Karš Irānā turpina traucēt Ukrainas kara pārtraukšanu. Tas novērš starptautiskās sabiedrības uzmanību, kavē militārās palīdzības piegādes un bremzē diplomātiskos centienus ukraiņu – krievu miera sarunu uzsākšanai. 

Lasītāji man vairākkārt jautājuši vai šis karš Austrumos varētu drīz beigties. Nē, tā neizskatās, jo ASV un Irāna apmainās ar miera idejām, taču abas puses noraida otras puses priekšlikumus. Piemēram, ASV uzstāj uz urāna bagātināšanas pārtraukšanu un brīvas kuģošanas atjaunošanu, bet Irāna pieprasa tūlītēju sankciju atcelšanu. 

Izraēlas valdība uzskata, ka Irānas kodolprogrammas infrastruktūra ir pilnībā jādemontē, pirms karu var uzskatīt par beigušos. ASV īsteno Irānas ostu blokādi, bet Irāna bloķē Hormuza šaurumu, kas ir izraisījis naftas cenu kāpumu pasaulē. Ekonomiskās krīzes cirtienus tāpēc sajūtam pat mēs Latvijā. 

Kāpēc Putins “iekurbulēja” šo karu? Savā dzimšanas dienā. Protams, lai novērstu pasaules uzmanību no Kremļa kara darbības Ukrainā. Tagad Tramps ar Netanjahu cenšas piekārtot pasauli savām vajadzībām. Atkal lielvaras mēģina piespiest valstis Tuvajos Austrumos pakļauties un piekārtoties. Domāju, ka šis projekts neizdosies. Iespējams, ka problēmu risinājums slēpjas tieši pretējā rīcībā. 

Kāpēc un kā tur karo? Šeit piedāvāju īso skaidrojumu: “arābu pasaule” eiropiešiem un amerikāņiem jau sen ir “bēdu bērns” un šajā toņkārtā saglabājas visu laiku. Reģionam kopumā vienmēr bijusi raksturīga vardarbība, pilsoņu karš, teroristu organizācijas, stagnācija, nabadzība, mazas un vājas pilsoniskās sabiedrības, klanu vara, “tikumības” un “ģimenes goda kultūra”, sieviešu, minoritāšu vajāšana un apspiešana. Visi šie nelāgie procesi turpinās, lai gan varēja taču paraudzīties uz mums un pamācīties no labiem piemēriem. Vai ne?

Kāpēc viņi nemācās no mums? Kāpēc nav mierīgi, iecietīgi, neraugoties uz milzīgo bagātību, ko viņiem nodrošina nafta un gāze?

Vai viņiem (tāpat kā krieviem) vienmēr ir slikti un nejēdzīgi līderi?  Vai šīm tautām svarīgāka par privāto labklājību un mieru šķiet lojalitāte vietējām ciltīm un klaniem? Vai citi viņus izmanto kā “tiltu” un tāpēc arī “arābu pavasaris” bija liela vilšanās? Vai vainīgs ir tuksnesis?  Teritorija bez upēm, ezeriem un Latvijas mūžīgajiem krūmiem? Vai vide varētu ietekmēt cilvēku domāšanu? 

Piemēram, Tunisijā atbrīvojās no sava diktatora un sāka virzīties demokrātiskākās sabiedriskās virzienā. Taču pēkšņi apstājās…un tagad atgriežas atpakaļ pie autoritārākas kārtības. Arī Marokā “arābu pavasarim” nebija būtiskas ietekmes un tas neizraisīja pārmaiņas sabiedrībā. Šī valsts joprojām nav demokrātija, taču šodien šķiet relatīvi pārtikusi, salīdzinot ar daudzām citām reģiona valstīm.

Vai panākumu atslēga ir:  “galva ir Eiropā, bet kājas Āfrikā”? Proti, paņem no Eiropas to, kas šķiet svarīgs + saglabā ierasto kultūru un tradīcijas. Vai mums (eiropiešiem un amerikāņiem) būtu jāturpina viņiem mācīt kā pareizi dzīvot?

Domāju, ka šīs valstis jāliek mierā. Tikai viņi paši var panākt, lai reģions uzplauktu. Situācija pasliktinās katru reizi, kad tādas lielvalstis kā Amerikas Savienotās Valstis, iejaucas ar spēku. Tā kā to darīja Lībijā un Irākā. Tā kā to Tramps pašlaik mēģina panākt Irānā.

28. februārī ASV un Izraēla uzsāka karu pret Irānu. Persijas līča arābu valstis vēlējās palikt neitrālas, jo šis nebija viņu karš. Diemžēl Irānas droni un raķetes sāka bombardēt visas sešas arābu monarhijas, kas veido Persijas līča sadarbības valstis. Ieskaitot Omanu. Jo šajās valstīs atrodas amerikāņu kara bāzes.  

Kādi ir mani secinājumi? Karu ir viegli iesākt, bet gandrīz neiespējami pārtraukt. “Karš nav risinājums. Tā ir ilūzija, ka vardarbība var radīt taisnīgumu.” (Alberts Einšteins)

Ilustrācija: Irānas raķete, kas bija paredzēta Izraēlai, faktiski nokrita šajā Sīrijas tīrumā. Foto: Ghaith Alsayed/AP