Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam pakļaujoties pūļa viedoklim

Paldies kolēģei Ivetai par pielikto trekno punktu pagājušās nedēļas karstajai tēmai.

Iveta Buiķe

Pirms nedēļas, nejauši ieraugot nepieklājīgu tvītu, pat nenojautu, ka ierakstot teikumu par diskusiju kultūru, kļūšu par daļu no pēdējā laika lielākās latviskās “klopes” soctīklos. Kas tad bija noticis? Izrādās pētniece, augstskolas pasniedzēja un žurnāliste Sandra Veinberga bija atļāvusies apšaubīt vajadzību no budžeta līdzekļiem samaksāt apdrošināšanu par basketbolista K. Porziņģa dalību Latvijas izlases sastāvā.

Man kā no sporta tālu stāvošam cilvēkam Porziņģa apdrošināšanas temats īpašu interesi neizraisīja. Vairāk izbrīnīja enerģija, ar kādu sabiedrībā pazīstami cilvēki metās autorei virsū, uzbrūkot pat ne tik daudz viņas viedoklim, cik viņai kā personai, cilvēkam, sievietei ar blondiem matiem. Pret to iebildu. Par rezultātu biju pārsteigta. Sagaidīju drīzāk atbalstu no sabiedrības, ka nav pieļaujams mobēt cilvēku par viņu uzskatiem. Tomēr izrādījās, ka daudzi uzskata publisku izrēķināšanos par pareizo veidu, lai sodītu nepopulāra viedokļa paudēju. Tāda sava veida linča tiesa light. Atšķirībā no musulmaņu valstīs pierastās fiziskās nolinčošanas, pie mums pūlis izrēķinās, mēģinot iznīcināt personu psiholoģiski.*

Visādu…

Skatīt ziņu 2  109 more words

The consequences of colonialism in Latvia during a mass migration period in Europe (2015/2016)

Sandra Veinberg

 ORCID Icon (Reviewing Editor)
Article: 1368110 | Received 24 May 2017, Accepted 08 Aug 2017, Accepted author version posted online: 21 Aug 2017, Published online: 18 Sep 2017

Source: Cogent Social Sciences, Volume 3, 2017 – Issue 1

Pdf file:  The consequences of colonialism in Latvia during a mass migration period in Europe 2015 2016

cogent titulblad

The collective memory of the colonial past still attempts to determine the relationship between the different ethnic groups in Latvia and also affects the identity problems of such groups. These effects are visible today in the new arena of public space, i.e. in relation to refugees. The flow of refugees into Europe in autumn 2015 was unexpected for many people. Local media reports that the large number of refugees and migrants are making the migration process uncontrollable, has signalled that there is an accidental and intentional crisis cluster here…

Skatīt ziņu 12  963 more words

Bēgļu trajektorijas un britu koloniālisma pēcpusdienas tēja

britu koloniālisms, bēgļi

Foto: storyblocks.com

Impēriju maigā pagātne joprojām palo mācību grāmatās. Krievija nav vienīgā, kas tiecas idealizēt savas koloniālās pagātnes nospiedumus. Ir pieņemts uzskatīt, ka, piemēram, britu kolonizācijas periods Indijā (lielos vilcienos) bijis pozitīvs, labs un veselīgs indiešu sabiedrības attīstībai. Tā domā paši briti.

Paši indieši ir stipri citās domās, uzskatot, ka izņemot pēcpusdienas tējas tradīciju un kriketu, koloniālā vara bija neciešams periods nācijas vēsturē. Nežēlīgs un destruktīvs periods. Tā uzskata Shachi Tharoor savā jaunākajā grāmatā, izsvītrojot ilgi kultivētos romantiskos priekšstatus par koloniālisma perioda “cilvēkmīlestības pusēm”.

Leiboristu līderis Jeremy Corbyn nesen akcentēja domu, ka britu skolēniem būtu jāmāca par tām negatīvajām sekām, kuras izraisīja britu imperiālisms kolonijās. Iniciatīva sekoja aptaujai, kas pierādīja, ka trīs no katriem pieciem karalistes skolēniem ir lepni par savas dzimtenes pagātni un uzskata, ka nav iemesla kaunēties no tā ko senči sastrādājuši pagātnē. Puse no bērniem bija pārliecināti, ka kolonizētajām zemēm atkarība palīdzēja attīstīties. 45% uzskatīja, ka Lielbritānijai vairs nevajadzētu “savu impēriju”. Atlikušie nav droši par savu izvēli “dzimtenes modelim”. Iespējams, ka tāpēc būtu lietderīgi ievest skolas grāmatas formātā Shashi Tharoor grāmatu – Inglorious empire: What the British did to India, kas ir skarba izrēķināšanās ar imperiālisma romantiku. Zināmā mērā – vēsturisko aceņu pieregulēšana. Cīņa pret Hitleru esot aizēnojusi to, kas noticis agrāk.

Protams, ka virkne bijušo kolonizatoru tiecas humanizēt savu agresīvo pagātni. Tiek ieviesti jauni termini. Viens no tādiem ir tā saucamais “liberālais imperiālisms” , kuru britu koloniālās varas romantizētāji mēdz izmantot pagātnes izdaiļošanai. Vārdu sakot – Spānija, Portugāle un Beļģija bija asiņainas un negantas koloniālās varas, taču briti vienmēr esot bijuši savaldīgi humānisti arī attiecībās ar vasaļiem kolonijās un centušies “darīt visu to labāko” vietējo iedzīvotāju labā. Saprotams, ka šie pieņēmumi ir iedomas, jo koloniālā vara centās panākt kārtību un mieru valstī, kuru izlaupīja bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Piemēram, 1700. gadā Indija nodrošināja 23% no pasaules ekonomikas apgrozījuma. Turpretī 1947. gadā (pēc koloniālisma krišanas) vairs tikai 3%. Skaidrs, ka indiešu izejvielas uzbaroja Lielbritānijas industriju.

Koloniālisms aizkavēja Indijas modernizācijas periodu un šī gigantiskā un bagātā valsts arī šodien ir spiesta “pievilkties” pie kolonizatoru standarta.
Šaši grāmata netieši norāda uz to, ka nav godīgi pieprasīt no bijušajām kolonijām strauju progresu, ja prasītāji paši ir uzvārījušies uz koloniju potenciālās pārticības rēķina.

Japānai vai Zviedrijai, piemēram, nav nācies piedzīvot to, kas bija jāiztur, piemēram, Polijai, Latvijai vai Indonēzijai. Kolonizatori nerēķinājās ne ar ko. Kara gados Čērčils ar varu piespieda Indiju eksportēt labību pat vietējā bada (neražas) apstākļos. Kamēr indieši mira no bada, Čērčils labību izvietoja rezerves noliktavās. Šodien nav noslēpums, ka viņš indiešus necieta valodas, reliģijas un tradīciju dēļ. Taču indiešiem bija jākaro Čērčila armijā un 87 000 no tiem gāja boja frontē, lai nodrošinātu Britānijas brīvību.

Vai tiešām nebija nekā laba, ko briti būtu uzdāvinājuši indiešiem sava kundzības perioda laikā? Tikai valodu, tēju un kriketu. Viss. To faktiski varēja piesavināties arī bez sāpīgā kolonizācijas perioda.

Kā paliek ar bēgļiem? Vai bijušajām kolonijām šodien nav pienākums stāvēt pirmajām rindā kā nelaimīgo, bēgošo cilvēku uzņēmējām no Āfrikas un Āzijas. Varbūt nedalīsim bēgļus vienlīdzīgi visiem, bet paraudzīsimies, kurām no šīm valstīm ir koloniālā pagātne. Tā uzliek pienākumus.

Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā*, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

*par Ģērmaņa draudzību ar KGB  liecina mani kontakti  Zviedrijas Drošības Policijā, kā arī viņa ciešā sadarbība ar PSRS vēstniecības darbiniekiem, kuri viņam  padomju drūmākajos laikos izkārtoja vīzu ceļojumam uz PSRS.

Васастан

Васастан (Vasastan)

Магнолия в цветах Фото Свндра Вейнберг

 Этот район Стокгольма находится к северо-западу от центральной его части. Две основные площади с соответствующими названиями подземных станций метро Odenplan и S:t Eriksplan.

https://www.google.lv/maps/place/Vasastan,+Normalme,+Stokholma,+Zviedrija/@59.3457228,18.0270373,14z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f9d0cdbb6655f:0x81ebe258ca6a27f6!8m2!3d59.3442327!4d18.0456211

Площадь Уденплан (Odenplan). 3xN Architects.

Площадь Уденплан (Odenplan) является более оживлённой. Её название произошло от имени мифологического бога Удена.

Стокгольмская библиотека (Stockholms Stadsbibliotek). Stadsbibliotek.seЗдесь расположена известная Стокгольмская библиотека (Stockholms Stadsbibliotek) и церковь Густава Васа (Gustav Vasa kyrka). Васастан является довольно большим оживлённым районом столицы. Здесь находятся как офисы и учреждения, так и квартиры. В своё время эта часть города считалась отдаленным предместьем. Об этом свидетельствует название одного из кварталов Васастана – Сибирь. Но теперь квартиры Сибири больше не находятся на окраине. Они очень дороги и труднодоступны. В этом районе обращается больше молодёжи, так как здесь, как нигде в Стокгольме, расположено много высших учебных заведений  и студенческих общежитий.

Читальный зал. Stadsbiblioteket.se

Городская библиотека Стокгольма является популярным излюбленным зданием. Её автор – известный шведский архитектор начала столетия Гунар Асплунд (Gunnar Asplund). В очертаниях здания чувствуется влияние и греческой античности, и египетского стиля. В основании постройки расположен куб, заключённый в цилиндр, что является правильной классической симметрией. Внутренние помещения достойны внимания – мебель, осветительные приборы и все остальные детали интерьера старательно изготовлены и согласуются между собой.

Музей – обсерватория (Observatori museet) находится в здании XVIII столетия. Он хранит воспоминания об истории шведской науки. В своё время здесь собирались шведские учёные, ученики Карла Линнея (Carl fon Linné) и Андерса Цельсия (Anderss Celsius) – астрологи, метеорологи и другие рыцари естественных наук. Именно здесь в своё время был начат выпуск знаменитых календарей. В то время у Академии наук было право издавать календари, являющиеся влиятельным средством просвещения народа. Старинные календари можно считать распространителями научных открытий среди народных масс.

Дворец привидений (Spökslottet) расположен на Королевской улице 116 (Drottninggatan 116) недалеко от Обсерватории. «Дворцом привидений» это здание называют потому, что в 1840 году в саду был откопан загадочный сундук, и с этого момента по городу поползли слухи о «закопанных вещах» и о «погибших насильственной смертью». Понятно, что в таком дворце должны быть и привидения.

Музей Стриндберга (Strindbergs museet). Stockholm. turist.se

Музей Стриндберга (Strindbergs museet) также расположен на Королевской улице Drottninggatan 85. С 1908 года в этом доме известный шведский писатель Август Стриндберг провел последние четыре года своей жизни. Здесь он продолжал писать пьесы и свои публицистические записки.

Для осмотра предлагается экспозиция, знакомящая с деятельностью Августа Стриндберга не только как писателя, но и как художника, фотографа и  театрального работника. На шестом этаже можно ознакомиться с библиотекой писателя (более подробно читаете в разделе Музеи).

 

Эстермальм (Östermalm)

Улица Морская дорога Фото Гунтарс Вейнберг

 

В этом восточном регионе Стокгольма лучше всего чувствуется влияние Парижа XIX столетия. Во время моды на бульвары и эспланады центр Стокгольма было невозможно переделать, и поэтому нововведения внедряли в западном регионе центра – в Эстермальме. Набережная улица (Strandvägen), улица Карла (Karlsvägen) и улица Вальхалла (Vallhallavägen) стали эспланадами Стокгольма, широкими улицами с аллеями посередине. К сожалению, здесь не удалось полностью реализовать парижские идеи, так как на обочинах улиц не появились ресторанчики и кафе в достаточном количестве. Именно поэтому в конце бульваров и эспланад нет триумфальных арок, церквей или других гигантских сооружений, характерных для Парижа. Единственным исключением является украшенная фонтанами площадь Карла (Karlaplan), логически завершающая улицу Карла.

Лодочные причалы на Морской дороге. Фото Гунтар Вейнберг

Эстермальм является районом довольно дорогих квартир, здесь расположились основные государственные учреждения культуры, театры, высшие художественные школы, а также общественное радио и ТВ. В этом районе Стокгольма находится и Дипломатический городок, объединяющий иностранные посольства.

Площадь Эстермальм (Östermalmstorg). Фото https://commons.wikimedia.org/wiki/User:Holger.Ellgaard

Площадь Эстермальм (Östermalmstorg) является сердцем этого региона. Она окружена магазинами, театрами (Folkan), торговым холлом, и к ней примыкает также роскошная церковь Ядвиги Элеоноры (Hedvig Eleonara kyrka). Летом в центре площади Эстермальм располагаются кафе под открытым небом, а также цветочные и сувенирные лавки. В расположенном рядом крытом рыночном павильоне разместились многочисленные стенды с высококачественными, но дорогими продуктами, среди которых особо выделяется стенд с живой рыбой. Внутри павильона находится множество хороших рыбных ресторанов.

Королевскй Драматический театр (Dramaten). https://commons.wikimedia.org/wiki/User:Holger.Ellgaard

Драматический театр (Dramaten) – это впечатляющее здание в стиле модерн с несколькими сценами. В этом театре как режиссёр и руководитель театра работал известный шведский кинорежиссёр Ингмар Бергман (Ingmar Bergman). Стоит осмотреть и внутренние помещения театра. Интерьер украшен работами известных шведских художников.

Концертный зал Berwaldhallen,фото : Peter Smith, Vistit Stockholm.se

Концертный зал Бервальда (Berwaldhallen) – это один из самых молодых и современных концертных залов Стокгольма (Strandvägen 69). У входа, расположенного прямо в скале, установлена скульптура Карла Элда (Сагl Eldh), изображающая известного шведского композитора Франца Бервальда (Franz Berwald). Особенно рекомендуем включить Концертный зал в число намеченных вами объектов для осмотра.

Старый Олимпийский стадион (Stadion). YouTube.

Старый Олимпийский стадион (Stadion) Стокгольма находится на углу улиц Вальхалла (Valhallavägen) и Лидингё (Lidingö) у станции метро Stadion. Он был построен в 1912 году для проведения олимпийских игр в Стокгольме. Архитектор Турбен Грут (Torben Grut) хотел, чтобы здание стадиона напоминало мотивы старинного шведского монастыря и городской крепости. Сейчас стадион используется для проведения спортивных состязаний, концертов, митингов и других мероприятий.

 

 

Сёдермальм (Södermalm)

Вид на Южный район города – Сёдер (Söder) Фото Гунтарс Вейнберг

Южный район городаСёдер (Söder) кипящий и жизнедеятельный. Здесь множество мелких магазинов и кафе, где господствует богема. Городские художники и другие творческие деятели считают своим долгом поселиться исключительно в этой части города. Лучшие рестораны и бары находятся в так называемом районе Soho между улицами Götagatan и Restiernas gata. Здесь множество художественных мастерских, ателье, театров, джаз-клубов.

Здесь множество художественных мастерских, ателье, театров, джаз-клубов. Южный район города – Сёдерю  Фото Гунтарс Вейнберг

В этом регионе имеется множество местных центров, из которых в первую очередь надо упомянуть: Södermalmstorg около станции метро Шлюзов (Slussen). Здесь расположен Городской музей Стокгольма. Авторами здания являются Тессины – отец и сын, который после пожара завершил начатое отцом.

На метро Шлюзов (Slussen). В середине лета у Slussen. Фото Гунтарс Вейнберг

Музей начал свою работу в 1939 году, до этого здание использовалось для нужд районной Думы, суда и арестантских помещений. Кстати, именно в этом здании в 1675 году восемь женщин были осуждены на сожжение за колдовство.

Гражданская площадь (Medborgarplatsen). Фото: Гунтарс Вейнберг

Гражданская площадь (Medborgarplatsen) основана и обустроена в 1939 году. Здесь находятся библиотека, плавательный бассейн, огромный современный торговый центр с магазинами и кафе.

 

Церковь Катарины (Katarina kyrka). Svenskakyrkan.se

Церков Екатерины (Katarina kyrka) заново восстановлена в своей первоначальной красоте. К сожалению, во время пожара 1990 года церковь была полностью уничтожена, но, благодаря пожертвованиям, сейчас она опять восстановлена. Здание датируется временем, когда Стокгольм из средневекового поместья превратился в столицу крупного государства. Архитектором постройки XVII столетия является Жан де ля Балле (Jean de la Vallée).

Вид на нлицу Фьеллгатан (Fjällgatan) и Южную часть центра Стокгольма. Фото: Гунтарс Вейнберг

Улица Фьеллгатан (Fjällgatan) является излюбленной смотровой площадкой Стокгольма. С обрыва скалы открывается удивительный вид на город. После того, как панорама Стокгольма запечатлена в памяти и на фотоплёнке, рекомендуем осмотреть и саму небольшую, старинную улочку XVIII столетия Фьеллгатан и её застройки. Здесь встречаются многочисленные деревянные постройки, сохраняемые стокгольмцами с огромной заботой и гордостью. Дворы домиков засажены яркими полевыми цветами, и во многих местах можно увидеть заботливо сохранённые детали старых оград. То, что старые постройки до сих пор сохранены, объясняется инициативой бывшего члена городской управы Анны Линд-хаген (Anna Lindhagen). Она добилась того, что старинные деревянные городские постройки были переданы в аренду художникам и писателям, взявшим на себя ответственность за сохранение подлинности старых построек. Так и произошло. Теперь в этих домах разместилась шведская творческая интеллигенция, которая умеет сохранить для будущих поколений эти нетронутые памятники архитектуры. В доме номер 23 сейчас разместилась излюбленная вегетарианская столовая или «Зелёное кафе Германа» (Hermans trädgårdscafe), из окон которого открывается самый лучший вид на центр города.

 

 

 

 

 

 

Смотровые площадки

Смотровые площадки

В Стокгольме есть множество мест, где открывается замечательный вид на столицу. Например, Käknåstornet, телевизионная и радиотрансляционная башня, в которой находятся ресторан и кафе. Адрес: Mörka Kroken 28/30.

Solliden – терраса в этнографическом музее под открытом небом Скансен.

Возле большой сцены.

Fjällgatan, в центральном районе Söder.

Fåfängan, холм, на котором расположено кафе, находящееся прямо за причалом Viking Line, по направлению в Накка. Адрес: Klockstapelns backe, Södermalm.

Также рекомендуем осмотреть Стокгольм с небольших кораблей. Есть несколько маршрутов. Удобно усевшись на корабле, воспользуйтесь наушниками, в них вы услышите пояснения гида на шведском, немецком, английском, французском, японском, финском и русском языках.

Рекомендуем автобусные экскурсии по Стокгольму.

Подробную информацию можно получить в Туристическом центре, по адресу Hamngatan 27. Здесь же можно заказать экскурсии с гидом или же без его участия. Здесь возможно также получить информацию о дальних экскурсионных маршрутах, например, в Упсалу (Uppsala), Сигтуну (Sigtuna), Бирку (Birka), Трусу (Trosa) и другие места. Возможно также и путешествие над Стокгольмом на воздушном шаре, отдых на велосипедах (в Стокгольме замечательные велосипедные дорожки и карты, указывающие их). Туристический центр Стокгольма поможет вам организовать отдых и у воды, либо на пляже, либо путешествия на байдарке по озёрам или морскому побережью.