Лиеноша диввалодиба jeb čurājošais puisēns Rīgas domē

Speciāli TVnet 

 

curajosais-puisens-rigas-dome

Fotomontāža Toms Ostrovskis, TVNet

 

«Cenzūru varēja realizēt arī ar alfabēta palīdzību. Poļu sacelšanās rezultātā tika nolemts Lietuvā un Latgalē pastiprināt rusifikāciju, tāpēc sāka pievērsties iespējām nomainīt latīņu burtus latviešu valodā pret kirilicu. Ar 1865. gada 6. septembri bija aizliegts izdot grāmatas latviešu valodā ar latīņu burtiem. Tipogrāfijām pavēlēja iznīcināt latīņu burtus /../ taču krievu cenzūras ierēdņiem neizdevās ieviest kirilicu Latgales rakstībā. /../

Tā radās vairāki krājumi, kas tika izdoti latviešu valodā ar kirilicas burtiem (Латвешу – креву календарис, 1867 – 1875) taču bez panākumiem. Iedzīvotāji šīs grāmatas nepirka. Sekoja masu kratīšanas, un cara ierēdņi centās iznīcināt visas grāmatas, kas bija rakstītas ar latīņu burtiem latviski. Iestājās grāmatu bads. Strauji attīstījās latgaļu rokrakstu literatūra /../ Šo literāro aktivitāti, iekļauties primitīvā rokrakstu formā spieda krievu administrācijas politika, kas Latgalē, tāpat kā vairākos citos impērijas reģionos, bija vēl nežēlīgāka nekā birokrātiski organizētā cenzūra» (1; 28. – 33. lpp.).

Vai tagad 2017. gadā vēsture atkārtojas? Vai Latvijā esošās organizācijas, kuru mērķis un uzdevums ir «krievu pasaules» ietekmes nostiprināšana krievu diasporas valstīs (tostarp arī Latvijā, kur ir proporcionāli vislielākais krievvalodīgo skaits no visām ES valstīm), panāks savu? Vai mēs atkal kļūsim par Krievijas impērijas nomali un finālā mūsu alfabētu tomēr nomainīs uz kirilicu? Tādas pārdomas rodas, vērojot Latvijas lielākā politiskā spēka «Saskaņa» aktivitātes 21. gadsimta komunikācijas formās.

Latvijas krievi nav apdraudēta minoritāte

Nezinu, vai vairums no mums vēlas latviešu valodas pāreju uz kirilicu tagad – 150 gadus pēc carisma pirmajiem latviešu alfabēta rusifikācijas mēģinājumiem. Šaubos, vai daži no mums ir gatavi akceptēt arī nākamo soli – atkārtot «iekļaušanos» putinistu impērijā ar valodas tramplīna palīdzību. Taču izslēgts tas nav, jo lienošā rusifikācija ar tās pirmo soli divvalodību lēni, bet noteikti iespiežas Rīgas un Latgales publiskajā telpā, kur krieviski runājošo iedzīvotāju kontingents ir visblīvākais. Kad krieviski runāt būs formāla un neformāla norma visur, tad pievienošanās «krievu pasaulei» būs tikai tehnikas jautājums.

Kremļa ideologi uzskata, ka «krievu pasaule» ir pārnacionāls veidojums, kas sastāv no Krievijas, krievu diasporas ārvalstīs un citu t.s. krievvalodīgo cilvēku kopienām, kuras par savu kultūras un garīguma centru uzskata Krieviju. Būtiski, ka «krievu pasaules» teorētiķi uzsver ne tikai krievu valodu, bet arī specifisku – krievisku domāšanas veidu kā «krievu pasaules» metafizisku vienotāju2. Tāpēc nepārsteidz, ka Latvijas Krievu kopiena jau atkal pieprasīja leģitimēt krievu valodu Latvijā un atgādināja, ka pirms pieciem gadiem (referenduma laikā) aptuveni ceturtā daļa iedzīvotāju esot vēlējušies nodrošināt krievu valodai Latvijā valsts valodas statusu. Lai gan faktiski iniciatoru īstais mērķis, manuprāt, ir pievilkt Latviju pie Krievijas provinces statusā, formāli tiek manipulēts ar «konvencijām», «minoritātes aizsardzību» utt. Pat ronis, kas tikko izskalots no jūras, saprot, ka krieviski runājošie Latvijas iedzīvotāji nav «sāmi» vai «tornedālieši», kuru tautiskās saknes atņem latviešu noteicošais vairākums vai viņu valodu saplosa Latvijas pamatnācija. Tas ir absurds.

Tepat līdzās – «rokas stiepiena attālumā» ir Pleskava un lielā Krievija. Latvijas valsts uzturētais Lattelecom katru vakaru piedāvā krievu TV, un Latvijas televīzija grasās dubultot piedāvājumu krieviski. Nekas un nekādā veidā neapdraud krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus nedz valodas kompetences, nedz etniskās identitātes virzienā.

Visi Latvijas krievi, sevišķi tie, kas ir gājuši Latvijas skolās pēcpadomju laikā, un pat tie, kas mācījās krievu skolās padomju laikā, ir mācījušies latviešu valodu un spēj sarunāties latviski. Pirms vairākiem gadiem veikts TNS socioloģisks pētījums liecināja, ka toreiz tikai 3% no visiem Latvijas cittautiešiem nespēja saprast mediju vēstījumus latviešu valodā.3 Šogad šis cipars droši vien būtu tuvu nullei. Tātad Rīgas šefa Nila Ušakova demonstratīvā komunikācija ar Latvijas sabiedrību ne tikai Latvijas valsts valodā, bet paralēli arī krievu valodā ir nevis praktiska nepieciešamība, bet gan politisks žests, kas liek atgriezties padomju laika divvalodības laikā, kad ar šā jēdziena palīdzību tikai veikta apzināta rusifikācijas politika. Neveikli aizbildinoties, ka ne Facebook, ne Twitter nav Latvijā reģistrētas sociālās komunikācijas platformas, viņš uzskata, ka tas viņam un partijai «Saskaņa» dod morālu un juridisku pamatu īstenot izaicinošu komunikāciju ar Latvijas valsti, vēršoties pret tās pamatu – latviešu valodu.

Latvijai lojālie krievi nepieprasa, lai valsts un pašvaldību amatpersonas ar viņiem komunicētu viņu dzimtajā valodā, jo viņi saprot, ka latviešu valoda ir viens no šīs valsts fundamentiem un tāpēc tā ir jāaizstāv. Krievu valoda pārstāv gigantisku kaimiņvalsti un iznīkšana tai nedraud arī tad, ja latviešu valoda Latvijā vēl ilgi būs un paliks vienīgā valsts valoda. Taču otrādi gan var notikt. Latviešu valodu stiprina tieši valsts valodas statuss Latvijā un arī tas, ka tā ir oficiāla ES valoda. Starp citu, latviešu valoda (baltu valodu grupā kopā ar lietuviešu valodu) pieder pie pasaules desmit senākajām pašlaik lietotajām valodām, un tās simbolisko un politisko nozīmi joprojām spēj apdraudēt PSRS kolonizācijas sekas, kad kolonizatoru mantinieki atkal grasās ņemt rokās politisko varu Latgalē un Rīgā. Tāpēc nav nekas nenormāls, ja krievu valoda Latvijā arī turpmāk būs svešvalodas statusā. Integrācija latviešu sabiedrībā nenozīmē asimilāciju un atteikšanos no dzimtās krievu valodas lietošanas ģimenē un savā tautiešu kopienā.

Starp citu, jāņem vērā, ka krievu minoritāte Latvijā jau tagad ir daudz privileģētākā stāvoklī nekā latvieši, jo krievu valodā tiek rādīts liela apjoma saturs visos Latvijas komerckanālos (Krievijas seriāli un citi raidījumi) un visos kabeļtīklos. MTG un Latvijas valstij piederošajā Lattelecom piedāvājumā krieviski ir pieejami vairāki desmiti Krievijas un Rietumu TV kanālu. Tas pats attiecas uz radio piedāvājumu krievu valodā. Krieviski runājošajiem viņu dzimtā valoda Latvijas medijos skan vairāk nekā latviešiem viņu dzimtā valoda radio un televīzijas ēterā. Latvieši, kas nepārvalda krievu valodu (un to skaits aug ar katru gadu, jo jaunatne dabiski vēlas integrēties Eiropas, Rietumu nevis Krievijas kultūrvidē), jūtas kā nacionāla minoritāte lielajā krievu valodā skanošajā audiovizuālo mediju gūzmā, kas Latvijā vairākkārt prevalē par mediju pieejamību latviešu valodā.

Ušakova uzšķaudīšana latviešu valodai

Rīgas domes priekšnieks Ušakovs, apstrīdot Valsts valodas centra viņam piespriesto sodu par oficiālo saziņu krievu valodā, deklarējis, ka viņam neesot jāievēro Latvijas likumdošana, jo likumi neregulējot «tādu mūsdienu sabiedrībā populāru saziņas, viedokļu un domu apmaiņas līdzekli kā interneta vidē atrodamie sociālie tīkli» (Ir, 2016.10.08.). Ne visu var regulēt ar likumiem. Ētika ir plašāks reglaments. Tas nozīmē, ka sociālo tīklu reģistrācijas vieta ārzemēs un darbošanās Latvijas telpā neatbrīvo negodprātīgu politiķi no morālas atbildības – uzvesties korekti visur. Vēlētai amatpersonai vienmēr publiskajā saziņā jāņem vērā valsts valodas komunikācijas noteikumi. Bez tam amatpersona publiskajā komunikācijā vienmēr ir un paliek publiska persona ar simboliskas atbildības fonu. Tāpēc Rīgas domes priekšnieka «apzinātā uzšķaudīšana» latviešu valodas lietojumam publiskajā telpā (internetā vai publiskajās diskusijās) ir un paliek nopietns likuma un politiskās ētikas pārkāpums.

Protams, brīdī, kad amatpersona Ušakovs apzināti pāriet no saziņas valsts valodā uz komunikāciju krievu valodā, viņš (izmantojot savu augsto amata stāvokli) mērķtiecīgi vājina latviešu valsts pozīcijas Latvijā un demonstrē savu nostāju kā sava veida «protesta formu» pret esošo kārtību. Ja reiz Rīgas priekšnieks neuzskata par svarīgu runāt ar sabiedrību latviski, tad to darīs arī taksists, pārdevēja un biļešu kontrolieris. Vienkārši tāpēc, ka publiskas personas mēdz uztvert kā piemēru un šis paraugs sasaucas ar Kremļa ideologu doktrīnu par «krievu minoritātes apspiešanu Latvijā uz valodas bāzes». Tas nozīmē, ka «Saskaņas» šefa rīcība faktiski turpina carisma, boļševiku lielkrievu šovinisma un putinistu aizsākto procesu – ar divvalodības palīdzību veikt pirmo soli uz Latvijas pārkrievošanu.

Vēl 2008. gadā intervijās Nils Ušakovs atzīst: ja krievu valoda iegūs valsts valodas statusu, tad tā izstums latviešu valodu (TvNet, 2009.20.08.), taču jau pāris gadus vēlāk referendumā mērs jau pievienojās Kremļa iniciatīvai un balsoja par to, lai ieviestu Latvijā divvalodību, jo «esot izšķīries būt kopā ar vēlētājiem» (Lsm.lv, 2015.28.04.), kas faktiski nozīmē ar divvalodības palīdzību rusificēt Latviju.

Nupat, 15. februārī, «Ēnu dienas» ietvaros uz publiskajiem jautājumiem Nils Ušakovs atkal atbildējis krievu valodā un pārmetumus atraidījis, sarkastiski ironizējot par mūsu valsti un tās likumiem.

Ušakova viltus ziņas

Ušakova komunikācijai sociālajos tīklos ir raksturīgs, ka viņa kontiem ir ne tikai mākslīgi radīti viltus sekotāji, kas dzīvē neeksistē, kurus apskatīju rakstā «Ušakova olu galvas»4, bet arī neslēpts infantilisms, kas izpaužas bildīšu un piecu līdz sešu vārdu kombināciju ziņojumos (Twitter, Instagram), kuri drīzāk atgādina pusaugu meitenes uzvedības manieres. Tā kā tas neasociējas ar nopietnu politiķa uzvedību, tad šo stilu varētu izskaidrot vienīgi ar vēlmi komunicēt atbilstoši savu lasītāju intelekta līmenim. Taču nopietnākas pretenzijas pret viņu kā politiķi un viņa vadītās domes demagoģiju jebkuram lasītajam radīsies, lasot viņa Facebook kontu un saturu Rīgas domes mājas lapā5.

Dusmojoties un izsmejot Valsts valodas centra kritiku par demonstratīvo latviešu valodas lietošanas normu ignorēšanu publiskā komunikācijā, Ušakovs paziņo, ka Facebook viņš komunicējot no sava privātā profila. Taču pārbaudot izrādās, ka šis apgalvojums ir nepatiesība. Par to var pārliecināties jebkurš Facebook lietotājs, jo FB Ušakova profilā vēl šodien ir norāde latviešu, angļu un krievu valodā, ka viņš tajā komunicē Rīgas mēra statusā, nevis kā privātpersona: Rīgas mērs • Мэр Риги • Mayor of Riga. Uzsveru vēlreiz, ka politiķis visās komunikatīvajās formās ārpus sava mājokļa un intīmās sfēras ir publiska persona.

No portāla Rīga.lv raksta, kas veltīts VVC tiesvedībai (4), var secināt, ka Rīgas dome nodala galvaspilsētā trīs iedzīvotāju grupas, kas nespēj saprast informāciju valsts valodā, un tas attaisnojot divvalodības ieviešanu. Šīs grupas esot: daudzbērnu mātes, cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki, kā arī ļaudis, kas vēlas ziedot ziedot apģērbu, apavus un rotaļlietas, un visbeidzot personas, kas izmanto dzīvnieku patversmes. Kāpēc tieši šīs grupas nesaprot valsts valodu, no mājas lapas neizdodas saprast. Pierādījumu valodas analfabētismam šeit nav.

Tajā pašā rakstā, oponējot VVC, Ušakovs uzsver, ka imigrantu integrācija tiekot veikta, informējot sabiedrību par pasākumiem, kas notiek latviešu valodā, ka viņš jaunajiem imigrantiem rīkojot latviešu valodas, kursus, ko nedarot valsts (valodas kursi imigrantiem parasti ir pašvaldību kompetencē arī citās valstīs, – S.V.). Bez tam portālā esot informācija par Latvijas simtgadi. Var noprast, ka tie esot svarīgākie Rīgas pašvaldības darbi sabiedrības integrācijā.

Lai attaisnotu savu iniciatīvu divvalodības ieviešanā Rīgas domes komunikācijā ar sabiedrību, Ušakovs atsaucas uz Berlīnes, Viļņas, Tallinas un Ņujorkas mājas lapām, kurās informatīvais darbs notiekot ļoti daudzās valodās. Taču Ušakovs nepasaka visu patiesību līdz galam. Tur saturs krievu, poļu, angļu, franču, itāļu, ķīniešu, turku un citās valodās ir vērsts uz tūrisma un investīciju veicināšanu no ārzemēm, nevis komunikācijai ar vietējiem iedzīvotājiem, tai skaitā daudzbērnu mātēm vai dzīvnieku patversmes apmeklētājiem. Turklāt Ņujorkas lapā ir integrēts Google tulkotājs, nevis tā ir tulkota ar cilvēku – dzīvu tulkotāju palīdzību. Šķiet, ka šāda maldinoša informācija ir slēpti centieni attaisnot savus apzinātos valsts valodas likuma pārkāpumus ar mērķi nemanāmi ievilkt Latvijā divvalodību kā normu. Ja reiz tas neizdevās referendumā, tad var mēģināt lienošo metodiku.

Ja Ušakovs tiešām būtu Latvijas patriots un lepotos ar latviešu valodu un valsti, kurā dzīvo, tad darītu visu, lai to nostiprinātu tās prestižu ar savu personisko piemēru. Publiski komunicējot arī sociālajos medijos tikai valsts valodā. Nešaubos, ka šāda uzvedība tikai vairotu viņa autoritāti ne tikai latviešu, bet arī krievu vēlētāju vidū.

Pašreizējā Rīgas mēra zēniskā uzvedība – izsmejot Latvijas Valsts valodas centra lēmumu, attaisnojot sevi kā privātpersonu – diskreditē viņu kā nopietnu politiķi. No malas šāda Rīgas mēra rīcība atgādina Briseles čurājošā puišeļa rīcību. Šoreiz viņš «uzčurā virsū» valodai, kas viņam nešķiet respektējama un vienīgā publiskās saziņas līdzekļa cienīga valstī, kas ir viņa mājas un dzimtene.

Atsauces

1 – Cenzūra un cenzori latviešu grāmatniecībā līdz 1918.gadam. (2004). Rīga. Latvijas Nacionālā bibliotēka. Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.

2 –

LASI CITUR: Andis Kudors: “Krievu pasaule” kā putekļusūcējs (in Latvian)

3 – Latvijas sabiedriskā medija koncepcija

TVNET FAILS: Jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveides koncepcijas detalizācija (10Mb, pdf)

4 –

LASI TVNET: Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos

5 –

LASI CITUR: RD apstrīd tiesas lēmumu par aizliegumu komunicēt ar iedzīvotājiem krievu un angļu valodā

Kremļa haizivis Latvijas okeānā un mēs

Speciāli TVNet 2014. g. 6. augustā

Putins TVNet fotoLieliskā Latvijas vasara šogad lutina ar karstumu pludmalēs un traumē ar traģiskām ziņām no «tuvējām ārvalstīm». Austrumukrainas bruņoto konfliktu kaskāde, krievu teroristu notriektā malaiziešu pasažieru lidmašīna un šā notikuma atšķirīgā atbalsošanās pasaules medijos liek domāt, ka dzelzs priekškars no jauna ir nolaists Eiropai pa vidu. Jau atkal «aukstais karš» ir klāt.

Kurš vainīgs pie Eiropas sašķelšanas blokos?

Aizas racējs un idejas autors ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tas pats, kurš savējiem mēģina iestāstīt, ka viņi ir labāki par mums – rietumniekiem, jo slāvu misija esot atbrīvot pasauli no ļaunuma pēc Putina scenārija. Hitlera modelis joprojām funkcionē: iestāstīt savai tautai, ka tā ir nepelnīti cietusi un ka tāpēc ir izredzētā (toreiz ārieši, tagad – pareizticīgie slāvi); fokusēties uz konkrētu pretinieku (ebreji un romi toreiz, tagad – homoseksuāļi, liberāļi), tos intensīvi demonizējot (praktiski apkarojot, aizliedzot un legāli vajājot).

Pēc tam šo pamatnostādni papildinot ar patriotisko mākslu, pseidofilozofiju un nežēlīgu politisko teroru, var panākt unisonu ar visplašākajām iedzīvotāju masām. Šādi iespējams radīt krievos aplenkuma un apdraudētības sajūtu, panākot, lai gandrīz visi Krievijā domā tieši tā, kā tas nepieciešams pašam Putinam: mēs esam vieni, bet visa pasaule ir sazvērējusies pret mums.

Putina Krievijas intensīvā pašizolācija Kremlī un upura kompleksa forsēšana savējo vidū tiek traktēta kā «atbilde», nevis iniciatīva. Rietumi uzbrūk, bet «Krievija tikai aizsargājas».

Būtībā tas nav nekas jauns. Līdzīgi rīkojās arī Ļeņins, Staļins, Kastro un Pols Pots. Pārsteidz kas cits. Vladimira Putina Krievijas režīma pašreizējā ideoloģija, cenzūra un represīvais aparāts ļoti atgādina PSRS laika situāciju. Taču atšķirībā no «Helsinku perioda» Maskavā, Vitebskā un Omskā vairs nav spēcīga «samizdata», leģendāru disidentu un ambiciozu «citādi domājošo», kas nepieļautu Krievijas aizbarikādēšanos pagrabā. Kāpēc «caurmēra Popovs» vai «Ivanovs» neprotestē?

Vai vainīga ir sabiedrības vilšanās rietumu demokrātijas iespējās? Vai laupītājkapitālisma sekas cementējušas krieva neticību brīvās pasaules iespējām? Vai izeja ir Putina piedāvātā reliģija?

To rādīs laiks. Taču viens ir skaidrs – «citādi domājošo» deficīts Krievijā izskaidro Vladimira Putina ideoloģijas neparasti grandiozos panākumus viņpus un šaipus Zilupes robežstabam, kas šodien no jauna iezīmē demarkācijas līniju starp diviem naidīgiem blokiem.

Kremļa propagandas haizivs un mēs

Propagandas kara eskalācijas periods ir klāt. Rietumpasaulē «par to pašu» stāsta vienu, bet krievu mediji piedāvā pavisam citu patiesības versiju.

Kura no tām ir pareizā? Pirmā vai otrā? Trešā vai ceturtā?

Caurmēra somam, zviedram vai spānim mediju aina rādās līdzīgi. Turpretī mums – Krievijas kaimiņvalstī dominē viedokļu caurvējš, jo Kremļa mediji sasniedz mūs «pa tiešo».

Modernais laiks Latvijas iedzīvotājam piešķīris plašu informatīvo līdzekļu izvēles skalu: avīzes, žurnālus, radio, TV un interneta portālus. Mūsu 2 miljoni iedzīvotāju var brīvi izvēlēties, ko lasīt, kā klausīties un kuram ticēt: Rietumu medijiem vai Putina propagandas taurēm. Teorētiski izvēle ir vienkārša, taču praksē aina izskatās pavisam citāda. Vairums krievu un liela daļa latviski runājošo skatītāju par savējo izvēlas tieši Krievijas televīziju producētās versijas par patiesību, nevis necenzētās pasaules piedāvāto modeli. Paradokss, bet fakts. Kāpēc tā notiek? Kāpēc mūsu iedzīvotāji izvēlas despotisko kaimiņvalsti kā patiesības ministriju? Iemesli ir vairāki.

Pirmkārt, mediju krīzes rezultātā no ierindas Latvijā ir izsistas papīra avīzes. Tās zaudējušas savu agrāko nozīmi un ietekmi sabiedrībā. Tas noticis politiski tendenciozā satura un profesionāli neprasmīgā mediju menedžmenta dēļ.

Otrkārt, finanšu krīzes rezultātā iedzīvotāji nav gatavi abonēt presi un vairākums pievēršas bezmaksas audiovizuālajiem medijiem, kas Latvijā nav konkurētspējīgi ar Kremļa vadītajiem Maskavas propagandas buldozeriem. Diemžēl LTV, LNT un TV3 ir izvēlējušies ASV izklaides programmu formātu, kas būtībā neatbilst Latvijas (Eiropas) publikas gaidām. Šodien, kad interpretācijas prasība nostāda tradicionālo viedokļu žurnālistiku pirmā ranga vajadzību skalā (kuru Krievijas kanāli perfekti kompensē mūsu pašu neesošās analītikas vietā) mēs turpinām dejot ar zvaigznēm, dziedāt ar ģimenēm un meklēt saimniekiem sievas.

Treškārt, sabiedrībā ir diezgan daudz PSRS nostalģijā slīgstošu cilvēku, kas «pievelkas» pie Kremļa dēstītās eiroskepticisma latiņas un bauda pašmāju prokremlisko partiju eironaida aģitācijas akordus (pseidopanika sakarā ar sankcijām pret Krieviju jeb «sausā piena», «šprotu» un «poļu tomātu» vaimanas).

Tā kā mediju regulācijas politikas un uzraudzības institūciju Latvijā līdz šim nav bijis, tad Kremļa viedoklis vienmēr brīvi un netraucēti plūdis iekšā Latvijā pa visām durvīm un logiem. Tāpēc Kremļa propagandas modeļi jau sen ir šeit iesakņojušies kā «ticama» un «loģiski saprotama» informācija. Gan krieviski runājošajiem, gan arī latviešiem, kas vai nu skumst pēc PSRS laikiem, vai arī uztver tos kā jautru alternatīvu savai sūrajai Latvijas kapitālisma ikdienai. Tāpēc daudzi Rīgā, Daugavpilī vai Liepājā ir pārliecināti, ka Malaizijas pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas notrieca nevis krievu teroristi ar Krievijas ieročiem, bet gan «ukraiņi paši» un ka Latvijas Nacionālās operas zāles luksusa prostitūcija Kremļa «Jaunā viļņa» «kultūrtusiņa» vajadzībām ir tikai «labs darījums», padomju tautu draudzības izpausme vai «vienkārši burvīgs bizness».

Kā tas varēja notikt, ka tik daudzi Latvijā nespēj nošķirt melus, savtīgu manipulāciju no bezkaislīgiem ziņojumiem par patiesām norisēm? Tāpēc, ka mūsu valstī nav modernas, mediju darbu regulējošas likumdošanas, uzraudzības institūcijas un visaptveroša mediju darba kodeksa, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrībai bezkaislīgu un tolerantu informatīvo telpu.

Nemākulība mediju pārvaldē un regulācijā ir hroniska brīvās Latvijas kaite. Tā sākās brīvvalsts pirmajos gados, kad mediju īpašnieki kategoriski nepieļāva regulējošas institūcijas rašanos (ieskaitot mediju tiesībsargu, reklāmas un PR regulatoru), saskatot tajā biznesa ierobežošanu. Šī situācija ir saglabājusies joprojām.

Kāpēc mūsu mediju okeānā ir tika daudz haizivju, bet nav neviena glābēja? Tāpēc, ka mediju kompetence nepiemīt nedz politiķiem, kas nosaka mediju likteni, nedz arī elektronisko mediju areāla stūrmaņiem, kas turpina sabiedrisko mediju demontāžas procesu, tos koncentrējot un monopolizējot. Tikmēr mediju telpu pārņem Kremlis un mēs varam zīlēt, vai Kremļa apmuļķotie Latvijas iedzīvotāji ir vai nav ienaidnieki paši sev un savai nākotnei.

Kāpēc krievi mīl savu Putinu?

Līdzīgi Ziemeļkorejas diktatoram Kimam Čeniram Vladimirs Putins pieprasa sev ticēt uz vārda. Par to pauž satraukumu Rietumu mediji, Latviju ieskaitot. «Pēdējais kliedzošākais safabricējums, ko Putina režīms iebaroja tautai, bija sižets Krievijas Pirmajā kanālā, kur kāda psihiski nelīdzsvarota sieviete stāstīja par to, kā Slovjanskas centrā «ukraiņu režīms» «it kā pie ziņojumu dēļa kā Jēzu pienagloja trīs gadus vecu bērnu un licis viņa mātei skatīties, kā viņš asiņojot mirst. Tad māte esot piesieta pie tanka un vilkta apkārt laukumam…» – konstatē «Kurzemes Vārds» (21.07.2014.) un pēc tam paskaidro, ka vēlāk noskaidrojies, ka nekas tamlīdzīgs Slovjanskas centrā tomēr nemaz neesot noticis. Cik procentu televīzijas skatītāju tic šādai safabricētai reportāžai? Skaidras atbildes uz šo jautājumu nav, taču aptaujas rāda, ka pēc Krimas aneksijas Putina fanu skaits esot palielinājies no 60% līdz 80%. To varot izskaidrot ar šādiem aspektiem: 1) valsts propagandas aparāts atrodas tiešā Kremļa pakļautībā. Tas runā un rāda tikai to, «ko un kā» diktators vēlas; 2) Krievijas iedzīvotāju vairākumam ir salīdzinoši neliels pieejamo informācijas avotu skaits; 3) Krievijai raksturīga neattīstīta politiskās pārvaldes sistēma. Taču, ja rīt būtu vēlēšanas, tad Putins noteikti uzvarētu. Kāpēc?

Pirmkārt tāpēc, ka mediju iespaidā Krievijas iedzīvotājiem ir radusies pārliecība, ka «pie Putina dzīvot ir labāk».

Ja saplīst ūdensvads, tad var doties uz partijas «Vienotā Krievija» biroju un lūgt palīdzību. Ir vismaz viens, kas palīdz, kaut arī pārējie ir korumpēti.

Otrkārt, pašreizējais režīms lieliski izmanto caurmēra krievu lielo pieķeršanos dažādām konspirācijas teorijām un gatavību tām ticēt. Piemēram, idejai par pasaules ļaunuma sazvērestību tieši pret Krieviju. No vienas puses tas nozīmē sabiedrības gigantisku pasivizāciju (ko nu mēs, to visu izlemj augstāk!) un neticību iespējai kaut ko mainīt (vairums «ivanovu» ir pārliecināti, ka protesta demonstrācijas Maskavā apmaksā Krievijai naidīgi spēki ārzemēs).

Krievijā joprojām valsts ir vērtīgāka par cilvēku dzīvībām

Šā iemesla dēļ ir gandrīz neiespējami ieskaidrot krieviem Maidanu kā brīvprātīgu ukraiņu sabiedrības akciju. Šai patiesībai viņi netic, uzskatot, ka «kādam tas bija izdevīgi». Treškārt, krievu citādi domājošo grupējums, kas šodien sastāv no vecajiem disidentiem, uzņēmējiem, taksometru šoferiem, hipsteriem un studentiem, bija un paliks tikai kā 2011. un 2012. gada protestu memoriāls Maskavā.

Protesta vilnis neiešūpoja Krieviju, lai gan uzrunāja ļoti nopietnas un konkrētas Krievijas problēmas – korumpētību un vēlēšanu sistēmas pērkamību. Ceturtkārt – heroisms un patriotisms (kopš Otrā pasaules kara laikiem) joprojām ir krieviem 100% tabu tēma. Par to nediskutē pat 2014. gadā. «Dožģ» jautājums par to, vai nebūtu bijis labāk atdot Ļeņingradu vāciešiem, glābjot neskaitāmu krievu dzīvības, palika bez atbildes. Telekanālu nosodīja ar izolāciju, bet diskusiju par tēmu iedzīvotāji-valsts-karš tā arī nesāka. Valsts tur joprojām ir augstākā vērtē nekā cilvēku dzīvības, un totalitārās pagātnes revīzijas visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām nav notikušas.

Kamēr pasaule lauza galvu par to, kā pamodināt krievus no «Stokholmas sindroma», atcerēsimies, ka mūsu dzīve ir filma bez beigām.

Ar laimīgu finālu.

Cerams, ka šī filma turpināsies bez haizivīm mūsu okeānā.

Cerams.

Bīstamais praktiskā grupu naida eksperiments – 18. februāra referendums

2012. gada 20. februārī  

Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas (RISEBA) asociētās profesores Sandras Veinbergas runa RISEBA   un Frīdriha Eberta fonda (The Friedrich-Ebert-Stiftung (FES)  ekspertu diskusijā ”Referendums 18. februārī – valsts politikas īssavienojuma sekas Latvijā”  2012. gada 20. februārī RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O 6, Rīgā, Ūdens ielā 6

 

 

Tikko esam aizvadījuši bīstamu eksperimentu ar nosaukumu – ”praktisks – uzforsēta grupu naida izmantojums politikā” jeb 18. februāra referendums.

Par šo politisko anomāliju var runāt dažādi.

Es pievērsīšos tikai dažiem aspektiem – politiskajai maskuballei, putinisma Krievijas agresīvajai ārpolitikai un Latvijas mediju hroniskajām kaitēm.

Ja atliks laika- parunāsim par integrācijas politikas attīstību Skandināvijā, kas arī neiztiek bez problēmām, taču savas kļūdas vismaz atzīst.  

 Vispirms par maskām

Mēs (cilvēki uz šīs zemes) savā privātajā un publiskajā dzīvē spēlējam dažādas lomas: meitenes, mātes, zēna, tēva, kaimiņienes, draudzenes, kursa biedra, direktora, primadonnas, siržu lauzēja vai neskaitāmas citas lomas.

Dažas mums izdodas labāk, dažas sliktāk, taču tās visas ir dažādas cilvēka kā personības – individualitātes izpausmes.   

Mums katram ir vesela gūzma dažādu lomu.

Lai to noskaidrotu, nemaz nav jālasa ”lomu korifeja” Ervinga Gofmana grāmatas par ikdienas dramatismu un maskām (kuras mēs izmantojam savstarpējā komunikācijā) … pietiek paraudzīties visapkārt.

Apkārtējie piemēro maskas ikdienas situācijām.

Tā tas ir.

Taču šoreiz būs runa par kolektīvajām maskām. Par masku, kuru izstrādā politiķi un citas ”ieinteresētās” personas, lai panāktu sev (savam biznesam, politikai) konkrētu labumu.

Tātad šoreiz nebūs runa par individualitātes masku kolekciju, bet gan par masveida masku piespiedu uzlīmēšanu uz cilvēku sejām un viedokļiem. Grupas spiediena rezultātā.

 Tātad par ”maskām”, kuras mums uzspiež kolektīvs kopā ar konkrētu viedokli.

Šajā gadījumā – par kolektīvā naida masku.

Vispirms maza atkāpe par Zviedriju, kurā es pastāvīgi dzīvoju jau 25 gadus un tāpēc varu salīdzināt (tur notiekošo) ar integrācijas norisēm šeit Latvijā.

Pirms dažām nedēļām kreiso aktīvistu grupa sarīkoja ”šķiru cīņas ekskursiju” uz zviedru bagātnieku dzīvojamo rajonu ar moto – ” augstāko aprindu safari”. Organizētāji noīrēja autobusu un veda savus klientus kritiski apskatīt bagātnieku mājas, lai ”attīstītu savas šķiras naidu” pret tiem, kas dzīvo pārticībā un ir pie varas šajā valstī. Tika pieprasīts paust reālu ”naidu pret idillisko parlamenta deputātu geto” – Stokholmas priekšpilsētu Saltšjēbādenu.

Jā, šajā Stokholmas rajonā dzīvo turīgi cilvēki. Taču šeit mitinās arī pavisam parasti darbarūķi un arī ļoti trūcīgi ļaudis.

Nav tā, ka visi Saltšjēbādenā sēdētu Zviedrijas Riksdāga mīkstajos krēslos vai vadītu firmas, kas izsūc darbaspēku. 

Pasākuma organizētāji sevi nosauca par revolucionāriem.

Viņi joprojām ir pārliecināti, ka rīkojas pareizi.

Finanšu krīzes sitieni šodien trāpījuši pa daudziem Zviedrijas iedzīvotājiem. Ieskaitot pasākuma organizētājus. 

Nekas zili dzeltenajā karaļvalstī vairs tik labi kā bija agrāk.

Situācijā, kad bankas atņem cilvēkiem īpašumus un turpina pazust darba vietas – ir traģiska. Daudziem zviedriem un imigrantiem nepietiek humora sajūtas uztvert notiekošo ironiski.

Ja šajā brīdī pieslēdzas uzņēmīgs ”lindermanis” vai ”dzintars” un sāk uzputot pūļa neapmierinātību sev ērtā virzienā (pie viena neaizmirstot arī savu labumu), tad masu neapmierinātību var uzkult līdz masu naida līmenim.

Piedzimst naids.

”Svētais naids”,- kā šo agresiju savulaik mēģināja definēt un apveltīt ar pozitīvu oreolu Staļins. Pie viena tiek atrasti arī ”vainīgie” – tie kam klājas labāk.

 Es domāju, ka masu naida agresijas nekad nerodas pašas no sevis.

Tās ir jāuzkurina.

Kādam ir jānāk un jāiestāsta cilvēkiem, ka viņi ir upuri. Kara, sazvērestību, ekonomiskās krīzes, konspirācijas, slepenu līgumu upuri.

 Filozofs Karl Popper savulaik brīdināja no atvērtas un demokrātiskas sabiedrības galvenajiem pretiniekiem. Pēc Popera domām tie ir marksisti. Cilvēki, kas pieraduši vienkāršot lietas un procesus. Marksistiem ir raksturīgi deklarēt savus atklājumus kā vienīgos iespējamos un likt tos lietā (ja tas ir praktiski nepieciešams), neizslēdzot arī varmācību, nežēlību un asinsizliešanu.

 Marksisti parasti meklē un atrod cilvēkus, kas atbilst upuru lomai.

Viņiem (kā jau upuriem) tiek piedāvāta kolektīva ”upura maska”, iestāstot, ka vara pret viņiem neizturas kā pret līdztiesīgiem, ierobežo viņu cilvēktiesības utt.

Pieejas var būt dažādas. Pats galvenais iedēstīt upura kompleksu cilvēkam, kurš nemaz nav upuris.

Gastronomijas terminos mēs salīdzinoši teiktu – ” ņemam vienu neapmierināto cilvēku grupu, kas zaudējuši kādas privilēģijas” + uzputojam viņu neapmierinātību + pārvēršam naidā pret iekārtu un visiem, kas ir citādāki.

Tātad ir masu naida kurināšanas virtuve.

Tā dara pirms kariem un karu laikā.

Tā rīkojas visur un šī recepte darbojas.

Vienmēr atrodas kāds, kas uzknābā pamestās aizvainojuma druskas. Kāds, kurš uzkonstruē kolektīva masu naida maskas, tās izdala sabiedrībai un pieprasa, lai ”visi tās uzvelk”.

Ak, nevilksi?

Skaties, ka neizsaldējam!

Vai nu tu esi ar mums vai pret mums!

Vieni liek uz auto spogulīšiem senus krievu karogus, citi sprauž pie krūts Latvijas karogus.

Tie (kas pūļa aktuālo neapmierinātību pārvērš naidā pret citiem: konkrētiem cilvēkiem vai cilvēku grupām) ir noziedznieki.

Viņus ir jāatklāj un jāsoda.

Tikko notikušā referenduma autori ir tieši šāda – liela kalibra noziedznieki.

Aizvadītā nedēļa Latvijā bija masu kūdīšanas paraugšovs.

Mačs ar kolektīvajām maskām uz sejas – ”mēs” pret ”viņiem”.

Šoreiz referendumā nebija runa par izmaiņām likumos vai konkrētiem priekšlikumiem dzīves standarta uzlabošanai.

Šoreiz divas karojošās ”puses”, žonglējot uz ksenofobijas aizspriedumu emocionālo piesātinātību Latvijā, izprovocēja psiholoģisku pilsoņu karu.

Publiski sarīdot pamatnāciju ar krieviski runājošajiem iedzīvotājiem.

Savādi, ka Latvijas likumsargi vispār pieļāva šādu savstarpēju izrēķināšanos.

Savādi, ka  valsts prezidentam nebija ko teikt un viņš neko nedarīja, lai izvairītos no šīs kaislību uguņošanas.

Savādi, ka šis referendums 18. februāri faktiski notika.

Tam nebija jānotiek vienkārši tāpēc, ka ieinteresētie šajā pasākumā nebija nedz Latvijas pilsoņi, nedz nepilsoņi.

Ieinteresētie bija politiķi.

Viņi uzvarēja.

Uzbāžot mums visiem uz deguniem kopējo masku ”vai jūs esat par vai pret savu mātes valodu” ?

Nav grūti prognozēt, ko mēs visi šajā brīdī atbildēsim.

Dzimtā valoda mums katram viena.

Mamma katram taču viena un pati mīļākā, labākā.

Iet pret savu mātes valodu ir ļoti grūti.

Tā vispār nedrīkstēja šo referenduma tēmu formulēt.

Cilvēki, kas uzmauca mums uz sejas kolektīvā naida masku un pieprasīja balsot par vai pret mātes valodu, būtu jānovāc no Latvijas politiskā skatuves.

Tur viņi vairs nedrīkst atrasties.

2.

Par impulsiem no malas

Jā, protams, ka Krievija, marksista Vladimira Putina vadībā, turpina PSRS iesākto agresīvo valsts ārpolitiku.

 Agresīvie ārpolitikas izlēcieni Krievijai saforsēti tieši patlaban. Laikā, kad pēc dažām nedēļām notiks Krievijas prezidenta vēlēšanās, kurās Putins paredzējis sev uzvaru ar vismaz 50% balsu pārsvaru. Šajā situācijā visi palīglīdzekļi ir labi.

Protams, ka Krievija priekšvēlēšanu gaisotnē notiek Krievijas ārpolitikas ”putinizācija” , kuras pamatā ir konfrontācijas forsēšana ar visiem, kas personificē Rietumus.

Piemēru te ir daudz.

Piemēram, nesen Krievija bloķēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošība padomes rezolūciju Sīrijas jautājumā. Krievija demonstratīvi nepiekrita nevienam Sīrijas iekšpolitiskā konflikta noregulēšanas mēģinājumam, ko piedāvāja ANO.

Ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ciniski paziņoja, ka Krievija Sīrijas iekšējās problēmās neiejauksies. Vienlaikus Krievija atteicās akceptēt Sīrijas režīma blokādi, ieroču eksportu ieskaitot. Šajā jautājumā Krievija piedāvāja ”mierīgu dialogu” starp asiņaino Asada cinisko režīmu un vietējiem partizāniem.

Zviedru mediji šajā sakarībā norādīja – ” Kremlis nekad nav ieinteresēts aizstāvēt cilvēkus. Tas domā tikai un vienīgi par sev labvēlīga režīma atbalstīšanu ārvalstīs” ( DN, 2012. 02)

Cinisks aprēķins – zem ”humānas” izkārtnes.

Putina plāns bija parādīt krieviem savu varu un spēku uz Sīrijas problēmu fona.

”Redz kā domā visi – bet es domāju un daru citādi. Tāpēc esmu spēcīgākais un jums jāievēl mani par prezidentu!” – tā varētu formulēt pašreizējo Krievijas Sīrijas politiku.

 Zīmīgi, ka Latvijas virzienā Kremlis dara to pašu. Izmanto Latvijas referendumu kā fonu Putina priekšvēlēšanu kampaņai.

 Krievijas vēstnieks Latvijā – Aleksandrs Vešņakovs plaši izsakās Latvijas medijos par to kā Latvijai vajag rīkoties un viņš, protams, zina vislabāk un nekautrējas mūs pamācīt ar vietējo mediju starpniecību. Savādi, ka mūsu avīzes to publicē un turpina viņam dot vārdu. Protams, ka visi Aleksandra Vešņakova apgalvojumi ir virzīti uz krieviski runājošās minoritātes ”upura kompleksa uzkurināšanu” . Savādi, ka tas, ko Sīrijā dara Asads ir Sīrijas valsts iekšējā lieta ( skat. Sergeja Lavrova izteikumus), bet tas ko Latvijā darām mēs – tā jau ir Kremļa konkrētā pamācību zona.

Arguments – rūpes par Latvijas krieviem, lai gan reāli Kremlis visiem spēkiem turpina turēt mūsu krievus ”upura stresā” ar hipnotizētāja cienīgu neatlaidību.

 Man ir žēl, ka Kremlis tik brīvi var manipulēt ar mūsu krieviem.

Uzbužināt aizvainojumu un sakurināt tādu naidu pret valsti, kurā viņi paši dzīvo.

Krievijas demokrātiskie spēki šo Kremļa masu naida kurināšanas tieksmi saskata.

Mūsējie – nē.

 Vērojot Grieķijas nemierus es sapratu Kremļa loģiku.

Raugoties demonstrācijas Atēnās visvairāk pārsteidz, ka grieķi uztver visu notiekošo kā ”kāda cita izraisītu problēmu”.

Vietējā politiskā vara rīcības vietā ir izvēlējusies ”upura kompleksa” uzrušināšanu.

Jā, viņiem tas ir izdevies.

Paši (vietējie politiķi) būs varoņi, bet ”ļaunums” nāk no ārā. No malas.

 Pat 90. gadus vecais, leģendarais mūziķis Mikis Teodorakis piedalās šajos protesta pasākumos uz aicina grieķus – ”lūgt palīdzību Krievijai un Ķīnai, pieprasīt sāpju naudu Vācijai par pāridarījumiem karā un atkarot atpakaļ Maķedonijas svēto vārdu”.

Smieties vai just līdzi šiem cilvēkiem, kas ir pazaudējuši  ”atskaites punktu” un nesaskata problēmas reālas aprises, visur saredzot vienīgi pret sevi vērstu konspirāciju un sazvērestības.

Spoguļa viņiem nav.

Viss plūst pats, jeb kā teica Heraklīts – ”panta rei”.

3.

Par medijiem

 Tas, ka Karaganova doktrīnas rezultātā Latvija ir ierauta Kremļa informatīvajā telpā ir skaidrs kā diena.

Izskaidrojums ir vienkāršs – Latvijā (kopš Atmodas) nav stratēģijas mediju jomas attīstīšanai. Tā atstāta pašplūsmai un privātā kapitāla brīvai improvizācijai.

Valstī nav mediju areālam piekārtotas drosmīgas nodokļu politikas, kas veicinātu kvalitatīvas žurnālistikas nodrošinājumu valstī. Nav saprātīga un tālredzīga finansējuma sabiedriskajiem medijiem.

Nav kreatīvas sabiedrisko mediju vadības.

Rezultātā notiek neizbēgama latviešu mediju satura tabloidizācija.

Kvalitātes erozija.

Šajā situācijā nedarbojas mediju likumi arī platformu turētāju virzienā un valsts informatīvo telpu noslīcina zema kvalitātes satelītprogrammas, kas ir gatavas mūs ”izklaidēt līdz nāvei” (Neils Postmans).

Jā, mani satrauc Kremļa mediju dominante Latvijas ētera telpā. Es uzsveru Kremļa un nevis Krievijas mediju dominance. Jo Krievijas mediji šobrīd ir Kremļa mediji.

Putina Krievija ir totalitāra valsts un mani neapmierina diktatūras mediju masīvā klātbūtne manā brīvajā un demokrātiskajā Latvija.

Nevienam nav noslēpums, ka Kremlis apkaro pats savā valstī tos nedaudzos medijus, kas atļaujas nepaust ”putinismam” simpatizējošus viedokļus.

Tikko, piemēram, tika mēģināts apklusināt  Eho Moskvi radiostaciju, kuras galveno redaktoru Alekseju Venediktovu ”Gazpormedia” (66% Eho Moskvi akciju) vadība pieprasīja atstādināt no amata. Venediktovu atceļ no valdes priekšsēdētāja amata un viņš pats cer, ka saglabās galvenā redaktora darbu. Jā, cenzūra.

Jā, ir zināms, ka Putinam nepatīk Eho Moskvi raidstacija.

Tieši tāpat kā viņam nepatika Anna Poļitkovska. Piemēru šim ”putinisma” cenzūras vilnim ir daudz.

Spriedze sabiezē tagad, kad ir atklājusies Putina partijas ”Vienotā Krievija” gatavošanās uz blēdībām 4. marta vēlēšanām.

Zviedrijas radio korespondenti tikko Maskavā pārbaudījuši, kurš stāv aiz akcijas ”vēlēšanu karuselis” piedāvājot katram, kurš gatavs balsot par Vladimiru Putinu naudu (40 latus) + bezmaksas ēšanu visu vēlēšanu dienu.

Korespondentes ieraksts Maskavā liecina , ka ”karuseļa akciju”  4. marta vēlēšanu dienā rīko partija ”Vienotā Krievija” (SR).

Tiem, kas piekrīt piedalīties,  tiks nodrošināts honorārs, bezmaksas pārtika un autobuss, ar kuru vēlētāji tiks vadāti pa vairākiem vēlēšanu iecirkņiem, lai nobalsotu par Putinu savā vārdā vairākas reizes!

Protams, ka Krievijā notiek blēdības, manipulējot politiku.

Protams, ka tā notiek arī pie mums, izmantojot mūsu politiķus – Vienotās Krievijas pagarināto roku.

Par to, ka no Kremļa tiek sponsorēti vairāki mūsu krievu mediji, man nav šaubu.

Par to liecina šo mediju saturs.

Paradoksāli, ka mums joprojām nav mediju darba uzraudzības institūcijas un likumu, kas šo absurdu varētu novērst.

Paradoksāli, ka tieši tāpēc nevar novērst arī latviski tiražēto mediju politiski „pasūtītos” materiālus – manipulētus pretējā virzienā.  

Jā, Latvijā ir divas informatīvās telpas – latviešu un krievu.

Diemžēl tā ir.

Joprojām.

Jā, var vainot Atmodas aktīvistus. Žēl, ka pēc dziesmotās revolūcijas mūs ”vadoņiem” nebija gatavības un spēju savienot ”abas puses Daugavai” (latviešus un krievus) pēc būtības un panākt iedzīvotāju sekundāro socializāciju ar mediju palīdzību.

Veidojot grāmatu ”Mediju misija” es sarunājos par šo tēmu ar visu lielāko Latvijas mediju vadītājiem. Laikraksta Čas dibinātāji un vadītāji toreiz uzsvēra, ka liela daļa atbildības par notikušo jāuzņemas laikraksta ”Diena” vadītājai Sarmītei Elertei, kura esot apzināti izmantojusi ”skaldi un valdi” politiku sava laikraksta mārketinga kampaņās.

Sākumā par ”viņiem” kļuva krievi, pēc tam intensīvi vajātais ienaidnieks un tumšie spēki bija viss, kas saistījās ar otru lielāko konkurentu – ”Neatkarīgo Rīta Avīzi”, tur strādājošos žurnālistus ieskaitot.

Ienaidnieka demonizēšana ir lielisks paņēmiens jebkurā mārketingā.

Taču – neētisks paņēmiens.

Kategorisms ir veca slimība. Kā to demonstrē viens, tā pārējie reaģē līdzīgi.

Pašlaik mūsu sabiedrība ir dehumanizēta.

Latvijas mediji kaunina savējos, publicē dažādu grupu ”atklātās vēstules” un ētera spriedze ir tuvu histērijai. Savukārt krievu mediji turpina uzbužināt ”upura kompleksu” un izklaušināt ”upura kompleksa” trubadūru – Krievijas vēstnieku Latvijā. Pagriežot muguru demokrātisko spēku viedoklim par mūsu referendumu no lielās Krievija puses.

Upuris negrib dzirdēt, ka viņš nav upuris.

Iedomu slimnieka tēma darbojas. Mediji rīko safari uz ”ienaidnieka zonu” – pārvēršot normālus kultūras konfliktus par traģēdiju.

Šķiru naids ir uzkurināts. Tūliņ būs arī autobusi un Otrā pasaules kara stila afišas ar sievieti plandošā kleitā un teksts – ” Dzimtene – māte sauc palīgā! Nāc kaujā! Aizstāvi savu valodu!”

Sakūdīšanas formāts – ” viņi” pret ”mums” darbojas, jo sadalot cilvēkus 2 lielās grupās ir ērti visu vienkāršot. Tas ļauj mums katram sevi un savējos novērtēt kā ”labos” jeb ”gaišos spēkus” pretī pārējiem/citiem/svešajiem, kas ir ļaunie un tumšie spēki.

Shēma ”viņi” un ”mēs” ir veca un pārbaudīta naida kurināšanas taktika. Kopš pirmatnējās kopienas laikiem, kad reptiļa smadzenes katrā no mums brīdināja no visa, kas ir svešs.

Ja cilvēks izskatās, domā, ģērbjas un ēd citādāk nekā mēs – tad viņš ir slikts un mēs viņu ienīstam.

Tik vienkārši tas ir.

Tās ir emocijas.

Sajūtas bez loģikas.

To vajadzētu apzināties pirms saucam karā ar visiem kreiļiem, homoseksuāliem cilvēkiem un visiem tiem, kas ir citādāki nekā mēs.  

Tagad, kad sabiedrība ir sašķelta, vairs nav lielas jēgas meklēt vainīgo un noskaidrot – ” kurš pirmais meta akmeni”.

PSRS okupācijas politika Latvijā, kas realizēja migrācijas viļņus pamattautības apzinātai un etniskai ”atšķaidīšanai” vai latviešu nacionālisti, kas arī šodien visus krievus met pār vienu kārti un saukā par okupantiem.

 Pirmais bija slikti un otrais arī.

Kurš pirmais piemeta kūlas kamolam sērkociņu, kas tagad ir pārvērsties meža ugunsgrēkā?

Kurš?

Nav svarīgi.

Pašlaik mežs deg.

Mums jāizdomā kā rīkoties tālāk.

Šajā situācijā es saskatu vairākas izejas no degošā meža:

Nekas nenotiks pats par sevi un ir naivi cerēt, ka savstarpējā integrācija norisināsies automātiski, nomainoties paaudzēm. Tāda nostāja Latvijā eksistē un acīm redzot ar šo saukli (savu bezdarbību aizlaistajā Latvijas integrācijas laukā) ir attaisnojuši visi iepriekšējie Latvijas prezidenti, kuri nav bijuši savu pienākumu augstumos. Jā, integrācijas problēma ir lielā mērā bijušo un esošā prezidenta vaina.

 Nevajadzētu atstāt pie Latvijas integrācijas institūciju svirām ekstrēmi orientētus politiķus un cilvēkus, kas ieņem mūsu valstī politiski augstus amatus, bet šo problēmu risināt vienkārši nespēj. Pārvēršot integrācijas konfliktus par savu priekšvēlēšanu platformu.

Mediju loma ksenofobijas apkarošanā (gan latviešu, gan krievu pusē) ir noteicošā. Ja valsts neinvestēs naudu sabiedriskās televīzijas un radio saprātīgā finansējumā un rīcībspējīga vadības nomaiņā, tad mēs joprojām dzīvosim Krievijas informatīvajā telpā. Kremlis investē daudz savā ” inoveščāņijā” , kas veltīta Baltijai un īpaši Latvijai, (kas ir tuvo ārzemju vājākais posms). Šī propaganda ir tendencioza un politiski krāsota, taču liela Latvijas sabiedrības daļa to izmanto dēļ vietējo elektronisko mediju gļēvā vai neesošā saturiskā fona.

 Ir pienācis laiks atgriezties pie vienotas Žurnālistu savienības, kas apvieno visus Latvijas medijus un spēj akceptēt kompromisus un savstarpējo nepatiku. To pašu, kas savulaik tika sēta ”Dienas” režijā, iedalot kolēģus žurnālistus (tieši tāpat kā tagad sabiedrību) – ”gaišajos” un ”tumšajos” spēkos. Tas nav akceptējami. Ir jāatrod kompromisa vadība mūsu organizācijai.  Šī savstarpējā nepatika un nespēja toleranti izturēties pret kolēģiem – konkurentiem Latvijā eksistē joprojām un izpaužas konkurējošo žurnālistu organizāciju un arodbiedrību dibināšanā un eksistencē. Ar to vajadzētu beigt un samierināties, ka citādi žurnālisti nav tāpēc sliktāki žurnālisti (ka nav mūsējie!) 

 Kamēr žurnālisti paši nav vienoti un nespēj iet uz kompromisiem savā starpā, tikmēr nav cerību, ka vienots žurnālistu korpuss spēs izvest no krīzes mediju publiku. Šis jautājums ir ļoti nopietns un nevar tik risināts mūsu valstī uz privātu emociju vai egoistiskas, ambiciozas nepatikas pamata.

Pašiem žurnālistiem ir jāiemācās kompromisa un tolerances māksla un tikai pēc tam to var sākt pieprasīt no citiem.

Bīstamais grupu naida uzkurināšanas eksperiments ir beidzies.

Velkam apakšā svītru un dzīvojam tālāk.

Es novēlu, lai mums tas izdodas. Jo nav pasaulē valsts, kurā integrācijas problēmas būtu atrisinājusi ideāli.

Tādas valsts joprojām nav.

Jā, mēs varam atvieglot ieceļotāju integrāciju valstī, taču reptiļu smadzenēs iekodētā nepatika pret svešajiem nav tikai Latvijas problēma.

Ar saprātīgu un mērķtiecīgu rīcību mēs varam pārvarēt šo – no pirmatnējā cilvēka pārmantoto fobiju.

 Tāpēc rīkosimies.