Pēdējo divu nedēļu laikā Krievijai ir bijuši vislielākie (caurmēra) karavīru zaudējumi, – ziņo Lielbritānijas aizsardzības departaments. Ik dienas krievu pusē gājuši bojā+ievainoti 824 kaujinieki. Šādi ievainoto un mirušo skaitļi ir četras reizes lielāki nekā vidēji tika novērots vasarā (2022). Iemesli varētu būt vairāki: slikti apmācīti karavīri, slikts karotāju veselības stāvoklis, tehnisko resursu trūkums un vāji plānoti uzbrukumi. (DN)
Prigožins tikko no jauna lielījies, ka vāgnerieši esot iekarojuši ciemu pie Bahmutas ar nosaukumu Krasna Hora. Vāgneriešiem esot „jākaujas vieniem pašiem“, armija nepalīdzot. Pagaidām nav neatkarīgu avotu, kas Prigožina apgalvojumus apstiprinātu. Vietējie ziņo, ka ukraiņi paši atstājot ciemus ap Bahmutu, lai velti netērētu spēkus. Taču ukraiņu virspavēlnieks Valerijs Zalužijs turpina uzsvērt, ka Doņeckas līnija tiek saglabāta un neviens nav atkāpies. Kaujas notiekot par Vuhledaru un Marijinku, kaut arī krievi uzbrūkot vismaz 50 reizes dienā. (DN)
Žurnālisti reportāžas no Bahmutas ziņo, ka ukraiņi nav pametuši savas pozīcijas. Frontes līnija iesalusi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ukraiņi nodrošina skarbu pretošanos vāgneriešiem visos veidos.
Kā tas notiek?
Tas notiek tā (stāsta kāds ukraiņu karavīrs): „Pirmais uzbrucēju vilnis ir „ēzeļi“. Tie ir pavisam „zaļi“ un metas kaujā bez bruņu vestēm. Viņiem rokās munīcija. Cik tālu viņi pagūst aizskriet dzīvi, tādā distancē arī nokrīt viņu „ēzeļa bagāža“. Pēc tam uzbrūk nākamie viļņi, kas cīnās ar daudz labāku ekipējumu un izmanto šo munīciju. Desmitais vai vienpadsmitais vilnis ir tie, kas pavirzās pāris metrus uz priekšu un uz Maskavu tiek ziņots, ka iekarota teritorija. Reljefs ir gluds un nošautie labi redzami. Tie sakrituši grēdās. Ievainotie, kurus krievi nesavāc, pa nakti nosalst. Krievi kaujas par katru centimetru vai ēku, pilnīgā nejēgā. Jau esam noguruši viņus visus apšaut.“
Kā izskatās frontē?
Tur civilpersonu vairs nav. Redzami vienīgi ukraiņu karavīri gaišbrūnajās uniformās. Visi tilti pār upēm uzspridzināti. Ledus bakstās zem zābaku zolēm un ainava derdzīga. Ierakumos, kas pamesti, var redzēt patronu čaulas, tukšas cigarešu paciņas un plastmasas pudeles, krievu armijas papīra kastes, kurās piegādā ēdienu, pāris apģērbu skrandas. Kokā karājas melna balaklava jeb cepure, kopā ar šalli. Nocirsti koki pie galotnes. Nomurcīta ainava. Uz ceļiem maz automašīnu. Tās aizspurdz garām kā putni. Strauji. Lielākā daļa no tām atrodas slēpņos zem jumta. Pēkšņi garām aiztrauc zaļš tanks, kuru jumta lūkā var saskatīt karavīrus. Divi demonstrē “šakas žestu“ ar domu – nesaspringstiet. Pēc tam pazūd aiz līkuma.
Klusums ar dunoņas fonu, jo fronte nozīmē – vizuālu tukšumu. Skaņas nav aizbēgušas. Grand tālumā, gruzd zem kājām un debesis izskatās ļoti bīstamas. Operators filmē slīpas debesis –zilas, aukstas un metāliskas. Vienīgais mākonītis ir detonācijas rezultāts, kas liecina, ka tepat tuvumā kaut kas ir sprādzis. Tātad krievu raķete vai drons.
Tuvojoties artilēristiem jārēķinās, ka krievu droni var ierasties, jo tie meklē tieši šādus objektus. Tāpēc lielgabalnieki nestāv uz vietas, bet visu laiku pārvietojas. Viņi ir liela auguma, spēcīgi puiši. Kāds atvelk granātu, uz tās ar krāsu uzrakstīts: “ No Igora par Dmitrijevku“. Apdullinošs grāviens un granāta aizlido. Ausis aizkrīt, smird gaiss un pa pieri iesit spiediena vilnis. Visapkārt sāk dejot putekļu spiets saules krāsā. Pa apli vien, pa apli vien.
Karavīri zibenīgi pārkārto tehniku, jo tūliņ krievi šaus atpakaļ. Pāris minūšu laikā viņi ir prom kopā ar savu dārgo lielgabalu. Šis esot artilērijas karš. Tieši tāpat kā pirmais un otrais pasaules karš. Staļinam esot ļoti patikuši artilērija. Viņš esot pravietojis, ka artilērija esot kara dievs un šī iemelsa dēļ krievi šo cīņas veidu uzskata par pašu svarīgāko. Toreiz un tagad. Visi, kas pretojās, esot jāiznīcina ar artilēriju. To apstiprina sanitārs. 90% no visiem ievainojumiem esot artilērijas posts. Vairums – sprādziena sekas. Sadragātas bungādiņas, plaušas, zarnas. Ievainotos aizvāc no kaujas lauka maksimāli ātri, bet smagāk ievainotos pa taisno uz Harkivu.
Cik ātri cilvēks pierod un samierinās ar šo karu?
„Apmēram 2 nedēļu laikā. Varbūt viena mēneša laikā. Pēc tam karš kļūs par rutīnu, ieradumu. Par darbu, kas jāizdara. Te cilvēki iemācās atvadīties no emocionalitātes, sajūtām. Taču gadās arī šoki, kad tu velc vienu cilvēku tālu un smagi, pēc tam ved ar automašīnu, bet pēc 3 stundām viņš ir miris. Tad ir tāda nejēdzīga zaudējuma sajūta“, – saka sanitārs un strauji aizsteidzas uz savu mazo autobusiņu, kas atsūtīts no Vācijas. Sarkanais krusts uz fasādes aizkrāsots ar zaļu krāsu, jo krievi apzināti šaujot uz visu, kas marķēts ar sarkano krustu.
Sprāgušo raķešu un granātu skaits ir milzīgs. No krievu puses 50 000, no ukraiņu 7000. Šāds artilērijas karš ir monotona lieta. Te nav nekādas sacensības, redzamas jēgas vai loģikas. Ievainoti cilvēki, jo šaušana no krievu puses uz dullo.
Kas šajā karā ir pats galvenais?
“Droni un lāpstas“, – saka kara ārsts Arkādijs. “Ar droniem var redzēt visu kas notiek un ar lāpstu var ierakties zemē, lai paslēptos“.
Tranšejas sastāv no šauriem tuneļiem un nelielām istabiņām miegam un munīcijai. Sienas nostiprinātas ar baļķiem un jumts no zariem. Visvairāk darba bijis ar patvertni. To būvējuši 2 nedēļas. Tā ierakta dziļi, zem baļķiem. Sienas noklātas ar alumīnija izolācijas plēvēm. Patvertnē ir samērā silti, deg viena gada laterna. To darbina degvielas ģenerators, kas palīdz uzlādēt arī telefonus un nodrošina mazā virtuvē ēdiena gatavošanu. Uz galda maizes šķēles, tējas paciņas, šķīstošā kafija, viens apelsīns un krūzīte ar uzrakstu: “You make my heart sing”. Taču vārds “sing“ nosvītots un tā vietā uzšņāpts “beat”. Uz grīdas matrači un mugursomas. Daži maisi (ar kaut ko iekšā), kas pakārti uz naglām. Viens pāris iešļūceņu zaļā krāsā.
Nekur nemētājas atkritumi. Tos savāc vienā lielā zaļā maisā.
Cik vīru te (9 kv/m) mitinās?
Seši. Kas viņi ir? Vasils (35.g.v.) precējies, 2 bērni, celtnieks; Serhijs (48 g.v.) celtniecības inženieris, šķīries ir meita; Slava (51 g.v.) bezdarbnieks, precējies. Robins (24.g.v.) pulka priekšnieks, armijas cilvēks, draudzene Odesā; Pārējie nav uz vietas. Šajā ierakumā viņi dzīvo jau 2 mēnešus.
Robins rēķina drona (DJI Mavic 3) lidojumu, izmantojot planšeti.
Vai krievi sāks uzbrukumu pēc dažām dienām?
„Jā tas būs liels šovs“, – atbild Robins.
Zvana telefons. Kaut kas noticis „nulles līnijā“ (pirmajā frontes līnijā). Tālumā var dzirdēt: VOOMP, VOOMP, VOMP (40 reizes ar divu sekunžu intervalu)
Pēc tam iesaistās tanki: BOOM – VOOMP, BOOM -VOOMP…un automātisko ieroču tarkšķēšana. Kājnieki piecēlušies no ierakumiem un iet uz priekšu? Pēc skaņas spriežot?
(turpinājums rīt)
Attēls, avots DN