Monthly Archives: 2019. gada Oktobris

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Ekrāns ik dienas piegādā sašutušu, sarūgtinātu un gaužām niknu cilvēku izteikumus. Viens no spēcīgākajiem piemēriem ir zviedru meitenes Grētas Tunbergas nesenā, emocionāli spēcīgā uzstāšanās ANO klimata problēmām veltītajā konferencē ASV. Netrūkst emocionāli spēcīgu izrāvienu arī pašmāju ekrānā, kad teātru direktori pēkšņi aizmirst, ka partijām ir ziedojuši naudu, jo baidās no nākamā jautājuma – vai par šo naudu saņēmuši amatus. Tad ir īstais laiks sašust, lai novērstu publikas uzmanību. Vai šāds paņēmiens (stopsvira ar dūmu palaišanu) medijos darbojas? 

Bērnam var sākt grabināt grabuli, ja viņš stiepjas pēc telefona. Vai šāda apzināta „akcentu pārlikšana“ mediju retorikā ir racionāla, izdodas un funkcionē? Spēcīgas sajūtas un emocionalitāte runātājam tribīnē palīdz pastiprināt vēstījuma saturu. Taču tad ir vajadzīgi arī konkrēti fakti, kas apstiprina retorisko izmisumu un neargumentētu atmaskojumu patosu. Ja šādu faktu nav, tad iznāk tukši šāvieni gaisā un publika, kas svešām asarām nenotic, sāk žāvāties un pārslēdz kanālu.

Grētas asaras, Trampa tvīti un Borisa joki

Pēdējo mēnešu mediju komunikācija telefona vai datora ekrānā mums piedāvā neskaitāmus emocionāli uzvilktu cilvēku izteikumus. Grētas Tunbergas sašutumu, Džefrija Koksa (Geoffrey Coxs) skaudros atzinumus britu parlamentā, Donalda Trampa (Donald Trump) tvītus. Nemaz nerunājot par britu līdera Borisa Džonsona (Boris Johnson) savādajiem jokiem un ironiju ap „breksita“ gaitu, kas vairāk kompromitē viņu pašu, nevis „idejiskos“ pretiniekus.

Sabrukt kameras priekšā tagad ir modē. To dara arī „Kivičs vannā“ un daudzi citi, kas lielā mērā ir kļuvuši par šodienas dzīves paātrinājuma izpaudumu mediālajā komunikācijā. Arī sociālajos medijos pieaug emocionālās spriedzes līmenis un publiskajā telpā drīz sarunas varēs notikt vienīgi forsēti imperatīvā formā. Klaigāt esam iemācījušies pat tekstā.

Centieni uzrunāt publikas sajūtas (pathos), nevis loģisko domāšanu, ir viens no retorikas pamata elementiem. Līdz šim pieņemts, ka šāda emocionāla pārliecināšana darbojas netraucēti un var tikt izmantota bez problēmām. Ja mums ir kopīgas simpātijas vai antipātijas pret kādu, tad tas saliedē klausītāju rindas un rada pleca sajūtu. Taču, ja runātājs ar patosu sāk runāt par lietām, kas mums nepatīk, tad sēkla vairs nekrīt auglīgā augsnē. Piemēram, ja kāds patētiski publisko ļoti negatīvu emocionālu bez argumentiem, tad nav izslēgts, ka publika reaģēs pretēji. Tātad, lai pārliecinātu, ir vajadzīgi pierādījumi.

Klasiskā retorika šeit pieprasa trīs avotus. Tie ir: lai ietekmētu publiku, ir vajadzīgi fakti (logos), nepieciešama autoritāte (ethos) un spēja uzrunāt klausītāju vai skatītāju jūtas (pathos). Runātāja spēja un prasme līdzsvarot šīs trīs sastāvdaļas nosaka, cik ietekmīga būs publikas uzrunāšana.

Pliki fakti grab un neietekmē

Mūsu medijos ir pieņemts uzskatīt, ka sausu faktu uzskaitījums ir žurnālistika. Autors nemaz nedomā par to, kādā žanrā rakstīs savu rakstu. Viņš tikai uzskaita faktus (kā liecību tiesā) un uzskata, ka atmaskojums ir noticis un sabiedrība visu sapratusi. To varējām novērot, piemēram, „Rīdzenes sarunu“ publiskojumā, kad lasītājiem tika nobērti priekšā „tikai fakti“ kā zirņi spainī. Cerot, ka lasītājs pats sapratīs kopsakarības un izlobīs ļauno oligarhu nelietības. Bez formas un retoriskā satura noformējuma, bez publicistikas analīzes (atrodot atbilstošu žanru) tie vairāk atgādināja formālas atskaites, nevis retorisku auditorijas uzrunāšanu. Rezultātā lieliskais faktu materiāls nograbēja kā pupu grozs, bet daudzas svarīgas nianses palika no publikas puses nesaprastas. Jo netika izgaismotas ar retorikas vai žurnālistikas instrumentu palīdzību. Klasiskā retorika jeb pārliecināšanas māksla uzsver, ka tikai pliku faktu (logos) uzskaitījums iznīcina klausītāju vai skatītāju interesi par problēmas būtību. Neizraisa publikas entuziasmu kaut ko saprast.

Pretējā galējība ir ietekmīgu personu pašapmierinātība, kad centrēšanās uz sevi un nemaldību (ethos) var panākt publikas antipātijas. Nākamā „bedre” ir ļoti spēcīgi sajūtu izpaudumi ēterā un ekrānā (pathos), kas daudziem šķiet nevis „svēts“ naids, bet gan impulsu eksplozijas, nesavaldība un racionālās domāšanas trūkums. Klasiskajā retorikā ir kāds paņēmiens, kas saucas aposiopesis. Tas nozīmē, ka runātājs apzināti sāk izmantot pauzi (klusuma mirkli), lai pievērstu klausītāju vai skatītāju uzmanību savam saviļņojumam. Ja mēs sākam izmantot šādu paņēmienu, tad ir 100% jāzina, vai arī publika domā tieši tāpat un vai esam uz viena viļņa. Pretējā gadījumā var panākt pretēju auditorijas reakciju. Iespējams, ka tāpēc zviedru Grētas emocionāli spēcīgā uzruna ANO visus televīzijas skatītājus neuzrunāja vienādi spēcīgi. Valstīs, kurās klimata problēmas ir plaši publiskota un saprotama tēma, meitenes emocionālās pauzes izraisīja aplausus. Turpretī to skatītāju vidū, kas gandrīz neko nezina par klimata problēmām, viņas izteikumi nokaitināja.

Jūtas kāpj pāri loģikas žogiem

Pirmais emociju spēku modernajā retorikā konstatēja un aprakstīja skotu apgaismības filozofs Deivids Hjūms (David Hume) (1711 -1776). Viņš uzskatīja, ka jūtas paverdzina prātu. Šajā secinājumā ir ieslēpts brīdinājums. Ja jūtas sāk dominēt pār veselo saprātu, tad loģika tiek anulēta. Protams, mēs visi zinām, kā tas notiek. Mums nepatīk kāds cilvēks, un mēs atrodam neskaitāmus sajūtu „pierādījumus“ un izdomātu „faktus“ kopas, lai sev apstiprinātu izfantazēto emocionālu pieņēmumu. Šo pašu pieeju bieži var pamanīt arī publiskajās diskusijās un sarunās. Ja cilvēks nepatīk, tad viņam nevar būt taisnība. Ja runā autoritāte (priekšnieks, deputāts vai prezidents), tad viņš ir nemaldīgs utt. Sajūtas bieži nosaka arī svarīgu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu un ekspertu izvēli nozīmīgu jautājumu risināšanā.

Bieži esam dzirdējuši, kā politiķi, prezidenti vai citas amatpersonas pēc izgāšanās izskaidro savu kļūdu. Parasti vispirms tiek teikts, ka žurnālisti nav pareizi sapratuši, ka izteikums izrauts no konteksta. Ja tas nenostrādā, tad tiek apgalvots, ka cilvēks ir „noguris“, „pārstrādājies“, kas it kā esot morālais alibi, apvainojot citus vai izsakoties nievājoši.

63. gadā pirms mūsu ēras filozofs un rakstnieks Cicerons skarbi un publiski uzrunāja Katilīnu (Lucius Sergius Catilina) Romas senāta priekšā. Rezultātā Katilīna bija spiests doties trimdā un viņa draugiem, sabiedrotajiem piesprieda nāves sodu. Vai izstumtais bija vainīgs? Šķiet, ka nebija, bet runātāja vulkāniskā uzstāšanās izklausījās ticama. Faktus, kas nesaskanēja ar viņa teoriju, retoriķis noklusēja. Rezultātā finālā nevienam vairs nebija drosmes nostāties Ciceronam pretī un aizrādīt, ka deklarēta ir tikai puspatiesība. Publiskā doma bija iedzīta stūrī, un neviens neuzdrošinājās runāt Ciceronam pretī, lai gan daudzi zināja, ka viņam nav taisnība. Vai šeit ir runa par publiskajām bailēm?

Otrs līdzīgs un interesants gadījums ir itāliešu reformatora un dominikāņu mūka Džirolamo Savonarolas lieta. Arī viņš uzbruka savai auditorijai. 1491. gadā, sludinot Florences katedrālēs un draudot draudzei ar Dieva tiesu. Pēc viņa domām, Florences sabiedrība bija kļuvusi netikumīga un šis trūkums bija jālikvidē. Viņš atklāti uzbruka valdniekiem Mediči, kas faktiski finansēja San Marko klosteri, kurā mūks dzīvoja un strādāja. Viņa sprediķi bija naida pilni un lielā mērā atgādināja šodienas ticības fundamentālistu runas. Viņam izdevās uz laiku nodibināt „Dieva valsti“ un padzīt Mediči klanu. Kāpēc viņam izdevās ar naidu panākt savu? Iespējams, tāpēc, ka viņš visu laiku vēstīja it kā Dieva gribu un runāja it kā Dieva vārdā. Mūkam izdevās pārvilkt klausītājus savā pusē, jo viņš runāja ļoti emocionāli. Viņa uzvara bija īsa. Klasiskā retorika apgalvo, ka, uzbrūkot auditorijai, to izrājot un kauninot, nav iespējams panākt savu. Ar naidu balsī nevar pārliecināt par pretējo. Visi šie piemēri parāda, ka emocionāla runa „nostrādā“, ja ir īpaši apstākļi: a) kopīgi draudi, b) auditorijas atbalsts, c) dievišķa iedvesma. Niknais runātājs izsauc auditorijas aizsargreakciju. Labāk klusēt, nevis izcelties un runāt pretim tiem, kas var būt bīstami.

Kurš ir sodīts par emociju izmantošanu publiskajā runā?

Piemēram, ASV prezidents Endrjū Džonsons (Andrew Johnson). Prezidenta nepopulārie lēmumi par ASV dienvidu štatu strauju reintegrāciju noveda pie atstādināšanas balsojuma ASV Kongresā. Divas apsūdzības apgalvoja, ka viņa runas un izteikumi esot agresīvi un radot naidu, necieņu pret apkārtējiem un Kongresu. Ar savu uzstāšanās stilu viņš esot kompromitējis savu prezidenta amatu. Tas nozīmē, ka tika mēģināts radīt robežas emocionālajiem izpaudumiem publiskās runas laikā.

Tātad niknums publiskajā runā nedarbojas. Protams, diktatori izmanto šo paņēmienu, bet viņu mērķis nekad nav bijis kādu pārliecināt. Drīzāk iebaidīt un pakļaut. Tādos gadījumos tiek selekcionēti tikai vajadzīgie fakti, jo, kā uzsvēra Ronalda Reigana (Ronald Reagan) runu rakstītāja Pegija Nonana (Peggy Noonan), „visās publiskajās runās tieši fakti ir tie, kas ietekmē sajūtas un emocijas”. Viņai nepatika lieka emocionalitāte publiskajā telpā. Arī prezidentam, kas bija profesionāls aktieris, nācās samierināties ar to, ka „uzstājoties nedrīkst spēlēt teātri un nav pieļaujamas nekādas plānotas raudāšanas lēkmes”

Grētas Tunbergas runa ANO klimata konferencē bija agresīvas retorikas paraugs. Tajā nebija faktu kļūdu. Viņa skarbi, emocionāli uzrunāja, un visi nesaprata vienādi. No vienas puses, viņa atvēra acis daudziem, kas līdz šim klimata problēmas nebija pamanījuši. Tas, protams, labi. Taču viņa ieguva arī nelabvēļus, kas cenšas noliegt esošās klimata problēmas tikai tāpēc, ka viņiem nepatika Grētas uzstāšanās ekrānā.

Liekas emocijas publiskajā runā var radīt efektus, kas nav plānoti. Tāpēc uzmanīsimies no sašutuma un asarām tribīnē un pārliecības demonstrēšanas bez pierādījumiem.

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina.

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Kad labā slava kļūst svarīgāka par patiesību

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pirms diviem gadiem sākās Me Too revolūcija. Tobrīd  The New York Times publicēja sensāciju par filmu producenta Hārvija Vainstīna (Harvey Weinstein) seksuālo varmācību pret aktrisēm un kino darbiniecēm. Atklātie fakti bija šķebinoši pretīgi, taču varmāka nevis atvainojās cietušajām, bet gan zibenīgi izvērsa uzbrukumus pret visiem, kas mēģināja pateikt patiesību par to kas un kā īsti bija noticis. 

Vainstīna reakcija nav nekas neparasts. Tā rīkojas ietekmīgi vīri arī pie mums. Brīdī kad upuris vai žurnālists atklāj, ka zem slavenas, bagātas un ietekmīgas personas dekoratīvās ārienes slēpjas nelietība un zemiska „āža kāja“, ar kuras palīdzību tiek apkaroti nepatīkamie un nepadevīgie, tiek ieslēgts uzpirkšanas un iebaidīšanas mehānisms. Ar naudas palīdzību tiek nopirkti upura apmelotāji un „melns“ pēkšņi pārdvešas par „baltu“. Taču diezin vai šodien mēs šādiem burvju trikiem lētticīgi noticam.  

Varmācība kā iesakņojusies tradīcija

Gandrīz visi zina, ka aktrises ceļš pie lomas „iet caur režisora gultu“. Tā ir pieņemts. Ja gribi būt slavena, tad proties samaksāt arī graudā. Vairums par šo pieņēmumu parausta plecus, pasmīn un akceptē kā nerakstītu normu. Kā pienākumu. Galu galā – vai tad ir grūti priekšniekam pakalpot seksuāli, ja tāds nerakstīts likums eksistē un līdz šim neviens pretī nav runājis. Viena daļa pat apgalvos, ka šī „senā tradīcija“ patīkot sievietēm, kas šādos procesos tiek iesaistītas. „Dienesta izvarošanas“ entuziasti un atbalstītāji spēj pat argumentēt ar „tradīcijām“ par vācu baronu „pirmās nakts“ tiesībām latviešu zemnieku kāzās dzimtbūšanas laikā un neparko nevēlas novērtēt sieviešu un bērnu izvarošanu kara apstākļos kā uzbrucēju kara noziegumus. Galu galā sievietei ir jāpatīk apkalpot vecis, kuram gribas. Gan pazīstams, gan svešs. Ja viņai tas nepatīk, tad var piespiest ar varu. Tieši tāpat kā to dara Boko Haram islāma teroristu grupējums, nolaupot skolas meitenes seksa verdzeņu darbam vai katoļu priesteri, piespiežot mazos kora zēnus apmierināt viņu seksuālās vajadzības krusta ēnā.

Barbaru sabiedrībā par šo veču vajadzību „izdrāzt kādu“ (kad viņam gribas) neviens nebrīnās un to neapšauba. „Jā, tā tas ir“, – viņi teiks. Vecim vajag –  sievietei jāpakļaujas. Mūsu – civilizētajā sabiedrībā šis aspekts tiek regulēts. Ja sieviete saka: „Negribu“ vai „Nē“, tad tālāk rīkoties nedrīkst, jo viss (kas sekos) skaitīsies varmācība un par to var nākties saņemt sodu tiesā.

Skan loģiski. Tā tam vajadzētu būt. Taču „tā“ nenotiek. Ja sievieti izvaro uz ielas, parka malā, tad viņa varbūt saņemsies un ies uz policiju vai tiesu, lai sodītu varmāku. Taču, ja tas pats notiks darba vietā, skolā, sporta klubā vai mēģinājumu telpā, tad vairums cietīs klusu.

Atceros kādu senu notikumu. Abas ar draudzeni bijām sākušas dziedāt ļoti pazīstamā korī Latvijā. Koncerttūres laikā (Sām salā) visi nakšņojām kādas igauņu skolas zālē un grīdas. Atgriežoties no pastaigas, pamanījām, ka mūsu mantas ir noliktas līdzās galvenajam diriģentam. Tās bija speciāli pārceltas. Tobrīd vēl nezinājām, ka šajā korī pastāvēja tradīcija – jaunajām dziedātājām „jāpārguļ“ ar diriģentu turpat zālē. Tā, lai visi koristi „iesvētīšanu“ var noklausīties. Brīdī, kad tika uzsākta šī savādā kolektīvā izklaide, piecēlāmies un gājām projām. Vai mūs sodīja? Jā, jau nākamajā dienā tika radīti apstākļi, lai es no kora aizietu. Vecākās dziedātājas vēlāk man paskaidroja, ka nekad agrāk neviena neesot protestējusi. Baidoties, ka nepaklausības gadījumā, diriģents izmetīs no slavenā kora. Vai viņām patika šī tradīcija? Nē, nepatika. Tad, kāpēc tā turpinājās un neviens cits pret to nesacēlās? Tāpēc, ka cilvēki ar ietekmi pār citu cilvēku likteņiem, karjeru un iespējām, izmanto savu varu privāto vajadzību apmierināšanai. Ja saulei ir plankumi, tad tāpēc tā nespīd mazāk spoži. Ja ietekmīgam vīram ir vājības privātajā plāksnē, tad tāpēc nemazinās viņa labā slava. Arī tad, ja šīs vājības tiek apmierinātas varmācīgi izmantojot citus cilvēkus. Apkārtējo klusēšanas spirāle ir galvenais garants tam, ka sabiedrībā nosodīs upuri un nepamanīs varmāku ar ietekmi sabiedrībā

Klusēšanas spirāles konvulsijas

Arī Vainstīna lietā viss varēja nogrimt klusumā. Ja kāda no aktrisēm (viena pati!) būtu sākusi sūdzēties policijā, tad būtu palikusi bez lomas un neviens viņai tā arī nenoticētu. Ir pieņemts šādos gadījumos vainot sievietes pašas, kurām svārki bijuši pārāk īsi un uzvedība pārāk izaicinoša. Šo sieviešu vainošanu nācies novērot arī aizvadīto divu gadu laikā. Dažādās valstīs Me Too apsūdzības tika izskatītas tiesā un bieži neguva apstiprinājumu. Daudzos gadījumos vārds nostājas pret vārdu, jo lietišķos pierādījumus seniem seksuālās varmācības aktiem sagādāt ir neiespējami. Bija pat gadījumi, kuru izskatīšanās laikā tiesā, sieviete pēkšņi „atsauca“ savu apsūdzību un paziņoja, ka „visu ir izdomājusi un nekas tāds faktiski nenotika“. Naivi lasītāji tad kārtējo reizi guva apstiprinājumu pieņēmumam, ka „ļaunās“ ir sievietes un veči tikai viņu upuri, nevis otrādi. Ka nekāda „me too“ vispār nav un viss ir izdomāts karojošo, „nejēdzīgo feministu“ karoga ēnā. Vai šādi beidzās arī Vainstīna skandāls ASV?

Apskatīsim notikumu gaitu pēc kārtas. Tātad, 2017. gada 5. oktobrī New Yor Times publicēja savu slaveno rakstu, kas iesāka Me Too kustību pasaulē. Šajā rakstā vairākas sievietes liecināja par pazīstama Holivudas producenta neglītajiem, sistemātiskajiem un pazemojošajiem seksuālajiem uzbraucieniem un izvarošanas aktiem attiecībās ar viņam padotajām. Šīm personām bija dažāds vecums, stāvoklis un laika datējums (kad varmācība notikusi), taču notikumu gaita – tā pati. Tiem, kas vēlas uzzināt kā Veinšteins „to darīja“, var izlasīt šo NYT rakstu. Pēc raksta publicēšanas slavenais producents savu vainu noliedza un sistemātiski sāka uzpirkt visas, kas bija izvirzījušas pret viņu apsūdzības. Liela nauda var panākt daudz. Īpaši tad, ja labā slava ir vajadzīga darbā un to var nopirkt par naudu, kas sver smagāk par patiesību.

Kā īsti viss notika pēc tam

Par to stāsta jaunā grāmata ar nosaukumu „Viņa teica“ (”She said: Breaking the sexual harassment story that helped ignite a movement” (Penguin Press), kuru uzrakstījušas tās pašas žurnālistes, kas uzrakstīja slaveno rakstu The New York Times slejā pirms diviem gadiem (Jodi Kantor, Megan Twohey). Tajā aprakstīts process kā Veinšteins izmantojis juristus, lobistus un dažāda veida viedokļa noteicējus, lai apstādinātu izmeklēšanu un kompromitētu apsūdzības cēlājas. Tiesu sistēma lieliski kalpo bagāta varmākas attaisnošanai. Vispirms viņš liek lietā miljonus, lai panāktu liecinieku klusēšanu. Grāmatā var izlasīt par to, kā Vainstīns slēdza līgumus ar sievietēm, kas bija izvirzījušas apsūdzības pret viņu un par samaksu ir gatavas vai nu klusēt vai arī atsaukt savas apsūdzības. Interesanti, ka nevienā no šiem „darījuma līgumiem“ viņš neatzīst savu vainu notikušajā. Šādi viņam ir izdevies „pārtaisīt“ savu seksuālo varmācību par divu cilvēku privātu attiecību formu.

Interesanti, ka šajā NDA jeb neizpaušanas līgumā (non-disclosure agreements) ir piedalījušās arī sievietes juristes. Tās pašas, kurām bija jāaizstāv cietušās, taču Veinšteins viņām samaksāja vairāk. Kādā intervijā žurnālam W. Līza Blūma (kas sākumā cīnījās par sieviešu tiesībām un pēc tam pārgāja Vainstīna pusē) atzinās, ka „sievietes, kas tika seksuāli vajātas ir tagad kļuvušas par miljonārēm“. Tātad viņām samaksāja par klusēšanu.

Kā publiskajā telpā uzvedās pats Vainstīns? Protams, ka visu noliedza. Ironiski izteicās par sievietēm, kuras bija izvarojis un tēloja, ka nekas nav bijis un viņš vispār nesaprot, par ko ir runa. Taču faktiski, slepeni bija griezies pie Black Cube (kas izmantojot savā detektīvu darbā bijušos Mossad aģentus), lai savāktu visa veida kompromitējošu informāciju par sievietēm, kas izvirza pret viņu apsūdzības. Pēc tam turīgais producents, kopā ar Līsu Blūmu, izmantoja melnā PR pagrīdes biroja pakalpojumus, lai nomelnotu šīs sievietes un kompromitētu sabiedrības acīs. Paralēli Vainstīns uzsāka savas labās slavas spodrināšanas akcijas, nopērkot vairākos medijos apmaksātas intervijas ar sevi, kurās viņš tēlo cīnītāju par sieviešu tiesībām. Pēc tam tika dibināts pat Vainstīna fonds dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Kā tas varēja notikt

Iespējams, ka vainīga ir mūsu klanīšanās amatiem un milzīgais respekts pret populāru cilvēku, kas atrodas varas pozīcijā. Slava un popularitāte rada visatļautības sajūtu. Proti – slavenais producents varēja atļauties to, kas parastam kungam šķiet neiespējama bezkaunība.

Tikšanās ar pazemošanai paredzētajām aktrisēm un māksliniecēm parasti notika viesnīcas istabā. Viņa līdzstrādnieki regulāri sistematizēja izmantošanai paredzēto sieviešu sarakstu ar kodēto nosaukumu „HV draugi“. Tie paši asistenti apgādāja viņu regulāri ar erekciju nodrošinošām zālēm, injekciju formā. Visi zināja kā „kungs“ dara. „Pieņemšanas“ laikā pie viņa tika atvesti upuri, kurus viņš sagaidīja tērpies atpogātā halātā kails. Pamazām, gadiem ritot viņa uzvedība kļuva pat patoloģiska. Taču neviens no līdzstrādniekiem neiebilda. Vēl vairāk – no viņa sāka baidīties. Vienlaikus viņš dāvināja lielus līdzekļus Hilarijai Klintonei un ar viņus saistītām organizācijām, senioru grupām (Planned Parenthood) un publiski trokšņaini cīnījās par gados vecāku aktrišu tiesībām tikt pie lomām. Vadošajos amatos savā uzņēmumā viņš iecēla sev lojālas sievietes. Viss izskatījās lieliski. No malas. Viņš pat piedalījās feministu maršos Jutā, uzmaucot galvā simbolisko feministu adīto micīti.

Kā to vērtēt? Šī ir ļoti tipiska vainīga cilvēka atbildes reakcija publiskajai telpai. Viņš nevis runā par lietu un atbild par savu rīcību, bet ķeras pie plakātiskiem aģitācijas gājieniem. Novēršot uzmanību no galvenā – sava nozieguma. Pozicionējot mediju telpā sevi „labo cilvēku“ kategorijā.

Kā tas var būt, ka izvarotājs tēlo feministu? Jā, tas var būt. Tēlot nav grūti, jo izlikšanās nepieprasa pieņemt sev neraksturīgus uzskatus, bet tikai liekuļot, ka viņam šādi uzskati it kā ir. Valsts mantas zagļi mēdz ziedot publiski bērnu sportam un ar šo tēlot labos tēvočus. Spēļu baroni mēdz būvēt izstāžu zāles un izlikties par mākslas mecenātiem un atbalstītājiem. To sauc par labās slavas spēli. Ja esi izdarījis ko sliktu un tev pietiek naudas nopirkt upuri vai medijus, tad krauklis sāk dziedāt lakstīgalas balsī un pavasaris var iestāties decembra vidū.

Respektīvi – neiespējamais kļūst šķietami iespējams.

Metoo sekas

Me Too kustība dažādās valstīs izskanēja atšķirīgi. Taču neraugoties uz neveiksmēm, ir noticis pats svarīgākais. Sabiedrība ir pamanījusi šo problēmu un varmākam vairs neizdodas ērti un ātri pārtaisīt upuri par vainīgo. Pats galvenais, ka upuri uzdrošinās sākt stāstīt par to, kas ir noticis. Ir novilkta robeža, kas vairs nav pārkāpjama. Varmākas maniakālā cīņa par savu labo slavu, protams, turpinās. Taču samaksātā nauda un nopirktā klusēšana vairs nav pielīdzināma uzvarai tiesas procesā. Tā kā mēs to mēdzām uztvert agrāk. Tagad to var ieraudzīt kā izdarītās nelietības pagarinājumu, kas apstiprina vainas sastāvu.

Nauda vairs neatļauj nopirkt labo slavu.

Kurš pateica, ka „karalis ir kails“, un kas pēc tam notika

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pazīstamajā Andersena pasakā mazs bērns vienīgais uzdrošinās publiski pateikt, ka karalis staigā kails. Pieaugušie liekuļo un melo, ka redz un novērtē ķēniņa grezno apģērbu, kura faktiski nemaz nav. Līdzīgi noticis arī tagad. Nepilngadīga zviedru „Grietiņa“ skaļi un nežēlīgi paziņoja ANO sesijā, ka planētai draud klimata katastrofa un klātesošie (politiķi un diplomāti) ir pie notikušā vainīgi. Tas tika pateikts emocionāli spēcīgi un skarbi pārmetoši.

Viņa neziņoja neko jaunu. Zinātnieki šo slēdzienu bija jau publicējuši. Mēs visi zinājām, tikai izlikāmies to neredzam. Par ko tad satraukums? Par to, ka mazā meitene ir iekustinājusi bērnus un jauniešus protesta demonstrācijām visā pasaulē? Miljoniem cilvēku tagad (pa piektdienām) iziet ielās Tallinā, Honolulu vai Sidnejā, lai paustu savu solidaritāti meitenes paustajām idejām. Tām pašām, kuras zinātnieki atklājuši un publiskojuši. Kāpēc Grētai izdevās tas, kas dabas un klimata ekspertiem neizdodas jau pārdesmit gadus? Proti – pievērst uzmanību klimata krīzei, kas lielā mērā ir paša cilvēka izraisīta? Par to arī šis stāsts.

Grēta nepatīk Trampam, Putinam un latvju večiem 50+

Grēta pieder to meiču kategorijai, kas neatļauj sevi samazināt. Arī pie mums Latvijā šī „samazināšanas kaite“ ir ļoti populāra. Ja pie horizonta parādās kāds gudrāks, talantīgāks un viedāks par pašu, tad nekavējoties iedodas skauģi-samazinātāji ar „pazemojuma āmuriņiem“ rokās, kas publiski noliedz atnācēja labās un cēlās īpašības. Mēģinot viņu samazināt zem sava standarta.

Šajā gadījumā Grēta ir ļoti satraukusi bagātus, turīgus un gados pavecus vīriešus. Tādus, kas varētu būt meitenes tēvi vai vectētiņi. Tieši šie cilvēki ir ļoti sašutuši par to, ka maza zviedru meitene atļaujas neievērot hierarhiskas uzvedības normas un runā pretī ietekmīgiem pieaugušajiem publiski. Pauž neērtas idejas un pie viena arī – slikti izskatās (neesot smuka un piemīlīga) un vēl pie kam – esot „galīgi slima“. Šeit mēs redzam ļoti tipisku kungu uzvedību, kas raksturīga arī mūsu vidū. Ja ienācējs ir zēns vai vīrietis, tad apspriež viņa rīcību un idejas. Ja meitene vai sieviete, tad izskatu, manieres, ģimeni (vai ir precējusies, vai ir bērni!) un apģērbu. Arī šajā gadījumā Grēta nepatīk galvenokārt kungiem, jo nav piemīlīga. Neatbilst viņu standartiem. Starp citu, mēs nekad taču neteiksim, ka jaunais teātra direktors ir par vecu, slikti ģērbts, ar šķidriem matiem, taukiem uz vēdera un redeļainiem zobiem. Tātad – neder darbam teātrī. Nē, tā mēs neteiksim. Tā nav pieņemts. Nav pieklājīgi. Mēs arī nesāksim pārbaudīt, vai viņam ir bērni un no kurām sievām tie nāk. Taču, ja par direktori sāks pretendēt sieviete, tad visi šie sadzīves testa pazemojošie pārbaudījumi viņai būs jāiztur nekurnot. Tas skaitīsies normāli.

Samazināšanas loģika

Pastāv pieņēmums, ka meitenes un sievietes saprot mazāk nekā zēni un vīrieši. Tāpēc viņas nedrīkst pamācīt citus nedz politikā, nedz baznīcā. Nedrīkst pat paust savas domas, jo tādu sievietēm nedrīkst būt. Par uzdrošināšanos ir jāsoda. Tā, kā tika sodīta meitene Malāla no Pakistānas, kura vēlējās iet skolā un par to tika smagi ievainota ar šaujamieroci. Tagad publiska samazināšanas eksekūcija norisinās pret zviedru meiteni Grētu, kas cenšas pievērst pasaules uzmanību briestošajai klimata katastrofai. Nedrīkst un viss. Puiši un veči tā nolēmuši, jo tikai viņi ir svarīgi, galvenie, visu saprot un visu nosaka. Viņas neskaitās piemērotas gudru un svarīgu ideju paušanai. Taču, ja šo pašu ideju būtu paudis puika vai vecis, tad viss būtu kārtībā.

Pirmā šo aizspriedumu saprata franču rakstniece Žorža Sanda, kas izvēlējās vīrieša pseidonīmu, lai paustu savas idejas avīzēs un žurnālos. Viņa zināja, ka sievietes ir pieņemts neņemt par pilnu. Taču idejas un domas, kuras Sanda pauda, bija svarīgas un nozīmīgas visai Francijai. Izrādās, ka pa šiem 200 gadiem nekas daudz nav mainījies.

Kamēr Grētu mēģina iedzīt zemē ar vietēja kalibra āmuriņiem, es tomēr atgādināšu, ka viņa nav par jaunu svarīgu ideju paušanai. Arī Žanna d’Arka (Jeanne d’Arc) bija 16 gadus veca brīdī, kad veda savu armiju kaujā. Malāla Jūsafzaja (Malala Yousafzai) bija 17 gadus veca brīdī, kad saņēma Nobela Miera prēmiju. Arī Anna Franka (Annelies Marie Frank) tieši šajā vecumā uzrakstīja savu slaveno grāmatu, pirms gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē Bergenā – Belsenā. Tātad Grēta nav par mazu lielām idejām.

Iespējams, ka šajā jaunu ideju publiskās noniecināšanas procesā, kuru varam novērot šonedēļ (to pauž arī daži Latvijas mediji un politiķi), varam saskatīt klasisku jaunas idejas dzimšanas situāciju publiskajā telpā. Šādi vienmēr piedzimst jaunas idejas, kas pieprasa rīcību un pārmaiņas. Grēta nav radījusi savu pārliecību pati. Viņa pauž zinātnes jau atklāto un skaļi par to paziņo mums visiem no ANO tribīnes. Par kaitīgo izmešu, globālās sasilšanas un citu konstatēto, izmērīto un pierādīto problēmu eksistenci. Iespējams, ka daudziem negribas to dzirdēt. Nevar izslēgt, ka esošā un dominējošā viedokļa noteicēji šādi pelna naudu, ekspluatējot dabas resursus. Viņiem savam mūžam svaiga gaisa un ūdens pietiks.

Tas nozīmē, ka šajā gadījumā konflikta būtība starp Grētas noliedzējiem un atbalstītājiem ir veca un klasiska sadursme, kuru varēja novērot cīņā par sieviešu tiesībām balsot vēlēšanās, cīņā pret aparteīdu un koloniālismu u.tml. Vispirms tiek ignorētas jaunas, vērtīgas idejas. Pēc tam izsmieti un nomelnoti idejas nesēji kā slikti cilvēki un visbeidzot viss tiek akceptēts un pārmaiņas veiktas. Neviens vēlāk vairs neatceras, kā īsti tas viss notika.

Lasot un uzklausot pieaugušu cilvēku sašutumu par Grētu, mani neatstāj savāda déjà-vu sajūta.

Jo nīdēju sašutums robežojas ar apsēstību. Meitene tiek saukāta ar psihiski slimu cilvēku, pilnīgi nepamatoti. Tiek dēvēta par fanātiķi – atkal nepamatoti. Tiek novērtēta kā „traka“ un “ļauna“. Tāpēc, ka spēj emocionāli spēcīgi un pārliecinoši paust savu nostāju publiski. Savādi, ka sievietēm, kas cīnās par savām tiesībām sabiedrībā, katrā vēstures periodā jāsaskaras ar līdzīgu attieksmi pret sevi: gan sufražistēm, kas cīnījās par sieviešu tiesībām vēlēt vēlēšanās, gan šodienas aktīvistēm, kas pieprasa abortu pretiniekiem pieprasīt arī no vīrieša atbildību par vēl nedzimušo bērnu. Visos gadījumos notiek viens un tas pats – trakas, dullas, ārprātīgas un nepieskaitāmas.

Kas tad sievietei būtu jāzina šodienas sabiedrībā? Kā viņai jāuzvedas, lai patiktu? Lai tiktu akceptēta? Jāatzīst, ka arī šodien valda tā pati patriarhālā standarta loģika: sieviete vai meitene ir otrais dzimums, kurai savu domu nedrīkst būt. Vienīgā to misija un uzdevums ir izpatikt vīrietim un būt viņam pazemīgi patīkamai.

Tā tas notiek joprojām 2019. gadā arī pie mums Latvijā. Meičas, kuras nav ieinteresētas atbildēt glaimojoši un nevēlas nevienam pakārtoties, veic patriarhālās sabiedrības nāves grēku – neizpilda sev ierādīto lomu. Ja tā notiek, tad soda brigāde publiskajā telpā sāk linčošanu zem seksualitātes zīmes. Ja Grēta nepakļaujas un viņai ir savas idejas, tad tiek atriebts ar vecajiem un pārbaudītajiem izlēcēju nomelnošanas mehānismiem. Proti – visas izlēcējas ir nesievišķīgas feministes, seksuāli neinteresantas, nespējīgas, neglītas, nevajadzīgas un slimas muļķes. Ar to tiek paziņots arī visām pārējām meitenēm un sievietēm – ja uzvedīsies šādi, tevi arī iemīdīs dubļos.

Psiholoģijas studijās ir jau sen zinātniski noskaidrots, ka sieviete nedrīkst būt dusmīga un publiski kādam ko pārmest. Jēlas universitātes profesore Viktorija Breskola (Victoria L. Brescol) savā studijā par sieviešu uzvedības efektiem vadošajās pozīcijās (”Can an Angry Woman Get Ahead”) pierāda, ka sievietes emocionāli spēcīgs vēstījums grauj tradicionālās dzimumu lomas, kas ir pieņemtas mūsu sabiedrībā. Sievietes dusmas un naids ir tabu publiskajā telpā. Ja kāda sieviete pārkāpj šo normu, tad viņu novērtē kā nesievišķīgu, neglītu, neinteresantu. Daudzos gadījumos šādai sievietei kungi piedāvās pat savus seksuālos pakalpojumus, „lai nomierinātu“. Pateicoties mākslīgi izveidotajam pieņēmumam, ka visas sievietes kļūst niknas tikai tad, ja nav apmierinātas savā dzimumdzīvē. Šis patriarhāta pieņēmums ir zinātniski nepamatots. Tam nav nekāda sakara ar sievietes intelektuālo aktivitāti. Taču to lieto un turpina izmantot tad, kad nav vairs loģisku argumentu pret meiteni vai sievieti, kura kaitina, nepatīk vai traucē.

Lai Grētai izdodas iesāktais

Amerikāņu antropoloģe Margareta Mīda (Margaret Mead) savulaik konstatēja, ka nekad nevajag šaubīties par nelielas entuziasma pārpilnu līdzpilsoņu grupiņas aktivitātes efektu iespējamību. Tikai šādi ļaudis un šāda aizrautība var ko pārmainīt mūsu sabiedrībā. Tagad šī grupiņa ir sasniegusi gigantiskus apmērus, jo tieši bērni un jaunieši saprot labāk, kas notiek. Viņi redz, ka vecāki un vecvecāki ir izsaimniekojuši mūsu planētu. Viņu mūžam var nepietikt svaiga gaisa un dzidra ūdens.

Grēta ir pateikusi, ka „karalis ir kails“ jeb klimata pārmaiņas notiek (skat IPCC ziņojumu). Tagad atliek noskaidrot, vai ir iespējams ko darīt, lai, piemēram, pēc 80 -100 gadiem jūras līmenis tomēr nepaceltos metru augstāk, nekā tas ir šodien. Lai neturpinātos sausuma viļņi un tiem sekojošie postošie mežu ugunsgrēki vasarās un plūdi ziemās.

Klimata nozīme cilvēka dzīvē ir bijusi noteicoša. Ja palūkojamies pagātnes spogulī, tad redzam nogrimušo Atlantīdu ar visu Rungholdtas ostu, kuras baznīcu torņi turpina zvanīt (vētrām tuvojoties) zem ūdens arī šodien.

Civilizācijas neizdzīvo klimata pārmaiņu rezultātā. To pierāda vēsture, kad klimata krīzes bija galvenās karu un badu izraisītājas. Vai pašreizējie soļi klimata krīzes novēršanai ir pietiekami? Protams, nav pietiekami. Jaunākajā IPCC ziņojumā, kuru pašlaik publisko Grēta, ir pierādīts, kā mūžīgajā sasaluma zonā kūst ledāji, okeāna ūdens temperatūra ceļas, fauna samazinās par 15-20 %, gaisa temperatūra turpina dramatiski celties tieši planētas ziemeļu zonās, veidojot ciklonus un vētras. Ūdens līmenis periodā no 2005. līdz 2015. gadam ir cēlies par 3,6 mm gadā, kas ir 2,5 reizes straujāks process, nekā tika novērots periodā no 1901. līdz 1990. gadam. Turpmāk ūdens līmenis celsies vēl straujāk (40 – 71 cm), un šis process ir cieši saistīts ar kaitīgo izmešu apjomu pieaugumu atmosfērā.

Vai mēs varam ko darīt? Jā, varam. Paldies Grētai par trauksmes zvanu, kas ierosināja mūs visiem izlasīt zinātnieku atklāto, saprast ziņojuma jēgu un izlemt, kā rīkoties tālāk.

Lai iekustinātu sabiedrību, ir vajadzīgs drosmīgs bērns, kas pasaka to, ko redz.

Pēc tam viss notiks. Tā, kā tam jānotiek.

Dzīvoklis jaunam cilvēkam un senioram. Vai eksistē taisnīgs nodrošinājums?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pierastais zemnieku dzīves modelis, ka dzimtās mājas dod pajumti visai ģimenei, jau sen beidzis eksistēt. Jaunie cilvēki vēlas dzīvot atsevišķi. Viņi grib dzīvokli sev. Kādas ir iespējas dažādās valstīs šajā virzienā? Vai citur valsts palīdz jaunajiem ļaudīm tikt pie savas mājvietas brīdī, kad istabiņa pie vecākiem vai savs stūris kopmītnes istabiņā vairs nav pieņemams tālākās dzīvošanas modelis?

No tēva mājas līdz septiņām pēdām kapos

Cilvēka dzīve ir daudzveidīga. Mājvietas tāpat. Reiz, apmeklējot ievērojamo valodnieci un lingvisti Valentīni Lasmani viņas jaunajā dzīvoklī (vienā no Stokholmas priekšpilsētām), nācās noklausīties interesantu atziņu. Proti – cilvēkam dažādās dzīves situācijās esot nepieciešama atšķirīga dzīves telpa. Sākot ar bērnistabu vecāku mājās, kurā mums pieder savs spēļu stūrītis, un beidzot ar “septiņām pēdām kapos”. Sava mūža laikā cilvēks izejot cauri dažādām telpām un mītnēm, kas viņam esot nepieciešamas.

Pēc aiziešanas no vecāku pajumtes jaunais cilvēks meklē savējo privāto pajumti. Lielākā daļa īrē dzīvokļus no saimniekiem. Kolektīvi vai pa vienam. Pēc tam, satiekot otru pusīti, tiek mēģināts tikt pašiem pie sava dzīvokļa. To īrējot vai iegādājoties. Pēc tam piedzimst bērni un ģimene tiecas iegūt savā pārvaldījumā privātmāju, kurā bērniem iespējams vairāk “dzīvoties pa āru”, un lai skolas nav tālu. Kad bērni izauguši un izlido no vecāku pajumtes, lielās telpas kļūst par plašām. Tad tiek meklēts atbilstošs dzīvoklis mūža nogales pavadīšanai, iespējami tuvu transportam un veselības aprūpes sistēmai. Visbeidzot mūža māja kapos.

Šo ļoti sarežģīto ceļu katrs pilsētnieks savā mūža laikā pārvar atšķirīgi. Tas nozīmē, ka tikai retais no mums iegādājas dzīvokli un izmanto to visu mūžu. Dzīvokļu būs daudz un pārcelšanās būs vairākas.

Jau tagad skaidri redzams, ka valsts dzīvokļu tirgus nav atbilstošs iedzīvotāju vajadzībām. Pie mums tiek piedāvāta tikai pirkšanas iespēja.

Šāda pieeja tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Īres dzīvokļu tirgus pagaidām aptver tikai “sociālās mājas” un nav plaši pieejams jauniem cilvēkiem, veciem cilvēkiem vai jaunām ģimenēm, kas atrodas ceļā pie sava mītnes modeļa izveides.

Ja reiz ir tik daudz cilvēku, kuru noteikti dzīves posmi pieprasa atrast dzīvesvietu pilsētā uz laiku (2 -10 gadiem), tad kāpēc mūsu valstī nav pietiekami plaša, augsta standarta un ērti izmantojama īres dzīvokļu sektora? Valsts, pašvaldību vai privātā pārvaldībā, kas paredzētu atlaides vientuļajiem vecākiem, jauniem cilvēkiem, kas meklē savu vietu dzīvē, un senioriem, kas nevēlas vairs šķūrēt ziemā sniegu savas privātmājas pagalmā. Man nav saprotams, kāpēc puse no valsts dzīvokļu tirgus nav augsta standarta īres nami. Rezultātā pastāv tikai divas iespējas: a) vai nu pērc katru reizi jaunu dzīvokli (atbalstoši prasībām attiecīgajā dzīves periodā), vai arī b) maksā īres maksu privātajiem īpašniekiem, kas prot šādi “uzvārīties” uz studentu, vientuļu cilvēku un citu maznodrošinātu iedzīvotāju rēķina.

Kā valsts palīdz citur?

Lai palīdzētu jauniem ļaudīm iegādāties savu pirmo dzīvokli, tiek izmantotas nodokļu atlaides, izdevīgi aizdevumi vai valsts pabalsti.

Piemēram, Francijā jauni cilvēki var saņemt pirmā mājokļa iegādei bezprocentu aizdevumu PTZ (Prêt à taux zéro). Īpaši tad, ja dzīvoklis tiek pirkts lielpilsētu zonā. Pirmā iemaksa 20-40% no pirkuma summas un atmaksas laiks 25 gadi. Valsts var piešķirt pabalstu arī iegādātā dzīvokļa remontam. Lai iegūtu šādas privilēģijas dzīvokļa iegādē, ir jāpierāda, ka pēdējo divu gadu laikā pircējs ir bijis bez pastāvīgas dzīves vietas. Vēl tiek pieprasīts ģimenes kopējais ienākumu līmenis, kas nedrīkst pārsniegt noteikto standartu.

Lielbritānijā sava pirmā dzīvokļa pircējs var pieprasīt valsts pabalstu 25% apmērā. Kas pievienojami klāt iekrātajai summai (programma «Help to Buy»). Maksimālais valsts pabalsta lielums šeit ir 3000 sterliņu mārciņas. Ja tiek pirkts jauns, tikko uzcelts dzīvoklis (virs 600 000 mārciņām), tad jaunie pircēji var pieprasīt bezprocentu aizdevumu piecus gadus. Tas nozīmē, ka valsts pabalsts šādos gadījumos veido 20% no pirkuma summas provincē un 40% Londonā. Pirkšanas startam nepieciešami vismaz 5% pirmās iemaksas veidā. Ja jaunajam cilvēkam nepietiek naudas visa mājokļa iegādei, tad ir iespējams pirkt 25 -75% no iecerētā mājokļa («shared ownership»), maksājot īri par pagaidām nenopirkto mājokļa daļu.

Kanādā jauniešu mājokļu programma («The First-Time Home Buyer Incentive») stājās spēkā tikai šogad. Arī tur iespējams iegūt valsts pabalstu tiem, kas iegādājas savu pirmo mājvietu. Tātad 5%, pērkot lietotu nekustamo īpašumu, un 10%, iegādājoties jaunu, nesen uzceltu dzīvokli. Taču arī šajā darījumā tiek ņemts vērā ģimenes kopējais ienākums, kas nedrīkst pārsniegt 120 000 Kanādas dolāru.

Somijā visi maksā nodokli 2-4% par savu nekustamo īpašumu, to iegādājoties. Jaunieši, kas pērk savu pirmo mājokli, šo nodokli var nemaksāt. Pastāv iespēja arī panākt aizdevuma procentu redukciju par ¼ daļu. Pirmā iemaksa vismaz 4%, skaidrā naudā. Tas nozīmē, ka par 40 kvadrātmetru dzīvokļa iegādi Helsinkos jaunajam pircējam nepieciešama pirmā iemaksa 8000 eiro, bet citās valsts pilsētās 3000 eiro apmērā.

Vācijā ir mazāk atbalstu šādiem pirmās mītnes pircējiem. Te iesaka krāt, un tas prasa laiku. Birokrātija ap pirmā mitekļa iegādes atlaidēm ir iespaidīga. Tas nozīmē, ka jaunam cilvēkam Vācijā ir grūti iegādāties savu pirmo dzīvokli, jo nav pretimnākšanas no valsts puses. Lai iegādātos dzīvokli, ir jābūt pirmajai iemaksai vismaz 30% apjomā no dzīvokļa kopējās vērtības. Lieli izdevumi rodas, arī pārdodot iegādāto dzīvokli, iekams tajā nodzīvoti vismaz 10 gadi (tā saucamais spekulanta nodoklis). Vācijā vispār neskaitās glīti aizņemties. Cilvēkiem ir jākrāj nauda gan mājoklim, gan automašīnai. Kārtīgs cilvēks visam sakrāj pats. Tā ir pieņemts. Taču Berlīnē jaunam cilvēkam piedāvās lieliskas īres dzīvokļu iespējas. 2/3 iedzīvotāju tur dzīvo īres dzīvokļos, kas Latvijā (Rīgā) vispār nav iespējams.

Studentu, senioru un kolektīvie dzīvokļi

Ja reiz esam nonākuši pie secinājuma, ka noteiktā dzīves periodā cilvēkam ir nepieciešama mājvieta “uz laiku”, tad būt tikai loģiski sagaidīt šāda piedāvājuma uzplaukumu arī pie mums Valmierā, Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī.

Izplatītākā šādu “noteikta laika dzīvokļa” forma ir studentu dzīvokļi. To vienmēr ir par maz. Piemēram, Stokholmā šādu dzīvokli iegūt ir vesels varoņdarbs, jo neskaitāmi jaunie cilvēki stāv dzīvokļu rindā un ir spiesti pārcelt studiju sākumu tieši mitekļa trūkuma dēļ. Viens šāds studentu dzīvoklis Stokholmā (Solnā), 20 kvadrātmetru liels (tiešais, nepastarpinātais kontrakts ar izīrētāju), maksā 6500 SEK jeb 609 eiro mēnesī. Students saglabā līgumu tikai studiju laikā. Pēc augstskolas beigšanas dzīvoklis jāatstāj. Tā kā dzīvokļi maksā tik dārgi, daudzi jaunieši atsakās no studijām augstskolā un turpina dzīvot vecāku pajumtē. Jauniešiem arī nepietiek naudas jauna dzīvokļa iegādei. Aptaujas rāda, ka 2/3 zviedru jauniešu ir spiesti lūgt ekonomisku palīdzību saviem vecākiem pirmā dzīvokļa iegādei. Sakrāt naudu paralēli studijām esot neiespējami.

Kolektīvās dzīvošanas nams Zvedrijā (2019)

Tas nozīmē, ka ir akūti nepieciešami lētāki, laba standarta īres dzīvokļi jauniešiem un senioriem, kuriem nav vajadzības investēt jauna mājokļa iegādē. Viens no interesantiem projektiem ir tā saucamās kolektīvās mājvietas. Te netiek runāts par padomjlaika komunālajiem dzīvokļiem, kad vienā dzīvoklī mitinājās daudzas ģimenes, izmantojot vienu un to pašu virtuvi un sanitāro mezglu. Jēdziens “kolektīvās mājas” rietumos radās 1968. gada protestu laikā. Tas nozīmē, ka tiek būvētas mājas ar kolektīvajām lielajām virtuvēm pirmajā stāvā, kuras iedzīvotāji var izmantot, ja rodas vajadzība (mazās virtuvītes eksistē katrā dzīvoklī). Tas nozīmē, ka katram īrniekam ir savs dzīvoklis, taču eksistē vairākas koplietojuma telpas sociālajai dzīvei. Pašlaik šie mājokļi tiek veidoti “ekoloģiskajai dzīvošanai”, kad kaimiņi kopējiem spēkiem nodrošina ekoloģisku atkritumu izvešanu, saules bateriju izmantošanu un citu atvieglojumu ieviešamu. Protams, ne katrs no mums ir spējīgs pārcelties uz dzīvi “kolektīvā”, taču ir ļaudis, kas jūtas vientuļi (studenti, pensionāri), kas ļoti labprāt vēlas just (sev līdzās) labvēlīgā kaimiņa plecu. Diskusijas par šādu mājokļu izveidošanu turpinās arī patlaban, un rindas uz šiem īres dzīvokļiem Ziemeļvalstīs ir diezgan garas. Ar šīs idejas realizējumu var iepazīties, un priekšrocības ir šādas: nav jāgatavo ēst pašam katru dienu, līdzās ir kaimiņi, kas visbiežāk kļūst par draugiem, dzīvot iznāk lētāk, jo daudzus pakalpojumus pērk kolektīvi.

Kaimiņi kopīgi tīra telpas, pieskata dārzus, pieejamas viesību telpas, lielas virtuves, veļas mazgātavas u.c.

Taču atgriezīsimies pie jauniem cilvēkiem un viņu pirmās mājvietas. Savs nams – sava pils nav lielpilsētas norma. Dzīve ievieš mūsu ikdienā korekcijas. Ir pienācis pēdējais laiks ieviest arī Latvijā dažādus jaunus mitekļu veidus. Arī tādus, kas nav jāpērk vai jāīrē no saimniekiem ar sulīgu uzcenojumu.

Dzīvokļu piedāvājums valstī nedrīkstētu būt tikai un vienīgi biznesa projekts privātīpašniekiem. Vienkārši tāpēc, ka tiesības uz jumtu virs galvas ir ikviena cilvēka eksistences priekšnoteikums. Taisnīgā sabiedrībā šīm iespējam jābūt dažādi nodrošinātām.

%d bloggers like this: