Lāpstas sastutētas grāvja malā, bet drons zum gaisā. Kad granātmetēja mērķējums ir saskaņots ar Robina aprēķiniem planšetē, tad Vasils metas pēc nākamās granātas. Lādē Slava un pēc mirkļa smagais šāviņš jau lido krievu līniju virzienā. Starp citu, Slava pārbauda katru 16 kg smago monstru pirms šaušanas. Tikmēr Robins rūpīgi tīra nost putekļus un zemes pikas no sava Iphone ekrāna. Grūti trāpīt pa mērķi. Vāgnerieši – viņā pusē, sākuši ierakšanos pie ēkas drupām. Robins pa to laiku sarunājas ar drona pilotu un mēģina saskatīt vai ir trāpīts. Koriģē koordinātes un šauj atkal. Trāpīts! Droni sūta atpakaļ attēlus ar rezultātu. Tajos var redzēt: ir vai nav trāpīts mērķī. Kadros saskatāmi cilvēki, ka rāpo, sāpēs žestikulē vai ir sarāvušies čokurā. Iphone ekrānā tas izskatās pēc slikti režisēta TikTok sižeta, taču faktiski ir patiesība. Ienaidnieku nāve tuvplānā. Starp citu, kāpēc reālie notikumi dzīvē no mala izskatās tik neticami?
Vai frontē baidās no jaunā krievu uzbrukuma? Nē, tā neizskatās. Kara apstākļos mēdz būt daudz baumu un viltus ziņu, ka cilvēks iemācās tiem neticēt un par daudzko nesatraukties.
„Nav karu bez upuriem“,- saka Robins, -„mums vēl garš ceļš priekšā, lai šo procesu pabeigtu. Ja mums dos ieročus un iemācīs ar tiem rīkoties, tad mēs uzvarēsim“.
Diena iesākas šauboties par to vai saule būs vai nebūs. Taču tā parādās un ainava sasilst. Kāds nolicis stūrī trauciņu ar desu kaķenei. Medicīnas personāls stāv pie koka un smēķē. Visi kaut ko gaida. Ievēroju, ka kara visi gaida – pavēli, vēstuli, transportu un vēl kaut ko. Ko viņi visvairāk vēlas? Kārtīgi izgulēties.
Atkal sākas: BOOM – VOOM, BOOM – VOOM un saraustīti automātiskā ieroča sprakšķi. Tas notiekot Kreminā. Miestiņā no kura vāgnerieši nevēlas atkāpties. Neviens nesauc vārdos vietu nosaukumus. Runa ir par “„mežu“ nr. 1 u nr 2. Viņi saprot par ko runā. Šodien uzbruks ukraiņi.
Sāk pārvietoties kara mašīnas un ar skaļu pakšķi debesīs dzird notriektu dronu. Aiz sevis tas atstāj pelēku dūmu strēli, kuru ar savu dzēšamgumiju notīra vējš. Kāds saka, ka nav labi, ja ir tik daudz mašīnu. Tās piesaistot krievu dronu pilotu uzmanību. Taču ātrās palīdzībās būšot nepieciešamas. Tā nu aizmugurē sadrūzmējušās: zaļais mikriņš no Holandes, strupais no Dānijas un jaunais no Norvēģijas, kuru neviens vēl nav paguvis pārkrāsot netīri zaļu. Tāpēc uz tā sāniem ir liels teksts SYGETRANSPORT.
Pēkšņi atdzīvojas mazie melnie radiouztvērēji. No tiem laužas ārā burkšķīgas balsis.
Negaidīti piebrauc automašīna. No tās izceļ trīs ievainotos: lielas acis, sāpju grimases, asiņaina roka. Visi trīs var paiet un iekāpj baltajā autobusā paši. Pēc brīža nākamā mašīna. Tajā viens salīdzinoši smagi cietis – pārsieta galva, asiņu smaka, saplēsts apģērbs. Pēc tam vēl trīs ievainotie, un vēl viens. Kaķis ir paēdis un ložņā ap cilvēku stāviem. Uz sprādzieniem kaķene nereaģē. Tikai tad, kad debesīs pēkšņi parādās divi iznīcinātāji un pārlido zemu, zemu, tad dzīvnieks metas bēgt. Pa labi, aiz stūra var redzēt kā vējš nes pa gaisu asiņainus ķirurga cimdus, saplēstu melnu cepuri un auduma plēksni.
Mazais melnais radiopurķis ziņo, ka atkal būs ievainotie. Būšot 10, nē 12, nē 15. Kāds mikriņš ar mediķiem uzbraucis mīnai. Šajā mežā. Tepat. Cik upuru? Nē, neviens nav miris. Tikai viegli ievainojumi. Krakšķēšana un brakšķēšanā ēterā demonstrē crescendo, jo krievi atbild ar savu uzbrukumu. Neviens nerunā. Gaiss uzvelkas kā vijoles stīga.
Tiek uzvilkti cimdi, tūliņ atvedīs cietušos. Cik? “A lot”. Pirmais parādās tumši zaļš džips pelēkā putekļu mākonī, tam seko maskēts tanks, kas nobremzē ar nejēdzīgi nepatīkamu šņirkstoņu. Izvelk ārā cilvēku bezsamaņā, no tanka izrāpjas cietušie un visi nonāk nākamajā transportā, kas zibenīgi aizbrauc. Vienīgais, kas nedevās projām kopā ar visiem, ir kāds puskails, glīts jauns vīrietis ar pusgariem tumšiem matiem un labi kopu bārdu. Pašlaik guļ ceļa malā. Viņa krīta baltajās krūtīs kā marmorā redzamas sešas šķembas. Turpat līdzās medmāsa, tērpusies aizsargkrāsas jakā meklē un atrod līķu maisu. Atrod, atritina. Šķipsnas atraisījušas no matu gumijas un plīvo pāri pierei. Seja ar asiņu traipiem, jo ir mēģināts atdzīvināt upuri ar „mute pret muti“ metodi. Viens no sanitāriem apķeras ap mirušā kājām, divi citi – aiz rokām. Ķermeni ievieto maisā. Medmāsa aizvelk rāvējslēdzēju un klusi, klusi raud. Pēc tam maisu stiepj uz mašīnu. Tieši šajā brīdi pieskrien kāds vecāks karavīrs un pieprasa, lai maisu atver no jauna. Pēc īsa apmulsuma mirkļa, maisu atkal atver. Mirušā seja ir profilā un izskatās marmorbalta pret melno fonu. Vīrietis nokrīt ceļos un atkārto: „Vadim! Vadim! Kā tad tā! Brālīt, lūdzu nemirsti! Lūdzu, lūdzu!“. Viņam pievienojas medmāsa. Apliek roku ap otra brāļa pleciem. Laiks apstājas. Tad atgriežas un atkal kustās uz priekšu. Divi sanitāri palīdz abiem piecelties. Otra brāļa seja ir asinīm klāta, seja bez izteiksmes, acis bez skatiena. Maisu ar mirušo aizved.
Kāds sanitārs atstiepj spaini ar remdenu ūdeni. Personāls sāk mazgāt rokas un sejas. Medmāsa ar izirušajiem matiem mazgā plaukstas. Pēc tam mazgā medicīniskās palīdzības mašīnas krēslus, grīdas. Sarkans ūdens tek smiltīs, kas ir sarūsējušas. Viņa vairs neraud. Seja ir tīra, mati kārtīgi sasieti un viņa ir gatava darbam.
Attēls/fakti DN