Sports – politiskās propagandas svira Putina impērijā

Speciāli TVNET

Krievija nedrīkstēja piedalīties Eirovīzijas dziesmu festivālā Turīnā, nav kinofestivālā Kannās, taču sports tai iegriež vissāpīgāk. Esam pieraduši noskatīties, kā krievu atlēti sportā manifestē Krievijas varenību, taču tagad tas nav iespējams. Vēl trakāk, ka esošās uzvaras tiek atņemtas „Z dēļ“. To varam novērot sporta vingrošanas jomā patlaban. Krievu vingrotājam Ivanam Kuljakam gribējās apbalvošanas ceremonijas laikā ietērpties krekliņā ar Z burtu uz krūtīm. Tagad šā iemesla dēļ starptautiskā ētikas komisija (GEF) viņu diskvalificējusi, izslēgusi no mačiem tuvākā gada laikā un atņēmusi iegūto medaļu Dohā, liekot atmaksāt prēmijas summu. Kā rīkojas citi?

Putina sportisti

Viena daļa krievu sportistu atbalsta Putina karu Ukrainā. Unisonā ar Ivanu ir Svetlana Horkina, kura savos Instagram tekstos skaļi deklarē lojalitāti Putina doktrīnām: „Šī ir kampaņa, un es nekaunos, ka esmu krieviete!“ Līdzīgi reaģē arī slēpotājs Aleksandrs Boļšunovs, pozējot Padomju Savienības izlases treniņtērpā „CCCP 1980“. Putins par to viņam piešķīra kapteiņa pakāpi savā nacionālajā gvardē. Taču tur prieki beidzās, jo pēc defilēšanas Padomju Savienības treniņtērpā viņa sponsors Rossignol anulēja kontraktu. Tā gadās, ja pārrēķinās.

Daiļslidotājs Jevgeņijs Pļuščenko domā tieši tāpat un uzskata, ka krievu sportistu starti starptautiskās sacensībās ir nepieciešama, vajadzīga lieta arī Ukrainas kara apstākļos. Tas, ka šis process Krievijas sportistiem tiek ierobežots, esot diskriminācija un tiesību ierobežošana. „Neesmu politiķis, bet sportists. Mans mērķis ir apvienot cilvēkus sportā ar mīlestību un tieši tā pārvarēt viedokļu atšķirības. Esmu pārliecināts, ka mēs to izdarīsim un uzvarēsim!“

Savādi, ka sportists, kurš sludina savu sportisko neitralitāti, tomēr paliek lojāls vietējam diktatoram, nevis savai starptautiskajai sporta federācijai. Iespējams, ka vainīga smadzeņu skalošana vai pārprasts patriotisms, taču nevajag aizmirst, ka pretoties Putinam publiski Krievijā pašreiz ir bīstami. To nedrīkst aizmirst.

Ķīnas olimpisko spēļu laikā krievu sportistei Veronikai Stepanovai nācās uzklausīt norvēģu slēpotāja Emila Iversena viedokli par to, ka nevienam krievu sportistam nevajadzētu atļaut piedalīties mačos, kamēr Putins Krievijā ir pie varas. Vēlāk sociālajos medijos Veronika krasi nostājās pret šo aicinājumu, deklarējot savu lojalitāti Vladimiram Putinam. Par to sportiste saņēma ziedu klēpi no Krievijas prezidenta.

Savāda bija arī krievu reakcija saistībā ar daiļslidotājas Kamilas Vaļijevas dopinga lietu. Tas, kas normālā un civilizētā sabiedrībā tiek uzskatīts par smagu pārkāpumu – bērnu veselības gandēšana ar dopingu, krieviem tagad izrādās vajadzīgs nieks. „Tik augsta mēroga sasniegumus sportā nav iespējams sasniegt bez palīglīdzekļiem un manipulācijas. Visi to zinām!“ esot konstatējis Vladimirs Putins pēc tikšanās ar sportistiem.

Pirmā pret karu Ukrainā protestēja Krievijas Šaha federācija. Krievu šahisti ir vadošie pasaulē, un tāpēc viņu vēršanās pie Putina ar lūgumu apturēt karu Ukrainā noskanēja visā pasaulē.

Taču lielmeistaram Sergejam Karjakinam tomēr aizliedza piedalīties starptautiskos turnīros par Putinam glaimojošiem komentāriem presē. Viņš dzimis Krimā un agrāk pārstāvēja Ukrainu. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Maskavā un kļuva par Kremļa stabuli.

Nikns par krievu un baltkrievu sportistu blokādi ir arī tenisa spēlētājs Andrejs Rubļovs, kurš neslēpj sašutumu par to, ka krieviem un baltkrieviem nav ļauts piedalīties Vimbldonas turnīrā. Padomju vara saviem pilsoņiem ieskaidroja, ka niknums grezno lojālu līdzcilvēku. Tāpēc Krievijā paust patētisku niknumu pret „ienaidniekiem“ skaitās pat patriotiski un cēli.

Sportisti ir arī pilsoņi, un viņiem nav indulgences, kas dotu tiesības nereaģēt uz sabiedrībā notiekošo. Ja reiz NHL Aleksandrs Ovečkins regulāri uzgavilē Vladimiram Putinam, piedalās viņa priekšvēlēšanu kampaņā (2018), kā arī fotogrāfijās pozē kopā ar Putinu, tad ir muļķīgi apgalvot, ka sports ir tikai izklaide un šovs, kā to mēģina iestāstīt Vjačeslavs Barkovs. Pēc viņa domām, politika un sports ir divas dažādas lietas, taču krievu elites sportistu atbalsts Putinam liecina par pretējo. „Mīļie, lūdzu vairāk nerunāsim par karu. Nav svarīgi, kurš ar kuru karo. Krievija vai Ukraina. Šajā pasaulē mums visiem jādzīvo mierā, šajā fantastiskajā pasaulē,“ uzskata hokejists Ovečkins. Taču pēc Krievijas iebrukuma Krimā viņam aizmirsās miera tēma un nācās atzīties: „Viņš (Putins) ir mans prezidents. Taču es neesmu iedziļinājies politikā…” Tagad, pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, krievu hokejists mainījis toņkārtu un izvairās saukt lietas īstajos vārdos. Visam esot ātri jābeidzas, un miers iestāšoties drīz. Izskatās, ka tas notiks pats no sevis?

Visi nav vienādi

Ap 13 000 krievu esot aizturēti Krievijā pretkara protestu dēļ. Neatkarīgie mediji slēgti, un viedokļu līderi emigrējuši. Futbolists Fjodors Smolovs un daiļslidotāja Jevgeņija Medvedjeva arī ir apliecinājuši nepatiku pret Ukrainas karu, un Marija Šarapova pat dāvinājusi naudu Ukrainas kara upuriem. Citi baidās izteikties. „Kāpēc visi raksta un runā, ka sports ir apolitisks, taču, tiklīdz ir runa par Krieviju, tā šis princips pazūd?“ nemierā ar situāciju ir Artjoms Dzjuba. Biatloniste Larisa Kukļina ir drosmīgāka un savos sociālo mediju kontos pauž atbalstu Krievijai un Ukrainai un publiski lūdz izbeigt „šo karu“.

Modernās pieccīņas čempions Aleksandrs Lesuns ir informējis, ka pārtrauc aktīvu sporta karjeru un nevēlas vairs pārstāvēt Krieviju.

Pēdējo gadu notikumi futbola pasaulē arī demonstrē šķebinošu aizkulišu ainu: Romans Abramovičs, Nasers Alkarafi, Katara, Apvienotie Emirāti, Ķīna, hedžfondi utt. Tas, ka federācija piekrita rīkot čempionātu ziemā Katarā, ir korumpētības absurds. Tieši tas pats, kas absurds par to, kā Vladimirs Putins spēja sarīkot ziemas sporta olimpiādi vienīgajā Krievijas subtropu pilsētā. Tāpēc neteiksim, ka sports nav politika un politika nav sports. Lai pamodinātu naudaskārās sporta federācijas, bija vajadzīgs šis Ukrainas karš, kurā lietas beidzot nostājas savās vietās. Priekšniekiem un piekukuļotiem valdes locekļiem vairs nav iespējas ar naudas trūkumu attaisnot savu amorālo rīcību. Pat UEFA ir spiesta reaģēt loģiski (nevis alkatīgi). Taču spieķi riteņos liek sponsori. To skaitā Gazprom, kas investējis miljonus Champions League finālos Pēterburgā un nosaka šīs sporta sfēras noteikumus. Bez tam Aleksandrs Djukovs jau ievēlēts UEFA izpildkomitejā un vienlaikus ir arī Gazprom-Nafta ģenerāldirektors. Komentāri lieki.

Nav noslēpums, ka Kremļa direktīva paredz sportistu aktīvāku iesaistīšanu Ukrainas kara propagandā. Kā norāda krievu interneta platforma sports.ru, Krievijas Hokeja federācija jau martā pieprasījusi spēlētājiem pareizi informēt sporta fanus par notikumiem specoperācijā Ukrainā. Tika piedāvāti jau gatavi teksti, afišas un karogi. Šī kara aģitācijas kampaņa nav izvēles lieta, bet obligāta. Par tās rezultātiem nāksies atskaitīties Kremlim.

Visi sportisti nav vienādi. Katrs var izvēlēties, kurā pusē stāvēt – melu vai patiesības. „Sportisti Krievijā joprojām ir propagandas instrumenti,“ atzīst Aleksandrs Lesuns BBC ziņām. Viņam šķiet, ka sportisti nespēj mainīt situāciju. Taču vienu lietu viņš atzīst – nav jāatbalsta agresija un naids arī tad, ja to pieprasa visaugstākā politiskā ešelona vadītāji.