakstiem Latvijas medijos, kas faktiski ir netiešā saistībā ar WikiLeaks dibinātāja spožumu un postu un būtība sasaucas ar WikiLeaks dibinātāja problēmu shēmu.

Pirmais – slepenas informācijas nopludināšana. Nupat internetā parādījās informācija, ka “ir notikusi nesankcionēta Ārlietu ministrijas klasificētas informācijas nodošana trešajām personām, par ko ir informētas drošības iestādes”. Šī “klasificētā” informācija (tā laikam birokrātu jaunrade dēvē slepenu informāciju) saistīta ar Latvijas pozīciju saistībā ar 16. marta notikumiem. Minētā informācija noplūda “Latvijas Avīzē”, un mēs visi varējām izlasīt, cik nevarīgi un nepārliecinoši Latvijas Ārlietu ministrija aizstāv “latviešu leģionārus” un cik vienpusīgi vara izprot mūsu vēsturi. To mēs uzzinājām no šīs “klasificētās” informācijas (kuru mums “nopludināja” “Latvijas Avīze”), un jūs varat trīsreiz minēt, kāpēc šāda informācija ir slepena.

Grūti saprast, jo nekā bīstama, pārsteidzoša, nāvējoša vai postoša, konspiratīva vai iznīcinoša šajā tekstā nebija. Informācijas nopludinātāju – tātad drosmīgu un pilsoniski atbildīgu cilvēku – tagad “meklēs Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs” jeb latviešu pinkertoni, kas jau neskaitāmas reizes publiski izgāzušies gan “atmaskojot lata devalvācijas piekritējus”, gan naktī ielaužoties žurnālistes Ilzes Naglas mājās un “izņemot” viņai datoru.

Kā īsti ir ar informāciju, kas sabiedrībai nav jāzina? Vai Latvijā šīs informācijas nav par daudz?

Ir. Vai varas ierēdņiem, kas saņem naudu no mūsu nodokļu maksājumiem, vispār drīkst būt slepena informācija, ko mēs pārējie nedrīkstam uzzināt? Vai slepenai informācijai ir tiesības eksistēt? Nē, nav tiesības.

Tik vienkārši tas ir. Vara slēpj, un mēs gribam uzzināt tieši to, ko no mums slēpj.

Kāpēc slēpj? Vai pasaule ir kļuvusi labāka un humānāka tikai tāpēc, ka diplomātiskā sarakste ir ciniska un reālā diplomātija liekulīga? Vai slepenās diplomātiskās sarakstes dēļ (kuru pērn publiskoja WikiLeaks) pasaule bija labāka un taisnīgāka, cilvēku un valstu attiecības humānākas? Karu tāpēc bija mazāk? Nē. Vai tagad, kad mēs uzzinājām par slepeno varas saraksti, pasaulei un politikai ir gals klāt? Nē.

Kāpēc vara nevēlas visu publiskot? Lai justos svarīgi, lai paceltos virs pūļa, lai zinātu vairāk nekā pārējie un tieši tāpēc labāk manipulētu ar publisko domu. Tik vienkārši tas ir.

Būtībā slepenai informācijai demokrātiskā valstī nav tiesības eksistēt. Taču tā pastāv un “kancelejas” un “biroji” metodiski spiež zīmogu “slepens” uz aizvien jauniem dokumentiem, kas mums pārējiem nav jāzina. Ieskaitot gigantisko valsts aizņēmumu, kuru paņēma vara, bet maksāsim mēs. Kāpēc šiem dokumentiem jābūt slepeniem? Noģībsim, ja uzzināsim patiesību?

Tieši tāpēc pilsoņiem ir jānopludina slepena informācija, blēdības un krāpšanās varas gaiteņos medijiem, jo tiem, kas ir “pie kloķiem” reizēm pazūd realitātes sajūta.

WikiLeaks dibinātājs šo sabiedrības krējuma “invaliditāti” saprata un izmantoja savā labā. Viņš kļuva slavens tikai tāpēc, ka izveidoja atvērtu logu uz sasmakušajām varas konspiratīvo spēļu aizklātajām telpām, un mēs visi ieraudzījām, cik seklas un nožēlojamas ir varas “slepenās” sarunas un vienošanās.

Otrais – varoņi domā, ka morāle uz viņiem neattiecas. Tikko par to nācās pārliecināties, izlasot kādu publikāciju, kas bija veltīta pazīstamā un ļoti simpātiskā politiķa Visvalža Lāča aizstāvībai pret medijiem. Izrādās, ka cienījamais deputāts bija izmantojis mūsu nodokļu naudu, lai neadekvāti augstu cenu maksātu par dienesta dzīvokli Rīgā, lai gan turpat blakus atrodas viņa dzimtas privātmāja. Par šādu rīcību pie kauna staba kārtu jebkuru politiķi vai deputātu Zviedrijā, Dānijā, Somijā vai Norvēģijā. Jā, tā darīt nedrīkst.

Man ļoti žēl, ka šoreiz vainīgais ir citādi ļoti cienījams cilvēks, kas man vienmēr asociējies ar vislabāko. Cik skumji, ka atkal varonis nav pratis spīdēt līdz galam. Taču noteikumi demokrātiskā sabiedrībā attiecas uz visiem vienādi, un tas, ka Visvaldim Lācim ir dzimšanas diena, nedrīkst kļūt par šķērsli patiesības noskaidrošanai. Tā nav sīkmanīga “riešana” vai “noriešana” no žurnālistu puses, un no publicistikas ētikas puses šeit viss ir kārtībā. Žēl, ka šo apstākli nesaprot Visvalža Lāča aizstāvis – kurš uzrakstījis aizstāvības rakstu, kuru es noteikti izmantošu kā homo sovieticus domāšanas atavismu, mācot žurnālistus mediju mākslā. Izcili panākumi mākslā, politikā, varonība nav indulgence. Morāle attiecas uz visiem vienādi, arī uz varoņiem.

Atgriežoties pie Džuliana Ansaža, jāsecina, ka viņš ir liels malacis, jo uzsāka nevienlīdzīgu cīņu ar varas nomenklatūru, kas ir gatava uzspiest slepenības zīmogu gan savai darbībai, gan darba iznākumam, nopludinot publiskai apskatei vienīgi parādes numurus un “simpātiskas izpausmes”.

Varas aizkulises bieži ir neglītas, un aizslietnis “slepens” ir vajadzīgs galvenokārt nemākulīgiem un vārgulīgiem līderiem un vadītājiem. No šāda viedokļa raugoties, ir jānovēl viņa vajātajai organizācijai WikiLeaks garš mūžs un panākumi cīņā ar varas eliti.

No otras puses ir žēl, ka pats Džulians Asanžs nespēja izturēt slavas pārbaudījumu un sapinās savās attiecībās ar divām zviedru aktīvistēm. “Gultas attiecības” ir neiespējami analizēt no malas un vēl sarežģītāk ir izlemt, kuram šādos gadījumos ir taisnība. Valstīs, kurās sieviete skaitās “matracis”, visi nostāsies seksatlēta Asanža pusē. Nepārprotami, to var novērot jau tagad. Pirms tiesas Zviedrijā. Zemēs, kurās sieviete ir līdztiesīga (vai vismaz cenšas par tādu kļūt), vērtējums būs citāds. Acīmredzot no tā mūsu “datorpasaules Robins Huds” baidās. Viņš nevēlas tikt tiesāts Zviedrijā, jo šeit dzimumnoziegumus traktē mazliet asāk un bezkaislīgāk nekā Dienvideiropā vai valstīs, kur valda šarijas likumi.

Viņš “uzrāvās uz zviedru sievietēm”. Jā, tā tas notika. Taču var gadīties, ka zviedrietes ir pirmās, kas pretojas un iebilst.

Man gribētos, lai Džulians Asanžs no šīs jezgas iziet eleganti un cienīgi. Man gribas saglabāt savu varoni uz pjedestāla. Pagaidām izredžu ir maz. Nepiedodami maz.

Advertisements

6 thoughts on ““Džulians” jeb problemātiskais datorpasaules Robins Huds

  1. Una kā ar to, kāpēc tieši šis Asanža atmaskotais saturs praktiski netiek pieminēts nevienā mēdijā? Jūs sakāt, vai tad karu mazāk un cilvēce kļuvusi labāka, bet ko ir izdarījuši žurnālisti, lai skaidrotu šos kara noziegumus cita starpā sabiedrībai? Piemēram, mans vectēvs skatās tv no rīta līdz vakaram un pa starpām vēl Latvijas radio, naktīs viņš izlasa jaunākās izdotās grāmatas, visvairāk koncentrējoties uz vēsturi, taču viņš itin neko nezina par Asanžu, par Amerikas noziegumiem pret cilvēci, kā ar to?

  2. Turklāt, ja tiek paveikti masveida kara noziegumi no ASV ar visu viņu sabiedroto atbalstu, kāda gan tur garantija, ka zviedru sievietes nav vienkārši savervētas? Tādā gadījumā Asanžam ierodoties Zviedrijā, visticamāk būtu garantēts Maninga liktenis – spīdzināšana cietumā praktiski uz mūžu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s