Tieslietu ministra badošanās fiasko

Datums: 26.02.2000
Autors: SANDRA VEINBERGA, «Neatkarīgās» speciālkorespondente Stokholmā
Rubrika: Skats

Birkava kungam pašam šķiet, ka viņš no savas badošanās akcijas izgājis kā uzvarētājs. To tieslietu ministrs mēģina iestāstīt medijiem, ar kuriem viņš ir manipulējis visus pēdējos gadus. Jākonstatē, ka spiediena taktika uz medijiem Valdim Birkavam līdz šim bijusi ļoti raksturīga.

Visus šos gadus viņam samērā efektīvi izdevies šarmēt vietējos medijus un piesaistīt to nekritisko uzmanību. Vairākus sasaukumus pēc kārtas V. Birkavs bija Latvijas ārlietu ministrs un parasti nav kautrējies mediju priekšā lielīties ar saviem panākumiem un ieguldījumu. Skatītāji un lasītāji to automātiski uztvēra kā tīru un kritiski novērtētu mantu. Nekritiskā Latvijas mediju attieksme pret Birkavu reizēm sasniegusi absurdu. Viņa ārzemju vizītes pavadīja ne tikai lojāli galma apdziedātāji, bet sevi apdziedāja arī viņš pats.

Piemēram, Latvijas Radio savulaik piedāvāja ministram pašam ziņot par saviem panākumiem no Japānas pa telefonu. Grūti iedomāties, ka Rīgas avīžnieki mierīgi uzaicinātu kādu ministru, piemēram, Makarovu vai Pētersoni, un aizmiegtām acīm klausītos viņu pašslavinājumos un nekritiskā noformējumā piedāvātu tos lasītājiem.

Birkavam tas līdz šim izdevies, pateicoties prasmei manipulēt ar medijiem. Tiesa, V. Birkava reflektējošā un pasīvā Latvijas ārpolitikas līnija ne reizi vien izraisījusi pārsteigumu ārvalstīs. Piemēram, kādā starptautiskā apspriedē Zviedrijā pēc tam, kad Krievijas ārlietu ministra vietnieks kārtējo reizi uzbruka Latvijai par it kā krieviski runājošo tiesību apspiešanu, mūsu ārlietu ministrs nestrīdējās un nepārliecināja apkārtējos tā, kā to darīja igauņi. Viņš reaģēja sev raksturīgā veidā – sēdēja un visiem rādīja, ka ir ļoti apvainojies. Līdzīgi kā viņš apvainojās 17. februārī.

Taču skatīsimies patiesībai acīs. Viņš cerēja, ka ar badošanos izraisīs līdzjūtību un atbalstu plašā sabiedrībā un nosargās savu godu. Taču šoreiz, manuprāt, viss notika daudz traģiskāk. Birkava kungs, sargājot savu godu ierobežotās Latvijas elites aprindās, iegrūda negodā visu nāciju. Sargājot savu godu, viņš zaudēja kaunu. Jēdzienus, kas latviešiem iet roku rokā. Tagad nu gan būtu jāsaka: Birkava kungs, jums vairs nav ne kauna, ne goda. Tie abi tika zaudēti 17. februārī.

Vislabāk to pateicis latviešu klasiķis R. Blaumanis Tālavas taurētājā:

«Mans zelts ir mana tauta.

Mans gods ir viņas gods.

Kas postīdams viņu šausta,

Uz pekli lai rauj to jods.»

Interesanti, ka par kauna zaudēšanu Latvijas likumdošana neparedz nekādas represijas vai sodus. Turpretī par goda aizskaršanu un zaudēšanu – gan.

Augsta politiķa personīgais gods nav nošķirams no valsts un tautas goda. Vēl vairāk – tieslietu ministra sāktā badošanās protesta kampaņa faktiski apliecināja neticību paša būvētās valsts tieslietu sistēmai, jo V. Birkavs nepārtraukti ir atradies pie jaunās un neatkarīgās valsts varas stūres ministra un pat premjerministra līmenī un tāpēc tieši viņš ir atbildīgs par to, kāda šī valsts ir.

Vēl vairāk – šovasar Valdis Birkavs bija ļoti tuvu Latvijas prezidenta tronim, un nav grūti saprast, ko Latvija ir zaudējusi vai ieguvusi no aizvadītās vasaras prezidenta vēlēšanu iznākuma. Iedomājieties, kas notiktu ar tautas godu, ja pasaules prese varētu rakstīt: «Latvijas prezidents badojas, aizvainots par aizdomām pedofilijā.» Labi, ka no šī negoda Latvija tika pasargāta.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s