Vakar braucu garām krievu “atbrīvotāju” piemineklim Baložkalnā (pie krustojuma uz Brīvdabas muzeju). Tur dežurēja policijas mašīna un virzījās mazas ļaužu grupiņas. Pamanīju 4 jaunus cilvēkus ar bērniem. Ar apvītušu ziedu slotām rokās. Kvartets čāpoja uz betona pieminekļa pusi, lai godinātu tos, kas nodrošināja Latvijas okupāciju pēc Otrā pasaules kara. Pie neglītā skulpturālā murga tāpēc baloja apvītušu puķu čupiņa. Kaudzē. Paradoksāli, ka šie cilvēki akli seko Kremļa propagandas kliedzieniem, bet paši nespēj pat loģiski izvērtēt savas rīcības pamatojumu. Viņiem 1945. gada 9.maijā sākās miers, bet mums – kārtējā krievu okupācija. Savādi, ka tepat līdzās dzīvo cilvēki, kuri svin PSRS okupācijas sākumu Latvijā. Nepieklājība un cinisms pret mums pārējiem? Protams. 

Taču…viņi izskatījās apmulsuši. Tieši tik pat apjukusi bija 9.maija armijas uz ieroču žvadzināšana Sarkanajā laukumā Maskavā vakar. Ieroču izrādīšana vai tanku galopi izpalika. Patētiski agresīvi soļoja tikai 1000 dresētu vīriešu krievu armijas formās + daži ziemeļkorejieši.  Tas arī viss.  

Putins teica īsu runu. Tobrīd Krievijas galvaspilsētā tika izslēgti mobilie tīkli. Drošības labad. Gaidīju kādu loģisku teikumu Putina runā, taču viņš turpināja vervelēt nesakarīgi savā monotonajā balsī. Kā parasti. Apgalvojot, ka krievu karavīri Ukrainā “aizstāvas pret agresīvu spēku, kuru atbalsta viss NATO bloks”. Specoperācija turpināšoties. Piekto gadu… 

Vienīgais viesis no Eiropas Savienības tur bija pielīdējs un Slovākijas prezidents Roberts Fico. Diedelēja degvielu. “Darīsim visu iespējamo, lai apmierinātu Slovākijas enerģijas vajadzības,”  – patētiski pavēstīja Putins televīzijas kamerām. Nevienu citu pielīdēju no kādas civilizētas valsts Putina tuvumā nemanīju. 

Pēc parādes Putins pēkšņi paziņoja, ka karš Ukrainā tuvojoties beigām. (Reuters.) Kremļa sarunas ar  Zeļenski varētu notikt tikai pēc tam, kad puses būs vienojušās par ilgstošu mieru.

Putins “pauda cerību”, ka karš Irānā drīz beigsies, un pateicās Amerikas Savienotajām Valstīm par starpniecību starp Krieviju un Ukrainu.

Starp citu, viņš nominēja bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu kā starpnieku sarunās starp ES un Krieviju.(TT)

 Ko nozīmē šāds Putina izteikums? Formāli un neformāli tas nozīmē, ka viņš ir tuvu kara finišam. Ja drošību 9.maija parādes laikā sarkanajā laukumā spēj nodrošināt tikai Tramps un Zelenskis, tad Putins vairs netiek pats galā ar savas valsts aizsardzību. Tas tagad ir redzams. 

Savulaik PSRS sagrāvi ievadīja 19 gadus vecā vācieša Matiasa Rusta nosēšanās ar mazo lidmašīnu Cessna 172B Sarkanajā laukumā Maskavā (1987.gada 28.maijā). Rusts pacēlās no Helsinkiem un, neviena nepamanīts, šķērsoja PSRS gaisa telpu, nolaižoties tieši Maskavas centrā – Sarkanajā laukumā. Šis notikums apkaunoja PSRS pretgaisa aizsardzības sistēmu, izraisot plašas tīrīšanas gigantiskās valsts militārajā vadībā. 

Tagad notiek kas līdzīgs – Putins pieprasa no Trampa un Zelenska garantijas, lai Kremļa Sarkanais laukums būtu droša vieta. Iznāk, ka viņš pats to nodrošināt vairs nespēj. Iespējams, ka šis apstāklis ir viņa beigu sākums.  

Attēlā var labi redzēt kremlīnu zombētus cilvēkus Maskavā, kuri tic sava vadoņa idejai un lepojas ar adoptētu stulbumu. Šeit redzam līdējus un nekritiski domājošos, kas no malas izskatās pavisam parasti. Taču viņi nav cilvēki, jo nespēj domāt. Lai nedomātu var izmatot sekojošu reglamentu: “neko nesaki, neko nedari, nekas neesi”(Aristotelis) Tieši tāda ir šodienas Maskava – gremojošs monstrs.  Uzskati (pārliecība) parasti tiek demonstrēta ar lielu aizrautību un patētismu. Jo skaļāks ir šis patētisms un imperatīvāki žesti, jo vairāk tie liecina par racionālās, kritiskās domāšanas klātbūtnes trūkumu. 

Ilustrācija –  Maskava vakardien. Sefa Karacan/Anadolu Agency, Getty Images)