Aizvadītā nedēļa bija boksa mačs ar grāmatām.
Latvijā ”nevalstiskās organizācijas” jutās satrauktas par dāņu bērnu grāmatiņas parādīšanos latviešu valodā. Daudziem šķita, ka šo grāmatiņu vajag aizliegt – cenzēt. Citiem likās, ka ir pienācis laiks beidzot arī Latvija skaļi runāt par tabū tēmām un neizvairīties no dzimumu lomu apspriešanas ģimenē, sabiedrībā un kultūrā.
Sprādziens publiskajā telpā bija noticis. Detonācijas zonā tagad lēnām nosēžas putekļi un ir pamats gaidīt nopietnu diskusiju sākšanos. Pagaidām ”visiem strausiem” galvas joprojām ir smiltīs un zviedzēji turpina zirgoties (Māras ”pārkristīšanu” par Mārtiņu un otrādi), jo zināma sabiedrības nav sapratusi problēmas būtību. ”Meitu” sajauc ar ”kleitu”. Taču interesants ir pats fenomens – satraukums. Bailes no jaunā laika, kas izskatās pavisam citādāks nekā agrāk. Un vēl – mediju nespēja šo tēmu risināt tālāk. Aiz bailēm vai bažām? Kāds zina, kāpēc?
Tintina dēkas Āfrikā
Otrdien Stokholmas centrālās Kultūras nama bibliotēkas priekšnieks Behrangs Miris pieprasīja, lai bibliotekāri ”izņem no plauktiem” sēriju varoņa Tintina dēkas Āfrikā. Pēc liela publiska trača Tintina piedzīvojumi ”moru zemē” tika no jauna atlikti atpakaļ plauktā. Jā, grāmatas ir rasistiskas. Tas, protams, slikti. Taču, vai tāpēc tās jāizņem no bibliotēku plauktiem?
Pirms 16 mēnešiem priekšnieki šajā kultūras centrā Stokholmā apturēja baleta grupas uzstāšanos, jo viena no uzveduma epizodēm izmantoja Korāna frāzes. Jā, vēlāk noskaidrojās, ka bailes bija pārspīlētas. Aizliegt nevajadzēja.
Pēc tam cenzūra norija kādu Izraēlas filmu, kas arī toreiz ”bija pilnīgi neakceptējama”, taču vēla izrādījās OK.
-Ungārijā, tur visa kultūra tiek politizēta, pie mums nav tik traki! – tagad medijiem taisnojas Eriks Šjoštroms (atbildīgais priekšnieks). Fakti rāda, ka mēģinājums izņemt Tintinu no plauktiem, ir tā pati politiskā mākslas cenzūra. Tajā pašā korektajā Zviedrijā.
Tagad Tintins sēž plauktā atpakaļ Arī strīdīgā ”moru grāmata”.
-Vēlme cenzēt grāmatas cilvēkos ir bijusi vienmēr, – atzīstas Karaliskās bibliotēkas darbiniece Gunila Herdenberga. Viņas bērnība daudzas bibliotēkas un veikali visā pasaulē bija cenzējuši Astrīdas Lindgrēnas ”Pepiju Garzeķi”, kā nepiemērotu bērnu audzināšanai. Pēc tam nāca Salomons Rušdī, serbu avīzes Balkānu kara laikā utt.
-Vai Hitlera ”Mein Kampf” arī būtu jātur bibliotēkā?
-Jā. Tai nav jāatrodas publiski pieejamos plauktos, priekšpusē, taču grāmatai jābūt fondos.
Pirms pāris dienām cenzūra iebelza arī pa filmu. Vadošie Lundas kinoteātri aizliedza demonstrēt jaunu zīmēto filmu, kuras autore ir pazīstamā režisore Stīna Virsēna. Arī šajā mazajā filmiņa melnādainais cilvēkbērns esot attēlots nepiedienīgi.
Kur ir problēmas sakne?
Konflikts starp indivīda tiesībām paust savus uzskatus un kolektīva vairāk vai mazāk pamatotais sašutums par pausto uzskatu saturu.
Vai šāda spriedze ir veselīga?
Protams, jo palīdz atvērt aiznaglotas un nosprostotas problēmu durvis. Taču ir viens priekšnoteikums – satraukumam ir jāturpinās publiskās debatēs. Ja spriedze iekapsulējas bezizejas niknā konfliktā vai noslīkst klusumā, tad…progresu šajā lietā nav ko gaidīt.
Ir vēl viens ceļš – Staļina ceļš.
Likvidēt cilvēku, kas pauž alternatīvu/savādu viedokli un viss. Te noder cenzūra, izsmiekls un noslīcināšana klusumā.
Piemēram tā kā to šonedēļ praktizē Ķīnā.
Pekinas lielākajā grāmatu veikalā Vang-fujing tajā pašā otrdienā aizliedza japāņu grāmatu pārdošanu. Cenzējamo grāmatu sarakstā bija pat Haruki Mukarami ”1Q84’ un Keigo Higašino darbi.
Kāpēc?
-Ziniet…es nezinu, kāpēc mēs ar šodienu vairs nepārdodam japāņu grāmatas, – taisnojas ārzemju medijiem sabijusies grāmatu veikala pārdevēja Pekinā, – man liekas, ka tas saistīts ar politisko attiecību pasliktināšanos starp Ķīnu un Japānu.
Japan Times šodien ziņo, ka ķīniešu komunistu direktīva pieprasa, lai no veikaliem aizvāc visas japāņu grāmatas. Ir sākusies kārtējā nežēlīga spēle ar nacionālisma kārti.
Pirmajai iekrauj kultūrai un uzbaro cenzūru.
Kultūras pašcenzūras prasība pieaug. Jebkura uzdrošināšanās mākslā un literatūrā riskē izraisīt ”apskādētās minoritātes” sašutumu un trakošanu publiskajā telpā. Ja ļoti baidīsimies no šiem izvirdumiem, tad riskējam pievērt acis uz nopietnām problēmām, kas joprojām traucē mūsu sabiedrības attīstību.
Ja cukurūdenim atņem cukuru, tad…tas vairs nav salds.
Tas ir tikai remdens traukūdens.
Kurš to gribēs dzert?
Ai, daļā Latvijas sabiedrības, arī diemžēl tā dēvētajos “antiglobālistos” (pēdiņās, jo ar antiglobālismu kaut kā biju sapratis vēlmi redzēt pasauli multikulturālu, nevis izolacionismu) šobrīd valda kaut kas līdzīgs apziņas paranojai, ka sliktā ES, farmasoni, Soross u.t.t. ir apņēmušies iznīcināt latviešu nāciju, un visās mūsu nedienās ir vainīgi tikai “iluminati”. Paradoksāli, ka šeit viņi sadziedājušies ar “kristīgo vērtību” paudējiem – paradoksāli tāpēc, ka kristietība taču pati pēc savas būtības pretendē uz sava veida globalizāciju. Bet lai kā, šobrīd ir slimīgi neirotiska, vai, uztvere, kur visur tiek saskatīs neesošs apdraudējums. Tāpēc arī muļķīgā reakcija uz grāmatiņām. Starp citu, manuprāt, normāls izvērtējums -http://www.satori.lv/raksts/4896/Krista_Burane/Diena_kad
Interesanti, vai Itālijas skolās māca Dantes Komēdiju? Ja māca, tad kā turienes musulmaņi vērtē ka tiek mācīts ka Muhameds sevi plēš pušu ellē pie šķeltniekiem? Jo viduslaiku kristīgā pasaule islamu uztvēra kā shizmu, ticības šķelšanu – kāpēc arī Dante Muhamedu nolika šajā elles lokā (jā, interesanti, ka mūsu Zenta Mauriņa to nezināja, tāpēc savā grāmatiņā par Danti brīnījās par šo nesaprotamo dzejnieka untumu).
Nekādi nevaru piespiest savus studentus lasīt Danti.
“Bailes no jaunā laika, kas izskatās pavisam citādāks nekā agrāk.” Hm, skan gluži kā neapspriežama aksioma. Bet domājošie ļaudis noteikti pajautās – vai tiešām bailes, varbūt pamatotas šaubas vai iebildumi un no kā bailes – no jauniem laikiem vai kā cita? Vai tiešām tāds būtu tas jaunais laiks, varbūt jaunais laiks nepavisam nav tāds? Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka manuprāt tā grāmata ne maziem, ne lieliem ļaudīm neko prātīgu nepastāsta un neaudzina, nemaz nerunāsim par dzimumu vienlīdzību, lomām vai ko tādu.
Par šo konkrēto bērnu grāmatu varu pateikt, ka biju mazliet vīlusies izlasot tekstu, kas bija neveiksmīgi pārtulkots latviski. Tehniski, nevis literāri pārtulkots. Piemēram – “reiz dzīvoja kāds princis bagātā valstī” jūs varat pārtulkot kā “viens princis dzīvo bagātā valstī” un nebūs jau nepareizi, bet literatūras dzirksts ir iznīcināta. Tas pats ar šo “slaveno” ministrijas bērnu grāmatiņu – to nav literāri lokalizējis labs literāts. Tāpēc tur paustās domas izskatās stīvas, svešas un nesaprotamas…lai gan domāts bija labi. Tas, protams, slikti. Par otru pusi – saturu ir tā, ka tie, kas paši nav jutuši pazemojumus mūsu patriarhālajā sabiedrībā dzimuma, vecuma, matu krāsas, tautības utt. dēļ, tie šo problēmu nesaprot (visa pasaule viņiem ir skaidra vienīgi “izejot no sevis”). Viņi skaišas un niknojas. Tātad – mums vajag vairāk labu grāmatu par šo tēmu. 🙂
Nu, atzīšos godīgi, vairākkārtīgi pārlasījis esmu Māsēna tulkojumu. Lai arī tas ir no starpniekvalodas, vācu, un skaitās “literārs pārstāsts”.
Un arī krāšņās Gustava Dorē ilustrācijas. Saulainajos deviņdesmitajos nopirku jauno, literāro oriģināla tulkojumu, priekšā nolieku arī Valtera un Rapas izdevumu – lai varētu lasīt, vienlaikus baudot arī Gustavu Dorē, nu tik lasīšu, nu tik būs… pļurkts.
Varbūt tagad pateikšu ko laucinieciski stulbu, bet jaunais tulkojums man likās tik sausi akadēmisks, vai kā tamlīdzīgi. Nu, varbūt, jaunībā jau biju izveidojis “savu Danti” uz Māsēna bāzes – ja var tā izteikties.
filozof007 – bet tieši tāpēc jo muļķīgāka ir “kristīgo organizāciju”pieprasītā ministres demisija.
Jā, tā ir. Vecais Dante bija labāks. 100%!