Cukurūdens bez cukura jeb cenzūras paraugnedēļa

2012. gada 30. septembris
Bērns un grāmata

Bērns un grāmata

Aizvadītā nedēļa bija boksa mačs ar grāmatām.

Latvijā ”nevalstiskās organizācijas” jutās satrauktas par dāņu bērnu grāmatiņas parādīšanos latviešu valodā. Daudziem šķita, ka šo grāmatiņu vajag aizliegt – cenzēt. Citiem likās, ka ir pienācis laiks beidzot arī Latvija skaļi runāt par tabū tēmām un neizvairīties no dzimumu lomu apspriešanas ģimenē, sabiedrībā un kultūrā.

Sprādziens publiskajā telpā bija noticis. Detonācijas zonā tagad lēnām nosēžas putekļi un ir pamats gaidīt nopietnu diskusiju sākšanos. Pagaidām ”visiem strausiem” galvas joprojām ir smiltīs un zviedzēji turpina zirgoties (Māras ”pārkristīšanu” par Mārtiņu un otrādi), jo zināma sabiedrības nav sapratusi problēmas būtību. ”Meitu” sajauc ar ”kleitu”.  Taču interesants ir pats fenomens – satraukums. Bailes no jaunā laika, kas izskatās pavisam citādāks nekā agrāk. Un vēl – mediju nespēja šo tēmu risināt tālāk. Aiz bailēm vai bažām? Kāds zina, kāpēc?

Tintina dēkas Āfrikā

Otrdien Stokholmas centrālās Kultūras nama bibliotēkas priekšnieks Behrangs Miris pieprasīja, lai bibliotekāri ”izņem no plauktiem” sēriju varoņa Tintina dēkas Āfrikā. Pēc liela publiska trača Tintina piedzīvojumi ”moru zemē” tika no jauna atlikti atpakaļ plauktā. Jā, grāmatas ir rasistiskas. Tas, protams, slikti. Taču, vai tāpēc tās jāizņem no bibliotēku plauktiem?

Pirms 16 mēnešiem priekšnieki šajā kultūras centrā Stokholmā apturēja baleta grupas uzstāšanos, jo viena no uzveduma epizodēm izmantoja Korāna frāzes. Jā, vēlāk noskaidrojās, ka bailes bija pārspīlētas. Aizliegt nevajadzēja.

Pēc tam cenzūra norija kādu Izraēlas filmu, kas arī toreiz ”bija pilnīgi neakceptējama”, taču vēla izrādījās OK.

-Ungārijā, tur visa kultūra tiek politizēta, pie mums nav tik traki! – tagad medijiem taisnojas Eriks Šjoštroms (atbildīgais priekšnieks). Fakti rāda, ka mēģinājums izņemt Tintinu no plauktiem, ir tā pati politiskā mākslas cenzūra. Tajā pašā korektajā Zviedrijā.

Tagad Tintins sēž plauktā atpakaļ  Arī strīdīgā ”moru grāmata”.

-Vēlme cenzēt grāmatas cilvēkos ir bijusi vienmēr, – atzīstas Karaliskās bibliotēkas darbiniece Gunila Herdenberga. Viņas bērnība daudzas bibliotēkas un veikali visā pasaulē bija cenzējuši Astrīdas Lindgrēnas ”Pepiju Garzeķi”, kā nepiemērotu bērnu audzināšanai. Pēc tam nāca Salomons Rušdī, serbu avīzes Balkānu kara laikā utt.

-Vai Hitlera ”Mein Kampf” arī būtu jātur bibliotēkā?

-Jā. Tai nav jāatrodas publiski pieejamos plauktos, priekšpusē, taču grāmatai jābūt fondos.

Pirms pāris dienām cenzūra iebelza arī pa filmu. Vadošie Lundas kinoteātri aizliedza demonstrēt jaunu zīmēto filmu, kuras autore ir pazīstamā režisore Stīna Virsēna. Arī šajā mazajā filmiņa melnādainais cilvēkbērns esot attēlots nepiedienīgi.

Stina Wirsen, filma par mazajiem draugiem

Stina Wirsen, filma par mazajiem draugiem

Kur ir problēmas sakne?

Konflikts starp indivīda tiesībām paust savus uzskatus un kolektīva vairāk vai mazāk pamatotais sašutums par pausto uzskatu saturu. 

Vai šāda spriedze ir veselīga?

Protams, jo palīdz atvērt aiznaglotas un nosprostotas problēmu durvis. Taču ir viens priekšnoteikums – satraukumam ir jāturpinās publiskās debatēs. Ja spriedze iekapsulējas bezizejas niknā konfliktā vai noslīkst klusumā, tad…progresu šajā lietā nav ko gaidīt.   

Ir vēl viens ceļš – Staļina ceļš.

Likvidēt cilvēku, kas pauž alternatīvu/savādu viedokli un viss. Te noder cenzūra, izsmiekls un noslīcināšana klusumā.

Piemēram tā kā to šonedēļ praktizē Ķīnā.

Pekinas lielākajā grāmatu veikalā Vang-fujing tajā pašā otrdienā aizliedza japāņu grāmatu pārdošanu. Cenzējamo grāmatu sarakstā bija pat Haruki Mukarami ”1Q84’ un Keigo Higašino darbi.

Kāpēc?

-Ziniet…es nezinu, kāpēc mēs ar šodienu vairs nepārdodam japāņu grāmatas, – taisnojas ārzemju medijiem sabijusies grāmatu veikala pārdevēja Pekinā, – man liekas, ka tas saistīts ar politisko attiecību pasliktināšanos starp Ķīnu un Japānu.

Japan Times šodien ziņo, ka ķīniešu komunistu direktīva pieprasa, lai no veikaliem aizvāc visas japāņu grāmatas. Ir sākusies kārtējā nežēlīga spēle ar nacionālisma kārti.

Pirmajai iekrauj kultūrai un uzbaro cenzūru.

Kultūras pašcenzūras prasība pieaug. Jebkura uzdrošināšanās mākslā un literatūrā riskē izraisīt ”apskādētās minoritātes” sašutumu un trakošanu publiskajā telpā. Ja ļoti baidīsimies no šiem izvirdumiem, tad riskējam pievērt acis uz nopietnām problēmām, kas joprojām traucē mūsu sabiedrības attīstību. 

Ja cukurūdenim atņem cukuru, tad…tas vairs nav salds.

Tas ir tikai remdens traukūdens.

Kurš to gribēs dzert?

Kurš to gribēs dzert?

Kurš to gribēs dzert?

 

Austrumeiropas patriarhāta šoks: sievietes vairs neklausa….

2012. gada 29. septembrī
Sievietes Damaskā. Autores foto.

Sievietes Damaskā. Autores foto.

Jaunā beduīnu sieviete tikko bija dzemdējusi dvīņus. Mazuļus atnesa nomazgātus un tīrus, dzidrus kā rīta rasa.

Brīdī, kad jaundzimušie iegūla viņas rokās, sieviete nokrita uz ceļiem un sāka savu lūgšanu:

  • Mīļais un augstais Dievs! Lūdzu izdari tā, lai šie nevainīgie un skaidrie bērni izaug par labiem un krietniem cilvēkiem! Lai viņi nekādā veidā nelīdzinās maniem brāļiem un viņu tēvam. Es Tevi lūdzu, Dievs!-

Sieviete lūdza skaļi un sirsnīgi. Laimes asaras ritēja pāri viņas vaigiem kā rudens lietus lāses. Sāļas, skaidras un patiesas.

Sieviete bija pārliecināta, ka šajā slimnīcā neviens viņas valodu nesaprot. Viņa runāja arābu valodā, bija pirmo reizi mūžā ārpus sava klana. Slimnīcas sterilajā vidē. Projām no pierastās, patriarhālās vides. Viena pati.

Viņa runāja ar debesīm un nepamanīja, ka daudzi tomēr saprata viņas lūgšanas tekstu un zemtekstu.

Kas ir svarīgi?

Divas lietas:

A) tie, kas dzirdēja bija cilvēcīgi cilvēki; neviens no tiem, kas saprata, neko tālāk ”nenoziņoja” kalnam. Citādi jaunajai mātei par ”šiem tekstiem” nāktos atvadīties no savas dzīvības. Mazie puisīši paliktu bez mammas.

Patriarhālie vīrieši ”šādas lietas” nepiedod. Sieviete viņu izpratnē ir dresēts mājdzīvnieks, kuram jāklausa uz vārda. Musulmaņu ekstrēmisti šajā virzienā ir  aizgājuši daudz par tālu, interpretējot islamu pēc sava prāta un ieviešot tajā pravieša Muhameda neakceptētās nejēdzības –  neuzticīgu sieviešu publisku slepkavošanu, izvarošanas upuru linčošanu un daudz citu izdarību, kas liecina par vīriešu pieaugošajām bailēm sieviešu seksualitātes priekšā. Taču šiem ”sabijušajiem puikām” ir rokās kalašņikovi un varmācīgi, netaisni likumi. Tāpēc  ”savu” viņi panāks arī tad, ja trūks pierādījumu un patiesība jau sen būs noslīkusi vircas bedrē. Nepatikt verdzība nedrīkst. Vergam ir jāiemīl savas važas.

B) Kas īsti notiek ar mūsu vīriešiem, kas pazaudējuši ticību saviem armiju/politiskjaiem atamaniem un vadoņiem, metas virsū sieviešu tiesību ierobežošanai. Musulmaņi šajā absurdajā maniakālismā nav vienīgie. Katoļu celibāts joprojām pārsteidz ar savu liekulīgo ”kalpošanu  Dievam”, lai gan baznīckungu seksuāli izmantoto mazgadīgo upuru un mūķeņu skaits jau sen pierādījis šī principa grēcīgumu. Jūdaisma dogmas liek pazust aiz horizonta viņu sievietēm, kas nepiekrīt 1. Ķēniņu grāmatas 1:21 panta interpretējumam mūsdienās.

Pie mošejas

Pie mošejas

Sieviete ilgi ir nesusi ”otrā dzimuma” zīmi ikdienā, sabiedrībā un ģimenē. Samierinājusies ar pakārtotību, sliktāku algu, vīru dzērāju, tukšu ģimenes kasi vai smagākiem dzīves apstākļiem.

Šis process turpinās gadu tūkstošiem un gadsimtiem.

Vairāk man mazāk uzkrītoši. Līdz pat mūsu dienām.

Piemēru ir daudz.

Viens no tiem man šķiet īpaši uzkrītošs un pamācošs,  jo liecina par ”labākās sabiedrībās daļas” nespēju redzēt cilvēkus ap sevi.

Tātad.

PSRS laikā sievietes nekur nevarēja nopirkt higiēniskās paketes. Tās neražoja vietējās ražotnes un paketes neimportēja no ārzemēm.

Tiem, kas Padomju Savienībā un arī Latvijā noteica industrijas un preču sortimentu  – vīriešiem šāda manta nebija vajadzīga, jo viņiem katru mēnesi nebija ”mēnešreižu” .  Tāpēc šāda prece veikalu vai aptieku plauktos neparādījās.

Tas, ka mijoniem sieviešu Austrumeiropā 50 gadu garumā, katru mēnesi centās tikt pāri kārtējai asiņošanai bez paketēm ar pašdarinātu ”salvešu” palīdzību ir tikai viena liecība par mūsu komunistisko vīriešu sabiedrības netolerancei pret ”otro dzimumu”. Viņi saprata tikai sevi un iekārtoja pasauli atbilstoši savām vajadzībām. Piemērojot to tikai savām nepieciešamībām. Pārējie (bērni, sievietes) varēja stāvēt pie ratiem.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas higiēniskās paketes un mazbērnu autiņi vienā mirklī kļuva par pirmās nepieciešamības preci arī mūsu pašu Latvijā.

Taču cilvēku psiholoģija vēl nebija pārkārtojusies Vecie aizspriedumi bija spēkā un sieviešu vajadzības večus kaitināja.

Higiēniskā pakete "ar spārniņiem"

Higiēniskā pakete “ar spārniņiem”

Piemēram, kādā ballē Rīgā (deviņdesmito gadu sākumā), pie svinību galda man līdzās sēdošs sirms kungs sāka skaļi uzjautrināties uz stāstīt anekdotes par ”tām ar spārniņiem” un ” tām, bez spārniņiem”. Runa bija par sieviešu higiēniskajām paketēm, kas tobrīd tika plaši reklamētas televīzijas reklāmās un laikam manu blakussēdētāju bija stipri samulsinājušas.

Vīrietis skaļi ņirgājās un izsmēja ”šīs paketes”, sludinot, ka visos laikos sievietes ir iztikušas ”bez šādām ākstībām” un tāpēc ”muļķošanās ir jāizbeidz” arī tagad. Tāda manta viņam nebija vajadzīga un krita uz nerviem un pēc viņa domām ”higiēniskās paketes” ir nevajadzīga ”ākstīšanās pakaļ ārzemniekiem”.

Tāpēc šo preci vajadzēja anulēt.

Aizliegt. Izmest no veikalu plauktiem un reklāmas ētera TV. Kā nevajadzību greznību.

Ja viņam būtu vara!

Neizturēju un skaļi pavaicāju – ”kādas paketes Jūs lietojat pats. Tās ar vai bez spārniņiem? – Es tādus mēslus nelietoju. Man tos nevajag! – viņš turpināja zviegt. Pēc brīža zviedza un gārdza līdzi vēl daži ”līdzvērtīgie vīrieši” un es nolēmu atstāt saviesīgo pasākumu.

  • Ja man būtu vara tad es…, – teica toreiz aprobežotais kungs Rīgā.

Jā, ja viņam būtu neierobežota vara tad mēs nonāktu līdz valsts un cilvēcības bankrotam.

Faktiski tur mēs jau arī pašlaik esam.

Acīm redzot viņam un līdzīgie joprojām mūsu valstī ir vara, bet šie cilvēki nav varas cienīgi.

Kā šo situāciju izmanīt?

Beidzot pagriezt ceļu sievietēm uz reālajiem varas amatiem valstī. Bez feminisma karoga mastā. Vienkārši pagriezt ceļu…

Taču šeit mūsu vietējie talibāņi gandrīz visus ceļus aizdambējuši.

Piemēram, mūsu pašu Latvija (un vēl astoņas Eiropas Savienības neattīstītās valstīs) pagājušajā nedēļā oficiāli iebilst pret Eiropas Komisijas plānu ieviest 40% kvotu sieviešu pārstāvniecībai biržā kotētu uzņēmumu valdēs. Savas rebes veči vēlas turpināt paši, jo lielo uzņēmumu valdes (kā siltas vietiņas) jau sen sadalītas draudzības un politiskā korumpētības dūžiem. Savējiem džekiem.

Pats dīvainākais, ka aģentūras BNS rīcībā bija nonākusi vēstules kopija, kas datēta ar 14. septembri un liecina, ka no Latvijas puses šo slēdzienu ir parakstījusi Latvijas labklājība ministre Ilze Viņķele.

Tā pati ministre, kuru mēs tikko aizstāvējām pret kristīgo fundamentalistu (54 nevalstisko organizāciju) uzbrukumiem bērnu grāmatiņas sakarībā.

Savādi.

Tikko Ilzi Viņķeli aizstāvējām pret ”aprobežotības presingu”, taču tagad izrādās, ka viņa neaizstāvēja mūs. 

Nodeva ”otrā dzimuma” tiesības. 

Sieviešu 40% garantēta klātbūtne biržā kotētu uzņēmumu valdēs ir ļoti nozīmīgs un būtisks solis uz priekšu Latvijas ceļā no tumsonības pie civilizētās attiecībām publiskajā telpā.

Ļoti būtisks solis.

Tāpēc dzemdētājai un beduīnu sievietei ir taisnība – mūsu bērni nedrīkst līdzināties pašreizējai Latvijas patriarhālo vīriešu sabiedrībai, kas pati neapzinās savu aprobežotību.

No šī posta jātiek ārā.

Valsts nākotnes un mūsu visu vārdā. Sievietes vairs neklausa un …labi vien ir.

Svarīgās preces

Svarīgās preces

Aģenta 007 atbilde kristīgajiem skandālistiem par dzimumu līdztiesību

2012. gada 28. septembrī

Aģents 007 – Daniels Kreigs

Aģenta 007 ( Daniela Kreiga) atbilde Latvijas kristīgajiem fundamentālistiem, Latvijas politiķiem no Nacionālās Apvienības un Rīgas Domes, kas uz sārta gatavojās dedzināt ministri Ilzi Viņķeli un “sacēla vētru” Latvijas premjera Valda Dombrovska glāzē par grāmatiņām bērniem «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», kas tiem izskaidrotu dzimumlīdztiesību. 

42 zviedru ārsti saindējušies Jūrmalas viesnīcā

2012. gada 27. septembrī

Zviedru preses uzmanības lokā šonedēļ ir četrzvaigznīšu viesnīca Jūrmala Spa Hotel, kura restorāns ar ēdienu saindējis 42 zviedru medicīnas darbiniekus, kas pagājušā sestdienā Latvijā atradās komandas saliedēšanas ceļojumā un konferencē.

Šajā pasākumā piedalījās kopumā 107 zviedru rentgena ārsti un citi medicīnas darbinieki no vadošā  ziemeļvalstu privātā medicīnas aprūpes uzņēmuma Aleris. 

 Restorāns piedāvājis divus vakariņu ēdienus – vistu un zivi. 42 cilvēki izvēlējās sviesta zivi un par to  sāka nožēlot jau ceļā no restorāna uz numuriņiem, kad viņiem palika slikti un sākās vemšana, ģībšana un citi saindēšanās simptomi.

 Viesnīca atgādinājusi akūto ātrās palīdzības uzņemšanu.

– Tas viss varēja būt dzīvībai bīstami, ja kāds būtu pats spējis tikt uz savu istabu. Mums palaimējās, ka bijām daudzi kopā un palīdzējām viens otram. Tie, kas mēģināja tikt uz savām istabām, pa ceļam noģība, avīzei Aftonbladet stāsta Aleris Röntgen apgabala priekšnieks Larss Ahlanders.

 Ātri esot ieradusies ātrā medicīniskā palīdzība un saindējušies ārsti pieslēgti pie intravenozās injekcijas sistēmām  un lielākā daļa aizvesti novērošanai uz ātrās palīdzības klīniku Rīgā.

Nākošajā dienā tomēr visi izrakstīti no slimnīcas un varējuši  kopā ar pārējiem, kas sestdien vakariņās ēduši vistas ēdienu, laimīgi ar lidmašīnu atgriezties mājās. Pagājušas nedēļas nogale bija paredzēta kā komandas saliedēšanas pasākums un nevienu citu tik  komandu saliedējošu notikumu nemaz nevar iedomāties, kostatē Alers darbinieks zviedru presē.  

Zviedru žurnālistiem gan nav izdevies sazināties ar kādu Jūrmala Spa Hotel atbildīgu darbinieku, lai saņemtu kādu komentāru no viesnīcas puses.

Papildinformācija ar viesnīcas komentāru TVNetKā arī Dienas Bizness. 

Korejiešu popmūzikas Gangnam vilnis beidzot iekaro arī Ziemeļeiropu

2012. gada 26. septembrī

Korejiešu popmūzika beidzos sasniegusi Stokholmu. Gangnam stilā tagad dejo arī Sergela laukumā un šonedēļ šeit tiek atvērts arī pirmais k-popa klubs.

PR akcija ar lielu jezgu šajā jomā šeit notika pirms nedēļas, kad 300 dejotāji rādīja garāmgājējiem savu ”kovboju stilā” iestudēto horeogrāfiju ar PSY muzikālo grāvēju Gangam style  fonā, ko YouTube jau noskatījušies 21 miljons skatītāju un tā piedziedājums klubos tagad tiek dziedāts (protams!) korejiski.

PSY pamazām ielaužas rietumu snobiskajā vidē. Viesojas Letermana šovā, sadarbojas ar Britiniju Spīrsu, nostājas avangarda pozīcijās Dānijas un Somijas poplistēs un ieņem 11 vietu ASV.

Protams, ka šī mūzika ir komerciāla un to radījis SM Entertainment 1995. gadā kopā ar savām izpildītāju aģentūrām. Jau 2011. gadā Billboard izveidoja īpašu sarakstu korejiešu popam un kā spožākās zvaigznes tolaik atzīmējami: Sistars ”So cool” un sekojošā grupa Wonder Girls, kas iekaroja to pašu ASV.

K-pops pašlaik ir ļoti atvēzējies Japānā un Ķīnā. Dienvidkorejiešu grupas tāpēc bieži dzied arī japāniski.  Piemēram EXO ir divi sastāvi, viens Ķīnai EXO-M un otrs Japānai EXO-K.

Tagad zviedriem būs savs klubs K-pop Non Stop.

K-pop stils, tātad, sācis veidoties pirms apmēram 20 gadiem, bet veco kontinentu klubus iekaro tikai tagad.

Kas tam raksturīgs?

Humors, cukursaldi tipāži, pašironija, krāsainība, monotons ritmiskums.

Bez plikumiem un seksa.

🙂

Eiropiešiem šis stils bieži asociējas ar kokaīna murgiem, bērnišķīgu lēkāšanu, taču ir kaut kas šajā virzienā, kas ir izpētes vērts – unikalitāte.

Protams, ka to ražo jaudīgās korejiešu popmūzikas fabrikas. Jo dziedātāji tiek gatavoti īpašās mūzikas un deju skolās ar bargiem treniņiem katru dienu un nežēlīgu atlasi/sijāšanu. Pēc tam profesionāli video, horeogrāfijas un stils. Viss kā uz konveijera.

Kā epizodes no nākotnes.

Tiem, kas ir iesācēji šajā jomā, iesaku apskatīties to pašu pašironisko, dejojošo satīriķi no PSY un atcerēties, ka savulaik arī uz Hyunday automašīnām un visu, kas bija ”made in Korea” mēs raudzījāmies aizdomīgi.

Taču tagad labprāt pērkam Samsunga televizorus un nesūdzamies.

Pašlaik topā ir H.O.T. Candy; SNSD Gee, Big Bang Haru haru; DISK Mirotic, J J Projekt Bounce.

Sirdsapziņas nožņaugšana – kukuļņemšanas anatomija

2012. gada 25. septembrī. Speciāli TVnet.

Aizvadītajā nedēļā Latviju sašūpoja kārtējie skaļie korupcijas skandāli. Rīgas Centra rajona tiesa trešdien apcietināja Rīgas Domes Dzīvokļu pārvaldes vadītāju Āriju Stabiņu, un KNAB apstiprināja, ka process sākts par kukuļošanu.
Jaunu sabiedrības sašutuma vilni izraisīja ģenerālprokurora atzīšanās, ka noilguma dēļ izbeigta tā saucamā Latvenergo trīs miljonu lieta. Viens no neatkarīgās Latvijas skaļākajiem ierēdņu un amatpersonu korupcijas skandāliem tātad paliks miglā tīts arī turpmāk un nenogurs mest publiskās domas aizdomu ēnu uz A. Šķēles, A. Lemberga un A. Grūtupa personību. Acīmredzot viņi paši nebija ieinteresēti šīs lietas izmeklēšanā.

Visbeidzot uzzinājām par trešo kukuļņemšanas orģiju, kas atkal saistās ar lielāko Latvijas uzņēmumu – to pašu «Latvenergo». Par apjomīgu naudas līdzekļu pārsūknēšanu savās kabatās tiek apsūdzēti uzņēmuma trīs vadītāji: bijušais prezidents Kārlis Miķelsons, viņa vietnieks Aigars Meļķo un AS «Sadales tīkls» valdes priekšsēdētājs Ivars Liuzniks.

Kā «naudas rezervuārs» darbojušies Pļaviņu HES un TEC-2 rekonstrukcijas projekti, kas palīdzējuši minētajiem vīriem un viņu padotajiem «apresnēt naudā», sūknējot ienākumus caur dažādām pašmāju, ārzonas un ārzemju firmām. It kā astoņu miljonu eiro apmērā. Šķiet, ka pagaidām oficiāli minētā summa ir pārāk pieticīga tik labi izstrādātai valsts līdzekļu izlaupīšanas «shēmai, kas darbojusies gadiem ilgi un bijusi diezgan radoša» (no izmeklētājas Andas Rumjancevas intervijas žurnālam IR).

Kas īsti ir korupcija, kukuļdošana?

Ugunskurs, pie kura tik daudz laikabiedru uzvārās?

Enciklopēdijas šo fenomenu skaidro dažādi. Vispirms tas ir sava amata ļaunprātīgs izmantojums. Jūs iesēžaties kādas iestādes amata krēslā un pieprasāt klienta naudu par to, ka veicat savus ikdienas darba pienākumus. Ikviens no mums zina piemērus «iz dzīves» gan no PSRS laikiem, gan arī tagad. Lai aina būtu skaidrāka, es pievērsīšos kādam notikumam pirms nedēļas. Rīgas lidostā.

Iekāpšana lētās lidsabiedrības Ryanair lidmašīnā norisinājās kā parasti. Pasažieri, kas bīstas salonā neatrast vietu savai ceļasomai tuvu sēdvietai, stāv rindā apmēram 30 minūtes un pēc tam (metoties uz lidmašīnu) pagūst ievietot savu mugursomu bagāžas nodalījumā tieši virs savas sēdvietas. Nosebotājiem bagāžas vietu tuvumā vairs nepietiek. Kāpjot lidmašīnā, pamanu, ka stjuarte ir latviete. Tas, protams, priecē. «Cik jauki!» – nodomāju, lidot īru lidmašīnā, kurā strādā arī simpātiska tautiete. Taču prieks izrādās īss. Pēdējā brīdī salonā ieraušas apmēros paliels zviedru kungs ar biezu ādas somu rokās. Plaukti pārpildīti. Simpātiskā stjuarte strauji izmet ārā no bagāžas plaukta manējo mugursomu, lai izbrīvētu vietu zviedra ādas koferītim. Sastapusies ar manu saucienu «Kur jūs tagad nesīsiet prom manu somu ar visu datoru, fotoaparātu un naudu?» tautiete sastingst, taču neapmulst. Jā, viņa to nesīs uz viņu salona galu vai metīs uz grīdas. Tā arī izdarīja. Nometa uz grīdas. Jā, es zinu, ka nevajag lidot ar lētām lidkompānijām, bet Latvijas augstskolas par lekciju lasīšanu lidmašīnas biļetes lektoram nepiedāvā. Nākas izlīdzēties ar lētāko transporta variantu. Tātad par brīvu vietu turpmāk jācīnās kukuļojot? Acīmredzot, iekāpjot Ryanair, turpmāk jāpiedāvā stjuartam 5 lati ar lūgumu nemest ārā somu no bagāžas plaukta.

Jākukuļo tātad?

Tā, pirmo līmeni esam apguvuši – amatpersonas negodīga rīcība pret klientiem, tā saucamā «bakšiša» (iesmērēšanas) pieprasīšana. Stjuarte, tieši tāpat kā alkatīgi ārsti, medmāsas vai eksaminētāji, pieprasa «honorāru» vai «pateicības» par darbu, par kuru jau saņem algu.

Taču korumpētībai vai kukuļņemšanai ir arī citi veidi – šantāža, draudzība, korupcija – nepotisms, «jumta funkcijas», izšķērdēšana.

Atsevišķs korumpētības veids ir politiskā korupcija – kukuļņemšana. Tā rodas tad, ja politiskie ierēdņi izmanto sev likumā noteiktās tiesības, priekšrocības un iespējas, lai nodrošinātu sev neleģitīmu peļņu. Tātad – likumu pagriešana sev un savam biznesam par labu, «savējo» iecelšana vadošos amatos un «atslēgas pozīcijās», savējo mafijas tīkla izveidošana politiskajos un administratīvajos gaiteņos. Šī, starp citu, ir maz izpētīta tēma Latvijā un KNAB pagaidām ar to vispār nenodarbojas.

Politiskā korupcija būtu jāsoda tikpat bargi kā ekonomiskā.

Vai tas mūsu likumos nav paredzēts?

Sociologs Pauls Bratsis uzskata, ka modernā korupcijas izpratne balstās uz jēdzienu «privāts» un «valsts-publisks» pārklāšanos.

Brīdī, kad cilvēki vairs nesaredz savas un valsts mantas robežas, piedzimst kukuļņemšana.

Brīdī, kad policists pieņem kukuli no noziedznieka, viņš nostāda savas privātās intereses augstāk par valsts interesēm, kuras viņš pārstāv kā varas amatpersona. Viņš pazemo un devalvē valsts amatu savas privātās alkatības dēļ.

Tas pats notiek arī politikā – politiķis nedrīkst sajaukt savas un valsts intereses. Brīdī, kad šī robeža tiek pārkāpta, piedzimst korupcija.

Latvijā korupcijas indekss ir 4,2; Igaunijā 6,4 un Lietuvā 4,8, Skandināvijas valstīs virs 9. (Corruption Perceptions Index 2011, Transparency International.)

Uzbekijā 1,6.

TeliaSonera kā miljardu kukuļdevējs

«Tur bez iesmērēšanas nenotiek pilnīgi nekas. Visas iestādes, valsts aparāts un visi sabiedrības līmeņi ir izpuvuši no korumpētības,» ar satraukumu balsī skaidro Zviedrijas Televīzijas korespondente Krievijā zviedru televīzijas skatītājiem tiešraidē no Maskavas. Viņa mēģina analizēt notikumus ap aktuālo TeliaSonera skandālu Uzbekijā. Ekrāna fonā liesmo Kremļa zvaigznes un balsī skan izmisums. Zviedriem to grūti saprast. Kā tas varēja notikt, ka cienījams un godājams telekomunikāciju uzņēmums varēja atļauties kukuļot diktatora Islāma Karimova režīmu, lai iegādātos sev nepieciešamo 3G licenci Uzbekijā? Pašmājās kukuļot nav pieņemts, bet ārzemēs – viss atļauts?

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas analītiskajai, rokošās žurnālistikas programmai «Uppdrag granskning» bija izdevies noskaidrot, ka TeliaSonera pirms pieciem gadiem ir samaksājusi vairāk nekā divus miljardus Zviedrijas kronu nelielam uzbeku uzņēmumam nodokļu paradīzē Gibraltārā. Maksāts it kā par licences iegūšanu firmai Takilant, kura vienīgā īpašniece ir Uzbekijas prezidenta meitas tuvākā draudzene. Mediji noskaidrojuši, ka Uzbekijā 3G licenci izsniedz tikai un vienīgi valsts un ka šī nauda tikusi pārskaitīta 22 gadus vecajai diktatora meitas draudzenei kā «kukulis diktatoram». Tātad zviedri (caur fiktīvu Gibraltāra pastkastītes uzņēmumu) maksājuši «pa taisno» diktatora kabatai? Šo maksājumu realizējis TeliaSonera – uzņēmums, kuru pavisam nesen privatizēja, dalot akcijas tautai. Visi zviedri (ieskaitot karali) savulaik tika lūgti iegādāties Telia akcijas un kļūt par šī «tautas uzņēmuma» akcionāriem. Tagad izrādās, ka lielākais zviedru uzņēmums, kam pieder arī Latvijas uzņēmumi Lattelecom un LMT, ir kukuļojis despotiskākās valsts diktatoru.

Skandāls? Protams.

Vai korumpētie atzīst savu vainu? Protams, nē.

Skaudrā atmiņā mums visiem pašmāju «Latvenergo» bijušā šefa Kārļa Miķelsona teatrālā vaibstīšanās televīzijas kameru virzienā apcietināšanas brīdī vai Aivara Lemberga optiskais un verbālais «pamatotais sašutums» par Lielbritānijas tiesu un citu Rīgas Domes aizturēto, korumpēto amatpersonu krokodilu asaras. Vājie un korumpētie izskatās briesmīgi brīžos, kad viņi spēlē varoņus.

Pēc viņu domām, naudas priekšā arī karaļiem jānoņem cepures!

Viņi taču nav vainīgi, jo pievāca sev tikai to, ko varēja pievākt!

Tāpat arī TeliaSonera šefi turpina purpināt, ka «viss šokos» un «nekas nav darīts nelikumīgi», jo citādi «šajās valstīs nevar strādāt».

Vienīgā zviedru amata blēžu problēma ir apstāklis, ka mediji ir paguvuši atrakt vairāk, nekā kukuļdevēji bija prognozējuši. Šveiciešu prokuratūra jau sākusi apjomīgu ekonomisko noziegumu krimināllietu, kurā atklājusies plaša «naudas atmazgāšanas akcija». Tajā iesaistītās personas ir Uzbekijas diktatora meitas uzņēmumi un ārzemju telekomunikācijas kompānijas. To skaitā arī TeliaSonera. Bernes prokuratūra apstiprina šos faktus un liecina, ka šajā lietā ir jau aizturētas 2 personas un banku kontos iesaldēti vairāki miljoni franku.

Tagad izskatās, ka zviedru saniknotās publikas un mediju spiediena rezultātā TeliaSonera šefam nāksies atkāpties no amata un uzņēmumam atvadīties no biznesa Uzbekijā.

Divas valstis, divi skandāli, divu veidu korumpētība.

Kukuļņēmēji un kukuļdevēji reaģē vienādi – ir nevainīgi kā tikko piedzimuša bērna asara.

Atšķiras avoti. Latvijā šāda apjoma «uzvārīšanās dzīres» atklāj vienīgi KNAB, bet Zviedrijā – mediji.

Latvijas mediju problēma

Kāpēc mūsu mediji nemedī liela mēroga kukuļņēmējus un kukuļdevējus?

Tāpēc, ka Latvijas vadošās avīzes pašlaik atrodas īpašnieku – oligarhu rokās un valstī joprojām nav funkcionējoša mediju biznesa uzraudzības sistēma. Pat baznīcas mēs «regulējam», bet medijus – nē.

Vadošā Latvijas medija – Latvijas radio un televīzijas ieilgusī vadības erozija lēnām pārvēršas satura gangrēnā, jo nav šefu, kas saprot un prot finansēt rokošo un pētniecisko žurnālistiku, ziņas ar satura substanci un nacionālo ekrāna mākslu. Avīzes mīņājas īpašnieku direktīvu aplociņā.

Ideja par sabiedriskās televīzijas un radio apvienošanu ir absurda jau savā dzimšanas brīdī un neko vairāk par politiskām manipulācijām mums nedos.

To saprot ikviens profesionālis, kam nav svešas mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa sekas.

Kukuļņēmēju un kukuļdevēju sistemātiskas medības Latvijas zonā var veikt vienīgi sapratīgi vadīts un normāli atalgots žurnālistu korpuss. Tam nepieciešama pētniecisko žurnālistu grupa (kuru var nodrošināt līdzīgi Skandināvijas valstu piemēram) un neatkarīgs mediju ģenerāldirektoru postenis. Tik neatkarīgs, ka tam nevar piezvanīt no saeimas (vai radio un televīzijas padomes) un «likt kaut ko darīt vai nedarīt».

Profesionālu cilvēku žurnālistikas misijai mums pietiek – kaut vai Odita Krenberga, Aigars Kovaļevskis, Inga Šņore, Aidis Tomsons, Toms Ostrovskis, Otto Ozols, Lato Lapsa u.c. Atliek tikai izvēlēties – vai tas mums ir vai nav vajadzīgs un sākt ar pētniecisko žurnālistu grupu dibināšanu medijos, nevis politiski stūrētiem «mediju apvienošanas» projektiem vai urrāt narcisistiskiem šovu mapetiem.

Jūdasa graši

Atgriežoties pie kukuļņemšanas anatomijas. Kurš spēj un kurš nespēj paņemt kukuli un vai tiešām visi cilvēki ir kukuļņemšanas vergi un gatavība «ieraut nāsīs» ir atkarīga tikai no piedāvātās summas lieluma?

Šis jautājums ir morāles dilemma. Mums visiem nekad nebūs pietiekoši daudz naudas, lai nevarētu vēlēties vēl vairāk. Viena daļa no mums nepieņems «honorāru», turpretī citi – nekautrējoties pastieps roku pēc Jūdasa grašiem.

Kur ir šī liktenīgā robeža? Aiza starp godprātību un alkatīgu paštaisnumu? Garīgi iepuvušajiem godprātība un taisnīgums ir svešvārdi, jo mēsli pievelk mēslus.

Taču mums visiem sākumā ir sirdsapziņa. Pie pirmās negodīgās rīcības tā brīdina. Pēc trešās apklusināšanas sirdsapziņas balss nomirst. Tās vienkārši vairs nav.

Tie, kuri apgalvo, ka ar naudu var panākt visu liecina, ka naudas dēļ viņi ir gatavi darīt visu Jūdasa monētu dēļ. Arī maršēt pāri cilvēku un valstu līķiem.

Vai nav pienācis pēdējais laiks pieslēgt šo zombiju medībās arī žurnālistus un sabiedrību? Mūsu visu interesēs.

Zviedru Ikea pakļaujas Kremļa spiedienam par Pussy Riot foto

2012. gada 24. septembrī

Aftonbladet: Ikea cenzurē Pussy Riot foto.

Zviedru mēbeļu gigants Ikea tiek Zviedrijā kritizēts, ka tas pakļāvies politiskam spiedienam Krievijā un no savas mājas lapas Krievijā izņēmis kādu fotoattēlu, kurā redzami notiesātās pankroka grupas Pussy Riot tēli.

Ikea Krievijā rīkoja klientu  fotogrāfiju konkursu savā mājas lapā, kurā lasītāju aptaujā uzvarēja kāds attēls ar Pussy Riot maskās ģērbtiem jauniešiem, kas ērti iekārtojušies Ikea mēbelēs. Foto autors ir kāda Starovoitova no Jekaterinburgas, kas saņemusi 1434 ’Likes”.

Attēls tagad ir izņemts no Ikea Krievijas saita mājas lapas un Ikea preses sekretāre Sara Carlsson  to skaidro, ka konkurss ir beidzies un attēls izņemts tāpēc. Ikea esot politiski un reliģiski neatkarīgs komercuzņēmums, kura preču zīme netikšot izmantota politisku mērķu vārdā.

Gan Moscow Times, gan Aftonbladet lasītāji komentējot šo faktu uzsver, ka Ikea liekuļo, jo uzņēmums neesot viss politiski neitrāls, jo Ikea ir plaši atbalstījusi Indijas sieviešu politiskās tiesības un iesaistījusies arī citas politiskās kampaņās.

Šorīt visi komentāri, kas kritizē Ikea un Krievijas spiedienu uz šo zviedru uzņēmumu ir izņemti no Kremlim labvēlīgās The Moscow Times mājas lapas.

Šī  nav pirmā reize, ka Ikea ir problēmas Krievijā. Pirms dažiem gadiem Ikea pat gatavojās pamest šo valsti, jo sastapās ar kukuļu izspiešanu.

 Notikums ar Pussy Riot ir sašķēlis Krievijas sabiedrību. Rietumnieciski orientēti cilvēki ir Pussyy Riot pusē, taču pretinieki ir spēcīgāki, jo viņu pusē ir Kremļa  represiju aparāts, kas spēj ne tikai ieslodzīt citādi domājošos aiz restēm, bet  ietekmēt arī lielas Rietumu komercsabiedrības, kas darbojas Krievijas tirgū.