Zviedrija atzīst, ka Krievijai ir lielvaras ambīcijas un tāpēc zviedri militāri sadarbosies ar Baltiju.

2013. gada 31. maijā

Baltija

Krievijas iznīcinātāju un bumbvedēju lidojumi ap Stokholmu Lieldienās, Pleskavas reģionā un citur Baltijas tuvumā izvietotās raķetes, Baltijas politiķu pārmetumi zviedriem ir panākuši savu. Šodien Zviedrijas valdības aizsardzības komiteja (Försvarsberedningen) nāca klajā ar valsts drošības politikas analīzi 2013. gadam.

Försvarsberedningen ir visu Zviedrijas partiju forums un tas savā ziņojumā vienprātīgi konstatē, ka Krievija cenšas modernizēt savus bruņotos spēkus un dažādos veidos apliecina savas lielvaras ambīcijas un tas liek reaģēt arī Zviedrijai.

Tāpēc Zviedrija apņemas vairāk sadarboties ar Baltiju militārā sfērā, piemēram, veicot kopīgus militāro mācību manevrus. Tas būšot arī veids, kā palielināt Baltijas valstu drošību.

Visas astoņas partijas ir vienisprātis par ārējiem draudiem, taču nav vienisprātis par iestāju NATO un aizsardzības budžeta palielināšanu.

Zviedrijas Karaliskās akadēmijas loceklis ģenerālmajors Kārlis Neretnieks šodien komentējot šo analīzi uzsver, ka tajā vajadzēja norādīt, ka ES spējas militāri atbalstīt Zviedriju ir niecīgas un, ka militāra konflikta gadījumā Baltijā, Zviedrijai būs neiespējami palikt malā.

Svenska Dagbladet raksts par Zviedrijas  drošības politikas 2013 analīzi

Grāmata par Nilu Ušakovu pamācoša lasāmviela par draudiem preses brīvībai Latvijā

2013. gada 30. maijā

Tikko uzzināju, ka laista klajā žurnālista Leonīda Jākobsona grāmatas “Īstais Nils Ušakovs” elektroniskā versija, kuras pdf variants ir pieejams šeit. Ar žurnālistu Leonīdu Jākobsonu un viņa  interneta vietni www.kompromat.lv saistās pēdējo gadu lielākais skandāls, kas liecina par preses brīvības ierobežošanu Latvijā.

2011. gada decembrī, kad  partijas Saskaņas centrs politiķis Ušakovs organizēja pēdējā gadu masīvāko uzbrukumu Latvijas satversmē garantētai preses brīvībai, es uzrakstīju komentāru  Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu. Šis mans raksts ir ievietots arī Leonīda Jākobsona grāmatā.

Grāmata uzskatāmi liecina par politiķu un  varas iestāžu mēginājumiem traucēt žurnālista darbu, par varas resursu izmantošanu mērķu sasniegšanā un tāpēc tā būs labs  uzskates materiāls žurnālistikas studijām par metodēm, kādas izmanto politiķi, apdraudot demokrātijas pamatus Latvijā.

Papildinformācija:

Ušakovs jauc pēdas un novērš uzmanību no saviem kontaktiem ar Krievijas izlūkdienestu

Kāpēc Ušakovs cieši turas pie Putina un nicina Krievijas demokrātus?

Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

Pabriks Stokholmā brīdina par Krievijas draudiem un kritizē zviedrus

2013. gada 30. maijā

Shēma NATO un Baltija , Zviedrija SVD

http://www.svd.se/nyheter/inrikes/ ryskt-bombflyg-ovade-for-att-stoppa-nato_8221848.svd

 

Šodien Zviedrijas preses (Svenska Dagbladet un Aftonbladet) galvenā ziņa ir  Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika skaidrojums par to, kāpēc divi  Krievijas bumbvedēji un četri iznīcinātāji Lieldienu rītā pārsteidza Zviedriju, pielidojot 35 km attālumā  no Stokholmas un Zviedrijas  piekrastei uz dienvidiem no Stokholmas. Zviedrijas armijas lidmašīnas pat nepaspēja pacelties, un tikai NATO lidmašīnas no Šauļiem drošā attālumā sekoja šīm Krievijas lidaparātu mācībām Baltijas jūrā.

Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts toreiz divdomīgi sacīja, ka nevajagot celt  paniku, jo Krievijas lidmašīnām esot citi mērķi, neprecizējot kādi.

Pabriks zviedru žurnālistiem aizvakar atklājis, ka Krievija Lieldienās trenējās, lai uzbruktu nevis Zviedrijai, bet gan Baltijai. Bumbvedēju lidojums Stokholmas virzienā bijis treniņš, lai iespējama uzbrukuma gadījumā Baltijas valstīm, nogrieztu NATO iespējas nākt palīgā Baltijai no Zviedrijas lidlaukiem un militārām bāzēm.

Pabriks kritizējis arī Zviedrijas politiķus par to, ka Zviedrijas riksdāga aizsardzības komisija, gatavojot savu ziņojumu par militāriem draudiem reģionā, nav atbrauksi uz Baltiju, kur atrodas īsto Krievijas draudu mērķis. Šo ziņojumu Zviedrijā publicēs rīt un ar to iepazīstināšu lasītājus savā blogā, kad tas būs pieejams.

Zviedrijas prese šodien publicē uzskatāmu grafiku un shēmu par to kā faktiski notiks Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai un kā Krievija centīsies nobloķēt NATO palīdzību Baltijai.

Zviedru preses ārpolitikas komentētāji šodien uzsver, ka kopš Krievijas un Gruzijas kara 2008. gadā, vairs nav jāizslēdz, ka Krievija varētu pielietot militāro spēku arī pret Baltiju krievvalodīgo aizstāvībai.

Zviedru interneta komentāru autori, komentējot šīrīta rakstus, joko, ka iespējama konflikta gadījumā ar Krieviju, Latvija izglābs Zviedriju.

Papildinformācija:

Krievijas draudi Zviedrijai

Krievijas armijas koncentrācija pie robežām

Latvijas prezidents, Rīgas mērs un citi politiķi kā valsts drošības riski

2013. gada 27. maijā speciāli TVnet.

TVnet foto militārā nometne sojuz 2012 latvijas dalibnieki

Foto: Attēls no kmforum.ru

Pagājušas nedēļas LTV raidījumā Preses klubs 100. pants*, kurā piedalījās arī LR Aizsardzības ministrs Artis Pabriks un tika analizēts viens no Krievijas maigās varas piemēriem – Baltijas jauniešu iesaiste Krievijā rīkotajās nometnēs, tika diskutēts par šā pasākuma lietderību un ar to saistītajām problēmām. Šī diskusija izraisīja pārdomas par Latvijas drošību. Kas un kādi šodien ir Latvijas drošības riski un kur meklējami drošības garanti?

– Latvijas drošības risks ir mūsu kaimiņvalsts Krievijas politiskais režīms un tā maigās varas politika, kas pašlaik centrēta uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu bijušajā PSRS teritorijā ar krievu valodā runājošo, Latvijā dzīvojošo tautiešu un vietējo politiķu palīdzību.

– Latvijas drošības risks ir Saeimas deputāts, PSRS bruņoto spēku un Afganistānas kara veterāns Gunārs Rusiņš, kas sadarbībā ar savu PSRS karavīru sabiedrisko organizāciju un tās biedriem (Afganistānas kara veterānu Sergeju Īvānu) organizē Latvijas pusaudžu dalību Krievijas «militāri patriotiskajā» nometnē «Sojuz», kura pēc pasaulē pieņemtas terminoloģijas ir jādēvē par starptautiskā terorisma treniņnometni, jo tās mērķi ir ar militāra spēka, diversiju, izlūkošanas, ideoloģiskas ietekmēšanas palīdzību nostiprināt Krievijas pozīcijas postpadomju telpā (ieskaitot Latviju).

– Latvijas drošības risks ir tie Rīgas 34. vidusskolas un citu skolu bērni, kas piedalījās šajās teroristu nometnēs 2010. un 2012. gadā, jo viņi ir Krievijas izlūkdienestu potenciālo vervējamo aģentu sarakstā. Krievijas izlūkdienestus interesē spējīgi jaunieši, kuri ar laiku kļūs par savu valstu nākamajiem sabiedriskās un politiskās elites pārstāvjiem, cerot uz to, ka nākotnē – iesaistoties politikā, iegūstot varu un ieņemot augstus amatus, šie jaunieši īstenotu Krievijas interesēm atbilstošu politiku.

– Latvijas drošības risks ir tie Krievijas maigās varas instrumenti Latvijā, kuri atbalsta Latvijas jauniešu dalību šādās teroristu nometnēs. Kā avīzē Vesti norāda Sergejs Īvāns, tad atbalsts šādai iniciatīvai nācis no Krievijas konsula Latvijā Vladimira Godiņas, no Rīgas mēra Nila Ušakova, no Rīgas domes deputāta (Gods kalpot Rīgai) un PSRS bruņoto spēku virsnieka Daiņa Turlā, no Jurija (Jura) Savicka (acīmredzot tā Jurija Savicka, kas ir bijis PSRS ārējā izlūkdienesta virsnieks un tagad ir Krievijas dabas gāzes ieguves uzņēmuma Itera Latvijas meitas uzņēmuma prezidents un sabiedrības «Latvijas Gāze» padomes priekšsēdētāja vietnieks).

Latvijas drošības risks ir Krievijas dabas gāzes koncerns Gazprom ar tās uzņēmumiem Latvijā, ja šis piegādātājs saglabās savu monopolstāvokli mūsu tirgū. J. Savickis, kas pārstāv Gazprom impēriju Latvijā, ir Putina kolēģis no tiem laikiem, kad abi kopā strādāja PSRS izlūkošanas dienestā, specializējoties uz Vāciju, un runā, ka Putins viņu savulaik pat gribējis iekārtot Gazprom vadītāja Millera vietā, taču atstāja Latvijā, kur viņš acīmredzot ir Krievijai noderīgāks.

– Latvijas drošības risks ir mūsu naivums un zināma lētticība par to, ka dalība NATO, Eiropas Savienībā un iekļaušanās eiro zonā automātiski aizsargās un nodrošinās mūžīgas garantijas mūsu drošībai un piederībai Rietumu civilizācijai. Šis pats infantilais naivums mājo (kā tagad izrādās!) arī LR Aizsardzības ministrijas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrā, kura direktors Druvis Kleins savu nekompetenci gan uzreiz atzina un, gods kam gods, iesniedza atlūgumu kā īstam virsniekam klājas. Taču arī Latvijas prezidents ir tikpat naivs, kā liecina viņa izteikumi šīs teroristu nometnes sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas partija Saskaņas centrs, kas faktiski nekautrējas skaļi deklarēt savu sadarbību ar Krievijas varas partiju Vienotā Krievija, kuras līderu mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju, sākot nostiprināt Krievijas ietekmi vecajās PSRS robežās.

– Latvijas drošības risks ir Rīgas mērs un partijas Saskaņas centrs līderis Nils Ušakovs. Viņš ar tiešu un netiešu atbalstu Krievijas maigās varas aktivitātēm Latvijā, izmantojot savus sakarus ar Krievijas izlūkdienestu, mēģināja spert pirmo soli Latvijas kolonizācijas atjaunošana virzienā, aicinot ieviest Latvijā krievu valodu kā valsts valodu. Ar šo viņš būtiski apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatu – latviešu valodu un kultūru un cenšas pārvērst Latvijas valsti par Krievijas satelītprovinci.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas krievu kopienas valdes loceklis un laikraksta Vesti ārštata žurnālists Sergejs Vatoļins (kas piedalījās arī LTV raidījumā), jo viņš nesaskata vai apzināti ignorē atšķirību starp Latvijas jauniešu iespējamo dalību analoģiskās militārās nometnēs ASV, Izraēlā vai radikālajā militāri – patriotiskajā nometnē Krievijā. ASV un Izraēla ir mūsu Rietumu militārie sabiedrotie, ar kuriem mums ir arī kopīgas vērtības. Turpretī Krievija joprojām ir mūsu potenciālais ienaidnieks. Vai Vatoļina kungs ir tik nekompetents, ka šo starpību neredz, lai sludinātu, ka Latvijai ASV ir tas pats, kas Krievija? Domāju, ka viņš saprot, tikai apzināti nomaina vietām būtisko ar nebūtisko. Demagoģijai ir daudz seju.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas kultūras imperiālisms ar Krievijas TV kanāliem visos Latvijas kabeļu tīklos. Arī tajos, kurus finansē valsts (Lattelecom), ar krievu valodā skanošo radiostaciju dominanti ēterā. Mūsu drošības risks ir Krievijas popkultūras pasākums Jaunais Vilnis Jūrmalā ar visiem tam sekojošajiem lielkrievu kriminogēnajiem elementiem un mafijas bosiem publikā Dzintaru koncertzālē. Kamēr šis festivāls Dzintaros nav pārveidots par normālu starptautisku pasākumu (atbilstoši modernā laika normām) ar Rietumu valstu dalībniekiem angļu un latviešu (nevis krievu valodā), tikmēr šis pasākums būs Trojas zirgs Maskavas šovinismam mūsu valstī.

– Latvijas drošības risks ir hokeja komanda Dinamo, kas veicina Latvijas sporta un līdzjutēju integrāciju Krievijas sporta un izklaides sfērā atbilstoši Krievijas maigās varas politikas plāniem. Šo projektu arī vada Putina «draugs» un līdzgaitnieks PSRS izlūkošanas frontē Jurijs (Juris) Savickis (Itera, Latvijas Gāze). Dīvaini, ka pat Latvijas saeimas spīkere Āboltiņa un citi politiķi apmeklē šo Krievijas maigās varas pasākumus. Naivi vai jau nopirkti?

– Latvijas drošības risks ir Latvijas oligarhi (valsts un pašvaldību līmenī), kas bez sirdsapziņas pārmetumiem personīgā labuma un ietekmes dēļ pārdos savu māti un lēti nopirks uzticīgus pensionārus. Viņi veicina tiesiskā nihilisma, korupcijas un visatļautības sērgu Latvijā.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas specdienestu apmaksāti interneta publikāciju komentētāji, kuru uzdevums ir «vērpt» mūsu sabiedrības publisko domu labvēlīgu Krievijai un tās politiķiem Baltijas valstīs. Viņu daiļradi varat izlasīt zem šī mana vai jebkura Otto Ozola, Toma Ostrovska, Aivara Ozoliņa vai citu komentētāju rakstiem. Šo Kremļa vērpēju galvenais uzdevums ir nolamāt raksta autorus, vienmēr un visur slavēt Krieviju, tās politiku un kritizēt visu rietumniecisko, demonizējot pat zviedru bankas, kas pēc viņu loģikas ir lielāka ļaunuma sakne Baltijā nekā PSRS okupācijas laiks. Sevišķi aktīvi šie «ideoloģijas vērpēji» sarosās pirms vēlēšanām, lai atbalstītu Kremlim lojālus politiķus un viedokļus. Tas notiek arī tagad. Šonedēļ.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas investīcijas Latvijā (gan tiešās, gan no trešajām valstīm, piem., Kipras), ja tās sāks dominēt pār kopējo Rietumu (skandināvu, Vācijas, Lielbritānijas, ASV utt.) investīciju apjomu.

– Latvijas drošības risks ir tie Latvijas nepilsoņi un ārvalstnieki, kas neintegrējas Latvijā uz latviešu valodas un kultūras bāzes, bet gan, fiziski atrodoties Latvijā, garīgi dzīvo citās valstī un integrējas tur uz krievu valodas un mediju bāzes. Šim riskam ir pakļauti apmēram 17% Latvijas iedzīvotāju (nepilsoņu ārvalstnieku kopējais skaits) un arī daļa pilsoņu (aptuveni 25%) kas balsoja referendumā par krievu valodu kā valsts valodu. Viņi ir pateicīga bāze ekstrēmistiskiem politiķiem, tādiem kā Vladimirs Lindermans un Co.

– Latvijas drošības risks ir Raivis Dzintars ar savu pārliecību, ka Krievijā mums jāatbalsta Putins, jo citus līderus viņš tur neredzot. Ar savu nekritisko attieksmi pret diktatoriem Latvijas vēsturē un uzskatiem, ka visiem cilvēkiem Latvijā nevar būt vienādas tiesības, šis Latvijas politiķis būtiski apdraud valsts drošību.

– Latvijas drošības risks ir Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs, kas pārlieku maisās Latvijas iekšpolitikā un izmanto katru gadījumu, lai pamācītu Latvijas politiķus, dusmīgi kritizējot Pabriku, ka tas tomēr redzot Krievijas maigās varas draudus, un lai slavētu prezidentu Bērziņu par viņa viedokli teroristu nometnes Sojuz 2012 sakarā.

– Latvijas drošības risks ir Latvijas pašreizējais prezidents un bruņoto spēku virspavēlnieks Andris Bērziņš, jo uzskata, ka Latvijas jauniešu līdzdalība potenciālo teroristu nometnē Sojuz neesot Latvijai bīstama, jo tad jau mēs nevarēšot braukt nekur, arī ne uz Odesas dūņām. Atstāsim jauno teroristu nometnes salīdzinājumu ar sanatorijām Odesā uz Bērziņa kunga sirdsapziņas, taču viens ir skaidrs: nav jābrīnās, ka prezidents Bērziņš koķetē un flirtē ar NVS valstu diktatoriskiem režīmiem (Azerbaidžānā, Turkmenistāna), kas viņam kā bijušajam PSKP nomenklatūras kluba loceklim un oligarhu Saeimas ieceltam acīmredzot ir tuvāki nekā Rietumu demokrātijas valstis.

Kas ir mūsu drošības garantijas?

– Mūsu drošības garantijas ir mūsu izcīnītā brīvība un demokrātija ar izteikšanās, preses un citām iespējām, kuras augļus mēs ļaujam izmantot arī mūsu ienaidniekiem. Taču tiem, kas mūsu brīvības izmanto pret mūsu interesēm, vajadzētu nekautrēties norādīt viņu vietu un robežas, aiz kuram tiek apdraudēta Latvijas kā nacionālas valsts eksistence.

– Mūsu drošības garantijas ir dalība Eiropas Savienībā, NATO un, iespējams, arī dalība eiro zonā.

– Mūsu drošības garantija ir tādi politiķi kā A. Pabriks, kurš redz un konsekventi atgādina par Krievijas maigās un cietās varas apdraudējumu Latvijai. Un kā izglītots cilvēks saskata tur nopietnus draudus.

– Mūsu drošības garantija ir demokrātiski un progresīvi krievi. Tādi kā izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kas saprot, ka jebkuram pret Latviju lojālam krievam ir jārūp, ka Latvijā valsts valoda ir tikai latviešu valoda un ka katram tās iedzīvotājam tā jāprot, lai integrētos mūsu kopīgajā valstī, neaizmirstot arī savu dzimto valodu un kultūru.

– Mūsu drošības garantija ir mūsu gudrība un spēja atšķirt draugus no ienaidniekiem, kas apdraud mūsu personisko brīvību un šīs brīvības garantu demokrātisku valsti.

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā un izskatās, ka viņs uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Gigantiska imigrantu integrācijas neveiksme Zviedrijā

2013. gada 22. maijā

Husbija Stokholma nemieri foto Aftonbladet

“Gigantiska imigrantu integrācijas  neveiksme” ar tādiem vārdiem šodien zviedru prese raksturo vairākas naktis pēc kārtas notiekošos pusaudžu nemierus Stokholmas piepilsētā Husbijā (Husby).

Nemieri izpaužas akmeņu mešanā un auto dedzināšanā pa naktīm sava mikrorajona teritorijā, kurā 85%  no 112 000 iedzīvotāju ir imigranti, kas pārstāv 114 tautības.  Vārdu sakot, skādēts tiek paša rajona iedzīvotajiem, no kuriem daudzi jau tagad pamet šo mikrorajonu.

Vakar Zviedrijas premjerministrs Reinfelds solīja vairāk resursu skolai šajos imigrantu reģionos, taču komentētaji ir skeptiski, vai ar to vien būs līdzēts. Katrā ziņa akmeņu mētāšana un automobiļu dedzināšana liecina par imigrantu integrācijas politikas neveiksmi Zviedrijā.

Vairāk par šo tēmu es vakar izteicos intervijā TVNet

LTV Preses klubs 100. pants par imigrācijas perspektīvu Latvijā

Vēlreiz par prezidenta Bērziņa pirmo runu pirms diviem gadiem.

2013. gada 21. maijā

TVNET Berzins Ostrovskis

Prezidents Bērziņš atkal sakompromitējis Latviju.

Šodien karstākais Latvijas mediju raksts Prezidents Bērziņš: Turkmenistānā cilvēki ir brīvi, jo brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru, kura autors ir TVNet komentētajs Toms Ostrovskis, mums parādīja, ka karalis ( Latvijas prezidents Bērziņš) ir kails un, ka pirms diviem gadiem Lembergs ar savām kabatas partijām un ar Saskaņas Centru mums iesmērēja lielāko no visiem  šim postenim pieejamajiem idiotiem (kā analoģiskas izvēles mēdza dēvēt ekspolitiķis Šķēle).

Prezidenta pirmo runu 2011. gada vasarā man lūdza komentēt LTV. Toreiz jau bija redzams, ko mēs varam sagaidīt no “prezidenta Bērziņa”.

Papildinformācija: Pārdomas par mūsu brīvību pirms 4. maija: Prezidenta Bērziņa ārpolitika ir paraugs, kā kaviāra dēļ tiek upurētas Eiropas vērtības

Kamielis savu kupri neredz

Hipsteru un himnu eirovīzija – mūsdienu subkultūras pasaules lielākajā popmūzikas šovā

2013. gada 20. maijā speciāli TVnet

Malme 2013 ESC fuzvaretajs EmeliKārtējais ESC (Eurovision Song Contest) fināla koncerts no zviedru dienvidu pilsētas Malmes ir aizvadīts. Jau iepriekš tika prognozēta dānietes Emelijas de Forestas uzvara, un plānotais arī realizējās dzīvē. «Dabas bērna deja ar basām kājām pāri skatuvei» spiedzošas flautas un armijas bungu pavadībā iekaroja eiropiešu sirdis. Only Teardrops uzvarēja. Triumfu šodien turpina izbaudīt dāņi un zviedri (uzvarētājas tēvs ir zviedrs).

Emelija šogad neuzvarēja tik pārliecinoši kā Lorēna pērn vai Aleksandrs Ribaks 2009. gadā. Eiropas balsojuma laikā notika spraiga cīņa starp Ukrainu (214 punktu), Azerbaidžānu (234 punkti) un Dāniju (281 punkts), taču galu galā fināls pierādīja, ka šogad eiropieši ir pieslējušies klasiskai eirodziesmai un optimistiskam, anglosakšu stila skatuves uzvedumam, kas silda, mierina, iedrošina un manifestē pavasari.

Latvija un ESC

Latvijai šogad nācās samierināties ar pusfinālu un bez iespējas startēt finālā. Taču atcerēsimies, ka kultūrā un tajā skaitā arī popkultūrā konkursos iegūtās vietas skaitlis nav vienīgais kādas nācijas dalības mērs. Latvijai, kas atrodas lielā Krievijas kultūras imperiālisma un «mīkstās varas» ietekmē, neatkarīgi no iegūtām vietām ir svarīgi vienmēr būt klāt Eiropas popkultūras pasākumā, kas pēc speciālistu atzinuma šodien ir kļuvis par pasaules lielāko šovu. Vai mēs varam iedomāties nepiedalīties Olimpiādē, pat ja tajā nesaņemam medaļas? Ja tomēr vietas numurs ir svarīgs, tad jāsecina, ka viens no mūsu zaudējuma iemesliem pēdējos gads ir hroniskā tieksme sūtīt uz pieaugušo Eirovīziju «bērnu ESC» piemērotu mūziku un dalībniekus. Tas atkārtojas gadu no gada, un ar šo kaiti sirgst ne tikai Latvija. Mūsu valstī jau samērā sen pastāv vecuma diskriminācija daudzās dzīves jomās, un popmūzika nav izņēmums. Uz skatuvēm, TV ekrānos Latvijā mēs redzam galvenokārt pusaudžus un jauniešus, un šī tieksme «lobēt padsmitgadniekus» izraisa loģiskas vienveidības sekas balsojumos. Padsmitgadnieki vispār ir ļoti aktīvi balsotāji un savu elku dēļ ir gatavi iztērēt visu ģimenes budžetu, nedomājot par sekām. Viņi iebalso tos, kas viņu mikrosabiedrībā ir moderni, populāri, skaisti, iecienīti un pieprasīti. Tātad savējās – padsmitgadnieku zvaigznes. Loģiski, ka līdzīga aina novērojama arī citās postkomunisma valstīs, kur līdz ar «Berlīnes mūra krišanu» mēslainē tika aizslaucīti tie, kas atradās «ārpus pusaudžu kvotas». Tāpēc Latvija nekad nesūtīs uz Eirovīzijas finālu savējo Boniju Teilori, jo tik vecām dāmām uz skatuves nav ko stāvēt, kur nu vēl – dziedāt. Ar šo es vēlos pasvītrot paradoksu, kas joprojām tiek ignorēts arī pie mums, – ja Latvijā pie televizoriem sēž un balso jauni cilvēki, tad Eiropā šis balsotāju kontingents nav tik vienmuļš. Tur pie ekrāniem sēž ģimenes, draugu grupas un gados vecāki cilvēki (kas visu mūžu ir uzticīgi sekojuši eirodziesmas attīstībai) un balso ar daudz atšķirīgāku kompetences līmeni nekā jauniešiem tik raksturīgais kategoriskais – «patīk» vai «nepatīk».

Tāpēc, sekojot eirodziesmas attīstībai, var uzkrītoši pamanīt šīs divas atšķirīgās tendences – jaunās dalībvalstis sūta uz konkursu savu valstu jauniešu vietējās nozīmes varoņus, «iebalsotos elkus». Turpretī Eiropas fināla balsojumā pretī nostājas daudz plašāka vecuma spektra balsotājs, kas hipsterus un kara princeses nekavējoties izbalso ārā. Būtībā te ir runa par kompetences konfliktu un gaumes kolīzijām starp paaudzēm. Pieliekot klāt «kaimiņu būšanu» balsojumā, mēs pamazām varam nonākt pie atzinuma, ka skatītājs=balsotājs nav muļķis un populists, bet gan atšķirīgi nolasa dziesmas piedāvāto kodu, pateicoties labākam vai sliktākam aizkadra komentāram un mediju informatīvajam fonam valstī par ESC.

Šo apstākli mums vajadzētu ņemt vērā, startējot nākamgad. Mēs esam vecā kontinenta valsts, un tieši tāpēc nav pamata nokārt degunu par to, ka mūsu pusaudžu iebalsotie bērnu konkursa finālisti pieaugušajai Rietumeiropai nav pieņemami. Pamazām nobriedīsim arī šajā jomā un, zinot, ka mums pieder šlāgerpasaules ģēnijs Raimonds Pauls, varam cerēt uz reālu gaismu tuneļa galā.

Noslēguma koncerts: no popsīrupa līdz homošovam

Tagad par Malmes koncertu. Fināla privilēģijas turpina izbaudīt lielās dalībvalstis, kas cītīgi maksā EBU (European Broadcasting Union) dalībmaksu un izbauda bezkonkurences apstākļus (tieši tāpat, kā to sev kompensē lielvalstis ANO). Viņām ESC fināla atlasē nav jāpiedalās, un šī negodīgā pieeja neatmaksājas, jo lielvalstu pienesums parasti mēdz būt kusls un formāls. Tāds tas šogad bija arī Francijai: Lénfer et moi, Amandine Bourgeois. Amandine ir uzvarējusi franču TV «talantu fabrikas» konkursā 2009. gadā un uz Malmes skatuves mums piedāvāja Tīnas Tērneres priekšnesumu savā versijā. Melodija nav viegli izdziedama, tā čokurojas un neplūst uz priekšu (fināls mazliet labāks). Enerģētikas bija daudz, kā koncertā (nevis TV tiešraidē), taču ar to nepietika. Senjori pie TV ekrāniem atpazina «Tērneres stilu» un nebalsoja.

Kaimiņvalsts Lietuva piedāvāja mums hipsteri Andrius Pojavis ar Something. Šo pašu stilu bija izvirzījušas Malmei arī Malta, Ungārija un Itālija. Marlona Brando izstarojums īsinātajās biksēs un šarmantajā nedaudz delverīgajā muzicēšanā ir šīs subkultūras pērles, taču ar tām nepietika pat «hipsteru princim» Marco Megoni, lai iekarotu Eiropas pieredzējušo vai slikti informēto balsotāju. Moldāvija, kā parasti, piedāvāja audiovizuālus pārsteigumus. Šoreiz lāzerprojekcijas veidā. Mēs klausīšanās vietā skatījāmies uz kleitu, kas dramatiski mainīja krāsu un ornamentus none-stop vienmuļās balādes pavadījumā. Oh mie ar Aliona Moon galvenajā lomā bija konfekte tikai acīm, nevis ausīm.

Somijas Krista Siegfrids ar savu Marry me «brūtes kleitā» un rozā zābakos, bija sataisījusies pamatīgi nokaitināt homofobus pašmājās un ārzemēs. Viņa enerģiski ņemas pa skatuvi kā C vitamīna lādiņš, dziedot dziesmu Katy Perry garā ar piecdesmito gadu stilā ģērbtiem dejotājiem fonā. Dziesma nevienu neinteresēja, visi gaidīja beigas, kad soliste sabučosies ar vienu no baleta grupas dejotājām Spīrsas- Madonnas stilā. Tas tāpēc, lai vecās Eiropas homofobi šausmās sariestu spalvas gaisā un skaudri deklarētu: «Nu kā tā var! Nu kā tā var!» un pārējie, kas nav homofobi, atcerētos šo «incidentu» un veiktu protesta balsojumu. Šo pašu līniju turpināja arī Zviedrijas televīzijas šovs ar Petru Merdi līderpozīcijās. Uz skatuves, šova «zviedru sviestmaižu galds» laikā Petra mācītāja lomā paguva salaulāt divus homoseksuālus vīriešus un ar šo nokaitināja Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Nezin vai šīs akcijas veicināja eiropiešu toleranci pret seksuālajām un visām pārējām minoritātēm? Taču uzmanību pievērsa un disonēja ar iepriekšējo finālu organizētājām valstīm Krieviju un Azerbaidžānu, kurās attieksme pret gejiem un lezbietēm ir gandrīz vai fašistiska.

Spānija ar ESDM un Contigo hasta el final piedāvāja acīm «Izabellas dzelteno» un ausīm lirisku popdziesmu ar princesi galvenajā lomā. Šo pašu līniju turpināja man simpātiskā Birgita no Igaunijas ar Et uus saaks alguse. Daiļā balāde un glītā grūtniece, kas savulaik ir bijusi igauņu «fabrikante», daļēji iekrita TV skatītāju atmiņā, taču ar to nepietika, lai tiktu augstāk.

Baltkrievijas Alyona Lanskaya ar dziesmu Solayoh piedāvāja mums eklektisku popsīrupu. Pārsteidzoši, ka šis pārsaldinātais numurs vispār tika līdz finālam, bet tur laikam vainīgs slāvu solidaritātes balsojums (Ukraina + Krievija). Princese bez svārkiem šoreiz nekur tālāk netika. Tas labi. Skumji tikai, ka mums arī uz to bija jānoskatās savā televizorā.

Kara princeses mūsu ekrānam piedāvāja arī Ukraina ar Zlata Ognevich un Gravity. Kā jau princesei pieklājas, viņu uz rokām skatuves vidū atnesa Šreks, un tā viņa, uz celma stāvot, nodziedāja savu balādi. Pasaku lasītāji balsoja cītīgi. 214 punkti ir šim pieņēmumam apliecinājums.

Krievija šoreiz bija atsūtījusi savu «Adeles» variantu Dinas Garipovas izskatā. «What if» (kā jau zviedru autoru Gabriel Alares & Joakim Björnberg dziesma) izskanēja labi, taču mazliet pārsteidza ar tekstu. Krievija dzied par atteikšanos no ieročiem, bet Sīrijas konflikta virzienā ik dienas plūst krievu ieroči un neskaitāmi cilvēki turpina mirt no Krievijā izgudrotā kalašņikova lodēm.

Vācija (Glorious, Cascada) bezkaunīgi atgādināja Lorēnas pērn uzvarošo «Euphoria». Vai tas ir slikti? Nē, tas ir OK, jo labas dziesmas var taču atkārtot vēl un vēl. Taču uzvarēt nevar. Armēņu Lonely planet ar Dorian formāli skaitījās hārdroka balāde ar Black Sabbaths guru Tony Iommi autorpozīcijās, taču noskanēja kā somu reps. Turpretī Nīderlandes Anouk ar Birds bija nedaudz par progresīvu šim konkursam un varēja ierindoties daudz augstākā vietā. Anouk ir pazīstama ar savu hitu Nobody’s wife, kas ir pērle. Sestdienas pienesums viņas pērļu kolekcijā bija mirdzošs elegances paraugs.

Rumāņi, tieši tāpat kā moldāvi vai albāņi, vienmēr cenšas izcelties ar uzvedumu dziesmas vietā. Arī šoreiz It’s my life ar Cezar galvenajā lomā (un tenora dziedājumu mecosoprāna augstumā) lika Eiropai atcerēties Vēberu un viņa operas spoku. Varbūt tā ir Rumānijas šī brīža aktualitāte, vai tomēr ticība, ka grāfs Drakula var noderēt ne tikai tūristu, bet arī ESC balsotāju pievilināšanai? Kas to var zināt?

Lielbritānijas Believe In Me ar Bonnie Tyler skatuves centrā bija mans sestdienas piedzīvojums. Pirms 30 gadiem viņa samulsināja visu pasauli ar Total eclipse of your heart. Šogad atkal kāpa uz skatuves ar nedaudz vājāku dziesmu – balādi, kurai pietrūkst spēka, lai apgāztu pasauli. Pietrūka tieši tā spēka, kas savulaik viņai bija – Lost in France. Taču – paldies par iespēju dzirdēt klasiķi.

Zviedru Robins Šernbergs ar You palika 14. vietā ar 62 punktiem. Tas nozīmē, ka pēdējais eksperiments ar ārzemju žūriju Zviedrijā nav sevi attaisnojis. Robins bija tieši ārzemju žūrijas ieteiktais zviedru finālists. Paši zviedri uz viņu raudzījās skeptiski, taču cerēja, ka ārzemnieki zina labāk, kas zviedriem labs piedāvājams Eiropai. «Yoouuuuu youuuuu youuuuuu» kā pats svarīgākais mīlestības apliecinājums tomēr neuzrunāja eiropiešus. Atliek secināt, ka turpmāk pašiem vien jātiek galā ar pareizā finālista izvēli.

Azerbaidžāna ar dziesmu Hold Me turpināja iesākto tradīciju izmantot zviedru mūziku, horeogrāfiju un uzvedumu. Starp citu, arī šogad zviedru autori bija Norvēģijas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Krievijas un Nīderlandes finālistiem. Izskatās, ka zviedru mūzikas eksportam veicas labāk nekā pašmāju «ražojumiem». Ārzemnieki šogad zviedru dziesmas nodziedāja labāk nekā savējais – Robins.

Grieķija piedāvāja dziedošu futbola komandu ar dziesmu par bezmaksas alkoholu. Dzērājdziesmu netrūkst nevienai tautai. Laikam parastā vokāla kvotas ir izsmeltas arī grieķiem. Krīze atbalsojas arī popmūzikā.

Kaimiņvalsts Norvēģija šoreiz bija investējusi Margaretā Bergerē un zviedru autoru darinājumā I feel you my love. Tā bija moderna popmūzika, taču dziedātājas bezgala neveiksmīgi projektētais tērps traucēja klausīties dziesmu ar atvērtām acīm. Detaļa reizēm izšķir visu. Diemžēl.

Pasaules lielākais šovs

Kārtējo reizi esam aizvadījuši ESC finālu, kurā dominēja himnas, hipsteri, princeses un «dabas bērni». Zviedrijā vien šo finālkoncertu sestdien noskatījās 4 150 000 skatītāju. Tas ir augstākais audimata rādītājs SVT pēdējo septiņu gadu laikā. Par Latvijas audimatu sestdienas vakarā publiskas informācijas pagaidām nav. Taču skaidri zināms, ka ESC no Malmes tiešraidē skatījās arī Austrālija, kur dzīvo ļoti daudz Eiropas izcelsmes iedzīvotāju. Par to interesējas ASV privātās televīzijas. Kā šis par pasaules lielāko popmūzikas šovu (ņemot vērā ikgadējos nacionālos konkursus un iesaistīto dalībnieku un skatītāju skaitu) kļuvušais pasākums attīstīsies tālāk?

To rādīs laiks un mūsu gatavība saprast un atrast savu nišu Eiropas popmūzikas festivālā, kas izvirza jaunas prasības modernās maksās izpratnē un izmantojumā. Ekrāna māksla ir jauna nozare. Tā ir interesanta un progresīva kultūra, kuru var attīstīt arī Rīgā, Liepājā, Valmierā vai Rēzeknē. Ne tikai eirodziesmas laikā.

Papildinformācija Intervija LTV Četras istabas 2013. g. 16. maijā