Bērns un grāmata
Aizvadītā nedēļa bija boksa mačs ar grāmatām.
Latvijā ”nevalstiskās organizācijas” jutās satrauktas par dāņu bērnu grāmatiņas parādīšanos latviešu valodā. Daudziem šķita, ka šo grāmatiņu vajag aizliegt – cenzēt. Citiem likās, ka ir pienācis laiks beidzot arī Latvija skaļi runāt par tabū tēmām un neizvairīties no dzimumu lomu apspriešanas ģimenē, sabiedrībā un kultūrā.
Sprādziens publiskajā telpā bija noticis. Detonācijas zonā tagad lēnām nosēžas putekļi un ir pamats gaidīt nopietnu diskusiju sākšanos. Pagaidām ”visiem strausiem” galvas joprojām ir smiltīs un zviedzēji turpina zirgoties (Māras ”pārkristīšanu” par Mārtiņu un otrādi), jo zināma sabiedrības nav sapratusi problēmas būtību. ”Meitu” sajauc ar ”kleitu”. Taču interesants ir pats fenomens – satraukums. Bailes no jaunā laika, kas izskatās pavisam citādāks nekā agrāk. Un vēl – mediju nespēja šo tēmu risināt tālāk. Aiz bailēm vai bažām? Kāds zina, kāpēc?
Tintina dēkas Āfrikā
Otrdien Stokholmas centrālās Kultūras nama bibliotēkas priekšnieks Behrangs Miris pieprasīja, lai bibliotekāri ”izņem no plauktiem” sēriju varoņa Tintina dēkas Āfrikā. Pēc liela publiska trača Tintina piedzīvojumi ”moru zemē” tika no jauna atlikti atpakaļ plauktā. Jā, grāmatas ir rasistiskas. Tas, protams, slikti. Taču, vai tāpēc tās jāizņem no bibliotēku plauktiem?
Pirms 16 mēnešiem priekšnieki šajā kultūras centrā Stokholmā apturēja baleta grupas uzstāšanos, jo viena no uzveduma epizodēm izmantoja Korāna frāzes. Jā, vēlāk noskaidrojās, ka bailes bija pārspīlētas. Aizliegt nevajadzēja.
Pēc tam cenzūra norija kādu Izraēlas filmu, kas arī toreiz ”bija pilnīgi neakceptējama”, taču vēla izrādījās OK.
-Ungārijā, tur visa kultūra tiek politizēta, pie mums nav tik traki! – tagad medijiem taisnojas Eriks Šjoštroms (atbildīgais priekšnieks). Fakti rāda, ka mēģinājums izņemt Tintinu no plauktiem, ir tā pati politiskā mākslas cenzūra. Tajā pašā korektajā Zviedrijā.
Tagad Tintins sēž plauktā atpakaļ Arī strīdīgā ”moru grāmata”.
-Vēlme cenzēt grāmatas cilvēkos ir bijusi vienmēr, – atzīstas Karaliskās bibliotēkas darbiniece Gunila Herdenberga. Viņas bērnība daudzas bibliotēkas un veikali visā pasaulē bija cenzējuši Astrīdas Lindgrēnas ”Pepiju Garzeķi”, kā nepiemērotu bērnu audzināšanai. Pēc tam nāca Salomons Rušdī, serbu avīzes Balkānu kara laikā utt.
-Vai Hitlera ”Mein Kampf” arī būtu jātur bibliotēkā?
-Jā. Tai nav jāatrodas publiski pieejamos plauktos, priekšpusē, taču grāmatai jābūt fondos.
Pirms pāris dienām cenzūra iebelza arī pa filmu. Vadošie Lundas kinoteātri aizliedza demonstrēt jaunu zīmēto filmu, kuras autore ir pazīstamā režisore Stīna Virsēna. Arī šajā mazajā filmiņa melnādainais cilvēkbērns esot attēlots nepiedienīgi.
Stina Wirsen, filma par mazajiem draugiem
Kur ir problēmas sakne?
Konflikts starp indivīda tiesībām paust savus uzskatus un kolektīva vairāk vai mazāk pamatotais sašutums par pausto uzskatu saturu.
Vai šāda spriedze ir veselīga?
Protams, jo palīdz atvērt aiznaglotas un nosprostotas problēmu durvis. Taču ir viens priekšnoteikums – satraukumam ir jāturpinās publiskās debatēs. Ja spriedze iekapsulējas bezizejas niknā konfliktā vai noslīkst klusumā, tad…progresu šajā lietā nav ko gaidīt.
Ir vēl viens ceļš – Staļina ceļš.
Likvidēt cilvēku, kas pauž alternatīvu/savādu viedokli un viss. Te noder cenzūra, izsmiekls un noslīcināšana klusumā.
Piemēram tā kā to šonedēļ praktizē Ķīnā.
Pekinas lielākajā grāmatu veikalā Vang-fujing tajā pašā otrdienā aizliedza japāņu grāmatu pārdošanu. Cenzējamo grāmatu sarakstā bija pat Haruki Mukarami ”1Q84’ un Keigo Higašino darbi.
Kāpēc?
-Ziniet…es nezinu, kāpēc mēs ar šodienu vairs nepārdodam japāņu grāmatas, – taisnojas ārzemju medijiem sabijusies grāmatu veikala pārdevēja Pekinā, – man liekas, ka tas saistīts ar politisko attiecību pasliktināšanos starp Ķīnu un Japānu.
Japan Times šodien ziņo, ka ķīniešu komunistu direktīva pieprasa, lai no veikaliem aizvāc visas japāņu grāmatas. Ir sākusies kārtējā nežēlīga spēle ar nacionālisma kārti.
Pirmajai iekrauj kultūrai un uzbaro cenzūru.
Kultūras pašcenzūras prasība pieaug. Jebkura uzdrošināšanās mākslā un literatūrā riskē izraisīt ”apskādētās minoritātes” sašutumu un trakošanu publiskajā telpā. Ja ļoti baidīsimies no šiem izvirdumiem, tad riskējam pievērt acis uz nopietnām problēmām, kas joprojām traucē mūsu sabiedrības attīstību.
Ja cukurūdenim atņem cukuru, tad…tas vairs nav salds.
Tas ir tikai remdens traukūdens.
Kurš to gribēs dzert?
Kurš to gribēs dzert?
