Speciāli TVNET

Lielie meli vienmēr nedaudz atgādina patiesību. Tāpēc lielākā sabiedrības daļa ir gatava piekrist masīviem meliem, nevis akceptēt daļējus melus. Ikviens no mums regulāri mazliet melo savā ikdienā. Tādēļ šo lietu uzreiz redzam un atpazīstam. Taču lielos melus retais no mums ikdienā atļaujas izvirzīt patiesības vietā. Normālam cilvēkam neienāk pat prātā sākt klāstīt lielos melus, jo tā nav pieņemts darīt un šis cilvēks nespēj iedomāties, ka citi var un spēj bezkaunīgi kropļot patiesību un melot tik bezkaunīgi. Ja šiem ļaudīm patiešām pierādīs, ka dzirdētais vai redzētais ir 100% meli, viņi tomēr turpinās šaubīties un neticēt, ka tā var būt, un mēģinās atrast citus attaisnojumus melīgajai informācijai. Pat atmaskojot visnejēdzīgākos apmelojumus, kaut kas tomēr „paliek gaisā“, un šo fenomenu zina visi, kas regulāri melo un manipulē ar citiem melojot“ (Maugham, F.,H. (1941) Lies as Alies. London).

Dūmi bez uguns

Tātad var būt dūmi bez uguns un lielie meli spēj atstāt nospiedumus publikas dvēselē. Ir pierādīts, ka 100% meli iedarbosies un nostrādās jebkurā cilvēkā. Jo trakāk melosiet par sava vīra sirdsāķīti, jo lielākas cerības panākt dzīvesbiedra nepatiku pret šo sievišķīgo personu. Taču jāmelo ir īpaši nekaunīgi, izdomājot savu stāstu tik briesmīgos toņos, ka nīstā persona vienā rāvienā kļūst neizturami atbaidoša. Neciešama un nīstama. Tikai tad meliem būs efekts un tas nesīs rezultātu. Ja jūsu vīrs rezultātā ir gatavs iznīcināt savu agrāko simpātiju, tad esat melojusi pareizi un pietiekami pamatīgi. Tātad – ir bijuši lielie meli.

Taču melus var izmantot arī politikā un propagandā, ne tikai sadzīvē.

Lielo melu pirmais teorētiķis un autors politiskajā propagandā ir Jozefs Gebelss. Tieši viņš izveidoja lielo melu propagandas aparātu un pārliecināja par tā nepieciešamību Hitleru. 1933.gada 13. martā viņa vadībā tika izveidota Propagandas ministrija, un tas palīdzēja vienlaikus kontrolēt gan partijas, gan arī valsts ministriju ideoloģisko darbu. Ministrijā izstrādāja nepieciešamo propagandas akciju saturu, bet nacionālsociālistu partijas aģitācijas centrs nodrošināja masu pasākumu sarīkošanu. Tātad ministrijā tika izveidots lielo masu pasākumu projekts un scenārijs ar Hitlera piedalīšanos, bet partijas propagandisti nodarbojās ar masu pasākuma realizēšanu. Partijas aģitācijas centrs arī „izspēlēja iespējamo masu reakciju“ un piedāvāja dažādus elementus ideoloģiskā spriegojuma pastiprināšanai. Gebelsa ministrijas direktors H. Millers 1940.gada brošūrā rūpīgi apraksta, kā šāds masu pasākumu scenārijs ir izveidojams un kam tajā jābūt. Viss bija jāizplāno sekundes robežās. Vadmotīvs – „sinhronizētais dinamisms“ pieprasīja izveidot emocionāli spilgtu, pacilājoši dramatisku notikumu gaitu ar lozungu: „Viena impērija, viena tauta un viens fīrers!“

Pavisam citas nostādnes bija paredzētas ārzemju radioraidījumiem. Tur nekas nedrīkstēja izskatīties organizēts un virzīts. Visam bija jāizklausās spontāni notikušam. Tas attiecās ne tikai uz radioraidījumiem Eiropai, bet arī Āzijas, Āfrikas un Ziemeļamerikas valstīm. Nepiespiestā atmosfēra vācu studijā centās radīt simpātijas pret vāciešiem un Vāciju. Tāpēc diktori lika lietā replikas savā starpā, radot it kā brīvu un rotaļīgu atmosfēru radio studijā. Starp citu, šo metodi šodien izmanto arī TV kompāniju ziņu diktori.

Nacistu partijas propagandisti nebija tiesīgi veidot lielus valsts nozīmes pasākumus. Viņi bija spiesti aprobežoties ar verbālu aģitāciju reģionos. Pastāvēja rangu tabula šajā jomā. Proti, bija gan „zvaigznes“, gan ikdienas darbarūķi arī šajā – aģitācijas (mārketinga) darbā. Lielākais oratoru pienesums bija baumu izplatīšana provincē. Īpaši uzkrītoši tas bijis pamanāms kritiskās situācijas, kad tautai pārliecinošā veidā vajadzējis iestāstīt vajadzīgo patiesību. Piemēram, Volgas kauju krīzes laikā (1942.12. -1943.01.) Gebelss un Bormans izstrādāja instrukcijas aģitētājiem, kuriem nācās runāt skaļāk, agresīvāk un pārliecinošāk, pierādot vācu uzvaras neizbēgamību Vācijas iedzīvotājiem (Riess, C. (1950), Joseph Goebelss. Baden-Baden). Tieši tāpat, paceļot balsi un mainot intonāciju, uzstājās Vladimirs Putins 9. maija militārās parādes runā. Viņš kritizēja konservatīvās vērtības anulējušos Rietumus un attaisnoja Krievijas iebrukumu Ukrainā kā piespiedu, savlaicīgu un vienīgo pareizo lēmumu. Tradicionālās vērtības pazaudējušie Rietumi esot gatavojuši soda operācijas Donbasā un iebrukumu vēsturiskajās Krievijas zemēs, tostarp Krimā. Ukraina esot gatavojusies iegūt atomieročus, un NATO sākusi jau „apgūt“ Krievijai tuvās teritorijas. Tas nozīmē, ka Gebelsa metodes aktīvi izmanto un pilnveido arī Putins un citi Kremļa propagandisti. Tās ir dzīvas arī šodien un tiek liktas lietā Maskavā.

Patiesības ministrija

Nacionālsociālistiskās Vācijas Propagandas ministrijas plānos sākumā bija piecas nodaļas, tad deviņas un visbeidzot sešpadsmit. Piemēram, 1940. gadā tajā bija 15 nodaļas: personāla, budžeta, propagandas, vācu preses, ārzemju preses, ārzemju, ārzemju propagandas, tūrisma, radio, kino, literatūras, teātra, tēlojošās mākslas, mūzikas, īpašo uzdevumu kultūras nodaļa. Pēdējā atlasīja piemērotus cilvēkus vadošajiem mākslas un kultūras posteņiem valstī. Budžeta lielums visām nodaļām nebija vienāds. Bija privileģētās un mazāk lutinātās jomas. Jāuzsver, ka šajā ministrijā bija arī slepenās nodaļas, kuru funkcijas nav noskaidrotas, jo dokumentos minētas kā „Švarca van Breika kantoris“, „Bremera kantoris“, „melno radiostaciju centrs“ u.c. Ir zināms, ka van Breiks nodarbojās ar kara tenku, joku un šausmu stāstu izstrādāšanu. Taču viņš daudz rakstījis arī amerikāņu presei Hemingveja stilā par vācu armijas varonību un vāciešu kaujas sparu. Īpaša nodaļa „attīstīja sakarus“ ar ārzemju žurnālistiem, kas nozīmēja sava „propagandas staļļa“ izveidošanu arī aiz Vācijas robežām. Pirms kara vāciešiem jau bija labi apmaksāti propagandisti – ārzemju žurnālisti ārzemnieki 307 avīzēs ārpus Vācijas robežām. Kara sagatavošanā tam bija liela nozīme. Procesā piedalījās arī tā saucamās melnās radiostacijas. Tās bija īpaši izveidotas radiostacijas svešvalodās, kas tēloja attiecīgo valstu varas opozīcijas balsis. Tātad kaut kas līdzīgs šodienas interneta troļļu fabrikām. Tikai 1942. gada jūlijā Gebelss pārtrauca šo radiostaciju finansēšanu. Vēlāk atteicās no idejas un saglabāja četras no tām. Kara pēdējā gadā Gebelss izveidoja īpašu radiostaciju, kuras uzdevums bija tēlot vācu pretestības kustības ruporu. Radiostacijas mērķis bija kontrolēt un apmānīt vāciešus, kuri vairs nevēlējās turpināt ticēt Hitlera varai. Tekstus un idejas žurnālistiem šajā radiostacijā piedāvāja Gebelss pats. Viņš arī precizēja robežas, cik tālu drīkst aizmeloties.

Liela nozīme tika piešķirta preses konferencēm un žurnālistu instruktāžām. Tās notika divas reizes dienā, katru dienu. Mediji tika pakļauti 100% kontrolei, un Gebelss varēja lielīties, ka Vācijā neviena avīze pat kara apstākļos neiznāk ar baltajiem cenzūras laukumiem. Ārzemju žurnālistiem katru dienu tika piedāvātas trīs preses konferences dienā, un vienu no tām (ik rītu) rīkoja Ribentropa vadītā ārlietu ministrija.

Radio spēks

Pati spēcīgākā nacistu propagandas svira bija radio. Vēl 1925.gadā Gebelss izsmēja radioaparātu kā sīkburžuja rotaļlietu, taču pāris gadus vēlāk saprata, ka tieši „kastē, kas runā“, slēpjas gigantiskas propagandas iespējas. Viņš radīja reproduktoru jeb radioaparātu, kas spēj raidīt tikai vajadzīgās radio frekvences. Vēlāk šie radioaparāti kļuva populāri arī Padomju Savienībā. Ārzemju radiosignālu tie neuztvēra.

Salīdzinoši ātri Vācijā tika attīstīta arī televīzija.

1933.gadā vācu radio raidīja 45 minūtes dienā, 1934.gadā – 21 stundu un 15 minūtes, 1937.gadā 37 stundas, bet 1940.gadā jau tika translētas 240 programmas 31 svešvalodā ar kopējo raidlaiku 87 stundas diennaktī.

Vermahtam arī bija savas propagandas rotas. Šiem propagandistiem bija jāpārzina mediju darbs un kara lietas. Šos darbus sākumā nācās uzņemties armijniekiem pašiem, izveidojot savdabīgu kara žurnālistikas bataljonu. To uzdevums bija ne tikai gatavot sižetus no frontes, bet arī aģitēt par Hitlera idejām armijas daļās. 1943.gadā Gebelss šos mediju cilvēkus nodalīja atsevišķā specializētā daļā, kurā kopā bija apmēram 15 000 personu. Šie ļaudis bija slaveno kinohroniku autori. Strādāja ražīgi, izdomas bagāti. Pat vēl 1945. gada sākumā viņi sūtīja uz Berlīni 20 000 metru safilmēta materiāla frontē, taču visi piefilmējumi vairs netika izmantoti pilnībā. Šīs kinohronikas bija iknedēļas izdevumi (45 min.) un bija kļuvušas ļoti populāras ārzemēs. Tika dublētas 15 valodās un, piemēram, 1942.gadā tika tiražētas 2400 kopijās.

Informācijas aģentūra bija un pastāvēja, taču tās galvenais uzdevums bija iekšējo instrukciju izplatīšana. Tās pierāda, ka ir iespējams koncentrēt informācijas plūsmu, lai to varētu kontrolēt pilnībā.

Liela daļa informācijas tika apzināti ražota kā preses pīles un meli, kam bija jācirkulē sabiedrībā ar iepriekš paredzētu efektu. Reiz uz šādas informācijas „uzrāvās“ pats fīrers un tikai vēlāk uzzināja, ka to izdomājuši Ribentropa kantora cilvēki un nodevuši apritei.

Tas nozīmē, ka diktatūras apstākļos propagandas sistēma vairāk strādā nevis patiesas informācijas iegūšanas virzienā, bet gan apzināti izstrādājot melīgu informācijas plūsmu, kas palīdz vadīt un virzīt sabiedrisko domu savās interesēs.

Tātad ticami aģitēt un propagandēt iespējams tikai ar vērienu, melojot īpaši neganti un bezkaunīgi. Tieši tāpat, kā to dara pašlaik Putina varas mašinērija un Kremļa propagandas buldozers, kas lielāko uzsvaru liek uz televīziju un internetu gan iekšzemē, gan raidot ārvalstīm. Iekšzemē Putins televīziju pārņēma savā kontrolē gadsimta sākumā un pēc tam izveidoja „taustekļus“ uz ārzemēm. Nodibinot svarīgāko ārzemju propagandas rīku (2005) RT (Russia Today), televīzijas un Youtube kanālus angļu, arābu spāņu, ķīniešu un citās valodās. RT budžets 2015. gadam ap 400 miljonu ASV dolāru pat pārsniedza BBC World Service Group budžetu (376 miljoni dolāru) tajā pašā laikā.

Paralēli tika sperti soļi, lai apklusinātu neatkarīgus un grūti ietekmējamus medijus, ieviešot valsts cenzūras iestādi Roskomnadzor un visbeidzot „aizklapējot ciet“ visus, kuri runā pretī.

Svarīgs Kremļa propagandas kanāls ir arī Putina publicitātes personas, t.i., preses dienests un tā vadītājs Peskovs. Visi šie un citi fakti liecina, ka Hitlera un Gebelsa metodes dzīvo un nemirst arī šodien. Lieli meli vienmēr atgādina patiesību. Tā tas ir, un Putins to prot izmantot.